Atvērtie faili

Labdarības maratonā "Dod pieci!" 2019.gadā Latvijas Radio aicināja ziedot nedziedināmi slimu cilvēku aprūpei un mudināja politikas veidotājus Latvijā izveidot paliatīvās aprūpes sistēmu.

Lai cik smagā stāvoklī slimnieks būtu, ar viņu aprūpi faktiski nācās tikt galā ģimenei – fiziski, emocionāli un finansiāli. Vienīgais, ko piedāvāja valsts, īsu brīdi stacionārā.

Raidījums Atvērtie faili skaidro, kas gada laikā mainījies paliatīvajā aprūpē. Vai pēc Latvijas Radio projekta „Izmisuma zonā" situācija kļuvusi labāka un vai Veselības ministrijas nākotnes plāni cilvēkiem tiešām spēs palīdzēs?

„Es nevarēju atrast to savu mieru, jo tas man bija smags posms, ne tikai tas, ka tā ir mana mamma, bet, visam tam ejot cauri, ir vajadzīgi stipri nervi,” stāsta Inese Brunsliepa.

Pēc nopietna kritiena Ineses Brunsliepas mamma Dagnija vairākas dienas pavadīja komā Ventspils slimnīcā. Ārsti aicināja gatavoties ļaunākajam. Vēlāk Inese pie šāda brīdinājuma pierada, jo no mediķiem to dzirdēja regulāri.

Tomēr Dagnija pamodās – joprojām smagā stāvoklī. Viņai bija nepieciešama plaušu operācija, tāpēc sievieti nogādāja Stradiņa slimnīcā. Pēc operācijas ārsts Inesei teica – mamma var doties uz mājām, taču viņai nepieciešama kopšana.

Tikai pēc konsultēšanās ar paziņām Inese uzzināja par paliatīvo aprūpi, tāpat atrada, ka to sniedz turpat Stradiņos, 59. nodaļā. Tur viņa mammu pēc ilgāka laika beidzot varēja arī satikt.

Inese saka paldies paliatīvās nodaļas darbiniecei Kristīnei par emocionālo un informatīvo atbalstu. Tas gan nepasargāja no nākamā trieciena – Dagnija paliatīvās aprūpes kabinetā var uzturēties līdz 10 dienām.

No mammas dzīves pēdējiem mēnešiem Inese saglabājusi vairākus video. Vienā no tiem gultā redzama sīciņa sieviete, kas, kustinot lūpas, mēģina runāt. Inese ticēja, ka mamma var atlabt, un padoties negrasījās.

Kādu brīdi Dagnija pavadīja deklarētās dzīvesvietas Talsu slimnīcā, vēlāk nonāca Ventspils slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā. Kā stāsta meita, Dagnijas stāvoklis pa šo laiku krietni pasliktinājās.

Dagnija bija smags pacients, kurai nepieciešama enterālā barošana, regulāra grozīšana, traheostomas un urīna katetra aprūpe. Turklāt tas nepieciešams tūlīt, bet daudzviet bija jāgaida rindā.

To visu varēja nodrošināt privāts sociālās aprūpes centrs „Cilvēks”, taču Dagnijas gadījumā uzturēšanās izmaksas tur sasniedza 75 eiro diennaktī, plus medikamenti.

Daļu bija gatava segt organizācija ziedot.lv par labdarības maratonā „Dod pieci” savāktajiem līdzekļiem. Taču pat ar atbalstu – tūkstoš eiro mēnesī uz trim mēnešiem – joprojām nepietika. Lai mammu varētu ievietot privātajā aprūpes centrā, Inese lūdza palīdzību sociālajos tīklos un biedrībā „Palīdzēsim viens otram”.

Ineses mammai īpaša aprūpe bija vajadzīga piecus mēnešus. Viņa nomira pērn oktobra beigās.

Šeit Ineses stāstam liksim punktu. Vienīgi piebildīsim, ka viņa ir vērsusies Veselības inspekcijā, jo uzskata, ka mātes atveseļošanos kavēja tas, ka vairākās medicīnas iestādēs trūka personāla un līdz ar to piemērotas aprūpes. Meita vēlas, lai ārstniecības iestāžu atbildība tiktu izvērtēta.

Ineses skaudrā pieredze rāda, ka paliatīvajā aprūpē joprojām ir būtiskas problēmas.

Ignorējot aicinājumu palikt mājās, Rīgas mikrorajonos svinības sākās jau agrā Vecgada vakarā. Tonakt par mājsēdes pārkāpumiem likumsargi sodīja vairāk nekā tūkstoš cilvēkus. Apmēram tikpat cilvēku Jaungada naktī Latvijas slimnīcu Covid nodaļās cīnījās par savu veselību un dzīvību.

Sērga nešķiro ne jaunos un vecos, ne arī tos, kas tam tic un kas netic. Covid-19 pacientu skaits turpina augt, un slimnīcām atkal jāpārplāno savas nodaļas, lai uz citu pakalpojumu rēķina palīdzētu infekcijas skartajiem.

Raidījums Atvērtie faili Vecgadu pavadīja vienā no Covid slimnīcām. Skaidrojam, kā Covid-19 pandēmijas pārslogotās slimnīcas spēj tikt galā pieaugošo pacientu skaitu un kādas sekas sērga atstās uz sabiedrības veselību ilgtermiņā.

