Atvērtie faili

Parasti, kad vairāki cilvēki vienlaikus kāpj pa kāpnēm, viņi to dara mierīgi, viens otram aiz muguras. Ofēlijai ir bail uzgriezt kādam muguru. Citu cilvēku klātbūtnē viņa pa kāpnēm kāpj ar sānu, lai redzētu, kas notiek. Viņa salecas no pēkšņiem pieskārieniem un baidās no citu cilvēku dusmām. Ofēlijai tagad ir 26 gadi, un šīs ir sekas bērnībā ģimenē piedzīvotajai vardarbībai.

Cik bērnu cieš no vardarbības, precīzu ziņu nav. Par varmācību mēdz klusēt pat upuri. Bet policistu un psihologu ikdiena ļauj apjaust – daudz. Vai mēs Latvijā spējam bērnus laikus pasargāt no vardarbīgiem vecākiem?

Raidījums Atvērtie faili pēta, cik izplatīta Latvijā ir vardarbība pret bērniem un vai sabiedrība kopumā un valsts institūcijas dara pietiekami daudz, lai pasargātu bērnus no vardarbīgiem vecākiem.

Ofēlijai Spektorei ir īsi, zili krāsoti mati. Mugurā hūdijs, kā mūsdienu jaunieši sauc džemperi ar kapuci. To noklāj vārds “skumīgi”, kas atkārtojas daudzas, daudzas reizes. Un piebilde - “bet ne vienmēr”.

“Lai es runātu par vardarbību savā bērnībā,  man ir nedaudz jāpaskaidro par savu tēvu. Cik es saprotu, viņš ir bijis ļoti spējīgs, gudrs, inteliģents cilvēks, bet tad viņu aizsūtīja padomju armijā. Uz Baku, kur tajā brīdī notika šausmas, tur tajā brīdī praktiski notika genocīds. Viņš nebija pirmajā vilnī, viņš bija tur vēlāk miera uzturētājs, bet viņš pavisam noteikti ir bijis aktīvajā karadarbībā, viņš pavisam noteikti ir piedzīvojis lielas kara šausmas. Viņš ir izgājis cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri,” Ofēlija sarunu sāk ar prologu.

Ofēlija piekrita pastāstīt par savu pieredzi, augot ar varmāku. Tēvu, kurš savai ģimenei lika iziet cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri.

Pēc armijas tēvs atgriezās ģimenē. Pie divām meitām un sievas. Pamazām tēvs sāka dzert arvien vairāk un kļuva valdonīgāks. Ofēlija atceras reizes, kad slaucījusi no dzīvokļa grīdas mammas asinis un raudājusi.

“Tas tika slēpts, tas tika ļoti slēpts, jo tas taču ir kauns. Cik es atceros, tēva ģimene, kad viņiem mēģināja pastāstīt, īsti neticēja, ka ir tik traki. No mammas ģimenes, cik es saprotu, viss tika slēpts, jo lietām taču jābūt glītām,” stāsta Ofēlija.

Taču jaunā sieviete spriež, ka cilvēki, visticamāk, zināja, bet neko nedarīja. Tēvs vienmēr bija valdonīgs, tādu viņu visi uztvēra, bet no ārpuses neviens ģimenes lietās neiejaucās. Īsti nepalīdzēja arī dienesti. Vienā reizē, kad pēc Ofēlijas zvana atbrauca policisti, viņi tēvu aizveda. 

Kādā brīdī mamma pēc trakākiem skandāliem sāka iet uz slimnīcu. Viņa to darīja, lai šķiroties varētu pierādīt, ka cieš no vardarbības. Mammu aplāpīja, tomēr vardarbību ģimenē neviens necentās novērst.

Vai ģimenē bija arī labi brīži?

“Jā, absolūti. Mums bija pāris svētas lietas. Mums bija ceptās reņģītes, mums bija mūzika, mums bija Vinnijs Pūks. Man tēvs agrāk bija dīdžejs, līdz ar to mums bija milzīga mūzikas kolekcija,” atklāj Ofēlija.

Ofēlija pamanījusi, ka bija daži mūziķi, kuru skaņdarbu atskaņošanas laikā tēvs bija mierīgs un vardarbība nenotika. Viņa to izmantoja, kad gribēja, lai mājās ir miers. Viens no tādiem mūziķiem bija Maiks Oldfīlds.

Tēvs labi gatavoja ēdienu un lasīja meitām Vinniju Pūku. Bet viņš bija pilnīgi neparedzams. Nekad nevarēja zināt, kurš tēvs šodien atvērs mājas durvis. Pēc skandāliem, diezgan klasiski, tēvs mēdza mammai atnest puķīti.

Ja tev iesit, ej prom uzreiz, negaidi otru reizi, saka Ofēlija. Viņai šausmas beidzās 13 gadu vecumā. Mamma saņēmās un varmāku pameta. Pēc šķiršanās tēvs vēl nāca un ģimeni traucēja – Ofēliju ar māsu vainoja par šķiršanos, abas sauca par sliktiem bērniem.

Ofēlija saka, mamma bija salauzta. Laulību šķīrusi tiesa ar nosacījumu, ka māte varmākam nopērk dzīvokli. Māte tam piekritusi un mitekli nopirkusi kredītā, ko joprojām atmaksā.

Ofēlija stāsta, ka pēc bērnībā pieredzētās vardarbības viņas attiecības ar vīriešiem nav vienkāršas.

Tagad attiecību ar tēvu meitai nav. Viņa domā, ka tēvs tā arī neapjauta, ko ģimenei nodarījis. Ofēlija cer, ka tēvs kādu dienu tiks ar sevi galā un meklēs palīdzību. Pašlaik viņa priecājas, ka tēvam nav citas ģimenes, jo nevēlas, lai cita sieviete un citi bērni pieredz to, ko pieredzēja viņa. Tagad viņa saprot, ka nedrīkst notikušajā vainot sevi. Bērnībā bieži to nesaprata.

Ofēlija arī mudina cilvēkus apzināties, ka vardarbība kaimiņu dzīvoklī aiz sienas nav viņu privāta lieta. Tā ir visas sabiedrības lieta. Prakse nerunāt par vardarbību ģimenē, viņasprāt, nāk no padomju laikiem.

Ofēlija pati netika sista. Taču viņa saka - tēva sitieni mātei sāp arī bērniem. Cik daudzi bērni mūsdienu Latvijā ģimenē piedzīvo vardarbību – vienalga, emocionālu vai fizisku, skaidri nav zināms.

Rīgas brīvostā nesen noslēdzies tās pēdējās desmitgades lielākais darījums – par 18 miljoniem eiro osta savā īpašumā ieguvusi divas piestātnes, kuru izmantošanas iespējas ir ierobežotas. Rīgas brīvosta saka – tā ir maksa par privāta ogļu pārkraušanas biznesa pārcelšanu prom no pilsētas centra. Un tomēr – cena ir daudzkārt lielāka par citu piestātņu būvniecības izmaksām šajā Daugavas krastā, bet darījuma pamatlicējs – bijušais brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs – tagad ir 18 miljonus saņēmušā uzņēmuma algots konsultants.

Cik pamatots ir vērienīgais darījums, pēta raidījums Atvērtie faili.

Ir darbadienas pēcpusdiena Krievu salā. Tā ir Rīgas brīvostas teritorija Daugavas kreisajā krastā. Satiksme kūsā. Smagās automašīnas viena pēc otras piestāj pie iebraukšanas muitas teritorijā. Veidojas pat nelielas rindas.

Šī ir Krievu salas vecā jeb neatjaunotā daļa. Tepat blakus atrodas pirms diviem gadiem ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu pārbūvētā salas daļa. Par 171 miljonu eiro šeit attīstīta jauna, vērienīga infrastruktūra, lai radītu piemērotus apstākļus ogļu pārkraušanai. No pērnā gada marta visa ogļu pārkraušana no Rīgas centram tuvās Eksportostas ir pārcelta uz šejieni.

Tomēr mūsu apmeklējuma laikā nekāda liela rosība te nevalda. No 1.oktobra Krievija pilnībā aizliegusi vest ogles caur Latviju. Pagaidām ostās pienāk vēl tās kravas, kas devušās ceļā līdz 1.oktobrim, taču kopumā šī biznesa perspektīvas Rīgā rādās drūmās krāsās – nav ogļu, nav arī biznesa.

Raidījuma Atvērtie faili izpētītais liek domāt – nupat izsīkušā ogļu pārkraušanas biznesa pārcelšanas izmaksas pēc būtības ir vēl lielākas, nekā publiski zināmais 171 miljons eiro. Lai privātais uzņēmums “STREK” ogļu pārkraušanu no Rīgas centra pārceltu uz Krievu salu, Rīgas brīvosta par 18 miljoniem eiro no tā atpirkusi divas piestātnes.

Piestātnes ar nosaukumu PM - 20 un PM - 21 atrodas Eksportostā. Divu burtu saīsinājums PM veidojies no senāka vietas apzīmējuma šajā Daugavas krastā – Pīļu muiža. Tagad gan no pīlēm te nav ne miņas.

No 90.gadu sākuma līdz 2019.gada martam šeit saimniekoja uzņēmums STREK, kas specializējies ogļu pārkraušanā, bet kopš pērnā gada abas piestātnes zemesgrāmatā reģistrētas uz Rīgas brīvostas vārda.

Piestātņu iegādes darījums noslēdzās pērn, bet līgums tika noslēgts jau 2016.gada 26.maijā, kad brīvostas pārvaldi vadīja Leonīds Loginovs, bet valdes priekšsēdētājs bija toreizējais Rīgas vicemērs Andris Ameriks.

Sākotnēji norēķini ar STREK bija plānoti desmit gadu laikā pēc pieņemšanas - nodošanas akta parakstīšanas. Tomēr jau tajā pašā - 2016.gadā - un gadu vēlāk līgums ar STREK tika papildināts, un Rīgas brīvosta nolēma uzņēmējam jau 2016.gadā samaksāt pirmos 12 miljonus. Nākamajā gadā firmai tika pārskaitīti trīs miljoni, un pērn – vēl tikpat.

Līdz ar šo divu piestātņu iegādi brīvostas valdījumā un īpašumā kopumā ir 99 piestātnes. Lielākā daļa no tām ir iznomātas saimnieciskās darbības veikšanai, bet 16 stāv tukšas. Viņu vidū tagad ir arī par 18 miljoniem iegādātas Pīļumuižas piestātnes.

Katru gadu Latvijā pilngadību sasniedz ap 500 bērnu, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē. 18 gados viņiem jāsāk pastāvīga dzīve, bet daudziem tas izrādās… praktiski neiespējami. Atbalsts atkarīgs no pašvaldības un līdz ar to ir sava veida loterija – paveiksies vai nē. Turklāt bez ģimenes stiprā pleca palikušajiem svarīga ir ne tikai nauda, bet arī morālais atbalsts, un to valsts tikai tagad mācās sniegt.

Kā uzsākt patstāvīgu dzīvi ar pārdesmit eiro kabatā un bez ģimenes finansiālā un emocionālā atbalsta? Šādā situācijā pēc pilngadības nokļūst daudzi ārpusģimenes aprūpē auguši jaunieši.

Raidījums Atvērtie faili pēta, kāpēc Latvijā nav tādas atbalsta sistēmas, kas pēc dzīves bērnu aprūpes centros vai audžuģimenēs jauniešiem ļautu nostāties uz kājām.

Dukuļi ir audžuģimene. Sarmītes un Valda meitas jau pieaugušas un audzina savus bērnus, tāpēc pieņēmuši četrus audžudēlus. Vēl divi puikas – sešpadsmitgadīgais Ņikita un piecpadsmitgadīgais Rimants šobrīd ir skolā.

Pirmais ģimenē pirms desmit gadiem ieradās Roberts – kuru šeit mīļi dēvē par Robinsonu.

Audžuģimenes saņem atlīdzību un pabalstu bērnu uzturam precīzi līdz dienai, kad viņi kļūst pilngadīgi. Turpmāk jaunietim dzīvokļa pabalstu vai dzīvesvietu līdz 24 gadu vecumam sniedz pašvaldība, kuras bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūp. Vismaz tā paredz likums.

Roberta gadījumā tā būtu Līgatnes novada pašvaldība. Novadā maksimālais dzīvokļa pabalsta apmērs ir 41 eiro, par to šobrīd Roberts īrē istabu audžuvecāku Dukuļu mājā, labi apzinoties, ka citur dzīvojamo telpu atļauties nevarētu.

Sarmīte saglabājusi vēstuli, kuru Robertam pirms gada sūtījusi Līgatnes novada dome. Pašvaldība piedāvā vienreizēju pabalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai – 128,06 eiro, vienreizēju pabalstu sadzīves priekšmetiem un mīkstajam inventāram – 249,71 eiro un pabalstu ikmēneša izdevumiem 64,03 eiro – ja sekmīgi mācās. Līdztekus dzīvokļa pabalstam tas ir atbalsts, ko saskaņā ar likumu pašvaldībām ir jāsniedz pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kas auguši bez vecākiem.

“Te ir tā vājā vieta, tāpēc, ka valsts jau nekur nav noteikusi konkrētu summu, valsts ir noteikusi ne mazāk kā. Minimālo. Pašvaldībai ir brīvas rokas piešķirt tik, cik viņi uzskata, cik viņu iedzīvotāju vajag atbalstīt,” saka Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Pirms diviem gadiem Tiesībsargs veica apjomīgu pārbaudi visās Latvijas pašvaldībās par sociālajām garantijām pēc ārpusģimenes aprūpes. Lielākā daļa pašvaldību maksā likumā noteikto summu.

Ņirgāšanās par cilvēku, pēc Grāveres domām, ir vienreizējais pabalsts sadzīves inventāram jeb Tiesībsarga birojā dēvētais “pūriņš”. Kas domāts tam, lai jaunietis savu dzīvesvietu varētu aprīkot ar visu nepieciešamo. Valstī noteiktais, minimālais pabalsta apmērs ir 249,71 eiro, bet jau likuma tapšanas brīdī bija skaidrs, ka tā ir tikai puse no tolaik nepieciešamā.

Pērn Tiesībsargs aicināja Labklājības ministriju un pašvaldības pārskatīt regulējumu. Ministru kabineta noteikumi nav mainīti, savukārt, gods kam gods, vairākas pašvaldības ir atsaukušās un palielinājušas pabalstu apmērus, vēl dažas plāno tos pārskatīt nākamgad.

Jāteic gan, ka pāris pašvaldībās tie jau bija augstāki, nekā likumā noteiktais minimums. Te īpaši jāizceļ Liepāja, kur pūriņa pabalsts sasniedz 700 eiro. Lielāki pabalsti patstāvīgas dzīves uzsākšanai ir arī Naukšēnos un Apē. Tie nav bagātākie novadi, līdz ar to Grāvere uzsver – tas ir attieksmes jautājums.

