Kā labāk dzīvot

Mēs sakām - indīga sēne, bet ja ar to saindējas, tad pacientu slimnīcā nosūta uz toksikoloģijas nodaļu. Kādos gadījumos mēs sakām indīgs, bet kad toksisks? Arī to izzinām decembra latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Orgānu transplantēšana var glābt dzīvības. Tomēr ir jābūt kādam, kurš ir gatavs šādam solim. Vairāk par transplantācijām un donoriem raidījumā Kā lābāk dzīvot. Sarunājas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefroloģe, profesore un arī Nefroloģijas centra virsārste, Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente Ieva Ziediņa, sirds ķirurgs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Uldis Strazdiņš, Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja p.i. Egija Lapiņa un Latvijas Nieru pacientu asociācijas valdes priekšsēdētāja, uzņēmēja, recipiente Jolanta Kaša.

Egija Lapiņa iepazīstija ar datiem. 2023. gadā transplantēja 45 nieres, šogad - jau 56, 2023. gadā tika transplantētas divas sirdis, šogad - jau četras, 2023. gadā viena akna tika transplantēta, šogad veiksmīgi tika transplantētas sešas aknas. Un, ja mēs runājam par radzenēm, kas arī tiek transplantēta un palīdz cilvēkiem nezaudēt redzi, tad pagājušogad tās bija 14 radzenes un šogad jau 26.

"Bet es uzsveru, ka tie ir dati līdz decembrim, un gads vēl nav beidzies, un var jau būt, ka vēl papildināsies," norāda Egija Lapiņa.

Viņa arī norāda, ka transplantācija un orgānu donori ir sensitīvi jautājumi, no kuriem cilvēki bieži izvairās. Arī cilvēku izpratne ir dažāda. E-veselībā sadaļā Orgānu ziedošana par orgānu ziedošanu veikuši atzīmi precīzi 22940 cilvēki. Tas ir mazliet vairāk nekā 1% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

"Skaitļi rāda, ka attieksme un nevēlēšanās tomēr aizdomāties par to, kas varētu notikt gadījumā, ja nu kas, ir. Ar nožēlu jāatzīst, ka, ka sanāk sabiedrībā sastapties ar stigmatizāciju, ar kaut kādiem nepareiziem priekšstatiem par transplantāciju, ar dezinformāciju, ar noliegumu.

Bieži vien tā ir balstīta arī kaut kādā filmu industriju veidotā priekšstatā par transplantāciju, it kā tas būtu kaut kas tāds ļoti noslēpumains, saistīts ar kaut ko teju vai kriminālu, kas faktiski, ar pilnu atbildību varu teikt, ka Eiropas valstīs un principā tādā civilizētā pasaules daļā faktiski nav iespējama ne no likumiskā, ne no arī tāda reālā viedokļa," atzīst Egija Lapiņa.

Cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā Latvijas upēs  nonāk daudz kā tāda, kam tur nevajadzētu nonākt!  Par atbildīgu saimniekošanu upju krastos saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Pasaules Dabas fonda direktors un Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre un projekta "LIFE GoodWater IP" eksperts, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģijas universitātes profesors Ainis Lagzdiņš.

Ierakstā arī uzklausām cilvēkus, kas dzīvo kādas upes krastā.

Sabīne Vaska un Jānis Lapsa dzīvo Ogrē, Ogres upes krastā. Viņi stāsta par to, kāpēc Ogres upe dažreiz mēdz pārplūst un kā paši mazie siera ražotāji rūpējas, lai nekādi mājražošanas atkritumi nenonāktu augsnē un upē.

 

Par atbildīgu dzīvi pie upes runājām arī iepriekš:

Ziemu Latvijā vēl neviens nav atcēlis un mainīgie laika apstākļi - te sniegs, te lietus - var radīt ne vienu vien bīstamu situāciju autobraucējiem. Par to, kā sagatavot sevi braukšanai ziemā, atgādinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas Rīgas Klientu apkalpošanas centra vadītāja vietnieks kvalifikācijas jautājumos Alberts Krūmiņš.

