Atvērtie faili

Covid-19 pandēmijas laiku Latvija ir pavadījusi bez azartspēlēm – nepilnus trīs mēnešus ir bijis aizliegts spēlēt gan kazino un spēļu zālēs, gan internetā. Taču tas nenozīmē, ka cilvēki to nav darījuši. Pa šo laiku ir sakuplojis nelegālais bizness tiešsaistē, kas Latvijā nodokļus nemaksā un galvassāpes sagādāja vēl pirms pandēmijas. Kāpēc valstij neizdodas ar to tikt galā? Un vai pēc pandēmijas dīkstāves spēļu elles joprojām vilinās uz gandrīz katra ielas stūra? Par to raidījumā „Atvērtie faili” skaidrojusi Danuta Juste.

1. daļa. Kur dabūt naudu?

Es ceru, no tā visa ko pastāstīju sanāks kaut kas. Biju sastresojies.

Šādu ziņu pēc sarunas saņēmu no Jāņa. Savu uzvārdu atklāt viņš nevēlas. Mūsu tikšanās dienā Jānis atzīmēja gadu un deviņus mēnešus kopš nav savu kāju spēris laimētavā. Nelaimīgā afēra ilga 12 gadus.

Atceros, ka man bija vēl 16 gadi un…

…kā jau visi jaunieši, bija arī pilngadīgi draugi, teica: ‘'Braucam uz Balviem, Balvos būs, ko darīt. Un bija tāds ‘'Admirāļu klubs’’, nu nevienam tur dokumentus prasīja vai ko, tur bija pilnīgi vienalga. Aparātos varēja pa pieciem, desmit santīmiem mest iekšā, tie paši santīmi krita ārā. Tās bija tās pirmās reizes, ar ko viss sākās. Mēs visi tur braucām ik pēc mēneša, nu tā nevainīgi viss bija, vienkārši atpūsties, vēl nebija nekāda azarta. Tad pašam palika 18 gadi, dabūju tiesības, tad sākās vaļa - tu vari aizbraukt, kad gribi, dari, ko gribi. It kā jau mani kontrolēja, bet samelot visu varēja.

Viss šķita kā nevainīga izklaide, bet tad asinis uzsita negaidīts laimests.

Kad tu aizbrauc ar tiem pašiem desmit latiem un vinnē simts vai divsimts latus. Tas likās vienkārši… no zila gaisa dabūn naudu. Tas arī bija tas lielākais āķis lūpā pēc pirmajiem laimestiem.

Jau tad Jānis bija biežs spēļu zāļu viesis, bet īstās problēmas sākās, kad viņš studiju gados pārcēlās uz Rīgu. Viņš dzīvoja pie māsas, jumts virs galvas un vēders pilns vienmēr bija, vecāku, kuri ar stingrāku aci uzmanītu viņu - blakus nebija.

Man iedeva kabatas naudu autobusam un visam pārējam. Bet to visu naudu es jau pirmajā dienā nospēlēju. Un tad tā nedēļa vai divas bija nu tā… no viena aizņemies drusciņ, kādus trīs latus, tie bija tādi sīkumi.

Un tad parādījās tāda lieta kā ātrie kredīti.Sākotnēji aizņēmumi bija nelieli - ap divdesmit latiem. Tad vairāk. Un vairāk. Un biežāk. Lai gan tagad, atskatoties uz to laiku, ir skaidrs, ka jau tad viņš bija atkarības gūstā, tolaik viņš vēl veiksmīgi lavierēja - darbs bija, attiecības arī, aizņemto naudu kaut kā atdot izdevās, vecākus nedēļas nogalēs arī apciemoja. Tomēr aizvien vairāk viņš alka atgriezties pie automāta.

Tu visu laiku.. celies - tu domā, ej gulēt - tu domā, strādā - tu domā. Tu visu laiku domā, kur dabūt naudu. Vienīgā doma, kas ir galvā - kur dabūt naudu!? Nekas cits tev neinteresē. Tev neinteresē, kā jūtas vecāki, kā māsas vai draudzene.. pilnīgi nekas neinteresē. Tev tikai vajag naudu dabūt, lai būtu spēlēšanai.

Kad Jānis nespēja norēķināties par dzīvokli, draudzene uzzināja par problēmu. Viņš solījās vairs nespēlēt, tomēr pa kluso pēc divām nedēļām jau atkal meta naudu automātā. Vēlāk attiecības šī paša iemesla dēļ izjuka. Nelielas naudas summas ik pa laikam Jānis nozaga arī vecākiem. Kad viņiem radās aizdomas, Jānis atzinās. Visi izrunājās, tētis nosedza trīssimt latu lielo ātro kredītu parādu un lika nosolīties, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Bet jau nākamajā dienā Jānis bija atpakaļ spēļu zālē. Kabatā kārtējā ātrajos kredītos aizņemtā nauda. Un arī draugiem viņš lūdza palīdzēt.Tā apetīte auga, vienkārši auga. Tu vairs nevari paspēlēt par tiem pieciem, desmit, divdesmit centiem, jo saproti, ka tu neko nevari laimēt. Likme visu laiku ir jāpalielina.

Es aizņēmos no draugiem. No tiem, kuri pacēla telefonu, kuriem bija nauda. Es izdomāju viskaut ko, kādēļ man vajag, kas noticis, vai ka man policijai jāmaksā..idejas bija tādas, ka es tagad pat nesaprotu, no kurienes es kaut ko tādu varēju izdomāt un pateikt.

Tad, kad es biju iemācījies visu sashēmot un naudu dabūt, kad bija problēmas, tu iegāji spēļu zālē un visu aizmirsi. Tās pazuda. Tu neko citu nezināji. Tu zināji.. aparāts, tu esi laimīgs, tev ir kafija, tu vari pīpēt turpat iekšā. Līdz mirklim, kad tu paskaties makā, tev tur iekšā tikai divsimt eiro, un tev liekas faaaak *pīkstulis*, ko lai tagad dara? Kad nauda iet uz beigām, tu jau atkal sāc domāt, kur lai atkal dabūn naudu. Spēlē aparātus un meklē telefonā, no kuriem draugiem vari aizņemties naudu, kuri kredīti tev var ātrāk iedot naudu. Un pēdējie pieci gadi bija negulēti. Es nevarēju dzīvot, ja man ir nauda kabatā. Un es nevarēju dzīvot, ja man naudas nav. Ja es aizbraucu ar 500 eiro un kaut kādā veidā esmu laimējis līdz 1500 eiro, es nevarēju būt mājās, jo man bija nauda.

-Jāiet spēlēt?

-Jā.

Tā viss turpinājās līdz dienai, kad Jāņa māsa uzzināja, ka viņam ir nopietnas problēmas. Nu jau spēļu zālēs viņš bija teju katru dienu. 300-500 eiro aizņēmumi vienlaikus paņemti 14 dažādos ātrajos kredītos un vēl vairāk viņš ir parādā draugiem, paziņām.

Ja visu laiku melo visiem, cik viegla ir sajūta, ka tu vari beidzot pateikt kādam taisnību, ka tev nav tas viss jātur iekšā. Tā bija riktīgākā izraudāšanās diena. Un pēc tam sākās kontrole - kur tu esi? Ko tu dari? Tādi neuzkrītošie jautājumi.

Saruna ar māsu notika 2018. gada 30. jūlijā. Kopš tās dienas Jānis spēļu zālēm iet ar līkumu, ir iestājies anonīmajos spēlmaņos, apmeklē psihologu, nodarbojas ar labdarību dzīvnieku patversmē un bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Ātros kredītus viņš ir nomaksājis. Vēl palicis naudu parādā draugiem. Kopā ap desmit tūkstošiem eiro. Es viņam jautāju, kā, viņaprāt, lai pasargā cilvēkus, lai viņi nenokļūst tādā situācijā, kā viņš.

Uz katras ielas mums ir pa spēļu zālei, uz katra krustojuma. Nevienā citā valstī tā nav. Visur spēļu zālēm ir arī darba laiks no 8:00 līdz 20:00 vakarā, nevis kā pie mums - visu diennakti, visas svētku dienas cilvēki var spēlēt. Es atceros, kā es Jaunos gadus pavadīju spēļu zālē, sēžu, pa logu paskatos, kā salūtu šauj un viss, turpinu spēlēt. Man nekas neinteresēja.

2. DAĻA. Sausais likums

Azartspēļu nozares liberālais regulējums Latvijā ir sava veida mantojums no 90.gadiem. Joprojām ir spēkā nozari regulējošie likumi, kas pieņemti 90.gadu vidū. Dažas lietas gan ir būtiski mainījušās. Spēļu automāti vairs nevar atrasties jebkurā ciema veikalā vai pelmeņu ēstuvē - kopš 2006. gada azartspēles spēlēt var tikai speciālās zālēs un ir stingri reglamentēts, cik un ar kādiem sertifikātiem automātiem zālē jābūt, kādai jābūt videonovērošanai, apsardzei utt.