Ģertrūdes ielā Rīgā, netālu no Satekles ielas, ir vecs daudzdzīvokļu nams. Pabalējusi ēka ielas malā. Par šo namu var teikt – ja vien sienas prastu runāt. Pirms 14 gadiem ap to vijās drāma, kuru atrisināja tikai tiesas spriedums.

Tiesas aprakstītajā nama izkrāpšanas shēmā figurē viltots testaments, notāre un nekustamo īpašumu biznesā zināmu cilvēku uzvārdi. Bet par vainīgu tika pasludināts tikai kāds 35 gadus vecs, plašākai publikai nepazīstams vīrietis.

Vai viņš tiešām darbojās viens?

Par īpašumu krāpšanu un notāru atbildību - raidījumā Atvērtie faili. Pētām īpašumu krāpšanas shēmu. Kad kāda Rīgas daudzdzīvokļu nama mantinieks vēlas reģistrēt savu mantoto īpašumu, pēkšņi atklājas, ka tam jau ir cits īpašnieks.

Tante vēl 80. gados visu novēlēja tēvam, jo viņš bija vienīgais dēls savai mātei. Un tāpēc viņa mammas māsa visu viņam novēlēja.

Tā savu stāstu sāk īpašuma likumīgais šā brīža mantinieks. Viņš vēlas saglabāt anonimitāti, taču visu viņa teikto apliecina tiesu spriedumi, tāpēc mēs šo lūgumu respektējam. Sauksim viņu par Kristapu un viņa teikto ierunā radio kolēģi.

2006.gadā Kristapam nomira radiniece. Viņas tuvākais radinieks bija Kristapa tēvs. Tēvam kopā ar aizgājēju piederēja Ģertrūdes ielas dzīvojamā nama domājamās daļas. 

Pēc tantes nāves mantinieks, Kristapa tēvs, devās pie notāres noformēt mantojumu. Bet notāre viņam ieteica nesteigties, sakot, ka citu mantinieku nav. Deva padomu vispirms sakārtot dokumentus, jo īpašums nebija ierakstīts Zemesgrāmatā. Notāre mantojuma lietu neatvēra.

Kad pagāja pusgads, tēvs aizgāja uz Zemesgrāmatu un tad viņam teica – re, kur ir īpašnieks, kurš Zemesgrāmatā reģistrēts. Bija sludinājums „Latvijas Vēstnesī”, ar aicinājumu pieteikties mantiniekiem. Termiņš ir pagājis. Viss ir noticis. 

Gan Rīgas, gan lauku īpašums, kuru arī vajadzēja mantot no tantes, pēkšņi izrādījās cita cilvēka – Gunāra Groza – īpašumā.

Viņam bija privāts testaments, kuru viņš pats bija rakstījis. Kuru bija apstiprinājuši trīs vīri, kurus viņš kaut kur satika.

Tiesas spriedumā rakstīts, ka Groza krogā „Hali-Gali”, kas atrodas netālu no vērtīgā īpašuma, uzrunājis trīs vīriešus. Viņi krogā slīcinājuši bēdas par neatrasto darbu. Groza nepazīstamo trijotni aicinājis kļūt par lieciniekiem privātā testamenta lietā. Sacījis, ka tante pirms nāves gribot atstāt īpašumu. Viens no viņiem devies līdzi uz kādu dzīvokli, kur blakus istabā dzirdējis kādu cilvēku vaidam. Tā viņi uzņēmušies būt par lieciniekiem un parakstījuši privāto testamentu. 

Ar šo viltoto testamentu Groza devās pie notāres Ingūnas Bobrovskas, ar viņas svētību tika pie sveša īpašuma un tūlīt to mēģināja notirgot.

Krievijas samazinātā tranzīta dēļ Latvijas lielākās ostas Ventspilī un Rīgā pašlaik cīnās par izdzīvošanu. Ne brīdinājumi par bīstamo atkarību no Krievijas, ne korupcijas skandāli nav likuši tām mainīties – ostas gadiem turpināja būt ienesīga peļņas ādere savējiem.

Amerikāņu lēmums Aivaru Lembergu iekļaut sankciju sarakstā nu pamudinājis valdību nākt klajā ar ostu reformas plāniem. Bet… vai ietekmīgas biznesa intereses šoreiz to neapstādinās, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.

Pirmā daļa. Biznesa kritums

Rīgas osta ir lielākā Latvijas osta. Pēdējos desmit gados tā strādājusi ar mainīgām sekmēm. Bijuši veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi gadi. Kopš 2019.gada kravu apgrozījums vairs tikai krīt un šogad sasniegts antirekords. Pirmajos astoņos mēnešos kravu apjoms sarucis par ceturto daļu. Rīgas ostas balsts - ogles, kas daudzus gadus auga griezdamās un ostai ļāva uzrādīt strauju izaugsmi, bet tās vadītājiem – noraidīt jebkuru kritiku par pārvaldes problēmām, nu nokritušās par vairāk nekā 65%.

No Rīgas prom varētu doties arī savulaik oligarhu paspārnē izlolotais, kopīgi ar Krievijas milzi „Uralhim” uzturētais minerālmēslu pārkraušanas terminālis „Riga Fertilizer Terminal”.

Arī cita veida kravu pārkraušana nesokas spoži. Rīgas Brīvostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš gan uzskata, ka situācija nav dramatiska. Uzņēmēji pārstrukturizējoties, atrodot veidus, kā turpināt pelnīt. Piemēram, kāds minerālmēslu terminālis tagad pielāgojies graudu pārkraušanai, citi, kas agrāk uz metāllūžņiem neesot skatījušies, tagad gatavi arī šādas kravas ņemt. Kad vaicāju, vai varētu būt patiesas runas, ka termināļus pārdošanai izlikuši ap 70% Rīgas ostā strādājošo komersantu, Zeltiņš atbild, ka pats par sevi tas nebūtu nekas briesmīgs.

Sarežģīta situācija ir ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī. Tur šogad pirmajā pusgadā kravu apgrozījums nokritis vēl dramatiskāk - par 41%. Savukārt Liepājā situācija ir mazliet labāka - samazinājums bijis par 15%. Ventspils un Rīgas ostas faktiski cīnās par izdzīvošanu, tikmēr pārējām Baltijas valstu ostām klājas krietni labāk. Tallinas ostā šā gada pirmajā pusē bijis pat neliels – divu procentu – kravu apgrozījuma pieaugums. Savukārt Klaipēdā kravas samazinājušās par sešiem procentiem, ko tā pamato ar „Covid” ietekmi.

Ostas ilgus gadus ir bijis kumoss, no kura nokosties oligarhiem. Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs ilgus gadus bija pilsētas mērs Aivars Lembergs, un kā liecina krimināllietas materiāli, paralēli publiskajiem amatiem viņš ieguva slēptas īpašumtiesības daudzos ienesīgos ostas uzņēmumos. Tikmēr uzņēmēji sūdzējās par biznesam nelabvēlīgu vidi un korupciju.

"Kamēr Voldemorts Ventspilī rausta visas stīgas, ārvalstu investori vienkārši nenāks.” Tā 2012.gadā situāciju ostā raksturoja tā brīža „Ventspils naftas” valdes priekšsēdētājs Saimons Bodijs. 

Nekas īpaši nav mainījies arī pēdējos gados, stāsta Ventspils uzņēmējus pārstāvošās biedrības “Baltijas asociācija – Transports un Loģistika” izpilddirektors Ivars Landmanis.

