Kā labāk dzīvot

Androgēnā alopēcija liek daudzām sievietēm visā pasaulē raizēties par savu matu rotu un, ko tur slēpt, ietekmē arī psihoemocionālo komfortu. Kā palīdzēt un ko var solīt mūsdienu medicīna, lai matu izkrišanas problēmas sagādātu iespējami mazāk problēmu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Analizē dermatoloģe Jekaterina Pudova, dermatoveneroloģe Kristīne Poiša un ģimenes ārste, matu slimību speciāliste Inga Zemīte.

"Alopēcija ir termins, kas apraksta, ka mēs zaudējam matus," skaidro Jekaterina Pudova. "Ja arī pacientam tikko ienākot kabinetā var redzēt, ka ir matu apjoma izmaiņas, iemesli tam var būt dažādi, tie var būt arī dažādi alopēcijas veidi, līdz ar to arī terapija būs atšķirīga."

"Matam ir gan sava augšanas, gan izkrišanas fāze. Vidēji mats aug no diviem līdz līdz astoņiem gadiem un dzīves laikā šīs fāzes var samazināties. Arī pie dažādām slimībām var samazināties arī mata augšanas cikls," skaidro Kristīne Poiša.

Inga Zemīte norāda, ka cilvēkam uz galvas ir apmēra 100 tūkstoši matu.

"Cilvēks sāk redzēt, ka viņam mati sāk pasliktināties tad, kad viņš ir zaudējis 50 procentus no saviem simts tūkstošiem," norāda Inga Zemīte. "Tas nozīmē, ka mēs mēs nezinām, ka zaudējam matus. Mēs nezinām, ka mums no simts tūkstošiem ir palikuši 70 tūkstoši. Tad, kad paliek 50 tūkstoši, spīd cauri, tad meklējam palīdzību."

"Androgēna alopēcija nozīmē, ka matiņš sāk miniaturizēties vīrišķā hormona iespaidā," skaidro Inga Zemīte. "Sieviete atnāk saka: Dakter, man visi hormoni ir pārbaudīti, man nav androgēnā alopēcija. Es saku: Bet ja jūs uztaisītu analīzes visiem pasaules vīriešiem, viņiem visiem hormoni būtu kārtībā, bet 70% no vīriešiem izkrīt mati. Androgēnu alopēcija nav atkarīga no hormoniem lielākajā daļā gadījumu, tā ir atkarīgi no mata saknītes īpatnības reaģēt uz šo hormonu. Un tā ir ģenētiski nosacīta īpatnība. Mata saknē ceļš, caur kuru hormons spēj matu miniaturizēt, ir iebūvēts. Taču androgēnā alopēcija dzīves laikā lēnām parādās. Ir pētījumi pierādījuši, ka no 20 līdz 30 gadu vecumam apmēram 12% sieviešu ar androgēnā alopēcija; no 30 līdz 50 gadiem - 20 procentiem. Un kā ir 50 gadi, kā sākas menopauze, 57% sieviešu ir androgēnā alopēcija. Tā ir ļoti viegli diagnosticējama slimība. 

Katram otrajma pacientam, kas ienāk kabinetā, varu teikt, ka viņam ir androgēnā alopēcija. Tad ir jāskatās tālāk, kas tai ir licis parādīties. Kad to visu savāc kopā, saliec pa plauktiņiem un mati sāk atjaunoties, tā diezgan patīkama situācija gan pacientam, gan arī mums kā ārstiem, jo tas gandarījums jau ir liels. 

Runājot par blaugznām un matu mazgāšanu Inga Zemīte noraida mītu, ka matu mazgāšana ir kaitīga. 

"Ja cilvēkam ir alerģijas pret kāda konkrēta šampūna sastāvdaļu, tad viņam nevajag šo šampūnu lietot. Bet mazināšana nav nekāds bubulis"," atzīst ārste. "Ja tās blaugzniņas un plēksnītes parādās, tas nozīmē, ka viņas ir mehāniski nepietiekoši bieži labi noņemtas no galvas ādas. Un kas to dara? To dara šampūns.

Tie pretblaugznu šampūni, kas aptiekās ir, to var paņemt, ieputot, paturēt piecas minūtes, izskalot. Pirmajā brīdī, ja blaugzniņas ir jau kādu laiku krājušās, var pavairoties, un tad cilvēks saka, ka šis šampūns man neder. Bet kādreiz tas liecina par to, ka viņš patiesībā strādā diezgan labi, jo viņš sāk atlobīt to, kas tur ir krājies."

Parastā situācijā pietiek, ka galvu biežāk mazgā.

