Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universtātes lektori Leldi Metlu-Rozentāli par to, vai un kā ārpolitiskie notikumi ietekmē vai varētu ietekmēt Latviju pašvaldību vēlēšanu kontekstā.

Pagājušajā nedēļā noslēgusies kandidātu sarakstu iesniegšana pašvaldību vēlēšanām Latvijā, kas gaidāmas 7. jūnijā. Vai un kādā ziņā pašvaldību vēlēšanas ir svarīgs Latvijas iekšējās drošības lauks, kā ārpolitiskie procesi ietekmē vietējo procesu dienaskārtību un politiskos procesus? Kādēļ svarīga ir politiskā līdzdalība, un cik augsti riski ir ārējām ietekmēm uz demokrātiju Latvijas pašvaldību līmenī? 

Jūs janvārī uzstājāties ar lekciju Nacionālajā bibliotēkā par tēmu "Reģionālās pārvaldes loma valsts iekšpolitikā un ārpolitikā", kur jūs uzsvērāt, ka pašvaldību vēlēšanas nebūt nav mazsvarīgākas, kā tas bieži tiek uzsvērts, bet gan ir būtisks notikums, kas var ietekmēt arī valsts politisko ceļu. Kādā ziņā tie procesi, kas šobrīd notiek ārpolitikā, kas notiek Ukrainā, kas notiek transatlantiskajās attiecībās, kā tas ietekmē tos procesus, par ko šoreiz ir pašvaldību vēlēšanas?

Lelde Metla-Rozentāle: Patiesībā mums dažkārt gribas nonivelēt tās pašvaldību vēlēšanas, kā es saku, tikai uz celiņu asfaltēšanu. Varbūt, ka kaut kur pasaulē, kur pašvaldībām ir vairāki līmeņi un kur, nezinu, Francijā mazākās pašvaldības izmērs ir 50 cilvēki, tur arī ir tikai par puķu dobēm un celiņiem. Bet īpaši pēc pēdējās administratīvi teritoriālās reformas, ideja jau ir tāda, ka pašvaldība ir arī ļoti spēcīga vienība mūsu valsts kopējā struktūrā. Ja mēs runājam, kā tas sasaucas kopā ar nacionālā un starptautiskā līmeņa politiku, tad principā tieši pašvaldība ir tā, kas caur savām idejām zināmā mērā veido cilvēku dienaskārtību. Viņi kādus jautājumus aktualizē, kādus - mazāk, par kādiem pasaka, kā vajag domāt. 

Visspilgtākais piemērs, protams, ir Latgales reģions. Tā pati Daugavpils, kur mēs skatāmies uz to, ka šobrīd ļoti populāra ir Andreja Elksniņa izveidotā partija. Tur tie politiskie vēstījumi ir atšķirīgi no tā, ko mēs it kā Rīgā nacionālā līmenī esam izvēlējušies kā savas politiskās prioritātes. Vai arī tajos vēstījumos tiek teikts, ka oficiāli man kā domes priekšsēdētājam ir jārunā, lūk, šādi valsts kursa ietvaros, bet jūs jau ziniet, ka es nemaz tā nedomāju. Vai tas ir attiecībā par pieminekļa nojaukšanu vai attiecībā par to, ar ko mēs sadarbojamies, kādas ir mūsu sadraudzības pilsētas, vārdu sakot, kurā virzienā mēs skatāmies.

Šādā pietuvinātā veidā, kā tas ir caur pašvaldībām, patiesībā cilvēki visvairāk un vistiešāk uzticas politiķim, jo viņi saka: tas ir mūsējais, tā ir mūsu māja, un līdz ar to, kādu mums ieaudzina mājā domāšanu, tā mēs pēc tam ejam un domājam, arī izejot ārpus mājas. Tātad - vai mēs nosodām karadarbību Ukrainā un vai mēs uzskatām, ka tas ir karš un ka Krievija ir uzbrukusi Ukrainai? Tas, es domāju, ka ir tas pirmais, kas mums palīdz saprast, kādā virzienā skatās politiskais spēks. 

"StratCom" pētījums par Krievijas realizētām informācijas kara operācijām Baltijā un Ziemeļvalstīs parāda, ka ir skaidri zināms, gan pašvaldības, tāpat kā politiskās partijas, ir viens no tiem aktoriem, caur kuriem tiek izspēlētas šīs Krievijas informācijas operācijas. Šajā pētījumā bija norādīts, ja vēl, 2018. gadā, vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ļoti bieži tādā informatīvās ietekmes operāciju kontekstā krievvalodīgajiem vēlētājiem mēģināja "iebarot" tādus vēstījumus, kā Latvijas valsts ir slikti izturējusies pret mani, Latvijas nākotne ir apdraudēta. Šobrīd vienīgais, ko es esmu ievērojis, mēģina izplatīt tendenci, apgalvojumu, ka laiki ir mainījušies.

Lelde Metla-Rozentāle: Tas apgalvojums ir tāds, ka tu nevari saprast, kā tieši viņš to domā, kas tieši ir mainījies un kāda ir viņu pozīcija. Savukārt, ja skatās uz Latgali, es pamanīju vēl vienu naratīvu - jūs jau saprotiet, ka mūs jau neviens neaizsargās no nacionālā līmeņa, mums ir pašiem sevi jāaizsargā. 

Es domāju, ka šis ir vēl viens indikators, kas liecina, ka tiek veidota kaut kāda "paralēlā pasaule" Latvijai, uz kuru mēs skatāmies it kā ar mērķi uzticēties, tad tur faktiski tiek veidota šī neuzticība, ka jūs varai kā tādai nevarat uzticēties. Jūs jau saprotiet, ka nekas labs tur nebūs, un tāpēc, kamēr mēs šādos apstākļos dzīvojam, vajag mums atsevišķu savu republiku veidot.

Žurnāla "Ir" politiskais komentētājs Aivars Ozoliņš raksta, ka viens no kritērijiem varētu būt, kādā veidā mums ir ļoti konkrēti jāskatās, ir, ko tīri hipotētiski konkrētie pašvaldību vadītāji darītu "X" stundas situācijās. Jautājums, protams, ir - kā to var hipotētiski izmērīt?

Lelde Metla-Rozentāle: Es domāju, ka šis tiešām ir ļoti smags jautājums, ka visā šajā situācijā ne viens vien sev klusiņām ir uzdevis to, ko es darītu "X" stundā un kā es rīkotos tādos apstākļos, kādi man ir? 

Ja mēs šo savelkam kaut kā kopā ar tādu patriotismu vai vispār latviskumu, vai virzienu Latvijas vai Krievijas virzienā, man negribētos likt kādam nostāties un sist pie krūtīm, un mani emocionāli pārliecināt, ka viņš būs tas pirmais, kas stāvēs uz ierakumiem, jo es tāpat tam līdz galam varbūt nenoticu. Bet

tāda praktiskā rīcība, vai mums ir zināms, kur cilvēkiem bēgt, kur slēpties, cik mums ir tās patvertnes vai kaut kas tāds? Es, lasot partiju programmas tagad pirms vēlēšanām, secināju, ka salīdzinoši niecīgā daļā programmu šis aspekts parādās, mēs tāpat vairāk paliekam pie tradicionālajiem pašvaldību jautājumiem - kultūra, māksla, izglītība, sociālie jautājumi un tamlīdzīgi. Tad ik pa brīžam atsevišķās vietās pārsvarā lielās vadošās partijas iezīmē arī šo drošības aspektu. 

Divi mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai aktualizētu šo jautājumu. Bet kuras ir tās grupas bez medijiem, kas šos jautājumus varētu...

