Brīvības bulvāris

Saruna ar kinozinātnieci Ingu Pērkoni. Vai okupācijas laika kino var rādīt bez skaidrojuma? Kā šī perioda kultūras mantojums ir saprotams jaunākām paaudzēm? Kas ir tie stāsti, ko par šo periodu mēs veidojam mūsdienu kino?

2024. gada 4. maijs savā ziņā ir atskaites punkts. Ir pagājuši vairāk nekā 34 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Socioloģiski ir pieaugusi paaudze, kurai nav tiešu attiecību ar padomju okupācijas periodu. Kā pēc neatkarības atgūšanas dzimusī paaudze redz šo periodu un kā tas tiek no jauna iekļauts mūsu kultūrā?

Ja mēs paliekam pie šīs socioloģiskās pozīcijas - 34 gadi kopš 4. maija - jautājums, kas tad ir tā paaudze, kura nomainīja vai nomaina to politisko kultūru un kā veidojas, tavuprāt, tā kodu sistēma par to pasauli, kura ir apkārt? Vai viņiem vispār ir kāda saistība ar to, kas bija pirms tam?

Inga Pērkone: Saistība noteikti ir un kaut kādi priekšstati par to, kā dzīvojuši viņu vecāki un vecvecāki, arī ir. Bet es domāju, ka tie priekšstati arvien vairāk droši vien atgādina tādus pasaku stāstus varbūt.

Pat arī jau tādi salīdzinoši nobrieduši cilvēki, tad, kad iznāca filma “Mana brīvība”, piemēram, izrādījās, ka viņi nezina, kas ir Ita Kozakeviča. Tas man bija ļoti tāds arī liels pārsteigums, ka jau faktiski nu cilvēki, kuriem jau tuvu 30, tas ir tā kā atklājums. Tad tu redzi, jā, ka tas ir jau pavisam nu kaut kāds cits laikmets, ka ne tikai padomju laiks, kas varbūt, ir tāds mitoloģizēts jauno cilvēku apziņā, ja vispār tur eksistē, bet jā, kā arī šo svarīgo atmodas un pārejas laiku uz atkal atjaunotās neatkarības laiku, ka tas nav zināms īstenībā.

Piemēram, 2005. gads - iznāca žurnālistes Kristīnes Matīsas grāmata par 50 padomju okupācijas perioda filmām, tā saucas "Vecās labās". Nezinu, vai šis nosaukums bija domāts ironiski, bet droši vien mēs šī perioda mākslu un ar kino vairs nevaram aplūkot tāpat kā vienkārši vecās labās. Vai šo 30 gadu laikā, piemēram, ir mainījies skatupunkts, kā uz to skatīties?

Inga Pērkone: Es domāju, ka noteikti ir. Bet tad ir jārunā, kurš skatās un kāpēc, jo viens ir, ka tagad arvien vairāk šīs filmas kļūst par tādu arī pētniecības objektu, viņas droši vien kļūst arī par iedvesmas avotu, teiksim, jau jaunai vēstures interpretācijai. Man pašai, piemēram, šobrīd vēl tādā tikai pavisam vēl ieceres stadijā ir arī valsts pētījumu programmas ietvaros par to, kādas bija metaforas, piemēram, 60. gadu dokumentālajās filmās un vai un kā viņus vispār šodienas skatītāji uztver. Tur ļoti skaidrs, ka tās, kas mums ir, kaut kādi izteikumi, rādījumi, ko savulaik mēs uzreiz sapratām un nolasījām, ka tagad jauni cilvēki pilnīgi neuztver. Par to, protams, ir jārunā, faktiski varbūt pat tāda kā vārdnīca tam jāveido.

Inga Pērkone ir kinozinātniece, Zinātniskās pētniecības centra vadošā pētniece Latvijas Kultūras akadēmijā un studiju programmas Audiovizuālā mākslas teorijas specializācijas vadītāja. Rīgas Kino muzeja direktore un grāmatu autore vairākām monogrāfijām par kino - "Tu, lielā vakara saule", "Esejas par modernismu Latvijas filmās", "Es varu tikai mīlēt. Sievietes tēls Latvijas filmās", "Kino Latvijā no 20. līdz 40. gadam" un līdzautore krājumam "Inscenējumu realitāte Latvijas aktierkino vēsturē".

Saruna ar vēsturnieku un Krievijas opozīcijas žurnālistu Maksimu Kuzahmetovu par Putina režīma nākotni, informācijas telpu krievu valodā un propagandas radīto pasaules uzskatu, par režīma valodu un staļinisma atkārtošanos.

Saruna ar vēsturnieku un Krievijas opozīcijas žurnālistu Maksimu Kuzahmetovu par Putina režīma nākotni, informācijas telpu krievu valodā un propagandas radīto pasaules uzskatu, par režīma valodu un staļinisma atkārtošanos.

Karš Ukrainā ilgst jau gandrīz 800 dienas, un pēc karadarbības Tuvajos Austrumos pastāv bažas, ka pasaule karam Ukrainā pievērsīs mazāku uzmanību. Izdevums "Politico" citēja ASV ģenerāli Vollī, kurš brīdināja, ka Krievijas bruņotie spēki Ukrainas kaujas laukā zaudējumus aizstāj daudz ātrāk, nekā varēja iedomāties. Raidījumā šoreiz saruna ar bijušo "Eho Moskvi" žurnālistu, vēsturniekuMaksimu Kuzahmetovu, kurš pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā pārcēlās uz Latviju. Par to, kāda ir Latvijas informatīvā telpa krievu valodā, vai un kādas ir Krievijas iespējas manipulēt ar mūsu informatīvo telpu.

Krievijas propagandas citāti, kas nonāk līdz mūsu informācijas videi – vai var secināt, ka agresijas līmenis Krievijas elitē pieaug?

Maksims Kuzahmetovs: Protams.

Ka pēc diviem kara gadiem Ukrainā kaut kas mainās un to iespējams noteikt pēc tā, kā mainās propagandas tonis?

Maksims Kuzahmetovs: Nē, es neloloju ilūzijas, ka propagandā varētu parādīties kādas pozitīvas notiņas. Nekā tamlīdzīga. Nekas nenorimstas, rodas tikai vēl lielāka agresijas. Drīzāk taisni… Šobrīd pat, ja parādās kaut kāds protests pret Putinu, tad tas pārsvarā nāk no turbopatriotiem, kas uzskata, ka vajag vēl stingrāku kursu, kodolieročus. Vajag totālu mobilizāciju. "Bet Putins, redziet, cenšas vēl kaut kā pa vecam. Viņš jau ir gados, vairs nav, kā bija. Nomainiet mums to veco Putinu pret jaunāku, enerģiskāku."

