Kā labāk dzīvot

Tā tikai no malas izskatās - divas nūjas un cilvēks vienkārši iet. Tomēr nūjošanas eksperti saka - lai pareizi nūjotu, jāzina daudzas svarīgas nianses. Kādas tās ir un ko nūjošana dod veselībai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Tautas sporta asociācijas valdes locekle, nūjošanas trenere Gaļina Gorbatenkova un staigātāja Dita Veitmane.

"Nūjošana ir ļoti pieņemama fiziskā aktivitāte jebkuram vecumam, jebkuram dzimumam. Bet ne visiem patīk ņemt rokās nūjas, jo mums ir 10 soļu tehnika un visu laiku akcentējam, ka tikai pie pareizas tehnikas varam sasniegt rezultātus. Bet arvien populārāka kļūst staigāšana bez nūjām. Vienīgi, ka ar nūjām ir labāks efekts, jo darbojos 90% no mūsu muskuļiem. Man patīk arī staigāšana, galvenais, ali cilvēki sāk kustēties, sāk pievērst uzmanību savai veselībai. Bez fiziskām aktivitātēm ir grūti uzlabot veselību," norāda Gaļina Gorbatenkova.

Nūjošana ir efektīvāka, jo darbojas augšējā ķermeņa daļa, darbojas arī plecu josla. Nūjošanai ir daudz plusu, kuru nav, ja vienkārši staigā.

"Nūjošana ir par 45% efektīvāka par skriešanu un braukšanu ar riteni," atzīst Gaļina Gorbatenkova. "Minēju, ka darbojas 90% muskuļu. Ja ir laba kompānija, mēs varam parunāt par politiķiem kaimiņiem un tālāk, tad ir iedarbināti vēl 10%, kas ir sejas muskuļi."

Ierakstos uzklausām nūjotājus Vidzemē.

Piecas dāmas no biedrības "Burtnieku seniori" katru dienu, izņemot dārza darbu laiku, pulksten 13.00 tiekas pie Burtnieku pagasta centrā un dodas nūjot uz Burtnieku parku, ezeru vai putnu vērošanas torni. Ar viņām tieši 13. 00 šonedēļ tikās žurnāliste Daina Zalamane.

Bet Santa Krasovska ir nūjošanas instruktore un peldētapmācības trenere un vērtē, ka nūjošanai visbiežāk pievēršas cilvēki vecumā ap 40 gadiem. Viņa nūjošanas grupas vada no maija līdz oktobrim. Santa ir arī Valmieras novada Rubenes pamatskolas sporta skolotāja.

Ziema nav šķērslis remonta darbiem! Kas jāņem vērā gada aukstajā laikā, veicot remonta darbus mājoklī un kādas gudrības jāliek lietā, lai par paveikto būtu prieks arī citos gadalaikos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma profesionālās izglītības pedagoģes Sandra Miklašēvica un Gunita Ķēniņa, kā šī paša tehnikuma 4.kursa audzēkne profesijā "Apdares darbu tehniķis", "Worldskills 2024 Lyon" dalībniece nominācijā "Flīzēšana" Elza Petruņko.

Viens no darbiem, ko var izdarīt ziemā, ir pielikt grīdlīstes, kas bieži vien pēc lielajiem darbiem istabas stūrī gaida vairākus gadus, kad tās pieliks.

Meklējot meistarus kādu darbu veikšanai, raidījuma viešņas iesaka labāk uzklausīt citu ieteikumus, nevis paļauties un interneta portālos pieejamiem sludinājumiem, kas piedāvā darbus veikt. Var arī vērsties specializētos veikalos un vaicāt meistara palīdzību konkrētā darbā, bet tas nebūs lēti.

Šobrīd Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) izsniegusi jau vairāk nekā 7500 elektroskrejriteņu reģistrācijas uzlīmes. Un pavisam drīz šie mikromobilitātes rīki atkal sabirs pilsētu ielās, radot ne mazums problēmu gan pašiem braucējiem, gan apkārtējiem. Kā mazināt drošības riskus un ko saka statistika? Raidījumā Kā labāk dzīvot disktutē CSDD satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Latvijas mobilitātes asociācijas pārstāvis Edgars Jēkabsons un biedrības "Drošās ielas" pārstāvis Māris Jonovs.

