Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru, ASV ārpolitikas pētnieku Mārtiņu Hiršu par jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa iespējamo ārpolitiku, viņa izteikumiem un to nopietnību attiecībā uz mūsu reģionu.

Pēc ASV prezidenta vēlēšanām pasaules mediji iezīmē robežšķirtni, ko nozīmēs Donalda Trampa kļūšana par 47. ASV prezidentu. Šīsnedēļas komentārā amerikāņu populārā nedēļas žurnāla "The New Yorker" galvenais redaktors Deivids Remniks rakstīja, ka šobrīd vairs nav attaisnojuma tam, ja kāds neredz, ko var atnest Trampa administrācija. Vai tā būs imigrantu masveida deportācija, klimata politikas un cilvēktiesību politikas ignorēšana, NATO vājināšanās, uzbrukumi brīvai presei? Remniks raksta, ka tās nav paranoiķu iedomas, tie ir solījumi, kas tika izteikti no prezidenta kandidāta goda pjedestāla.

Raidījumā saruna ar politologu, Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru un ASV politikas pētnieku Mārtiņu Hiršu.

"Tas tēls, kas visiem ir pēc filmām visdrīzākais, ka prezidents viens pats ieiet iekšā telpā, izlemj, ko ASV darīs jebkurā situācijā. Nu, tas ir krīzes situācijās, jā. Bet tādos

ilgtermiņa plānos Kongress diezgan daudz var ietekmēt ASV rīcību un prezidentam nav pilnīgi absolūta rīcības brīvība. Viņš nevar pēkšņi pateikt: reku, vedam ārā karaspēku no Baltijas valstīm, vispār neko nedarām. Ja budžets ir iedots, tad ASV Aizsardzības ministrija viņu tērēs mūsu reģionā. Un tur pēdējos gados arī republikāņu kontrolētā prezidenta pozīcijā atrodoties, budžets ir tikai palielinājies.

Kā būs - redzēsim, kādi būs tie republikāņi, kas būs atbildīgos amatos, atbildēs par Drošības komiteju, Izlūkošanas komiteju, par Finanšu komiteju Kongresā. No viņiem būs atkarīgs, kur ASV tērēs naudu un kāds būs skatījums uz Baltijas drošību. Kas tur būs, to mēs redzēsim tikai pēc pāris mēnešiem," analizē Mārtiņš Hiršs.

Jūs jau 2016. gadā pirms Trampa prezidentūras rakstījāt, ka – un tad vēl nebija skaidrs, vai uzvarēs Hilarija Klintone vai Donalds Tramps –, ka ASV prezidenta vēlēšanas izšķirs, kādu ASV ārpolitiku īstenos attiecībās ar Krieviju un NATO aliansi. Jūs rakstījāt, ka Hilarijas Klintones ārpolitikas platforma šajos jautājumos ir Latvijai vislabvēlīgākā, kamēr Tramps un Sanderss vēlas mazināt ASV lomu pasaulē un mainīt ASV ārpolitiku Baltijai nelabvēlīgā virzienā. Vai šobrīd, gandrīz pēc 10 gadiem, nevarētu rakstīt tieši to pašu?

Mārtiņš Hiršs: Varētu. Tie Trampa uzskati par pasauli, par ārpolitiku nav mainījušies jau desmitiem gadus. Ja mēs lasām Trampa intervijas 80. gadu beigās, viņš teica to pašu – tarifi, Krievija, Ķīna viņam simpatizē, kamēr tie demokrātisko valstu līderi apkrāpj amerikāņus. Tur gan viņš runāja par Japānu vairāk pirms 40 gadiem. Bet tās tēzes, ka sabiedrotie mūs apkrāpj, ka tarifi ir kaut kas labs, tas nav nekas jauns. Viņš tam ticējis visu savu dzīvi, un kāpēc lai pēkšņi viņš vecumdienās mainīt savas domas? Tā kā Tramps kopumā ļoti daudzas domas sistemātiski ir atkārtojis atkal un atkal, un tāda izaugsme viņam prezidenta amatā nav bijusi pagājušajā termiņā un nebūs arī šajā, visticamāk.

Runa ir tomēr par ārpolitiku un viņa izteikumiem. Tikko arī bija publicēta intervija ar politologu Frensisu Fukujamu, kurš apgalvo, ka tā ir kļūda, mums ir ļoti nopietni jāuztver viņa [Trampa] paziņojumi. Un tā ir atšķirība, ja mēs agrāk uzskatījām, ka Tramps viskautko sarunā, ir priekšvēlēšanu retorika, ir tik daudz meli, tad šoreiz no visiem komentētājiem iezīmējas, ka šoreiz tas ir nopietni.

Mārtiņš Hiršs: Tur ir divi aspekti. Trampa pieeja vēlēšanām kopumā ir izmest daudzus šādus paziņojumus, uzvarēt vēlēšanās un tad vēl domāt, ko mēs vispār darīsim. Atšķirība starp tagad un pirms astoņiem gadiem ir, ka Trampam arī būs brīvas rokas īstenot savu ārpolitiku. Republikāņu kontrolē ir augšpalāta, apakšpalātu visdrīzākais arī kontrolēs. Augstākā tiesa ir republikāņu kontrolē. Visdrīzākais,  Tramps ir mācījies no pagājušās reizes un liks amatos cilvēkus, kuri piekrīt Trampam. Nevis tie tradicionāli republikāņi, bet vai nu MAGA (Make America Great Again) republikāņi, vai Trampa draugi, paziņas, sabiedrotie, kuri Trampam neteiks nē. Jo pirms astoņiem gadiem bija vairākas reizes, kad Tramps pateica ārpolitikā darīsim šo, piemēram, vilksim ārā karavīrus no Sīrijas. Tad vai nu ārlietu ministrs vai aizsardzības ministrs pasaka – nē, nedarīsim, jo tas galīgi nav par labu Amerikai.

Tramps drīzākais mēģinās daudz brīvāk rīkoties ārpolitikā nekā pirms astoņiem gadiem, un viņam visdrīzākais sanāks, jo šie iekšējie ierobežojumi, kuri bija pirms astoņiem gadiem, vairs nav.

Tajā pašā laikā nevajag arī pārvērtēt. Tramps var piedāvāt radikālas lietas arī par Ukrainu, Krieviju, bet tur daudz kas ir atkarīgs no pašiem krieviem, pašiem ukraiņiem. Tramps, ASV – viņi nav visvareni. Viņi nevar vienā dienā vai pāris nedēļās atrisināt šausmīgi sarežģītus, ieilgušus konfliktus.

Izskanēja paziņojums par 24 stundām, kurās pārtrauks karu Ukrainā.

Mārtiņš Hiršs: Tas ir tas Trampa runas stils: labs – ļauns, melns – balts, tādi pārspīlēti paziņojumi. Vienīgais veids, kā Tramps var 24 stundu laikā atrisināt, piespiest Ukrainu kaut kādā veidā padoties. Tur nav nekāds veids, kā varētu kaut kādi diplomātiski risinājumi vienas dienas laikā būt. Jo ukraiņi, krievi – viņi arī ir gudri valstu līderi, kuri kalkulē. Mēs varam parunāt tālākajiem par scenārijiem, kāda Ukrainas kalkulācija varētu būt, kāda – Krievijas ar Trampu, bet ātri, vienkārši risinājumi šausmīgi sarežģītiem ieilgušajiem konfliktiem nav.

 

Mārtiņš Hiršs ir politikas zinātņu doktors, studējis Latvijas Universitātē, Ņujorkas universitātē, ir Rīgas Juridiskās augstskolas lektors. Veidojis tādas publikācijas "Kā Eiropa sadzīvo ar Trampa ASV? Latvijas intereses Eiropas Savienībā", "2016. gads — izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām. Latvijas intereses Eiropas Savienībā"; 2018. gadā veidojis Eiropas Ārpolitikas centra pētījumu "Donalds Tramps Amerika pirmā 2016. gads - izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām Latvijas intereses Eiropas Savienībā: drošības riski Baltijas valstīm pēc ASV vēlēšanām".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mediju un komunikācijas pētnieku Jāni Juzefoviču par mediju nozīmi hibrīdkara laikā – no nāciju veidošanas idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, par vārda brīvību un uzticēšanos medijiem.

Latvijas sabiedrisko un komerciālo mediju informāciju lielākoties par ticamu uzskata 32% sabiedrības. Mazākumtautību iedzīvotāji retāk uzskata mediju sniegto informāciju par ticamu. Tā domā apmēram 15% no Latvijas mazākumtautību iedzīvotājiem. Tādu informāciju pagājušajā nedēļā saņēmām no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un viņu pētījuma par Latvijas iedzīvotāju medijpratību.

Mediju nozīme hibrīdkara laikā: no nācijas veidošanās idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, vārda brīvības un postpatiesības laikmeta mediju pasaule. Par šo raidījumā saruna ar mediju pētnieku, komunikāciju zinātņu doktoru un Rīgas Stradiņa universitātes vadošo pētnieku Jāni Juzefoviču.

"Ļoti būtisks ir sociālekonomiskais nošķīrums. Mēs redzam visos mūsu pētījumos, ka tie, kuriem iet sliktāk sociālekonomiski, viņi mazāk uzticas institūcijām, arī tostarp medijiem. Tāpēc nevajadzētu pārspīlēt to atšķirību starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Patiesībā varbūt mums būtu vairāk jāuztraucas, kā veidojas šīs sociālekonomiskās plaisas," analizē Jānis Juzefovičs. "Tas ir saistīts ar to uzticēšanos institūcijām kopumā.

Arī krievvalodīgo vidū mēs redzam, tie krievvalodīgie, kuriem iet labi un viņiem ir labas izglītības un labi darbi, un viņi ir veiksmīgi, viņi arī ir pozitīvāk noskaņoti pret institūcijām, pret medijiem. Viņi mazāk arī lieto Krievijas medijus un mazāk ir uzņēmīgi pret Krievijas propagandu."