Otrā daļa. Ar biznesu jādalās

Andrejs Jurčenko ir uzņēmējs, kas vairāk nekā 25 gadus darbojas atkritumu savākšanas biznesā. Šā gada pavasaris viņam nesa labas ziņas. Pēc gandrīz desmit gadus ilgas cīņas notika būtisks pavērsiens tiesvedībā ar Rīgas brīvostas pārvaldi. Augstākās tiesas Senāts (3.martā – tikai lsm) atstāja negrozītu iepriekšējās instances lēmumu, ar kuru par prettiesisku atzīts Brīvostas lēmums neslēgt līgumu ar Jurčenko firmu „Corvus”. Firma daudzus gadus apkalpoja kuģus Rīgas ostas akvatorijā, bet tad 2010.gadā no ostas biznesa to faktiski izspieda. 

Tiesas lēmums firmai tagad paver iespējas piedzīt no Rīgas Brīvostas pārvaldes zaudējumus. Precīzu summu Jurčenko vēl nevar nosaukt, taču lēš, ka tas varētu būt amplitūdā no pieciem līdz desmit miljoniem eiro.

Kā atminas Jurčenko, uzņēmējdarbības vide Rīgas ostā pasliktinājusies, kad pārvaldnieka gaitas sāka Leonīds Loginovs. Pirms Anša Zeltiņa viņš šo amatu ieņēma gandrīz 20 gadus. Atkritumu bizness, kurā iepriekš darbojušies vairāki pakalpojumu sniedzēji, gadu gaitā faktiski nonācis vienas kompānijas rokās. Šī kompānija ir „Eko osta”, kuras īpašniekos ap to laiku arī varēja manīt oligarhu pēdas.

Jurčenko uzskata, ka Loginovam joprojām ir liela ietekme uz lēmumu pieņemšanu, un arī pēc Zeltiņa atnākšanas Rīgas ostā nekas nav mainījies. Zeltiņš to noliedz. Tomēr, gatavojot šo raidījumu, dažādi avoti apstiprina, ka Loginovs joprojām piedalās sanāksmēs, kur risina ostu jautājumus. Arī interviju ar Latvijas Radio Loginovs norunā tieši Rīgas brīvostas telpās.

Trešā daļa. Kā nenogāzt valdību

Korupcija atņem savu valstu iedzīvotājiem resursus, pamata pakalpojumus un ekonomiskās iespējas, kamēr tā padara bagātus dažus atsevišķus cilvēkus un veicina vides iznīcināšanu, politisko nestabilitāti un konfliktus. Tā ASV finanšu ministrs pērn 9.decembrī skaidroja, kādēļ ASV, balstoties uz tā dēvēto Magņitska likumu, nosaka sankcijas pret Latvijas pilsoni Aivaru Lembergu. 

Līdz šim ostu valdes ir bijušas vienas no uzskatāmākajām politiskajām barotnēm. Valsts un pašvaldību vienādā proporcijā ieceltie valdes locekļi bija vieni no vislabāk atalgotajām amatpersonām valstī.

Satiksmes ministrs Tālis Linkaits no Jaunās Konservatīvās partijas šobrīd skaidri vēl nesaka, cik pārstāvju pašvaldībām šajās jauno kapitālsabiedrību vadības institūcijās varētu būt. Optimāli būtu līdz 30%, taču tas ir sarunu jautājums, cik daudz katra no pašvaldībām gatava ieguldīt jaunajās kapitālsabiedrībās.

Aiz karstajām cīņām par ostu pārvaldības maiņu uzmanības ēnā palikusi vēl kāda neliela, taču būtiska detaļa. Sākotnējā likumprojekta redakcijā bija minēts, ka osta pati vai tās uzņēmumi veic maksas pakalpojumus, tajā skaitā, nodrošina velkoņu pakalpojumus.

Neatkarīgi no tā, kādus lēmumus pieņems politiķi, nekāda rožaina nākotne ostas nesagaida arī turpmāk, jo Krievija turpina stiprināt savas ostas. Tomēr Linkaita ieskaitā situācija nav bezcerīga. Šobrīd nav skaidrs, vai ostu reformu izdosies īstenot un kādā redakcijā tā beigu beigās būs.

Nav tādas statistikas, cik cilvēku, sportojot mājās, ir kaitējuši savai veselībai. Nav arī zināms, cik iesaistījušies kādā no svara zaudēšanas programmām, kas nepārtraukti tiek reklamētas interneta vidē. Tomēr teju katrs, visticamāk, pazīst kādu, kurš pazīst kādu, kurš pabijis kādā slēgtā tievēšanas grupā.

Internetā popularitāti iemantojuši dažādi uztura izaicinājumi un tievēšanas programmas, kas visbiežāk īsā laikā un bez lielas piepūles piedāvā tikt vaļā no liekā svara. Un cilvēki ir gatavi maksāt naudu, lai tiktu uzņemti kādā slēgtā tievētāju grupā vai arī saņemtu it kā tieši viņiem radītas ēdienkartes.

“Kas mani visvairāk satrauc, ka tur cilvēki ir vērsti uz naudas pelnīšanu, viņi principā nenes nekādu atbildību, neviens viņus nekontrolē,” saka sporta zinātnes doktore Ieva Zvīgule.

Raidījums Atvērtie faili šovasar ielūkojās trīs internetā pamanītās tievēšanas programmās. Cik kvalificēti izrādījās padomdevēji un cik pamatoti - paši padomi?

Stokholmas diēta

“Šodien ir trešā Stokholmas diētas diena, jūtos ļoti labi, šorīt man bija paredzēts smūtijs, taču tā kā es iešu tūlīt trenēties, tad…”

Dziedātāja Liene Greifāne skatītājus video rullītī uzrunā, sēžot pie brokastu galda. Zīmola StockholmDiet.com, turpmāk Stokholmas diētas, mājaslapā rakstīts, ka katram klientam tiek personīgi izstrādāts notievēšanas plāns, tādā veidā svars zūd veselīgi – bez fiziskiem treniņiem, medikamentiem un badošanās. Izcelts teikums: “Zaudē svaru 7 dienās!”

“Tas tāds mārketinga triks, jo skaidrs, ka neviens normāls cilvēks veselīgi savu svaru nevar samazināt 7 dienu laikā,” saka sertificēta uztura speciāliste, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Eva Kataja, kura sekos līdzi mūsu eksperimentam.

Kāds būtu optimālais laiks? Tas gan atkarīgs no katra individuāli.

Lāsmai ir 34 gadi, svars 122 kilogrami. Viņa piekrīt izmēģināt vienu no populārākajiem piedāvājumiem interneta telpā – Stokholmas diētu. Programma aprēķina Lāsmas medicīniski ideālo svaru: 64 kg, ar piebildi, ka līdzīga vecuma vīrieši uzskata, ka viņa vislabāk izskatītos, ja svērtu 85. Kad mērķa svars izvēlēts, parādās trīs sieviešu tievēšanas sasniegumi, viņu vidū arī aktrise Evija Skulte, un Lāsmai jāatbild uz iedvesmojošiem jautājumiem, piemēram, kā tu varētu nosvinēt savus 37 nomestos kg?

Lāsma diētu ievēros divas nedēļas. Reģistrējoties, uzreiz jāsamaksā 9 eiro 95 centi par pirmo nedēļu.