Jūs pats savā raidījumā stāstījāt, ka viņa tēvs joprojām esot dzīvs – deviņdesmitgadnieks.

Maksims Kuzahmetovs: Nē! Viņa tēvs ir miris. Es to neteicu. Tur bija kas cits… Es varēju teikt vienīgi to, ka viņa vecāki patiešām nodzīvoja gandrīz līdz 90 gadiem, tāpēc bail iedomāties, ka somatiskā veselība šim prātu izkūkojušajam diktatoram varētu būt tāda pati. Turklāt mūsdienu medicīnas brīnumi… Un viņš novilks vēl 20 gadus. Cik tas baisi pasaulei un šīs neprātīgās impērijas kaimiņiem, tai skaitā Latvijai.

Tā agresija, kas mainās, kā tā izpaužas? Kas tā par noskaņu? Vai ir kaut kāds…?

Maksims Kuzahmetovs: Šī agresija sākotnēji bija tāda uzvaroša, ar cepuri pakausī, ka "mēs viegli uzvarēsim", "Kijiva trīs dienās", bet tālāk – zaudējumi, grūtības, karš ievelkas, un tas ir tikai… nevis atskurbšana, bet tikai vēl lielāks niknums, vēl lielāks naids. Arī šīs elites iekšienē. Tās pastāvēšana atkarīga vienīgi no Putina, no šīs diktatūras. Grūti viņus nosaukt par eliti… Tāpēc viņiem liekas, ka jāizturas vēl agresīvāk, vienkārši jānoslauka Ukraina no zemes virsas. Fiziski jāiznīcina. Mēs redzam, kas notiek. Tiek iznīcināti dzīvojamie kvartāli, noslaucītas veselas pilsētas – tās tiek pārvērstas pelnos. Apzināti tiek iznīcināti cilvēku mājokļi, nevis militārie objekti – to Krievija nespēj. Un to visu ar sajūsmu uzņem tieši šie paši propagandisti. "Pareizi!"

Burtiski pirms dažām dienām šie paši propagandisti publiski teica: "Harkiva jāpadara dzīvošanai neiespējama." Tā ir milzīga pilsēta, tā vienkārši to nepārvērtīsi par ķieģeļu kaudzi, taču var izdarīt tā, lai tur nebūtu ūdens, elektrības, lai katru dienu būtu bumbošanas. Lai visi cilvēki no turienes aizietu. Ar to ir jānodarbojas. Tā ir viņu dzīves norma. Krievija ir terorisma valsts. Un diemžēl tūkstošiem cilvēku augšējos ešelonos to visu apsveic, tāpat arī miljoniem cilvēku apakšējos slāņos, kas šo propagandu skatās, tic tai un atbalsta.

Nesen iznāca portāla "Meduza" pielikums, grāmata "Varam atkārtot" – tieši Putina propagandas pētījumi, kuros autori stāsta, kā Putina varas valoda kļuvusi aizvien militarizētāka un kā Krievijas sabiedriskajā apziņā augusi aizvainojuma sajūta par kolektīvajiem Rietumiem. Un kā tas viss novedis pie uzbrukuma kaimiņvalstij. Tādi izteicieni kā "visi melo", "patiesība ir kaut kur pa vidu", "tas nav viennozīmīgi" – tas tiešām jau ir kaut kāds kanons.

Maksims Kuzahmetovs: Jā, es pats to visu dzirdēju, kamēr atrados Krievijā, tas bija briesmīgi. Kad it kā saprātīgi, izglītoti cilvēki tik un tā ietiepīgi atkārtoja: "visu patiesību mēs nezinām", "tas nav viennozīmīgi", "no mums kaut ko slēpj". Un tad tā šaušalīgā agresija, tāda pati pielaidība. Jā, vēlreiz atkārtošu. Tas nav tāpēc, ka Putins izdomājis kaut kādus propagandas brīnumus. Tas viss gūlās pateicīgā augsnē. Miljonu cilvēku apziņā tas viss jau pastāvēja.

Bija agresīva Padomju Savienība, kas arī uzbruka kaimiņiem. Padomju Savienība – tā bija atdzimusi Krievijas impērija, kuras pastāvēšana bija bezgalīgi uzbrukumi kaimiņiem iekšējās nabadzības apstākļos. Putins atnāca būtībā pie visa gatava. Joprojām ir dzīvi cilvēki, kas dzīvojuši PSRS laikos un uzskata, ka tā bija vislabākā valsts, kuru iznīcinājuši ienaidnieki, nodevēji. Tādi ārzemju aģenti kā es. Vajag to visu atjaunot, un būs laime vien. Kā atjaunot? Tikai iekarojot. Viņiem tas ir normāli. Tāpēc propaganda tikai pastiprina to, kas šiem cilvēkiem ir sirdīs un galvās. Ja viņiem vispār ir sirds un galva.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni par varas un mediju attiecībām, par sabiedrisko mediju uzdevumiem kara laikā, agresiju sociālajos medijos un sabiedrības izglītību mediju jautājumos.

"Tā attieksme pret medijiem un mēģinājumi kaut kā vērsties pret tiem dažādos veidos, manuprāt, ir saistīta ar ārkārtīgi vienkāršotu izpratni vispār par masu komunikācijas efektiem, jo viss stress saistībā ar mediju ietekmi ir stāsts par mediju efektiem," analizē Anda Rožukalne. "Šie uzskati, kas ir sen apgāzti un kas ir ļoti novecojuši, ka medijiem ir tāda lineāra iedarbība, var teikt arī kā skaļrunis, bet ir šī skaistā, klasiskā maģiskās lodes teorija, ka kaut ko pateiksi un tad tā ietekme tāda arī būs. Bet tā nedarbojas mediju efekti, bet

bailes un priekšstati, ka tā tas darbojas, un bailes no šīs iedarbības arī ir pamats tam, kāpēc ir dažāda veida apklusināšanas mēģinājumu - apklusināt profesionālus žurnālistus, apklusināt ekspertus, kas balstās uz datiem, kas varbūt nav izdevīgi vai nav labvēlīgi. Tie ir šie vienkāršotie, salīdzinoši senie no komunikācijas zinātnes viedokļa, uzskati par komunikācijas efektiem, kuri īstenībā nāk no vairāku pētnieku intereses par politisko pārliecināšanu, par politisko komunikāciju, nevis par medijiem.

