Dažviet Latvijā jau piedzīvotas šogad pirmās rudens salnas, tūliņ klāt arī septembris, tāpēc šķiet, ka jau var izdarīt pirmos secinājumus par to, kā šī neparasti slapjā vasara ir ietekmējusi dzīvo dabu. Toms Bricis interesējies, kādu iespaidu uz kokiem un mežiem atstājis lielais ūdens daudzums.

Mežzinātnes institūta "Silava" pētnieki šobrīd ievāc ziņas par tām vietām, kur slapjuma dēļ koki izrāda kādas nīkuļošanas pazīmes, ievāks materiālus un datus un šo neparasti slapjo un vēso vasaru izmantos, lai pētītu, kādi tad ir tie apstākļi, kuros koks jau vairs nejūtas labi, kādi koki ātrāk sāk paust nepatiku pret šādu vasaru un kādas tieši ir izpausmes.

Un izrādās, ka veseliem kokiem tāda relatīvi īslaicīga applūšana vai pārmitra augsne netraucē un nav jau tā, ka ļoti plašas mežu teritorijas bijušas ilgstoši zem ūdens.

Cieš šadā gadījumā jau neveseli koki, kuriem ir grūtības pielāgoties jebkādiem apstākļiem, kas nav ideāli, grūtības cīnīties pret jebkādu mazāko traucēki – slimību, kaitēkli vai nepiemērotiem laikapstākļiem. Un tā bērzu aleja, kas ieskauj daļu Vidzemes šosejas patiesi arī ir ar tādiem labi padzīvojušies un dzīves nogurdinātiem bērziem, tādēļ tur negatīvo ietekmi arī varēja tik labi saskatīt.

Veseliem kokiem un veselīgam mežam šī vasara tomēr kopumā esot ar pluszīmi.

Un kas īpaši labi – šogad egļu astoņzobu mizgraužu izplatība bijusi daudz, daudz mazāka, jo eglēm bija labākas dabiskās aizsargspējas.

Tātad, ja eglēm dod labus augšanas apstākļus, nevis nomoka ar sausumu un karstumu, tad tās itin labi tiek galā ar šo kaitēkli. Tiesa, kukaiņu pētnieki uzsver, ka tādās vēsākās vasarās egļu astoņzobu mizgraužiem ir arī nepiemērotāks laiks lai vairotos, tās nav trīs paaudzes, kas var izaugt garā, karstā vasarā un pat lietainais laiks tos bremzē, jo apgrūtina pārvietošanos lidojot.

Ja pieņemam, ka klimata pārmaiņu dēļ šādas ļoti slapjas vasaras mīsies ar ļoti sausām biežāk, kā klimata pārmaiņas varētu nākotnē ietekmē tieši koku sugu sastāvu Latvijā? To pētījis arī mežzinātnes institūts “Silava”.

Skaidrojot to, kā mūsu koku sugas jutīsies nākotnē un vai parādīsies jaunas sugas, galvenā atziņa šķiet, ka tāda – straujas, pēkšņas izmaiņas mežu koku sugu sastāvā nav gaidāmas vismaz klimata pārmiaņu dēļ. To, kādi koki aug mežos, kāda ir sugu dažādība daudz būtiskāk līdz šim un tuvākajā laikā ietekmēs mežsaimniecība, nocērtot kokus un stādot vienu sugu, piemēram, tikai priedi, tikai egli vai bērzu.

Kā saka pētnieks Oskars Krišāns, visvienkāršāk saprast gaidāmās pārmaiņas var tā – paskatāmies, kādas sugas tagad aug pie mums un tad paskatāmies šo sugu izplatības areālu.

Tas, kas šobrīd aug gan Latvijā, gan Centrālajā un Rietumeiropā, tas pie mums arī paliks. Jautājums ir tikai par izskatu.

Piemēram, priedes Rietumeiropā ir mazākas, bet egles pavisam sāk iet mazumā. Tāpat arī Latvijā – pie nosacījuma, ka klimats gadsimta beigās tiešām ir ievērojami sasilis, nokrišņu režīms kļuvis nevienmērīgāks, var būt tā, ka egles arī pie mums aug arvien sliktāk.

Nav runa, ka tās izzustu, bet daudzos mežos vairs nebūtu dominējošas, neizaugtu par meža lielākajiem kokiem, biežāk paliktu pamežā, daudz mazākas. Un, protams, būs sugas, kas jutīsies pie mums labāk. Viens no piemēriem ir dižskābārdis, kas tagad ir tikai atsevišķās vietās, vairāk Kurzemē, bet redzam, ka Centrāleiropā tas ir ļoti izplatīts un domājamas, ka pie mums nākotnē jutīsies un vairosies arvien labāk.