Telpaugi var būt domāti ne tikai krāšņumam, bet arī noderīgi veselībai. Par augiem, kas pilda abas funkcijas, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Nacionālā botāniskā dārza Oranžēriju augu nodaļas vadītāja Zane Purne un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Inga Sīle.

Katrām drogām, ko vācam, ir derīguma termiņš. Parasti tas ir 2 -3 gadus. Tomēr būtu labi, vienā sezonā ievācam, līdz nākamai lietojam tējas, nākamā sezonā atkal vācam jaunu porciju.

Inga Sīle norāda, ja grib kaut ko ārstēt, nepietiks ar vienu tējas krūzīti dienā, bet trīs reizes dienā vismaz piecas dienas un arī jāliek būs daudz vairāk drogas.

"Ja lietojam augus, ja lietojam, kas gatavots no augiem, tajā brīdi, tās 3 - 5 dienas nevajadzētu lietot nekādu ķīmiju, nekādas tabletes," norāda Zane Purne. "Tas ir tāpat, ja var vilkt paralēles ar augu mēslošanu, ja mēslojam ar bioloģiskiem līdzekļiem, tad minerālmēslus nelietojam, ja domājam, ka jāmēslo tikai ar minerālmēsliem, tad tikai ar to. Man tas liekas svarīgs moments, tad zāļu tējas dzerot 3 - 5 dienas, var just efektu. Ja tajā dienā kādu antibiotiku apēd..."

"Nav slikti papildināt, bet jāskatās apstākļi, jāsaprot, ja mēs augus lietoja kā zāles terapeitiskās devās, ir daudzi gadījumi, kad neiesaka vienlaicīgi lietot, piemēram, asinszāles gadījumā. Asinszāle ir brīnišķīgs antidepresants, bet ja cilvēks lieto ķīmiskos antidepresantus, nedrīkst kombinēt ar dabīgajiem. Ir viens vai otrs," papildina Inga Sīle.

Augi, ko speciālistes iesaka audzēt katrā mājā ir kumelītes dārzā un plūksnainā kalanhoja istabā.

Ziemassvētki ir iespēja – gaidīt un sagaidīt, piedzīvot un būt – apģērbā, rotājumos un dāvanu jūklī. Tomēr – kā tajā visā neapjukt un neļaut Ziemassvētkiem pārvērsties par emocionāli grūtāko laiku gadā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot.

Sarunājas stiliste un vizuālā tēla eksperte Gita Šildere un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē, Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa.

Vai Ziemassvētki ir ģimenes svētki un ko darīt, ja piecas Ziemassvētku brīvdienas jāpavada vienam? To vaicājām sociālajam un organizāciju psihologam Reinim Lazdam.

"Svētki ir zināmi visās kultūrās un ja mēs skatāmies tādā augstā pietuvinājuma, tad svētki mums palīdz sadalīt laiku mazākās vienībās, lai mēs varētu laikam iedot zināmu jēgu. Un

svētki arī veido cilvēku kopību, proti, tas ir kaut kas tāds kas iedibina mūsu normas, attiecības un nevis tādā formālā nozīmē, bet caur svētkiem mēs to piedzīvojām un saistām to ar realitāti.

Tāpēc tā ir tāda nepastarpināta pieredze, kā mēs izdzīvojam attiecības, bet arī zināmas tādas sabiedrības nostājas un ideoloģijas. Tie mums arī dod zināmu prieku un jēgu dzīvei," no sociālantropoloģiskā viedokļa skaidro Aivita Putniņa.

Runājot par Ziemassvētku komerciālo raksturu, Aivita Putniņa norāda, ka tirgus ekonomikas un tirgus apmaiņas mehānismi mums rada svētkus, ko mēs saucam par komercializētiem.

Cilvēki ļoti labprāt piedalās un to izmanto, no otras puses tas morāli nešķiet gluži pareizi. Tur ir tas paradokss, ka mēs gluži apmierināti neesam, bet lielveikali parasti šajā pirmssvētku periodā ir pilni ar cilvēkiem. Un

nav jau noslēpums, ka pārdošanas apjomi palielinās un tad ir iespējams tirgotājiem arī varbūt kaut kā līdzsvarot visa gada peļņu un cilvēki atkal tērē, kas ir labi ekonomikai. Bet tā ir viena tāda loģika, ko mēs mēs nevaram teikt, ka labi vai slikti, bet vienkārši mēs tā darām," vērtē Aivita Putniņa.