Oskars Irbītis iepazīstina ar pētījumu negadījumiem, kur nokļuvuši, izmantojot elektroskrejriteni.

Viena no lielākām problēmām ir brīvdienu naktis, ka vairāk nekā puse no braucējiem bijuši alkohola reibumā.

Visiem ir liela pārliecība, ko tur nebraukt ar elektroskrejriteni, bet pārliecība pazūd, kad cilvēks iekļūst negadījumos. Izrādās, ka šis  aparāts nebremzē kā velosipēds, nestūrējas kā velosipēds, kad brauc divatā, tas bieži beidzas sāpīgi. Tie ir primārie secinājumi," atzīst Oskars Irbītis.

Lielākais negadījumu skaits – kritieni. 

"Salīdzinoši nelieti nelīdzenumi ceļā, piemēram, pēc remonta, kur salikti ielāpi, un tas ielāps ar laiku iesēdies, šķērsojot to ar skrejriteni, nevienam vien ir izrauta stūre no rokām," turpina Oskars Irbītis. "Daudziem ir beidzies bēdīgi mēģinājums paskatīties telefonā, izvilkt telefonu no kabatas, vai kādu pasveicināt, atraujot roku no stūres. Skrejritenis ir tas, kas jāstūrē ar abām rokām."

Labā ziņa – ir samazinājies to cilvēku skaits, kas brauc ar elektroskrejriteni alkohola reibumā. Samazinājies arī kopējas negadījumu skaits. Pieaug skrejriteņu lietotāju skaits. Mikromobilitātes braucamie būtiski var atslogot sabiedrisko transportu pilsētā.

Tāpat kā braukt alkohola reibumā, arī braukt divatā ar elektroskrejriteni ir aizliegts, jo tas arī potenciāls drauds negadījumam. Aptauja rāda, ka – 7% braukuši divatā no tiem, kas iekļuvuši negadījumos. 5% mērot ātrumu, braukuši divatā. Braucos divatā var gūt sevišķi smagas traumas, sevišķi traģiski beidzas, ja pieaugušais ved bērnu.

Drošībai, protams, iesaka lietot aizsargķiveri, bet īres skrejriteņiem to nevar nodrošināt. Ja arī piedāvājums, cilvēki higiēnas apsvērumu dēļ no tām atsakās, norāda Edgars Jēkabsons.

"Aizsargķivere noderētu, jo tieši galvas traumas. Skrejriteņa vadītāja traumas vairāk līdzinās motociklista traumām, nevis velosipēdista traumām, jo kritiena mehānisms ir savādāks. Velosipēdists vairāk krīt uz sāniem, skrejriteņa vadītājs krīt "pāri ragiem"," bilst Oskars Irbītis. "Ķiveres ne vienmēr spēj pasargāt no sejas sasišanas. Ja brauc ikdienā brauc ar skrejriteni, ieteikums arī uzvilkt cimdus, kas paredzēti moto un velo braukšanai, jauniešiem arī lietot elkoņa un ceļu sargus. Traumatisms ar to krītas, to apliecina arī mediķi."

Augstskolas diploma iegūšana ārzemēs daudziem jauniešiem bieži vien ir vienvirziena biļete prom no Latvijas uz visiem laikiem. Vai situāciju var kaut kā mainīt, vērtējām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analīzē Latvijas Universitātes pasniedzēja un pētniece, doktorante Marija Vorkule un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Sociālo zinātņu fakultātes eksperts komunikācijas jautājumos, Sociālo zinātņu pētniecības centra pārstāvis Deniss Aleksandrs Ševeļovs.

Uzklausām Elīzu Ilzi Malcenieci, kurā pēc studijām ārzemēs izvēlējusies atgriezties Latvijā.

Marija Vorkule skaidro, ka pētījums liecina, ka galvenais iemesls, kāpēc jaunieši pēc studijām izvēlas palikt ārzemēs, ir, ka cilvēki grib pelnīt vairāk. Taču viņa atzīst, ka arī Latvijā cilvēki ar labu izglītību var nopelnīt.