Pirms kādiem pieciem gadiem mēs apgalvojām – arī tavos pētījumos tas iezīmējās, ka mēs dzīvojam laikā, kad apkārt ir ļoti daudz informācijas. Tās ir ne tikai daudz, bet tā mēdz būt arī sarežģīta, pretrunīga un pat nepatiesa. Un tad radās jautājums: cik lielā mērā mediji mums palīdz saprast to, kas un kā Latvijā un pasaulē notiek? Un mēs redzam, ka arvien mazāk, jo tā uzticības līkne samazinās.

Jānis Juzefovičs: Ar to uzticēšanos medijiem jābūt uzmanīgiem, jo diezgan bieži, es teiktu, ka pamatā tas tomēr nav jautājums par uzticēšanos medijiem, bet par uzticēšanos citām institūcijām un politiskajām institūcijām, par varas un sabiedrības attiecībām. Protams, ka tas ir kaut kāds novērtējums mediju darbam, bet nevajadzētu izmantot tādu, es to esmu arī kritizējis arī, mediju centrētu pieeju, skaidrojot kaut kādas mediju lietošanas... Gan žurnālistiski, bet pamatā jau ziņu mediji, žurnālistikas institūcijas.

Bet uzticēšanās medijiem jautājums: ja mēs pajautājām cilvēkam, cik lielā mērā jūs uzticaties vai neuzticaties medijiem? Bet tur sakausējas kopā arī attieksme pret politisko eliti, politiskajām institūcijām. Līdz ar to tas nav jautājums tikai par uzticēšanos medijiem, tas ir jautājums par uzticēšanos institūcijām kopumā. Un to mēs ļoti labi redzam. Tās pašas mazākumtautības kopumā mazāk uzticas institūcijām, ne tikai medijiem. Igaunijā kopumā vairāk uzticas institūcijām, kopumā un arī medijiem. Es aicinātu skatīties to plašākā kontekstā.

Mēs visu laiku apgalvojam, ka atrodamies tādos de facto hibrīdkara apstākļos, kur viens no rādītājiem ir cīņa par cilvēku prātiem. Vai, tavuprāt, šajos apstākļos būtu medijiem kaut kāds īpašs uzdevums? Tu pats arī savulaik rakstīji grāmatu par Latvijas Televīziju, kur aplūkoju šo Latvijas Televīzijas misiju kā tādu nācijas veidošanas aspektu. Vai tu arī redzētu, ka šajā brīdī mums būtu jādomā par mūsu mediju ainavu, tai skaitā par sabiedriskajiem medijiem, kuri no nākamā gada darbosies citā juridiskā statusā, ka mums ir jāpārskata tas, vai medijs kā nācijas veidošanas misija ir no jauna aktualizējama?

Jānis Juzefovičs: Es domāju, ka tā ir bijusi aktuāla gan iepriekš, gan tagad. Protams, karš droši vien rosina pārskatīt kaut kādas iepriekšējās prakses un varbūt kritiski palūkoties uz tām, bet vienlaikus, protams, ka ir jāsaprot – ja mēs domājam par nācijas veidošanu un tiem uzstādījumiem, līdz šim ir dominējuši un turpina dominēt tādi etnokulturāli, pieeja varbūt mazāk pilsoniskajās vērtībās balstīta. Un tagad līdz ar karu tā ideja, ka mēs varētu kaut kādām pilsoniskām vērtībām saliedēties varbūt, ka valoda, ka ne obligāti mums jālieto visiem mediji latviešu valodā un ka tādā veidā tad mēs būvējam to nācijām. Tas etnokulturālais ir nostiprinājies.

Es negribētu kritizēt tās pieejas, mēs varam nāciju būvēt dažādos veidos. Es gan domāju, ka Latvijas apstākļos mums droši vien būtu vajadzīgs kaut kāds balanss starp to etnokulturālo perspektīvu un pilsonisko, kaut kā kombinēt tos elementus no vienas, no otras pieejas.

Tu vari iezīmēt atšķirības starp abām divām, kas būtu tā etnokultūrālā un pilsoniskā?

Jānis Juzefovičs: Tā ļoti vienkārši runājot, vai nāciju veido tas, ka mēs visi skatāmies televīziju latviešu valodā? Vai nāciju veido tas, ka mēs visi sekojam līdzi televīzijas ziņām, interesējamies par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, vienalga, kādā valodā, vai tas ir latviešu vai krievu valodā? Tātad – kas ir svarīgāk, vai tas, lai cilvēki saliedējas ap medijiem vienā valodā, vai tas, ka viņi iegūst informāciju – patiesu, uzticamu, drošu, bet neatkarīgi no tā, kādā valodā tas saturs ir veidots. Tās būtu, vienkārši sakot, tās atšķirības, ja mēs piemērojam medijiem.

Protams, ka tur ir plašāka tā teorētiskā diskusija par nācijas veidošanu. Bet es saprotu, ka karš dod iespēju un arī varbūt pieprasa pārskatīt kaut kādas esošās prakses. Bet jautājums – kas ir tas, ko mēs vēlamies sasniegt? Es konkrēti domāju, mēs runājam par uzstādījumu, ka mums nav vajadzīgs saturs krievu valodā vai ir mazākā mērā, nekā tas ir līdz šim – ko mēs ar to sasniegsim?

Kā tu pats domā?

Jānis Juzefovičs: Mēs tagad nomērījām, kas notiek ar mediju lietošanas praksēm pēc tam, kad tika atslēgti Krievijas propagandas televīzijas kanāli. Un varētu domāt, ka tās krievvalodīgās auditorijas, tie, kuri mājās lieto krievu valodu ģimenē, ka viņi kaut kā varētu vairāk sākt lietot nacionālos medijus, vienalga, latviešu vai krievu valodā, vai Rietumu medijus vai Krievijas neatkarīgos medijus. Bet tā tas nav noticis.

Mēs redzam, ka interese par nacionālajiem Rietumu un Krievijas neatkarīgiem medijiem nav palielinājusies.

Tie, kas lietoja, tie lieto arī tagad un tādā pašā apmērā, tur nav nekādu būtisku pārmaiņu. Ja politikas veidotāju mērķis ir panākt to, lai krievvalodīgie vairāk lietotu saturu latviešu valodā, tas visdrīzāk nenotiks.

 

Jānis Juzefovičs ir Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks, studējis Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Stokholmas universitātē un doktora grādu Vestminsteres universitātē Londonā. Kā pētnieks strādājis Tartu universitātē un Vidzemes augstskolā, grāmatas "Nacionālā iedomāšanās postkomunistiskajā Latvijā" autors, kurā definēja sabiedrisko televīziju, definējot nāciju. Viņa pētnieciskās intereses ir krievvalodīgā auditorija Latvijā. Pirms akadēmiskās darbības strādājis arī kā žurnālists.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Parīzes Zinātņu institūta politoloģi, profesori Marī Mendrasu [Marie Mendras] par viņas jauno grāmatu “Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija” (La guerre permanente. L’ultime stratégie du Kremlin) – par Krievijas izjukšanas scenārijiem, uzvaras jēdzienu un kara sarunām.

Kāpēc Kremļa vadītājs ir iesaistījis savu valsti briesmīgi nāvējošā karā ar nereāliem mērķiem? Kāpēc Putins uzstājīgi atsakās no termina 'karš' un izmanto vēl aizvien terminu 'speciālā operācija', terminu, ko speciālie dienesti izmantoja boļševiku politiskās policijas izveides laikā 1918. gadā. Kādi iemesli šīm saasinātajām revanšam pret ukraiņiem? Kā izskaidrot šādu riskantu lēmumu, ka Krievija nebija apdraudēta? Ar šādiem jautājumiem sākas šogad iznākusī franču politoloģes un Marī Medrasas grāmata "Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija". Ar pētnieci arī sarunu raidījumā.

Vācijas izlūkošanas pārvalde brīdinājusi, ka līdz 2030. gadam Krievijā teorētiski varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tas tika teikts Bundestāga publiskā sēdē. Kā jūs redzat šo iespējamo notikumu attīstību nākamajos sešos gados?

Marī Medrasa: Tas nav iespējams. Tas nav iespējams! Es nesaprotu, kāpēc mūsu Eiropas valstīs izlūkošanas pārvaldes vai dažkārt valdības vadītāji runā par šiem jaunajiem lielajiem draudiem, par to, ka Krievijas armija uzbruktu NATO. Vienīgajai lielajai politiskajai un militārajai aliansei pasaulē.

NATO apvienoti vairāk nekā puse visas pasaules militāro spēku. Un Krievijas armija nebija pat spējīga ieņemt Kijivu 2022. gada pavasarī. Tagad Krievija sūta savus vīrus nāvē Austrumukrainā tikai tāpēc, lai iegūtu vēl dažus kvadrātkilometrus pilnīgi bez jebkādām spējām izlauzties uz priekšu. Tas ir postīšanas karš. Tas ir krimināls karš ar nolūku iznīcināt ukraiņu tautu un ukraiņu valsti. Un viņi cieš neveiksmi, jo netika gaidījuši tik ievērojamu pretestību no ukraiņu puses. Ne tikai Ukrainas armijas pretestību, bet pretestību, ko nodrošina iedzīvotāju pašaizsardzības komitejas, ko izveidoja pirms 10 gadiem pēc Krimas aneksijas visā Ukrainā. 

Kā var gaidīt, ka šī armija, ko nu jau veido arī jauniesaucamie un kriminālnoziedznieki no cietumiem, kā var gaidīt, ka viņi uzbruks NATO milzīgajam militārajam spēkam Eiropā? Tur nav nekādas loģikas. 

(..)

Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzvaras plāna mērķis ir nostiprināt viņa valsts pozīcijas tādā mērā, lai varētu izbeigt karu ar Krieviju varbūt jau nākamgad. Jūsu skatījumā – cik reālistisks ir šis Zelenska jaunais uzvaras plāns? Jo tajā ietilpst arī Ukrainas iestāšanās NATO.

