Gadsimtu gaitā attiecības starp Tibetu un tās lielo austrumu kaimiņu Ķīnu ir piedzīvojušas dažādus periodus. Reālu varu pār Tibetu Ķīnas impērija ieguva 18. gadsimta pirmajā pusē, taču jau 19. gadsimta vidū līdz ar impērijas pagrimumu un krīzi šī vara kļuva gluži nomināla. Bet pēc tam, kad 1912. gadā impērija sabruka, Tibeta kļuva faktiski neatkarīga valsts. Vara tajā piederēja garīgajam līderim dalailamam. Jau vairākus gadsimtus pirms tam dalailamas Tibetā bija arī nozīmīgākie vietējie laicīgās varas nesēji. Tomēr starptautiski Tibetas valsts neieguva atzīšanu, un vairums pasaules valstu uzlūkoja to kā Ķīnas sastāvdaļu. 1950. gadā komunistiskais Ķīnas režīms, uzvarējis pilsoņu karā un izmantodams savu militāro pārākumu, atgrieza Tibetu Ķīnas pakļautībā. Nebija ilgi jāgaida, līdz starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu.

Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību.

Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju un viesojās arī Latvijas Radio.

Sarunas otrā daļa.