Kristīgajā baznīcā laiks pirms Lieldienām saucās klusā nedēļa, kurā ticīgie garīgi gatavojas Lieldienu svinēšanai. Mūsu laicīgajā, grēcīgajā pasaulē trokšņošana nekad nepierimst, tomēr arī te ir sajūta, ka atrodamies klusā posmā pirms lieliem notikumiem. Kopš Ziemeļukrainas atbrīvošanas karā jau pāris nedēļas ir tāda kā pauze. Šaušana diemžēl turpinās, bet nav nozīmīgu izmaiņu frontē. Tomēr visi brīdina par gaidāmo lielo kauju par Donbasu. Pēc Krievijas armijas kara noziegumu atklāšanas Eiropas Savienība pieņēmusi kārtējo sankciju paketi, tomēr tai ir mazuma piegarša — ja Eiropa nebūs gatava ķerties klāt pie Krievijas naftas un gāzes eksporta, turpmākas sankcijas visdrīzāk būs tikai esošo sodu pieregulēšana. Savukārt Latvijā karš no jauna uzjundījis diskusijas par krievvalodīgo attieksmi pret mūsu valsti. Ir sajūta, ka šajās attiecībās varētu būt gaidāms kāds lūzumpunkts, tikai nav īsti skaidrs — kāds. Par šiem un citiem jautājumiem spriež Ir žurnālisti Jana Altenberga, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Visi esam redzējuši šausminošās bildes — masu kapi un ielās guloši līķi, spīdzinātie, nomedītie un tāpat vien nogalinātie. Bučā, Borodjankā, Ivankivā, Motižinā un citās pilsētās un ciemos atbrīvotajā Ziemeļukrainā atklājas aizvien jauni pierādījumi par Krievijas karaspēka pastrādātajām zvērībām. Vienlaikus ir ziņas, ka Mariupolē, kur vēl aizvien notiek kaujas, okupanti sākuši izmantot mobilas krematorijas, lai slēptu savu noziegumu pēdas. Bet ko darīt, lai sodītu varmākas un novērstu jaunus noziegumus? Kādus upurus esam gatavi paši nest, lai palīdzētu Ukrainai un savaldītu Krieviju? Vai būsim gatavi maksāt vairāk par degvielu, gāzi un pārtiku? Un kā nodrošināt, lai pamatotais sašutums pret kara izraisītājiem un tā aizstāvjiem netiek izmantots, lai grautu tās demokrātiskās vērtības un brīvības, kuras cenšamies aizstāvēt no Putina? Kāpēc aizsardzības ministrs Pabriks izvēlējies tieši šo brīdi, lai vērstos pret sabiedriskajiem medijiem?

Šajā raidījumā Ir žurnālisti Laura Dumbere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps apspriež ne tikai šos globālos jautājumus, bet arī dalās atmiņās un iespaidos par latviešu prozas meistaru Zigmundu Skujiņu, kurš 29. martā aizgāja mūžībā 95 gadu vecumā.

Šīs nav beigas. Šis nav pat beigu sākums. Taču, iespējams, šīs ir sākuma beigas. Tā Vinstons Čērčils teica 1942. gada novembrī pēc Lielbritānijas uzvaras El Alameinas kaujā, kurā briti izdzina nacistiskās Vācijas karaspēku no Ēģiptes. Tas bija pavērsiena punkts Rietumu sabiedroto cīņā ar Hitleru, un Čerčils vēlāk rakstīja — pirms Alameinas mums nebija nevienas uzvaras. Pēc Alameinas mūs vairs nevienu reizi neuzvarēja. Krievijas karaspēka vienības tiek atvilktas no Kijivas. Ukraiņu spēki lauzuši ielenkumu ap Sumiem, kas atrodas pavisam netālu no Krievijas robežas. Zelenski bieži salīdzina ar Čērčilu, Putinu ar Hitleru — vai arī karā starp viņu komandētajiem spēkiem varam teikt, ka šobrīd vērojamas «sākuma beigas»? Un vai to pašu varam teikt par lielāko konfliktu, kurš šobrīd notiek starp Rietumu demokrātisko pasauli un Putina režīmu?