Tie bija tie laiki, tagad ir citi laiki. Tie nav salīdzināmi lielumi. Tagad viss ir daudz sakārtotāk.

Raksturo Latvijas lielākais spēļu biznesa īpašnieks, ‘'Fēnikss'' laimētavu saimnieks Jānis Zuzāns.

Un nodoklis ir desmitkāršojies. Pat vienpadsmitkārtojies. Pirmais nodoklis mums bija 35 lati par iekārtu.

Tagad nodeva par katru spēļu automāta vietu ir 5172 eiro, par katru kāršu un kauliņu spēles galdu – 28 tūkstoši eiro gadā. Un tās ir augušas arī šogad. Taču lēmumi celt nodevas vien palielinājuši valsts ienākumus. Spēļu zāļu joprojām ir daudz, to darba laiks - neierobežots, piekļuve tik brīva, ka atkarības gūstā krist ir viegli.

Latvijā pašlaik ir 300 spēļu zāļu, un puse no tām ir Rīgā. Kopš 2009.gada, kad līdz ar ekonomikas krīzi spēļu bizness piedzīvoja kritumu, tā ienākumi pārliecinoši aug. Pērn nozare kopumā apgrozīja vairāk nekā 307 miljonus eiro. Arī valsts ieguvums mērāms miljonos – no azartspēlēm valsts maksā ieripojuši vairāk nekā 80  miljoni eiro.

Situācija ir kritiska un vilcināties nedrīkst, to redz un saprot katrs domājošs cilvēks. Spēļu elles nav tikai Rīgas problēma. Lai sakārtotu šo nozari, piedāvājam visā Latvijā slēgt kazino un spēļu zāles, kuras turpmāk būs pieejamas tikai luksus viesnīcās. Ja arī tu domā tāpat kā mēs..

Spēļu zāļu slēgšana ir bijis viens no pamanāmākajiem Jaunās konservatīvās partijas politiskajiem piedāvājumiem – gan Rīgas, gan Saeimas vēlēšanās. Covid-19 pandēmija negaidīti deva iespēju šo solījumu izpildīt – ar uzviju. Kad Saeimai bija jāapstiprina valdības noteiktie ārkārtas pasākumi pandēmijas ierobežošanai, JKP deputāti iesniedza priekšlikumu slēgt arī spēļu zāles. Taču Zaļo un Zemnieku Savienība gāja vēl tālāk, tā rosināja aizliegt arī tiešsaistes azartspēles.

Dana Reizniece-Ozola:

Mums šķiet svarīgi, ka tiek ierobežotas iespējas spēlēt ne tikai fiziski klātienē spēļu vietās, kazino un citur, bet arī elektroniskajās jeb interaktīvajās vietās.

Šo priekšlikumu atbalstīja raiba deputātu buķete no dažādām opozīcijas un koalīcijas frakcijām. Un tā Latvija kļuva par vienīgo valsti Eiropā, kur azartspēles spēlēt vispār nav iespējams. Legāli! Bet tas nebūt nenozīmē, ka spēlētāji paklausīgi sēž rokas klēpī salikuši. Gluži pretēji. Viņi spēlē šī biznesa nelegālajā zonā.

-Mums jau saka, ka Latvijā neko nevar uzspēlēt, ka viss ir aizliegts..

-Šobrīd, jā. Ar Covidu - jā.

-Nekā. Es jebkurā mirklī varu ieiet jebkurā lapā un spēlēt.

-Tās ir nelegālās vietnes.

-Kā nelegālās? Jebkurā var!

-Tās nav licencētas Latvijā.

-Nu Latvijā nav, bet citās valstīs ir, un visi izmanto un dara.

Zina stāstīt Jānis, bijušais azartspēļu spēlmanis.

Par nelegālu Latvija uzskata jebkuru azartspēļu mājaslapu, kas šeit nav licencēta. Valstu uzskati par spēļu biznesu ir tik atšķirīgi, ka nav tādas vienotas Eiropas licences. Katrai valstij ir tiesības noteikt savas prasības azartspēļu organizētājiem. Ko tas nozīmē? - Azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, kuri darbojas dažādās valstīs, tas nozīmē, ka ir jāpielāgojas katras valsts prasībām. Savukārt, spēlētājiem tas nozīmē, ka spēlēt drīkst tikai savā valstī licencētās azartspēles. Ja es ieejot konkrētā mājaslapā redzu, ka licence ir izsniegta Lietuvā, Maltā vai jebkur citur, bet ne Latvijā, spēlēt viņu spēles nedrīkstu.

Latvijā drīkst oficiāli, legāli darboties tikai Latvijā licencēti azartspēļu organizētāji. Un tās vietnes, kuras arī mūsu mājaslapā ir redzamas.

Skaidro Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas vadītāja Signe Birne.

Taču mēģinājumi regulēt tiešsaistes biznesu izrādījusies cīņa ar vējdzirnavām. 2006. gadā, kad azartspēļu automātus atļāva tikai speciālās zālēs, novērojot tendences ārzemēs un prognozējot, ka reiz arī pie mums parādīsies interneta azartspēles, likums tika padarīts, kā toreiz šķita, pilnīgs, tajā ieviešot pantu, kas ļauj regulēt arī šo nozari. Taču tiešsaistes azartspēļu piedāvājumu klāsts tuvākajos gados burtiski uzliesmoja.

Nu jā, šobrīd ar tehnoloģijām, protams, cilvēkiem ir daudz vairāk iespējas izpausties. Un ir dažādi sarežģījumi, lai to varētu maksimāli ierobežot.

Tiek lēsts, ka pērn nelegālais interaktīvo azartspēļu tirgus veidoja vairāk nekā trešdaļu no kopējā tirgus - ar 33 miljonu eiro lielu tirgus daļu. Pašreizējos apstākļos, kad valsts apturējusi visus licencētos interaktīvo azartspēļu operatorus, nelicencētie turpina darboties ar lielāku jaudu.

2019. gadā pavisam kopā tika pieņemts 91 lēmums par bloķēšanas pieprasījumu, kas tika nosūtīts elektronisko sakaru komersantiem un kredītiestādēm, un tika bloķēti 68 domēna vārdi. Tad 2020. gadā, šobrīd piecu mēnešu laikā ir jau 226 lēmumi, un tie ir attiecināti uz 232 domēnu vārdiem.

Par situāciju sašutuši licencētie komersanti. Un taisnības meklējumos Satversmes Tiesā un Administratīvajā rajona tiesā kopumā vērsušies četri uzņēmumi. Viens no tiem ir Baltijā lielākais tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzējs ‘’Optibet''.

Mēs bijām gatavi tam, ka būs jāslēdz mūsu iekšzemes operācijas, bet nu pilnībā nebijām gatavi tam, ka … ka viena no darbībām cīņā pret vīrusu var būt mūsu tiešsaistes operāciju slēgšana. Tas bija tiešām tāds slikts pārsteigums.

Tā saka ‘’Optibet’' vadītājs Baltijā Dainis Niedra. Viņš noraida uzskatu, ka, aizslēdzot fiziskās spēļu zāles, spēlmaņi metīsies tiešsaistes izklaidēs. Tās ir dažādas lietas un to auditorija meklē dažādas sajūtas.

Ņemot vērā, ka mums licence online ir jau 12 gadus un joprojām ir ļoti liels cilvēku daudzums, kuri liek likmes offline, tad droši vien viņiem vienkārši neinteresē tas produkts. Viņi nāk pēc citām sajūtām, viņi nāk socializēties, varbūt parunāt ar to pašu kasieri, varbūt kādu satikt. Principā es domāju, ka tā konversija no offline uz online šajā brīdī nenotiks, varbūt tikai kāds mazs procentiņš, jo tā ir cita auditorija.

Apmēram 10% no ‘'Optibet'' pakalpojumiem ir likmju pieņemšanas punkti, pārējais – tiešsaistes bizness. Niedra lēš, ka pēc pandēmijas viņu interneta bizness būs sarucis.

Tiesās komersanti apelē tieši pie tā - izspiešanas no tirgus, dodot zaļo gaismu nelegālajiem pakalpojuma sniedzējiem. Un arī pie loģikas trūkuma, ka ar tiešsaistes azartspēļu aizliegšanu varētu apkarot vīrusu. Tiesu gala lēmumi gan gaidāmi, kad vismaz daļa no biznesa jau varētu darboties. Administratīvā rajona tiesa uzņēmumu prasību noraidīja, bet šis lēmums ir pārsūdzēts. Savukārt Satversmes tiesa uzdevusi Saeimai līdz 8. jūlijam sniegt juridisko pamatojumu. Iepriekš deputāti savu lēmumu skaidroja ar iespējamību, ka sēžot mājās, cilvēki vairāk laika pavadīs spēlējot spēles internetā. Bet Niedra uzdod pretjautājumu.

Ja valsts saskata un redz papildus problēmas šajā periodā, kas var rasties noazartspēlēm, kāpēc nekas netika darīts Latvijas Loto virzienā? Tas ir Latvijā lielākais azartspēļu uzņēmums, tam ir lielākais klientu skaits, tas vienīgais Latvijā var reklamēties u.t.t. Loterijas un izlozes ir tās pašas azartspēles. Principā valsts aizver acis, un šis jautājums netika pacelts.