Lelde Metla-Rozentāle: Pati sabiedrība. Tikko arī jauns pētījums iznāca par to, ka sabiedrība jūtas... Kā pētniece teica, iespējams, ka mēs esam sevi konfrontējuši un sākam justies nedroši esošajā situācijā. Ja kaut kādu laiku atpakaļ mēs vēl teicām, ka tomēr nejūtam apdraudējumu, tad šobrīd mēs sākam saprast, ka tie draudi nav izdomāti, ka tie draudi ir reāli. Iespējams, ja es sāku tiešām saprast, ka man to patvertni, nedod Dievs, bet vajadzēs, tad es gribu zināt, kur viņa ir un kā pie viņas varu tikt. Tas, ka man saka, ka Rīgā, laikam, kā es sapratu, ir 800000 iedzīvotājiem patvertnes, it kā kaut kādas vienkāršākā līmeņa, bet pietiktu. Cik varēja saprast, laikam, ka pagrabi zem mājām.

Valsts aizsardzības plānu, iespējams, nevajag zināt visiem, vismaz ne mūsu ārējiem ienaidniekiem, bet civilās aizsardzības plānam gan ir jābūt tam, kas garantē šo drošību. Ja mēs šobrīd jau vairāk nekā trīs gadus atrodamies pēc Krievijas iebrukuma šajā diezgan saasinātā apdraudējuma kontekstā, nemaz nerunājot par visu iepriekšējo periodu, tad kaut kādā ziņā tomēr varam jau izvērtēt, kāda ir bijusi pašvaldību darbība tieši šajā civilās aizsardzības jomā. Nevajadzētu būt, ka tas ir jautājums, ko mēs sākam aktualizēt mēnesi pirms vēlēšanām.

Lelde Metla-Rozentāle: Laikam tomēr tā tas ir. Tāpēc, ka, manuprāt, it īpaši reģionos varbūt cilvēkiem ir sajūta, ka es patveršos savā mājā, savā sētā, savā viensētā un varbūt būšu kaut kādā nosacītā drošībā. Kaut kā tas karš... Mēs cilvēciski mēģinām psiholoģiski izslēgt to karadarbību varbūt, ja nerunāsim, tad varbūt, ka nebūs. 

Iespējams, ka tieši tur, kur tu saproti, kur esi lielākās pilsētās, kur tev ir lielāka sajūta, ka nav savs mežiņš un savs pagrabiņš, un tā sava sēta, kur patverties, tur ir sajūta un jautājums - bet kur tad man ar to savu 72 stundu somu doties, vairāk varbūt pat nodarbina prātu.

--

Lelde Metla-Rozentāle ir Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes programmas Starptautiskā politika un sabiedrības studijas direktore, studiju virziena Socioloģija, politoloģija, antropoloģija vadītāja, politoloģe un lektore. Vairāk nekā 15 gadus veic iekšpolitikas un starptautiskās politikas jautājumu izpēti un analīzi. Kā pētniece un politisko procesu komentētājs izstrādājis Latvijas un starptautiska mēroga zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas, gan pētot tādus iekšpolitiski nozīmīgs jautājumus, kā politiskās elites reputācija, prezidenta institūta nozīme, jauniešu līdzdalība politikā, gan arī vērtējot procesu norisi Eiropas Savienībā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kultūrpētnieku un Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Denisu Hanovu par atmiņu kultūru, kāda veidojas kara laikā un kāda tā varētu būt pēc kara, par krievu un ukraiņu, Krievijas un Eiropas attiecībām pēc kara tuvākajās desmitgadēs.

"Mums būs jāpierod, ka šī būs tā tumšā teritorija mūsu kartē, mentālajā, kultūras kartē, un tādēļ tā nulles stunda, tādēļ atgriežos pie atmiņu politikas, piemēram, kolektīvās vainas un atbildības diskurss nebūs. Tāpēc, ka tas, ko Staļins, tā teikt, ir devis Putinam mantojumā, ir tas, ka karš, kas ir bijis loģistiska traģēdijā, humanitāra traģēdija, ģeopolitiska traģēdija arī PSRS sabiedrībai, teiksim, blokāde un tā tālāk, ka tas viss no noziegumiem un upuriem, un sērām pārtapa par uzvaras diskursu," vērtē Deniss Hanovs.

Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 1138 dienas, trīs gadus. Miera sarunas, ko iniciējis ASV prezidents Donalds Tramps, un to beigu variants sola dažādus un atšķirīgus iznākuma variantus. Šo sarunu gaita un konteksts ir radījis arī jaunu propagandas vilni gan par Zelenski, gan par Rietumiem, NATO. Vai un kāda hipotētiski varētu būt pasaule pēc kara? Par to saruna ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu.

Gatavojoties sarunai, pārlasīju vēsturnieka Tonija Džada grāmatu, kas tā arī saucas - "Pēc kara". Viņš ievadā citē tādu teikumu, ka cilvēcības problēmu, ko karš atstās aiz sevis, vēl neviens nav iztēlojies, vēl jo mazāk - saskāries ar to. Vēl nekad nav valdījis tāds dzīves sairums. Viņš raksta gan par to, kas notiek Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, gan par to, kas notiek pēc Otrā pasaules kara. Vai mēs varam pateikt vai iezīmēt tos apmērus, tavuprāt, kas notiks pēc šī Krievijas kara Ukrainā?

Deniss Hanovs: Šogad būs apaļa jubileja kopš brīža, kad eiropieši ir apstādinājuši Otro pasaules karu, šīs šausmas, totalitāro režīmu, uzvarēja nacisma ideoloģiju. Un šodienas pasaulē šajā jubilejā, kas knapi līdzinās viena cilvēka dzīves ciklam, atkal Eiropā ir karš.  Nevis Eiropā pie mums, bet mēs tāpat esam skarti. Mūs arī "apdedzina" katru dienu visas ziņas no Kijivas, Odesas un citām pilsētām. Bet es domāju, kādēļ karš vispār joprojām ir iespējams?

Dīvainā formā, ka mani divi kursi par Eiropas kultūras vēsturi, un mēs sākam ar Trojas karu, pēc būtības ar pirmajām eiropiešu civilizācijas atmiņām par sevi, un tas ir militārais konflikts, tā ir vardarbība, tā ir vardarbība pēc kara, tās ir sievietes, kas tiek izvarotas, tās ir verdzenes un līķi, un apraudāšana, un asaras, un skumjas, un dvēseles, kas nokāpj Aīdā. Otro daļu šim kursam noslēdzam ar Pirmo pasaules karu un arī ar šī Pirmā pasaules kara konsekvencēm Eiropā, respektīvi, autoritārie un totalitārie režīmi. 

Es domāju, ka tas karš, kas patlaban plosās, un mēs tiešām nezinām, vai Trampa iniciatīvai būs kādi rezultāti, jo viņš un viņa birojs ir ārkārtīgi neprasmīgi visās jomās. Plus arī tas, ka tiešām Putins šajā ziņā ir ļauns dažādās formas un veidos, jo viņa karaspēkam, protams, arī ir milzīgs spēks un pārsvars. Viņam pēc būtības Tramps ir drīzāk tāda dīvaina figūra, ar kuru viņš var arī manipulēt, un Tramps ir manipulējams diemžēl. 

Tas, kas pēc šī kara notiks un notiek jau tagad, un to gan nevajag pareģot, tā jau realitātē. Pirmkārt, Eiropas laika gara vai noskaņojuma jauna militarizācija. Mēs redzam pēc tās drudžainas politikas, kas notiek Eiropas Savienībā, ka mums ir nepieciešami jauni ieroči, jaunas fabrikas, kas tos ražo, un tas viss pieliek punktu nosacīti Gorbačova laikmeta idejai par to, ka ierocis kaut kad iznīcinās civilizāciju kā tādu, ka atomenerģija arī ir ļauna, ka mums nepieciešams veidot mieru. Miers kā formāts, kā mēs visi varam eksistēt. 

