Kā labāk dzīvot

Cukurs – baltā nāve. Varbūt ne tik traki, bet speciālisti uzskata, ka pie aptaukošanās un liekā svara problēmām lielākais vaininieks ir lielais cukura patēriņš. Izslēdzam cukuru no uztura un problēma būs atrisināta? Vai tas ir tik vienkārši, vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docente, vadošā pētniece Ilze Maldupa, kardiologs Andris Skride un diētas ārsts Andis Brēmanis.

Sazināmies ar Slimību profilakses un kontroles centra vecāko sabiedrības veselības analītiķi Birutu Veliku.

Mantojumā var nonākt ne tikai kustamā un nekustamā manta, bet arī tiesības un saistības, tostarp kredīti.  Nereti tas atturēja potenciālos mantojuma saņēmējus tam pieteikties. Bet  šogad viss ir mainījies. Kā mantojuma tiesību reforma pasargā mantiniekus, par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Aigars Kaupe, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle un Finanšu nozares asociācijas vecākais padomnieks juridiskajos jautājumos Edgars Pastars.

No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā.

"Grozījumi skar mantojuma atstājēja atstāto parādu, atbildību par šiem parādiem. Ja mantojuma atstājējs ir miris pagājušajā gadā vai senāk, pieņemot mantojumu, mantinieks atbildēja par visiem mantojuma atstājēja parādiem pilnā apmērā neatkarīgi no tā, kādu mantu viņš manto. Varēja gadīties, ka īsti ko mantot nav, tā ir ļoti nevērtīga vai nodzīvota, ka nav neko vērta. Savukārt parādi gan ir. Paņemti visbiežāk ir ātrie kredīti un kaut kādas citas saistības, kas nav izpildītas. Varbūt kāda apdrošināšanas atlīdzība, kas nav paša sedzama. Var sanākt, ka tu vari pat neparedzēt, mantinieks būdams, mantojuma atstājēja parādi ir lielāki nekā mantojums, ko tu manto," skaidro Aigars Kaupe.

"Tas, protams, musināja mantiniekus, un viņi nesaprata, kā var būt, ja es kaut ko pieņemu, tad es varu beigās būt lielāks parādnieks nekā līdz šim? Tāds bija regulējums. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā."

Edgars Pastars piebilst, ja persona ir mirusi 2024. gadā vai senāk, tad šis jaunais regulējums uz šo personu neattiecas.

Savukārt Ilze Metuzāle skaidro, ka šobrīd ir atšķirīgs arī pieteikšanās termiņš kreditoriem un mantiniekiem. 

"Kreditoriem tas ir īsāka, tie vienmēr ir divi mēneši, mantiniekiem kā minimums par mēnesi vairāk - trīs, bet dažkārt vēl vairāk. Tas nozīmē to, ka pat ja mantojuma lieta ir tikai izsludināta, mantinieks var vērtēt pēc tiem diviem mēnešiem, kāds kreditoru apjoms ir un vai man ir interesanti iesaistīties šajā mantošanas procesā vai nē. Man liekas, tas ir ļoti pozitīvi, jo ir beigusies tāda spēlīte - kurš kuru," gandarīta Ilze Metuzāle.

Jo siltāks laiks, jo žirgtākas ir ērces. Un arī vēsā laikā īpaši mežā ir jābūt uzmanīgiem un zinošiem arī apģērba izvēlē. Ērces sastopamas ne tikai mežos un krūmājos, bet arī garā zālē un izcirtumu brikšņos. Kas jāzina par ērču ieradumiem, lai varētu no tām izvairīties? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Ineta Salmane un Dr. biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis.

Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem, vai cilvēku imunitāte ir vājāka?

"Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi," vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo

dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk.

Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas."

Antra Bormane atgādina, ka arī cilvēkiem, kas ieiet pļavā vai mežā uz īsu brīdi, būtu jānodrošinās, lai ērces nepiesūktos.