Tuberkulozes un plaušu slimību centrs atrodas Stopiņu novada Upeslejās. Latvijas Radio pie ieejas sagaida pneimonoloģe Agnese Šmite. Šogad svētku dienās dežūrē viņas nodaļa. Dakterei šovakar pievienojusies arī rezidente Ilva Bikanova.

Vecgada vakarā stacionārā atrodas 108 pacienti, no kuriem 45 ir Covid slimnieki. Pēdējo pirms pusstundas uzņēma 37 gadus vecu vīrieti, kuru atveda ātrās palīdzības brigāde. Viņu apskatījusi ārste-rezidente Ilva Bikanova.

Iepriekš vīrietis ievietots Latvijas Infektoloģijas centrā, taču no ārstēšanas stacionārā atteicies un turpinājis to darīt mājās – ģimenes ārsta uzraudzībā. Šobrīd daktere viņa stāvokli raksturo kā relatīvi apmierinošu.

Slimnīcā ir trīs nodaļas, kurās ārstējas Covid-19 pacienti, visi ar vidēji smagu vai smagu slimības gaitu. 4. nodaļa iepriekš bijusi, kā daktere Šmite saka, parasta pneimonoloģijas nodaļa. Šobrīd šeit izveidots Covid-19 pacientu izolators ar 30 gultasvietām, aizņemtas ir 20 no tām.

24 stundu režīmā nodaļā strādā trīs māsiņas, kuras uz maiņām dodas izolatorā uzraudzīt pacientus. Dakterei jānovērtē divu smagu pacientu stāvoklis, jāpaņem asins analīzes. Pirms tam jāpārģērbjas. Slimnīcā vairākas palātas pārveidotas par vienreizējā medicīniskā apģērba noliktavām un ģērbtuvēm. No turienes ārā nedrīkst neko iznest. Tas nozīmē, ka dakterei ārpus izolatora jāatstāj arī dežūrārsta mobilais telefons. Tikmēr norādes, kā rīkoties, ja tas zvana, dotas rezidentei Ilvai Bikanovai.

Ilvai Bikanovai šis ir pirmais rezidentūras gads. Viņa izvēlējusies reimatologa specialitāti, taču šobrīd, tāpat kā citi jaunie ārsti, stājas pandēmijas frontes pirmajās līnijās. Līdz rītam Ilva dežūrēs šeit, un uzreiz pēc tam dosies uz bīstamo infekciju nodaļu Gaiļezerā.

Pēdējā gada dienā „Tuberkolozes un plaušu slimību centrā” uzņemti pieci jauni pacienti. Māsiņas novērojušas, ka svētku dienās viņu ir mazāk. Visticamāk, Covid slimnieki svētku vakaru vēlas pavadīt mājās, tāpēc ciešas līdz rītam, stāsta medicīnas māsa Ērika Paņina.

Šobrīd visi nodaļas pacienti elpo ar skābekļa masku, māsiņām regulāri jāpārbauda, vai viņi nav to nolikuši malā. Vienu slimnieku šovakar pārveda uz reanimācijas nodaļu. Tāpat māsas stāsta, ka pēdējā laikā ienāk krietni smagāki pacienti, un nav tā, ka visi sirgst ar citām nopietnām kaitēm.

Ārstes Agneses Šmites halāta kabatās ir trīs telefoni – privātais, dežūrārsta un trešais paredzēts saziņai ar pacientiem. Ik pa laikam daktere saņem kādu uzmundrinošu ziņu no kolēģiem ar sveicieniem jaunajā gadā.

Desmit minūtes pirms pusnakts esam kabinetā. Galdā tiek likti līdzcilvēku saziedoti un restorānu sarūpēti virtuļi, šādu akciju organizē nodibinājums „Hospiss LV”, savukārt daktere sagādājusi bezalkoholisko šampanieti. Pirmo reizi pavīd svētku noskaņa.

Agnese Šmite atzīstas, ka ļoti gaida nākamo gadu. Viņa ir arī Ogres rajona slimnīcas uzņemšanas nodaļas ārste, un strādā vēl Rīgas Stradiņa universitātē. Tomēr nedēļā vismaz vienu brīvdienu sev cenšas atveltīt.

Slimnīcas personālam ir nodrošināta iespēja sazināties ar krīžu psihologiem. Dakterei Šmitei gan visvairāk palīdz sarunas ar kolēģiem. Un katram mākonim var atrast zelta maliņu, pat pandēmijā.

„Principā šis ir fantastisks brīdis, kad mēs piedalāmies vēsturē. Tas ir reāli kaut kas tāds, par ko es esmu lasījusi grāmatās, ka kaut kas tāds ir bijis, piemēram, spāņu gripa. Tagad mēs esam vēstures daļa un es šo uztveru kā profesionālu izaicinājumu. Mans šis ir profesionāls izaicinājums. Tā sajūta mani ceļ, protams, kaut kādā ziņā, bet es domāju, ka man ir diezgan viegli runāt tāpēc, ka man nav bērnu un es dzīvoju viena. Bet kā jūtās mani kolēģi, kuriem ir mazi bērniņi vai veci vecāki, vai citi apstākļi, vai viņiem pašiem ir kādas hroniskas slimības. Tas ir ļoti dažādi, un es saprotu arī kolēģus, kuri atsakās strādāt ar šiem pacientiem,” vērtē Agnese Šmite.

„Dzirdat, salūts arī, vai ne? Jā… Bet var jau šaut arī savā pagalmā. Te jau daudz privātmāju. Ir, ir? Jā!!! Laimīgu jauno gadu!!!” vēl daktere.

Jaungada sagaidīšanas brīdī iedomāto vēlēšanos nedrīkstot skaļi teikt, taču daktere Agnese Šmite pārliecināta – lielākā daļa tāpat vēlas vienu un to pašu šim gadam…

Pagājušā gada laikā Latvijā ar Covid-19 saslima vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku, un arī es, šī raidījuma autore, biju viena no viņiem…

Pērn Latvijā piedzima vairs tikai 18,8 tūkstoši bērnu – mazākais jaundzimušo skaits pēdējos gados. Un vienu no viņiem mēs nenosargājām. Pirms mēneša Dagdas novadā apglabāja 11 mēnešus vecu zīdaini. Viņu nonāvēja paša māte – jauna, vientuļa sieviete, kura pati bija augusi audžuvecāku mājās.

Raidījums Atvērtie faili pēta, kāpēc klusā lauku ciematā Dagdas novadā šoruden notika prātam grūti aptverams noziegums - jauna, vientuļa sieviete nogalināja savu nepilnu gadu veco bērnu. Un kāpēc neviens draudošo nelaimi nepamanīja?

Piesnidzis zemes ceļš ieved skujkoku mežā. Te valda krēsla un miers. Sajūta, ka nolīkušie egļu zari pasargā no visām nebūšanām, kas palikušas ārpus meža biezokņa. Tomēr šis mežs Ezerniekos, Dagdas novadā, glabā kādu drūmu liecību.

Vēlā Lāčplēša dienas vakarā policisti te atrada nepilnu gadu veca zēna līķi. Ieliktu plastmasas maisā, paslēptu zem plānas zemes un zaru kārtas. Valsts policijas preses relīze par traģisko notikumu ir ierasti lakoniska un skopa. Ziņu, ka kāda sieviete nogalinājusi savu pērn dzimušo bērnu, policija saņēmusi 11.novembra vakarā, pēc pulksten septiņiem. Ierodoties meža masīvā, policisti atraduši bērna līķi. Nekavējoties aizturējuši bērna māti, kura atzinusies, ka zēnu nožņaugusi, ielikusi maisiņā un bērnu ratiņos aizvedusi uz mežu. 22 gadus vecā sieviete iepriekš policijas redzeslokā nav bijusi.

Lai sargātu sievietes privātumu, īsto vārdu neminēsim un sauksim viņu par Inesi.

“Normāla, adekvāta sieviete, pateiksim tā,” sievieti raksturo Krāslavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Artūrs Plinta. Viņš ir viens no likumsargiem, kas šķetināja drūmā novembra vakara notikumus.

Inese bija precējusies. Kad piedzimis bērns, kā saka policists, ģimenes dzīve laikam neaizgāja cerētajā vilnī, un pāris izšķīrās. Kāds bija jaunās sievietes psihiskais stāvoklis, kad viņa pastrādāja noziegumu, to noteiks eksperti. Pašlaik ir nozīmētas visas nepieciešamās ekspertīzes.

Ekspertīzi veiks vairāki ārsti Rīgā, psihiatriskajā slimnīcā. Pagaidām tas vēl nav noticis, jo lieta gaida savu rindu. Pašiem policistiem šķiet, ka Inese ir pieskaitāma un tiesājama. Un viņiem nav šaubu, ka vainīga ir māte.

Neoficiāli zināms, ka policijai par noziegumu ziņoja Ineses draudzene, kurai viņa bija izstāstījusi, ko pastrādājusi. Policists Artūrs Plinta to nenoliedz, taču sīkāk nekomentē. Kamēr nav ekspertu galavārda, policija neko nestāsta arī par sievietes motīviem bērnu nogalināt. Taču izmeklētājiem tie esot skaidri. Viņi ir pārliecināti, ka noziegums bija tīša slepkavība, nevis negadījums.

Krāslavas kriminālpolicisti prognozē, ka ekspertīzes rezultāti būs nākamā gada sākumā, un tad lieta ātri nonāks prokuratūrā apsūdzības celšanai. Ja Inesi tiesās, viņai draud mūža ieslodzījums vai cietumsods līdz 20 gadiem. Taču advokāts Valērijs Kepents, kurš kriminālprocesā aizstāv Inesi, aicina neskriet ratiem par priekšu un atgādina par nevainīguma prezumpciju. Advokāts uzsver, ka lietā nepieciešama rūpīga ekspertīze, lai noskaidrotu, vai puikas mamma ir pieskaitāma. No tā atkarīgs, vai viņu var saukt pie kriminālatbildības. Varbūt sieviete ir jāārstē, nevis jāsoda. Ētisku apsvērumu dēļ Ineses aizstāvis sīkāk lietu neiztirzā.

Kāpēc jaunā sieviete tik nežēlīgi rīkojusies? Nedz no policijas, nedz advokāta atbildēm tas netop skaidrs. Latvijas Radio devās uz Ezerniekiem, lai vairāk noskaidrotu par Ineses dzīves apstākļiem.

