Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas otrā daļa.

Ukrainas historiogrāfijā šo vēstures posmu šobrīd pieņemts apzīmēt par "Ukrainas revolūciju". Ciktāl nacionālais valstiskums un spēki, kas to mēģināja izcīnīt, bija tikai daļa no plašāka un ļoti sarežģīta notikumu kompleksa, kas pirms simts gadiem risinājās Ukrainas teritorijā?

Ukrainas situācijai bija izšķiroša ietekme uz Krievijas pilsoņkara iznākumu, jo tās teritorijā tika izcīnīta liela daļa nozīmīgo cīņu starp Krievijas boļševiku valdību un tās pretiniekiem – balto krievu kustību un Poliju. Taču 1917.gada pavasarī, kad sabruka Romānovu impērija, šķita, ka tieši Ukraina kļūs par par Krievijas impērijas nekrievu nāciju pašnoteikšanās kustības flagmani. Jau 1917.gada martā Kijevā sanāca Ukrainas centrālā rada – politisko un sabiedrisko organizāciju veidots priekšparlaments, kas sākotnēji gan izvirzīja tikai plašas autonomijas ideju. Krievijas pagaidu valdība vispirms šo  virzību neņēma īsti nopietni, taču kad jūnijā tika pasludinātā autonomās Ukrainas Tautas Republikas nodibināšana un izveidota Ukrainas pagaidu valdība, Kerenska valdība Petrogradā uzsāka sarunas un atzina autonomiju, gan cenzdamās to pēc iespējas ierobežot.

Jauns pavērsiens bija boļševiku apvērsums Krievijā 1917. gada oktobrī, pēc kura iezīmējās jau noteiktākā Ukrainas norobežošanās no Krievijas varas telpas. Izšķirošas suverēnās valsts pasludināšanai bija miera sarunas Brestļitovskā, kuras ar tobrīd austrumu frontē uzvarējušajām tā sauktajām centrālajām valstīm - Vāciju, Austroungāriju, Turciju un Bulgāriju - veda ne tikai Krievijas boļševiku valdība, bet Ukrainas Tautas Republika. Centrālās valstis atzina Ukrainas suverenitāti, turklāt visai plašā teritorijā un viņu karaspēks 1918.gada februārī un martā ienāca Ukrainas teritorijā nevis kā okupācijas armija, bet gan kā sabiedrotie. Faktiski Ukraina tobrīd kļuva par Vācijas un Austroungārijas protektorātu. Kad Tautas republikas valdība netika galā ar nolīgtajām pārtikas piegādēm, 1918. gada aprīlī vācieši to likvidēja, nomainot ar tā dēvēto Ukrainas valsti jeb Hetmanātu ar ģenerāli Pavlo Skoropatski priekšgalā. Tieši Hekmanāta laiks izrādījās viscerīgākais jaunās valsts institūciju izveides posms, taču tas noslēdzās līdz ar Vācijas  un tās sabiedroto sakāvi Pirmajā pasaules karā.

Ja Latvijai un  abām pārējām Baltijas valstīm 1918. gada novembris pavēra sengaidīto iespēju suverēna valstiskuma izveidei, Ukrainai Antantes uzvara Pirmajā pasaules karā nesolīja neko labu.