Diemžēl, bet modernajā sabiedrībā pastāv tā saucamās “neredzamās” vecumgrupas. Tie ir cilvēki, kas ir par jaunu vai par vecu, lai pilnvērtīgi piedalītos valsts pilsoniskajā un sabiedriskajā dzīvē. Kas tās ir par "neredzamajām" vecumgrupām un kā mazināt atstumtību, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē senioru projekta vadītāja Laura Zemvalde un Eiropas kustība Latvijā ģenerālsekretāre, jauniešu projekta pētniece Liene Valdmane.

"Mēs baidāmies runāt ar citādiem. Lai piedabūtu vienu pieaugušo aiziet pastrādāt ar jauniešiem, tas nebūt nav tik viegli. Viņi mani nesapratīs, ko viņi par mani domās, ko viņi man pajautās. Mēs nez kāpēc sabiedrību sadalām tādās kastītēs un ar šitās kastītes cilvēkiem es nezinu, kā runāt. Nē, nē tas nav priekš manis," analizē Liene Valdmane. "Līdzīgi ir ar senioriem. Tajā brīdi, kad "Ascendum" uzrunā brīvprātīgos, nav jau tā, ka katrs no mums ir gatavs doties. Tās ir īpašas prasmes, tas ir laiks, kas ir jāvelta. Arī strādājot ar jauniešiem. Protams, tas ir atšķirīgi."

"Mums ir ērti domāt un dzīvot savā burbulī, ka visi ir tādi, kā mēs - interesējas par to pašu, domā apmēram līdzīgi, tad mēs ātri to savu shēmu un sarunu tematus varam novadīt. Tajā brīdī, ka paskatāmies, ja runājam par patiesu demokrātiju, mums ir jāzina, ko šie cilvēki domā, mums ir jāizprot, kāpēc viņi tā domā. Tas nav tik vienkārši, tajā brīdī nākas atzīst, ka ir savādāk domājoši, ka ir cilvēki, kuriem rūp pilnīgi citas lietas, ka, iespējams, daudzas viņu problēmas mēs varētu atrisināt, bet mēs pat par tām nezinām," turpina Liene Valdmane. "Mums vienkārši ir jāuzņemas daudz lielāka atbildība par vārdu cilvēcība un vārdu – es esmu daļa no sabiedrības. Ja skaļi sakām, ka esmu daļa sabiedrības, man vajadzētu būt atbildei, kāda ir šī sabiedrība."