Kādēļ neaizliedza Latvijas loto? To jautāju Saeimas Budžeta un Finanšu komisijas vadītājam Mārtiņam Bondaram no Attīstība/Par!

Nezinu. Es patiešām nezinu. Nu tur tā teikt, tāpēc, ka viņi to neuzskata par azartspēli, tie kvēlie azartspēļu apkarotāji. Viņi uzskata, ka Latvijas Loto, tā ir izklaides forma, kas nav saistīta ar azartu.

Apvienībā Attīstībai/Par! Bondars pārstāv partiju „Latvijas attīstībai”, kas iepriekš izrādījusi labvēlību azartspēļu biznesam - Rīgas domē tā neatbalstīja lēmumu par spēļu zāļu aizliegšanu pilsētas vēsturiskajā centrā.

Divas nedēļas pēc Saeimas lēmuma interaktīvā spēļu aizlieguma atcelšanu mēģināja panākt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tās valdes locekle Katrīna Zariņa uzskata, ka, pieņemot šo lēmumu, deputāti novērsās no krietni būtiskāka jautājuma.

Šim te aizliegumam nebija tieša ietekme uz Covid izplatību, un līdz ar to, droši vien, šāds aizliegums būtu bijis nepieciešams diskutēt normālā kārtībā, patiesībā nerunājot, par ierobežojumiem, bet par to, kā kontrolēt nelegālo vidi un maksimāli sakārtot legālo interaktīvo azartspēļu organizēšanu Latvijā. 

Bondars šo priekšlikumu virzīja Saeimā, bet atbalstu neguva.

3. DAĻA. Melnā tirgus paradokss

Kamēr deputāti interneta azartspēļu melnā tirgus problēmu risināt negrasās, par to norūpējusies nozari pārstāvošā biedrība. Pērnā gada izskaņā tā uzrunāja Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru, ēnu ekonomikas pētnieku Arni Sauku, cerībā, ka viņš varētu sniegt kādus ieteikumus. Un tā šī gada martā tapa pētījums.

Toreiz nebija nekādu sarunu, nekādu domu, ka varētu būt Covid, vai ka varētu būt aizliegums.

Sauka nonāca pie savā ziņā paradoksāla secinājuma - ka azartspēļu melno tirgu veicina pārāk striktie noteikumi legālajiem jeb licencētajiem online azartspēļu organizētājiem.

Turklāt tiesībsargājošo iestāžu rokas līdz nelegālo pakalpojumu sniedzējiem nespēj aizsniegties. Bargākais sods, ko tās spēj piemērot, ir mājaslapas bloķēšana un, sazinoties ar kredītiestādēm, naudas plūsmas apturēšana. No šī gada sākuma zem lupas gan nonākuši paši spēlmaņi. Turpina Signe Birne.

Bankas, protams, atbilstoši likuma nosacījumiem gada beigās sniegs informāciju Valsts Ieņēmumu Dienestam par tām fiziskām personām, kuras ir mēģinājušas šos maksājumus veikt un kurām varbūt arī kaut kādu iemeslu dēļ tas ir izdevies, tad attiecīgi VID auditē konkrēto fizisko personu un skatās, vai tiešām tās ir bijušas legālas azartspēles, kurās iesaistījusies konkrētā persona, vai par to ir samaksāts, jo kā zināms, par laimestu jāmaksā arī IIN, vai tur viss ir kārtībā. Beigu galā arī pašai fiziskai personai ir atbildība azartspēļu un izložu likumā noteikta, ka var piemērot sodu arī fiziskai personai par dalību nelicencētās azartspēlēs.

Pētījumā profesors Sauka secināja, ka azartspēles un to radīto kaitējumu pilnībā apkarot nav iespējams. Taču, rīkojoties gudri, šo nozari var kontrolēt un tādā veidā samazināt nepatīkamās sekas, kas visbiežāk ir saistītas ar atkarību.

Mēs zinām, kas notika, kad aizliedza alkoholu, kad bija ‘'sausais likums’’, mēs zinām, kas citās valstīs notiek. Mēs zinām, ko nozīmē, ja pārlieku paceļ akcīzes un paliek ļoti dārgas cigaretes. Pie tam valstīs, kas ir Krievijas, Baltkrievijas robežai blakus, kur var ienākt ļoti lēti šīs te preces. Pieņemot šādu lēmumu, manuprāt, tā ir tāda strausa politika. No vienas puses it kā labu gribot un runājot par morāli, netiek problēma atrisināta, jo alkoholu lietoja tāpat, pīpēja tāpat, kaut kur kaut ko pirka. Un arī azartspēles internetā spēlē tāpat. Nu būsim reāli.

Profesors aicina sekot citu valstu piemēriem un padarīt nozari konkurētspējīgu. Piemēram, ar iedzīvotāju ienākumu nodokli apliekamā masa Latvijā ir pārāk liela - kā nekur citur Eiropā. Sauka aicina pārņemt Lietuvas pieredzi, kur ar nodokli apliek tikai to daļu, ko spēlētājs laimē, nevis kopējo apgrozījumu. Tāpat viņš rosina padarīt vienkāršāku jaunu pakalpojumu piedāvāšanu. Līdz aizliegumam Latvijā bijis pieejams salīdzinoši šaurs un novecojis spēļu klāsts. Atkal, intereses vadīti, cilvēki dodas uz tām vietnēm, kur piedāvājums ir modernāks un aizraujošāks, bet nav licencēts Latvijā.

Azartspēļu nodevas un nodokļi Latvijā nonāk kopējā valsts kasē, bet Sauka mudina pārņemt Zviedrijas pieredzi un valsts ieņēmumus no azartspēlēm novirzīt šīs pašas nozares radīto kaitīgo seku novēršanai.

Viņi atļauj šīs te online azartspēles, apzinoties šīs te sliktās puses, bet viņi arī adekvāti, stingri kontrolē, mēģinot minimizēt šīs te sekas. Pie tam to var ar tiem ieņēmumiem, kas nāk no azartspēlēm, jo, ja tās ir aizliegtas, šo ieņēmumu nav. Pēc būtības. Tie ir daudzi miljoni, kas valsts kasē, kas ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, no šīs nozares nāk.

Apmaiņā pret brīvākiem nosacījumiem nozare paudusi gatavību nākt pretī un ciešāk sadarboties ar ministrijām un uzraugošajām institūcijām. Sarunās pavīdējusi doma par ģenerālvienošanās slēgšanu. Tam lielā mērā piekrituši arī ierēdņi. Kā profesors saka, abas puses skatās vienā virzienā. Bet praksē nāca lēmums par nozares pilnīgu apturēšanu.

Vienā vārdā, es nebaidīšos teikt, tas ir populisms. Ļoti labi var censties saprast šo argumentu par morāli, saprotot, ka arī online azartspēlēm ir slikta ietekme, bet paralēli tika pieņemts lēmums, ka alkoholu drīkst tirgot onlainā un vēl virkne lēmumu, kas neradīja to vienoto, stipro valdības morāles stāju. Tas morāles arguments uz citu pieņemto lēmumu fona likās tāds smieklīgs, lai neteiktu vairāk.

Bija partijas, kas bija apsolījušas, ka viņas aiztaisīs šo rūpalu ciet, nu tātad viņas attiecīgi gāja tīri uz savu politisko mērķi. Respektīvi, problēma nav atrisināta un nauda arī nenāk. Nenāk iekšā nekāda nauda no šīs nozares nodokļu maksājumos un nodokļu maksājumu nauda, ticiet man, mums tūlīt vajadzēs nu kā nekad.

Deputātu lēmums slēgt nozari ir ne vien apturējis naudas ieplūšanu valsts kasē, bet arī liek no nodokļu maksātāju kabatas maksāt dīkstāves pabalstu šīs nozares darbiniekiem.

Nu jā, tas arī. Pie tam te vēl ir jautājums, ja nozare ir nelegāla, vai ir jāmaksā? - to valdība arī varētu izdomāt. Nu kā valdība var pieņemt lēmumu maksāt nelegālai nozarei, neatļautai ar likumu? Varbūt tādēļ, ka tā nav pilnībā aizliegta, tikai uz to laiku, ja, bet nu tad definējiet laiku! Laiks jau nav definēts. Tā kā tas ir tā diezgan ar baltiem diegiem šūts.

4.DAĻA. Spēles pēc pandēmijas

Bet grožu atlaišana interneta izklaidēm, ko lobē nozare, nemainīs acīmredzamo, ka spēļu zāļu mums ir tik daudz kā nekur, un to nesto nelaimi - atkarības.