"Man sāk likties, ka problēma ar to, ka cilvēki brauc prom un negrib atgriezties, ir varbūt sociālā nevienlīdzība. Un to, ka cilvēki Latvijā dažreiz jūtas neaizsargāti. Man šķiet, ka tur ir tā problēma," norāda Marija Vorkule.

Viņa atsaucas uz savas ģimenes pieredzi.

"Man, piemēram, ģimenē ir cilvēks, kurš strādā loģistikas centrā vienkāršo darbu. Un es sapratu, ka tā atšķirība starp cilvēku, kuram ir augstākā izglītība un kurš strādā kvalificētu darbu, un kurš strādā nekvalificētu darbu, Latvijā ir ļoti liela," atzīst Marija Vorkule. "Pieņemsim, viņiem darbā piedāvā līgumus tikai uz trim mēnešiem. Juridiski tas ir atļauts. Īpaši tad, kad vecums pienāk, kad tev vairs nav 30 vai 40 gadi, kad ir jau 50 - 60, viņiem piedāvā jau to īsāku periodu. Ja tu sāksi slimot, viss, darba tev vairs nebūs. 

Cilvēki apzinās Latvijā, ka, iespējams, ja tev nav tās izglītības, nav kvalifikācijas, ne visiem taču būt pētniekiem un doktorantiem,, tad tu neesi līdz galam aizsargās. Tu Lielbritānija, Norvēģija, Vācija būsi aizsargātāks."

Viņa norāda, ka Norvēģijā cilvēkiem nav izdevīgāki darba nosacījumi tikai tādēļ, ka tev ir kaut kāda kvalifikācija vai izglītība. Visi ir vienlīdzīgi. Visiem pienākas apdrošināšana, visiem pienākas slimības pabalsts un visiem pienākas atvaļinājums. Tas nav atkarīgs no tā, vai tev ir vai nav kvalifikācijas. 

"Kā ir Latvijā? Es strādāju kvalificēto darbu, es strādāju arī komunikācijas aģentūra, man pienākas veselības apdrošināšana, ļoti laba, pat ieskaitot psihoterapeita konsultācijas, un es par to nemaksāju necik. Savukārt tas cilvēks no manas ģimenes, kurš strādā nekvalificēto darbu, viņam veselības apdrošināšanas nav, un viņš vēl piemaksā pusi no polises cenas. Man šķiet, par šo ir stāsts," bilst Marija Vorkule.

"Es redzu un jūtu, ka jaunieši Latvijā nevar sevi inficēt ar sabiedrību, kas šeit notiek. Un varbūt viņi meklē arī pieņemošāku vai kosmopolītiskāku sabiedrību, kur viņi var atļauties būt paši. Latvijai diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams," norāda Deniss Aleksandrs Ševeļovs.

Jaunieši vērtē, ka ārzemēs sabiedrība ir pieņemošāka, cilvēki var labāk izpausties, kas Latvijā nav iespējams un nevar atrast šeit domubiedrus. 

"Tas varētu būt viens no punktiem, ka viņi vienkārši neredz šeit savu nākotni, viņi negrib cīnīties par savām tiesībām šeit, viņi nesaskata iespēju aizstāvēt sevi," atzīst Deniss Aleksandrs Ševeļovs

"Mans novērojums ir, ka tādēļ, ka Latvijas sabiedrība nav ļoti pieņemoša, ka ir diezgan tradicionāla, pluss, ko mēs tikko izrunājām, ka ir sliktāki apstākļi darba tirgū. Un tad kāpēc man vēl vajag šeit palikt, ja tur - ārzemēs veidojas priekšstats, ka dzīvot var labāk uzreiz un tagad? Varbūt tā nav taisnība," papildina Deniss Aleksandrs Ševeļovs.

Kā nepierast pie kara un kā nepagurt palīdzēt ukraiņiem. Raidījumā runājam par Latvijas uzņēmēju sniegto atbalstu Ukrainai. Un kā šajā politiski sarežģītajā situācijā neļauties panikai? Studijā ndibinājuma "Ganter Fonds" pārstāvji: modes māksliniece, uzņēmēja Ieva Ādamsone, uzņēmēji Artūrs Kristlībs un Aigars Loss, kuri regulāri dodas ar palīdzības kravām uz Ukrainu.

Līdz dārza darbu sezonai vēl krietns laiks, bet sagatavoties tiem, var jau tagad. Par ziemas dārza darbiem atgādinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska. Sazināmies ar stādu audzētavas "Dimzas" vadītāju Andreju Vītoliņu.

Kamēr vēl mīnusi ārā, dārzs jāliek mierā, bet jāatceras, ka Latvijā laika apstākļi ir dažādi. Bet ir lietas, kas arī marta sākumā jāizdara dārzā.

Jāatceras, ka marta saule dedzina un daudzi augi ir jūtīgi, kurus būtu vēlams piesegt no spilgtajiem saules stariem.

Tāpat jāuzmanās – kauliņkokiem pie temperatūras lielām svārstībām mēdz plaisāt miza.

Laiks arī pārbaudīt sēklu dīgtspēju.

Tāpat sākam modināt pelargonijas un citas puķes un sākam modināt "palodzes dārzkopību".

Daudzi grēko ar telpaugu negriešanu. Dārzkopes iesaka daudz drosmīgāk tos formēt.

Darba intervija var sagādāt ne mazums spriedzes un daudz cilvēku atzīst, ka tā nav bijusi iedrošinoša pieredze. Kā uzvesties darba intervijā, spēt pieteikt sevi un vienlaikus atstāt labu iespaidu, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga.

"Darba intervija ir pirmā tikšanās darba ņēmējam ar darba devēju. Tas ir pirmais iespaids, ko nevar atkārtot," atzīst Eva Selga. Pirmā intervija ir iepazīšanās un svarīgi, lai būtu labvēlīga gaisotne no darba devēja puses, jo cilvēks, kas atnāk, ir izrādījis vēlmi. Lai viņš atvērtos un spētu par sevi pastāstīt, gaisotnei ir jābūt pozitīvai.

CV ir tas, kā sevi pasniedzam, profesionālais apraksts par iepriekšējo pieredzi un izglītību, kā vēlamies pasniegt. Motivācijas vēstulē pasakām to, ko nevarēja iekļaut CV, kāpēc gribam konkrētā darba vietā būt, kāpēc esmu labāks par citiem.

Strīdīgs ir jautājums, vai pievienot fotogrāfiju. Tas nav obligāti.

Jana Strogonova min, ka cilvēki norāda, ka neraksta vecumu CV, lai uzaicinātu uz interviju. Cilvēki atzīst, ja viņi norādīs, ka ir 50+, tad pastāv iespēja, ka nemaz neaicinās uz interviju.

"Vecuma diskriminācija, ko diemžēl izjūtam Latvijā, neskatoties uz to, mums cilvēku pietrūkst, speciālistu pietrūkst. Diskriminē divas grupas – cilvēkus 50+ un jauniešus, kas tikko pabeiguši vidusskolu,

viņiem nav nekādu profesionālo iemaņu un īsti neviens darba devējs negrib ieguldīties, jo viņi ir sevis meklējumos, sava īstā darba meklējumos, viņi, iespējams, pēc pusgada, pēc kādiem mēnešiem mainīs darbu. Šīs ir divas grupas, ka Latvijā tiek diskriminētas, diemžēl," norāda Eva Selga.

Ekspertes min, ka svarīgi ir arī motivācijas vēstulē parādīt, ka potenciālais darba ņēmējs ir izpētījis uzņēmumu un tā parāda ieinteresētību. Motivācijas vēstulē vēlams atsaukties uz organizācijas vērtībām caur savu stāstījumu. Parādīt, ka esmu iepazinies.

Jo personīgāk uzrakstīs konkrētai organizācijai, tas var būt arī izšķirošs faktors, lai uzaicinātu uz pārrunām.

Cilvēki atzīst, ka izjūt lielu stresu, ejot uz darba interviju.