Kuri ir daudzkārt mainījušies un kuru nozīme ir nevis transportējoša, kad kaut ko kādam nogādā hierarhiski, bet transformējoša, kā horizontāla platforma, kurā notiek ļoti dažāda virziena un līmeņu komunikācijas procesi, kuri transformē sabiedrību."

"Ilgstoša krīze, bailes, neziņa ir pārbaudījusi visu noturību. Bailes par drošību un rūpes par drošību attieksmē pret sabiedriskajiem medijiem pakāpeniski ir pārvērtušās par bailēm no domām, sarežģītām tēmām, pretrunīgām problēmām. Publiskā diskusija par sabiedriskajiem medijiem kļuvusi politizēta un ļoti polarizēta," tā pagājušajā nedēļā portālā "Delfi" rakstīja Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Anda Rožukalne. Vai sarūk mediju brīvības telpa Latvijā?

Tu raksti, ka stingrā attieksme, šie pārmetumi sabiedriskajiem medijiem norāda uz to, ka ir kādas citas politikā neatrisinātas problēmas, kuras šādā veidā ir ļoti viegli, pakļaujot drošības argumentiem, norakstīt uz medijiem. Ka tas ir viens no tiem iemesliem, kāpēc ik pa laikam mēs atgriežamies pie šī jautājuma par sabiedrisko mediju attieksmes ietekmējamību.

Anda Rožukalne: To rakstot, es domāju par vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, es mēģinu pateikt to, kas ilgstoši ir diskutēts profesionālā vidē, kā izpaužas pret medijiem vērstais diskurss vai antimediju diskurss, kur politiskajā komunikācijā mediju loma gan kopumā, gan sabiedrisko mediju sevišķi, jo tur politiķiem ir iespēja caur regulējumu ietekmēt, gan pret konkrētiem žurnālistiem [vērsties]. Veicina tādu procesu, ka mediju iespējas tiek samazinātas, iespējas kvalitatīvi strādāt, mediji tiek diskreditēta, padarīti par vainīgiem.

Mans mērķis bija salauzt šo vainošanas diskursu. Kas ir tipiski populistisks komunikācijas paņēmiens, ka ir kaut kādi ārējie ienaidnieki. Parasti tajā ienaidnieku sarakstā mediji ir vienā no pirmajām vietām. Profesionāli mediji Latvijas kontekstā - tie ir sabiedriskie mediji, kas tiek vainoti pie tā, [ka] nav viss kārtībā, sabiedrībā nav pietiekoši laba ekonomiskā attīstība un citas lietas.

Tas bija tas, ko es mēģinu pateikt. Turklāt mediju vainošana notiek dažādos līmeņos, arī ļoti augstā politiskā līmenī. Kā mēs zinām. Mums ir piemēri - vēršanās pret mediju izvēlētiem avotiem, tematiem, es domāju sabiedriskajiem medijiem. Mēģinājumi atrast, kā sodīt, kā vēl stingrāk regulēt, ierobežot, un, protams, tas atspoguļojas arī sociālās tīklošanās vietņu diezgan nežēlīgos uzbrukumos gan konkrētiem žurnālistiem, gan pastāvīgā tādā sabiedrisko mediju nonicināšanā. Un tas, man šķiet, ir ļoti nopietni.

Šie procesi, pēc pētījumiem, parasti notiek valstīs, kurās ir diezgan vāja demokrātija un arī ekonomiskās problēmas. Nu Latvijā, es domāju, mēs nevaram teikt, ka ir ļoti vāja demokrātija, bet ir mums problēmas ar to, bet, protams, mums ir arī ekonomiskās problēmas, nevienlīdzība. Un tas, ko es redzu, teiksim, analizējot, kā tas notiek,

es redzu, ka mediju loma tiek nonivelēta līdz tādam publiskās komunikācijas līmenim, kurā žurnālisti un arī profesionāli mediji, arī pētnieciskie žurnālisti tiek uzskatīti par politiķu konkurentiem. Līdzīgiem kā viņi, kurus tad var dragāt tāpat kā par saviem konkurentiem, lai gan pozīcijas un uzdevumi ir pilnīgi dažādi.

Un, redzot, kā to saka dažādu mediju kolēģi, es arī esmu intervējusi viņus saistībā ar skaļiem paziņojumiem par pašcenzūru, es domāju, ka tā ir nopietna problēma.

Anda Rožukalne ir bijusi Latvijas vadošā pētniece "Horizont 2020" projektā, kura mērķis bija izstrādāt diagnostikas rīkus politikas veidotājiem, plašsaziņas līdzekļiem, kritiskajām iestādēm un institūcijām, kā arī ekspertiem un žurnālistiem jautājumos, kas ļautu sniegt risku un iespēju novērtējumu attiecībā uz apzinātu komunikāciju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Ievu Strodi par mūsdienu pilsoni demokrātijā, par to, vai labs cilvēks un labs pilsonis ir viens un tas pats, un kā karš maina mūsu vērtības.

Kas ir mūsdienu demokrātija un kas ir pilsonis tajā, ko viņš dažādās iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijās var ietekmēt? Socioloģe Ieva Strode šobrīd strādā pie savas disertācijas, pētot pilsonības uztveri Latvijā. Vai pilsonības uztvere ir tikai formāla piederības apliecība ar pasi, vai tas ir kaut kas pavisam cits?

Kas ir ar pilsonības izjūtu: kādā ziņā pilsonība ir fakts vai tas ir process?

Ieva Strode: Ja mēs pieņemam, ka tā ir demokrātija, kurā cilvēkam ir jāpiedalās valsts pārvaldē, viņam ir tiesības ietekmēt kaut kādā veidā pieņemtos lēmumus, tad pilsonis parādās. Kā viņu interpretēt un cik tālu mēs varam aiziet vienā vai otrā virzienā? Vai ikviena mūsu darbība piederas pilsonības interpretācijai vai tomēr arī nav pilsoniska rīcība, ir vienkārši kā cilvēku rīcība.

Kas ir tas jautājums, kāpēc to pētīji tagad?

Ieva Strode: Kad izstrādāja Pilsonības likumu un grozījumus, bija skaidrs, ka mēs ņemam šo bināro lietu – kādam ir jābūt, kas ir pilsonis, kas nav pilsonis. Protams, ka tas labais pilsonis, viņa kritēriji mazliet parādās arī tur, jo valsts un sabiedrība vienojas, ko mēs uzņemsim par pilsoņiem. Kas ir tas kritērijs, kā mēs varam noteikt, kam ir tiesības būt pilsonim? Un tad, protams, ir vairākas pieejas, kā mēs varam skatīties.

