Teksts, kurš būtībā kļūst par apziņas stāvokli – Klarisas Lispektores „Dzīvais ūdens” Edvīna Raupa tulkojumā no portugāļu valodas. Vēstule (sev, lasītājam vai kādam mīļam cilvēkam?) – dzejolis-eseja, bet par ko – nezina pati autore.

Teksts ir tik īpatnējs, ka Gundars Āboliņš nolasa kādu fragmentu vienreiz, tad – mēs ar Edvīnu Raupu runājām, un Gundars jautā – vai es tagad varu nolasīt vēlreiz? Un lasa.

Klarisa Lispektore ir Ukrainā dzimusi brazīliešu rakstniece, pārstāv 20. gadsimta modernismu, viņas neierastās stilistikas un savdabīgās struktūras guvušas starptautisku ievērību. Gleznot un rakstīt, bet noķert sajūtu tās rašanās brīdī – varbūt arī tā var ieskatīties tekstā „Dzīvais ūdens”.

Klarisa Lispektore rakstījusi: „Glezniecībā, tāpat kā mūzikā un literatūrā, tas, ko bieži sauc par abstraktu, man šķiet ir smalkākas un grūtākas realitātes atainojums, kas neapbruņotai acij grūtāk saskatāms”.

Iespējams, katram vajadzīga sava atslēga „Dzīvā ūdens” baudīšanai, bet noteikti tam vajadzīgs laiks.

Radio mazās lasītavas laikā saruna ar tulkotāju Edvīnu Raupu, lasa Gundars Āboliņš.

Raidījumu atbalsta: