Kristīne Krievāne-Enkuzena ir viena no organizācijas „Gribu palīdzēt bēgļiem” koordinatorēm. Šajās dienās Kristīne kopā ar savu ģimeni pieņēma, šķiroja un pakoja mantas, kuras nepieciešamas Ukrainā dzīvojošo atbalstam. Tas nav pirmais labdarības projekts, kurā Kristīne aktīvi iesaistās. Ko tas dod pašiem un kā palīdz pārvarēt bailes, Ģimenes studijā stāsta Kristīne, viņas 15 gadus vecais dēls Nikolass Krievāns, kurš visaktīvāk palīdzēja šajā projektā, un arī Kristīnes vīrs Aivars Enkuzens.

Tikšanās ar ģimeni noritēja pirmdienas, 28.marta, pievakarē. Tā bija jau piektā diena kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Vispirms sarunā atskats uz aizvadītajām brīvdienām, kurās nebija ne īsti laika paēst, ne atpūsties.

Bet pirmais sagaida ģimenes mīlulis - špics Bono -, kurš visu sarunas laiku sēž Kristīnei klēpi un savu attieksmi pauž aktīvi elsojot mikrofonā.

Kristīne stāsta, ka sajūta, ka visa ir viena diena, sestdiena varbūt bijusi mierīgāka, bet svētdiena bijusi traka - telefons zvanījis nepārtraukti, paralēli pienākušas ziņas "Facebook", plus vēl saziņa ar koordinatoriem, jo visu laiku mainījušās ziņas par to, kas nepieciešams.

"Facebook "Labdarības lapa" bija publicēts, ka aicina palīdzīgas rokas.

"Tā kā mūsu mājas jau ir bijušas noliktavas labdarības pasākumiem, tad bija sajūta, ka tas jādara, nebija domas, ka stāvēsim malā. Bija sajūta, ka jādara. Tas bija burtiski 20 minūšu jautājums, ka mans telefons tika publicēts kā koordinatora un viss sākās," stāsta Kristīne.

Nikolass stāsta, ka sākusies steiga, daudz cilvēku mājās, kas ir neierasti, bijis grūti, bet laba sajūta, ka var palīdzēt cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība.

Palīdzības piegāde notiek sadarbībā ar Ļvivas pašvaldību.

Cilvēku vēlme palīdzēt ir liela, bet no pašiem tas prasījis daudz darba, lai sakārtotu sūtījumus, lai arī saskaitītu mantas.

"Mēs tiešām skaitījam katru "roltona" paciņu, jo viņiem ir svarīgs apjoms, ko mēs dodam. Man vēl ir dati, kas jāievara tabulā, cik no mana koordinācijas punkta tika atdots. Nezinu, kad to paspēšu," stāsta Kristīne.

Cilvēki ir arī gatavi iesaistīties un palīdzēt šķirot saziedotās lietas. Katrs ir gatavs pielikt roku.

"Ir mierīgāk, nav tāda bezspēcības sajūta, ka nevari nekā palīdzēt," atzīst Nikolass. "Bēdīga tā sajūta, kāds iedomājas, ka vajag pēkšņi pakarot, ka tā nepietiek bēdu pasaulē ar Covid krīzi. Bēdīgi par tiem cilvēkiem, kas izcieš to visu."

Raksturojot pirmās sajūtas, uzzinot par Krievijas uzsākto karu, Kristīne atzīst, ka bijis šoks, sašutums, dusmas un arī izmisums.

"Patiesībā ir bail, es esmu barikāžu bērns. Es biju bērns. Bija bail. Joprojām ir neomulīgā sajūta, šobrīd tā ir Ukraina, varbūt pēc mēneša... Manuprāt, kara noziedznieki šo visu... Personīgi es vairs nejūtos droši. Man tiešām bail," neslēpj Kristīne.

Sarunā iesaistās arī dzīvesbiedrs Aivars, kurš piebilst, ka karš no pasaules ikdienas nav pazudis, tikai tagad tas ir pienācis mums tuvāk. 

"Mēs esam pazaudējuši modrību. Tas ir tepat blakus, saprotam, ka tas, kas mums ir, ir uz kādu brīdi varbūt. Var arī nebūt. Var nebūt ne valsts, ne tavu māju. Nekas. To Ukraina šobrīd pieredz," vērtē Aivars.

Kristīne ne pirmo reizi iesaistās labdarības projektos. Kāpēc tas ir vajadzīgs?

"Tāpēc, ka palīdzēt citiem ir forši," vērtē Kristīne. "Tas dod to labo sajūtu, ka tu esi pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Ne visiem dzīvē ir tā paveicies, kā ir paveicies man - man ir mājas, ģimene, viss kārtībā, ir darbs. Mēs taču kļūstam par labākiem cilvēkiem, ja mēs palīdzam viens otram."