Politiķa Jura Pūces mēģinājumi atspēkot pārmetumus par Rīgas domes caurlaides izmantošanu un slēptiem maksājumiem partijai kļuvuši par iemīļotu tematu Twitter jokiem un preses karikatūrām. Taču joki mazi. Pats Pūce jau zaudējis ministra amatu, bet KNAB sācis pārbaudīt, vai valdības koalīcijas partija „Latvijas attīstībai” saņēmusi nelikumīgu finansējumu.

Kas īsti notiek partijā? Un vai tiešām politiskais spēks varu izmanto biznesa interesēs? Raidījums Atvērtie faili pēta, cik pamatoti ir partijas "Latvijas attīstībai" bijušā valdes locekļa Māra Mičerevska publiskie paziņojumi, ka šī valdības partija saņēmusi nelikumīgus ziedojumus un tirgojas ar varu.

Latvija palikusi viena no nedaudzajām Eiropas Savienības valstīm, kas neatzīst viendzimuma partneru attiecības. Tas, protams, nenozīmē, ka šādu pāru nav. Daudzi savu kopdzīvi ir reģistrējuši ārvalstīs, bet dzīvo šeit un mēģina tikt galā ar tiesiskiem šķēršļiem, par kuriem tradicionālās ģimenes neko nenojauš. Citi no Latvijas ir aizbraukuši.

Raidījums Atvērtie faili skaidro, ar kādiem tiesiskiem šķēršļiem Latvijā sastopas viendzimuma pāri un vai Satversmes tiesas lēmums, kas valstij uzliek pienākumu aizsargāt arī viendzimuma ģimenes, iezīmēs lūzumu attieksmē pret homoseksuāliem cilvēkiem.

 

 

„Gribu vienkārši dzīvot laimīgi,” tā pirms pieciem gadiem savā Facebook profilā ierakstīja Jolanta Cihanoviča. Viņa ir Latvijā iecienīta psiholoģe, pasniedzēja un vadības konsultante. Tobrīd Jolanta bija izlēmusi dzimteni pamest.

Jolanta ar savu dzīvesbiedri apprecējās Dānijā vēl laikā, kad dzīvoja Latvijā. Laulībai gan bija tikai simboliska nozīme. Lai abas varētu būt kopā, viņas dzīvesbiedrei – trešās valsts pilsonei - bija nepieciešama uzturēšanās atļauja, un kā laulātā viņa Latvijā to nevarēja iegūt.

Kā vēlāk izrādījās – trešo valstu pilsoņi var pretendēt uz pilsonību pēc pieciem nodzīvotiem gadiem Latvijā ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. To savukārt var iegūt tikai pēc pieciem gadiem ar terminētu uzturēšanās atļauju, kāda bija Jolantas dzīvesbiedrei. Turklāt no studiju laika ieskaitītu tikai pusi.

Jolanta ar laulāto nonāca izvēles priekšā – turpināt meklēt risinājumus kopābūšanai Latvijā vai doties uz valsti, kur tiek uzskatītas par ģimeni.

Pāris devās uz Angliju, kur viendzimuma laulības legalizētas kopš 2014. gada. Tur dzīvoja līdz briti izlēma izstāties no Eiropas Savienības. Darba dēļ Jolantai ir izdevīgāk būt kādā no savienības dalībvalstīm, tāpēc pāris atkal pieņēma lēmumu pārcelties, un patlaban dzīvo Igaunijā.

Igaunijā partnerattiecību likums stājās spēkā 2016. gadā. Taču tā arī netika pieņemtas izmaiņas citos likumos, tāpēc viendzimuma pāriem kaimiņvalstī joprojām ir ierobežotas tiesības.

Jolantas partnere Igaunijā saņēma uzturēšanās atļauju, taču iedzīvotāju reģistrā abu statuss ir vientuļas sievietes.

Šobrīd Jolantas dzīvesbiedre ir starptautiska darba meklējumos IT jomā. Abas cer pārcelties uz valsti, kur justos droši un viņu laulību respektētu.

Starptautiskā lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesību aizstāvības organizācija „ILGA-Europe” ik gadu pēc vairākiem kritērijiem vērtē seksuālo minoritāšu tiesību situāciju Eiropas valstīs. Latvija ar 17% no 100 šobrīd ir priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā, par vienu procentu zemāks vērtējums ir tikai Polijai.

Viendzimuma pāru laulības šobrīd ir legālas 13 Savienības dalībvalstīs. Vēl astoņās ir ieviests partnerattiecību regulējums, Igaunijā un Čehijā gan ar ierobežotām tiesībām. Ir palikušas sešas bloka valstis, kurās viendzimuma pāriem nav nekādu iespēju reģistrēt kopdzīvi, un tās ir Slovākija, Rumānija, Bulgārija, Polija, Latvija un Lietuva.

Pērn ledus sakustējās Lietuvā. Konstitucionālā tiesa lēma, ka valstij jāatzīst ārzemēs slēgtas viendzimuma laulības un jāizsniedz uzturēšanās atļauja ārvalstniekam, kurš citā valstī noslēdzis laulību ar tā paša dzimuma Lietuvas pilsoni. Toreiz Lietuvas Migrācijas departamenta atteikumu izsniegt uzturēšanās atļauju apstrīdēja kāds Baltkrievijas pilsonis, kurš bija Dānijā salaulājies ar lietuvieti.

