Divas puslodes

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.

 

Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko.

Tērzēšana ar sekām

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei.

Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs.

Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā.

Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu.

„Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu.

Kremļa diskrētā miermīlība

25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai.

Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti.

Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā.

Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas.

Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā.

Bīstamais pilsētas galva

19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem.

Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu.

Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm.

Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru.

Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses. 

Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu.

Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties.

Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks.

Donaldam – kurvītis ar bantīti

Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu.

Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”.

Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā.

Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu.

Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā.

Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē.

Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis

Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā.

Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”.

Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku.

Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam.

26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kanādas Liberālā partija izraudzījusies Marku Kārniju par jauno partijas līderi un Kanādas premjerministru. Sīrijā militārās operācijas beigas piekrastes provincēs. Bet pasaules uzmanības centrā otrdien notikušās Ukrainas un ASV sarunas Saūda Arābijā.

Ārvalstu aktualitātes iztirzājam kopā ar Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālistu Rihardu Plūmi un Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu.

*

Kanādai būs jauns… joprojām premjerministrs

Kanādas premjerministram Žistēnam Trudo pietrūka dažu mēnešu līdz apaļiem desmit gadiem valsts galvas amatā. Kļuvis par premjeru 2015. gada novembrī, šī gada janvārī viņš paziņoja par lēmumu aiziet no Kanādas Liberālās partijas un, attiecīgi, valsts vadības. Jau kopš 2022. gada sākuma liberāļu reitingi palēnām slīdēja lejup, un pagājušā gada nogalē galvenie konkurenti – konservatīvie – tos apsteidza pat par divdesmit procentpunktiem. Pēc tam gan nāca straujas pārmaiņas: aiz Kanādas dienvidu robežām varas troni ieņēma Donalds Tramps, kurš „aplaimoja” kanādiešus ar grandioziem ievedmuitas tarifiem, sāka saukāt Kanādu par Savienoto Valstu 51. pavalsti un tās premjerministru par gubernatoru. Kanādiešiem netrūkst nedz valstiskuma apziņas, nedz patriotisma, un ekspansīvā dienvidu kaimiņa izdarības izraisīja sagaidāmu pretreakciju – konsolidēšanos ap savu valdību un, attiecīgi, pie varas esošā spēka popularitātes kāpumu. Šādā situācijā Kanādas liberāļu vadības stūri pēc pirmdien notikušajām partijas vēlēšanām pārņēma sešdesmit gadus vecais ekonomists un finansists Marks Kārnijs. Viņš savulaik ieguvis doktora grādu Oksfordā un divpadsmit gadus vadījis centrālās bankas: vispirms piecus gadus Kanādas Banku, pie tam viņa vadības periods sakrita ar globālo ekonomisko krīzi, pēc tam septiņus gadus – Anglijas Banku. Nav brīnums, ka liberāļiem Kārnijs šķiet īstais vīrs šiem ekonomiski un politiski vētrainajiem laikiem, un partijas vadītāja amatā viņu ievēlēja ar 86 % kongresa delegātu balsu. Jau tuvākajās dienās sagaidāma viņa stāšanās arī premjerministra amatā, un, kā izteicies pats politiķis, tas notikšot ātri un nemanāmi. Tāpat sagaidāms, ka drīz pēc Kārnija kļūšanas par premjeru tiks izsludinātas ārkārtas Parlamenta vēlēšanas, negaidot kārtējo vēlēšanu laiku oktobrī. Savā ievadrunā jaunais līderis nepārprotami lika saprast, ka negrasās kļūt par ASV 51. pavalsts gubernatoru, sacīdams: „Amerikāņi grib mūsu resursus, mūsu ūdeni, mūsu zemi, mūsu valsti. Ja viņiem tas izdosies, viņi iznīcinās mūsu dzīvesveidu.”