"Ejot mežā, vienmēr ir jāuzmanās. Nav svarīgi, vai ērču ir vairāk vai mazāk konkrētā gadā, kādu ērci, neuzmanīgi bradājot pa pļavām un laukiem, vienmēr var dabūt. Noteikti vajadzētu nodrošināt apģērba apakšējo daļu tā, lai ērces nevarētu ielīst zem apģērba, lai varētu izejot no pļavas, pārsvarā no garām zāļainām vietām, nopurināt bikses, lai ērces nelīstu pa tām," skaidro Antra Bormane.

Ja ērce ir piesūkusies, ja cilvēks prot to noņemt tā, lai viņas iekšējais saturs neiekļūtu brūcē, vēlams to darīt pēc iespējas ātrāk.

"Latvijā ir biotopi, kur ir daudz ērču, tās ir mežmalas, lapu koku meži, aizauguši krūmāji un pamestas pļavas. Ir biotopi, kur ērci nevar ar uguni atrast, piemēram, sausi zālāji, kāpas. Mazāk ērču ir priežu mežos, pļautos zālājos," norāda Voldemārs Spuņģis.

Šobrīd ideāli laikapstākļi ērču izplatībai – mēreni silts un mitrs. Karstumā un aukstumā ir mazāk.

Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem?

Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi, vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas."

Cik labi ir jāpārzina automašīnas navigācijas sistēma, lai varētu nokārtot B kategorijas vadīšanas eksāmenu? Savukārt fotoradari pastiprināti kontrolēs OCTA un tehniskās apskates derīgumu. Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins un Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks.

No 2025. gada jūnija, lai nokārtotu B kategorijas vadīšanas eksāmenu, jāapliecina arī zināšanas navigācijas sistēmas izmantošanā.

Aivars Aksenoks atzīst, ka šis ir pēdējais CSDD jaunums, kam ilgi gatavojās un jau laicīgi brīdināja gan autoskolas, gan sabiedrību, ka šāds elements būs iekļauts braukšanas eksāmenā.

"Būtiski, lai jaunie vadītāji, kārtojot eksāmenu, šīs zināšanas būtu ieguvuši un apliecinātu," atzīst Aivars Aksenoks. "Tā ir būtiska iemaņa, kas jāpārbauda, kā vadītājs spēj sadalīt uzmanību starp navigācijas ierīci un vienlaikus ceļu, ievērojot visus ceļu satiksmes noteikumus."

Eksāmenā vadītāja uzdevums būs vadīt transporta līdzekli atbilstoši navigācijai, instruktors šajā laikā nekādas komandas nedos. Tas būs salīdzinoši īss posms, kas aptver 5 minūtes, lai saprastu, kā prot izmantot navigāciju.

Tāpat autovadītājiem jāatceras, ka vairs nav tehniskās apskates uzlīmes mašīnām. Vadītājiem ir bažas, ka varētu palaist garām termiņu. Aivars Aksenoks skaidro, ka šādas uzlīmes nav nevienā tuvākajā kaimiņvalstī jau labu laiku un mierina, ka tehniskās apskates termiņu viegli var pārbaudīt elektroniski.

CSDD sūta atgādinājumu septiņas dienas pirms tehniskās apskates termiņa un arī konkrētajā dienā, kad tehniskā apskate beidzas, atgādina. 

"Cilvēks, kurš atbrauc uz tehnisko apskati, saņem arī protokolu. Ja ir kaut kur pazaudējis, to var ērti redzēt un izdrukāt arī CSDD e-pakalpojumu. To var izdarīt arī cilvēki, kuri nav reģistrējušies. Tas ir viens no pakalpojumiem, ko var veikt nereģistrējoties," norāda Aivars Aksenoks.

Mainoties darba apstākļiem un darbam kā tādam, iespējams, mainījies arī arodslimnieka tipiskais portrets. Kādas pārmaiņas vērojamas un kā novērst arodslimības, kas sastopamas mūsdienās, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Valsts darna inspekcijas pārstāve Linda Matisāne.