Savukārt pirms diviem gadiem tāds bija Eiropas Savienības tiesas spriedums par kāda Rumānijas pilsoņa un viņa amerikāņu dzīvesbiedra kopdzīvi. Par to vēstīja arī Latvijas Radio:

Eiropas Savienības tiesas lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Jolanta Cihanoviča ar dzīvesbiedri aizbrauca no Latvijas. Taču Latvijas uzturēšanās atļauju kārtību tas joprojām nav mainījis. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē stāsta, ka uzturēšanās atļaujas viendzimuma partnerim piešķir tikai tad, ja Latvijas pilsonis kā minimums trīs mēnešus ir oficiāli dzīvojis kādā Eiropas Savienības valstī un šajā laikā noslēdzis laulību ar trešās valsts pilsoni. Uzturēšanās atļaujas mūsu valstī var saņemt arī citu Eiropas Savienības valstu pilsoņu viendzimuma partneri. Taču, ja Tu esi Latvijas pilsonis un dzīvo Latvijā, tad atļauja nepienākas.

Šī neloģiskā kārtība ir izveidojusies, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā un pārņēma direktīvu par dalībvalstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos.

Cik daudzi ir devušies prom, jo Latvija faktiski noliedz homoseksuālas attiecības, nav zināms. Seksuālo minoritāšu aizstāvības organizācijas zina stāstīt par desmitiem šādu cilvēku.

Šoruden gaidījām gala spriedumu vienā no vērienīgākajām Latvijas politbiznesa prāvām – digitālās televīzijas krimināllietai. Taču tā vietā, lai pieliktu punktu 13 gadus ilgajai tiesvedībai, Augstākā tiesa iepriekšējās instances spriedumu atcēla un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai. Raidījums Atvērtie faili pēta, kas tiesu sistēmā ir nogājis greizi un vai pēc tik gariem tiesāšanās gadiem vispār iespējams taisnīgs iznākums?

Vai esat ievērojuši gājējus, kas cits citam garām steigšus paiet katrs pa savu ietves malu? Pandēmija mainījusi daudzus mūsu ieradumus, un ne tikai. Daudziem apstājies gadiem būvētais bizness, un viņi neziņā rausta plecus, vai tas jebkad vēl būs iespējams. Dziesmu un deju svētku rīkotāji lēš, ka pat paaudzēs mantotā latviešu kopdziedāšanas tradīcija vairs nebūs tāda kā agrāk.

Raidījums Atvērtie faili skaidro, vai pandēmijas nestās izmaiņas ir neatgriezeniskas. Vai tomēr vakcīna varētu ļaut atgriezties pie ierastā?

Agnese Vīksniņa savu deju studiju nodibināja pirms 20 gadiem. Pēc smagas avārijas, kad saprata, ka pati vairs nevarēs dejot grupā „Ritms”. Traumu dēļ dažas kustības izpildīt viņa vairs nevarēja.

„Fandango” Rīgā ir trīs deju zāles. Studija Agnesei ir gan sirdslieta, gan ienākumu avots. Kad pavasarī izsludināja ārkārtējo situāciju, viņas uzņēmums bija to vidū, kuru darbība apstājās. Studijā viņas ir trīs pasniedzējas, pavasarī saņēma dīkstāves pabalstus. Iztikt palīdz arī iekrājumi.

Rudenī, kad deju zāles atkal slēdza, studija sāka organizēt tiešsaistes nodarbības. "Fandango" Facebook profilā saliktas bildes, kurās skaisti izremontētā, gaiši krāsotā spoguļzālē redzama viena pati pasniedzēja – te rādām kustības, te notupusies ceļgalos pie datora. Agnese tiešsaistes nodarbības sauc par pagaidu variantu – virtuāli mācīties dejot nav nopietni. Mazo bērnu grupu izformēja vispār, citas apvienoja. Samazināja dalības maksu.  

Vai uzņēmumam šajā nozarē vispār ir nākotnes perspektīva? Par to Agnese nav droša. Agnese arī prāto par deju mākslas nākotni – vai jaunie cilvēki vēl vispār gribēs kļūt par horeogrāfiem vai mācīties, piemēram, baletu. Taču kamēr vēl nekas nav skaidrs un ir bērni, kas dejo tiešsaistē, Agnese cer, ka kvalificēsies valsts izsludinātājam atbalstam.

Agnese labprāt pretendētu uz subsīdijām gan algām, gan apgrozāmiem līdzekļiem. Taču jau tagad skaidrs, ka savas specifikas dēļ atbalsts būs mazāks nekā citiem uzņēmumiem. Valsts noteikusi, ka atbalstu rēķinās, kā atskaites punktu ņemot augusta, septembra un oktobra algas, bet deju studijai augusts ir tukšais mēnesis.

Pavasarī valsts noteiktajam sietam netika cauri daudzi uzņēmumi un darbinieki, un galā rezultātā Latvijā izmaksātais atbalsts bija ievērojami mazāks nekā, piemēram, kaimiņvalstīs. Dīkstāves pabalstos neizmaksāja pat pusi no tiem iezīmētās naudas. Latvijas Bankas ieskatā, niecīgais atbalsts mājsaimniecībām bija iemesls, kāpēc ekonomikas kritums Latvijā otrajā ceturksnī bijis lielāks nekā pārējās Baltijas valstīs. Valdība tagad solījusi būt elastīgāka, lai gan uzņēmēju organizācijas joprojām kritizē, ka neņem vērā nozaru specifiku.

Uzņēmēji valdību kritizē arī par to, ka atbalsts joprojām nav pieejams, kaut bizness apturēts un rēķini jāmaksā. Ekonomikas ministrijā prognozē, ka atbalsta programmu varētu iedarbināt novembra beigās, kad to būs apstiprinājusi Eiropas Komisija.

Savukārt dejotāju, kordziedātāju un citu pašdarbnieku palikšanai mājās prognozē arī citas sekas. Tā var ietekmēt paaudzēs mantoto latviešu dziesmu un deju svētku kustību. Mēģinājumu aizliegumu kormūziķi uzņēmuši arī ļoti asi, bet Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte saprot, ka cita ceļa nav. Viņa pati tikko izslimojusi Covid-19.

Dziesmu un deju svētku rīkotāji pieļauj, ka nākamie – 2023.gada – svētki būs jāorganizē mazākās formās. Jau tagad ir skaidrs, ka līdzšinējā veidolā nevarēs notikt uz nākamo vasaru pārceltie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Rīkotāji cer, ka mazāki svētku pasākumi vasarā būs iespējami – kā Rīgā, tā reģionos. Kolektīvi gan varēs piedalīties tikai vienu dienu – ierastais burziņš ar nakšņošanu Rīgas skolās nedēļas garumā nebūs iespējams.

Par izjukušiem amatieru kolektīviem Nacionālajā kultūras centrā pašlaik nav informācijas. Ir kolektīvi, kuri pandēmijas laikā dara to, kas ir iespējams – organizē individuālas nodarbības vai tiešsaistes mēģinājumus.

Mediķiem vairs nav lūgumu, ir pavēles – kā karā. Tā pēdējās nedēļās pieredzēto raksturo veselības aprūpē strādājošie. Savas ierastās rutīnas vietā viņi saņem komandas strādāt tur, kur akūti trūkst darba roku. Pacientus ieved vienu pēc otra, vēl un vēl. Lai tiktu galā ar Covid-19 sērgas skarto pacientu plūsmu, Latvijas slimnīcas pārveido savas nodaļas, bet inficēto skaits turpina augt.

Vai veselības aprūpes sistēma spēj tikt galā ar tik milzīgu Covid-19 pacientu pieaugumu, par to raidījumā Atvērtie faili.

Laima Stepiņa daudzus gadus strādāja Natālijas Draudziņas vidusskolā Rīgā. Mācīja latviešu valodu. Šogad pirmo gadu ir pensijā. Taču kolēģi skolotāju uzaicināja pievienoties Skolotāju dienas svinībām. Natālijas Draudziņas vidusskolas skolotāju ekskursija, kura beidzās ar lielu saslimušo skaitu, bija viens no pirmajiem infekcijas masveida uzliesmojumiem šoruden.

Laima stāsta, ka autobusa ekskursijā devās 31 pedagogs un šoferis. Maršruts veda uz maizes māju Priekules novadā. Ar jauno vīrusu inficējās arī maizes mājas divas darbinieces, kuras skolotājus uzņēma. Vai saslima arī šoferis, Laima nezina. Bet tikai daži pedagogi no šī Covid autobusa nesaslima. Tālāk inficētie aplipināja citus skolā, arī skolēnus, kuri vīrusu aiznesa uz mājām vecākiem. Kāds ir kopējais ar Natālijas Draudziņas vidusskolu saistīto inficēto skaits, epidemiologi neņemas spriest, bet zināms, ka saslima 148 skolas darbinieki un skolēni. Lūk, tāds domino efekts!

Par vienu Laima atviegloti uzelpo: “Es gods godam neesmu nevienu aplipinājusi!”

Kad skolā parādījās pirmie saslimušie, sākās izmeklēšana un pie Laimas atbrauca testa veicēji. Rezultāts bija pozitīvs. Pašai slimība attīstījās pakāpeniski. Sākumā viss bija viegli, vispirms parādījās temperatūra - 37,5 grādi. Neliels klepus. Vienu nakti piezagās stipras kaulu un muskuļu sāpes. Temperatūra kāpa un krita. Viņu visu laiku uzpasēja “ātrie”, deva padomus. Zvanīja Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvji.

Slimība neatkāpās un Laimu aizveda uz Infektoloģijas centru Rīgā. Nespēks todien bijis tāds, ka Laima nespēja paiet. Mediķu mašīnā teju ienesta, bet līdz palātai aizvesta ratiņkrēslā. Smejas, tā kļuvusi par televīzijas zvaigzni, jo brīdi, kad viņa vesta uz palātu, nofilmējušas televīzijas kameras. Bezspēkā pat nepasveicināja palātā jau gulošo sievieti. Tikai vēlāk saprata, ka tā ir skolas kolēģe. Slimnīcā nonāca vēl trīs skolotājas kolēģes.