"Saprotu, ka bailes un pārdzīvojums, un uztraukums, ir. Pirms intervijas, tīri praktiski padomi. Noteikti ir svarīgi labi izgulēties. Es saprotu, ka priekšā grūta diena, bet vienalga izdarīt visu, lai būt labs miegs. Otra lieta, kas vēl var palīdzēt "sazemēties", ir silts, labi pagatavots ēdiens, piemēram, kāda putra vai gaļa. Bet ne pārāk daudz, lai nav tā, ka strādā vēders, bet nestrādā galva. Ķermenis, prāts un emocijas ir saistīti, izdarām visu, ko varam, ar ķermeni - paēdam, izguļamies," iesaka Jana Strogonova.

"Pirms intervijas vai uzstāšanās man pašai palīdz "spēka pozas". Tās ir visas atvērtās pozas, piemēram, rokas salikt sānos, kājas - plati un pastāvēt tā divas minūtes. Varbūt uzgaidāmajā telpā pirms intervijas tā nedarīs, bet kaut vai aizej uz labierīcībām un divas minūtes pastāvi tādā pozā. Man tas palīdz. Vai arī  sēdēt tā, ka esi atvērts."

Piezīmes uz darba interviju var droši ņemt līdz, kad esam uztraukušies, prāts skraida un nomierināties ir grūti.

Jana Strogonova iesaka uzrakstīt visu, ko gribētu par sevi pateikt.

"Varbūt tajā papīrā nemaz neieskaties, bet kā jau zinām, špikeri rakstot, vislabāk iemācamies," norāda Jana Strogonova. Tāpat vēlams padomāt par to, kas ir stiprās puses, ko es labi daru, varbūt pašam liekas nieks, bet tieši tas, iespējams, ir vajadzīgs.

Otrs – uzrakstīt, sagatavot jautājumus, ko pajautāt intervētājiem.

Tāpat ekspertes iesaka būt pašiem un netēlot. Ja pajautā kaut ko un gribas pateikt tikai "jā", vajadzētu saņemties pateikt vairāk, kaut vienu teikumu.

Līdz 2025. gada 1.aprīlim 1700 liftiem, kas uzstādīti pirms 2000.gada septembra, ir  jāveic drošuma novērtēšanas pārbaudes. Pašlaik šādas pārbaudes veiktas apmēram pusei no tiem, un ir skaidrs, ka daudzi lifti pārbaudīti netiks. Vai sāksies liftu piespiedu slēgšana, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Inženieris Artūrs Veiss, Rīgas namu pārvaldnieka Pakalpojumu nodrošināšanas pārvaldes direktors Jurijs Tukišs, SIA "Rīgas lifti" klientu apkalpošanas vadītājs Aigars Cunskis un mājas Blaumaņa ielā 6, Rīgā, pārvaldniece Nora Grigāne-Grīsle.

Vēža skrīninga mērķis ir laikus atklāt onkoloģisko slimību tās agrīnajā stadijā, bet ar šī mērķa izpildi, valstī iet kā pa celmiem Iemesli tam labi zināmi, bet labu risinājumu problēmai nav. Vai tomēr ir? Interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Nacionālā veselības dienesta Veselības aprūpes pakalpojumu projektu vadītāja Jūlija Voropajeva un Austrumu slimnīcas Ginekoloģijas klīnikas ginekoloģe, Latvijas Kolposkopijas biedrības valdes locekle Kristīne Pčolkina.

Vēža skrīningi, uz kuriem iedzīvotāji saņem uzaicinājumus un kuri jāveic: 

krūts vēža skrīnings ir jāveic sievietēm no 50 līdz 69 gadiem reizi divos gados, 

dzemdes kakla vēža skrīnings: sievietēm 25 un 28 gadu vecumā šķidruma citoloģiju, no 30 līdz 70 gadiem reizi piecos gados cilvēka papilomas vīrusu noteikšana,

zarnu vēža skrīnings gan sievietēm, gan vīriešiem no 50 līdz 74 gadiem reizi divos gados,  prostatas vēža skrīnings - vīriešiem no 50 līdz 75 gadiem arī reizi divos gados.