Atceros, man bija 10, 12 gadi, un man bija otra maiņa skolā, kā mēs - mamma un es, burtiski pielipām pie televizora, kad bija Gorbačova un Reigana preses konferences par mieru. Tas skanēja kā jaunas Eiropas ideja, ka tāda jauna filozofija. Ar skumjām redzu, kā tagad, kad man ir 47 [gadi], man jānovēro šīs miera valodas sabrukums visur. Es gandrīz nedzirdu vārdu diplomātija, es nedzirdu kaut kādus līdzekļus, kas būtu varējuši vēl apturēt šo diktatoru. 

Un tagad diezgan skarbi. Es uzskatu, ka

mēs, eiropieši, dažādos veidos, formās, bet visi sabiedrības slāņi šā vai tā esam veidojuši šo briesmoni, vārdā Putins, un kaut kāda veidā simboliski barojam šo karu, kara ideju. Pirms karš notiek frontē, pirms iezīmējas līnijas, pirms ir pirmā vardarbība, vardarbība notiek galvā. Karš tiek gatavots jau iepriekš, gadiem vai gadu desmitiem mūsu galvās. Respektīvi, neiecietība, rasisms, Putins izmanto rasismu, visas šīs hierarhijas - tas tapa, briest un kustas kā tāds vīruss visur apkārt.

Uz ekonomiskām attiecībām ar Putina režīmu veidoja milzīgu naudas peļņu, tapa jauni oligarhi, vairākas valdības dažādās Eiropas valstis veidoja savu ekonomisko politiku, pierakstīja sev visādas iespējamās veiksmes. Līdz ar to, es domāju, mēs visi šā vai tā simboliski esam vainīgi pie tā, kas tagad notiek. 

Ja bombardē Kijivu, tad tur ir pa mazam pilienam arī mūsu pašu bezatbildība, mūsu alkatība, es domāju, mūsu, globālās sabiedrības. Tas, ka tagad globalizācija sabrūk, īstenībā sabruka nesen vispār Eiropas miera ideja. Tur arī ir jautājums par to, cik Eiropa ir bijusi egoistiska attiecībā uz citiem reģioniem, vai neturpinājās arī kolonizācija ar citiem līdzekļiem un cita valoda? 

Domāju, ka mēs tiešām būsim tādā mijkrēslī, mēs būsim stāvoklī, kad mums apkārt būs jauna nedrošība. Šī jaunā nedrošība noteikti ievedīs arī jaunus kultūras tematus, produktus, valodu.

Katru reizi pēc kara ir arī tāds milzīgs impulss mākslām un literatūrai. Bet, no otras puses, es domāju, ka mums būs jāsadzīvo ar patiesu tumšo diktatūru Austrumos, mums būs jāsadzīvo vēl vairākus gadus ar absolūti neparedzamo Ameriku, kas, piemēram, Baltijas reģiona stabili vēl arī Trešās atmodas laikā bija drošības fonds. Tagad tas drošības fonds ir pazudis. Es redzu dažādos slāņos, apļos, grupas arī jaunu nedrošību, ko īsti darīt, kad Amerikas vairāk nav? Ka tās burvīgās romantiskās attiecības ir beigušās, nevar vairāk piezvanīt, neceļ klausuli. Ja ceļ, tad  tur ir kaut kādi murgi, nevis drošs partneris, uz kuru var paļauties. 

Vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir krievu kultūras sabrukums kaut kādā veidā simboliski. No vienas puses, tā atrodas tagad cietumā vai nometnēs Krievijā, tā atrodas tuvākajos reģionos stigmatizācijas telpā, ar kuru netiek galā ne valdības, ne politiķi, ne kultūrtelpa. Tā būs aizliegumu, pašcenzūras, klusumā, baiļu telpa.

 

Deniss Hanovs ir kultūrpētnieks, humanitāro zinātņu doktors, profesors, Latvijas Mākslas akadēmijas Humanitāro zinātņu katedras vadītājs. Dzimis Rīgā, absolvējis Rīgas Puškina liceju, Lativjas Universitātes Vēstures un filozofijas nodaļu un turpināja izglītību Latvijas Kultūras akadēmijā. 2003. gadā aizstāvējis disertāciju par tēmu "Laikraksts "Baltijskij Vestņik" kā vidusšķiras kultūrtelpa. 1868. gads līdz 1905. gads". 

Viņa zinātnisko interešu centrā ir globalizācijas procesi Eiropā un Latvijā, starpkultūru dialogs, integrācijas procesi un pilsoniskā līdzdalība.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar militāro vēsturnieku Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieku Valdi Kuzminu par Eiropas bruņošanās, aizsardzības plāniem un starpvalstu sadarbību, un tā saukto Krievijas - Ukrainas miera sarunu iznākuma variantiem.

Kas ir multipolārā pasaule, kā veidojas jaunas politiskās savienības un kādā veidā iepriekšējās, 20. gadsimtā veidotās saites starp valstīm tiek pārskatītas? 

Daži Rietumu militārie stratēģi uzskata, ka Krievijas armijai būs nepieciešami vismaz pieci gadi, lai atgūtos no zaudējumiem Ukrainas karā. Izdevums "Der Spiegel" pagājušajā nedēļā rakstīja, ka Eiropas bruņošanās realitāte ietver arī tādu pesimistisku viedokli, ka Eiropai ir tikai divu līdz trīs gadu loks, pirms Krievija būs atguvusi spēju veikt konvencionālu uzbrukumu. Tā vismaz izteicies Norvēģijas bruņoto spēku virspavēlnieks Eiriks Kristofersens. Tomēr Rietumu eksperti ir šajā publikācijā vienisprātis par to, ka Krievija rada tiešus un nenovēršamus draudus mieram un drošībai Eiropā un, ja mēs vēlamies atturēt Putinu, tad viss ir jādara tagad, nevis pēc pieciem vai 15 gadiem.

Versijas par to, cik mums ir ilgs laiks dots gatavoties iespējamiem Krievijas uzbrukumiem Eiropā, ir ļoti dažādas. Daži saka, ka nav laika, daži saka - trīs līdz pieci gadi, daži saka - 15 gadi. Jautājums, vai no kara turpinājumā Eiropā vēl var izvairīties un no kā tas iratkarīgs?

Valdis Kuzmins: Pirmām kārtām tas ir atkarīgs no Vladimira Putina, cik viņš ilgi dzīvos. Viņš mirs, to mēs zinām droši - viņš miris kādā brīdī. Jo ātrāk viņš mirs, jo ātrāk būs izmaiņas šajā situācijā. Un no visiem šiem jūsu minētajiem dažādiem scenārijiem, manuprāt, ir vairāki elementi ļoti svarīgi. Pirmais elements - no kura brīža mēs sākam skaitīt? 

Primārais ir: kamēr Ukrainas bruņotie spēki turpina aktīvi pretoties - un salīdzinoši sekmīgi pretoties, nekāda konflikta eskalācija citos reģionos nav iespējama. Krievijai esošajā politiskajā uzstādījumā - ne tikai militārajā, bet arī politiskajā uzstādījumā - nav resursu īstenot bruņotus, aktīvus iebrukumus citos reģionos, kā tur, kur viņa atrodas uz savu spēju robežas. Nevis vispārējo spēju robežas, bet spēju robeža savā definētajā politiskajā logā. 

Vladimirs Putins ir izvēlējies tādu iekšpolitisko kursu, ka kara nav. Pat nosaukuma nav. Tā ir speciālā militārā operācija, ko viņi uzsver visu laiku. Karš nav. Un arī sabiedrības lielākā daļa šo karu neredz. Pie šāda politiska uzstādījuma var karot tikai Ukrainā. Un arī, kā mēs redzam, šie panākumi ir ļoti nosacīti. 