"Es pilnīgi pievienojos Kristīnei," atzīst Aivars. "Jāsaprot, ja tev ir vairāk dživē paveicies, tev ir jāpalīdz citam, kam tā nav. Jāsaprot, ka tas, ka tev kaut kas ir, tā ir tikai sagadīšanās. Citam, kam ir mazāk, viņam var būt visādas situācijas. Tiem, kam ir vairāk, ir jāpadalās un jāpalīdz tiem, kam nav paveicies dzīvē. Kāpēc kādam ir vairāk, kādam ir mazāk, to īsti nevar pateikt. Vienmēr arī japatur prātā, ka šodien tev ir, bet rīt var nebūt un kāds palīdzēs tev."

"Man patīk vienkārši tā sajūta, ka esi kādam palīdzējis," piebilst Nikolass.

Latvijā ik gadu ap 3000 bērnu augšana mammas vēderā pati no sevis izbeidzas līdz 12. grūtniecības nedēļai, apmēram 170 iet bojā starp 12. un 22. grūtniecības nedēļu, un vēl tikpat bērniņu piedzimst nedzīvi pēc 22. grūtniecības nedēļas vai nomirst pirmajā nedēļa pēc dzimšanas. Šo mūžībā aizsaukto bērnu vecāki kopā ar profesionāļiem jau vairākus gadus ir apvienojušies sabiedriskā iniciatīvā "Zvaigžņu bērni", savukārt režisore Ināra Slucka nesen Nacionālajā teātrī iestudējusi izrādi "Sievietes daļas", kas stāsta par bērna zaudējuma pieredzi un ietekmi uz visu ģimeni.  Kā pārvarēt notikušo, kā un kāpēc par to runāt ģimenē, sabiedrībā un arī uz teātra skatuves, sarunājamies Ģimenes studijā. Raidījumā viešņas režisore Ināra Slucka, atbalsta grupu vadītāja sērojošiem vecākiem Ginta Bula un Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa.

Pieaugušie, kuri kā bērni dzīvojuši ģimenē, kurā mamma vai tētis vai abi pārāk bieži un pārāk daudz lietojuši alkoholu stāsta par to, ka bijuši spieti ātrāk pieaug, jo uz vecākiem nevarēja paļauties, izjutuši bezspēcību, jo nav varējuši ietekmēt situāciju ģimenē, ne reti arī melojuši vai bijuši spiesti klusēt par to, kas īsti notiek ar viņu vistuvākajiem cilvēkiem. Daudz emociju, kas atstājušas ietekmi uz turpmāko dzīvi. Ko alkoholisms ģimenē nodara bērnam un kā dziedēt piedzīvotās rētas jau pieaugušā vecumā, vērtē narkoloģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Ilze Maksima. Pieredzē dalās biedrības "Al Anon" grupas "Pieaugušie alkoholiķu bērni" pārstāve Gunta. Ierakstā uzklausām arī Sandas stāstu.

Saruna raidījumā Ģimenes studija ir daļa no sabiedrisko mediju pētījuma par alkoholisma nodarīto postu Latvijā "Zeme, kur dzer".

Aprēķini liecina, ka Latvijā ir nepieciešami vismaz 130 ABA terapijas un Denveras metodes speciālistu, lai nodrošinātu agrīnās intervences pakalpojumus bērniem ar autiskā spektra traucējumiem un tuvākajās dienās tiks izsludināts konkurss valsts līdzfinansētai ABA terapijas mācību programmai, kas sagatavos 40 speciālistus.

Kā šī brīža notikumu kontekstā vērtējama jauniešu sagatavotība civilajā aizsardzībā?

Kā ar bērniem runāt par karu un kādu palīdzību varēs sniegt ģimenes nepieciešamības gadījumā?

Pusaudža vecumā mainās ne tikai tas, kā bērns uztver sevi un pasauli, notiek būtsikas  izmaiņas organismā. Ķermenis turpina augt un iegūst jaunas formas, nereti šajā vecumā bērni ēd vairāk vai arī kļūst izvēlīgāki. Kā veselīgi paēdināt izsalkušu pusaudzi, lai no rīta vecākus nepārsteigtu tukšs ledusskapis?

Līdz šim gadījumos, kad kāds no laulātājiem pretojās laulības šķiršanai, Civillikums paredzēja iespēju vienpusēji to pieprasīt tiesā pēc trīs faktiski šķirtas dzīves gadiem. Tagad šis laika posms saīsināts uz vienu gadu un likums vairs neparedz tiesai iespēju atlikt šķiršanās prasības izskatīšanas termiņu uz pusgadu, cerot uz laulāto samierināšanos.

Interesējamies, kā tiek licencēti privātie bērnudārzi un kā vecākiem pārliecināties par izglītības programmas atbilstību bērna vajadzībām?

Saruna ar Dzierkaļu ģimeni. Vairums atceras 2018. gada „Latvijas lepnuma” ceremoniju, kurā Dzierkaļi tika godināti kā apbrīnas vērta dižģimene. Un ir jau arī ko apbrīnot – deviņi pašu bērni, vēl divus Dzierkaļi adoptējuši un vairāk nekā desmit bērniem viņi īsāku vai ilgāku laiku bijuši audžuvecāki. Bet visus Dzierkaļi sauc par saviem bērniem un ar daudziem ciešas attiecības uztur joprojām.