Ja skolēnam rodas grūtības mācībās, vispirms jautā palīdzību skolotājiem un vecākiem. Reizēm nepieciešamas privātstundas. Cik apjomīgai jābūt vecāku iesaistei bērna mācību procesā, kā tas atšķiras dažādos vecuma un izglītības posmos? Vai mūsu izglītības sistēma vedina uz privātskolotāju pakalpojumu aizvien plašāku izmantošanu? Ģimenes studijā vērtē Juglas vidusskolas matemātikas skolotāja Marina Ancāne, Ziemeļvalstu ģimnāzijas ķīmijas un dabaszinību skolotāja Vēsma Sūna un Egija Vrubļevska, kura pasniedz privātstundas matemātikā.

"Svarīgākais posms ir sākumskola, 1. un 2. klasē, kad vecākiem saviem bērniem ir jāiemāca mācīties. To nevar izdarīt tikai skola, tas ir ļoti atkarīgs no ģimenes, no vecāku iesaistes," vērtē Marina Ancāne.

Vecākiem būtu jāseko līdzi: vai mājasdarbi ir izpildīti, vai viss ir skaidrs. Daudz atkarīgs no bērna, cik viņš ir patstāvīgs.

"Vajag palīdzēt iemācīties mācīties," uzskata Vēsma Sūna. "Bieži pajautājam – vai esi izmācījies, varbūt nezina, ne 1. klasē, ne tad, kad parādās jauni priekšmeti, kā mācīties šajā priekšmetā. Veiksmīgs vecāku piemērs varētu būt, pastāstīt, kā viņi to darīja. Piedāvāt, skatīties, kas bērnam izdodas, jo ne visiem tas derēs."

Daloties savas ģimenes pieredzē, jo Vēsma Sūna ir arī trīs bērnu mamma, viņa atklāj, ka bērniem ir gan palīdzējusi pati, gan meklējusi palīdzību no malas.

"Ja skolēns lūdz palīdzību, ir jāmeklē. Man liekas, ka būs labāks rezultāts, ja bērns pats jutīs vajadzību, vai tās būs konsultācijas skolā, vai palīdzība mājās. Varbūt lielākie brāļi un māsas to var darīt. Noteikti palīdzība jāsniedz visos vecumos. Arī studentiem," pārliecināta Vēsma Sūna

Egija Vrubļevska arī piekrīt, ka ir jāieliek pamati, bet līdz studijām gan nevajadzētu palīdzēt. Viņa atzīst pašvadītu mācīšanos un neuzskata, ka vecākiem jāpalīdz līdz 9. vai 12. klasei.