Marī Medrasa: Volodimiram Zelenskim jau no paša kara sākuma ir nācies mūs spiest rīkoties. Mēs vienmēr iepaliekam. "Mēs" – Rietumu demokrātija, Ukrainas sabiedrotie. Mēs visu laiku tikai skrienam pakaļ šim kara vilcienam, vienmēr kavējamies. Tāpēc Zelenskis grib uzsvērt faktu, ka, ja mēs ļoti, ļoti strauji nepalielināsim savu atbalstu un to, ko viņi, ukraiņi, lūdz jau vairāk nekā divus gadus, saistībā ar aprīkojumu, bruņojumu, tehnoloģiju utt.… Ka varbūt viņi vairs nespēs nosargāt Eiropas drošību. Un, protams, kad viņš nāk ar šo plānu, galvenais priekšnoteikums uzvarai, kas no prezidenta Zelenska viedokļa ir Krievijas spēku atvilkšana… Varbūt pakāpeniska atvilkšana, mēs nezinām, taču tā ir Krievijas spēku atvilkšana. 

Viņš zina, ka šī Krievijas spēku atvilkšana nenotiks, kamēr Kremlis un Krievijas militārie virspavēlnieki nesapratīs, ka NATO pilnībā militāri atbalsta Ukrainu un sniedz tai maksimālo drošības garantiju, proti, NATO biedra statusu. To viņš mums cenšas paskaidrot, labi zinot, ka tas nenotiks nākamajās pāris nedēļās.

Bet nākamajos pāris gados?

Marī Medrasa: Nu, ir vairāki faktori… Pēc dažām nedēļām mēs zināsim vairāk par ASV prezidenta un Kongresa vēlēšanām. Šis ir ļoti grūts laiks Ukrainai, taču es gribētu uzsvērt kādu faktoru, par ko mēs nerunājam pietiekami daudz: šis ir ļoti, ļoti grūts laiks arī Krievijas armijai. Krievijas armijā ir daudz plaisu, plaisas ir kaimiņu reģionā, kas tagad tiek bieži apšaudīts vai daļēji okupēts kā Kurskas apgabals. Un… Paraudzīsimies uz to šādi. Krievijas armijai neiet labi, ņemot vērā milzīgo cilvēku skaitu, ko viņi sūta uz fronti. Viņiem ir daudz vairāk kritušo kaujas laukā nekā ukraiņiem. Un viņiem arī ir lielas problēmas ar apgādi. Viņiem tagad jāiepērk detaļas no Ziemeļkorejas, par ko maksā Ķīna… Krievijas armija spēj turpināt vienīgi novājināšanas karu. Turpināt bombardēt, nodarīt postījumus. Taču viņi nespēj iekarot Ukrainu un to pārvaldīt.

Vai jūs redzat, kā Kijiva varētu uzvarēt šai karā un ko tieši nozīmētu uzvara?

Marī Medrasa: Jā. Esmu pārtraukusi lietot terminus "miers", "uzvara", "uzvarēt".

Kāpēc?

Marī Medrasa: Pagājušajā pavasarī es teicu saviem ukraiņu kolēģiem, ka, manuprāt, nav prātīgi saukt Kijivas rīkotās konferences par miera konferencēm. Tās ir kara konferences. Tāpat kā mums, sabiedrotajiem, bija kara konferences Otrā pasaules kara laikā - 1943., 1944. un 1945. gadā. Mēs esam kara sarunās savā, sabiedroto, starpā. Mēs neapspriežamies ar Putinu. Neviens nevar runāt ar Putinu, pat ne viņa padomdevēji. Tas cilvēks ir pilnīgi noslēdzies savā paranojā un bailēs. Un ikreiz, kad viņš saka: "Esmu gatavs! Esmu gatavs mieram, tikai viss paliks man. Es paturēšu reģionus, ko esmu iekarojis 2022. gada septembrī…" Un tie ir meli. "…un pievienojis Krievijas Federācijai." Tie tātad ir četri daļēji okupētie reģioni plus Krima un Sevastopole, kas jau iepriekš bija iekļauta Krievijas Federācijā. 

Mēs esam kara situācijā. Tas ir briesmīgs karš. Mēs sanākam uz kara sarunām. Un ikreiz, kad esam pavirzījušies uz priekšu, Putins ir teicis: "Es nemaz negribu vienoties, es netaisos meklēt vienošanos ar ukraiņiem, kuriem NATO un ASV maksā, lai viņi karotu pret mums." 

Mēs dzīvojam šajā nenormālajā pasaulē, kurā valda Krievijas dezinformācija, centieni iedragāt valsts varu, meli. Droši vien Latvijā mazāk nekā Francijā. Taču šī Krievijas propaganda ir iefiltrējusies mūsu politiskajā telpā, mūsu medijos…

 

Profesore Marī Mendrasa ir politoloģe, kas nodarbojas ar Krievijas un postpadomju pētniecību, ir Francijas Nacionālā zinātniskā pētniecības centra pētniece un Sciences Po universitātes Starptautisko attiecību skolas Parīzē profesore. Viņa ir žurnāla "Esprit" redkolēģijas locekle un Eiropas Savienības un Krievijas centra Briselē locekle. Marī Mendrasa ir asociētā sadarbības partnere Krievijas un Eirāzijas programmā "Chatham House" Londonā.

Profesore veic pētījumus par Krievijas politisko sistēmu, elites uzvedību un sabiedrību, kā arī Krievijas politiku attiecībā uz Eiropu. No 2008. līdz 2010. gadam viņa bija arī profesore Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu skolas Valdības departamentā. Iepriekšējos gados pasniegusi arī Sorbonas universitātē, Parīzes Nantēras universitātē, Lēvenes universitātē, kā arī Maskavas Starptautisko attiecību institūtā.

2010. gadā bija arī Francijas Ārlietu ministrijas Politikas plānošanas štāba direktore. Šobrīd Francijas prezidentam padomus Krievijas jautājumos sniedz viņu studenti un šogad iznākusi viņas grāmata  "Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Parīzes Zinātņu institūta politoloģi, profesori Marī Mendrasu [Marie Mendras] par viņas jauno grāmatu “Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija” (La guerre permanente. L’ultime stratégie du Kremlin) – par Krievijas izjukšanas scenārijiem, uzvaras jēdzienu un kara sarunām.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Aigaru Freimani par Latvijas politikas paaudzēm, valstiskumu un ārējo apdraudējumu.

Pagājušajā nedēļā Vācijas parlamentā izskanēja informācija, ka līdz 2030. gadam Krievija varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tā paziņoja Vācijas drošības dienesta pārstāvji. "Personāla un materiāla ziņā Krievijas bruņotie spēki nākamās desmitgades beigās varētu būt spējīgi uzbrukt NATO," tā teica Vācijas Federālā izlūkošanas dienesta vadītājs Bruno Kāls.

Krievijas tiešā konfrontācija starp Maskavu un NATO kļūst par vienu no iespējām, pieaugošie draudi no Krievijas puses. Kāda ir mūsu iekšpolitiskā uzvedība? Stiprināt aizsardzību, valstiskuma apziņu, nosargāt demokrātiju, pabeigt "Rail Baltica" – pietiekami daudz uzdevumu mazai valstij ilgtermiņā. Raidījumā saruna ar sociologu Aigaru Freimani.

Vai jūs skatāties uz šo situāciju, kurā atrodas gan Vācija, gan NATO dalībvalstis, arī Latvija, kā uz tādu "force majeure" situāciju, kura prasa ārkārtas uzvedību?

Aigars Freimanis: Savā ziņā, jā. Kaut kas ārkārtējs jau notiek nepārtraukti, īpaši tajās valstīs, kuras ģeogrāfiski robežojas ar Krieviju. Es domāju, izdevumi aizsardzībai, kas mums pieaug, pieaug kaimiņiem – pieaug poļiem, igauņiem, lietuviešiem, daudziem citiem. Tas ir viens tāds moments. Tajā pašā laikā nekas jau nav prognozējams. Un tie stāsti par to, ka Krievija varētu pēkšņi un negaidīti uzbrukt, tas, manuprāt, vairāk būtu izmisuma solis no Krievijas puses, jo tur tā situācija nebūt nav tik spīdoša, kā rāda viņu propagandisti.

Un teikt, ka viņi desmitgades beigās, vai desmit gadu laikā varētu sasniegt tādu potenciālu, kas ļautu viņiem uzbrukt NATO dalībvalstīm, es domāju, ka tas stipri liels pārspīlējums. Vienīgais, ko viņi var izdarīt, tajā galējā izmisumā tiešām sākt mētāties ar sarūsējušām atombumbām. Es to mazliet ironiski saku, jo daudzi, arī Krievijas eksperti, kas ir pametuši Krieviju, izsaka aizdomas, ka daļa no tām bumbām var pat nepacelties gaisā. Es domāju raķetes. Tā kā sistēma ir aizlaista, un karš jau ir tas maksimālais stresa tests, ko šobrīd iziet gan Ukraina cauri, gan Rietumi, arī mēs tostarp, gan arī Krievija, protams.

Kas atklāj daudz nepatīkama priekš sevis, es domāju, krietni vien vairāk nekā Ukraina, kas diezgan labi zināja, ka viņu bruņotie spēki ir ļoti dramatiskā situācijā. Īpaši 2014. gada notikumi to ļoti labi parādīja, Krimas, tā teikt, atdošana bez neviena šāviena un flotes savākšana, virsnieku masveida pāriešana, es domāju tie, kas bija Krimā, pāriešana Krievijas pusē vai pazušana no armijas. Daudzas tādas lietas, kas viņus šokēja.

