Kāpēc daļā gadījumu netiek nodrošināta vecāku saskarsme ar bērnu, lai gan dažādi tiesu spriedumi un citi lēmumi to paredz? Un kā šo situāciju varētu mainīt nesenais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, kur Latvija zaudējusi lietā par nespēju tēvam ļaut savlaicīgi satikt savu bērnu? Ģimenes studijā analizē Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, zvērināts advokāts, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs Mārcis Krūmiņš.

13. aprīlī plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka Latvijas valsts ir zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietā EK pret Latviju. Kāds tēvs apgalvoja, ka Latvijas valsts iestādes nebija pienācīgi reaģējušas uz bērna mātes pretošanos viņam noteikto saskarsmes tiesību izpildei ar bērniem. Nav savlaicīgi veikušas visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu sprieduma, ar kuru noteiktas iesniedzēja saskarsmes tiesības ar viņa bērnu, izpildi. 

Latvijā ir vēl daudzi simti un, iespējams, droši vien tūkstoši bērnu un vecāku, kuru tiesības uz savstarpēju saskarsmi netiek ievērotas. Kāpēc tā?

"Tādu gadījumu, kā šis spriedums, ir simtiem Latvijā. Šis viens ir aizgājis līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai, pateicoties šī tēva uzņēmībai, bet tādu lietu varētu būt daudz. Jo tā lieta ir ļoti tipiska. Tiesa ir vērtējusi bērna intereses, lēmusi, ka jāsatiekas, bet satikties nevar, faktiski šī satikšanās nenotiek. Ļoti tipiska situācija," norāda Laila Grāvere. 

"Pozitīvi ir tas, ka tas liks sarosīties, es ceru, iestādēm un apsvērt, ko darīt, ko darīt, lai pārtrauktu šo situāciju, kad tiesa lemj, cilvēks tiesājas, bet izpildīt nevar, un bērns faktiski netiekas, un tā tas arī paliek gadu no gada," turpina Grāvere.

Tam, ka šīs ir Latvijai tipiskas situācijas, piekrīt arī Aivars Krasnogolovs.