No brīža, kad karadarbība beidzas, nevis beidzas pamiera formā jeb uguns pārtraukšanas formā, beidzas tādā formā, ka Vladimirs Putins var pateikt: jā, mēs esam droši, mēs varam definēt, ka mūsu iedomātie mērķi, te nav runa par to, cik šie mērķi ir leģitīmi, taisnīgi vai godīgi. Viņš ir definējis kaut kādus mērķus, viņš saka - mērķi sasniegti, mēs varam pārsviest spēkus uz citiem reģioniem, piemēram, Baltijas valstīm, Somiju, nezinu, Ķīnu, Kazahstānu.

Bet mērķus viņš ir definējis dažādus. Ir mērķis atjaunot bijušo Padomju Savienību, ir mērķis...

Valdis Kuzmins: Ukrainas kara kontekstā 23. februāra vakarā viņa bēdīgi slavenā runa, viņš definēja vairākus grūti izmērāmus [mērķus]. Demilitarizācija, denacifikācija, teritoriju atzīšana, vēl kaut kādi elementi. Militarizāciju Ukraina ir tikai palielinājusi. Denacifikācija ir tāds apzīmējums, kas ir šausmīgi izplūdis, un pēdējā laikā pats Putina kungs nav sevišķi detalizējis, kā tas varētu reāli izskatīties. Viņš no tā ir atteicies, nav atteicies? Mēs to nezinām. 

Tas, ko es personīgi redzēju 2021. gadā, 2022. gadā un kas redzams tagad, tie noteikti ir gadi. Tas nav mēnešos mērāms posms. Un tie būs trīs, četri, pieci gadi noteikti. 

Kāpēc šo tādā veidā mēs varam definēt? Ir jāatgriežas pie tā, kā šī karadarbība tiek īstenota. Krievijas bruņoto spēku triecienspēks, kas tagad iet uz priekšu, ir algotņi šī vārda gandrīz burtiskā nozīmē. Tā sabiedrības daļa, kura ir nonākusi finansiālās grūtībās, kura ir nonākusi cietumā, kura tūlīt nonāks cietumā. Šie cilvēki ir devušies karot, kā viņi paši apgalvo ļoti bieži sociālos medijos, ne tādēļ, ka viņi mīl dzimteni vai Putinu personīgi, bet tādēļ, ka viņiem ir smagi sociālie, finansiālie apstākļi. 

Brīdī, kad Ukrainas karš beidzas, arī viņi beidzas, arī viņi iet mājās. Nav nekādu līdzekļu, kas varētu viņus piespiest finansiāli doties karot uz nosacīto Somiju. Viņi jau tur ir bijuši, viņi redzējuši, kā tas viss izskatās.

Jūs domājat Ziemas karā?

Valdis Kuzmins: Vienalga, kurā karā. Jebkurā karā kaut kur citur ārpus Ukrainas. Pieļauju, varbūt viņus varētu pierunāt propagandas uzplūdos un karstumos par Kazahstānas okupāciju un aneksiju. Kas varētu iešauties galvā... Tas, ko jūs minējāt, Padomju Savienības atjaunošana.

Bet, ja mēs runājam par to, kas mūs varētu interesēt, Eiropa, Polija, Baltijas valstis, nu jau Somija, kas ir NATO valsts, šie izaicinājumi ir nesalīdzināmi lielāki. Un kā to varētu darīt. Īstenībā mēs dzīvojam savā informatīvajā telpā, un Krievijas propagandistu informatīvā telpa, viņi jautā, kā izskatīsies Krievijas bruņotie spēki pēc karadarbības beigām? Un saskata to ļoti pesimistiskā gaismā dažādu iemeslu dēļ. Ka tā nav tā armija, kas bija 2022. gadā, tā armija ir principiāli savādāka no sociālā stāvokļa, finansiālā, tehniskā, taktiskā - visiem šiem viedokļiem.

Valdis Kuzmins ir humanitāro zinātņu maģistrs vēsturē, studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Vairāk nekā 18 gadus strādā Latvijas Kara muzejā Starpkaru un Otrā pasaules kara vēstures nodaļā. Ir arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks. Viņa pētnieciskās intereses ir Latvijas 20. gadsimta militārā vēsture.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesori un drošības eksperti Žanetu Ozoliņu par otro Auksto karu, par transatlantiskās pasaules izmaiņām un Eiropu kā globālu lievaru.

"Otrais Aukstais karš, manuprāt, ir daudz vairāk piepildīts ar risku un nezināmajiem, kā tas bija pirmajā Aukstajā karā, jo tur bija divi šie skaidrie spēlētāji un pārējie tikai piespēlēja, piedziedājumu padziedāja līdz. Šobrīd mēs nezinām, kāds kuru dziesmu dziedās, jo, piemērām, arī par Trampu mēs varam šobrīd runāt, ka tās kustības dažubrīd izskatās dīvainas, bet kaut kādu rezultātu viņas nes. Es šobrīd nevērtēju to rezultātu, iznākumu. Bet kaut kāda kustība notiek. Tad ir jautājums, vai tā kustība, kas notiek pasaules politikā, ir viņa tālredzīgās stratēģijas taktiskie soļi, vai savukārt tā ir tāda spēlēšanās," analizē Žaneta Ozoliņa.

Transatlantiskā pasaules kārtība būtiski mainās, pagājušās nedēļas izskaņā rakstīja Karls Bilts, bijušais Zviedrijas premjerministrs un ārlietu ministrs. Izskan versija, ka ir diezgan skaidrs, ka dzīvojam vai dzīvosim jaunā otrajā aukstajā karā. Kas šajā aukstajā karā ir Eiropa, Latvija un kas ir šī iespējamā jaunā aukstā kara robežas?

Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ko, šķiet, izteica skotu republikāniski orientētais vēsturnieks Nils Fergusons, ka mēs šobrīd atrodamies otrajā Aukstajā karā? Ja mēs esam šajā aukstajā karā, kādā veidā tie iepriekšējie aukstā kara spēlētāji ir spēlētāji arī šajā reizē?

Žaneta Ozoliņa: Es noteikti piekristu viedoklim, ka mēs esam otrajā Aukstajā karā, tikai es nepiekrītu tiem, kas saka, ka tas Aukstais karš ir sācies vai nu tagad ar Trampa atnākšanu, vai ka tas ir sācies 2022. gadā. Tas otrais Aukstais karš sākās 2014. gadā, kad notika Krimas okupācija. Kas faktiski bija pirmais pieteikums tam, ka starptautiskā tiesiskā sistēma un paļaušanās uz starptautiskajām tiesiskajām normām, kas bija lielais pieteikums pēc pirmā Aukstā kara beigām, nedarbojas. Respektīvi, tā sistēma, kas tika veidota 20 gadu garumā, tā nav derīga šajā brīdī. 

Mēs arī varam vērot gan hibrīdkara uzplaukumu "visā savā krāšņumā"; mēs redzējām Krievijas uzvedības maiņu, kura nevis nopietni ņem sankcijas, bet smejas par tām; mēs redzējām Rietumu apjukumu, kas nesaprata, kas notiek, ko darīt un kā rīkoties. Es teiktu, ka sākuma līnija būtu 2014. gads. 

