Pagājušajā nedēļā notika Madrides NATO samits. Lai gan par to nedaudz jau tika runāts iepriekšējā raidījumā, Šķiltava pie šīs tēmas atgriežas arī šonedēļ, jo no Latvijas ilgtermiņa drošības viedokļa tā varētu būt svarīgākā NATO līderu tikšanās kopš 2002. gada Prāgā, kad alianse nolēma uzņemt mūs kopā ar pārējām Baltijas valstīm. Taču pat saulainās vasaras dienās pa debesīm mēdz peldēt arī mākoņi, un politiskais apvārsnis šobrīd ir apmācies divās svarīgākajās NATO dalībvalstīs — ASV un Lielbritānijā. Savukārt tepat Latvijā lielais karstums pārgājis, taču vēlme veldzēties pie ūdeņiem noteikti nav mazinājusies. Diemžēl mūsu upes, ezeri un jūras ne vienmēr ir tik dzidras, cik tās gribētos redzēt. Par šiem un citiem jautājumiem spriež Agnese Meiere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Pēc neliela Jāņu pārtraukuma Šķiltava atkal atgriežas ēterā un ar zināmu izbrīnu atklāj — kamēr mēs Latvijā līgojām, pasaule nav stāvējusi uz vietas. Tieši otrādi, pēdējās nedēļas notikumi var būtiski ietekmēt Eiropas un, dabiski, arī Latvijas nākotni. Jāņu vakarā Eiropas Savienības vadītāji oficiāli piešķīra Ukrainai un Moldovai kandidātvalstu statusu. Šīs nedēļas Madrides samitā NATO aicināja aliansei pievienoties Somiju un Zviedriju, nosauca Krieviju par bīstamāko draudu dalībvalstu drošībai, un solīja nozīmīgi pastiprināt militāro spēku klātbūtni Baltijas valstīs. Taču vienlaikus pienāca ziņas, ka Ukrainas spēki pēc vairāk nekā trīs mēnešu garas cīņas ir atkāpušies no Severodoneckas. Visā šajā globāli svarīgo notikumu gūzmā dažiem klausītājiem varbūt paslīdēja garām ziņa par režisora Viestura Kairiša panākumiem ārzemēs. Par šiem un citiem jautājumiem spriež Anda Burve-Rozīte, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē esam tikpat kā ietrenēti visas problēmas uzskatīt par īslaicīgām. Tās pēkšņi parādās mūsu ziņu lentēs, uz brīdi satrauc vai šokē, bet tad ātri atkal pazūd, kad to vietā nāk citi satraucoši vai šokējoši notikumi. Taču dzīvē tā nav. Smagi jautājumi nepazūd kā vakardienas ieraksti kādā sociālā tīklā, un tie neatrisinās paši no sevis. Šīs nedēļas raidījumā Ir žurnālisti apspriež vairākus gadījumus, kad buksē pāreja uz ilgtermiņa risinājumiem. Kur liksies Latvijā nonākušie Ukrainas bēgļi, kad beigsies valsts sākotnēji sniegtais atbalsts? Kā Rietumi pielāgosies realitātei, ka karš Ukrainā varētu būt garš un smags? Kā atrisināt briestošo konstitucionālo krīzi, kuru draud izraisīt daļas Saeimas deputātu īstermiņa taktiskie manevri, lai apzināti vilcinātu Satversmes tiesas lēmuma izpildi?Par šiem un citiem jautājumiem spriež Ieva Puķe, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Spīts un izturība — tie ir vārdi, kas nāk prātā, domājot par šīs nedēļas raidījuma tēmām. Ar bažām skatāmies uz stāvokli Ukrainā, kur Krievijas bruņotie spēki sakoncentrējušies pie Severodoneckas un pa kilometram graužas uz priekšu. Lasām interviju ar ukraiņu izdevuma Kyiv Independent redaktori Olgu Rudenko, kuras cīņa par neatkarīgu, Ukrainu spēcinošu žurnālistiku sākās jau labu laiku pirms Putins sāka apšaudīt Kijivu ar raķetēm. Šonedēļ pēc desmit gadu gara un brīžiem šķietami bezcerīgi iestrēguša procesa beidzot atklāta jaunā ekspozīcija atjaunotajā Okupācijas muzejā — notikums, kuram dažbrīd, šķiet, ticēja tikai paši muzeja darbinieki un atbalstītāji. Taču ne vienmēr cilvēki gatavi rūdīties grūtībās., bet tā vietā ātri tver pirmo mānīgi pievilcīgo glābiņa iespēju, kas gadās par rokai. Pagājušajās nedēļās spilgti izgaismojās, kā šo ceļu izvēlējušies daži mūsu politiķi. Par šiem un citiem jautājumiem spriež Ir žurnālisti Laura Dumbere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Šonedēļ atzīmējām trīs mēnešus, kopš Krievija ķērās pie Ukrainas iznīcināšanas, un šajā laikā piedzīvots daudz, ļoti daudz. Harkivas iedzīvotājiem, kuru pilsētā tikai otrdien, 24. maijā metro atsāka kursēt un pārstāja kalpot par bumbu patvertni, trīs mēneši noteikti likās kā vesela mūžība. Taču ukraiņu bēgļiem, kuriem valsts piešķirtais atbalsts draudēja beigties tikai trīs mēnešus pēc ierašanās Latvijā, tas noteikti likās īss, pārāk īss laika sprīdis. Ceturtdien Saeima apstiprināja divus jaunus ministrus, kuri visdrīzāk amatā atradīsies tikai kādus sešus mēnešus. Objektīvi tas nav daudz, bet vai šis laiks viņiem liksies īss vai mokoši garš, to noteiks gan gaidāmie izaicinājumi, gan viņu pašu spējas un raksturs. Savukārt ekonomisko lietu tiesa rekordīsā laikā — septiņos mēnešos izskatīja skandalozo Digitālgeitas 2 lietu, kurā uz apsūdzētā sola sēdās savulaik varenie Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Mēdzam sūdzēties par Latvijas tiesu gauso darbu, taču, iepazīstoties ar tiesneša spriedumu, jāsāk domāt, vai tik lēnāks temps nebūtu nācis tā kvalitātei par labu. Par šiem un citiem jautājumiem spriež Ir žurnālisti Baiba Kļava, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Krīzes laikos daudz kas ir atkarīgs no līderiem — no viņu personībām un principiem, pieredzes un enerģijas. Šajā raidījumā Ir žurnālisti Edīte Tišheizere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps apskata atšķirīgas tēmas — valdības šūpošanu Latvijā, Somijas un Zviedrijas pieteikumu iestāties NATO, kā arī pēc ilgiem laikiem pievērsīsimies kultūrai un parunāsim par jauno — patiesību sakot, ļoti jauno — Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu Tarmo Paltokoski. Bet visām šīm sarunām vijas cauri jautājums par vadītājiem — demokrātiskiem vai diktatoriskiem — un kādas ir sekas viņu spējām un īpatnībām.

Ukrainā vēl krīt bumbas, nozīmīga daļa valsts ir okupēta, cilvēki tiek deportēti, spīdzināti un nogalināti, bet Latvijā vismaz daļa politiķu jau jūtas tik ērti, ka var sākt pievērsties savām tik tiešām vitāli svarīgajām interesēm — oktobrī gaidāmajām vēlēšanām. Lai gan karš vēl nebūt nav beidzies, pēdējā nedēļā ziņu virsrakstos dominēja Latvijas iekšpolitiskie konflikti un kaislības. Pārdaugavas padomju piemineklis aizēno visu citu notiekošo un kļuvis par asi, ap kuru šobrīd griežas Latvijas politika. Šajā raidījumā Ir žurnālisti Jana Altenberga, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps parunā gan to, kā iet ar plāniem stabu nojaukt, gan par šo plānu atbalsīm ielās un kabinetos. Viņi arī apspriež 9. maija atzīmēšanu Maskavā un kāpēc ar aizturētu elpu gaidītais Putina uznāciens Sarkanajā laukumā izrādījās tik pieticīgs, un vēl pievērš uzmanību jaunam politiskajam veidojumam, kurš sašķeļ ilggadējo Latvijas politiskās vides stūrakmeni — ZZS.