Šajā raidījumā Ir žurnālisti Jana Altenberga, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps apspriež šos globālos jautājumus, bet pievēršas arī iekšpolitikai un mēģināsim saprast, kādas varētu būt sekas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Pleša lēmumam novilkt stopkrānu Rīgas attīstībai un tam sekojošajam mēra Mārtiņa Staķa paziņojumam, ka izstājas no partijas Par!

Pirms četrām nedēļām pamodāmies ar ziņu, ka sācies karš, un kopš tam dzīvojam ar šī kara šausmām. Krievijas bruņotie spēki nogalina tūkstošiem cilvēku, pārvērš drupās Mariupoli, Harkivu, Čerņihivu, Sumus, bumbo slimnīcas un dzemdību namus, deportē Ukrainas iedzīvotājus uz Krieviju, izlaupa ieņemtajās teritorijās veikalus. Vērojot šo bezjēdzīgo cietsirdību, var pārņemt dusmas un bezspēcība, tomēr nedrīkstam ļauties šādām jūtām. Tikai saglabājot apņēmību un pārliecību, palīdzot cik iespējams ukraiņiem un pašiem rīkojoties, varam cerēt apstādināt Putinu un viņa ordas. Šajā raidījumā Ir žurnālisti Agnese Meiere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps spriež gan par kara gaitu, gan par Latvijā darāmo — par ukraiņu bēgļu bērnu skološanu, par Putina kara ideoloģijas izplatītāju iegrožošanu, un par demokrātiska tiesiskuma aizsargāšanu.

Karš Ukrainā ieiet jau ceturtajā nedēļā, un aizvien vairāk nostiprinās drausmīgs pata stāvoklis. Krievijas uzbrukums iebuksējis, tālāk uz priekšu viņi netiek, bet slepkavot un graut viņi var vēl ilgi. Ukrainas prezidents Zelenskis salīdzinājis Mariupolē notiekošo ar Ļeņingradas ielenkumu Otrā pasaules kara laikā, un trešdien šī nomocīta pilsēta pieredzēja sevišķi nežēlīgu uzbrukumu — Krievijas bruņotie spēki sabumboja pilsētas teātri, kurā patvērumu bija raduši simtiem cilvēku, un kuram blakus uz zemes lieliem burtiem bija rakstīts BĒRNI. Vienlaikus ieskanas nedaudz pozitīvas notis gan no Ukrainas, gan no Krievijas par abu pušu sarunām. Vai ir kādas cerības uz pamieru? Šajā raidījumā Ir žurnālisti runā gan par kara gaitu un iespējamo tālāko notikumu attīstību, gan arī par to, kā uz šiem notikumiem skatās bezmaz vai pēdējā neatkarīgā Krievijas medija Novaja Gazeta galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs. Viņi arī vērtē Latvijas sabiedrības reakciju uz karu Ukrainā un cik lielā mērā tas mūs ir mobilizējis. Spriež Anda Burve-Rozīte, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Kara otrajā nedēļā, līdztekus ziņām par ukraiņu varonīgo pretošanos, aizvien biežāk redzam, kā Krievijas bruņotie spēki apšauda un bumbo Ukrainas iedzīvotājus. Redzot tādas ainas, jūtam sašutumu un aizvien neatlaidīgāk prasām — kā varam palīdzēt Ukrainai un piespiest Putinu izbeigt karu? Iespējamās atbildes uz šiem jautājumiem ir daudz, bet šajā raidījumā apskatīsim trīs, kas pēdējā laikā piesaistījušas sevišķu uzmanību. Parunāsim par aicinājumiem NATO ieviest virs Ukrainas lidojumiem slēgtu zonu. Apspriedīsim, kas pašai Krievijas tautai būtu jādara, lai apstādinātu sava prezidenta Putina noziedzīgo karu. Tā kā cīņa par prātiem dažkārt ir tik pat svarīga kā cīņa par fizisku teritoriju, apskatīsim arī, ko katrs no mums var darīt, neatejot no ekrāna, lai apkarotu dezinformāciju un veicinātu patiesas informācijas izplatīšanu. Spriež Laura Dumbere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Karš Ukrainā ildzis tikai nedēļu, bet tā liekas gandrīz kā mūžība. Daļēji tāpēc, ka šis laiks ir tik satraukts un intensīvs. Katru rītu mostamies ar jautājumiem — kā iet Zelenskim? Vai Kijiva turās? Dienas gaitā tveram pēc jebkuras jaunas informācijas par kara gaitu, jūtam sašutumu par Putina karaspēka noziegumiem un apbrīnu par ukraiņu neticamo drosmi un spēju saglabāt humora sajūtu pat šajā traģiskajā un draudpilnajā laikā. Taču laika apziņu ietekmē arī fakts, ka aizgājušajās dienās notikuši tik nozīmīgi pavērsieni Rietumu drošības politikā un attiecībās ar Krieviju, kādi nav pieredzēti kopš PSRS sabrukuma pirms 30 gadiem. Lēmumi, kuri vēl februāra sākumā šķita pilnīgi neiespējami, mēneša beigās jau likās dabiski un nenovēršami. Tik draudīgi un dramatiski notikumi rada arī psiholoģisko spiedienu un stresu. Mēs Latvijā, protams, nepiedzīvojam neko pat tuvu tam, kas šobrīd jāpārcieš ukraiņiem, tomēr arī šeit ir jāspēj krīzes laikā gan parūpēties par sevi, gan atbalstīt līdzcilvēkus. Bet kas noticis ar otro mūsdienu krīzi? Kovids šobrīd mūsu apziņā atkāpies dziļi otrajā plānā, taču vīruss nekur nepazūd tikai tāpēc, ka mēs par to nedomājam. Spriež Marija Leskavniece, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Noticis tas, kas bija gaidāms, bet kam negribējās ticēt. Krievija sākusi plašu uzbrukumu pret Ukrainu ar mērķi pakļaut kaimiņvalsti un izrēķināties ar tās neatkarības atbalstītājiem. Kas mums Latvijā un Rietumos būtu jādara šajā krīzes situācijā, lai palīdzētu Ukrainai un sodītu Putinu? Kāpēc Krievijas patvaldnieks metis piesardzību pie malas un spēris šo asiņaino soli? Kam mums visiem jāgatavojas nākotnē? Šobrīd tie ir svarīgākie jautājumi visu prātos, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka Rietumu vērtības apdraud ne tikai Krievijas tanki, bet arī dažādi politiķi pašu valstī. Ko nozīmē Saeimas lēmums noraidīt Sanitas Osipovas kandidatūru uz Augstākās tiesas tiesneša amatu? Kas būs jaunās «medijsardzes» Andas Rožukalnes svarīgākie uzdevumi? Spriež Māra Miķelsone, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