Bet tad ir jautājuma otra puse, kā uzvedas tie tradicionālie spēlētāji. U šeit stāsts tiešām ir ļoti interesants. Pirmajā Aukstā kara periodā bija divi spēlētāji, pārējie tikai piespēlēja. Šobrīd situācija ir atšķirīga, un tas atšķirīgais veidojas dažādu aktieru izkārtojumos. Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis šobrīd jūtas ļoti komfortabli, strādājot, sarunājoties ar diktatoru Putinu, kas savā ziņā ir tāds autoritatīvo līderu klubiņš, kas veidojas, kur viens otra mentalitāti saprot visai labi. Bet tā saucamie draugu klubiņi pa šiem gadiem ir mainījušies. Ja mēs raugāmies kaut vai uz Amerikas Savienoto Valstu sabiedrību, tad Aukstā kara apstākļos prezidenti parasti tika atbalstīti viņu ārpolitiskajās un drošības stratēģijās, veidojot attiecības ar Padomju Savienību. Savukārt šobrīd Amerikas sabiedrība ir sadalīta: ir sabiedrības daļa, kurai joprojām patīk Tramps, tādēļ, ka viņš rūpēsies par ekonomiku, viņš rūpēsies par ienākumiem, un ārpolitika ir mazsvarīga, galu galā Amerikai ir laiks aiziet prom no dažādiem pasaules reģioniem un pievērsties vairāk izolacionismam. 

Bet tad ir otra sabiedrības daļa, kura ir apjukusi, kura nav apmierināta, daļa sāk izteikt skaļus protestus, kuri pagaidām gan ir minimāli un arī politiskajā līmenī visai kusli, tomēr tas pretestības līmenis sāk pieaugt. Faktiski šobrīd, otrajā Aukstajā karā, ASV prezidentam nav pārliecinoša atbalsta savā valstī. 

Otrs tā saucamais "draugu pulciņš", kas pieslējās Amerikas Savienotajām Valstīm, tā bija Eiropa, galvenokārt Eiropas Savienība, Rietumeiropa. Arīis jēdziens transatlantiskās attiecības nāk no šīs tradicionālās partnerības, kas tika veidota caur NATO, kas tika veidota caur divpusējiem līgumiem starp dažādām Rietumeiropas valstīm un ASV, kuras faktiski teica - jā, mēs esam tā valstu kopiena, kas stāv uz vērtību principiem, un mēs esam tie, kuri šajos sarežģītajos brīžos pret otro Aukstā pasaules karu polu faktiski "vienosies kopējā dziesmā", stāvēs vienās pozīcijās.

Tad šobrīd būs jāaizmirst šāda liberālā pasaules kārtība, jānoliek pagātnē un jādomā par kaut kādu reālpolitiku?

Žaneta Ozoliņa: Tieši tā. Atšķirība ir, ka tradicionālā transatlantiskā kopiena, ne velti tas apzīmējums kopiena - visi kopā pret Padomju Savienību - šobrīd sāk šķobīties.

Es negribētu teikt, ka transatlantiskā kopiena ir pilnībā sabrukusi. Laikam tas galējais scenārijs būtu tajā brīdī, ja Tramps pateiktu Kongresam balsot par ASV izstāšanos no NATO. Tad mēs teiktu - jā, esam "ziepēs". 

Šajā brīdī ir viedokļu sadursmes, vērtību sadursmes, priekšstatu par pasaules kārtību sadursmes, savstarpējās uzticēšanās, es negribētu teikt krīze, bet risks, apdraudējums. 

Eiropa šobrīd ir, pateicoties "Trampa izolacionismam", ir iestumta savā eiropeiskā izolacionismā, un viņai ir jāsāk domāt vairāk par savu drošību, par savu aizsardzību un par savu darbošanos pašai, balstoties uz saviem priekšstatiem, pamatiem un arī riska izpratni. 

Un mainās arī citi spēlētāji, piemēram, Ķīna, kurai būs ļoti liela loma. Ja mēs dzirdam, ko saka Tramps, mēs dzirdam, ko saka Putins, Sjī [Ķīnas līderis] šobrīd klusē, ar Austrumu gudrības ja pieredze vēro, kā šie "divi puiši" savā starpā sarunāsies, kas tur beigās iznāks, kuram pieslieties, ar kuru runāt, ar kuru nerunāt. 

Faktiski šobrīd otrais Aukstais karš, manuprāt, ir daudz vairāk piepildīts ar risku un nezināmajiem, kā tas bija pirmajā Aukstajā karā, jo tur bija divi šie skaidrie spēlētāji un pārējie tikai piespēlēja, piedziedājumu padziedāja līdz. Piemēram, arī pa Trampu mēs varam šobrīd runāt, ka tās kustības dažbrīd izskatās dīvainas, bet kaut kādu rezultātu viņas nes. Es šobrīd nevērtēju to rezultātu, iznākumu. Bet kaut kāda kustība notiek. Tad ir jautājums, vai tā kustība, kas notiek pasaules politikā, ir viņa tālredzīgās stratēģijas taktiskie soļi, vai savukārt tā ir tāda spēlēšanās?

 

Žaneta Ozoliņa ir Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece, vairāk nekā simts publikāciju autore, kas veltītas drošības politikas dažādiem aspektiem. Pēdējo gadu pētījumi veltīti krīzes komunikācijai, drošības uztveres subjektīvajiem aspektiem un Eiropas Savienības ārējai un drošības politikai. Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu par to, vai Putinu un Krieviju kādreiz tiesās, vai starptautiskajām tiesībām šobrīd jāpārziemo un ko nozīmētu reālpolitisks virziens Latvijas politikā.

Kopš kara sākuma Ukrainā un vēl vairāk pēc ASV prezidenta Trampa paziņojumiem attiecībā uz Grenlandi un Panamas kanālu vai Kanādu kā vēl vienu ASV štatu no jauna izvirzījies jautājums, kas īsti ir starptautiskās tiesības? Putins ar uzbrukumu Ukrainai radikāli uzbruka arī starptautiskās tiesiskās kārtības nākotnei. Kad ASV balsoja pret Eiropas veidoto ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju, kurā nosodīta Krievijas agresija Ukrainā, ASV izvairījās šajā balsojumā no Maskavas kritikas. Balsojums, kurā tā nostājās vienā pusē ar savām aukstā kara ienaidniecēm, radīja sašutuma vilni Rietumos. Un radās jautājums, vai un kādas starptautiskās globālās tiesības tiek respektētas? Starptautiskā krimināltiesa izdevusi gan Putina aresta orderi, taču, vai Putins tiks arestēts, ir jautājums. Kā starptautisko tiesību realizācija strādās un vai šādos "tumšajos laikos" starptautisko tiesību argumentiem ir kāda nozīme? 

Pirms kāda laika, šķiet, marta sākumā, jūs publicējāt portālā "Delfi" rakstu, kura virsraksts bija "Pamazām kļūst redzamas Krievijas tribunāla aprises". Vai tas bija ironisks apgalvojums? Vai patiešām jūs teiktu, ka mēs redzam, ka šāds tribunāls ir iespējams? 

Egils Levits: Ir panākta vienošanās, kāda varētu būt šī tribunāla konstrukcija.   Pie tās grupa valstu, tā saucamā CORE grupa, apmēram 40 valstis, galvenokārt  Rietumalstis, ir strādājušas divus gadus.   Marta sākumā panākta zināma vienošanās, kāda tā konstrukcija var izskatīties. Tādēļ runa vēl ir tikai par aprisēm. 

Tas vēl nenozīmē, ka šis tribunāls jau ir izveidots.  Tur ir vēl diezgan tāls ceļš ejams. Tagad ir noiets tikai pusceļš. Bet katrā ziņā tagad ir aptuveni zināms, kāds šāds tribunāls varētu izskatīties, kāda būtu tā kompetence, kāda būtu tā struktūra.