Laimu ārstēja ar antibiotikām un visu laiku deva skābekli, jo tas asinīs kritās. Viņa bija nodaļas palātā, kurā skābeklis nāca no “vada”. Uzliec masku un elpo. 30 minūtes elpo, tad atpūta. Citiem palātā pie gultas skābekļa “vada” nebija, to atnesa balonos. Mediķi visu laiku uzmanīja, vai slimnieki elpo skābekli. Laima juta arī ārstu bažas: 

Ārste vēlāk teikusi, cik labi, ka viņas nodaļā visi veseļojas labi. Par spīti ārstu uztraukumam, Laima domā, ka slimnīca bija sagatavojusies lielajam pacientu pieplūdumam. Infektoloģijas centrs ir viena no slimnīcām, kas pārvērsta tikai par Covid-19 slimnīcu. Rīgā otrs tāds ir Tuberkulozes un plaušu slimību centrs. Laima atceras, ka palātas bijušas pilnas. Citus slimniekus gan viņa nesatika. Blakus palātā ārstējušies Rīgas “Dinamo” sportisti. 

Mediķi un personāls palātā nāca skafandros. Pacientes savu ārstu sejas nemaz nav redzējušas. Atpazina tikai pēc balss un acīm. Laima pārliecinājusies, ka mediķu darbs Covid-19 laikā patiešām ir ārkārtīgi grūts. Brilles svīst ciet, dubulti cimdi, speciāli zābaki, priekšauts. Ja veica kādu manipulāciju, tad arī pacientiem bija jāvelk sejas maska, kuru katru dienu izsniedza jaunu.

Kopumā Laima slimnīca nogulēja 12 dienas. Ārstēšanās kurss bija beidzies, tomēr viņas statuss aizvien bija „Covid-19 pozitīva”. Mediķi ļāva doties mājās un nodeva ģimenes ārsta uzraudzībā. Mājās Iecavā viņu nogādāja ar speciālu transportu, kura saorganizēja pašvaldība. Rīdziniekus mājās nogādā slimnīcas transports. Par visu ir padomāts, Laima saka.

Bet vai tā tiešām ir? 

“Zoom” platformā pēc pulksten sešiem vakarā sazvanāmies ar Infektoloģijas centra ārsti Edīti Kausenieci. Pēc dežūras slimnīcā daktere vēl ir strādājusi ar studentiem. Ir sagurusi. Ikdienā viņa ir ambulances, ne slimnīcas ārste. Taču oktobra sākumā nozīmēta aizvietot atvaļinājumā aizgājušo kolēģi un kopš tā brīža joprojām strādā Covid-19 slimnīcā, kā daktere tagad sauc Infektoloģijas centru. Neviens nav jautājis, vai grib strādāt ar Covid-19 slimniekiem.

Ir maza daļa tā dēvēto tranzītpacientu, kuru Covid-19 statuss vēl nav zināms. Viņus ievieto atsevišķā nodaļā un gaida analīzes. Tomēr lielākā daļa tranzītpacientu izrādās koronavīrusa pozitīvi. Daļa paliek slimnīcā, daļa dodas ārstēties mājās.

Vakarā, kad sarunājamies, brīvu vietu infektoloģijas slimnīcā ir maz. Edīte Kauseniece saka, mazāk par 10.

Salīdzinot ar pavasari, pieaudzis ne tikai saslimušo skaits, bet arī slimnīcā pavadīto dienu skaits. Pašlaik stacionārā nonāk tikai tie, kuru veselības stāvoklis ir patiešām slikts.

Un te Covid krīze sāpīgi izgaismo problēmas, kuras medicīna ir izjutusi gadiem. Problēmas, par kurām ārsti nepagurdami runājuši gan medijos, gan valdības sēdēs. Ja ārste Edīte Kauseniece tagad varētu ko lūgt valdībai, viņai būtu tikai viena prasība - vairāk ārstu un aprūpes personāla. Mediķi pašlaik strādā uz spēku izsīkuma robežas.

Pēc nepilna pusotra gada Latvijā jāsāk darboties dzērienu iepakojuma depozīta sistēmai. Kaimiņos Lietuvā un Igaunijā šī sistēma, kas mudina cilvēkus dzērienu pudeles un skārda bundžas nodot otrreizējai pārstrādei, jau sen kā darbojas. Mēs savu kārtu vēl tikai gaidām, bet aizkulisēs jau sākušās ietekmīgu biznesa spēlētāju cīņas par to, kurš depozīta sistēmu ieviesīs. Un atkal jau izskan aizdomas par jaunām shēmām un negodīgu konkurenci. Kas un par ko cīnās – stāstīsim raidījumā Atvērtie faili.

Valmiermuižas alus šefs Aigars Ruņģis ir sava biznesa saimnieks jau 11 gadus. Iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā viņš atgriezās dzimtajā pusē un Valmieras pievārtē atvēra alus darītavu. Tagad tā nodarbina ap 100 cilvēku.

Valmiermuižas alus darītava nav liela – gadā saražo ap 2,4 miljoniem litru alus. Tas ir tikai mazliet vairāk nekā procents no visa Latvijā saražotā alus, tomēr uzņēmums ierindojas starp 20 lielākajiem nodokļu maksātājiem Vidzemē.