Ja blaugznas nepāriet, viņa iesaka tautas metodi:

Pulverizatorā ieliet vienu ēdamkaroti ābolu etiķa, četras ēdamkarotes ūdens, sakratīt, izsmidzināt uz galvas un atstāt apmēram piecas minūtes un tad mazgāt ārā. 

Procedūra jāveic reizi nedēļā. 70% cilvēku blaugznu jautājumu tas atrisina.

Daudzdzīvokļu māju renovācijas projekti pagaidām vairāk tiek īstenoti valstspilsētās. Bet kā ir mazpilsētās? Kā tur norit māju renovācija, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē jurists, "Būves nākotnei" dibinātājs Jānis Uzulēns, SIA "Ludzas apsaimniekotājs" valdes loceklis Juris Vorkalis un Ludzas novada pašvaldības Nekustamo īpašumu pārvaldības nodaļas energopārvaldniece Ieva Bite.

Sācies jaunais mācību gads, un līdz ar tā sākumu ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Ar Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu tiekamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Ierakstā uzklausām, ko par latviešu valodas lietošanu uz ielas, skolās un medijos, kā arī par paaudžu atšķirībām valodas izmantošanā domā iedzīvotāji kādā Kurzemes mazpilsētā.

Pēc vasaras pārtraukuma valodnieki atgriežas ar dažiem atgādinājumiem un novērojumiem. Pirmais, ko min Andrejs Veisbergs, ir divdabja lietošana, kur nevajadzētu lietot. Piemēram, klātesošs, kur vienkārši var teikt ir klāt vai piedalās. Viņam piekrīt arī Dite Liepa.

Abi valodnieki norāda, ka vārdu klātesošs, līdzesošs, atbalstošs, palīdzošs vietā visur var lietot darbības vārdu. Šādi divdabja teicieni ir garas neskanīgas konstrukcijas. Tā varētu būt laika mode, jo divdabja teicieni šobrīd daudz dzirdami mediju valodā. Vārds klātesošs varētu būt ienācis angļu valodas ietekmē.

Tāpat Andrejs Veisbergs min vārdkopas mājas tirgus lietojumu Iekšējais tirgus vietā. Tas ir tiešs pārnesums no angļu valodas.

Savukārt Dite Liepa norādā, ka pēdējā laikā daudz dzirdējusi latviešu valodas vārdus, kas ir daudzskaitlī, lietojam vienskaitlī, piemēram, emocija, baža, iesna.

Augusta beigās izsludināja ikgadējo sociālās uzņēmējdarbības piču konkursu „Tam labam būs augt”. Par konkursu un citiem ar sociālo uzņēmējdarbību saistītiem jaunumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.

Raidījuma viesi Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītājas vietniece Līva Švarce, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis, sociālā uzņēmuma "BJMK Rokskola" vadītāja Zane Rožkalna, sociālā uzņēmuma "Mājas TUVU" projektu vadītāja Zane Dreimane.

Līdz 19. septembrim esošie un topošie sociālie uzņēmēji no visas Latvijas var pieteikties ikgadējā sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursā “Tam labam būs augt 2025”. Kopējais balvu fonds – finansējums sociālās biznesa idejas realizēšanai vai organizācijas attīstībai – ir 8000 eiro.

Konkursā var piedalīties gan juridiskas, gan fiziskas personas. Tie var būt uzņēmumi ar vai bez sociālā uzņēmuma statusa, biedrības un nodibinājumi, kam nepieciešamas finansējums kādas jaunas idejas realizēšanai vai organizācijas attīstībai. Tāpat var pietiekties individuālas personas, kuras vēl tikai lolo savu sociālās uzņēmējdarbības ideju un meklē tai starta finansējumu. Pieteikt var organizāciju vai biznesa ideju, kas atbilst sociālās uzņēmējdarbības būtībai un definīcijai – ražot preces vai sniegt pakalpojumus ar mērķi risināt kādu sociālo problēmu un radīt labumu sabiedrībai.

Konkursu rīko Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija kopā ar Luminor banku lai stiprinātu un attīstītu sociālo uzņēmējdarbību.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Latgalē.

Ārdavas muižā tiekamies ar tiem, kas devušies pasaulē, tagad atgriezušies un strādā Latvijā. Sarunājas Latgales Plānošanas reģiona koordinatore Ruta Priede, "Ārdavas muižas" saimniece Maija Krasnā, kura bija devusies uz Īriju, "Ērgļu" pirtiņas īpašnieks, pirtnieks Oļegs Orlovs, kurš atgriezies no Skotijas, uzturterapeite, psihoterapijas speciāliste Agnese Krumpāne, kura vairākus gadus pavadījusi Somijā, un veikala „Maxima” direktore Aglonā Karīna Selicka, kura strādājusi Īrijā vairākus, bet tagad jau piecus gadus ir atpakaļ Latvijā.