Tas ir diezgan liels panākums starptautiskajām tiesībām.  Starptautiskās tiesības ir viens no spēkiem starptautiskajās attiecībās, bet blakus tām ir arī politisks spēks. Bet atšķirībā no valsts “iekšpuses”, kur visai valsts darbībai ir jāatbilst tiesībām, starptautiskajās attiecībās tas tā diemžēl nav. Tiesības ir viens no spēka vektoriem, bet tikai viens no vairākiem.  Bet ir arī citi vektori - it sevišķi, reāls militārs spēks.  Tāpat ir arī mēģinājumi pārkāpt šīs tiesības. Starptautiskās tiesības, es teiktu, vienmēr cīnās par savu vietu starptautiskajās attiecībās starp valstīm.

Vācu žurnālā "Der Spiegel" jūsu kolēģis, Ķelnes universitātes profesors Klauss Kress bija norādījis apgalvojumu, ka mēs esam liecinieki pārejai uz jaunu pasaules kārtību, kurā starptautisko tiesību vietā stājas spēcīgāko tiesības. Un vai jūs piekristu tam? Un ko tas maina, it īpaši mazu valstu modelī, kur tām būtu jāaizstāv savas tiesības, līdzīgi kā to dara Ukraina.

Egils Levits: Patlaban parādās nevis spēcīgāko valstu tiesības, bet gan spēcīgāko valstu vara, tātad varas pārsvars pār tiesībām. Tiesības ir tādas, kādas tās ir radītas, un tās var tikt grozītas tikai noteiktā, tiesiskā veidā.  Katrā ziņā, katru tiesību pārkāpumu mēs nevaram uzskatīt kā jaunu pagriezienu, jaunu tiesību avotu.  Tas ir un paliek pārkāpums. Bet šādi pārkāpumi notiek. Tādēļ starptautiskajās attiecībās ļoti būtiski ir tas, vai ir kāda reāla vara, kas šos pārkāpumus mēģina novērst.

 Pēc Otrā pasaules kara bija izveidota šāda līdz šim joprojām pastāvošā kārtība, jo toreiz visa pasaule redzēja to katastrofu, kas notiek, ja nav šāda tiesiskā kārtība. Hitlers un viņa sabiedrotie ne par kādu tiesisko kārtību nedomāja, vienkārši to pārkāpa, kas noveda pasauli, Eiropu it sevišķi, līdz katastrofai.  Tādēļ bija vēlme šādas  katastrofas vairs nepieļaut, un tika izveidota šī starptautiski tiesiskā kārtība, kas darbojas faktiski līdz šodienai.  Perfekti šī kārtība nekad nav darbojusies, bet lielā mērā tā tomēr darbojās.

 Patlaban izskatās, ka vairākas lielas valstis vēlas šo kārtību mainīt un vienkārši darīt to, ko tās vēlas, neraugoties uz starptautiskajām tiesībām. Tā ir jauna situācija.  Protams, šīs valstis ir svarīgas un lielas, bet tās nav vienīgās pasaulē. Daudz kas būs atkarīgs arī no tā, vai pārējās valstis to pieļaus un akceptēs, vai arī mēģinās pretoties šādiem pārkāpumiem. Es runāju galvenokārt, protams, par Eiropu.

"The Economist" bijušais komentētājs Edvards Lukass rakstīja, ka Tramps tic pasaulei, kurā spēks ir taisnība, stiprie dara, ko var, un vājie pieņem neizbēgamo. Tāpēc mēs varam aizmirst cildinās atsauci uz pagātnes upuriem un kopīgām vērtībām. Principā tas ir apgalvojums, ka mēs šobrīd nevaram paļauties, ka ASV būs tāds partneris, kurš iestāsies par tām starptautiskajām tiesībām, kuru veidošanā pēc Otrā pasaules kara tie bija būtiski izveidotāji un spēlētāji. 

Egils Levits: Amerikas Savienotās Valstis bija vadošais spēks šīs tiesiskās kārtības izveidē pēc Otrā pasaules kara. Tagad Amerikas Savienotās Valstis ļoti strauji maina savu pozīciju, savu attieksmi pret šo kārtību.   Patlaban mēs atrodamies tādā dezorientācijas situācijā. Līdzšinējās starptautiskās tiesības, protams, vēl darbojas, un mēs varam pēc tam vadīties, mums vajadzētu pēc tam vadīties. Vienlaicīgi ir lieli spēlētāji, kuri pārkāpj šīs tiesības, un griba un vēlme no citiem lieliem spēlētājiem to nepieļaut, patlaban tā īsti nav redzama.

Ja šī attīstība turpināsies un nostiprināsies, tad mēs varam teikt, ka Rietumi būs sašķēlušies divās lielās daļās - Amerikas Savienotās Valstis no vienas puses un Eiropa un citas Rietumvalstis no otras puses - tur vēl nāk klāt Kanāda, bez tam, interesanti, arī četras Klusā okeāna valstis - Japāna, Koreja, Austrālija, Jaunzēlande, kuras faktiski arī balstās uz tām pašām vērtībām.  

Mēs Eiropā esam dilemmas priekšā, ko darīt. Un šeit man jāsaka, ka Eiropa līdz šim savu potenciālu - politisko potenciālu un militāro potenciālu - nav attīstījusi, kaut gan tai tomēr ir ļoti liels ekonomiskais potenciāls - 15% no pasaules kopprodukta ražo Eiropā. 15% ir liels resurss, apmēram tāpat kā Amerikas Savienotajā Valstīm un Ķīnai. Tātad ekonomiski viens no lielajiem spēlētājiem.

Turpretim politiski Eiropa uz starptautiskās skatuves piedalās margināli. Mēs varam redzēt, ka tagad Amerikas Savienotās Valstis un Krievija, bet arī Ķīna faktiski mēģina Eiropu vēl vairāk "noslaucīt" no starptautiskās skatuves. Jautājums - kā Eiropa reaģēs?  Jau teicu, ka Eiropai ir liels ekonomikas potenciāls. Tādēļ, ja Eiropa turpmāk grib līdzrunāt, un pat ne tik daudz, lai noteiktu pasaules kārtību, bet lai vismaz nosargātu savu iekšējo kārtību un dzīvesveidu, tai ir jātransformējas.  Tai ir  jātransformējas par pasaules lielvaru, par pasaules spēlētāju, izmantojot savu ekonomisko potenciālu, kuram jānāk klāt militārajam potenciālam un politiskajam potenciālam.

Latvijas Valsts prezidents Egils Levits ir latviešu jurists un politologs. Dzimis Rīgā,1955. gadā, absolvējis Rīgas 2. vidusskolu, tad ar ģimeni emigrējis uz Vāciju, kur studējis Hamburgas universitātes Juridiskajā fakultātē un Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātē politikas zinātni. Aktīvi piedalījies Latvijas valsts atjaunošanā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, bijis Latvijas Tautas frontes domes un Pilsoņu kongresa loceklis. Pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Savienības tiesā. Daudzu būtisku likumprojektu līdzautors. 

Levits ir arī vairāku zinātnisku publikāciju autors par valststiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību un demokrātijas jautājumiem. Izstrādājis daudzus atzinumus Saeimai, Ministru kabinetam, ministrijām, Satversmes tiesai un citām valsts pārvaldes iestādēm, kā arī Eiropas Savienības un starptautiskajām institūcijām.

Saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra eksperti Sandu Svetoku par Krievijas realizētājām hibrīdkara informatīvajām operācijām Baltijā un Ziemeļvalstīs.

"Krievija nav tā, kas vienmēr izdomā naratīvus vai tēmas, kas šķeļ sabiedrību, tā nedara neko mākslīgi. Polarizācija sabiedrībā kaut kādā veidā jau pastāv. Arī partijas, kad vēršas pie vēlētājiem, protams, uzrunā tos jautājumus, kas cilvēkiem tajā brīdī ir būtiski," spriež eksperte.