Stokholmas diētas piedāvātāju vārdā ar žurnālistiem komunicē zīmola sabiedrisko attiecību vadītāja Sandra Gantimurova. Viņa uz jautājumiem piedāvā atbildēt tikai rakstiski. Atbildēs norādīts, ka kaloriju ierobežošana īstermiņā nenodara kaitējumu veselam cilvēkam, tas esot zinātniski pierādīts fakts. Šāda tievēšana ar tai sekojošiem uztura plāniem, kuros kaloriju daudzums katrā līmenī tiek palielināts, palīdzot ilgtermiņā uzlabot veselību. Savukārt atbildot uz jautājumu par ēdienreižu vienveidīgumu, norādīts, ka piedāvājumu var mainīt biežāk nekā reizi desmit dienās, ja klients vēlas.

“MonacoFit” programma

Citā reklāmas video tievētgribētājus uzrunā fitnesa modele Paula Freimane, viņa aicina pieteikties “MonacoFit” programmai.

Vīrietim, kurš piekrīt izmēģināt “MonacoFit” piedāvājumu, ir 35 gadi, svars: 95 kg. Bezmaksas tests aprēķina, ka medicīniski ideālais svars būtu 75 kg. Tiek noformēts maksājums par individuālo piedāvājumu, arī šeit - 9 eiro, 95 centi.

“MonacoFit” vārdā ar žurnālistiem komunicē Anna Paula Auziņa, arī – tikai rakstveidā. MonacoFit.com notievēšanas programmas pamatā esot Paulas Freimanes, citēju, “personīgie sasniegumi, iegūtās zināšanas un pieredze Monako ar prasīgiem klientiem”. Programmu Paula esot izstrādājusi kopā ar diplomētiem un sertificētiem speciālistiem. Kādiem? Pēc uzņēmuma vārdiem, tā esot aizsargājama informācija.

Izaicinājums ar Vendiju

Vietnē “tievēšana online” gozējas 4 nedēļu uztura izaicinājums ar Vendiju. Tas ir trešais eksperiments, kuram ļaujamies. Vendija kopā ar dalībniecēm gatava uzsākt cīņu par formas atgūšanu pēc dzemdībām. “Ja arī tu esi barojoša māmiņa, šis izaicinājums tev būs liels atbalsts,” teikts piedāvājumā. Viņa sola arī plašu klāstu ar efektīvām video treniņu programmām.

Vendijas tievēšanas izaicinājums noris slēgtā Facebook grupā, tas maksā 30 eiro pirmajam mēnesim. Vispirms jāizpilda 49 jautājumu tests, lai uzzinātu savu vielmaiņas tipu un attiecīgi ievērotu tam atbilstošu uzturvielu – olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu – proporciju.

Vendija Karalkina ar Latvijas Radio tikties piekrīt uzreiz – sporta klubā, kur viņa vada arī mini grupu nodarbības.

Vendijas vārds nav ne ārstniecības personu, ne sporta speciālistu datu bāzē. Viņa absolvējusi policijas akadēmiju, studējusi psiholoģiju, sociālo pedagoģiju un reliģijas zinātni. Izgājusi C kategorijas trenera kursus, taču nav nokārtojusi sertifikāciju. Regulāri papildinot zināšanas uzturā, apmeklējot dažādus seminārus. Arī vielmaiņas tipa testu aizguvusi no kvalifikācijas celšanas kursiem.

Pirms nepilna gada Zosu purvā, Madonas novadā, apmēram pusstundu pēc pusdienlaika atskanēja šāvieni. Kad pēc pāris stundām, ap pulksten 16, kūdras izstrādes vietā ieradās darba vadītājs, viņš ekskavatorā un traktorā atrada divu vīriešu līķus. Nozieguma vietā vēl bija pamests kurpju pāris. Iespējams, slepkavas. Un čaulītes, kuras liecināja, ka šauts ar medību ieročiem. 

Policija trauksmi sacēla trijos iecirkņos - Cēsīs, Alūksnē un Madonā. Uz ceļiem izveidoja “slazdus” – policistu posteņus, kuru uzdevums bija pārbaudīt braucošās automašīnas. Cilvēki ziņoja, ka ap nozieguma pastrādāšanas laiku no purva izbraucis auto. Bija zināma krāsa un aptuvenā marka.

Šoreiz gan nostrādāja nevis „slazdi”, bet drons, kurš spēkratu pamanīja no augšas. Trīs stundas pēc izsaukuma policija bija atradusi iespējamo šāvēju. 

„Aizturēšanas brīdī viņš atradās automašīnā guļošs. Mums bija svarīgi šo automašīnu atrast un nodrošināt, lai, nedod Dievs, viņš kaut ko vēl varētu turpināt,” stāsta Ints Ķuzis, kurš tolaik bija Valsts policijas šefs. Tagad viņš ir Rīgas domes deputāts. 

Šī traģēdija nav vienīgā, kas rāda – ieroči Latvijā legāli nokļūst rokās, kuras nedrīkstētu tiem pieskarties. Raidījumā Atvērtie faili pētām, cik viegli tikt pie ieroču atļaujas un vai to īpašniekus vispār kāds uzmana.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests šogad 140 reizes ir devies izsaukumos pie bērniem un jauniešiem, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Jaunākajam no viņiem bija tikai 11 gadu. Pie kāda divpadsmitgadnieka aizbrauca par vēlu, palīdzēt viņam vairs nevarēja… Mēs par šiem gadījumiem uzzinām reti: vecāki par to runāt nespēj, savukārt skolas nevēlas. Kāpēc jaunie cilvēki izšķiras par šādu izmisuma soli? Kur meklēt palīdzību un ko darīt pieaugušajiem, lai laikus pamanītu, ka vajadzīgs atbalsts?

1.daļa. It kā viss bija

Maigurs Cepurītis rūpīgi seko līdzi pašnāvību statistikai Latvijā. Tā ir nepielūdzama – pērn no dzīves aizgājuši 288 cilvēki. Viņu vidū - 40 pusaudži un jaunieši. Cepurīšu ģimene ir viena no retajām, kas par šo tematu runā skaļi, un ne tikai: kopā ar sievu, meitu un dēlu izveidojuši mentālās veselības atbalsta organizāciju “Ogle”.

Pirms diviem gadiem Maigurs zaudēja 23 gadus veco dēlu Māri. Bēres apmeklēja daudzi viņa vienaudži, kuri dalījās ar ģimeni savās emocijās. Atklājās, ka domas par nāvi bijušas ne vienam vien. Cepurīšu ģimene atskārta, cik maz uzmanības Latvijā pievērš pašnāvībām. Par spīti tam, ka mums ir trešā sliktākā statistika Eiropā. Tā radās doma par garīgās veselības un mūzikas festivālu “Ogle”, kas noticis jau divas vasaras. Pievērst līdzcilvēku uzmanību problēmai - tāds ir galvenais mērķis, kuru sasniegt palīdz gan mūziķu priekšnesumi, gan pieredzes stāsti, gan sarunas ar speciālistiem.

Maigurs šausta sevi, vai un kāda ir viņa atbildība par to, ka dēlam dzīve kļuva nepanesama. Atkarības ir viens no biežākajiem pašnāvību riska faktoriem, bet iemesli, kas izraisa domas par pašnāvību, var būt dažādi – kādam tas ir viens faktors, citam – vairāku mijiedarbība.