Viens ir, piemēram, visi, kas te ir dzimuši, visi, kas bija pilsoņu pēcnācēji. Ja mēs atjaunojam valsti, tad mēs pieņemam kritēriju, ka visi bijušie pilsoņi uz 1940. gadu un viņu pēcnācēji ir pilsoņi, un pārējiem ir jāiziet šis naturalizācijas process. Tas, kas ir šobrīd spēkā.

Pilsonība un šis normatīvais elements, ko es pētu, tas ir kaut kas cits. Tas ir kaut kas vairāk. Tas ir, kā cilvēki, nevis tikai formāli [ir pilsoņi], bet kā tu izturies, kā tu iesaisties valsts pārvaldē. Vai tu iesaisties, tikai piedaloties vēlēšanās, vai pat tev nav jāpiedalās vēlēšanās, tas nav nekāds likuma pārkāpums mūsu valstī. Vai tu dari vēl kaut ko, lai iesaistītos? Vai, piemēram, šīs jaunās interpretācijas ir, ka tev ir jāpiedalās arī...

Labs pilsonis – to nosaka ne tikai viņa attiecības ar valsti, to nosaka ne tikai viņa attiecības ar kopienu, kas ir līdzpilsoņi, bet īstenībā parādās arī jauns rādītājs – tā ir mamma daba. Kā cilvēks izturas pret planētu un vai daba kā tāda ir atsevišķs spēlētājs vai atskaites kritērijs, piemēram, Latvijā? Manā pētījumā ir, ka šis ekoloģiskais pilsonis drīzāk parādās kā attieksme pret līdzpilsoņiem, tiem, kas tagad dzīvo, un tiem, kas dzīvos pēc mums.

Tā ir vērtība, kas tiek izcelta kā būtiska?

Ieva Strode: Tā ir kā būtiska, bet būtiska tāpēc, ka tā apliecina, kāds es esmu kā pilsonis. Un vai es domāju par Latvijas sabiedrību vai pasaules iedzīvotājiem, planētas iedzīvotājiem, kas dzīvos nevis tagad, bet kas dzīvos pēc, piemēram, nevis nākamā, bet pat aiznākamā paaudze. Vai viņiem būs ko elpot? Vai viņiem būs kur dzīvot? Vai viņiem būs ko dzert? Vai viņiem būs ko ēst? Galu galā, vai viņi par ezīšiem nemācīsies tikai no grāmatām?

Tavā pētījumā, kur ir salīdzināta vairāku gadu griezumā iedzīvotāju attieksme par jautājumu, kas ir labs pilsonis, dominē izpratne par to, ka tāds, kurš ir godīgs, tiek uzskatīts par labu pilsoni. Un tas, kas ir čakls. Ja mēs analizējam no šī viedokļa, vai tās ir vērtības vai īpašības, kā mums trūkst sabiedrībā, tāpēc mēs tām piešķiram vērtību?

Ieva Strode: Es nedomāju, ka tā ir vērtība kā tāda. Tā drīzāk ir laba pilsoņa pazīme. Un šeit ir atkal viens no tiem jautājumiem, kā mēs analizējam, cik politiskam jābūt pilsonim. Vai pilsonis ir tas pats, kas labs cilvēks, vai tas ir tomēr kaut kas ļoti specifisks? Jo skaidrs, ka ne čaklums, ne godīgums īsti nav kaut kas tāds, kas raksturo mūsu kā politiskās kopienas dalībnieku rīcība. Tas var raksturot mazliet, jo, ja tu esi čakls, tad tu maksā nodokļus. Ja tu esi godīgs, arī maksā nodokļus, tu netērē cietumu resursus, sabiedrības resursus. Nevienam tevi nav jāpieskata, nevienam tevi nav jāapsargā, nevienam nav jārisina problēmas, ko tu esi radījis. Tādā ziņā – jā, viņš ir kā pilsonis. Līdz ar to atkal šīs lomas ir diezgan savītas. Mēs nevaram nodalīt tikai šo pilsoni.

Bet atgriežoties pie jautājuma par vērtībām, vai tas ir kaut kas tāds, kas mums... Tas ir drīzāk pazīmju kopums, kas mums ļautu dzīvot labā sabiedrībā. Ja tu esi labs, čakls, godīgs, ievēro likumus, aizstāvi savas tiesības vai savu līdzcilvēku tiesības, tas mums visiem palīdzētu labāk dzīvot šajā sabiedrībā, šajā valstī. Vai tie, kuri skatās plašāk, arī uz planētas kopumā.

Ieva Strode ir socioloģe, pētījumu centra SKDS Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja. Veic pētījumus par sociālām un politiskām tēmām, arī iedzīvotāju politiskajiem uzskatiem, elektorālo izvēli un līdzdalību vēlēšanās. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktorante šobrīd strādā pie disertācijas un pētījuma "Sociālo procesu ietekme uz labu pilsoņu izpratnes veidošanos Latvijā". Ir vairāku zinātnisko publikāciju autore par pilsonības izpratni un nozīmi.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģijas profesori Aiju Zobenu par ģeopolitiskās telpas uztveri, postpadomju identitāti, starppaudžu etniskajām atšķirībām un Latvijas sabiedrības politiskajām kompetencēm.

Kā apzīmē to sabiedrību un vēsturisko piederību, kurā mēs dzīvojam, kur sākas un kur beidzas mūsu ģeopolitiskā un vērtību telpa? Vai mēs esam postpadomju sabiedrība vēl aizvien, vai mēs tagad esam Rietumu sabiedrība? Kā izvairīties no Krievijas informatīvās telpas un kā identificēt sevi ar Rietumiem?

2000. gadu sākumā es runāju ar kādu Krievijā populāru televīzijas žurnālistu, kurš teica, ka mūsdienas televizoru vairs nav iespējams izslēgt. Kas ir tas, ko šodien vairs nevaram izslēgt, pat ja gribētu no tā izvairīties?

Aija Zobena: Tur jau tā lieta, ja paskatāmies uz sabiedrību, tad mēs esam ļoti dažādi. Ir vesela virkne cilvēku, kuri nevar izslēgt, teiksim, sociālos medijus, nevar atslēgties no dažādām aplikācijām un izmanto tās kā galvenos informācijas kanālus.

(..) tajā pašā laikā pie mums dzīvo un laikam pat skaitliski viena no lielākām paaudzēm ir tie, kas ir dzimuši 50. - 60. gados, un starp viņiem ir ļoti dažādi cilvēki. Es pati arī piederu tai paaudzei. Manā vecumā ir cilvēki ar ļoti dažādu pieredzi. Tie kam, deviņdesmitajos gados izdevās ielēkt kaut kādā karjeras vilcienā, kam bija tajā laikā tādas vērtīgas prasmes kā svešvalodu zināšanas un arī kaut kādas datorzināšanas. Ja mēs paskatāmies uz vēl kādu gadu desmitu vecākiem, teiksim, četrdesmitos gados dzimušo paaudzi. Mana mamma ir vecāka, bet te ir tāda robežšķirtne, ko viņi arī savā starpā lieto, - vai tu lieto podziņu telefonu vai viedtelefonu?