2022. gads ir pilns valstiski svarīgu jubileju. Savu simtgadi atzīmē gan Satversme, gan Saeima, gan Māra Zālīte. Labi, Zālītes gadījumā tas ir pārspīlējums — slavenā dzejniece dzimusi nevis 1922., bet gan 1952. gadā — tomēr par simtgadi viņa nosaukusi savas jubilejas sacelto ažiotāžu, kurā piedalās arī žurnāls Ir. Šajā raidījumā žurnālisti izsaka domas arī par kādu citu gadadienu, jo aprit desmit gadi kopš notikuma, kas satricināja Latvijas sabiedrību — 2012. gada 18. februārī notika referendums par otro valsts valodu. Un, kā allaž, ziņojumi no kovida un no Ukrainas frontēm. Par šiem un citiem jautājumiem spriež Laura Dumbere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.

Dzīvojam saspringtā neziņā, jo apkārt draudu ir daudz un skaidrības maz. Vai ir pamats cerēt, ka šobrīd piedzīvojam pandēmijas pēdējo cēlienu, vai arī kovids mums sagādās vēl kādus nepatīkamus pārsteigumus? Kas notiks Ukrainā, un cik pārliecināti varam justies par Latvijas drošību? Tie ir globālie jautājumi, kas skar daudzus, bet šīs nedēļas žurnālā Ir lasāms raksts par aktieriem no Baltkrievijas, kuri vairs nevar atgriezties savā valstī un ar bažām domā — kas viņus gaida nākotnē? Šo neskaidro, nestabilo situāciju apspriež Agnese Meiere, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps.