Kaut gan pasaulē joprojām ir populārs jaunības kults, nākas atcerēties, ka, ja mums paveiksies, būsim veci. Ja ļoti paveiksies, būsim ļoti veci. Tomēr ar veiksmi vien nepietiek. Kā saglabāt možu garu un labu veselību, lai novecošana ir skaista, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot.

Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)  profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns un RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras asistente, RSU Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Kristīne Šneidere.

"Novecot īstenībā ir skaisti, un kopš es strādāju šajā zinātnes jomā, ļoti priecājos, ka man tāda iespēja būs," teikusi Kristīne Šneidere.

Viņa atklāj, ka arī sākumā arī domājusi, kā tad tā - vecums, novecošana, bet sākot strādāt pētījumā par veselīgu novecošanos un tikties ar cilvēkiem 65+.

"Sapratu, ka šo cilvēku dzīve ir daudz aktīvāka, daudz piepildītāka, daudz dzīvāka, nekā mana dzīve tajā brīdī 28 gadu vecumā," atzīst Kristīne Šneidere. "Skatot dziļāk, sapratu, ka tas ir kaut kas, ko gaidīt, kaut kas, kā virzienā strādāt un tad izbaudīt."

Jānis Zaļkalns norāda, ka vecuma definīcija ir: "Vecums ir stāvoklis, kad personai zūd interese par jaunām lietām un parādās grūtības orientēties tagadnē."

Runa ir par ir mentālo, par kreativitāti, kapacitāti.

"Jo vairāk būs trenējuši savas kognitīvās funkcijas (..)  un arī turpinām arī aizejot pelnītā atpūtā," norāda Jānis Zaļkalns.

VIņš vērtē, ka teiciens kā aizies pensijā, sabruks, attiecas uz tiem, kurš sāks sevi žēlot.

"Nesabruks tas, kurš visas dzīves laikā iegūtās prasmes un iemaņas turpinās izmantot un attīstīt, kad vairs nav globālu uzdevumu, bet jārūpējas pašam par savu mazo pasaulīti," uzskata Jānis Zaļkalns.

"Mums gribētos domāt, ka novecošana sākas ar 65+," atzīst Kristīne Šneidere.

"Vecums nesākas, kad nosacīti pārejam uz šo trešo posmu, mēs sākam novecot jau salīdzinoši agri, 20 - 30 gados. Tas, kā mēs novecosim, to nenosaka pēdējais posms, to nosaka tas posms, kurā piedzimstam. Milzīga nozīme ir attieksmei pret novecošanos. Pētījumi rāda, jo šī attieksme ir pozitīvāka, jo vairāk varam pieņemt šo pāreju, šī ir izaugsme, jo iekāpjam jaunā pasaulē ar citām zināšanām un pieredzēm, kuras varam attīstīt. 

Jo labāki ir veselības rādītāji, kopējās labklājības radītāji, cilvēks vairāk virza sevi uz dzīves baudīšanu, mazāk uz pārdzīvojumiem, ka ir šis posms pienācis. Mēs nevaram no tā izvairīties, atnāks, gribot vai negribot. Mēs varam maksimāli laicīgi sākt strādāt ar to, lai šis posms nepārietu demencē vai kādā citā neiroģeneratīvā slimībā".