Domāju, ka arī 2022. gada sākums lielā mērā bija šoks, kas, protams, latviešiem mazliet glaimojoši, ka pirmie triecieni, pirmās notriektās lidmašīnas un helikopteri bija ar tiem dāvinātajiem "stingeriem", kas bija piešķirti no Latvijas puses. To man ne viens vien ukrainis, savstarpēji nesaistīts, ir uzsvēris, jo tā viņiem bija labi zināma lieta, bija sastopama medijos. Tā kā mēs varam teikt, ka esam diezgan pozitīvu iespaidu atstājuši uz Ukrainas gatavību mobilizēties, jo tieši pēc tam, kad bija šie pirmie panākumi, Ukrainas sabiedrība sāka strauji mobilizēties, viņi bija spējīgi to izdarīt.

(..)

Jūs bijāt viens no tiem, kas 2008./ 2009. gadā par tā laika ekonomisko krīzi Latvijā teicāt, ka tie ir izteikumi, ko politiķi saka, ka mēs neko nevaram darīt, daudz kas ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ka tie ir tādi truli. Šajā brīdī mēs vairs nevaram tā teikt.

Aigars Freimanis: Karš nav truls.

Ne tajā ziņā, ka karš nav truls, bet ka patiešām daudz kas, kas notiek, ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ne tik daudz no mums pašiem.

Aigars Freimanis: Ir jā, bet ne viss, protams. Katrā gadījumā, kad es dzirdu un klausos par loģistikas ķēžu sairumiem, kas ir traucējis dažādiem gigantiskiem megaprojektiem, kas saistīti ar Latvijas Republikas nodokļu maksātāju naudu jeb budžetu, es domāju, gan "air baltic", gan "Rail Baltica", ģeopolitiskā situācija un vēl tur nezin kādas lietas. Ir lietas, kas ir, jā, bet pievilkt visas klāt pie jebkā – tas gan ir truli, tas ir truli un brīžiem zemiski. Bet to, ka situācija šobrīd ietekmē, šaubu nav.

2008. un 2009. gads – tā bija globāla ekonomiskā krīze, no kuras Latvija, pateicoties ārējai dienaskārtībai, tika ārā diezgan labi. Es domāju ar ārējo dienaskārtību to, ka viena no retajām reizēm, kad mēs, mūsu politiķi, valdība Dombrovska vadībā, tāpēc laikam viņš skaitījās izcili veiksmīgs kā premjers, rīkojās saskaņā ar tiem norādījumiem, kas nāca no Briseles.

Un, starp citu, sabiedrības mobilizācija arī bija ārkārtīgi liela. Nebija cilvēki uz ielas, kas protestēja pret to, ka viņiem tiek samazinātas algas, kaut gan tas skāra ļoti daudzus cilvēkus, kas strādāja gan privātajā sektorā, gan tā sauktajā publiskajā sektorā. Visi kaut kā mobilizējās.

"Populārākā politiskā partija Latvijā ir "Nepiedalos" un tai ir ārkārtīgi grūti tikt klāt. Mazliet pielavīties ar grandiozo sadales tarifu lēcienu, nošķelt gabalu daļēji varēja mēģināt ar veikala cenu sadārdzinājumiem, bet, lai pa īstam modinātu un iekustinātu "Nepiedalos", vajag pārliecinoši stāstu, kādā veidā atcelt tarifus, inflāciju. Diemžēl to nevar neviens. Inertums, kas patlaban ir sabiedrībā, vedina domāt, ka būtiskas pārmaiņas tik ātri nenotiks." Tā 2023. gada novembrī muzicē Aigars Freimanis.

Vai tā ir kaut kāda tendence, par ko tas liecina - par to, ka mainās politisko partiju sistēma? Vai tam ir saistība ar saskarsmi pret valstiskumu?

Aigars Freimanis: Daļēji, jā. Protams, kaut kur dziļākā būtībā tā ir aizvien tāda pasīvāka, kritiskāka attieksme pret valstiskumu. Bet līdz brīdim, kamēr nav skartas tās pamatlietas, tikmēr tā ir vairāk poza. Nu, atcerēsimies tā saukto valodu referendumu, kas pēkšņi uzspridzināja. Tas bija ārkārtīgi mobilizējoši. Kaut gan likās – nu tāda pati inerta sabiedrība, kur viņi tur skries?

Pirms kāda laika lasīju otru Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatu "Antigones likums". Ja tu pieskaries kaut kādām lietām, kas ir ārkārtīgi latviešu sabiedrībā [svarīgas], tieši latviešu sabiedrībā vairumā gadījumu, protams, ne tikai tīri etnisko latviešu sabiedrībā, un tā ir valoda pirmām kārtām, kas ir valstiskuma sastāvdaļa, nenoliedzami, tā ir viena no valstiskuma fundamentālajām sastāvdaļām. Tieši tāpēc visi tie stāsti par to, ka latvieši pāriet uz krievu valodu – pieci latvieši, viens krievs, par ko ironizē daudz un ilgi. Tas ir pašaizsardzības mehānisms. Mēs negribam, lai jūs runājat mūsu valodā, ja jūs viņu nemākat tā, kā mākam to mēs un kā mēs to saprotam tajās niansēs, kā saprotam to mēs. Tad tas parādījās, tas parādījās valodas referendumā, tā mobilizācija bija ļoti liela. Lai gan pēc tam bija daži cilvēki, kas teica, ka tā ir pa mazu bijis, tur vajadzēja būt vismaz 80 vai 90%, kas balso par, bet man šķita, ka cipars jau bija lielāks par jebkuru prognozējamo.

Jūs domājat, ka nav pamata uztraukties, "x" stundā nācija mobilizēsies. Varbūt par vēlu, somi izbūvēja bunkurus visu aukstā kara laiku, nedomājot par konkrētu "x" stundu.

Aigars Freimanis: Somijas piemērs ir ļoti īpatnējs. Viņiem tas somu spīts, kas ir tā ideoloģija, tas ir iekšā joprojām. Viņi joprojām uzskata, ka viņi to karu vinnējuši, daļēji vinnējuši karu ar Padomju Savienību, lai arī zaudējuši lielas teritorijas. Vispār viņu attiecības ar Krieviju ir būtiski atšķirīgas no mūsu attiecībām.

Mēs esam relatīvi maza sabiedrība, kuras noskaņojumu vai vērtības, vai jebkura veida attieksmi ir diezgan viegli izmērīt.

Aigars Freimanis: Jā, ar pareiziem instrumentiem, jā, tas nav pārāk sarežģīti.

Bet, ja mēs parasti sakām, ka mazai valstij ir lielākas iespējas mobilizēties, ja mēs zinām šo te mērījumu, tad kādēļ mēs neizmantojam šīs mazās valsts priekšrocības?

Aigars Freimanis: Kālab? Kāpēc mums tagad jāmobilizējas, par godu kam?

Nu, lai mēs būtu labāki..., labāki par igauņiem...

Aigars Freimanis: Es domāju, ka tur ir kaut kādi nospiedumi, kas ir palikuši sabiedrības apziņā tai vērtību modelī, kas ir mantota starp citu, no tā padomijas laikmeta. Kas ir tas bizantisms, es to saukšu tā. Latvijā viņš bija izteikts, ņemot vērā to, ka mums tā etniskā kompozīcija bija tāda, kāda viņa bija, viņa ir mainījusies, protams, laika gaitā, pēdējos 30 gados. Bet ne fundamentāli. Tā bija cita veida kultūra, kas tika ienesta iekšā, kas nāca iekšā arī mūsu politikā.

Un tagad parādās tie jēdzieni par nenotikušo - nenotikusī lustrācija, tad mēs zinām, ka daudz kas tiek pārcelts gan tiesu sistēmā, gan politiskajā sistēmā, daudz kur citur. Tie kultūras elementi, kas ir, nu, kas saucas - korupcija, ietekmes izmantošana un tā tālāk. Es teiktu, ka šobrīd tā ir daudz vairāk, nekā tas bija tai pirmajai postpadomju paaudzei vai padomju paaudzei, kura ienāca politikā, kas palika par tādu pirmo postpadomju paaudzi. Viņai bija iekšēja pašregulācija. Jā, viņiem bija bailes, un atnāca tagad jaunā paaudze, kas vairs nebaidās. Paspēra soli tālāk, mēs arī tā varam. Ko jūs tur no kaut kā baidījāties, mēs vairs nebaidāmies.

 

Aigars Freimanis ir sociologs un socioloģisko pētījumu firmas "Latvijas fakti" dibinātājs. Savulaik bijis pasniedzējs Latvijas Universitātes Socioloģijas katedrā, papildinājis zināšanas ASV, Norvēģijā un Somijā. Līdzās pasniedzēja darbam iesaistījies arī zinātniskajā darbā empīriskās socioloģijas jomā - 90. gadu sākumā kļuvis par tirgus un sociālo pētījumu centra "Latvijas fakti" vadītāju. Strādājot "Latvijas faktos" vadījis vairākus zinātniskus projektus un pētījumus, kas veikti pēc Eiropas Savienības, Rietumu universitāšu un lielo starptautisko kompāniju pasūtījuma. Savulaik bijis arī Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Kučinska padomnieks.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofi Maiju Kūli par valsts aizsardzību un ideoloģisko vakuumu, patiesības inflāciju, valsts ideju un vērtībām, kā arī to saistību ar gatavību aizstāvēt savu valsti.

Kā palīdzēt stiprināt valsts visaptverošo aizsardzības sistēmu un vai tam ir kāds sakars ar filozofiski ētiska skatupunkta izvēli? Kā mums ir jāreaģē uz esošām krīzēm vai kariem un tām krīzēm, kas vēl sekos?

Pirms pāris gadiem jūs kopā ar kolēģiem institūtā veicāt pētījumu par Latvijas vērtībām, valsts ideju un ideoloģiju. Pats vārds ideoloģija mums ir ar tādu zināmā mērā negatīvu konotāciju.