Šonedēļ nosvinējām saulainu 4. maiju, Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu, bet kā melns mākonis pār Maskavu jau savelkas 9. maijs, padomju imperiālisma slavas un Putina režīma ideoloģijas skaļāko svinību diena. Visi, kam rūp Ukrainas liktenis, ar bažām domā, kādas jaunas šausmas iecerējis Kremļa saimnieks, un gaida, ko viņš 9. maijā teiks. Baisi, cik lielu ļaunumu šis viens cilvēks var nodarīt tik daudziem citiem. Taču vienlaikus jāatceras, ka viens cilvēks var izdarīt arī ļoti daudz laba, un šajā raidījumā runāsim arī par diviem cilvēkiem, kuri katrs savā veidā jutuši aicinājumu nepakļauties nelaimei, bet palīdzēt sabiedrībai kļūt spēcīgākai un veselākai. Viens ir uzņēmējs Džons Tallijs, kurš nolēmis ziedot 20 miljonus eiro Bērnu slimnīcas attīstībai. Otra ir žurnāliste Olga Dragiļeva, kura uzrakstīja svarīgo Latvijas krievvalodīgo atklāto vēstuli «Karš un mēs». Kas viņiem liek rīkoties? Un ko varam no viņiem mācīties? Par šiem un citiem jautājumiem spriež Ir žurnālisti Nellija Ločmele, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Nākamnedēļ Latvija atzīmēs 4. maiju, Neatkarības atjaunošanas dienu, un šogad svinībām un pārdomām par šo datumu sevišķu nozīmi piešķir Ukrainas cīņa saglabāt savu neatkarību. Mēs varam būt pateicīgi, ka šobrīd Latvijā ir miers, tomēr jāatceras, ka tajā 4. maijā pirms trīsdesmit diviem gadiem nebija nekādu garantiju, ka viss beigsies labi. Mēs šobrīd esam relatīvā drošībā pateicoties daudzu cilvēku drosmei un apņēmībai, kā arī viņu vēsajam prātam un gatavībai sarežģītos apstākļos pieņemt lēmumus, kurus daudzi citi tobrīd nesaprata un asi kritizēja. Ļoti svarīgi arī šajā 4. maijā apzināties, ka cīņa par mūsu valsts drošību un attīstību nekad nebeidzās — tā turpinās Latvijas neatkarības pretinieku neatlaidīgajos centienos graut mūsu pašapziņu un patriotismu, un tā turpinās arī citās, ja tā varētu teikt, frontēs, tai skaitā centienos pasargāt sabiedrību no pandēmijas, kura diemžēl nav beigusies. Par šiem un citiem jautājumiem spriež Ir žurnālisti Baiba Kļava, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Rīgā šonedēļ saulains, pavasarīgs laiks, bet Doņetskā līst. Un tas ir labi. Jo dziļāki Donbasa dubļi, jo pamatīgāk tajos iestigs Krievijas tanki. Bet par spīti zilajām debesīm aiz loga, Rīgā grūti atbrīvoties no sajūtas, ka brienam pāri staignam laukam, kuram nav redzams ne gals, ne mala. Karš Ukrainā turpinās, un turpinām saņemt šaušalīgas ziņas par Krievijas armijas pastrādātajiem noziegumiem. Taču, kā šīs nedēļas žurnālā stāsta ukraiņu žurnālists Staņislavs Asejevs, kurš vairāk nekā divus gadus atradās tā dēvētās «Doņeckas Tautas republikas» gūstā, Bučā un Irpiņā piedzīvotais ir faktiski tikai turpinājums tām šausmām, kuras jau kopš 2014.gada piemeklējušas Krievijas atbalstīto separātistu sagrābtās teritorijas Ukrainas austrumos. Uz šī fona nobāl Latvijas vietējā mēroga politiskie netīrumi, tomēr arī tiem ir jāpievērš uzmanība — tāds ir gan žurnālistu darbs, gan pilsoņu pienākums. Par šiem un citiem jautājumiem spriež Ir žurnālisti Agnese Meiere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.