Atvērtie faili

Gada pēdējais pētnieciskās žurnālistikas raidījums Atvērtie faili ir citāds nekā parasti. Tradicionāli gadu mija ir laiks, kad izvērtējam pagājušo gadu, un to šoreiz darām arī mēs, šī raidījuma veidotāji. Atskatāmies, kādi ir bijuši mūsu nozīmīgākie pētījumi, kādas mācības gūtas un kas ir vai nav mainījies pēc tam, kad raidījumi izskanējuši.

Ar kādiem izaicinājumiem saskaras vājdzirdīgi un nedzirdīgi cilvēki? Un ko darīt varam mēs – sabiedrība, lai uzlabotu ikdienu visiem, stāstām raidījumā Atvērtie faili. Video raidījums pieejams ar surdotulkojumu.

Nedzirdīgi cilvēki var pat vadīt uzņēmumu, bet Latvijā viņus baidās pieņemt darbā.

Kad klavieres spēlē, es apmēram to mūziku zinu, kāds viņām tembrs, kā viņš skan apmēram, fiziski to mūziku es vairāk nedzirdu.

Varis Strazdiņš mūziku nedzird vairāk nekā piecdesmit gadus. Viņš tāds Latvijā nav vienīgais.

Taures, akordeons, bungas – katram instrumentam savas skaņas, to es atceros…

Dzirdes invaliditāte noteikta 2,5 tūkstošiem pieaugušo un bērnu, taču ar dzirdes traucējumiem sadzīvo aptuveni 30 tūkstoši līdzcilvēku.

Surdotulkojumu nodrošina Elza Veismane.

Kamēr elektrības rēķini ar katru mēnesi aug griezdamies, Ekonomikas ministrijā izstrādāti, bet gandrīz gadu valdībā nav pieņemti noteikumi, kas novērstu pārāk lielas kompensācijas elektroenerģijas obligātā iepirkuma saņēmējiem.

Svetlana Mjakuškina: Tā ir tā mūsu kopīgā nauda, ko mēs maksājam, un gribētos, ka to naudu saņem pamatoti.

Pēc Latvijas Radio intereses par noteikumu iestrēgšanas apstākļiem Ekonomikas ministrija tos no jauna virza pieņemšanai. Tikmēr pirmie rezultāti jau ir kādā kriminālprocesā par krāpšanos obligātajā iepirkumā.

Jānis Tenbergs: Tad es eju cietumā, un tur tiek pārdots viss, kas tur ir. 

Kas notiek ar obligātā iepirkuma komponenti jeb OIK, ko politiķi solīja izrevidēt, lai mazinātu mūsu elektrības rēķinus, pētām raidījumā Atvērtie faili.

Latvijas politikā sākusies cīņa par to, lai mūsu augstskolu durvis atvērtu ārvalstu mācībspēkiem.

Tas princips, ka mēs izmantojam tikai vietējos kadrus, pasaulē ir pierādīts, ka tas ir visneefektīvākais veids.

Taču pašas augstskolas tam iebilst.

Tās noslēgtās sistēmas kaut kādā ziņā ir tādas komfortablākas tiem cilvēkiem, kas viņās ir iekšā.

Bieži vien tur paliek ne tie jaudīgākie. Viņi rada grupu, kura mēģina viens otru aizsargāt.

Kāpēc mūsu gudrākie prāti nevēlas konkurēt ar ārvalstu profesoriem, pētām raidījumā Atvērtie faili.

Strauji mutējošais Covid vīruss ir ļoti lipīgs.

„Nu, kamēr es gaidīju, kamēr varēs, tik ilgi saslimu pati.”

Tikpat lipīgs ir arī dezinformācijas vīruss.

„Nu, kā var neticēt tam visam?! Kā visam tam var neticēt?!”

Cik lielā mērā dezinformācijas vīruss ir skāris ārstu kopienu? Un cik daudz Latvijā ir mediķu, kas atklāti vai slēpti mudina savus pacientus nevakcinēties, pētām Atvērto failu pusstundā.

Kopš Covid-19 vakcinācijas sertifikāts kļuvis par sava veida brīvības biļeti, uzplaucis jauns, gandrīz neticams rūpals. Cilvēki maksā par to, lai nesaņemtu vakcīnu, kuru valsts piedāvā par brīvu.

Anda Avota: Mani nekas šajā dzīvē vairs nepārsteidz. Cilvēkiem katram ir savas tiesības un katrs dara kā grib.

Bet veselību par naudu nopirkt nevar.

Dace Zavadska: Mums ir divi letāli gadījumi ar viltus sertifikātiem.

Par fiktīvu vakcināciju policijā ir ierosināti gandrīz 20 kriminālprocesi, kuros figurē vismaz desmit medicīnas iestāžu darbinieki.