"Mēs jau ļoti daudzus gadus ar dāvanām neaizraujamies ģimenē," sarunā iesaistās Gita Šildere.  "Tiek apdāvināti varbūt minimāli bērni un neskatāmies uz Ziemassvētkiem kā uz tādu dāvanu laiku. Es domāju, tas ir katra cilvēka ziņā, kā tu šos svētkus patērē.

Piekrītu, ka veikali ir vienkārši pārbāzti šajā laikā, un skaidrs, ka cilvēki varbūt arī grib pateikties ar tām dāvanām. Daļēji piekrītu, ka tas nav tikai tāds naudas jautājums, cilvēki tiešām grib pateikties par to, kas varbūt ir pa gadu sadarīts un kādas ir tās sajūtas.

Bet ja es skatos no sava darba puses, tad, protams. ka sievietes arī šajā laikā, tuvojas balles, pasākumi, viņas grib pucēties, viņas arī kaut kādā ziņā pasakās sev par iepriekšējo gadu, kas ir sadarīts vai kas nav sadarīts. Viņas droši vien patērē vairāk, nopērkot jaunu kleitu vai kurpes, kā nu kura. Te

man liekas cilvēka sajūtas vairāk, kā viņam liekas, viņš varbūt tiešām jūtas pelnījis sevi palutināt vai palutināt savu vīru, bērnus vai draugu. Varbūt arī nav nekas slikts, ja mēs varbūt uz šo svētku rēķina arī patērējāmies vairāk."

Ko darīt, ja nepatīk svinēt svētkus un arī dzimšanas dienas nē?

"Es tik ļoti labi to saprotu, man arī tā ir, bet tā kā man ir ģimene, man ir kolēģi un bērni ir gājuši cauri izglītības sistēmai, es esmu sapratusi, ka tā ir tāda nepieciešamība," atzīst Aivita Putniņa.

"Ja es gribu dzīvot ar citiem cilvēkiem kopā, man ir jāpiedalās. Ja mēs saliekam kaut kādas prioritātes un paņemam to, kas mums ir svarīgi un pieņemami no tā visa, mēs varam izveidot kaut cik pieņemamu pieredzi." 

Pētniece atzīst, ka viņai pašai svētki asociējas ar to brīnumu, bet gribas, lai gatavošanās ir klusa.

"Man ir četri bērni bijuši un ka tev pa četriem dažādiem Ziemassvētkiem skolās... un tur visiem jāatrod ir kaut kāda apmaiņas mantiņa laimes akai vai loterijai, tās ir mokas. Ja tu esi nolēmis neiet uz to veikalu, tad tev tur ir jādodas un tad tavs apcerīgais laiks, kur tu gribētu ir sabojāts. Bet no otras puses arī saprotu, ka tas veido šo gatavošanos svētkiem un tās manas varbūt ciešanas skraidot un darot to, ko es varbūt arī negribu, tā ir tā svētku sastāvdaļa. Tad arī tiem īgnajiem cilvēkiem ir kaut kādā veidā jāpadodas, līdzīgi kā varbūt arī tie, kas ir pārāk lielie aktīvisti, viņiem jāmēģina nolasīt ir pārējo ģimenes locekļu vēlmes un jāvienojas," atzīst Aivita Putniņa.

Kosmētisko līdzekļi un skaistumkopšanas tehnoloģijas turpina attīstīties, kas prasa no kosmetologa, kosmētiķa un skaistumkopšanas speciālista nepārtrauktu zināšanu un iemaņu papildināšanu. Tai pat laikā pastāv pelēkais skaistumkopšanas tirgus, kurā var darboties jebkurš un tas savukārt var novest pie ļoti smagām sekām šādu pagrīdes pakalpojumu izmantotājiem.

Par to, cik var "izmaksāt" skaistums, saruna ar Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas prezidenti un praktizējošu kosmētiķi Renāti Reinsoni un ārsti-kosmetoloģi Ingu Groskopu.