Ieteikums reģistrētēt e-adresi, lai droši saņemtu paziņojumu no Nacionālā veselības dienesta, ka jāveic kārtējā pārbaude. 

Kāpēc pacienti nedodas uz skrīningiem - šo jautājumu uzdevām Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidentei Alisei Nicmanei-Aišpurei. Viņa vērtē, ka ir neliela daļa cilvēku, kas paši aktīvi seko līdzi skrīningu veikšanai, bet lielākai daļai pacientu par bezmaksas skrīninga izmeklējumiem ir jāatgādina.

Digitālais veselības jaunuzņēmums "Longenesis" platformā "skrinings.lv" februārī laida klajā tiešsaistes testu dzemdes kakla vēža risku izzināšanai. Tas varētu palīdzēt identificēt katras sievietes individuālos riska faktorus un veikt nepieciešamos pasākumus veselības uzraudzībai un uzlabošanai. "Longenesis" projekta vadītāja Dārta Maija Zaķe stāsta, ka pirmajā nedēļā jau saņemti ap 1000 aizpildīti testi, bet projekts turpināsies līdz septembrim.

Valsts pārvaldē strādājošajiem ir pēdējais laiks pāriet uz darbu klātienē. Tā stingri ir norādījis Valsts prezidents. Vai tiešām, strādājot attālināti, zūd padarītā darba apjoms un kvalitāte? Par attālināta darba plusiem un mīnusiem spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Latvijas Personālvadības asociācijas pārstāve Gundega Dambe un darba un organizāciju psiholoģe Veronika Skorodihina.

"Nekas nav melnbalts un vienkāršs, attālinātais darbs ir uz palikšanu," pārliecināts Ivars Vanadziņš. "Droši vien vairāk jautājums ir par to, ko kurš īsti vēlas un kā to sasniegt un panākt, un kā atrast optimumu. Pētījuma rezultāti un Latvijas darbinieku sajūta rāda, ka tas ir atbalstīts. Arī attālināto darbu var organizēt dažādi, var atstāt pašplūsmā un haosā, tad, protams, viss ir slikti. To var darīt jēgpilni un tad vairums ir priecīgi, jo visi priecīgi nebūs nekad." 

Atsaucoties uz pētījumu, Vanadziņš norāda, ka cilvēki sāk vērtēt pozitīvāk balansu, trešā daļa norāda, ka ir spējuši atrast kompromisu starp darbu mājās un klātienē.

Gundega Dambe arī norāda, ka vairumā gadījumu cilvēki vēlas hibrīdrežīmā strādāt, kas ir normāli.

Viņa atzīst, ka attālinātā darba piekritēja, bet uzskata, ka Valsts kancelejas vadītāja lēmums par valsts pārvaldes darbu klātienē ir pareizs. Tomēr viņa norāda par blaknēm.

"Attālinātajam darbam ir daudz blaknes. Pēdējos gados konferencēs runā par divām būtiskām lietām, ko gribu arī uz publisko sektoru attiecināt, jo ir atšķirīga motivācija un pašdisciplīna publiskajā sektorā un tiem, kas strādā paši un paši sev nopelna naudu, turpina Gundega Dambe. "Viena blakne ir pašdisciplīna, kurai ir jābūt, pašmotivācija un efektivitāte. Šos vārdus neviens nav atcēlis. Ja jūt kancelejas vadītājs, ka viņam "neiet ar viņa kuģi, viņš nestūrē pareizā virzienā", jāmēģina drusciņ disciplinēt un tad atgriezties pie tiem modeļiem, kas var."

Vēl viņa min, ka ir tāds fenomens, ko dēvē "klusais aizgājējs", tas ir darbinieks, kurš ir zaudējis piesaisti, viņš izdara darbu minimālā līmenī un principā ir neefektīvs. Bet viņš neiet prom, jo viņam ir ērti. Viņš ir izdarījis neiesaistoties.

Klausies arī raidījumu Krustpunktā, kur sprieda par klātienes un attālinātā darba efektivitāti.