Būtiskas pārmaiņas ne tikai šo alus darītavu, bet lielu daļu dzērienu ražotāju sagaida no 2022.gada februāra. Tad Latvijā jāsāk darboties iepakojuma depozīta sistēmai. Tai vajadzētu mudināt cilvēkus savākt plastmasas un stikla pudeles, arī skārdenes un nodot tās otrreizējai pārstrādei. Iepērkoties veikalā, katram dzērienam pieskaitīs 10 centu depozīta maksu. Pircējs naudu varēs atgūt, kad iepakojumu nodos atpakaļ.

Tie, kas to izdarīs, finansiāli neko nezaudēs. Tie, kas iepakojumu nenodos – zaudēs, bet būs arī ļaudis, kas varēs nopelnīt. Ja savāks ne vien pēc sevis, bet arī tās pudeles vai skārdenes, kas mētāsies ceļmalās vai citur.

Jau šobrīd, domājot par otrreizēju pārstrādi, Valmiemuižas alus izvēlējies etiķetes pudelēm līmēt tā, lai tās ir vienkārši noņemamas. Ja viss ies pēc plāna, tuvākajos gados uzņēmums iecerējis arī investēt ražotnē, lai Valmiermuižas alus pats varētu apstrādāt pudeles otrreizējai izmantošanai. Taču par noteikumiem skaidrības nav.

Saeima par iepakojuma depozīta sistēmu izšķīrās šovasar. Pret to ilgus gadus bija paši dzērienu ražotāji. Situācija mainījās, kad kļuva skaidrs, ka par neefektīvu atkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienības dalībvalstīm būs jāmaksā soda naudas. Arī Latvijai, kas var to paprasīt no komersantiem.

Eiropas Savienības dalībvalstu lielais uzdevums ir samazināt dabas piesārņojumu un atkritumu nonākšanu vidē. Bloka mērķi nav zemi. Līdz 2029. gadam dalībvalstīm atkārtotai pārstrādei jānodod 90% vienreiz lietojamo plastmasas pudeļu. Salīdzinājumam - šobrīd pārstādei nodod knapi pusi plastmasas iepakojuma.

Un depozīta sistēma ir tā, ar kuru plānots šos mērķus sasniegt. Taču līdz ar lēmumu par sistēmas ieviešanu sākusies asa cīņa par to, kurš to pārvaldīs jeb būs iepakojumu depozīta sistēmas operators.

Dzērienu iepakojumu depozīta sistēmas operatora konkursam ir iesniegti divi piedāvājumi. Vienu sagatavojis komersants ar nosaukumu “Depozīta iepakojuma operators” jeb saīsinājumā DIO. To pamatā veido dzērienu ražotāji. Otrs konkursa dalībnieks ir “Nulles depozīts”. Tā ir organizācija, kuru kontrolē atkritumu apsaimniekotāji un kurai pieslējusies arī Latvijas Tirgotāju asociācija.

No malas konkursantus ir grūti salīdzināt, jo par piedāvājumiem informācija ir skopa. Zināms, ka dzērienu ražotāju dibinātais DIO organizēs konkursu iepakojuma savākšanas iekārtu jeb tā dēvēto taromātu piegādei. Savukārt atkritumu apsaimniekotāju „Nulles depozīts” varētu startēt ar Latvijā izgudroto “WinGo” taromātu, kurš izvērtis plašu informatīvo kampaņu sociālajos tīklos.

Nākamreiz, ejot pa pilsētu, pavērojiet, cik pieejama apkārtējā vide ir cilvēkiem ar kustību, redzes vai dzirdes traucējumiem. Piemēram, vai luksoforam ir skaņas signāls?

Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais jeb vairāk nekā 202 tūkstoši iedzīvotāju. Katru gadu šim skaitam ir tendence pieaugt. Likumos vides pieejamības prasības ir, reālajā dzīvē tās joprojām mēdz ievērot tikai formāli.

“Ar Latvijas Mākslas akadēmiju mēs jau astoņus gadus cīnāmies par to, ka tā uzbrauktuve nav atbilstoša tā laika normatīvam, nu un astoņus gadus mēģinām pierādīt, ka zilonis ir zilonis,” saka invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis.

Pēc viņu novērojumiem puslīdz pieejama ir katra piektā publiskā ēka Latvijā. Piedevām lielās pašvaldības lobē likuma grozījumus, kas to būvvaldes atbrīvotu no vides pieejamības kontroles.

Raidījums Atvērtie faili pēta, cik pieejama apkārtējā vide ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ja ievērotu mūsdienu būvnormatīvus, visām jaunajām publiskajam ēkām vajadzētu būt ērti pieejamām cilvēkiem ar kustību, redzes un dzirdes traucējumiem, taču, izrādās, realitāte ir cita.

28 gadus vecais Voldemārs Lapa ar ratiņkrēslu uzbrauc uz pacēlāja biedrības “Apeirons” birojā. Viņam palīdz organizācijas darbinieks, asistents Jānis. Voldemārs jau gadu darbojas biedrībā kā brīvprātīgais. Kolēģi Voldemāru slavē, jo viņš ar lielu entuziasmu dodas ielās, lai apkārtējie redz, ka cilvēki ar invaliditāti var būt aktīvi un iekļauties sabiedrībā. Šoreiz dodamies kopīgā apgaitā pa Rīgas centru.