Dati rāda, ka lielāks pašnāvību risks ir jauniešiem, kam ir depresija, psihiski uzvedības traucējumi, zema pašcieņa. Tās var provocēt notikumi ģimenē un skolā, vienaudžu vidē. Rīgas Stradiņa universitātes sabiedrības veselības speciālists Toms Pulmanis uzsver – ja problēma ir ģimenē, svarīgi, lai pusaudzis var saņemt atbalstu skolā. Un otrādi.

Kad starptautiskais izglītības pētījums PISA vairākkārt uzrādīja, ka Latvijas skolās milzīga problēma ir mobings, ministrijas sāka domāt par īpašām vadlīnijām, kas skolām palīdzētu tikt ar to galā. Taču Covid-19 pandēmija vadlīniju tapšanu nobremzēja, un šis mācību gads sāksies bez tām.

Par nepietiekamu valsts pretimnākšanu runā arī Cepurīši, kas pēc traģēdijas ģimenē apņēmušies pievērst sabiedrības uzmanību pašnāvību tematam. Viņi rīko ne tikai festivālu “Ogle”, bet arī kopā sanākšanas vakarus, lai sniegtu atbalstu citiem palikušajiem. Maigurs atzīst, ka dažreiz rokas nolaižas, bet pateicības vārdi dod spēku turpināt iesākto.

Pērn oktobrī Veselības ministrija kopā ar Bērnu slimnīcas fondu un Pusaudžu resursu centru gan sāka piedāvāt jaunu valsts apmaksātu pakalpojumu. Depresijas un pašnāvības risku mazināšanas programmā līdz šim uzņemti ap 40 jauniešu. Viena no viņiem – Anete, kuras vārdu esam mainījuši. Anete apmeklē centra šobrīd vienīgo filiāli ārpus Rīgas – Liepājā. Problēmas ģimenē ir iemesls tam, kādēļ Anete savos 15 gados jau tikusies ar vairākiem speciālistiem arī no sociālā dienesta un pašvaldības policijas. Bijis laiks, kad palīdzību atgrūdusi.

Svarīgi, lai palīdzība būtu bez maksas. Pirmkārt, ne visas ģimenes var atļauties speciālista apmeklējumu, otrkārt, vīpsnāt var ne tikai vienaudži, bet arī vecāki. Pusaudžu resursu centra programmu virsvadītājs Emīls Ūdris pārliecināts – palīdzība būtu nepieciešama daudz vairāk jauniešiem. Taču Latvijā pat īsti nav apzināts, cik pusaudžiem varētu būt depresijas pazīmes.

Programma paredzēta pusaudžiem vecumā no 11 līdz 18 gadiem ar garastāvokļa traucējumiem, tā ilgst trīs mēnešus. Psihologs norāda, ka dažiem ar to pietiek, bet bieži ar speciālistu palīdzību tiek sastādīts tālākais rīcības plāns. Daudzi jaunieši piesakās paši, diemžēl uz pakalpojumu jau izveidojusies rinda.

Veselības ministrijā raidījumam „Atvērtie faili” stāstīja, ka meklē papildu naudu, lai rindā stāvošie jaunieši šogad saņemtu palīdzību, un cer uz lielāku finansējumu nākamgad, lai centra reģionālās filiāles varētu atvērt arī Daugavpilī un Valmierā.

2.daļa. Rindas, skolu reitingi un vecāku gaidas

Palīdzību var meklēt arī pie ārsta, bet… Bērnu psihiatrijas klīnikā “Gaiļezerā”, kur uzņem jauniešus ar ģimenes ārsta nosūtījumu, lai pirmoreiz tiktu pie psihiatra, rindā jāgaida pusgadu. Tas pat ir progress – agrāk nācās gaidīt vismaz gadu. Psihiatre Anete Masaļska stāsta, ka jaunie pacienti ierodas no visas Latvijas.

Rindas veidojas, jo trūkst speciālistu, un šai problēmai ilgstoši netika pievērsta uzmanība. Šobrīd Latvijā ir tikai deviņi sertificēti bērnu psihiatri. Kā blakus darbu to veic vēl 47 speciālisti. Veselības ministrija tagad rosinājusi atvieglot iespēju iegūt bērnu psihiatra specialitāti – līdzšinējo sešu gadu vietā rezidentūra turpmāk ilgs četrus gadus, skaidro Veselības ministrijas pārstāve Kristīne Kļaviņa.

Tāpat Veselības ministrija aicina reģionu iedzīvotājus vērsies pie ārpus Rīgas praktizējošiem speciālistiem, lai atslogotu bērnu slimnīcas ārstus. No 2019. gada pacientiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem vairākās psihiatru praksēs valsts apmaksātus pakalpojumus sniedz multiprofesionālas psihiatru komandas. Sīkāka informāciju par tām var iegūt Nacionālā veselības dienesta mājaslapā, psihiskās veselības sadaļā. Veselības ministrija norāda, ka vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta. Pusaudži var to darīt arī paši, ja sasnieguši 14 gadu vecumu.

Daktere Masaļska norāda, ka ne vienmēr vajag nosūtījumu pie psihiatra, dažos gadījumos var palīdzēt klīniskais psihologs vai vērīgs skolotājs. Tāpēc sabiedrība jāturpina izglītot, un katra preventīva aktivitāte situāciju uzlabo. Skolu savstarpējā konkurence un apsēstība ar reitingiem, vecāku augstās gaidas no bērniem – Masaļska brīdina, ka lielai daļai jauniešu ir emocionālie traucējumi tāpēc, ka viņi nevar izdarīt vai sasniegt visu, ko no viņiem gaida.

Katru gadu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruņa 1161111 konsultanti saņem vairākus tūkstošus zvanu par grūtībām, ar kurām ikdienā saskaras bērni un pusaudži. Šā gada pirmajā pusē bijuši 48 zvani par pašnāvības domām.

No nākamā gada janvāra inspekcija piedāvās bezmaksas psihoterapijas pakalpojumus: gan ģimenes psihoterapijas konsultācijas, gan grupu psihoterapijas sesijas. Pieteikšanās pakalpojuma saņemšanai sāksies rudenī.

“Par psihisko veselību un īpaši par prevenciju runājot, tā nav tikai Veselības ministrijas atbildība, tā ir arī Izglītības ministrijas un Labklājības ministrijas atbildība, un katra ministrija arī kaut ko nedaudz dara šajā laukā,” saka Veselības ministres padomniece Marta Krivade, un taisnība viņai ir – publiskajā telpā itin bieži var dzirdēt par kādu jaunu projektu.

Piemēram, šogad Siguldas novada izglītības iestādēs īstenos garīgās veselības veicināšanas programmu. Arī Veselības ministrija gatavo vairākus projektus: brīvprātīgus bezmaksas kursus jauniešiem visā Latvijā, psihiskās veselības programmu 7.-9. un 10.-12. klašu skolēniem, digitālus kursus pedagogiem par to, kā strādāt klasēs…

Tomēr viss ir atkarīgs no pašu skolu un jauniešu atsaucības. Jautājums, vai tomēr nevajadzētu vienotu programmu visā valstī? Tā, lai sadzird visi, nevis tika ieinteresētie. Veselības ministrija sola rudenī atsākt darbu arī pie vadlīnijām, kā skolām mazināt mobingu.

3.daļa. Traģēdija skolā

“Vakar tika saņemta ziņa, ka viens jauns cilvēks ir pieņēmis lēmumu vairs nebūt mūsu ģimnāzijas lokā, starp mums, un šajā dzīvē. Dziļa līdzjūtība ģimenei un tuviniekiem! Šis fakts ir dziļi skumjš, nevienam citam pa spēkam tā līdz patiesai būtībai un pamatam neizskaidrojams.”