Džidā – bez liekiem asumiem

Pēc februāra nogales skandāla Baltā nama Ovālajā kabinetā un tam sekojušās Savienoto Valstu militārā un izlūkošanas atbalsta pārtraukšanas Ukrainai daudziem Kijivas draugiem visā pasaulē nākotne tēlojās gluži drūmos toņos. Tika spriests, ka jaunā Vašingtonas administrācija nolēmusi panākt mieru par katru cenu, pat ja tā būtu Ukrainas kapitulācija. Izskanēja bažas, ka no amerikāņu mutes ukraiņiem nāksies uzklausīt Kremļa prasības par papildu Ukrainas teritoriju iegūšanu un prezidenta Zelenska atkāpšanos no amata. Šādā noskaņā tika sagaidīta pirmā Savienoto Valstu un Ukrainas pārstāvju sarunu diena Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Vašingtonu sarunās pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio un padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs, savukārt Kijivu – Prezidenta administrācijas vadītājs Andrijs Jermaks, ārlietu ministrs Andrijs Sibiha un aizsardzības ministrs Rustams Umerovs. Pirmdien Džidā ieradās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš tikās ar Saūda Arābijas kroņprinci Muhammedu bin Salmānu, bet otrdien – ar amerikāņu delegācijas locekļiem, pats gan palikdams ārpus tiešā sarunu procesa. Jāteic, dienas noslēgumā izskanējušie paziņojuma negatīvo gaidu spriedzi mazināja. Labā  ziņa ir noslēguma komunikē paustā Vašingtonas apņemšanās nekavējoties atjaunot pārtraukto atbalstu izlūkošanas un drošības jomā. Kijivai par to nācies piekrist amerikāņu 30 dienu pagaidu uguns pārtraukšanas plānam, atsakoties no līdzšinējās prasības saistīt šādu uguns pārtraukšanu ar drošības garantijām. Amerikāņu puse, savukārt, deklarējusi apņemšanos nekavējoties vērsties ar uguns pārtraukšanas piedāvājumu pie Krievijas. Līdz trešdienas rītam, kad top šis teksts, nekāda oficiāla reakcija no Kremļa vēl nav sagaidīta, taču vairakkārt pēdējos mēnešos tā pārstāvji, Vladimiru Putinu ieskaitot, izteikušies, ka kaut kāda pagaidu uguns pārtraukšana viņus neinteresējot un viņi ir gatavi runāt tikai par pastāvīgu mieru, kas ņemtu vērā Krievijas intereses. Kā telekanālam MSNBC norādīja kādreizējais Savienoto Valstu vēstnieks Maskavā Maikls Makfols, prezidenta Trampa administrācija jau faktiski diktē Ukrainai atteikšanos no iespējamas pievienošanās NATO un līdz šim zaudēto teritoriju atgūšanas, tikām joprojām neizvirzot praktiski nekādas prasības agresorvalstij Krievijai.

Slaktiņš Sīrijā

Kad pagājušā gada decembrī Sīrijā beidza pastāvēt pusgadsimtu valdījušais Asadu ģimenes režīms, pie varas nākusī pagaidu valdība ar agrāko islāmistu kaujinieku komandieri Ahmedu aš Šarā priekšgalā deklarēja mērķi vienot nāciju uz līdztiesības un dažādu grupu mierīgas līdzāspastāvēšanas pamatiem. Šādas apņemšanās īstenošana valstī, kuru teju četrpadsmit gadus plosījis pilsoņu karš, nav vienkārša. Jau sākotnēji par pastiprinātas spriedzes zonu kļuva Vidusjūras piekrastes rajoni, kur lielā skaitā dzīvo musulmaņu alavītu kopienas pārstāvji. No šīs kopienas nāca diktators Hāfizs Asads un viņa dēls un varas mantinieks, nu jau gāztais Bašārs. Šeit patvērās daudzi bijušā režīma varas struktūru pārstāvji, kuri, pēc visa spriežot, bija ieplānojuši sacelšanos, jo 6. martā masveidā uzbruka policijas iecirkņiem, posteņiem un slimnīcām. Uz piekrastes rajoniem tika nosūtīts valdībai lojāls karaspēks, taču turp devās arī daudzas centrālās varas īsti nekontrolētas bruņotas grupas no kaimiņu provincēm. Šo kaujinieku ieskatā šī bija laba izdevība izrēķināties ar nīstajiem alavītiem, kuri daudzu ortodoksālo musulmaņu acīs ir ticības atkritēji. Un arī valdības spēki, kuru sastāvā jau arī daudzi ir vēl nesenā pagātnē bijuši tādi paši kaujinieki, visai bieži uzsāka vietējo alavītu masu slepkavošanu. Upuru skaita aplēses pamatīgi atšķiras. Telekanāls „France 24” min, ka savstarpējās apšaudēs krituši 125 pagaidu valdības policisti un armijnieki, 148 agrākajam režīmam uzticamie kaujinieki, pie tam nogalināti 745 neapbruņoti civiliedzīvotāji. Tagad centrālā valdība sola slepkavošanas gadījumus izmeklēt un sodīt vainīgos, taču par sekmēm šai ziņā pārliecības nav. Par zināmu jaunās varas panākumu nācijas konsolidēšanas virzienā var uzskatīt vakar noslēgto vienošanos ar valsts austrumdaļu kontrolējošo kurdu grupējumu Sīrijas Demokrātiskie spēki par integrēšanu ar pārējo Sīriju, t. sk. tās bruņotajiem spēkiem.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu.