Empātija nav tikai vārds. Tā ir spēja un prasme izprast gan savas, gan citu cilvēku emocijas un tas var izrādīties būtiski dažādu situāciju risināšanā. Kāpēc empātija ir tik svarīga darba vidē, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un Kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe.

Bezrecepšu zāļu pārmērīga lietošana nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Zāļu valsts aģentūras direktore Indra Dreika, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja un pētniece Mirdza Kursīte.

Zāļu valsts aģentūra no 15. septembra piedalās Eiropas kampaņā "Zāles nav konfektes" par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu. Kampaņas mērķis - veicināt informētību par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu visā Eiropā.

Ierakstot interneta meklētājā angļu vārdu „agility”, ko tulko kā veiklība, algoritms piedāvās neskaitāmu skaitu vingrinājumu, kas domāti cilvēka veiklības uzlabošanai. Šoreiz raidījumā Kā labāk dzīvot mazāk par cilvēkiem, bet vairāk par suņiem un viņu veiklības treniņiem.

Adžiliti ir sporta veids, kurā suns, klausot saimnieku, pārvar dažādus šķēršļus noteiktā trasē! Sunim tā ir kā spēle un rotaļa kopā ar saimnieku.

Plašāk stāsta Natālija Sokolova, kura nodarbojas ar šo sporta veidu, un trenere, starptautiskās kategorijas tiesnese Lidija Beļajeva kopā ar šeltiju Varju.

Pieredzē dalās Saiva Pekuse. Viņa ir četrus gadus veca Austrālijas ganu suņa saimniece. Kad suņa riešana sāka traucēt gan pašiem, gan kaimiņiem, kinologs ieteica suni aizvest uz adžiliti nodarbībām.

Lidija Beļajeva iepazīstina ar adžiliti: ir vairāki šķēršļi, dažādas barjeras, bumbas, slaloms, kuras suņiem jāpārvar noteiktā secībā un mēs kā treneri suni vedam cauri trasei noteiktā secībā un pēc iespējas ātrāk. Kurš ātrāk pieveiks bez kļūdām, tas arī uzvar.

Šajā veiklības sporta veidā notiek gan vietējās, gan starptautiskas sacensības, ir cilvēki, kuri vienkārši nāk treniņā un nekad nepiedalās sacensībās, vienkārši suņa veselībai, savai veselībai, jo cilvēkam tur arī ir diezgan daudz jāpaskrien.

Adžiliti uzlabo cilvēka un suņa savstarpējo kontaktu, jo suns skrien bez pavadas, bez siksnas lielā ātrumā un klausās.

"Suņiem patīk skriet. Sākumā var motivēt ar kārumiņu vai mantiņu, kas nu kuram patīk. Pēc tam viņam vienkārši patīk pats process, patīk skriet, patīk piedalīties, kopā ar savu saimnieku kaut ko padarīt. Tad vairāk nevajag ne ar ko motivēt. Viņš atnāk uz laukuma un ir tik motivēts kaut ko darīt, ka tik skrien," stāsta Lidija Beļajeva.

Ne visu šķirņu suņi var trenēties, lai piedalītos sacensībās, bet savam priekam piedalīties noteikti var daudzi.

"Adžiliti ir kolosāla brīnumtabletīte, kā risināt suņu uzvedības problēmas, bet treniņiem nav jābūt septiņas reizes nedēļā," uzskata Natālija Sokolova.

"Mans stāsts, kāpēc es atnācu adžilti, ir saistīts ar to, ka tad, kad tu lasi aprakstu par šķirnes izvēli, tev liekas - man būs visgudrākais suns pasaulē. Tad tu saskaries ar to, ka visgudrākajam sunim pasaulē ir vajadzīga mentāla slodze. Tie, kuri paņem aktīvas suņu šķirnes, kuras ir ar augstu IQ, rēķinieties, ka jums būs jādod mentālā slodze," pieredzē dalās Natālija Sokolova.

"Manā gadījumā viss tik perfekti salikās, ka nāca adžilti, bet es sapratu to, ka ir jāiemāca arī paklausības pamati. Jo adžiliti ir par ļoti ciešu kontakta izveidi starp saimnieku un suni, bet bez kaut kādiem pamatiem, ka sunim ir, piemēram, jāpaliek startā, tu nevari to visu izveikt."

Ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, kurš seko līdzi Eiropas čempionātam basketbolā un jau pirms kāda laika savus sporta apavus kāris vadzī, šajās dienās noteikti sajuta vēlmi atgriezties laukumā. Bet ar vēlmi ir par maz. Nepieciešams arī kur un ar ko spēlēt. Par iespējām amatieriem uzspēlēt basketbolu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijā lielākās basketbola līgas amatieriem vadītājs Krišs Rauska un "Pasportosim.lv" vadītājs Jānis Sprukts.

"Mēs kopā ar domubiedriem gan no hokeja, gan no volejbola izveidojām kopīgu platformu, attiecīgi mēs visi trīs sporti brālīgi ejam kopā un mēģinām kaut kādā veidā attīstīt entuziastu, amatieru sportu un padarītu to profesionālāku," stāsta Krišs Rauska.

Viņš atzīst, ka spēlētāju diapazons ir ļoti plašs.

"Mums spēlē gan jaunieši, kas tikko pabeiguši sporta skolu, gan pieauguši cilvēki, kuriem ir 30 līdz 40 gadi, arī veterāni, kuriem jau ir pie 60 gadiem, spēlē gan tēvi ar dēliem, kuriem ir 15 - 16 gadi, kuri vēlas uzspēlēt ar saviem vecākiem. Diapazons ir ļoti plašs - gan vīrieši, gan sievietes," norāda Krišs Rauska.

Arī spēku samērs un spēju ziņa sportisti ir dažādi.

"Ir gan bijušie Latvijas izlases spēlētāji, ir spēlētāji, kuri augstākajā līgā spēlējuši, gan tādi, kas šobrīd spēlē otrajā līgā pēc spēka, trešajā līgā. Gluži to nevar nosaukt pilnīgi par amatieru līgu," atzīst Krišs Rauska. "Bet ir arī apakšējās divīzijas, kurās var spēlēt spēlētāji, kuri ir tik tikko sajutuši to kāri pašiem pamēģināt uzspēlēt basketbolu, iziet ārā no treniņu režīma un beidzot paspēkoties ar citiem un saprast, kāds ir viņu līmenis."

Komandas veido gan darba kolektīvi, gan domubiedri, reizēm arī palīdz cilvēkiem apvienoties komandā vai kādam, kas meklē, kur spēlēt, iesaka, kurai komandai varētu pievienoties.

Jānis Sprukts iepazīstina ar to, kā viņa pārstāvētajā organizācijā notiek komandu veidošana.

"Cilvēks, kurš grib atsākt spēlēt pēc kaut kādas pauzītes, viņš var aizpildīt anketu, norādīt savu spēlētprasmi, un tad mēs viņam atrodam vispiemērotāko treniņu," skaidro Jānis Sprukts.

"Basketbolā un volejbolā galvenā sāls ir atrast tādu grupu, kura spēlē daudzmaz tavā līmenī. Ja tu aiziesi spēlēt ar cilvēkiem, kas spēlē daudz labāk nekā tu vai daudz sliktāk, nebūs interesanti. Daudzus tas pat var demotivēt, tāpēc ir svarīgi tieši atrast tādu grupu, kura būtu piemērota."

Lai novērtētu katra sportot gribētāja spējas, viņš aizpilda anketu, kurā raksturo savu iepriekšējo pieredzi. Papildus pieejami video, kur var redzēt dažādu grupu spēles līmeni, un cilvēks var paskatīties, kura grupa būtu piemērotāka. Vārdos raksturot savu spēles līmeni ir sarežģīti.

"Volejbolā tur ir svarīgi trāpīt īstajā līmenī, jo citādi spēle vispār neiet," norāda Jānis Sprukts.

Bauskas novadā basketbols ir viens no top sporta veidiem, vienlaicīgi ar futbolu un florbolu. Bauskas novada čempionātā sacenšas 10 - 11 komandas no visa novada. Ierakstā uzklausām Bauskas novada basketbolistus.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Zemgalē.

Šī gada pirmajos sešos mēnešos Zemgalē ar remigrācijas koordinatores atbalstu atgriezusies 51 persona, kas apliecina nemainīgu interesi par atgriešanos dzimtenē. Lai sekmētu veiksmīgu remigrācijas procesu, Zemgales plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām sniedz ne tikai informatīvu, bet arī finansiālu atbalstu – tas šajā pusgadā ļāvis jaunam uzņēmējam Bauskas novadā uzsākt darbību loģistikas nozarē.

Par aicināšanu atgriezties un pieredzē par to, kā ir atgriezties Latvijā pēc garāka vai īsāka citā valstī aizvadīta laika, dalās Zemgales reemigrācijas koordinatore Anete Briņeca, garšvielu eksperts Gatis Vilciņš, Andris Tālbergs, kā arī "SFabrika.lv" Ingus Krots, jo, protams, svarīgas ir darba iespējas, atgriežoties Latvijā.