Maija Kūle: Tas jau mums no padomju laikiem, kad ideoloģija bija marksisms, un marksisms mums jau bija noriebies ar visu neticamo komunismu. Bet filozofijā jau īstenībā tā nav. Ideoloģija – ideju mācība, un ļoti daudzās filozofiskajās tēmās, kursos, programmās ārzemju universitātēs šis vārdiņš mierīgi funkcionē. Bet es saprotu, ka mums jau jārēķinās ar to visu krieviskuma padomju nastu, ideoloģijā – skaidrs, mums atkal bāzīs ausīs makaronus. Tāpēc vairāk ir tāda neformāla vienošanās teikt, ideju mācība vai vērtību mācība. Tajā brīdī es saku: paga, paga, mīļie, mēs esam Eiropas Savienībā, un kopš Eiropas Savienības konstitūcijas meklēšanas, jā, ar izgāšanas laikiem, atcerieties, Nīderlande izgāza un Francija izgāza! Tomēr otrajā punktā bija vērtības: kamēr esam Eiropā, tikmēr tiesiskums un cilvēktiesības, un demokrātija ir šīs pamatvērtības.

Jūs šo pētījumu par vērtībām un valsts ideoloģiju veicāt īsi pēc tam, kad sākās karš Ukrainā. Ja mēs domājam par vērtībām un ideoloģijas aspektiem vēsturiskā laika griezumā, tad pēc būtības Latvijas valstij kā demokrātiskai valstij pieredze atrasties karā, jo mēs esam bijuši karā kā okupēta valsts un karā iestājāmies ar Ulmaņa autoritāro režīmu, tā kā mēs varam teikt, ka šī ir kaut kādā ziņā unikāla situācija, kad mēs esam hibrīdkarā, kuru mēs uzskatām jau diezgan leģitīmi mūsdienās par karu, kā demokrātiska valsts. Un te zināma problēma iestājās.

Maija Kūle: Tur jums taisnība. Tā iekšējā sajūta filozofu aprindās, cik nu mēs te Latvijā esam, ja pieskaitām savus studentus, diezgan daudz, daži simti tomēr. Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā, es tagad nepateikšu to vārdu ideoloģija, ideju ziņā ir tāda kā mazliet ķīseliska, fluīda, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Ziniet, ar ko? Svarīgi ir tas, kādi tematiskie loki, kādi tēmturi, kā mēdz teikt, tiek likti priekšplānā. Un, ja Eiropas Savienība, dzīvojot pat līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli. Kurš pret? Mīlēsim citādo, izpratīsim to, tolerance, iekļaušanās - cēli vārdi, ētiski vārdi tie visi ir. Tad tomēr dažādība ir tā ķīseļa jaucējs. Dažādība nerada kopību. Bet Latvijai – nu, runāsim par Latviju, kaut gan Baltijas valstis ir stipri līdzīgas.

Kad mēs ar draugiem filozofiem runājam Igaunijā vai runājam Lietuvā, divas trešdaļas tēmu ir tās pašas, kas šeit. Valstī nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu – ir brīvais tirgus. Tagad mēs viņu apvaldām, nu jau vairs tas nav modē, nu jau valstī vairāk, it īpaši kara tuvumā, valstij vairāk vajag regulēt tirgu. Jauni akcenti. Pat Žižeka grāmata, kas tikko ir iznākusi un intelektuāļu aprindās ir jau populāra, arī saka: Kas tad tas – anarhisms –, mīļie, sāk rasties: kur normas, kur regulācija? Ka valstī īsti nav tādas idejas, kuru apvītu emocionāli simboliskie tēli, pie kura varētu turēties.

(..) Mana sajūta, man nav procentu un diez vai tādus var dabūt, tāpēc ka cilvēki nestāstīs nemaz patiesību. Vairs nav tas laikmets. Ja mums būs uzbrukums, traks uzbrukums vai tāds atsitams, bet 30% dosies kaujā pretī no sabiedrības, nu mēs neskaitām galīgas vecenītes un mazus bērnus, bet no tādiem, kas kust. Starp tiem būs Zemessardze, onkuļi 60 - 70, un viņi ar lielu pārliecību, varbūt vēl bišķiņ jaunāki; starp tiem būs jaunsargi, jaunieši, kurus aizrauj, viņi ir redzējuši datorspēlēs, kuriem tas arī viss ir ar pilnu krūti. Jā, un tad būs regulārā armija, kura mums laikam baigi maza, bet kāda ir, tāda ir. Tie ies.

Nākošie 30% būs tie, kas mēģinās izvairīties un šobrīd es esmu nodevusi ārzemēm arī vienu tādu rakstu par... Domāju, ka Eiropas Savienībā ļoti jūt tendenci, kura nav tā īsti līdz galam arī socioloģiski apspriesta, bet tā bija īpatnēji svarīga kovida laikā, viņu varēja sajust, - izvairīšanās ir savas drošības garantija. Tas "hesitancy" angliski: es nepieņemu lēmumu, es stūrī, es izvairos, es nepiedalos. Mēģinās aizlidot, mēģinās aizbraukt, mēģinās aiziet kaut kur savās lauku mājās.

Vēl 30% būs tie, kas būs kolaboracionisti no pirmās vai desmitās dienas. Un tāda būs mūsu tautas, kopējās tautas, nešķirojot etniski, reakcija.

Paliek 10%. Par 10% es nezinu, viņi šaubīsies, bet mana sajūta liek domāt tādā uztraukšanās režīmā par to visu.

Bet, ja tiek veidots, ja mēs nonākam pie šīs pašaizsardzības idejas, kura būtu virzīta, lai šos 30 procentus, kuri aizbrauks vai izvairīsies... Tā acīmredzot ir tā mērķauditorija, kuras rīcības un uzvedības dēļ mēs varam nopietni runāt par valsts pastāvēšanu tālāk.

Maija Kūle: Valsts pastāvēšana ir tad, kad tā valsts ir vajadzīga.

Ja cilvēks brauc prom vai izvairās, tad viņam nav vajadzīga.

Maija Kūle: Jā, viņš ideālā veidā, kad valsts ir brīva un dod man kaut kādus labumus, tad jau var gribēt to valsti. Un šajā ziņā man pat ir žēl, ka tā apcūkoja to Egila Levita izdomāto jēdzienu valstsgriba. Viņam negāja.

Tā vairāk bija valodniecības problemātika.

Maija Kūle: Es nezinu. Nē, bet ideja jau ir pareiza, un tagad, kad tas vārds ir galīgi apšmurgājies, un Egils jau tur nav vainīgs pie tā nemaz, tā ir tā tēma visādos līmeņos – vai tu ej aizsargāt valsti, vai tev viņu vajag vispār?

Cilvēki atbild: ja valsts tik riebīgi pret mani izturas, jo lielajā emigrācijas pētījumā, kas bija mūsu institūtā, kas aptver 14000 respondentus no, neatceros, 50 valstīm, ļoti lielu aizbraukušo daļu, un viens no galvenajiem punktiem atbildēs ir – šī valsts gan administratīvi, gan birokrātiski, gan arī politiski, bet ne tik daudz, izturas slikti pret cilvēku.

Pirmais iespaids, varbūt pēc lielās algas aizdzinās un tā. Nē, aizdzinās arī pēc grūta darba, pēc sliktiem apstākļiem arī ārzemēs. Jā, bet to viņi saka – viņi saka tik daudz, ka tas arī ir tāds bīstams faktors.

 

Maija Kūle ir latviešu filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. 1992. gadā kļuvusi par filozofijas doktori, 1993. gadā - par filozofijas habilitēto doktori un kopš 1980. gada pasniedz filozofiju Latvijas Universitātē. 1997. gadā kļuvu par profesori un sāk lasīt vairākus akadēmiskos kursus - 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas vēsturi, Humanitāro zinātņu problēmas, Komunikācijas filozofija, Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas un Izglītības filozofija. Stažējusies un realizējusi vairākus projektus Vīnes universitātes Filozofijas institūtā, Ritu akadēmijā, Monreālas universitātē, Humbolta universitātē Berlīnē.

Latvijā Maija Kūle vadījusi projektu "Mūsdienu dzīves pasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija", kā arī bijusi projekta "Ekonomiskie, sociālie un kultūras aspekti Latvijas integrācija Eiropas Savienībā" atbildīgā izpildītāja, arī programmas "Letonika" vadītāja vietniece un valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" vadītāja. No 1991. gada līdz pat šim brīdim Maija Kūle ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts direktore.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jānis Garisonu par uzvaras un pamiera izpratni Ukrainas karā pēc Krievijas iebrukuma un par Rietumvalstu stratēģiju un mērķiem. 

"Faktiski mums ir jāizšķiras. Mēs neesam nekādi... Mēs varam izdarīt, mēs varam daudzas lietas izradīt, ja mēs gribam. Un jābeidz šī mazvērtības kompleksa kultivēšana. Manuprāt, tas ir sarežģītākais, kā radīt stāstu, kā radīt kopējo stāstu mums valstī par to, kādēļ esam gatavi šeit dzīvot kopīgi un kādēļ esam gatavo karot, ja vajag. Tas, man liekas, ir vēl izdarāms," intervijā vērtē Jānis Garisons.

Karš Ukrainā turpinās jau divarpus gadus. Gada sākumā šis rudens tika iezīmēts kā iespējamais pavērsiena punkts kara iznākumā. Kas Ukrainai ir miers, kas ir pamiers un kad tāds ir iespējams? Kā karš Tuvajos Austrumos vai ASV prezidenta vēlēšanu iznākums ietekmēs tālākos notikumus? Par to saruna ar bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru, aizsardzības ekspertu un Ziemeļvalstu noturības organizācijas pārstāvi Jāni Garisonu.

Jūs savulaik esat beidzis ASV armijas kara koledžu. Studējāt stratēģiskās studijas. Tas bija apmēram laiks, kad bija notikusi jau Krimas okupācija. Stratēģiskā studijas, varētu teikt, ir par mieru un par konfliktiem. Ko, izmantojot šo klasisko zināšanu bāzi, kura ir par šiem jautājumiem, mēs tagad, pēc pēdējiem divarpus gadiem vai pēc 10 gadiem, varam pateikt par tālāko kara gaitu? Es skatos, ka militārie eksperti vai teorētiķi šobrīd strīdas, kas vispār ir miera izpratne šajā konfliktā.

Jānis Garisons: Viens, ko man Amerikas kara skolā visvairāk mācīja, tā bija stratēģijas – stratēģijas formulēšana un kādā veidā noteikt pareizo veidu pašai operācijai vai kara gaitai. Skatoties no šiem stratēģijas analīzes jautājumiem, varbūt lielākā problēma ir tāda, ka ir ļoti grūti saprast, kas ir tie reālie mērķi visām pusēm. Jo karš faktiski ir tāda ļoti liela stratēģija, kura, kā Klauzevics [Karls] teica, tā ir faktiski politisko mērķu sasniegšana citiem līdzekļiem jeb militāriem līdzekļiem. Un šeit nu mēs redzam, no Krievijas puses…

Mērķis ir skaidrs – pilnībā iznīcināt Ukrainas neatkarību.

Jānis Garisons: Te ir ļoti skaidrs. No Ukrainas puses, protams, politiski tiek deklarēts, ka joprojām atgūt 1991. gada robežas, bet nu man liekas, ka visiem vairāk vai mazāk skaidrs, ka tas nav īsti sasniedzamas šajā brīdī, izņemot, protams, situāciju, ja Krievijā kaut kas notiek iekšpolitiski tāds ļoti kardināls.

Bet man liekas, ka tas sliktākais šajā visā ir tas, ka es īsti neredzu šo stratēģiju pret Ukrainu vai kā atrisināt ne Amerikas Savienoto Valstu politikā, ne arī, būsim atklāti, ne arī NATO politikā. Virsmērķis – lai Ukraina uzvar.

Tas bija arī viens no maniem jautājumiem, vai Rietumiem ir tāda stratēģija attiecībā uz Ukrainu, vai arī viņa netiek pausta?

Jānis Garisons: Varu, protams, vairāk kā analītiķis izteikties. Man liekas, ka mēs redzam tomēr, ka nav šādas stratēģijas. Jo kur ir problēma? Problēma ir tā, ka ir skaidrs, ko galvenokārt Amerika un lielās Rietumvalstis negrib – ka Krievija sabrūk, jo tās ir bailes, kas notiks ar kodolieročiem.

Atceramies, kad Padomju Savienība bruka. Krievijas propagandā tagad izmanto to, ka Rietumi sagrāva Padomju Savienību. Patiesībā Rietumi to vismazāk gribēja. Amerikas Savienoto Valstu prezidents braukājis uz Ukrainu, visi mēģināja pārliecināt: jūs turpiniet, turpiniet! Tas ir viens. Otrs, protams, viņi baidās no kaut kādiem asiem notikumiem, kas varētu izraisīt kodolieroču lietošanu no Krievijas puses. Un šīs divas lietas īsti neiet kopā ar to it kā proklamēto mērķi – Ukrainas uzvara. Jo Ukrainas uzvara, protams, vienā brīdī var radīt šos procesus gan Krievijā, teiksim, iekšpolitiskos, kur skaidrs, ka Putins ir licis ļoti lielu kārti vispār uz šo te Krimu, uz šo te ārējo intervenci jeb Krievijas varenumu. Un, protams, it kā no ārienes tas viss izskatās ļoti stabils un tamlīdzīgi, es domāju Krieviju. Bet tur var kā parasti vēsturē, tur var viens smilšu graudiņš pavilkt lielus procesus.

Bet arī jāsaprot, ka mēs no ārpuses nevaram ietekmēt šos procesus. Runājot par kodolieročiem, manuprāt, šie draudi visu laiku ir lietoti no Krievijas puses. Tā bijusi tāda kodolšantāža, apzināta, jo arī tās sākotnējās stratēģijas mēs redzam publiski, ka arī pret mums Krievijas faktiski plāns, ja Krievija būtu mēģinājusi kaut ko darīt šeit militāri, tad tas būtu straujš iebrukums, kaut kādas teritorijas sagrābšana un tad draudēšana ar kodolieročiem, jo Krievijas pieņēmums bija, ka visi Rietumos baidīsies.

(..) Vēsturiski, ja mēs skatāmies, tad, piemēram, aukstā kara laikā NATO izmantoja to savukārt kā atturēšanu, paziņojot, ka viņi var lietot arī pirmie [kodolieročus]. Un šis ir viens no, kas vēsturē ticis lietots kā tāds atturēšanas elements – vai tu lietosi pirmais kodolieročus vai nē?

Bet šeit, šajā situācijā autoratīvā režīmā, kur Putinam pieder visa vara, pieņemt, ka viņš vadīsies pēc kaut kāda dokumenta, ja viņam būs vajadzība, un viņš tādēļ nelietos kodolieročus, tādēļ, ka tas nav ierakstīts doktrīnā, tas ir mazliet smieklīgi. Šis vairāk, es teiktu, šajā brīdī ir tāds iebiedēšanas solis pret Amerikas Savienotajām Valstīm, pret Rietumeiropu, vairāk kā mēģinājums panākt to... Vairāk iespēlēšana Amerikas priekšvēlēšanu cīņā, jo tur ļoti skaidri parādās, ka Tramps vaino demokrātus, ka tie izraisīs kodolkaru, un šis bija tāds arī apzināti iespēlēts pirms Zelenska vizītes Vašingtonā, lai attiecīgi ietekmētu šos lēmumus par tālās darbības ieroču atļauju piešķiršanu.

Kaut kādā ziņā jau ietekmēja.

Jānis Garisons: Jā, protams.

Tad sanāk, ka mēs tomēr spēlējam vēl aizvien pēc Putina diktētas dienas kārtības kaut kādā ziņā. Rietumi, baidoties eskalēt šo situāciju...

Jānis Garisons: Es domāju, tā ir bijusi visu laiku problēma no paša sākuma kopumā, ka mums kā Rietumiem nav bijusi nedz tāda normāla stratēģija... Lai jūs varētu proaktīvi rīkoties, jābūt stratēģijai. Tā stratēģija nav bijusi pret Krieviju īsti visus 20 gadus, jo būsim atklāti, mēs esam tie, kas uzaudzinājuši Putinu. Tas režīms ir mūsu audzēts mūsu dārziņā, mēs paši viņu esam radījuši, tādēļ, ka mēs īsti, mēs kā Rietumi, šeit domāju, bet mēs arī kā Latvijā esam piespēlējuši šim te stāstam par to moderno Krieviju un tamlīdzīgi savulaik. Un tagad mums arī, ja jums nav stratēģija īsti, ko jūs gribat sasniegt, tad jūs nevarat rīkoties proaktīvi.

Raidījumu Brīvības bulvāris saruna ar filosofu Ventu Sīli par Rietumeiropas vērtībām un to bojāeju, par Slavoja Žižeka idejām grāmatā “Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs”, kā arī par mūsu spēju rīkoties.

Nesen latviski iznācis slavenā filozofa Slavoja Žižeka darbs "Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs?". Filosofs Vents Sīlis par šo grāmatu saka, ka tā atpazīst ne tikai mūsu - Rietumu - estētiskās degradācijas pazīmes, bet arī cenšas formulēt kaut ko jaunu, kas palīdzētu tikt galā ar šībrīža bezjēdzīgajiem kultūrkariem, panākot reālas izmaiņas.

Slavoja Žižeka grāmata latviešu valodā. Vienmēr, kad iznāk kādi tādi darbi latviešu valodā, ir jautājums, kāpēc mūsu valodas vai kultūras vidē ir svarīgs šāds tulkojums?

Vents Sīlis: Kāpēc mēs runājam par Žižeku? Pirmkārt, viņš ir austrumeiropietis, kaut kādā nozīmē reprezentē arī mūs. Viņš ir Austrumeiropas intelektuālā zvaigzne, kas operē Eiropas, varbūt arī pasaules līmenī. Nu nezinu, cik viņu zina Āzijā, bet Eiropas līmenī šajā anglosakšu diskursā viņš, protams, ka piedalās. Mūsu iesaiste šajā diskusijā par centrālajiem jautājumiem, par to vispār, kas notiek pašlaik, kādā laikmetā mēs dzīvojam un kur tas viss virzās, šis ir mūsu ieejas portāls tajā diskusijā, un tāpēc vien jau vērtīgs, pat ja jūs nepiekrītat pilnīgi nekam, ko viņš saka.

Bet kāpēc mēs kaut ko izdodam un kaut ko neizdodam latviešu valodā?

Vents Sīlis: Dievišķā nejaušība. Es šodien kā vienu no konceptuālajiem pamatiem sagatavoju uzstādījumu par tā saukto jauno neparedzamību. Kāpēc viņa jauna? Tāpēc, ja iepriekš neparedzamība bija kaut kas tāds, ko mēs varējām teikt: labi, ir lietas, ko mēs zinām, ir lietas, ko mēs zinām, ka nezinām, un tad kaut kādas lietas, ko mēs nezinām, ka mēs viņas nezinām. Tur tā proporcija bija tāda, kamēr tās pirmās divas ir - zinu kaut ko, tad es zinu, kas man būtu jāzina, bet netieku klāt. Piemēram, kaut kāda slepena informācija, un tāpēc nevar domāt. Bet tad es vēl nezinu tādas lietas, kuras es pat iedomāties nevaru, ka man varbūt vajadzētu zināt. Es teiktu, ka mūsdienās šo nezināmo lielumu apjoms ir maksimāli palielinājies, līdz ar to arī prognostiskās funkcijas faktiski sevi ir izsmēlušas. Es pārstāju par to interesēties pirms kāda gada.

Par to, kas būs?