Kā mainījies arodslimnieka portrets Latvijā? RSU asociētā profesore un Darba drošības un vides veselības institūta Aroda un vides medicīnas katedras pētniece Jeļena Reste vērtē, ka pēdējos 10 gados būtiskas izmaiņas nav notikušas.

"Latvijā pēdējos gados vidējais arodslimnieka portrets ir diezgan maz mainījies. Tā ir sieviete pamatā ap 54 gadiem, kura kaitīgu faktoru ietekmē bija strādājusi apmēram 28 gadus," norāda Jeļena Reste. "No slimībām, kas visbiežāk tiek reģistrētas, ir sāpes rokās, piemēram, dažādu cīpslu iekaisumi, karpālā kanāla sindroms un arī sāpes mugurā, dažādus muskuloskeletālās slimības. Visbiežāk ir tās, ko izraisīja pārslodze vai slikta ergonomika. 

Tipiski, ka paciente ir cietusi no sāpēm diezgan ilgi, pirms viņa atnāca pie ārstiem un tika reģistrēta arodslimība. Taču visbiežāk viņa turpināja strādāt, ilgi neko nemainot savā darbā."

"Daudz retāk mēs redzam elpošanas orgānu slimības. No vienas puses, tas varētu tādēļ, ka uzlabojas darba apstākļi un varbūt putekļi nav tik izteikti daudz darbavietas,  individuālie aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti vairāk. Bet daudzas elpošanas orgānu slimības varbūt netiek atpazītas kā arodslimības, vienkārši tās tiek ārstētas, bet netiek nosūtīts pie arodslimību ārsta reģistrēt arodslimību," turpina Jeļena Reste.

Pētniece min, ka trīs galvenās nozares, kur ir vairāk arodslimnieku, ir apstrādes rūpniecība, transports un uzglabāšana, un veselības un sociālā aprūpe. Savukārt no profesiju klāsta tie ir dažādu iekārtu un mašīnu operatori, izstrādājumu montieri un arī kvalificētie strādnieki un amatnieki.

"Pēdējos gados aizvien vairāk ir arodslimnieku no pakalpojumu un tirdzniecības sfēras. Pārējās profesijās ir pārstāvētas nedaudz mazāk. Vairāk nekā puse no visiem arodslimniekiem pēdējos gados ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem, pirmspensijas vecums, bet ir pietiekami daudz arī arodslimnieku, kas ir 45 - 54 gadu vecumā, un ir arī neliels procents ar samērā jauniem cilvēkiem - ap 30 - 35 gadiem, norāda Jeļena Reste.

"Vēl redzam, ka biežāk sāk parādīties izdegšanas sindroms, kas tiek atpazīts un beidzot reģistrēts. It kā par izdegšanas sindromu tiek daudz runāts, bet reģistrētas arodslimības bija pavisam maz. Lielākās izmaiņas ir tās, ka mēs vairāk redzam psihoemocionālo faktoru izraisītas arodslimības, piemēram, izdegšanas sindromu," atzīst Jeļena Reste.

Ivars Vanadziņš norāda, ka arodslimnieki kļūs gados jaunāki un ja arodslimība konstatēta jau 45 gadu vecumā, kad vēl vismaz 20 gadi būs jāstrādā, tas ir brīdis, kad cilvēks var veiksmīgi karjeru vēl paspēt mainīt, tikai vajadzētu to drosmi pateikt, ka tā, kā strādāju, vairs nevaru.

Viņš arī min, ka arodslimniekiem Latvijā ir pieejama apmaksāta profesijas maiņa, mācības, bet to ļoti daudzi nezina un neizmanto.

Linda Matisāne skaidro, ka ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā.