Šādu vēstuli no psiholoģes Zanes Gulbes pagājušajā ziemā saņēma Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 7. - 12. klašu skolēni, vecāki un skolas personāls.

Parasti skolas par traģēdiju publiski nerunā, taču Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis piekrita pastāstīt, kā viņi krīzē rīkojās. Direktors augstu vērtē skolas psiholoģes Zanes Gulbes darbu, viņa ir arī Rīgas domes Izglītības atbalsta nodaļas krīzes intervences psiholoģe un strādā komandā, kas parasti dodas uz skolām, ja noticis suicīds vai tā mēģinājums.

Vēstulē psiholoģe aicināja visus, kuri vēlas parunāt, vērsties pie viņas vai jebkura cita ģimnāzijas cilvēka, arī pievienoja vairāku atbalsta iestāžu kontaktus. Taču vispirms bija tikšanās ar aizgājušā klasesbiedriem. Runāja arī ar parālēlklašu audzinātājiem, aicinot vērot atmosfēru klasē. Ja rodas vajadzība sarunas turpināt, psiholoģes kabineta durvis būs atvērtas.

Gan psiholoģe, gan direktors stāsta, ka jaunietim bijušas emocionālās veselības problēmas, par kurām skolā zinājuši. Centušies viņu atbalstīt, taču… uz savu žetonu vakaru viņš vairs neatnāca… Vecāki sarunai ar Latvijas Radio nebija gatavi.

Zane Gulbe stāsta, ka izglītības iestādēs Rīgā ir noteikta kārtība, kā skolas rīkojas šādos gadījumos. Administrācija sasauc atbalsta personālu, noskaidro situācijā iesaistītos, pārrunā rīcības plānu un lemj par to, vai iesaistīt pašvaldības krīzes intervences komandu.

Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psihoterapeite Tatjana Goluba uzskata, ka Latvijā kopumā tomēr nav pietiekami nostiprināta sistēma, kas palīdzētu darboties profilaktiski un pašnāvību gadījumos. Lietuvā pašnāvību rādītāji ir vēl augstāki nekā pie mums, tāpēc kaimiņos jau pirms vairākiem gadiem radīta īpaša programma skolām.

Tāpat jābūt plānam, ko darīt, ja tomēr nelaime notiek. Lietuvieši iesaka katrā mācību iestādē izveidot krīzes komandu, kurā ir administrācija, kāds no pedagogiem, vecākiem, pat vecāko klašu skolēniem, kuri var satikties un kopīgi lemt par tālāko.

Goluba atzīst, ka skolas ne vienmēr zina, kā rīkoties, un mēdz izvairīties no sarežģītām situācijām. Par suicīdu nevajag runāt detalizēti un ar jebkuru, bet ir svarīgi nodrošināt, ka tiem, kas vēlas, ir iespēja izrunāties par notikušo.

Tatjana Goluba vēlētos, lai Latvijā būtu vairāk iespēju, kur ātri un bezmaksas saņemt palīdzību. Un atgādina, ka krīzes centrā “Skalbes” psihologa vai psihoterapeita konsultācija iespējama arī telefoniski (29551700) un visu diennakti darbojas krīzes tālrunis (67222922 un 27722292).

Kvalitatīvu kultūras dzīvi ir pelnījuši arī tie cilvēki, kas dzīvo ārpus Rīgas. Ar šādu domu valsts pirms diviem gadiem 29 reģionu kultūras centriem nopirka profesionālu audiovizuālā satura izplatīšanas aprīkojumu. Iztērēja nepilnu miljonu Eiropas fondu naudas, lai translētu simtgades Dziesmusvētkus, rādītu kino, piedāvātu operas un teātra tiešraides. Taču, izrādās, gandrīz pusē kultūras namu modernie projektori stāv neizmantoti vai tos izmanto primitīvi, jo… ar moderno tehnoloģiju nemāk apieties. Kas nogāja greizi kultūras namu digitalizācijā, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.

Ikviens ir gaidīts atpakaļ. Tas ir sauklis, ar kuru Latvija vilina atgriezties milzīgo aizbraucēju pulku. Bet ir arī pretēja pieredze. Profesors Uģis Gruntmanis, kuru kolēģi uzskata teju par rokzvaigzni medicīnā, pēc atgriešanās no ASV dzimtajā Latvijā izrādījies nederīgs nevienam amatam, uz ko pretendēja. Raidījumā Atvērtie faili pētām, vai Gruntmaņa gadījums ir izņēmums, vai tā ir tomēr plašāka problēma un mūsu veselības aprūpes sistēma atgrūž tos, kas nav savējie.

1.daļa. Atgriešanās

Pēc 22 gadiem Amerikā dakteris Uģis Gruntmanis ar ģimeni uz Latviju pārcēlās pērn. Šobrīd Covid-19 pandēmijas dēļ gan viņš atkal ir iestrēdzis ASV, kur viesojās pie bērniem.

Saiti ar Latviju Gruntmanis nebija pārrāvis ne brīdi. Būdams Teksasas universitātes profesors un iekšķīgo slimību rezidentūras vadītājs, viņš pie sevis aicināja Latvijas jaunos ārstus. Ar daktera labvēlību jaunu pieredzi Amerikā guva 30 mūsu mediķi. Gruntmanis no tālienes ar stratēģa aci arī vērīgi sekoja Latvijas veselības aprūpes attīstībai un, ja pamanīja nejēdzības, par tām rakstīja preses publikācijās un sociālajos tīklos. Piedāvāja šķietami loģiskus sistēmas uzlabojumus. Lasīja lekcijas.

Esot Amerikā, Gruntmanis bija padomnieks dažiem ministriem, arī Ilzei Viņķelei, kad viņas pārziņā bija labklājības joma. Abi tagad rīvējas sociālajos tīklos, tomēr Gruntmanis Viņķeli uzslavē kā zinošu ministri un atzīst – kaunas par laiku, kad bija viņas ārštata padomnieks.

Pēdējās Valsts prezidenta vēlēšanas Gruntmanis sauc par ceļu uz labāku Latviju. Arī viņš vēlējies dod lielāku artavu Latvijas uzlabošanā, taču izrādījās, ka Latvijas medicīnā Gruntmanim vietas nav.

Gruntmanis bija pieteicies konkursos uz Stradiņa slimnīcas valdes vadītāja un padomes locekļu amatiem. Nedabūja nevienu no tiem. 

2.daļa. Neieņemamais Stradiņu cietoksnis

Konkursus uz šiem amatiem rīkoja Veselības ministrija. Padomes locekļus meklēja uzreiz visām trijām universitātes slimnīcām – Stradiņa, Austrumu un Bērnu slimnīcai, un lūkoja, lai katras padomē būtu cilvēks, kas atbildētu par veselības, finanšu un pārmaiņu jautājumiem. Konkursam bija piesaistīts personāla atlases uzņēmums “AMROP”. Tā vadošā pētniece Aiga Ārste-Avotiņa stāsta, ka katrā profilā uz vienu vietu pretendēja gandrīz 10 cilvēki.

Veselības joma Stradiņa slimnīcā uzticēta Lietuvas medicīnas zinātņu universitātes Kauņas klīnikas ģenerāldirektoram Renaldam Jurkevičam. Pārējos divos profilos kandidāti bija vietējie. Ārste-Avotiņa uzskata, ka konkurss bija godīgs un caurspīdīgs.