Vēdera aortas aneirisma ir ļoti bīstama slimība, jo plīsuma gadījumā, izdzīvo tikai puse pacientu. Tātad ir svarīgi līdz šādam stāvoklim nenonākt. Kā to izdarīt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Radioloģijas centra vadītāja, invazīvā radioloģe Aina Kratovska un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģe Patrīcija Ivanova.

Patrīcija Ivanova skaidro, ka aorta ir vislielākais asinsvads, kas ir cilvēka organismā. 

Anērisms - paplašināšanās. Kāpēc bīstams? Cilvēki parasti baidās no pretējā, ka slēdzās asinsvads sirdī vai galvā. Par anērismu runā retāk.

"Diemžēl pie šīs slimības mirstības rādītāji ir augsti un plīsums ir kā katastrofa. Tā ir ļoti dramatiska iekšējā asiņošana," norāda Patrīcija Ivanova.

Ja laicīgi atklāj, ārstēšanās metodes ir plaši pieejamas mūsdienās.

Vēdera aortu reizi dzīvē būtu jāpārbauda vīriešiem smēķētājiem, kam ir visaugstākais risks, 65 gadu vecumā. Bieži tas var  glābt dzīvību. Vienkāršs izmeklējums.

Aina Kratovska atzīst, ka viens no galvenajiem riska faktoriem vēdera aortas anērismam ir saistībā ar aterosklerozi vecumā virs 50 - 60 gadiem. Savukārt pie aterosklerozes noved aptaukošanās, smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts. Var būt arī ģenētiska iedzimtība.

Patrīcija Ivanova norāda, ka smēķēšana palielina šīs slimības risku.

"Pasaulē ir tendence, ka šīs slimības sastopamība mazinās, jo cilvēki nopietni izvērtē aterosklerozes riska faktorus un daudz rūpīgāk domā par veselīgu dzīvesveidu. Smēķēšanas atmešana, vai vispār nesākt smēķēt. Ko ēdam, kā kustamies, tā ir pati sakne. Kad ir šie pieci centimetri, tad viņa vairs nesarausies, svarīgi līdz tam nenonākt," skaidro Patrīcija Ivanova.

Vienkāršākā un pieejamākā vēdera aortas pārbaude ir ultrasonogrāfija, aortas diametra mērīšana. Normāls aortas diametrs vēdera daļā ir 2 līdz 2,5 cm, līdz 4,5 cm ir kontrolējams. Ja konstatē ultrasonogrāfijā vēdera daļā aortas diametru 5 cm, sūta pie asinsvadu ķirurga.

Vēl Aina Kratovska norāda, ka attiecībā uz krūšu daļu ir citādi. Ar sonogrāfiju nevar veikt skrīningu, tāpēc anērismu atklāj vēlu.

Veicot  mazāk aizsargāto Latvijas iedzīvotāju aptauju, atklājies, ka apmēram trešdaļa labprāt izmantotu valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Realitātē to izmantojuši vien 3% aptaujāto. Kāpēc tā? Par mazāk aizsargāto personu piekļuvi tiesu juridiskajam atbalstam interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbele, Sertificētu mediatoru padomes locekle Laima Ārija Zelmene un Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta Sociālā darba ar pilngadīgām personām nodaļas vadītāja Daina Kalvāne.

Jeļena Bārbele skaidro, ka ir definētas personu grupas, kuras var saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību un uz šo pakalpojumu var pretendēt salīdzinoši neliels skaits iedzīvotāju.

Personas, kuras saņēmušas pašvaldības sociālā dienesta maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusu, 

personas, kuras atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā, proti, atrodas sociālās aprūpes institūcijās vai ieslodzījuma vietās,

personas, kuras nonākušas krīzes situācijā pēkšņi no šo personu neatkarīgu apstākļu dēļ; piemēram, tā varētu būt dabas stihija, straujš veselības stāvokļa pasliktinājums, arī pret personu vērsta vardarbību, kā dēļ persona patstāvīgi nevar aizstāvēt savas tiesības.

Jeļena Bārbele norāda, ka attiecībā uz personām, kas nonākušas krīzes situācijā, katru gadījumu vērtē individuāli.