"Ja par strādājošo tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, daļa no tā, kas tur ir, aiziet tieši dažādām kompensācijām, kas ir saistītas ar nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Tur ir gan ārstēšanās izdevumi, gan medikamentu apmaksa, gan rehabilitācija. Un profesionālā rehabilitācija," norāda Linda Matisāne. "Tad caur Nodarbinātības valsts aģentūru var šādus kursus iziet. Kursus apmaksā. Piemēri varētu būt, puķu pārdevējai, kurai ir alerģija parādījusies pret ķīmiskajām vielām, ar ko puķes apstrādā, viņa var jau izmācīties, piemēram, par grāmatvedi, kur tādas ķīmiskās vielas nav. Protams, ja tu biji mikroķirurgs un tu gribēsi mainīt profesiju uz psihiatriju, visticamāk, tas nebūs iekļauts, bet kaut kādu atbalstu var saņemt."

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanā ir dzīvokļu īpašnieku kopīgu lēmumu pieņemšana. Izmaiņas Dzīvokļu īpašnieku likumā tagad ļauj pieņemt svarīgus lēmumus arī mazākumam. Vai tas ir mainījis situāciju uz labo pusi? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē jurists Jānis Uzulēns, namu pārvaldniece Irēna Rusiņa un Rīgas namu pārvaldnieka Māju atjaunošanas nodaļas vadītājs Oskars Skrastiņš.

Ierakstā pieredzē dalās kādas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētāja. Viņas pārziņā ir divas 36 dzīvokļu mājas un visgrūtāk visiem bijis vienoties par mājas renovāciju, bet to izdevies veiksmīgi pabeigt.

"Ja runājam par dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēm - jā, tas ir diezgan sarežģīts process. Mēs varam lēmumus pieņemt kopsapulcēs, mēs varam lēmumus pieņemt aptaujas veidā un citādi savstarpēji vienojoties," norāda Irēna Rūsiņa. "Kopsapulci var ierosināt gan pārvaldnieks, gan arī viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki. Un šeit ir stāsts par to - viens vai vairāku dzīvokļu īpašnieki, kurš uzņemas atbildību? "

Rūsiņa atzīst, ka dzīvokļu īpašnieki neaizdomājas, ka viņiem ir tiesības sasaukt kopsapulci. Viņi ir gatavi gaidīt no pārvaldnieka, no kaimiņa, no kādas citas personas, bet neuzņemties pašiniciatīvu.

"Pārvaldnieku var salīdzināt ar pedagogu, kuram ir kaut kāda dzīves pieredze, un viņš katru gadu sāk darbu ar pirmo klasi. Māca matemātiku," uzskata Jānis Uzulēns. "Pedagogam ir fenomenāla noturība, ka viņš katru gadu no sākuma sāk bērniem stāstīt, cik ir viens plus viens, tad viens plus divi. Kaut gan viņam pašam iekšēji ir sajūta - kā to var nezināt.

Un pretī viņam klasē sēž 30 - 40 bērni. Lai man piedod Pēteri, bet tas ir konkrēts vandālis, kurš paņem pusi klases ar savu harizmu, viņam vispār neinteresē, cik viens plus viens. Iedomājieties, kāda ir tā psiholoģiskā slodze uz cilvēku, kurš mēģina klasi savākt nodarbībā kopā un savākt tā, lai tas sliktākais rezultāts būtu iespējami labākais.

Šeit ir tas stāsts par iedzīvotājiem. Cilvēki uzreiz saslāņojas atbalstītājos, noliedzējos. Diemžēl ir jārēķinās, ka ir viena cilvēku grupa, kuriem ir valodas barjera vai drīzāk viņi uzskata, ka viņiem tā ir, un viņi nobīstas no sarunas. Lielākā grupa vienmēr ir tie, kas saka - mēs neko nezinām, ko mēs te vispār darām. Tev ir jāmēģina sarunā trāpīt pa visām šīm četrām grupām ar informāciju tā, lai tas vājākais elements veidotu saturu. Iztēlojoties, ka tas Pēterītis nav līderu grupā, kuri visu atbalsta. Kāpēcīšos viņš arī nebūs, jo tas nav līderis, viņš ir tajos, kas īsti nesadzird tevi, vai tajos, kas vienkārši visu noliedz. Nedod Dievs, Pēteris ir tanī grupā, kas visu noliedz, automātiski tā māja ir destruktīva. Tādā vidē mēs dzīvojam, un to nevar atrisināt ar normatīvo regulējumu."

Ļoti daudzas veselības likstas var laikus novērst vai sagatavoties tām, ja savlaicīgi un regulāri tiek veiktas medicīniskās analīzes. Bet cik bieži un kādas analīzes būtu jāveic, to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesis: Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras pasniedzējs, neirologs Jānis Mednieks, Centrālās laboratorijas vadītāja laboratorijas ārste Jana Osīte, Gulbja laboratorijas ārsts Didzis Gavars un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Alise Nicmane-Aišpure.

Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju vismaz reizi gadā atvēl kādu lielāku vai mazāku naudas summu labdarībai.  Vai Latvijā varam runāt par zināmu ziedošanas kultūru? Varbūt visu nosaka labs mārketings? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē platformas "Time to Wish" pārstāvis Edgars Zaharovs, "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore.

"Latvijā ir ziedošanas kultūra," apstiprina Ilze Ilze Ošāne. "Ziedod.lv" novērots, ka Latvijas sabiedrība ziedo visu gadu, neatkarīgi no sezonas. Ziemassvētku laikā ir vairāk labdarības akciju un tās ir pamanāmākas, bet cilvēki ziedo visa gada laikā.

"Ir cilvēki, kas katru mēnesi veic ziedojumus. J ja izskan kādi aicinājumi palīdzēt, cilvēki labprāt atsaucas un ziedojumu apjoms pieaug. Ziedošanas kultūra ir izveidojusies stabila un katru mēnesi cilvēki izvēlas ziedot līdzekļus," gandarīta Ilze Ošāne.

Amerikāņu meteorologs un matemātiķis Edvards Lorencs, aprakstot Haosa teoriju, ietvēra tajā koncepciju "Taureņa efekts". Tā būtība - pat niecīgākās izmaiņas sistēmā var izraisīt milzīgas pārmaiņas kādā citā vietā. Šī ideja iedvesmoja Olgu Kazaku pirms 16 gadiem izveidot labdarības biedrību "Taureņa efekts", lai palīdzētu bērniem, kas dzīvo bērnunamos. Laika gaitā organizācijai radušies arī citi darbības. Ierakstā uzklausā biedrības dibinātāju Olgu Kazaku.

Savukārt "Time to Wish" ir jauna platforma, kas veidota, lai satiktos tie, kas vēlas ziedot, un tie, kam ir vajadzības. Organizācija ievieto informāciju par lietām, kas ir vajadzīga, un pat norādes, kur to var iegādāties, ja vajadzīga lieta ir specifiska.

Naudas sadalījums labdarībai šobrīd veidojas šādi - lielākais apjoms ir ziedojumi Ukrainai, tad palīdzība dzīvniekiem, slimiem bērniem un palīdzība senioriem. 

"Ja skatāmies labdarībā top trīs jomas - tie ir smagi slimi bērni, seniori un dzīvnieki," norāda Ilze Ošāne. "Attiecīgi cilvēki, kas izvēlēsies ziedot dzīvnieku aizsardzība, patversmēm un dzīvniekiem, viņi visdrīzāk neziedos bērniem un senioriem, kā arī otrādi.