Vents Sīlis: ... kad es sapratu, ka visas manas fantāzijas par to, kā varētu attīstīties situācija Ukrainā, ir saistītas ar manu visdziļāko kļūdu paradigmas izvēlē. Es joprojām atrodos induktīvā pozīcijā, proti, es mēģināju no pagātnes notikumiem izsecināt nākotnes trajektoriju. Žižeks uzliek diagnozi un pasaka...

Jā, viņš raksta, ka mēs darbojamies šobrīd un tas, kas šobrīd, nosaka nākotnē gaidāmo un mūsu reakcija uz to, kas būs.

Vents Sīlis: Bet viņš ar to arī pasaka, ka mēs absolūti nesaprotam, kāpēc šobrīd notiek noteikošais. 

Viņa grāmata jau ir tāds mēģinājums pateikt, ka, mīļie draugi, mēs atrodamies situācijā, kur mēs principā visu laiku melojam vairākos virzienos. Pirmkārt, mēs melojam sev, jo izliekamies kompetentāki, nekā esam, izliekamies racionālāki, nekā esam. Patiesībā mēs esam diezgan liekulīga morāli izgāzušos indivīdu varza, kas sevi dēvē par Eiropas kultūras mantiniekiem. To viņš tur tā diezgan tieši ar koku starp acīm iedod. 

Viņš saka: mēs melojam arī saviem politiskajiem konkurentiem un oponentiem, jo mēs esam nonākuši situācijā, kur nevar ticēt vairs nevienam mūsu vārdam. Un, treškārt, mums ir pazuduši kaut kādi jēdzīgi kritēriji, kā noskaidrot, teiksim, verificēt lietas.

Mēs dzīvojam tā sauktajā puspatiesības laikmetā, kur faktu vērtība ir samazinājusies un ir krietni relativizēta, proti, fakti tagad tiek uztverti kā viedokļi. To jau Tramps pieteica ar to, ka es jums pastāstīšu alternatīvos faktus.

Ir vieni fakti... Kādreiz bija tāda saistība starp faktiem un evidenci, kaut kādu empīrisku pārbaudāmību, nu tagad tādas nav, tagad jebkurš fakts ir tikai viedoklis.

Tādi cilvēka uztveres paradoksi. Viņš saka, ja izceļas kāda nelaime, mēs samērā skaidri varam pateikt, kāpēc tā notika. Respektīvi, tas, kas notika pagātnē, par to mēs varam diezgan skaidri tagadnē pateikt, kāpēc mēs nonācām tādā nelaimes situācijā. Bet attiecībā uz nākotni, ko tu neprognozē un ko arī Žižeks saka, ka mēs nevaram pateikt to, kas notiks tālāk. Tāds zināms uztveres paradokss.

Vents Sīlis: Bet mēs jau esam šīs te "hindsight" gudrības meistari. Katram Latvijas iedzīvotājam, ja paprasīs viņam tagad, ko vajadzēja darīt Covid laikā, viņš izstāstīs, viņam būs piecu punktu programma, viņš perfekti mācēs pateikt - vajadzēja tā, vajadzēja šitā, tur to tā vajadzēja. Ar atpakaļejošu skatu mēs visi esam ģeniāli. 

Bet, no otras puses - un tas arī ir tas, kas mūs padara par idiotiem - mums iedveš tādu viltus gudrības sajūtu, ka, ja es izprotu pagātnes norises, tātad no šejienes tiek izdarīta loģiskā pāreja - es varu kaut ko pateikt par nākotni. Un Žizeks šo ķēdi sarauj un saka: nekā nebija. Tas, ka es varu kaut ko pateikt par pagātni, nozīmē tikai to, ka man piemīt zināma spēja analizēt pagātnes notikumus un, teiksim, atzīt zināmas kļūdas. Bet nākotne jau tiek prognozēta tieši tāpēc, lai mēģinātu izvairīties no šīm kļūdām, lai trāpītu tajā vēstures vilcienā, kas tad mūs aizvedīs uz kaut kādu labāku sabiedrību.

Un te Žižeks, manuprāt, diezgan precīzs, kad viņš saka, ka šī te neparedzamība lielā mērā ir saistīta ar paradigmas trūkumu. Un paradigmas trūkums balstās uz mūsu ētiskās degradācijas sekām. Mēs esam nodevuši savas vērtības, viņš kaut kādā ziņā pasludina Eiropas nāvi.

Viņš saka, ka tā ir apokalipse, ir jau piecas minūtes pāri pusnaktij. Respektīvi, ka mēs jau esam beigušies.

Vents Sīlis: Un es viņam piekrītu, ka mēs esam beigušies. Tā pasaule, kas bija pirms C19 epidēmijas, ir pagājusi. Mēs esam jaunā laikmetā un šo laikmetu primāri manā uztverē raksturo tas, ka tā fluiditāte, par ko postmodernisti kādreiz jūsmoja, ak, tur viss plūstošs, visu var pārdefinēt, re, kāds ķermenis plastisks... Mēs tagad esam tajā nenoteiktībā, kur būtībā mums jāmēģina atrast jēga apstākļos, kur viss liekas bezjēdzīgs.

Paskaidrošu, ka es to domāju.

Mēs esam zaudējuši saikni starp to, ka mūsos izraisa patiesu līdzjūtību un patiesu reakciju citu cilvēku ciešanas. Tas ir, mēs esam normalizējuši tā saukto kara stāvokli. Žižeks par to daudz raksta, viņš raksta par normalitāti, kur mēs jautājam, kā tā var būt, ka Krievija vienlaikus karo ar Ukrainu un mēs vienlaikus ar viņu tirgojamies, kaut kādu gāzi pērkam, naftu pērkam? Kā tās ir iespējams? Jā, kaut kādas sankcijas ir, bet cilvēki no Krievijas var braukt atpūsties uz Eiropu. Kādas problēmas? Nevienu tas nesatrauc.

Man arī rodas jautājums - kā mēs tā varam?

Kā mums pašiem nestrēgst uz sevi spogulī skatīties, ka mēs vienkārši pieļaujam absolūti... Tad viņš pats arī atbild uz šo jautājumu, viņš saka, tas tāpēc, ka mēs esam devuši priekšroku idejai par cilvēktiesībām bez stingrām saistībām. Mēs iestājamies par tiesībām, bet mēs neesam gatavi darīt, ne pirkstu kustināt, lai viņas kaut kādā veidā iedzīvinātu. Tas ir visas tās mūsu protesta aktivitātes, viņš drausmīgi par to ņirgājas citās lekcijās, viņš saka, ka tas ir tikpat liekulīgi, kā sēdēt un skatīties futbolu vai hokeju mājās uz dīvāna, un tur šausmīgi just līdzi, žestikulējot un bļaujot. Mums ir tāda sajūta, ka tas, ka mēs uz dīvāna bļausim, tas tur, kaut kur, pāri okeānam to maču kaut kā ietekmēs. Mums pašiem liekas, ka mēs baigi piedalāmies, kopības sajūta. Tas ir veids, kā mēs melojam sev, mēs vērtības aizstāvam līdzīgā veidā, ar ekrāna starpniecību.

Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filosofs, sociologs un publicists, Latvijas Centrālās medicīnas ētikas komisijas vadītājs un krājumu "Filosofiskā antropoloģija" autors un redaktors; vada seminārus un diskusijas par tādām tēmām kā mūsdienu garīgums, iniciācija, attiecības un seksualitāte, apzinātais un neapzinātais, dzimumu lomas un personības arhetipi.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar feminisma pētnieci un filozofi Janu Kukaini par stereotipiem, laikmeta skatiena maiņu un mākslas drosmi.

"Kādi ir šie cilvēki, kas veido Latvijas feministisko kultūru? Manuprāt, ir aplami sākt analizēt viņu personīgās īpašības, jo tā ir argumentācijas kļūda. Mēs nekad neteiksim: man nepatīk filozofi, jo filozofi ir dusmīgi cilvēki. Skaidrs, ka filozofi ir ļoti dažādi cilvēki," saunā analizē Jana Kukaine.

"Ko nozīmē dusmīga izpausme tekstā? Vai tad, ja tas būtu kāds ģeniāls vīrietis mākslinieks, vai mēs to pašu izpausmi aprakstītu ar dusmu zīmi, kā arī negatīvi?" turpina Jana Kukaine.

"Saproti, ir aizspriedumi pret dusmīgām sievietēm vispār, jo mums ir iemācīts, ka sievietēm jābūt laipnām un jaukām, un sieviešu klātbūtnē pārējiem ir normāli justies jauki, pieņemtiem, atbalstītiem. Un tikko sievietes sāk dusmoties, liekas, ak šausmas."

Septembra sākumā iznāca filozofes un feminisma teoriju pētnieces Janas Kukaines grāmata "Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā". Tas ir pētījums feministiskajā estētikā. Grāmata atbild uz jautājumu, kā domāt par feministisko mākslu postsociālisma laikmetā Latvijas kontekstā. Saruna ar Janu Kukaini par to, kas ir tās 21. gadsimta idejas, kā tās atkārtojas vai arī sasaucas. Kas tad ir tas konteksts?

Grāmatas nosaukumā ir likts vārds postsociālisms. Vai tas laikmets, kurā mēs dzīvojam, tas arī ir tas postsociālisms? Kā jūs redzat to kontekstu, kurā mēs varam pārbaudīt, kā strādā viena vai cita ideja?

Jana Kukaine: Šis patiesībā ir ļoti teorētiski noslogots jautājums. Protams, pastāv dažādas versijas arī pētnieku vidū par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu postsociālisms. Ir tādi, kas uzskata, ka šis jēdziens vispār nav derīgs, ja tas mākslīgi norobežo vienu pasaules reģionu no citiem, un arī kaut kā varbūt tā temporalitāte nav gluži tā, kuru mēs gribētu uzsvērt šodien. Tad atkal ir citi, kas saka - nē, taisni otrādi, ka ar postsociālismu mums jāsaprot nevis noteikts kāds ģeogrāfisks reģions, šī laika dimensija ir raksturīga šim reģionam, bet drīzāk ka tas ir pasaules stāvoklis pēc Padomju Savienības sabrukšanas un šīs jaunās attiecības, kas veidojušās pēc tam.