Tātad

patiesībā mēs esam satikušies cilvēki, kas nāk no dažādiem laikmetiem. Tātad ir jaunā paaudze, kas ir dzimuši 21. gadsimtā, ar ļoti atšķirīgām prasmēm. Viņi jau piedzima, kā senāk teica, ar zelta karotīti mutē, tad šie jau piedzima ar rokām uz klaviatūras, ar prasmēm lietot visas modernās tehnoloģijas, bet viņi neprot daudz ko citu.

Un ko viņi neprot?

Aija Zobena: Viņi neprot, piemēram, ar ko mēs arī ļoti saskaramies, augstskolas pasniedzēja darbā, viņi prot lasīt, bet viņiem nav tekstpratības, viņi neuztver tekstu, viņi nespēj uztvert garākus tekstus un vispār neprot uztvert tekstus, jo viņiem ir ļoti maza lasīšanas pieredze. Tās vietā nāk vairāk tāda vizuālās uztveres pieredze, un rezultātā no tā ir arī sekas, ka viņiem ir grūti arī pašiem radīt tekstus, tātad pasniegt kaut kādus vēstījumus.

Ja mēs paskatāmies, kā cilvēki sarunājas: var salīdzināt cilvēkus, ko es esmu satikusi savā dzīvē, kuri jau sen jau ir aizsaulē, kas nebija nekādās augstās skolās gājuši, bet kas prata ļoti skaistā, ļoti precīzā valodā izteikties ar salīdzinājumiem, ar asociācijām un tā tālāk. Mūsdienās jauni cilvēki sarunājas, ļoti daudz žestikulē, lieto kaut kādus, teiksim, tādus koda vārdiņus, kur neko vairāk nevajag. Faktiski šis lūzums ir, ja skatos uz saviem studentiem, noticis varbūt kaut kādu pēdējo 10 gadu laikā.

Varbūt mēs piedzīvojam laikmetu, kurā vienkārši tas izteiksmes veids mainās? Mēs taču runājam par to, ka audiovizuālais saturs sāk dominēt pār rakstīto vārdu, ka tas Gūtenbergs ir beidzies.

Aija Zobena: Tas Gūtenbergs laikam tomēr nav beidzies, jo beigu beigās valoda ir. Tas laikmets droši vien būs beidzies, kad mākslīgā intelekta ģenerētus tekstus lasīs mākslīgais intelekts, tas ir, novedot to lietu līdz absurdam. Paldies Dievam, pašlaik, tie mākslīgā intelekta teksti, ko studenti mēģina iesmērēt, viņi tik primitīvi, ka viņus uzreiz var atšķirt.

 

Aija Zobena ir Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas profesore, Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktore. Strādājusi kopš 90. gadiem pie pārskata par Latvijas tautas attīstību, bijusi autore un zinātniskā redaktore pētījumiem par daudzveidīgajām un mainīgajām Latvijas identitātēm "Apmaldījušies brīvībā Anomija mūsdienu Latvijā", "Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā". Šobrīd strādā pie starptautiskā pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmas pētījuma, kas analizē svarīgākās kognitīvās un darba prasmes, kuras mūsdienās nepieciešamas, lai cilvēks varētu piedalīties sabiedrības dzīvē un attīstītos valsts ekonomika.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un Austrumeiropas pētījumu centra pētnieku Mārci Balodi par to, vai un kā varētu mainīties Krievijas politika pēc tā saucamajām prezidenta "velēšanām" Krievijā. Vai terora līmenis Krievijā pieaugs un kāda ir krievu politiskā uzvedība Latvijā?

Pirms vairāk nekā nedēļas Krievijā notikušās tā saucamās prezidenta "vēlēšanas" un pagājušās piektdienas, 22. marta, terora akts Maskavā ir divi notikumi, kas dod plašas iespējas interpretācijām par to, kas Krievijā notiek. Dod pamatu arī sazvērestības teorijām, tai skaitā par paša Putina iesaisti, vai kā viņš to izmantos savas politikas realizācijai tālāk. Abi šie notikumi dod iespēju precīzāk definēt, kāds tad ir politiskais režīms Krievijā, vai vardarbības slieksnis šajā valstī ir palielinājies un kādas konsekvences tas izsauks uz Krievijas realizēto karu Ukrainā.

Pēc tam, kad "vēlēšanas" ir beigušās, leģitimitāte Putina politikai ir formāli iegūta. Jautājums, ko uzdod daudzi, kāda varētu būt Kremļa jaunā politika pēc "vēlēšanām"?

Mārcis Balodis: Tādi jautājumi ir pilnīgi vietā. Šeit arī der atsaukt atmiņā pagātni – 2018. gadu, kad Putins saņēma, manuprāt, 77 procentus balsu, un acīmredzami šis mandāts tika interpretēts ka, lūk, absolūtais sabiedrības vairākums ir par Putinu, tātad Putina režīmam ir tiesības darīt to, ko tas uzskata par nepieciešamu.

Tas, ko 2018. gadā izdarīja, bija pensiju reforma. Un uzreiz Putina reitings manāmi nokrītas. Tātad acīmredzami tika nepareizi interpretēta situācija.

Es domāju, ka šāda pieredze pavisam noteikti ir palikusi Kremļa atmiņā. Pareizāk, Kremlis noteikti gribētu izvairīties no šādiem pārrēķiniem. Taču jārēķinās, ka ir, iespējams, jautājumi, kuri ir tā sasāpējušais vai no kuriem principā izvairīties vairs nevar. Piemēram, jautājums par mobilizāciju. Jājautā varbūt nedaudz vairāk militāriem ekspertiem par to, vai tas ir šobrīd nepieciešams, taču, ņemot vērā to, ka dažādas amatpersonas jau pēdējos kādus deviņus mēnešus noteikti ir mēģinājušas uzsvērti atgādināt visiem Krievijas iedzīvotājiem, ka mobilizācija šobrīd neesot nepieciešama, jo pietiekot brīvprātīgo. Tas liecina, ka viņi skaidri un gaiši saprot, cik ļoti sabiedrību tas jautājums uztrauc. Un pirms balsošanas šo jautājumu nedrīkstēja kustināt, tas bija absolūti nepopulārs un ar to varēja tikai zaudēt. Šobrīd atkal, teiksim tā, durvis paveras, lai šo jautājumu atkal paceltu gaisā.