Ja tev ģimenē ienāk bērns, tu noskaņoties, ka vairāk vēlies palīdzēt šai sociāli jutīgai grupai - smagi slimiem bērniem, jo tu no savas perspektīvas skati, ka man ir mans mazulītis un es zinu, cik grūti ir, ja viņš saslimst, apstājas visa dzīve. Tāpat mums visiem ir mammas, tēti, kas nonāk vecumā, un tad uzreiz empātiski jūti, kā tas ir, kad manam tuviniekam vai kaimiņu vecmāmiņai nav savi bērni un mazbērni, kas var palīdzēt viņai trūkumā. Savukārt jaunie cilvēki, kuriem vēl nav bērnu, tie ir ārkārtīgi izteikti dzīvnieku cilvēki, vai arī, ja tev ģimenē ir suns, kaķis, tad tuvojas absolūts arī dzīvnieku patversmes ziedotājs, jo tu zini, kā tas ir, tu izlaid caur savu ģimeni, caur savu perspektīvu."

Edgars Zaharovs stāsta par kādu sadarbības veidu, kas palīdz piesaistīt atbalstu labdarbības organizācijā.

"Ir vēl viens interesants veids, kas pie mums tiek mazāk izmantots, bet Amerikā ļoti izplatīts, ka

sabiedrībā plaši pazīstamas personas, īpaši iInfluenceri kļūst par kādas organizācijas vēstnieku. Viņi uzņemas atbildību par kādu organizāciju.

Kāds influenceris kļūst par kādas organizācijas vēstnieku, uzrunā savus sekotājus, saka: dārgie draugi, es draudzējos ar suņu patversmi, ar bērnu organizāciju, palīdzēsim viņiem kopīgiem spēkiem!" stāsta Edgars Zaharovs. "Viņš aizbrauc, palīdz uztaisīt bildes vai vēl kaut ko. Jo bieži vien ir brīnišķīga organizācija, rūpējas par dzīvniekiem, bet viņiem nav viegli izveidot saturu sociāliem medijiem. Viņi nav profesionāļi tajā jomā, viņi ļoti labi rūpējas par dzīvniekiem, bet viņi nemāk veidot interneta kontentu tik labi, ka to māk darīt influenceri."

Romas pāvests Leons XIV, bet varbūt Leo XIV? Kā pareizi dēvēt jauno Romas pāvestu, interesējamies raidījuma Kā labāk dzīvot latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Latviešu valodā nesen ievēlēto pāvestu latviski dēvēsim par Leonu.

"Tas juceklis sākās lielā mērā saistībā ar to, ka, paziņojot, kas būs jaunais pāvests, runu teica itāļu valodā. Tur parādījās Leons, "papa Leone". Tas aizgāja internetā, tas aizgāja televīzijā. Arī angļu valodā vienu brīdi tika lietots Leons, kas viņiem nav, jo viņi atveido caur latīņu valodu," skaidro Andrejs Veisbergs. "Pēc tam nostabilizējās, angļu valodā ir Leo, bet franču, spāņu valodā un itāļu valodā ir ar 'n'.

Kāpēc mums ir Leons? Tāpēc, ka iepriekšējie pāvesti, kas bija Leoni, tas mums ir precedents. Otrkārt, ir diezgan daudz latīņu izcelsmes vārdu, kur lietojam 'n'. Piemēram, ir Nerons, Cicerons, lai gan angļu valodā, piemēram, ir Cicero un Nero. Šie divi aspekti nosaka, ka mums ir Leons."

Andrejs Veisbergs skaidro, ka pēdējo 50. gadu laikā arvien vairāk tuvināmies īpašvārdu atveidē oriģinālam. 

"Ja paskatāmies, 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā dominē vācu valoda kā kontaktvaloda. Un Francijā visi ir Hainrihi, tagad ir - Anrī, tad ir Indriķis, pa vidu ir Heinrihs, vēl arī Henrijs. Bet tagad esam pārgājuši uz pamatformu, kas ir vistuvāk," skaidro Andrejs Veisbergs.

Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika.

Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos.

Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties.

"Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu."

Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu?

"Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt."

Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.