Pēc 9.jūnija, kad beigsies ārkārtējā situācija, dažādi pulcēšanās ierobežojumi vēl saglabāsies, bet spēļu ellēs cilvēki varētu atgriezties - azartspēļu aizliegumu valdība neplāno turpināt. Protams, Saeima atkal var ieviest savas korekcijas, un jau tagad var prognozēt, ka diskusijas būs. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns no jaunajiem konservatīvajiem valdībā aicināja aizliegumu atcelt tikai interneta spēlēm, bet ne klātienes spēļu zālēm. Kā nosvērsies Saeimas vairākums, nav prognozējams.

Mārtiņš Bondars:

Ziniet, jūs man vaicājiet prognozes trako mājā. Man nav tādas.

Būtiskas pārmaiņas pēc diviem gadiem gan varētu notikt Rīgas spēļu biznesā. Saskaņā ar iepriekšējās Rīgas domes lēmumu, spēļu zālēm tad jāpazūd no pilsētas vēsturiskā centra. Ja vien jaunā Rīgas vara pēc ārkārtas vēlēšanām šo lēmumu nemainīs… Spēļu zāļu biznesa centieni panākt, ka tiesa šo aizliegumu atzīst par nelikumīgu, līdz šim cietuši neveiksmi.

Tieši plaši pieejamie, klasiskie spēļu automāti veido lauvas tiesu no azartspēļu apgrozījuma. Tiešsaistes azartspēles, lai arī augošs bizness, ir daudzkārt mazāks.

‘'Fēnikss'' laimētavu īpašnieks Jānis Zuzāns prognozē, ka pēc ārkārtējās situācijas viņa spēļu zāļu būs vismaz par 10% mazāk. Daļa no tām atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā un pēc laika tāpat būtu jātaisa ciet. Citas ir pārāk mazas, lai atmaksātos pēc automātu izretināšanas, pielāgojoties epidemioloģiskajiem noteikumiem par divu metru distanci. 

Biznesa slēgšanas dēļ Zuzāns apturējis savu dāsno atbalstu kultūrai un mākslai. Sabiedrībā tas izraisījis neviennozīmīgu reakciju, taču Zuzāns noliedz, ka tā ir ‘'kājas pieciršana’’ pēc viņam netīkamā politiķu balsojuma.

Nu bet mums jau nav Eiropas Savienības fondi, kur mēs varam aizņemties un baigi dāļāt. Mēs varam dot tikai to, ko nopelnām. Kamēr nevar neko nopelnīt, mums nav, ar ko padalīties. Viss ir ļoti vienkārši.

Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas vadītāja Signe Birne piekrīt, ka spēļu zāļu Latvijā ir daudz, un uzskata, ka tās jāsamazina regulētā veidā. Jāizvēlas konkrētas teritorijas, kur laimētavas drīkst būt, kur – nē. Tur, kur tās drīkst būt, jānosaka to skaita limits uz noteiktu iedzīvotāju daudzumu. Būtu arī jāievieš ekonomiskie mehānismi, kas veicinātu nerentablo spēļu vietu aizvēršanu.

Tāpat viņa uzskata, ka azartspēļu zāles jau sen varēja padarīt nemanāmākas, pašvaldībām nosakot prasības to uzrakstu izmēriem, krāsām un skatlogiem.

Finanšu ministrijā pašlaik nozarei top jaunas pamatnostādnes, kur visi šie jautājumi ir ietverti. Bet iesaistītajām pusēm grūti atrast kompromisu… Azartspēļu bizness par morāli galvu nelauza – tas uzskata, ka piedāvā izklaides pieaugušiem cilvēkiem, un viņiem pašiem arī jāatbild par to, lai neieslīgtu atkarībās.

Starp citu, nozarei var nākties piedzīvot vēl vienu skandālu - Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa šopavasar paziņoja, ka dienests uzgājis uz pēdām noziedzīgi iegūtas naudas legalizācijai azartspēļu sektorā. Izmeklēšanu turpina tiesībsargājošās iestādes.

Bet ir arī labas ziņas. Šis gads beidzot nes augļus pašatteikšanās reģistrā, kur atkarīgie spēlmaņi paši var lūgt, lai viņus nelaiž spēļu zālēs. Agrāk to apiet bija vairāk nekā vienkārši. Stāsta Jānis:

Tajos laikos, kad es spēlēju, visi cilvēki gāja iekšā un spēlēja tāpat. Kā viņus visus var pārbaudīt, pēc bildes? Ne, taču. Es pats esmu piedzīvojis vairākas reizes, kad viņš ieiet iekšā, ieiet paspēlēt un pēc tam viņš bļauj: ‘'Kādēļ jūs mani laidāt iekšā, ja es esmu melnajā sarakstā?’’ Un tad viņu izdzen ārā. Vismaz tad, kad es spēlēju, tā sistēma pilnībā nestrādāja.

No šī gada janvāra šī sistēma visā Latvijā ir vienota, un ampelēšanās vairs nav iespējama.

Signe Birne:

Tāda situācija varēja būt vēl pagājušajā gadā, kad šis reģistrs nebija vienotā sistēmā sakārtots, kad cilvēki rakstīja iesniegumu, un tas bija drīzāk, kā teikt, labas gribas žests no azartspēļu organizētājiem - jā, mēs ņemsim vērā jūsu iesniegumu, bet varbūt dažkārt tas, kā jūs sakāt, aizbrauc uz otru Latvijas galu, un tur kāds par šādu iesniegumu nav neko dzirdējis.

Ja reiz cilvēks ir pieteicies reģistrā, vismaz gadu  - tas ir minimālais laiks, uz kuru sevi var izsvītrot – viņš vairs nevar tikt ne spēļu zālē, kazino vai sporta bārā, ne arī uzspēlēt interaktīvo izložu vietnē.

Šobrīd reģistrā ir 6760 reģistrētas personas. Es gribu teikt, ka tas ir, manuprāt, ļoti daudz, ņemot vērā, ka faktiski no 22. marta visas azartspēļu vietas ir ciet. Tas ir faktiski 3 mēnešos - janvāris, februāris, marts.

Raidījumu sagatavoja Danuta Juste, Anita Brauna un Reinis Budze. Klausieties mūs arī populārākajās podkāstu platformās.

Es zinu, kā ir negribēt iet uz skolu. Baidīties satikt vienaudžus, kuri sāpinās – aiz muguras sačukstēsies, izteiks aizskarošas piezīmes vai demonstratīvi atteiksies sēdēt blakus… Pirms gandrīz divdesmit gadiem es izlūdzos vecākiem atļauju mainīt mācību iestādi. Bet Latvijas skolās arī tagad ir tūkstošiem bērnu, kurus izsmej un izstumj…

Pandēmija mobinga problēmu nav atrisinājusi. Tikai atlikusi uz vēlāku laiku un devusi auglīgu vidi, kur attīstīties kibermobingam. Kāpēc mūsu skolu vide ir tik nežēlīga un kā to mainīt?

“Par to, ka es nebiju tik kruts laikam. Man nebija visi tie jaunākie telefoni, jaunākās tehnoloģijas, es ar podziņu telefonu kādu laiku lielu staigāju,” stāsta Kaspars.

90. gados trešās klases skolēns par podziņu telefonu pat sapņot nevarēja, bet šobrīd tas var kļūt par vienaudžu apsmiešanas iemeslu. Kasparam tagad ir sešpadsmit gadu, uz radiomāju atnācis mammas pamudināts, cerot, ka sāpīgā pamatskolas pieredze palīdzēs citiem un varbūt kāds ieklausīsies. Tomēr par piedzīvoto runāt ir grūti. Sarunas laikā Kaspars ar rokām ir stingri iekrampējies savas jakas piedurknēs, acu skatiens vēršas grīdā…

Kaspars un viņa mamma Dace ir pārliecināti, ka par notiekošo zināja gan pamatskolas “Rīdze” mācībspēki, gan vadība.

Kad jūtu, ka paliek smagi atcerēties pāridarījumus, parunājam par ko citu. Piemēram, riteņbraukšanu. Kasparam patīk braukt ar velosipēdu, viņš pat piedalījies sacensībās.

Ar laiku Kaspars vairs nespēja saņemties, lai no rīta dotos uz skolu. Mamma pieņēma lēmumu par labu mājmācībai. Septīto, astoto un devīto klasi Kaspars pabeidza attālināti, tagad mācās citā skolā, kur jūtas, kā pats saka, normāli. Kaspars iestājies tautas deju kolektīvā, un viņam tas patīk, jo viņš saka “tur cilvēki ir labi”.

Latvijā katrs trešais skolēns cieš no mobinga. Skarbo realitāti pērnā gada nogalē spilgti izgaismoja attīstīto valstu kluba OECD veiktais starptautiskais izglītības pētījums PISA. Starp OECD un Eiropas Savienības dalībvalstīm esam pēdējie. Pētījuma vadītājs Latvijā Andris Kangro saka - nevaram attaisnoties ar to, ka bērni, iespējams, nezina, kas ir mobings un atzīmējuši jebkuru konfliktu skolā.