Ja raugāmies ilgtermiņā, es domāju, drīzāk jārēķinās, ka Krievija turpinās pēc inerces iesākto politiku, bet kopējā tendence būs lejupejoša. Respektīvi, represijas tiks pastiprinātas, arī ekonomikai labāk neklāsies. Tādu, teiksim, strauju lēcienu, kaut kādā totalitārisma virzienā, uz to es liktu kā mazāk ticami.

Izteicāt versiju, ka, lai noturētu kontroli pār sabiedrību nākotnē Krievijā, varētu nākties celt vardarbības latiņu.

Mārcis Balodis: Jā, tāda varbūtība pastāv ar domu, ka, lai arī cik lielā mērā Krievijas sabiedrība nebūtu orientēta uz apātiju vai vienkārši pašsaglabāšanos un tā veidā gatavi klusēt, tomēr tā problēma, kur Krievija, tāpat kā daudzas citas autoritāras un totalitāras valstis nonāk, iznīcinot institūtus, valsts sāk zaudēt informāciju par to, kas valstī notiek, kas sabiedrībā notiek, kas sabiedrībai ir aktuāls.

Ar laiku tādā veidā valsts var sākt atkal iekāpt sabiedrības lauciņā par tālu, atsaucoties uz vēsturiskiem piemēriem, paaugstinot pensijas vecumu vai veicot kaut kādas nodokļu izmaiņas, kas var izsaukt sabiedrībā plašāku neapmierinātību, tai skaitā pat sabiedrības lojālajā daļā. Tajā brīdī režīmam tiešām var nākties ķerties klāt pie vardarbības, lai pieliktu punktu šādai sabiedrības pretestībai.

Kā mēs varam nosaukt tīri politoloģiski to režīmu, kas tur ir?

Mārcis Balodis: Putina režīmu bieži vien mēdz dēvēt par hibrīdautoritārismu. Varbūt ir kaut kādi atsevišķi elementi no totalitārisma un atsevišķos jautājumos patiešām mēģina panākt pat totālu kontroli pār to, ko iedzīvotāji dara vai kā viņi var izpausties. Taču citos jautājumos atkal valsts nemēģina pilnībā iekāpt vēl sabiedrības dārziņā. Tāpēc parasti to mēģina dēvēt par kaut kādu hibrīdautoritārismu.

Putina režīma viena no īpatnējām iezīmēm ir, pirmkārt, uzsvērtas, pat dīvainas, varētu teikt, attiecības ar jebko, kas ir saistīts ar juridisko procesu. Lai vai ko Krievija darīja gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, to mēģina pamatot juridiski. Tādā veidā valsts mēģina reizēm distancēties, un tādā veidā reizēm valstij izdodas aizsargāt iedzīvotājus no tādas nosacīti patvaļas atsevišķās situācijās. Un vienlaikus ar to visu tiek mēģināts uzturēt kaut kādu demokrātijas ilūziju.

Joprojām Krievijā ir amatpersonas, kuras laiku pa laikam runā par to, ka Krievija ir demokrātiska valsts, ka viņiem ir tāda alternatīva demokrātija.

Līdz ar to viņa nav pilnībā tīra, varbūt gluži autoritāra valsts kaut kādos jautājumos, taču totalitāri viņi arī nav. Reizēm ir kaut kāds mikslis no dažādām idejām.

 

Mārcis Balodis ir politikas zinātņu maģistrs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks. Primāri savos pētījumos pievērsies Krievijas hibrīddraudu aktivitāšu analīzei, prokremliskās dezinformācijas pētīšanai un tās ietekmei uz politiskajiem procesiem. Piedalījies pētījumu projektos par dezinformācijas riskiem Latvijas interneta mediju vietnēs, kā arī projektos par prokremliskās dezinformācijas naratīvu izsekošanu un atmaskošanu Latvijas mediju telpā. Ir vairāku publikāciju par Krievijas ārpolitiku un drošības politiku autors.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas zinātnieci Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi par mākslas brīvību kā vārda brīvības izpausmes formu, par padomju okupācijas perioda mākslas un kultūras uztveri mūsdienās, kā arī laikmetīgo mākslu un kara kontekstu.

Izstāžu zālē "Zuzeum" izstāde "Kur lai paslēpjās?" par padomju periodu uzjunda jautājumu par to, ko darīt un kā no jauna paskatīties uz padomju okupācijas laika mākslu. Līdzīgi kā mēs rekonstruējam šo vēstures periodu arī mūsdienu mākslā. Un, piemēram, Latvijas sabiedrisko mediju portālā skandāls par karikatūru publikāciju kara kontekstā liek mums uzdod arī jautājumu par mākslinieka vārda un mākslas brīvību un atbildību.

Tu savulaik grāmatā "Deviņdesmitie" veidoji sarunu ar Edgaru Vērpi, Miervaldi Poli, kas saucās "Iekāpt no viena kuģa otrā". Domājot tagad par padomju un postpadomju mākslu, nozīmētu no tā kuģa, kurā viņi toreiz pārkāpa, kāpt atpakaļ, vai kā mēs to varētu nosaukt? Kas ir tas process, kurā mēs šobrīd atrodamies?

Solvita Krese: 2005. gadā es taisīju tādu izstādi, kas saucās "Robežpārkāpēji", kur tieši tas, ko tu saki - pārkāpt no viena kuģa otrā. Mēs mēģinām izsekot tieši tai robežas pārkāpšanai gan tādā fiziskā veidā, gan tādā emocionālā veidā, gan tādā konceptuālā veidā. Apskatot to mākslinieku paaudzi, ko pārstāv Kristaps Ģelzis vai Aija Zariņa, vai Miervaldis Polis, kas vecākas paaudzes pārstāvis. Visa šī "robežpārkāpēju paaudze", kas ir gan Pētersons, Tillbergs, Breže, kuri ienāca ar jauniem vēstījumiem, ar jaunām kaut kādām izpausmes formām, kas padomju laikā īpaši nebija akceptētas, jo tad dominēja sociālistiskais reālisms. Bet viņi tajā laikā sāka burtiski pārkāpt robežas, proti, brauca uz ārzemēm, arī veidoja pirmās izstādes, un notika kontaktu veidošana ar ārvalstīm. Bet man liekas, ka viss šis postpadomju periods ir jāskata arī tieši no šī dekolonizācijas aspekta, no dekolonizācijas skatupunkta, jo, kamēr mēs neatbrīvojāmies no šī postkoloniālā mantojuma, tikmēr arī mēs nevaram izdarīt nekādus soļus uz priekšu. Un tas īstenībā ir tas, ar ko Mākslas centrs, mēs nodarbojamies jau gandrīz 20 gadus.