Cita Amerika

Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā.

Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu.

Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu.

Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram.

Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums.

Laiks Eiropai

Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā.

Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā.

4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels.

Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%.

Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram.

6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs.

Bundestāga vēlēšanu spožums un posts

Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju.

Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu.

Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija.

Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu.

Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte.

Vai „Amerikas laikmeta” beigas?

24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju.

Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā.

Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O’Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību.

21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.”

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ukraina, Krievija, ASV, Eiropas drošība - šie ir temati, kas aizvadīto dienu fokusā. Notikumi risinās lielā ātrumā. Situācija drošības jomā pasaulē ir strauji mainījusies, raisot uztraukumu Eiropā.

Kurš vēl atceras, ka aizvadītās nedēļas nogalē galvenā uzmanība bija pievērsta Minhenei, kur pulcējās valstu līderi, lai spriestu par to, kā nodrošināt mieru Eiropā? Tur vislielāko uzmanību izpelnījās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.

Tūdaļ pēc Minhenes vairāku valstu vadītājus 17. februārī Parīzē pulcēja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Šaurākā lokā tika spriests, kādai jābūt Eiropas nostājai pēc tam, kad ASV ir sākusi attālināties no Eiropas drošības politikas.

Savukārt 18.februārī Saūda Arābijā jau notika pirmā tikšanās starp ASV un Krievijas delegāciju pārstāvjiem, lai sagatavotu iecerēto Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc tās Tramps paudis atklātu atbalstu Putinam un faktiski vainojis ukraiņus, ka tie esot pieļāvuši karu un neesot vienojušies ar krieviem jau agrāk.

Bet šodien, 19. februārī, Parīzē tiek rīkota nākamā tikšanās, kurā Eiropas valstu vadītāji spriedīs par tālāko rīcību. Bet Eiropa vienojusies par jaunām sankcijām pret Krieviju.

Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Radio ziņu dienests žurnālists Rustams Šukurovs. Ierakstā viedokli pauž Dmitro Levus, politologs, Sabiedrisko pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors.

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis.

Gruzija – nervu un izturības cīņa

Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process.

Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā.

Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu.

Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai.

Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību

Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju.

Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina.

Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību.

Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi.

Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts

Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot.

Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums.

Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu.

Vācija – radikāli labējiem nē!

Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis.

Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli.

Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība.

Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu. 

Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre.

Grenlandi gribu!

Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.

Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā.

Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu.

Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām.

Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)!

Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis.

Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē.

Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija.

Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien!

1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs.

Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā.

Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju.

Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā.

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu.

Krievijas ekonomikas spožums un posts

Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%.

Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju.

Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana.

Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus.

Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs.

Brīvība klusēt

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni.

Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska:

„Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem.

Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs.

Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.”

Donalds met ēnu

27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot.

Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija.

Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga.

Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību.

24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs.

Gazas kara beigas vai atelpas mirklis?

19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu.

Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži.

Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem.

Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms.

Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice

„Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps.

Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām.

Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums.

Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem.

Sagatavoja Eduards Liniņš.