Reaģējot uz OECD pētījumu, Veselības ministrija izveidojusi darba grupu „Ņirgāšanās izplatības mazināšanai izglītības iestādēs”. Tajā pārstāvētas arī Izglītības un zinātnes un Labklājības ministrijas. Pirmās tikšanās laikā speciālisti vienojušies izpētīt citu valstu pieredzi un tad lemt vai adaptēt jau esošu programmu vai radīt ko inovatīvu.

Koronavīrusa pandēmijas dēļ darba grupa iepauzēta, pagaidām speciālisti vienojušies vienīgi par to, ka pretņirgāšanās programma ir jāpadara obligāta, lai tā tiktu ieviesta katrā izglītības iestādē. Jo prakse rāda, ka valstīs, kur šādas programmas ir, ņirgāšanās rādītāji izdevies samazināt līdz pat 80 procentiem. Skolas kā atslēgas posmu mobinga novēršanā min arī Kaspars.

Zita: “Man šķita, aizņemšos un pa nākamo algu atdošu: klasiskais, klasiskais variants!”

Lauma: “Tu sagaidi to savu naudas dienu, tu atdod to kredītu, un tad tev automātiski pietrūkst tie 50 eiro, ja?”

Edgars: “Un es vienkārši iedomājos, nu kā var tik daudz paņemt, nu?”

Viņiem ir katram savs “ātro kredītu” pieredzes stāsts… Pērn ieviestie ierobežojumi ātro kredītu rūpalu ir būtiski samazinājuši, taču tas radījis jaunus slazdus, kuros ievilināt patērētājus. Daudzi tajos iekrīt un turpina būt nebeidzamā kredītu atkarībā. Saeimas dienaskārtībā tagad parādījušās divas pretējas iniciatīvas. Viena trūcīgiem cilvēkiem palīdzētu tikt vaļā no ātro kredītu nastas. Otra – to varētu veicināt.

Kredītu varā

Laumai ir 28 gadi, tiekamies viņas mājās Jaunpils pusē, šeit viņa dzīvo kopā ar vīru, diviem bērniem, kaķi un suni. Strādājusi netālu esošajā lopkopības fermā, taču šobrīd ir bezdarbniece. Pirms Latvijas Radio ierašanās, Lauma pārskatījusi savu kredītsaistību vēsturi.

Viņa rāda e-pasta vēstules no nebanku kreditētājiem: atgādinājumi par tekošo rēķinu, informācija par iespēju apmaksas termiņu pagarināt… Bijusi ātro kredītu devēju, kā pati ironiski teic, zelta kliente kopš 2016 gada.

Pat neatceras, kāpēc aizņēmusies pirmo reizi. “Droši vien 50 eiro kaut kādai ballītei,” atzīst Lauma.

Shēma vienkārša: pirmais tiek saukts par bezmaksas kredītu, jo tam nepiemēro komisijas maksu. Vēlāk vari apmaksas termiņu pavisam vienkārši pagarināt, par to, protams, piemaksājot, vai arī parādu apmaksāt uzreiz, bet jau tajā pašā dienā paņemt jaunu. Vai arī, lai atdotu vienu kredītu, aizņemies no citas kompānijas, jo tādu netrūkst. Galvenais princips: nepārstāj būt parādā.

Laumai kredītu karuseli izdevies apstādināt. Taču ne Zitai. Viņai

ir 25 gadi, dzīvo Lielvārdē. Pirmo reizi aizņēmusies 2016. gadā – pietrūcis īrei par dzīvokli. Šobrīd viņa turpina maksāt, vēl jāatdod 400 eiro, bet lielākā uzkrātā parāda summa bijusi pat 10 reizes lielāka.

Zita ir apkopojusi, cik samaksājusi procentos. Piemēram, 2018. gada septembrī aizņēmusies 250 eiro no “ViaSMS”, pusotra gada laikā kompānijai jau aizskaitījusi 350, bet vēl palikuši 150 eiro. Zita gan izvēlējusies pašu mazāko iespējamo maksājumu mēnesī, jo parādi uzkrāti arī citviet, piemēram, “Credit24”.

Kādu laiku Zita bijusi arī bezdarbniece, kā atminas: saņēmusi 450 eiro lielu pabalstu, no kuriem 250 atlikti kredītmaksājumiem. Bija arī brīdis, kad nemaksāja, bet tad procenti auguši gaismas ātrumā.

“Tukšums nebūs tajā jomā. Jā, protams, par to var cīnīties, darīt, par to runāt, to aktualizēt un tā tālāk, bet tie ir uzņēmēji, viņi izdomās kaut kādus citus variantus. Jā, varbūt nebūs šie ātrie kredīti, varbūt būs kas cits, nekad visus nepasargāsi 100%,” saka 25 gadus vecais Edgars Liepiņš, kuram nācās aizņemties naudu bankā, lai palīdzētu savam ātro kredītu parādos nonākušajam tēvam.

Edgars stāsta par ģimenes pieredzi ar distances kredītiem. Pēc šķiršanās tēvs pievērsās dažādu sporta notikumu rezultātu prognozēšanai. Kad naudu zaudēja, sāka ņemt kredītus. Edgars ar viņu nedzīvo vienā pilsētā, tāpēc pārsteigumus bijis liels, saņemot zvanu.

Tēva parādu summa pārsniegusi 10 tūkstošus eiro. Savas finanšu saistības viņš nokārtoja, izejot maksātnespējas procesu, taču arī tas ir dārgs. Lai tēvs uzsāktu maksātnespējas procesu, Edgars pats aizņēmās tūkstoš eiro.

“Latvijā ieviests sods par koronavīrusa noliegšanu. No tādas valsts pat šprotes bēg” – tas ir virsraksts kādā marginālā interneta vietnē. Apgalvojums šķiet absurds, bet tāds tas ir tikai daļā par šprotēm.

Ziņu, ka sodīti trīs vīrieši, kas neievēroja distancēšanās noteikumus un noliedza koronavīrusu, sākotnēji formulēja policija un pavairoja mediji. Kādam, kam zobs uz Latviju, atlika tikai piegriezt pēc savas vajadzības, izraut no konteksta, papildināt ar pašizdomātu informāciju un izplatīt internetā. Tas ir viens no ceļiem, kā top dezinformācija, kas piesārņo publisko telpu, bet citkārt, piemēram, ar neefektīvu dezinfekcijas līdzekļu receptēm – var pat izraisīt bīstamas sekas veselībai.

Raidījumu veidoja Imants Frederiks Ozols, speciāli Latvijas Radio.

“Šī visa dēļ es nevaru satikt savu labāko draugu. Es tiešām tevi ienīstu,” vaimanā raudoša pusaudze, sakot, ka apgānītu kapu tam, kurš apēdis sikspārni un tādējādi kļuvis par infekcijas avotu.

“Kādēļ jāēd sikspārņi, ja restorānu ēdienkartēs ir tik daudz visa kā cita?!”

Varbūt esat redzējis līdzīgu video vai pat pārsūtījis to citiem, veicinot dezinformācijas epidēmiju, kas notiek līdzās reālās Covid-19 infekcijas pandēmijai. Sekas nelika ilgi gaidīt – drīz parādījās ziņas par rasistiskiem incidentiem, pat atsevišķiem uzbrukumiem Āzijas izcelsmes cilvēkiem.

Šie sociālo tīklu lietotāju radītie video ne tikai kurina rasu naidu, bet ir nezinātniski un kaitīgi. Tie apliecina to autoru un pārsūtītāju elementāras izpratnes trūkumu par vīrusiem un to izcelsmi.

Koronavīrusa dabiskie saimniekorganismi tiešām ir sikspārņi, taču vīruss nav nonācis cilvēkā tieši no viņiem. Starpposms nav skaidrs. Nedz arī tas, kā un kad parādījās pirmie inficētie cilvēki; nav zināms, vai sākotnēji inficējās viens cilvēks vai vairāki un kāpēc vīruss neapstājās, bet gan turpināja izplatīties.

Piemēram, gripas dabiskais rezervuārs ir ūdensputni. Ne vienmēr, bet visbiežāk tās jauni tipi veidojas tur, kur savvaļas ūdensputni saskaras ar mājas putniem un no tiem nodod vīrusu cilvēkam. Turklāt ne obligāti, apēdot putnu, jo vairums vīrusu ļoti ātri iet bojā termiskā apstrādē. Un nebūt ne visi gadījumi, kad cilvēks inficējas no dzīvnieka izraisa tālāku infekcijas izplatību cilvēku populācijā. Vēl arvien nav skaidrs, kādēļ tas notika šajā gadījumā.

Efektīvs ugunsmūris dezinformācijas pandēmijas apturēšanai nav bijuši pat demokrātisko valstu mediji. Pat kvalitatīvajos medijos parādījās gan ieinteresēto valstu izplatītā dezinformācija propagandas mērķiem, gan maldinoši pieņēmumi, piemēram, ka šis koronovīruss tāda parasta saaukstēšanās vai gripa vien ir, turklāt tas neizies ārpus Ķīnas.

Aprīļa vidū Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antonio Gutērešam tādēļ nāca klajā ar tādu kā savu pāvesta “urbi et orbi” jeb pilsētai un pasaulei vēstījumu. ANO galva uzrunāja katru pasaules iedzīvotāju, aicinot dezinformācijai likt pretim zinātni un mudinot medijus un valsts institūcijas vairot un izplatīt patieso un derīgo saturu.

Valstu pieejas informēšanai par koronovīrusu ir bijušas uzkrītoši dažādas. Bija, kas uzskatīja – vajag maksimāli pavairot viena veida, iespējami elementāru vēstījumu, bieži lozungu tipa, uzsverot distancēšanos un roku mazgāšanu ar ziepēm. Tika uzskatīts, ka vairāk informācijas radīs tikai lielāku apjukumu - šāds piegājiens īpaši raksturīgs mazāk attīstītās un autoritārās valstīs. Citas, piemēram, Francija centās apsteigt paredzamos jautājumus visās jomās, sniegt detalizētas norādes. Piemēram, kā apmeklēt veikalu un, vai droši pārtikā izmantot atklātos stendos tirgotos augļus un dārzeņus, kā tos pareizi mazgāt, lai tie nekļūst par infekcijas avotu un, vienlaikus, cilvēki nesaindētos ar toksiskiem dezinfekcijas līdzekļiem.

Ja paštaisītos video un apšaubāmas kvalitātes padomu slejās sākotnēji izskanēja mudinājumi dezinfekcijai izmantot pat etiķi, Francijas Veselības ministrija video klipos informēja – etiķis nav efektīvs. Tā lietošana rada maldīgu drošības sajūtu un, tādējādi var pat veicināt inficēšanos. Arī saules gaisma vīrusu neiznīcina. Nepietiks atkārtoti lietojamo masku izkarināt aiz loga. Tā noteikti jāmazgā karstā ūdenī ar ziepēm.

Pretēji Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāram, Baltā nama saimnieku – ASV prezidentu Donaldu Trampu – maz uztrauc melīgie klipi. Viņš pats ir autors absurdajai idejai, ka koronovīrusu varētu ārstēt ar dezinfektanta injekciju. Ārstu sabiedrības kritiku viņš atvairīja raksturīgā veidā – viņš esot pārprasts.

Toties Tramps nepārprotami vīrusu sauc par “Ķīnas vīrusu” un apgalvo, ka tas nācis no Uhaņas Virusoloģijas centra. Pat, ja tas neesot mākslīgi radīts, tas izsprucis brīvībā kādas kļūdas vai incidenta rezultātā. Savukārt Ķīna to sākotnēji centusies slēpt, zaudējot laiku. Savā slēpšanas stratēģijā Ķīna pat esot izmantojusi Pasaules Veselības organizāciju, turklāt, zīmīgā kārtā, tā aizliegusi iebraukšanu valstī un iedzīvotāju pārvietošanos starp provincēm un pilsētām, bet savu pilsoņu izbraukšanu no valsts vēl kādu laiku neapturēja.

Kristīnes Misānes izdošanas lieta šā gada sākumā izpelnījās neparasti lielu Latvijas sabiedrības līdzjūtību un valsts vadītāju iesaisti. Tas piespieda Ģenerālprokuratūru mainīt savu nostāju un Latvijā ierosināt kriminālprocesu, lai lietu pārņemtu un sievieti paglābtu no Dānijas lēmuma izdot viņu tiesāšanai Dienvidāfrikā. Raidījums Atvērtie faili analizē, cik pamatota bija kriminālprocesa ierosināšana un kāpēc tas beidzās ar mīkstākiem sodiem, nekā noteikts krimināllikumā.

Šogad kādas ģimenes strīds pārauga starptautiskā skandālā. Tas sākās tālajā Dienvidāfrikā, tad pārmetās uz Eiropu un divu Eiropas Savienības valstu - Latvijas un Dānijas - attiecībās izraisīja diplomātisko spriedzi. Šo skandālu sāka risināt triju valstu prokuratūras, ārlietu dienesti, ministri, Saeimas deputāti, arī Valsts prezidents Egils Levits.

Ģimenes sāgai sekoja mediji un neparasti aktīvi iesaistījās sabiedrība. Sabiedrība juta līdzi šai privāto attiecību drāmai. Mātei, kura bailēs par savu bērnu drošību, muka no tālās zemes uz mājām.

Kristīnes Misānes problēmu cēlonis bija tas, ka viņa ar bērnu aizmuka no Dienvidāfrikas bez bērna tēva vai tiesas atļaujas, šo soli motivējot ar bēgšanu no vardarbības. Šis nav unikāls gadījums. Pēc neveiksmīgām attiecībām ar ārzemnieku par saviem bērniem cīnās daudzas sievietes. Misānes lieta gan izceļas ar to, ka ģimenei, piesaistot arī sabiedrisko attiecību kompāniju „Réputé”, izdevās sacelt tik lielu troksni. Visticamāk, tāpēc sievietei izdevās paglābties no tiesas Dienvidāfrikā. Citām mātēm šie stāsti nebeidzas tik laimīgi. Raidījums arī plašāk skaidro „bērnu dalīšanas” citu pieredzi un likumus, kas to regulē.

Pagājušā gada nogalē parādījās šokējoša ziņa, ka likumsargi kādu aizbildņa ģimeni apsūdz par sistemātisku vardarbību pret bērniem, tajā skaitā, bērnu seksuālu izmantošanu. Raidījums Atvērtie faili pēta, kā tas bija iespējams, ka ģimene tika pie aizbildņa statusa, un vēl jo vairāk 12 gadu garumā neviens nepamanīja, kas tur notiek.

Raidījuma žurnālisti ir sazinājušies gan ar šīs ģimenes nu jau pieaugušajiem audžubērniem, gan aizbildni, kā arī likumsargiem, bērnu tiesību sargiem un attiecīgās pašvaldības atbildīgajām iestādēm.

Secinājums ir, ka, visticamāk, savu lomu notikušajā nospēlēja aizbildnes un vietējās bāriņtiesas privātās attiecības. Ģimene dzīvo laukos, kur cits citu pazīst, un bāriņtiesa pievēra acis uz to, kas notiek. Lietā ir materiāli, kas rāda, ka bērni bāriņtiesai bija stāstījuši, ka viņus sit, bet tas tika ignorēts. Bērni bija vērsušies arī vietējā policijā, un arī policija viņus neņēma galvā. Vardarbība tika pārtraukta tikai tad, kad bērni vērsās Rīgas policijā.

Vecākus tagad tiesā. Diemžēl no uzraugošo iestāžu puses neviens netiek saukts pie atbildības par to, ka šī situācija nav laikus pamanīta. Policija likumpārkāpumus tur nesaskata, savukārt pašvaldībā ir uzskats, ka problēma ir atrisināta, bāriņtiesu reorganizējot. Tikmēr bāriņtiesas vadītāja, kura bija atbildīga par šo ģimeni, turpina strādāt citā bāriņtiesā.

Šīs ģimenes stāsts izgaismo plašākas nepilnības bāriņtiesu sistēmā, kurai gan pašlaik tiek gatavota reforma.

Covid-19 pandēmija draud izraisīt jaunu ekonomikas krīzi, bet Latvijā ir tūkstošiem cilvēku, kuri vēl nav atguvušies no trekno gadu burbuļa pārplīšanas. Viņi ir pazaudējuši visus savus īpašumus un joprojām ir banku parādnieki. Viņu ir tik daudz, ka sanāktu viena Latvijas mazpilsēta. Jā, daudzi no viņiem ir bijuši pārgalvīgi. Taču pārgalvīgas bija arī bankas, bet visa atbildība par to tagad palikusi kredītņēmējiem. Latvijas Bankas jaunais prezidents Mārtiņš Kazāks rosina šos kredītus norakstīt, taču likuma iniciatīva visiem nepalīdzēs.  Raidījuma autore Danuta Juste.

1. daļa. Burbulis

Uzklausām mūziķa Arņa Medņa stāstu. Darbi gāja no rokas, varēja daudz un gribēja daudz. Un mirklī, kad arī iespēju bija daudz, Arnis nolēma, ka pietiek pašam uz skatuves kāpt un laiks Rīgā atvērt džeza klubu. Viņš paņēma ap 300 tūkstošu latu lielu hipotekāro kredītu, lai varētu nopirkt un renovēt telpas. Banka prasīja galvojumu – Arņa ģimenes privātmāju Mārupē. To, ka pavisam drīz ekonomika pārkarsīs un Arnis tajā situācijā būs ar visneizdevīgākajām kārtīm rokās, viņš pat iedomāties nevarēja.

Un burbulis plīsa. Klubs peļņu nenesa, kredīts bija jāatmaksā. Krīzes laikā ienākumi bija tādi, ka, Arnis saka, pat elektrības rēķinus nevarēja nomaksāt, kur nu hipotēku. Pie izlīguma ar banku nonākt nespēja, jo naudas nebija. Kaut kā jau galus centās savilkt, skrēja, darīja, uztraucās, pārdzīvoja… Un tad Arni zemē notrieca insults.

Šobrīd Arnim Mednim nekas vairs nepieder. Viņš dzīvo īrētā dzīvoklī. Lai arī banka atņēma gan kluba telpas, gan ģimenes māju, īpašumu vērtība pēc burbuļa uzpūstā cenu krituma bija kritusies tik ļoti, ka Arnim joprojām palika milzīgs parāds.

Līdzīgus pārdzīvojumus treknajos gados ņemtais mājokļa kredīts sagādā Andrim. Viņa vārds ir mainīts, jo savu stāstu viņš bija ar mieru izstāstīt tikai anonīmi.

2005. gadā Andris nosprieda, ka ir īstais brīdis nodrošināt sevi, sievu un suni ar personīgo mājvietu. Noskatīts bija dzīvoklis ārpus Rīgas, kuru teorētiski ar tā brīža algu izmaksāt varētu pat piecu gadu laikā. Tomēr ar banku vienojās, ka darīs kā citi – kredītu ņems uz 25 gadiem, bet, kad darbā noslēgsies liels projekts un par to saņems attiecīgu atalgojumu, bez soda sankcijām uzreiz varētu dzēst visu atlikušo kredīta daļu. Viss šķita daudzsološi. Tomēr ekonomikas pārkaršana skāra arī viņu…

Ko ar šī brīža pieredzi viņš gribētu pateikt pats sev tajā tālajā 2005. gadā, kad ņēma kredītu? Andris atbild ar pretjautājumu, kādēļ pie mums nevar kā citās valstīs, kur, zaudējot kredītā ņemto īpašumu, aizņēmējam nepaliek saistības.

Andris runā par tā saukto ‘'nolikto atslēgu’' principu. Tagad tāds Latvijas likumos ir iestrādāts. Tiesa, Saeimai tas prasīja teju desmit gadu kopš nekustamā īpašuma pirkšanas buma. Turklāt banku lobijs panāca, ka to noteica kā izvēles iespēju nevis obligātu. Praksē šī opcija nav populāra vai precīzāk būtu teikt – tā ir pilnībā nepopulāra, jo šādā gadījumā kredīti ir daudzkārt dārgāki,

tā ka varētu teikt, ka krīzes mācības šajā ziņā nav ņemtas vērā, cilvēki turpina aizņemties pēc iepriekšējiem nosacījumiem.

Likuma labojumi arī nekādā veidā nerada izeju strupceļam, kurā 2008.gadā nonāca Arnis, Andris un daudzi citi. Kopumā Latvijā pašlaik ir vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, kuri kā kredītņēmēji vai galvotāji zaudējuši savus īpašumus, bet joprojām ir banku parādnieki. Viņu nedzēsto parādu summa – 600 miljoni eiro. Ceturtā daļa šo parādnieku ir “Swedbank”.

2. daļa. Parādu atlaišana

Pirms Covid-19 pandēmija lika valstī izsludināt ārkārtējo situāciju Latvijas Bankas jaunais prezidents Mārtiņš Kazāks nāca klajā ar iniciatīvu trekno gadu parādus atlaist.

Iniciatīva paredz visām pusēm bez jebkādām izmaksām norakstīt hipotekāros aizņēmumus, kurus līdz šai baltai dienai iedzīvotāji nav spējīgi atmaksāt. Būtisks priekšnoteikums – īpašums, kas bijis ieķīlāts, jau ir zaudēts. Tas attiecas gan uz kredītņēmējiem, gan galvotājiem. Latvijas Radio ideju skaidro Latvijas Bankas padomes padomnieks Edvards Kušners.

Komercbankas Kazāka iniciatīvu atbalsta. Tomēr ir kāda visai būtiska nianse. Kazāka iniciatīva atlaist ‘'trekno gadu’' parādus negarantēs, ka tie tiešām tiks dzēsti. Tā uz parādu problēmu skatās no banku, nevis parādnieku viedokļa. Komercbankām tiks dota iespēja tos atlaist, bet nebūs uzlikts par pienākumu.

Kam, vai un cik daudz no parāda dzēst, to, visticamāk, atstās izlemt pašām kredītiestādēm. Kritēriju sarakstā būtiskākais būšot, vai parādnieku rīcība šo gadu laikā nav bijusi ļaunprātīga, piemēram, vai atņemtais mājoklis nav izdemolēts un vai komunikācijā nav bijuši mēģinājumi kaut ko slēpt.

Parādnieki, protams, skeptiski, ka tiesības izlemt viņu likteni būs bankām.

Nav tā, ka līdz šim bankas kredītņēmējiem nebūtu piedāvājušas izlīguma programmas. Atsevišķos gadījumos labticīgajiem parādniekiem piedāvāts dzēst līdz pat 90% saistību. Taču praksē tas īstenojies reti. Kā Arņa Medņa gadījumā - ja naudas nav, tad neko.

Nozarē piekrīt, ka šīs programmas nav bijušas veiksmīgas. Runājot skaitļos, līdz šim ir atlaisti 60 miljoni eiro ‘'treknajos gados’' neveiksmīgi izsniegtu hipotekāro kredītu zaudējumu. Bet gaisā vēl karājas desmit reizes lielāks skaitlis.

Kredītņēmēju asociācijā norāda uz vēl vairākiem apstākļiem, kas vedina domāt, ka iniciatīva neatrisinās daudzu parādnieku problēmu.

Ja parāds ir bankā, kura ir likvidācijas procesā, tad cerība uz ‘'piedošanu'' ir tikai tiem, kuru saistības palikušas bankā vai arī pārdotas citām bankām. Iniciatīva neglābs kredītņēmējus, kuru saistības atdodas parādu piedzinējiem vai bijušas “ Parex” vai Krājbankā, un tādu kopā ir vairāk nekā 2.5 tūkstoši.

Uzskata, ka tik tālu likumdevēju rokas nevar aizsniegties.

3.daļa. Dārgā maksātnespēja

Tieši tāpat šīs iniciatīvas ietvaros netiek domāts par tiem, kuriem sākts vai, vēl jo vairāk, iziets maksātnespējas process. Latvijas Bankā skaidro, ka plānots palīdzēt tikai bezcerīgiem gadījumiem. Ja reiz cilvēks sācis maksātnespēju, viņam ir iespējas, kaut vai nelielas, bet ir.

Ivo Krontāls treknajos gados ņēma hipotekāro kredītu dzīvoklim un īsi pēc tam arī mājai. Taču ekonomikas pārkaršanas brīdī par to visu samaksāt vairs nebija iespējams. Un viņa ceļš izveda cauri pieciem gariem maksātnespējas gadiem. Process bija ne tikai sarežģīts, bet arī dārgs.

4. daļa. Nobeigums.

Latvijas Bankas priekšlikumu Saeimā sāk skatīt šonedēļ, un deputāti sliecas to atbalstīt, lai gan jautājumi vēl esot.

Latvijas Bankas iniciatīva nekādā veidā nepalīdzēs tiem, kas iekrituši ātro kredītu slazdā. Šim mērķim tapuši citi likuma grozījumi, ko valdība atbalstīja aprīļa vidū. Mazo kredītu ņēmējiem plānots piedāvāt atvieglotu maksātnespējas procesu.

Tomēr kredītņēmēju asociācijā brīdina, ka arī šī krīze cilvēkiem var radīt grūtības nomaksāt kredītus. Lai atkal nezaudētu lielu daļu nodokļu maksātāju, Kredītņēmēju asociācijas vadītājs Aivars Rudis pat mudina ar likumu bankām aizliegt izsolīt ieķīlātos īpašumus vai uzrēķināt soda naudas tiem, kas krīzes dēļ nevar veikt kredītmaksājumus.

Pēc Lieldienām Covid-19 pandēmijas izraisītajai ārkārtējai situācijai Latvijā vajadzēja beigties, taču tas nenotika. Valdība termiņu tagad ir pagarinājusi vēl uz mēnesi – līdz 12.maijam, taču nav lielu cerību, ka arī pēc šī datuma dzīve Latvijā vai citur pasaulē atgriezīsies ierastajās sliedēs.

Raidījums Atvērtie faili šonedēļ pēta, kāpēc cilvēce nespēj tikt galā ar Covid-19 sērgu un kādi ir iespējamie varianti izejai no krīzes.

Mediķi nav optimistiski, ka tuvākajā laikā Covid-19 izdosies iznīdēt. Slimība ir jauna un neizpētīta, zāļu vai vakcīnu nav, un šobrīd nav pat droši zināms, vai vakcīnas varēs izstrādāt, jo dažos avotos ir ziņas, ka cilvēkiem pēc saslimšanas veidojas ļoti maz antivielu.

Arī slimības daba ir tāda, kas veicina tās izplatību - daudzi pacienti ir ar viegliem simptomiem, faktiski tos nejūt un tādējādi aplipina citus. Šādos apstākļos epidemiologi un infektologi neuzdrošinās prognozēt, kad un kā pandēmija varētu beigties. Speciālisti vien iesaka bruņoties ar pacietību un gatavoties tam, ka pašreizējais dzīvesveids bez ļaužu burziņiem būs vēl ilgi.

Raidījums pēta arī Dienvidkorejas pieredzi, kurai ar pandēmiju izdodas tikt galā salīdzinoši labi un vienlaikus saglabāt zināmu atvērtību. Lieli nopelni tajā ir digitālajiem rīkiem – viedtālruņu lietotnēm, ar kuru palīdzību valsts kontrolē karantīnas ievērošanu un kas ļauj plašākai sabiedrībai izsekot inficēto ceļus un izvairīties no vietām, kur bijuši inficētie. Līdzīgas lietotnes pašlaik tiek izstrādātas arī Latvijā.

Covid-19 pandēmijas lielāko smagumu uz saviem pleciem, neapšaubāmi, iznes mediķi. Itālijā sērga ieguva katastrofas apmērus, kad par infekcijas perēkļiem kļuva slimnīcas. Lai no tā izvairītos, Latvijā valsts definējusi uzdevumu īpaši uzraudzīt ārstniecības iestāžu pacientus un personālu. Par spīti tam, vairāk nekā 50 veselības aprūpes darbinieki ir saslimuši. Biežāk minētais infekcijas avots ir pacienti, kuri melo par savu veselības stāvokli un kontaktiem ar slimajiem, taču ir arī citi iemesli. Iespējams, nevajadzīga varonība vīrusa perēkli iesējusi “ātrajā palīdzībā”. Daudzi mediķi slimnīcās strādā bez pienācīgiem aizsardzības līdzekļiem, un, kad viņi paši kļūst par Covid-19 upuriem, saņemt palīdzību, izrādās, ir teju neiespējami.

Rēzeknes stāsts

No internetā atrastas bildes raugās smaidīga tumšmate zilā ārsta uzsvārcī. Acis piemiegtas, it kā sejā spīdētu saule. Raksts, kurš portālā “Panorama Rezekne” publicēts pirms diviem gadiem, vēsta - attēlā redzamā kundze ir korifejs bērnu ķirurģijā. Veronika Smolko. 72 gadus vecā ārste lielāko mūža daļu strādā Rēzeknes slimnīcā. Tagad viņa kļuvusi par vienu no ārstiem ar pozitīvu Covid-19 testu. Veronika Smolko piekrita pastāstīt savu pieredzi. 

Izolācija

Raidījuma “Atvērtie faili” rīcībā ir informācija, kas liek secināt, ka sabiedrībai izvirzītās prasības mēdz neievērot arī medicīnas darbinieki. Un tam ir sāpīgas sekas. Visu šo laiku veselības politikas veidotāji un dakteri aicina ievērot sociālo distancēšanos, mazgāt rokas, palikt mājās, sevišķi, pēc ārzemju ceļojumiem. 

Marta beigās parādījās ziņa, ka 12 Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Operatīvās vadības centra darbinieki ir inficējušies ar Covid-19. Tie ir cilvēki, kuri jums atbild, kad zvanāt uz 113, lai lūgtu mediķu palīdzību. Sākotnēji izskanēja versija, ka inficēšanās saistīta ar svinībām, kurās pensijā pavadīta kāda darbiniece. Dienesta vadītāja Liene Cipule Latvijas Televīzijas raidījumā "Panorāma" gan to noliedza. 

Maskas

“Ekipējums nav mainījies, tas ir kombinezons, kuram pa virsu iet halāts. Aizsargmaska, aizsargbrilles, dubultie cimdi,” stāsta Anete Lukstiņa, kura strādā vienā no speciālajām Covid-19 analīžu brigādēm.

“Pirmie cimdi ir tiešā saskarē ar pacientu, ar pacienta mājās esošajām virsmām, kur viņš ir elpojis virsū. Mums, viņus novelkot, nepaliek plikas rokas, mums paliek apakšā otri nosacīti tīrāki cimdi, kurus mēs vēl varam lietot, novelkot kombinzonu nost. No drošības aspekta dubultie cimdi ir tāds standarta drošības variants. Un tad jūs sevi ar kaut ko nopūšat? Jā, protams, mēs dezinfekcijas līdzekļus, tos man liekas mēs ļoti daudz patērējam,” skaidro Lukstiņa.

Analīžu brigādē brauca arī ārsts Genādijs Rusanovs. Viņš atklāja Latvijā pirmo Covid-19 gadījumu. “Ātro” mediķi ir pirmajās frontes līnijās. Abi ārsti uzskata - ja ievēro piesardzību, pareizi saģērbjas un vēlāk noģērbjas, tad inficēšanās risks ir tuvu nullei. Tāpēc labam ekipējumam ir nozīme. Bet ne visiem mediķiem tāds ir. 

Vai slimnīcas un valsts kopumā ir gatavas šādai kataklizmai? Rēzeknes ārste Veronika Smolko saka – nav. Kamēr Veronika strādāja, individuālo aizsardzības līdzekļu viņai Rēzeknes slimnīcā nav bijis.

Ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem ir liela problēma. Šobrīd teju vienīgā iespēja maskas un respiratorus iegādāties ir Ķīnā. Citas valstis, piemēram, Turcija, Indija, Baltkrievija ir noteikušas eksporta aizliegumu. Lielos apjomos tos ražo un eksportē Ķīna, kur iepērkas gan Eiropas Savienības valstis, gan ASV. 

Slimnīcu un Nacionālā veselības dienesta vadītājs stāsta, ka problēma ir arī preču atvešana. Viņi ir gandarīti, ka maskām pakaļ piekritusi lidot nacionālā lidsabiedrība “airBaltic”, kuras darbību Covid-19 ir pilnībā apstādinājis. Piegādēs iesaistās arī citi komersanti, piemēram, audumu ražotājs “Lauma Fabrics”. 

Medicīnas aizsarglīdzekļiem valdība ir atvēlējusi 10 miljonus eiro. Nacionālā veselības dienesta vadītājs Edgars Labsvīrs saka, šī summa vēl nav iztērēta, naudas pietiks. Veselības dienests vērtē iespēju maskas pirkt no vietējiem uzņēmumiem, taču sākt tās ražot nav tik vienkārši – maskām ir savi kvalitātes kritēriji, un to vajag daudz. 

Pagaidām var tikai cerēt, ka speciālo aizsardzības līdzekļu veselības aprūpes iestādēm pietiks. Un ievērot disciplīnu visās sabiedrības grupās - tortes darba vietās neēst, kolēģus pensijā pavadīt pēc epidēmijas, distancēties un mazgāt rokas.

Daudzi tūkstoši “airBaltic” darbinieku ir palikuši ārpus krīzes pabalsta rāmja. Dīkstāves pabalsts viņiem nepienākas, jo, pēc Finanšu ministrijas viedokļa, tas būtu Eiropas Savienības noteikumiem neatbilstošs palīdzības veids, taču cits uzņēmuma darbiniekiem no valsts puses netiek piedāvāts.

Tie, kuri nav atlaisti, ir neziņā. Uzņēmums darbiniekus mudina ņemt bezalgas atvaļinājumu, bet viņi nesaprot, uz cik ilgu laiku un kā pārtiks.

Satiksmes ministrs Tālis Linkaits, jautāts, uz kādu atbalstu var cerēt “airBaltic” darbinieki, ieteica viņiem reģistrēties bezdarbniekos.

“Es teiktu, ka loģiskākais ir, ja nu ir izvēle, tad tomēr izvēlēties ņemt bezdarbnieka pabalstu nekā bezalgas atvaļinājumu,” atzīst Linkaits.

Valsts pašlaik ir izvēlējusies “airBaltic” atbalstīt ar ieguldījumiem kapitālā – konvertējot 36 miljonu eiro aizdevumu un konceptuāli paužot atbalstu vēl 150 miljonu eiro ieguldīšanai. Šis tiek saukts par atbalstu kompānijas “ieziemošanai”, lai tā vēlāk var atsākt darbu.

Neapskaužamā situācijā varētu būt jaunie piloti, kas ņēma lielus kredītus, lai izmācītos “airBaltic” pilotu akadēmijā. Vai uzņēmums viņus varētu atbalstīt, pašlaik nav īsti skaidrs.

“Es nevaru kādam dot darbu lidmašīnā, ja man nav lidmašīnas. (..) Viņiem būs jāatrod veids, kā atmaksāt parādu. Ir konkrētas situācijas, kur "airBaltic" iesaistīsies un segs saistības kā galvotājs. Bet mēs esam situācijā, kad miljoniem cilvēku Eiropā tagad ir problēmas,” norāda  “airBaltic” prezidents Martins Gauss.

Vēl svarīgi, ka līdz ar "airBaltic" un citu aviosabiedrību darbības pārtraukšanu darbs apstājies arī citos uzņēmumos, kuri nodrošināja tām savus pakalpojumus. Piemēram, Latvijā ir liels uzņēmums, kas lielu daļu uz Latviju lidojošo aviosabiedrību nodrošināja ar ēdienu. Tas arī pilnībā tagad ir paralizēts.