"Krievija vairāk ir tāds iespēju meklētājs, oportūnists, kas izmanto šīs šķeļošās retorikas. Negribētu, protams, apvainot partijas, ka tās ir pārņēmušas Krievijas naratīvus un izmanto savu vēlētāju uzrunāšanai. Es drīzāk teiktu, ka ir otrādi – Krievija vēro, kas ir tie šķeļošie jautājumi (mēs nerunājam tieši par pirmsvēlēšanu laiku), un mēģina tos eskalēt.

2024. gada beigās NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs publicēja savu jaunāko pētījumu "Krievijas informatīvās operācijas Baltijā un Ziemeļvalstīs". Kopš 2016. gada tika pētīta ārvalstu naidīgā ietekme Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā. Autori bija iedziļinājušies valstu iekšējās sociālpolitiskās vides niansēs un attiecībās ar Krieviju, kā arī iekļāvuši notiekošā Krievijas iebrukuma Ukrainā ietekmi. Tika salīdzinātas Baltijas valstis, Dānija, Igaunija, Islande, Norvēģija, Somija, Zviedrija, skaidrojot gan vēsturisko kontekstu, gan arī skatoties aktuālos notikumus. Plašāk par pētījumu stāsta Sanda Svetoka.

Ko nozīmē jēdziens "Krievijas informatīvās ietekmes operācijas"? Ko tas ietver?

Sanda Svetoka: Mēs varam runāt par dažādām ietekmes operācijām, hibrīddraudiem. Citi to šauri definē tikai kā propagandu vai dezinformāciju. Mēs informatīvās ietekmes operācijas definējam kā aktivitāšu kopumu ar mērķi mainīt uzvedību, mainīt attieksmes, viedokļus mērķa valstī, sabiedrībā, galvenajos lēmumu pieņēmējos un, iespējams, tādā veidā arī ietekmēt nākotnes politikas un nākotnes procesus. Šīs ietekmes operācijas bieži vien izmanto neleģitīmus vai varbūt nelikumīgus veidus. Daži no tiem ir uz likuma robežas, piemēram, naida runa, kara kurināšana, atklāti, personiski uzbrukumi oponentiem. Šīs mēs varētu ielikt kā tādas, kas ir jau likuma ietvaros nelikumīgas aktivitātes, bet bieži vien tās ir arī likuma ietvaros it kā likumīgas aktivitātes. Mēs runājam par viedokļu paušanu sociālajos medijos, medijos, par dažādām sabiedrisko attiecību aktivitātēm, lobingu un citām politiskajā komunikācijā pierastām metodēm, kas ir pretrunā ar morāles, ētikas principiem, kas būtu pieņemami tādas demokrātiskas valsts funkcionēšanai. Šeit mēs runājam par aktivitātēm, kam ir naidīgs mērķis, naidīgs nolūks; [aktivitātēm] kas vēlas ietekmēt konkrētu uzvedību citā valstī sev vēlamajā virzienā.

Kas ir tie vēstījumi, kuri Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs ir līdzīgi?

Sanda Svetoka: Vairāki no šiem vēstījumiem ir bijuši līdzīgi saistībā ar eiroatlantisko vienotību. Tie stāsta par to, cik eiroatlantiskā...

...cik NATO ir slikts.

Sanda Svetoka: Jā, cik NATO ir vājš, cik Eiropas Savienība ir patiesībā sašķelta un vāja. Tie vēstījumi runā arī par valstu iekšējām problēmām, un tad, protams, tiek attiecīgi skatīts, kādas kurās valstīs ir problēmas. Piemēram, ja Baltijas valstīs var runāt par etnisko diskrimināciju vai par mūsu vājajām ekonomikām, tad Ziemeļvalstīs var runāt par imigrācijas radītajām problēmām un to, ka, piemēram, Zviedrija netiek galā ar saviem iekšējiem etnisko minoritāšu protestiem vai kriminogēno situāciju. Attiecīgi [mērķis ir] šīs problēmas saasināt, pastiprināt, varbūt pielikt vēl kādu dezinformācijas elementu tām klāt un tālāk izplatīt.

Bet it īpaši pēc 2022. gada tiek runāts par NATO kā agresoru, par Ziemeļvalstīm, kas šobrīd arī ir daļa no NATO. Pēc Zviedrijas un Somijas iestāšanās NATO tiek runāts par NATO nākšanu arvien tuvāk Krievijas robežām. Tas ir bijis savā ziņā jau vecs naratīvs – kopš Baltijas valstis iestājās NATO, bet, kopš Somija un arī Zviedrija ir šeit, šis naratīvs, protams, pastiprinās. Protams, tāpat arī visi naratīvi, kas ir saistīti ar palīdzību Ukrainai un vēlēšanos atturēt Ziemeļvalstis un Baltijas valstis no turpmākas palīdzības sniegšanas Ukrainai, [piemēram], "jūsu sniegtā palīdzība tikai pagarina karu", "jo vairāk jūs turpināsiet Ukrainu militāri atbalstīt, jo mazākas izredzes šo karu beigt".

Kā jūs to visu pētāt? Mūsdienās jebkurš cilvēks patiesībā ir medijs, kas nozīmē, ka jebkurš, kurš raksta sociālo mediju komentārus, var tikt uztverts kā līdzvērtīgs, es nezinu, veselam ziņu portālam vai sabiedriskajam medijam. Kā jūs izvērtējat vai kā jūs klasificējat to, kuri vēstījumi kopumā veido to musturu vai vispārinājumu, lai teiktu, ka – jā, šie visi vēstījumi ir daļa no Krievijas informatīvās operācijas?

Sanda Svetoka: Piekrītu. Daļa no vēstījumiem vai daļa no viedokļiem, protams, ir atrodama jebkurā sabiedrībā. Protams, cilvēki nav vienoti attiecībā pret karu, arī attiecībā pret Krieviju un eiroatlantisko vienotību, kas demokrātiskā sabiedrībā ir pilnīgi normāli. Tas ir veids, kurā mēs varam būt savā ziņā vāji, bet arī stipri, jo mēs varam atklāti diskutēt par dažādām lietām. Bet mēs, protams, skatāmies uz Krievijas oficiālajiem naratīviem, kas nāk no Krievijas amatpersonām un Kremļa sponsorētajiem medijiem. Tad skatāmies, kā šie vēstījumi izplatās citos, kā mēs to saucam, proksimedijos vai, es nezinu, starp sadarbības partneriem, kas ir varbūt atsavināti no Kremļa medijiem un ar viņiem saistītajos sociālo mediju kontos. Mēs neskatāmies vietējos viedokļus un…

Respektīvi, ja kāds populārs kultūras darbinieks vai kāds mediju darbinieks "Facebook" izplata šos naratīvus, tas nav veids, kā šī analīze šobrīd tiek veikta?

Sanda Svetoka: Jā, ja tas ir kāds viens unikāls gadījums vai tie ir vairāki viedokļu līderi, kuri savā ziņā piekrīt Krievijas naratīviem, mēs to neuzskatīsim par Krievijas ietekmes operāciju. Iespējams, varētu teikt, ka šī ir potenciāla vieta vai potenciāls kanāls, kā Krievija var iegūt no līdzīgu viedokļu paudējiem, dažreiz mēs viņus saucam arī par "noderīgajiem idiotiem", kas vienkārši ir cilvēki, kas uzskata, ka pasaulē ir jābūt mieram, ka pasaulei nav jēgas karot –, un kāpēc gan lai cilvēkam nebūtu šāds viedoklis. Mēs vairāk skatāmies uz to, vai šeit nav bijusi kāda sadarbība ar Krievijas institūcijām. Piemēram, ir pierādīts, ka cilvēks saņem kaut kādā veidā līdzekļus un atbalstu no Krievijas institūcijām, Krievijas organizācijām ārzemēs vai tā sauktajām "tautiešu organizācijām".

