Mobings ir psiholoģiskā terora veids un sastopams daudz biežāk, nekā mēs gribētu domāt. Kas var īstenot mobingu, kā to atpazīt un kā pretoties, lai neciestu mūsu pašu psihiskā un fiziskā veselība, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārsts, psihoterapeits, arī „workingday.lv” vadītāju atlases speciālists Andris Jansons, "Trainify" valdes priekšsēdētājs Viktors Pedčenko un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecākā juriste Elīna Ūsiņa. Pieredzē dalās komunikāciju aģentūras „A.W.Olsen & Partners” projektu direktore Rūta Grikmane.

Elīna Ūsiņa norāda, ka birojs arvien vairāk saņem signālus par emocionālo vardarbību, kas sabiedrībā ir raksturīga un izpaužas arī darba vidē.

"Pēdējā laikā ir vairāki iesniegumi un to varam skaidrot, ka sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka, vairāk izprot mobingu un bosingu un arī to, kādām jābūt darba attiecībā, darba videi. Līdz ar to atrod drosmi arī ziņot," atzīst Elīna Ūsiņa. "Ne visos gadījumos mobings un bosings ir identificējams, bet pozitīvi, ka cilvēki neklusē, uzdrošinās formulēt savu problēmu un vēršas tiesībaizsargājošās iestādēs."

Viņa arī norāda, ka nav identisku mobinga un bosinga gadījumu, tāpēc arī ekspertu vidu nav vienotas izpratnes, kas tas īsti ir.

"Mobinga un bosinga tvērums nemitīgi evolucionē un katrā darba kolektīvā tas var būt pilnīgi savādāks," norāda Elīna Ūsiņa. "Pats svarīgākais ir saprast, ka tā nav viena vai pāris epizodes, kas mums nepatīk darbā, darba attiecībās. Šajā gadījumā runājam par psiholoģisko teroru, kas ietver sevī sistemātisku, naidīgu un neētisku attieksmi no vienas vai vairākām personām, vai tie ir kolēģi, vai darba devējs."

Tas var izpausties gan ar kliegšanu, gan pazemošanu, gan profesionālo vai personīgo īpašību noniecināšanu, izsmiešanu, aprunāšanu, izolēšanu. Pats galvenais - mērķis ir radīt nelabvēlīgas sekas šim darbiniekam. Ūsiņa norāda, ka par mobingu vai bosingu var runāt, ka šīs kaitnieciskās darbības nav vienreizēja rakstura, bet atkārtojas un turpinās kaut kādā laika periodā.

Rūta Grikmane atklāj, ka cietusi no mobinga, ko īstenojis nevis darba devējs, bet klients.

"Visvairāk sarūgtināja, ka klients bija valsts iestāde," neslēpj Rūta Grikmane. "Protams, mēs visi esam cilvēki, bet,

manuprāt, realizējot projektus, tie cilvēki, kas strādā kopā, viņi ir kā komanda, nevis viens ir kā boss, kurš tevi visu laiku "dzen grīdā", maina projektu, nosaka nereālus izpildes termiņus, nepārtraukti par tavu darbu sūdzas gan savai, gan manai vadībai. Kas ir pilnīgi, manuprāt, ārpus jebkādiem rāmjiem. Sauc manus padotos par nespējīgiem, par idiotiem. Tādā veidā visu, ko es daru, nepārtraukti noniecina, izplatot to apkārt.

Man tas likās nesaprotami."

"Pēc tam man nācās pierādīt, ka projekts realizēts tajā un pat labāk, nekā tas bija plānots," turpina Rūta Grikmane. "Tur bija sarakste uz sarakstes par to, esam, ko neesam darījuši, katra cipara pierādīšana. Tas bija milzīgs nesaprotama papildus darba apjoms, kur visu laiku juties, ka kaut ko dari nepareizi, lai gan visi rezultāti un apkārtējie cilvēki, kas iesaistīti, izņemot vienu, saprata, ka viss notiek normālā laikā, visu esam izdarījuši, viss ir noorganizēts, nekādām lielām problēmām nevajadzētu būt."

"Viens no pārmetumiem bija, ka viņi neredzot manu komandu. Bet speciāli saudzēju savu komandu, lai viņi arī netiek novesti līdz brīdim, kad ierauga, ka zvana telefons, tu jau saraujies un domā, ak dievs, kas atkal būs. Šādi nodzīvoju kādus četrus mēnešus. Manuprāt, attieksme un visa uzvedība bija vienkārši nenormāla," vērtē Rūta Grikmane.

Andris Jansons atzīst, ka reizēm ir situācijas, ka klienti ir augstprātīgi, nepārdomāti prasīgi. Viņu lēmumu pieņemšana kavējas, bet no otras puses visu izdarīt ātri.