Mums ar kolēģiem zinātniskās konferencēs tieši deviņdesmitajos, divtūkstošo sākumā bija lielas debates, vai vispār mēs drīkstam lietot jēdzienu postkoloniālais, ka tas tomēr ir termins, kas radies pilnīgi citā kontekstā un kā mēs tagad viņu tā piemērojam, ka mums jādomā kaut kas pilnīgi cits. Bet mēs apliecinājām, ka visas pazīmes liecina par to, ka mēs šo terminu varam lietot. Tātad mums jāiet cauri šim dekolonizācijas procesam ļoti mērķtiecīgi, nevis norobežojoties no šīs vēstures, bet arī atskatoties uz viņu, kā iziet cauri un dekolonizēt viņu, prasīt atpakaļ tos mākslinieku vārdus, kas pieder mums, nevis kaut kādai abstraktai Padomju Savienībai, kas ir ielikta krievu kultūras kontekstā vai padomju kultūras kontekstā. Un arī skatīties uz tām sekām, ar ko mēs patreiz saskaramies, ko ir radījis šis padomju režīms, un būt apzinātiem par to, no kā tas nāk un kāpēc mēs esam šeit, kur mēs esam, no kurienes tās kājas aug un kā mēs esam nonākuši un kādas saistības ar mūsu pagātni. Tu nevari arī pārkāpt no viena kuģa otrā vispār aizmirstot, kas tad bija ar to pirmo kuģi, tev ir jāmācās no tām kļūdām vai jāsaprot, kādi apstākļu kopumu ir radījuši tās sekas, kurās mēs esam patreiz.

Kas ir tās tendences, cēloņi, kāpēc tā notiek? Ja ir šāda veida izstādes un tās parādās arvien biežāk, arī tas kino ienāk, ko iesākt ar to laikmetu un kā viņu paskaidrot.

Solvita Krese: Man liekas ir vajadzīgs viņu pārinterpretēt un pārskatīt, jo ja tas ir vienkārši kā tāda aizslēgta lāde, tur ir daudz lielāks risks, ka tas kaut kādā brīdī detonē un ienāk...

Kā pārinterpretēt, piemēram, Miervalža Poļa gleznoto Ļeņinu? Viņš gan pats ir sniedzis atbildi uz to, sakot, ka viņš var labi uzgleznot gan kaķi, zaķi, gan Ļeņinu.

Solvita Krese: Ja es būtu kurators, droši vien viņu izstādītu kopā ar viņa perfekti gleznotajiem tiem pekiniešu sunīšiem, kas, man liekas, ir viens no maniem mīļākajiem darbiem. Man liekas, ka tieši caur šo dekonstrukciju, tieši liekot Ļeņinu blakus Poļa gleznotajam sunītim un vienkārši vadot to naratīvu tā, ka tie ir viņa pasūtījuma portreti un tas ir tikpat labi suns, cik Ļeņins. Un, protams, tam visam vajadzīgs komentārs. Tā kā mēs patreiz strādājam ar ļoti daudzām jaunām lietām, šī diskursīvā telpa ir mainījusies gan attiecībā pret šo koloniālo mantojumu, gan pret arī, teiksim, feminisma aspektiem, kā mēs skatāmies mūsdienās atšķirīgi no pagātnes. Mēs varam izstādīt jebko no pagātnes, bet viņu ir vajadzīgs kontekstualizēt un skaidrot, veidot kaut kādu ietvaru. Es atkal tur neredzu nekādas bažas, es drīzāk redzu, ka tas ir labi, ka cilvēki uz to atskatās, bet svarīgi ir, kā to dara, lai tas nav tāda nostalģiska jūsma par vecajiem laikiem, bet lai tas tiešām ir dekonstruējuši, dekolonizējošs aspekts, ka izjauc pa detaļām un paskatās, no kā tad tā pagātne sastāv.

 

Solvita Krese ir mākslas zinātniece, studējusi mākslas zinātni Latvijas Mākslas akadēmijā un kultūras menedžmentu Marsela Hiktera institūtā. 2000. gadā izveidoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, bijusi iniciatore un kuratore vērienīgiem starptautiskiem mākslas projektiem. Kopš 2009. gada rīko laikmetīgās mākslas festivālu "Survival Kit". Solvita Krese ir vairāku mākslas pētniecības rakstu, mākslas izstāžu, mākslinieku katalogu tekstu autore. Viņas profesionālās intereses ir saistītas ar mākslas un urbānās vides attiecībām, mākslas sociāli politisko kontekstu, kā arī Latvijas laikmetīgās mākslas mantojuma apzināšanu un popularizēšanu.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieci un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerāldirektori par Latvijas dalību NATO 20 gadu garumā, NATO izaicinājumiem šobrīd, Latvijas sabiedrības drošības uztveri un Krievijas realizēto informatīvo karu.

"No stratēģiskā viedokļa "NATO ezers", protams, ir ļoti liela lieta. No drošības viedokļa mēs uzreiz redzam, ka šī Somijas un Zviedrijas, kam pateicoties mēs sākam runāt par "NATO ezeru", nes virkni nozīmīgu labumu Baltijas valstīm," analizē Sigita Struberga. "Pirmkārt, tas ir tā saucamais stratēģiskais dziļums, tātad ir atbalsts, tas ir gan gaiss, gan jūra, gan arī tie nu, cilvēka spēki, un tāpat tās ir tehnoloģijas, ko var piedāvāt šīs divas attīstītās Ziemeļvalstis.

Tiesa, ir jāsaka, ka tas, ko atkal ir svarīgi atcerēties, ka būtībā abas šīs valstis NATO partnervalstu statusā ir bijušas ilgstoši un ir bijušas kopējās mācībās, un tas process, lai šobrīd tās pilnvērtīgi integrētu, vairs nav tik garš un sarežģīts, kā dažkārt varētu likties, tas ir salīdzinoši viegli. Kas ir tā vēl papildus labā ziņa?

Tas Baltijas valstīm pilnīgi noteikti vairo drošību. Tajā pašā laikā es gribētu mudināt domāt arī par to, ka tas automātiski nenozīmē, ka Baltijas jūra tagad varētu tikt viegli slēgta Krievijas kuģiem vai gaisa telpa pilnībā slēgta gaisa kuģiem. No vienas puses, protams, tā drošība stiprinās, bet tajā pašā laikā nevajadzētu dzīvot ilūzijā, ka tas nozīmē, ka Baltijas jūra krieviem šobrīd ir pilnībā tā kā nepieejama."