Tikmēr Gruntmanis konkursu norisi kritizē, lai gan atzīst, ka padomes atlase bijusi labāk organizēta nekā valdes. Gruntmanis īpaši kritizē konkursu uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu. Tur komisijā bija trīs Veselības ministrijas ierēdņi, Pārresoru koordinācijas centra juriste un Latvijas Veselības aprūpes vadības speciālistu asociācijas valdes loceklis Jānis Vētra.

Prezentējot savas ieceres, Gruntmanis minējis Eiropas un pasaules klīniku labākos piemērus. Rosinājis kārtību, ka vadošos amatus var ieņemt uz noteiktu termiņu.

Gruntmanis spriež, ka uzvarētājs, bijušais veselības ministrs Rinalds Muciņš, labāk pārzināja Latvijas likumus un Ministru kabineta noteikumus lielo slimnīcu pārvaldībā. Viņš saka – ja būtu zinājis, ka tos prasīs zināt tik skrupulozi, būtu iekalis no galvas. 

Latvijas Radio neļāva iepazīties ar konkursa vērtēšanas dokumentiem un uzzināt kandidātu vērtējumus, jo šo informāciju sargājot datu regula.

Neoficiālās sarunās ārsti min, ka Gruntmanim kaitēja viņa asā mēle un vēlme saļodzīt sistēmu. Tai skaitā, to, kuru izveidojis ārsts kardiologs Andrejs Ērglis – ietekmīga figūra Stradiņa slimnīcā.

Ērglis slavens ar stentu izmantošanu pacientu ārstēšanā. Stentus lieto, lai atvērtu nosprostotus asinsvadus, tā novēršot sirdslēkmi. Pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” savulaik atklāja, ka Latvija stentu izmantošanas ziņā izceļas pasaules mērogā un pieļāva, ka šo invazīvo metodi izmanto pārāk bieži, pat gadījumos, kad varētu izlīdzēties ar zālēm. Gruntmanis jau tolaik kritizēja, ka šī programma ir pārāk necaurspīdīga un ļauj lielai valsts naudai nonākt pie konkrētiem ārstiem. Tāpat viņš aizrādījis par klīnisko pētījumu finansējuma neskaidrajiem ceļiem.

Gruntmanis saka, ka uzņēmies tādu kā mikrofona lomu, publiski runājot par problēmām medicīnā. Latvijas ārsti viņu atbalsta, bet baidoties viedokli paust publiski.

Pēc neveiksmes valdes un padomes konkursos Gruntmanis cerēja vadīt Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centru. Šobrīd tam nav vadītāja, taču arī šis postenis izrādījās nepieejams.

Endokrinoloģijas nodaļas virsārste Lauma Jaunozola Gruntmani sauc par augsta līmeņa speciālistu un stāsta, ka visi septiņi centra ārsti aicinājuši slimnīcas valdi Gruntmani pieņemt darbā par centra vadītāju. Ārstu iesniegumu, kurā lūgts Gruntmanim uzticēt Endokrinoloģijas centra vadību, slimnīcas valde saņēma 27.februārī. Bet izrādījās… vairākus gadus stāvējusī vakance nupat likvidēta.

Ārste Jaunozola joprojām ir pārliecināta, ka Gruntmanis būtu liels ieguvums gan pacientiem, gan slimnīcai. Viens no iemesliem, kāpēc jaunie ārsti aizbrauc uz ārzemēm, ir zemais atalgojums. Otrs iemesls – viņi Latvijā nav sajutuši atbalstu un izaugsmes iespējas, spriež Jaunozola. 

Jāatzīst, ka vēl pirms Stradiņa slimnīcas konkursiem Gruntmanim piedāvāta valdes locekļa amats citā - Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Dakteris neslēpj, ka par to runājis ar Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāju Imantu Paeglīti un uz to pamudinājusi veselības ministre Ilze Viņķele. 

Jaunozola saka – Gruntmanim pārmet to, ka atbraucis un uzreiz vēlas ieņemt kādu amatu, nevis pastrādāt par ierindas ārstu. Viņa piekrīt, ka tas ir diskutējams jautājums, bet no otras puses, sākotnēji viņš nemaz nevarēja strādāt kā ierindas ārsts, jo nebija Latvijas sertifikāta. 

Lai iegūtu atļauju Latvijā strādāt par ārstu, Gruntmanim bija jākārto eksāmens. 

Jāatgādina, ka Gruntmanis pēdējās vēlēšanās pauda vēlmi kandidēt arī uz Rīgas Stradiņa universitātes rektora amatu, taču viņš tam nekvalificējās, jo nav doktora grāda.

3.daļa. Sistēma

“Es pats esmu sadūries vai pat cietis no tā, ka ir šī nelabvēlīgā attieksme pret augstāk kvalificētiem kolēģiem, kas atgriežas pēc studijām vai darba ārzemēs,” saka profesors Valdis Pīrāgs, endokrinologs, Stradiņa slimnīcas internās medicīnas klīnikas vadītājs. 

Pīrāgs bija viens no pirmajiem, kurš pēc vairākiem gadiem ārzemēs, Vācijā, kur aizstāvēja arī savu doktora grādu, atgriezās Latvijā. Tas notika 1995.gadā. 

Par medicīnas vidi skarbi izsakās Pīrāgs. Privātajā biznesā tas nav redzams, saka Pīrāgs. Bet valsts un akadēmiskajā sektorā toni nosaka nevis ideja, bet interešu grupas. 

Komentējot Pīrāga teikto, veselības ministre Ilze Viņķele nepiekrīt, ka Gruntmaņa vai Pīrāga piemērs liecinātu par ksenofobiju medicīnā, bet piekrīt tam, ka veselības sistēma jauniem cilvēkiem nav pretimnākoša.

Stradiņu ārsts un 13.Saeimas deputāts Andris Skride arī ir viesojies pie Gruntmaņa ASV. Viņš piekrīt, ka medicīnā ir daudz problēmu. Tāpēc devies politikā. Arī Skride kritizē slimnīcu padomju konkursu. Līdzīgi kā Gruntmanis, Skride pieļauj, ka cilvēkiem ir bail no pārmaiņām, tāpēc konkursos izvēlas kandidātus, kuri savā rīcībā ir prognozējamāki.  

Raidījums Atvērtie faili uzrunāja vēl citus ārstus, kuri nesen no ārvalstīm pārcēlušies uz Latviju. Viņu sajūtas ir dažādas. Neiroķirurgam Jānim Šlēziņam pēc darba Lielbritānijā neviens nav licis šķēršļus, lai sāktu strādāt Stradiņos. Šobrīd gan viņš ir ārsts Bērnu slimnīcā un privātpraksē.

Sirds ārsts Roberts Feders kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā pērn pēc gandrīz 10 gadiem Vācijā. Lielajās slimnīcās darbu viņš nemeklēja, bet īstenoja savu sapni par kardiologa un internista privātpraksi. Feders saskārās ar citu problēmu – garo sertificēšanas procesu.

Bet kas notiks ar dakteri Gruntmani? Vai viņš Latvijai izrādīsies lieks?

Profesors Valdis Pīrāgs stāsta, ka saņēmis slimnīcas vadības vēstuli ar aicinājumu Gruntmanim atrast vietu slimnīcā. Viņš par to šobrīd domā. Vēl pirms tam viņš pats Gruntmanim piedāvājis nepilna laika darbu rezidentu vadībā. Repatriants no tās atteicies.

Gruntmanis neizslēdz, ka, Latvijā negribēts, paliks strādāt Amerikā.