"Mēs vērtējam apstākļus, kas ir šie apstākļi, kas ir radušies, un nauda ir viens no kritērijiem, cik tad ir īsti iekrājumi, piemēram, vai kādi ir šīs personas ienākumi. Tas, kas viennozīmīgi būs par labu personai, ka pirms šiem apstākļiem persona bijusi maksātspējīga, bet šie apstākļi ir noveduši pie tā, ka persona nevar aizstāvēt savas tiesības tādēļ, ka ir šie līdzekļi jānovirza, piemēram, steidzamai ārstēšanai," bilst Jeļena Bārbele. "Ja personas atbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, mēs nodrošinām juridisko palīdzību, norīkojot personai juridiskās palīdzības sniedzēju.

Tomēr ir arī arī ierobežojumi attiecībā uz lietām, kurās tiek piešķirta juridiskā palīdzība. Primāri palīdzību nodrošina:

civillietās, bet arī ir grupa lietu, kur nepienākas atbalsts

tikai noteikta veida administratīvās lietas, konkrēti, kas saistītas ar bāriņtiesas lēmumiem par bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanu, tad šādu palīdzību mēs nodrošinām vecākiem pārsūdzības procedūrās,

Satversmes tiesas procesā.

"Civillietās ir vesela grupa lietu, kur valsts tomēr neuzņemas sniegt atbalstu, un viena no lietu kategorijām ir goda un cieņas lietas, lietas, kas saistītas ar prasījumiem par zemām summām, proti, ka valsts ieguldījums un valsts summa, ko mēs samaksātu sniedzējam, pārsniedz krietni nekā tas strīda summas priekšmets," skaidro Jeļena Bārbele.

"Mēs nepiešķiram juridisko palīdzību arī tajos gadījumos, kad persona ir vērsusies pie mums novēloti, tātad vairs neko nevar juridiski iesākt un tādi gadījumi ir bieži. Mēs, protams, cenšamies neatteikt, bet vismaz piešķirt konsultāciju, lai personīgi izskaidrotu, kādas sekas tagad būs, uz ko gatavoties un kādas tomēr iespējas vēl pastāv šajās lietās" atzīst Jeļena Bārbele.

"Un ir arī tādas lietas, kuras mēs novērtējam tīri no perspektīvas viedokļa. Ja prasījums ir acīmredzami nepamatots, arī tad mēs atsakām. Teiksim, persona prasa strīda risinājumu, kas juridiski nav iespējams. Piemēram, mums ir nereti gadījumi, kad attiecīgā prasījuma celšanai ir iestājies noilgums un nekādi attaisnojoši apstākļi šim noilgumam nav. Līdz ar to lieta vienkārši nav perspektīva."

Gadu simtiem cilvēki ir dzīvojuši upju krastos, jo tam bija ekonomisks un sociāls pamats. Tagad mums nav obligāti jādzīvi pie upes, lai izdzīvotu, bet ko darīt ar cilvēka atstāto mantojumu to krastos un pašās upēs? Kāda ir pie upes dzīvojošo atbildība pret upi un tās netraucētu plūdumu, neveidojot dambjus un dambīšus, akmeņu krāvumus, nepadziļinot upi, nerokot upē peldvietas. Kas ir šīs upei nedraudzīgās prakses un kā palīdzēt upei, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro projekta "LIFE GoodWater IP" vadītāja vietniece, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperte Linda Fībiga, projekta "LIFE GoodWater IP" zivju eksperts, Valsts zinātniskais institūta BIOR pētnieks Kaspars Abersons, Pasaules Dabas fonda Ūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.

Jansonu ģimene Jelgavas novadā dzīvo divu upju ielokā - vienā pusē atrodas Vircavas upe, otrā - Lielupe. Pavasaros neatņemama dzīves sastāvdaļa ir plūdi. Būvējot Jelgavas apvedceļu, pie Lielupes uzbūvēts dambis, bet Eiropas projektā kopā ar citām Zemgales mazajām upēm tīrīta arī Vircavas gultne. Par dzīvi pie upes vairāk stāsta Jansonu ģimene.