Pēteris Bauska: Visi šie gadījumi nav uz ielas atrasti, cilvēki plāno noziegumu un negrib tikt noķerti.

Kāpēc cilvēki dod kukuli, lai riskētu ar savu un sabiedrības veselību? Un kāpēc ārsti ļauj tam notikt? Par krāpšanos ar Covid-19 sertifikātiem stāsts raidījumā Atvērtie faili.

Kam pieder valsts? Ar šo saukli uz lūpām un partijas nosaukumā Artuss Kaimiņš iepriekšējās vēlēšanās Saeimā ieveda 16 dumpinieciski noskaņotus jaunos politiķus. Tagad no otras lielākās Saeimas frakcijas palikušas tikai drupas.

Artuss Kaimiņš: Tas muļķītis – tas jau biju es, acīmredzot, tā sanāk.

Izjukušās partijas reitingi jau ilgi grozās ap vienu procentu, arī nosaukums cits, tomēr tā turpina saņemt lielu naudu no valsts budžeta – vairāk nekā pusmiljonu eiro ik gadu.

Jurģis Miezainis:  Nu… es neteikšu, ka tā ir izšķērdība. Es domāju, ka vairāk būtu jānosoda tie, kas ir izstājušies. 

Kur paliek kādreizējai partijai "KPV LV" piešķirtā valsts nauda, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.

Pat vairākas reizes manā mūžā gadījies, ka lietvede universitātē, skolotāja, vēl citā gadījumā profesore – maģistra darba vadītāja – piepeši aiziet mūžībā. Tiesa, “piepeši” – tas ir tikai apkārtējiem. Izrādās, līdz pēdējam šie cilvēki gājuši uz darbu. Nedziedināmi slimi pacienti savu pēdējo dzīves nogriezni var izvēlēties pavadīt darbā arī tāpēc, ka baidās – viņi nespēs samaksāt par nepieciešamo aprūpi.

Šis ir stāsts par paliatīvās aprūpes pakalpojumu, ko valsts joprojām nespēj nodrošināt pat Nacionālā veselības dienesta bukletā aprakstītā minimuma apmērā. Reālajā dzīvē daļa pacientu nesagaida savu rindu paliatīvās aprūpes nodaļā. Daļa nomirst vientulībā mājās, citi — ceļā uz slimnīcu vai uzņemšanas nodaļu, kuras ārsti nemaz nevar viņiem palīdzēt. Šis ir arī stāsts par cilvēka cieņas trūkumu mūža pašā nogalē.

Par paliatīvo aprūpi raidījumā Atvērtie faili stāsta Imants Frederiks Ozols.

Valdība šoruden atkal grasās izmaksāt atbalstu uzņēmumiem, kuru darbību licis apturēt Covid-19 uzliesmojums. Palīdzības mehānismi būšot līdzīgi iepriekšējiem.

Taču iepriekš līdzās uzņēmumiem, kuri pandēmijā patiešām cieta zaudējumus, pie nodokļu maksātāju miljoniem ir tikušas arī nozares, kuras pandēmijā auga un pat sildīja ekonomiku.

Artis Ģērmanis: “Ļoti - es teikšu pat ražīgs gads!.”

Graudkopis Guntis: “Ar to naudu jau tagad mētājas pa labi un pa kreisi!”

Par politiķu pieļautajām kļūdām maksāsim mēs visi.

Inna Šteinbuka: “Mēs savulaik brīdinājām par riskiem, tagad mēs jau redzam sekas.”

Raidījums Atvērtie faili pēta, cik lietderīgi izmaksāti vairāk nekā simts valsts atbalsta miljoni pandēmijā būvniekiem un lauksamniekiem - nozarēm, kas turpināja augt un sildīt ekonomiku.

Pandēmija mums iemācīja, kas ir mājsēde. Bet Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem būt iesprostotiem mājās ir pastāvīga realitāte jau sen. Un tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem.

Un tad, kad tu netiec ārā, tev arī negribas iet ārā. Iestājas cilvēkam tā depresija, vairs nekas neinteresē.

Tad es viņu nonesu un ielieku mašīnā, viņa jau sver 25 kilogramus…

Ne valstij, ne pašvaldībai nav pienākuma pielāgot mājokļus invalīdiem.

Līdz šim neviens nav griezies pie mums ar lūgumu palīdzēt…

Jaunajos projektos dzīvokļiem vajadzētu būt pieejamiem visiem, bet arī tas ne vienmēr notiek.

Viņš vienkārši man pateica – a man vienalga, ja gribat, pērciet, ja negribat nepērciet.

Kāpēc mēs ignorējam cilvēkus ar invaliditāti? Raidījums pēta, kāpēc Latvijā ir tik maz mājokļu, kuros var iekļūt cilvēki ratiņkrēslos, un atbalsts viņiem - tik niecīgs.