Šajā interpretācijā tas ir ārkārtīgi plašs jēdziens, un te man bija arī tāda pieredze, ka rakstot par šo postsociālismu un es saņēmu komentārus: kāpēc tad es neaplūkoju, kā šis postsociālisms atbalsojas, teiksim, mūsdienu Francijas labējo un kreiso politiķu diskusijās? Bet es arī saprotu, ka tas nav tas mērogs, kādā es gribētu uz šo postsociālismu skatīties. Skaidrs, ka viens no riskiem ir tas, ka Austrumeiropa, lai cik mums ļoti negribētos varbūt sevi arī varbūt asociēt ar šo apzīmējumu, bet ja mēs tiešām to ņemam tikai kā tādu ģeogrāfisko lokāciju, ka viņa mēdz pazust starptautiskajās debatēs, kur parasti dominē piemēram, šie ziemeļu - dienvidu dinamika. Skaidrs, ka Austrumeiropa nav ne ziemeļi, ne dienvidi. Ja mēs runājam par austrumiem - rietumiem, arī tur tā kā izšķīst šī specifika.

Man arī liekas, un šai grāmatā es arī to esmu uzsvērusi, ka mums kaut kā jānotur tas fokuss uz šo reģionu, un tas izaicinājums ir nepadarīt šo reģionu tādu kā izolētu un tomēr parādīt arī saiknes ar cita veida procesiem un norisēm pasaulē, bet reizē arī uzsvērt, ka tas nav tikai kā tāds pielikums tiem procesiem un norisēm, bet būtībā veicināt kaut kādu pašpietiekamību.

 

Jana Kukaine ir mākslas zinātņu doktore, filozofe, mākslas kuratore un feminisma teoriju pētniece, daudz zinātnisku publikāciju, kā arī grāmatas "Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte" autore, studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Māstrihtas universitātē, kā arī doktora grādu mākslas vēsturē un teorijā Latvijas Mākslas akadēmijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Viedu Skultāni par kara traumatismu, postpadomju sabiedrību un tās īpatnībām, latviešiem un krieviem, un pagātnes izpratni.

"Pagātne turpina dzīvot, kamēr mēs paši dzīvojam. It īpaši karš atstāj iespaidu ne tikai uz tiem, kas to pārdzīvo, bet arī uz nākamajām paaudzēm. Ar bailēm sekoju šausmīgajiem notikumiem Ukrainā, nojaušot, ka briesmu sajūta nebūt nebeigsies līdz ar karu, bet skars bērnus, kas nemaz vēl nav dzimuši." Tā savā nesen iznākušajā grāmatā "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur" nobeigumā raksta sociālantropoloģe Vieda Skultāne.

Vēsturnieki dažkārt uzskata, ka, piemēram, karš Ukrainā varbūt nemaz nav vēstures lielais pagrieziena punkts, kā mums tas liktos pašiem. Kā tas ir no sociālantropoloģiska skatu punkta?

Vieda Skultāne: Tagad ir atklāts, ka to bērnu vecāki, kas ir izdzīvojuši karu, uz viņiem tas atstāj milzīgu iespaidu, un līdz ar to tas veids, kā viņi savus bērnus audzina, ar tiek iespaidots no viņa agrākās pieredzes. Līdz otrai, līdz trešai paaudzei.

Piemēram, mana mamma, kura bija ļoti enerģiska un zinoša, bet viņa tik ļoti baidījās katru reizi, kad es gāju pāri pār ielu un man ķēra klāt. Ne visas mammas tā dara, ne visas mammas ir tik iebiedētas. Un man liekas, tā bija viņas kara pieredze.

Mans tēvs krita dažus mēnešus pēc tam, kad es piedzimu netālu no Lestenes, Kurzemes katlā, un līdz ar to es nekad viņu neiepazinu, man tikai bija maz fotogrāfiju no viņa. Bet es atceros, kad es biju bērns 6-7 gadu vecumā, ka man gribējās raudāt, ka viņš vairāk nav un ka es esmu viņu pazaudējusi. Es negribēju nevienam parādīt, ka raudu. Es ieslēdzos mazā mājiņā, lai neviens nedzird un neredz, ka es raudu. Bet es raudāju par savu tēvu. Un kad es iznācu ārā, mana seja bija piepampusi, un mamma un paps, mans patēvs, kurš bija ļoti mīļš, prasīja: kas tev ir noticis, kāpēc tu raudi? Es nevarēju viņiem teikt, ka tas ir tāpēc, ka mans tēvs tik briesmīgā veidā nokauts. Es teicu - tāpēc, ka man ir aizcietējums, tāpēc es raudu. Bet tas nebija taisnība, man nebija.

(..) Man liekas, ka daudzi cilvēki, kas ir slaveni Latvijas sabiedrībā, kad viņi raksta, stāsta par pagātni, tad tas ir visai tāds viennozīmīgs stāsts par aizbēgšanu, par badu, Latvijas mīlestību un tamlīdzīgi. Manos aprakstos izceļas, ka tā pagātne ir tik ļoti dažāda, ka mani senči "nedzied no vienas dziesmu grāmatas".

Papa tēvs, piemēram, bija Ļeņina miesassargs vienu brīdi, un tad, kad viņš atgriezās Latvijā, viņam bija milzīga enerģija un viņš sāka naudu pelnīt ar to, ka viņš taisīja kurpes no koka un no vecām riepām, gumijas riepām. Bija milzīgs kurpju trūkums tanī laikā. Mans miesiskais tēvs nāca no zemnieku ģimenes, viņiem tā lauku māja bija jau trīs paaudzēs ģimenē. Tur tas dzīvesstāsts ir ļoti atšķirīgs no papa tēva dzīvesstāsta. Man liekas, ir jāmēģina ieraudzīt to dažādību, kas ir pagātnē.

Jūsu priekšmets vismaz kopš 90. gadu sākuma izteikti ir Austrumeiropa, tai skaitā Latvija. Un man likās interesanti šie postkomunistiskās sabiedrības argumenti, ar kuriem ļoti daudz kas tika tajā laikā skaidrots. Kā jums liekas, vai vēl aizvien tie argumenti mums ir? Vai mēs vēl aizvien esam tāda postkomunistiska sabiedrība?

Vieda Skultāne: Nē, it īpaši pēdējos gados es ieraugu milzīgas izmaiņas. Pa daļai tas ir tāpēc, ka tik daudz no latviešu iedzīvotāji ir strādājuši ārpus Latvijas, un arī ja viņi ir joprojām ir Anglijā vai Vācijā vai kur, bet viņiem ir sakari ar savām ģimenēm un tas maina tās ģimenes uzskatus, arī viņu ekonomisko apstākļus. Piemēram, maniem kaimiņiem ir jauns jumts, bet tas ir pateicoties, ka viens no ģimenes strādā fabrikā Anglijā. Viņiem ir jauna sēta, viņiem nekad agrāk nevarēja būt sēta, tāpēc nabaga sunītis tika piesiets ķēdē, tagad viņiem ir stipra sēta un sunītis var skriet pa dārzu. Tās ir ekonomiskās izmaiņas.

Daudz kas ir mainījies, cilvēki it īpaši šovasar un pagājušogad ir daudz atvērtāki un sirsnīgāki, un mīļāki nekā pārsvarā bija agrākos gados. Tomēr ir tādi cilvēki, kurus es 30 vai cik gadus pazīstu, esmu daudz ar viņiem runājusi, bet tikai pāri pa sētu, pāri vārtiem, viņi bijuši manās mājās, bet es nekad neesmu bijusi viņu mājās. Tas vēl ir palicis, bet liekas, tas ļoti atkarīgs no tā, ko tie cilvēki darīja padomju laikā. Man liekas, tie, kuriem klājas labāk, ka tie ir neuzticīgāki trimdas latviešiem.

Jūsu pētījuma ietvaros, kuros bija iesaistīti daudzi latvieši vēsturnieki un sociologi, tika intervēti gan romi, gan krievi, gan latvieši. Jūsu secinājums bija, ka latvieši savus stāstus biežāk mēdz balstīt pagātnē, kamēr krievu dzīvesstāsti, ko viņi stāstīja jums kā pētniekiem, vairāk tiecās uz nākotni. Kā jūs to skaidrotu?

Vieda Skultāne: Varbūt tāpēc, ka tā vēstures izpratne krievu cilvēkiem ir tik ļoti mainījusies. Jūs zināt izteicienu, ka mēs nākotni varam paredzēt, bet pagātne vienmēr mainās. Tas ir padomju joks. Varbūt tieši tāpēc, ka tur ir tik ļoti pretrunīgi tie uzskati par krievu vēsturi un pagātni. Varbūt tieši tāpēc krievi vairāk it kā skatās uz nākotni.

Vieda Skultāne ir pasaulē visvairāk pazīstamā latviešu izcelsmes antropoloģe, kura šeit pierakstītos dzīvesstāstus izdevusi grāmatā Anglijā. Viņa ir Bristoles universitātes emeritētā profesore, vairāku zinātnisko monogrāfiju, kā arī daudzu starptautiski citētu rakstu autore medicīnas un psihiatrijas antropoloģijā, slimības un veselības socioloģijā, kā arī citās jomās. Viņa ir viena no sociālās antropoloģijas nozares izveidotājām Latvijā. Ar mutvārdu vēstures pētnieku grupu Latvijā sadarbojas jau kopš 90. gadiem, gan piedaloties starptautisku konferenču organizēšanā, zinātnisko rakstu rakstu krājumu redkolēģijās, publikācijās un lauka pētījumos. 2024. gadā iznāca Viedas Skultānes autobiogrāfiskais darbs "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur".