Vardarbība skolā. Ko darīt vecākiem, ja skolas personāls neiesaistās problēmas risināšanā, vērtējam Ģimenes studijā.

Gadiem dzirdam, ka Latvijas skolās ir problēmas ar vardarbību starp vienaudžiem, ar pāri darījumiem, ko sauc arī par mobingu un bulingu. Ir notikušas arī vairākas informatīvās kampaņas, arī šobrīd tāda notiek, kas vēsta, ka ņirgāties nav smieklīgi, bet tajā pašā laikā nav datu, kas liecinātu, ka situācija uzlabojas. Tieši pretēji - vardarbība skolās ir izplatīta un laikam arī grūti apkarojama, ka Saeimai radās iecere tās īstenotājus izslēgt no skolu vides, vismaz uz laiku. Tomēr tika nolemts šos grozījumus Izglītības likumā nevirzīt tālāk. Tikmēr problēmas paliek.

Ģimenes studijā saskaramies ar šiem jautājumiem un arī sociālajos tīklos lasām vecāku jautājumus - ko darīt, kā pasargāt bērnu, ja skolā viņam dara pāri, bet tur atbildīgie pieaugušie nav ieinteresēti vai nav spējīgi problēmu risināt. Diskutē Laurenču sākumskolas direktors Kristaps Zaļais, Rīgas Pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas speciāliste psiholoģiskās konsultēšanas jautājumos Aija Lilienfelde un mamma Gunita Barisa.

Gunita Barisa dalās pieredzē, viņa tviterī rakstījusi: kurš ir tas brīdis, kad jāraksta klases biedra vecākiem par uzvedību. Vai sišana pa seju un speršana pa kāju ir pēdējais brīdis? Vai skolotājas atbilde - nav ko sūdzēties - ir trauksmes vērta?

Arī raidījumā Gunita Barisa jautā, varbūt pieaugušie kā vecāki problēmu uztver pārāk jutīgi, varbūt problēma nav tik lielā. Arī tad, kad paši gājām skolā, bija gan grūstīšanās, gan apsaukāšanās, gan citi pāridarījumi. Kur ir tā robeža, kad to var saukt par vardarbību?

Ierakstā uzklausām vēl kādas mammas stāstu par vardarbību skolā, kas vērsta pret viņas bērnu. Šo situāciju vērtē Pusaudžu resursu centra sadarbības projektu vadītāja un mentore Romija Krēziņa.

Par vardarbību skolās, iespējām problēmu risināt un arī strīdīgajiem Izglītības likuma grozījumiem diskutēja arī raidījumā Krustpunktā.