Pēdējā mēneša laikā bieži tiek piesaukts NATO 5. pants, mēģinot izplatīt vēstījumu, kā tas būtu interpretējams un vai tas darbotos. Latvijas publiskajā vidē tīši vai aiz skepticisma inerces tika izplatīti vēstījumi, ka šis pants uzbrukuma gadījumā netiktu iedarbināts. Ukrainā karš turpinās. Kas ir Ukrainas kara jautājums Latvijā divus gadus pēc šī kara sākšanās? 

Latvija pirms 20 gadiem kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti, un šobrīd tiek uzskatīts, ka NATO piedzīvo būtiskākās izmaiņas kopš Aukstā kara. Ko īsti nozīmē šāds apgalvojums - NATO piedzīvo būtiskākās izmaiņas kopš Aukstā kara? Mums likās, ka tas, kas notika 2004. gadā, tās jau bija pietiekami būtiskas izmaiņas. 

Sigita Struberga: Es teiktu, ka NATO ir parādījis spēju vairākos nozīmīgos punktos dzīvot laikam līdzi un pārdzīvot būtiskas pārmaiņas. Manuprāt, kaut vai 5. panta iedarbināšana terorakta laikā vai arī vēlāk adaptācija 2014. gadā jaunajai situācijai arī bija jauns pavērsiena punkts. Un mēs redzam, ka tā transformācija ir notikusi patstāvīgi.

Kāpēc mēs runājam šobrīd par tām būtiskākajām pārmaiņām? Es teiktu, ka tā ir varbūt pirmā reize kopš Aukstā kara, kad Eiropas teritorijā mēs redzam, ka NATO ir sapratis to lielo izaicinājumu, kas ir radies. Mēs redzam paplašināšanos paralēli šai izpratnei par izaicinājumu. Un tas, ko vēl mēs redzam, ir būtisks pārskatījums dalībvalstīs gan par finanšu pielietojumu vai finanšu atvēlēšanu aizsardzībai, gan arī izpratne par to, ka ir jāmodernizē ieroči un tā tālāk. Visticamāk, tas ir tas, ko mēs liekam zem šīm būtiskajām pārmaiņām.

Kā jūs skaidrotu, kas ir tas iemesls, kādēļ ir mēģinājumi apgalvot, ka šis 5. pants nedarbotos? Kas tas īsti ir, jo daži saka, ka tā ir vienkārši Krievijas specdienestu operācija - šādā veidā sēt bailes, vai informācija par to, ka tas, kas ir rakstīts šajā vienošanās, īsti nedarbojas.

Manuprāt, te ir jāskatās divās daļās: viens noteikti ir Krievijas specoperācijas elements visticamāk, arī ir, jo mēs atrodamies informācijas kara apstākļos ar Krieviju. Bet otra daļa ir tā, ka mēs paši faktiski ar šīm publiskajām diskusijām, ko jūs pieminējāt, arī zināmā mērā lejam ūdeni šajās Krievijai izdevīgajās vējdzirnavās.

Protams, ka pamats šai diskusijai un pārdomām ir. Taču man liekas, ka tā vietā, lai apšaubītu 5. panta darbības iespējas, tie jautājumi mums būtu jāuzdod citi. Tie jautājumi, kas mums būtu jāuzdod, ir par to, cik daudz un vai pietiekami daudz mēs esam darījuši paši savas aizsardzības stiprināšanai, jo bez 5.panta ir virkne citu pantu, kas arī šobrīd izskan publiskajās diskusijās. Tas pamatā tomēr attiecas uz dalībvalsts pašas spēju, gatavību, uzcītību, strādājot pie savas aizsardzības. Protams, ka tas attiecas arī tālāk uz tiem politiskajiem lēmumiem, kas atkal ir daudz apspriesti šobrīd publiskajā telpā. Par kuriem mums, ņemot vērā īpaši mūsu kultūrtraumu, arī par ko runā šī padošanās bez cīņas pretim, salīdzinot ar somiem, tie ir tie jautājumi, kas mums ir jāatbild. Nevis tik daudz 5. pants. 

Mēs esam redzējuši 5. pantu vienreiz darbībā, bet septiņas reizes mēs esam redzējuši darbojoties 4. pantu, kad valstis ir sasaukušas uz konsultācijām pārējās dalībvalstis, tai skaitā 2022. gadā Latvija kopā ar līdzīgi domājošajiem bija sasaukusi uz konsultācijām un iedarbinājuši 4. pantu, domājot par pilna apmēra uzbrukumu Ukrainā. Tāpēc es domāju, ka ne to tik daudz mums vajadzētu apšaubīt, bet mums vajadzētu domāt par saviem mājasdarbiem un mājasdarbiem, kas attiecas uz ciešu kontaktu veidošanu tālāku pilnveidi ar mūsu sabiedrotajiem.

Sigita Struberga ir Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja un pētniece. Viņas jaunākās akadēmiskās publikācijas un pētījumi saistīti ar sabiedrības drošības uztveri, dažādām drošības dimensijām, stratēģisko komunikāciju, Krievijas un Ķīnas ietekmi Latvijā un Eiropā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar poļu vēsturnieku un publicistu, cilvēktiesību aktīvistu un 70. gadu disidentu Polijā Adamu Mihņiku. Par to, ko varam darīt situācijās, kad ārējais ļaunums pārsteidz, par Ukrainu un Eiropas solidaritāti, 20. gadsimta vēstures līdzībām ar mūsdienām un vēstures sniegtajām mācībām.

Adams Mihņiks, poļu vēsturnieks, publicists, cilvēktiesību aktīvists un bijušais politiskais ieslodzītais, bija viena no vadošajām figūrām Polijas opozīcijas kustībā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņš bija viens no studentu protestu līderiem 1968. gadā, kustības "Solidaritāte" un Leha Valensas padomnieks. 1989. gada maijā viņš izveidoja laikrakstu "Gazeta Wyborcza", kas ir ar lielāko tirāžu Polijā, un kļuva arī par šī laikraksta galveno redaktoru. 1989. gadā. Mihņiks bija viens no tiem, kurš iestājās par Ukrainas brīvības tiesībām. 90. gados regulāri publicējas izdevumos "Der Spiegel", "The Washington Post", "Le Monde". Mihņiks ir arī Minesotas, Mičiganas un Jaunās skolas ASV goda doktors. Izdevums "Financial Times" 2006. gadā viņa nosauca starp 20 pasaulē ievērojamākajiem žurnālistiem.