Sanda Svetoka ir vecākā eksperte NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrā Rīgā. Viņas pētniecības projekti ir vērsti pret NATO vērstu naratīvu analīzi Baltijas un Balkānu reģionos. Pirms pievienošanās Stratcom strādājusi Latvijas Aizsardzības ministrijā Aizsardzības politikas, starptautiskās sadarbības un sabiedrisko lietu departamentā. Ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas ārpolitikas institūta pētnieku, bijušo diplomātu un politologu Einaru Semani par vēstures paaātrinājumu, ģeopolitiskajiem procesiem, ASV un Eiropu.

2025. gada februāris, raksta "The Economist", esot bijis drūmākais periods kopš Berlīnes mūra krišanas. Pēdējo nedēļu un laika notikumu daudzums tādā ģeopolitikas līmenī mēs varētu teikt arī, ka tas ir kā vēstures paātrinājums. Šoreiz raidījumā saruna ar bijušo vēstnieku Baltkrievijā Einaru Semani - diplomātu un arī politikas zinātnieku, kā arī cilvēku, kurš ir izveidojis politikas zinātnes studijas Latvijas Universitātē 90. gadu sākumā. 

Saruna ar Einaru Semani notika pirms ASV prezidenta Donalda Trampa iecerētās tikšanās ar Volodimiru Zelenski, kas radīja jautājumu par pašas ASV pozīciju, rīcības iemesliem, kas kaut kādā ziņā kļuva arī skaidrāki, taču saglabā jautājumus par Eiropas drošību un tālāku rīcību šajā karā. 

Šoreiz runājam par diplomātiju un jaunu pasaules kārtību, bet jautājums ir tomēr par šo formulējumu, ko iezīmēja  "The Economist" par to, ka tā ir bijusi tumšākā nedēļa Eiropas vēsturē kopš aukstā kara beigām jeb Berlīnes mūra krišanas. Vai jūs arī piekristu, ka tas ir tāds pagrieziena punkts pasaules ģeopolitikā?

Einars Semanis: Nē, nepiekrītu. Tāpēc kā principā tik spēcīgi teikt, ka tas ir pagrieziena punkts, tas būtu ārkārtīgi priekšlaicīgi. Tāpēc ka drīzāk pašreizējo periodu mēs varētu saukt par tādu nenoteiktības periodu, kad tiešām notiek izmaiņas pasaules kārtībā, ja mēs pasaules kārtību saprotam kā varas sadalījumu un spēles noteikumu kopumu un ka mēs redzam, ka notiek tādas vienpolārās pasaules kārtības difūza pāreja uz daudzpolāro kārtību. 

Tāpēc teikt, ka ir ļoti kardināli tagad viss mainījies pēkšņi, būtu pārsteidzīgi. Kaut gan to, ko jūs citējāt angļu presi, tur ir savs racionāls grauds. Kāpēc? Tāpēc, ka masu mediju loma ir īstenībā brīdināt, sabiezinātās krāsas un teikt: Būsim ļoti uzmanīgi! Jo patreiz ir vērojami procesi, kas tiešām ir saistīti ar pasaules kārtības maiņu, un tie atspoguļojas noteiktās politiskās uzvedības veidos. Un it īpaši tas ir saistīts ar to, kad kā prezidents Tramps ir stājies pie sava otrā termiņa īstenošanas, viņa administrācija. Tas ir radījis lielu satraukumu. 

Bet, ja mēs domājam vispār par izmaiņām, tad, protams, tas ir atkarīgs no kāda skatupunkta skatāmies. Ja mēs ņemam stingri un saprotam, kas ir šī pasaules kārtība, tā drīzāk ir kaut kāds tāds izmaiņu sākuma periods, nenoteiktības periods, zināma difūza situācija. Mēs arī nevaram skaidri pateikt, kādā veidā notiks ši daudzpolārās sistēmas tālāka veidošanās, kas būs tie galvenie spēlētāji? Tur ir diezgan daudz to spēlētāju. Bet pats galvenais - īstenībā - kas tad notiks ar tiem spēles noteikumiem? Jo attiecīgā varas sadale starptautiskajā arēna pēc Otrā pasaules kara ir un ar aukstā kara beigām mums ir vienpolārā sistēma, kur galvenais spēlētājs un spēcīgākā valsts šodien ir Amerikas Savienotās Valstis, un tās nosaka kopā ar saviem sabiedrotajiem to spēles noteikumus. 

Kas tie par spēles noteikumiem? Tie nosaka, kas ir pieņemama uzvedība starptautiskajā arēnā.

 

Einars Semanis ir vecākais pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā. Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu filozofijā un socioloģijā, aizstāvējis doktora disertāciju Maskavas universitātē, studējis politikas zinātni Oslo universitātē. Bijis pirmās Politikas zinātnes katedras dibinātājs Latvijas Universitātē.

Diplomāta karjeras laikā Latvijas Ārlietu ministrijā ieņēmis arī valsts sekretāra vietnieka amatu, bijis rezidējošais vēstnieks Ķīnā, Somijā, Polijā, Lietuvā un Baltkrievijā. 

Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar Rietumu diplomātiju un diktatūru, Baltkrieviju, kā arī pāreju no autoritāriem režīmiem uz demokrātiju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzēju un antīkās filozofijas pētnieku Edgaru Narkēviču par veselo saprātu, publisko telpu un saprašanos tajā.

Kad mēs dzirdam, ka mums šobrīd ir nepieciešams veselais saprāts, rodas jautājums: kas tas ir, kur tas pastāv un kas ir šāda veselā saprāta pastāvēšanas priekšnoteikumi? Gan tirāniju uzplaukums un sadarbība, demokrātiju apdraudējums, lielvaru impēriskā rīcība vai runas, sarunas par mieru kā tirgus darījumu, ļaunuma izplatīšanās. Vai un kā iespējams to saprast un vai noderīgi varbūt veselā saprāta ideja?

Kā, tavuprāt, cilvēkus ietekmē notikumi pasaulē? Kādā ziņā indivīds vispār kaut ko var ietekmēt? Kas ir tas pasaules notikumu līmenis, kuru mēs nevaram ietekmēt?

Edgars Narkēvičs: Indivīds ietekmēt droši vien izolētā veidā nevar neko, ja mēs runājam par pasaules plašajiem procesiem. Indivīds var kaut ko ietekmēt savā tiešajā dzīves vidē un tad pastarpināti varbūt vairāki indivīdi ietekmēt kaut ko vairāk. Un tā, soli pa solim virzoties, varam nonākt pie atziņas, ka vismaz nav metafiziskas neiespējamības ietekmēt to, kas notiek pasaulē. 

Domājot pēc analoģijas, kas nav varbūt ļoti spēcīgs tāds spriešanas paņēmiens, bet nu pēc analoģijas, mēs salīdzinām iespēju ietekmēt kaut ko nelielu savā vidē un izdarām zināmu tādu kā spekulatīvu lēcienu pie domas, ka, apvienojot spēkus, ir iespējams ietekmēt kaut ko vairāk. Bet tas ir tā ļoti abstrakti, jo kāds tam sakars ar veselo saprātu?

Latviešu valodā jēdzienam veselais saprāts ikdienas apziņas līmenī ir divas nozīmes, it kā pretējs slimajam varētu domāt, ka ir veselais saprāts un ir kaut kāds slimais saprāts. Un, otrkārt, ka ir kaut kāds kolektīvais, kopējais. Tā par to mēdz runāt, ka tas ir kaut kas tāds, kas pastāv kaut kur, par ko mēs varam domāt kā par kaut kādu ideālo saprātu...

Edgars Narkēvičs: izslēdzot mākslīgā intelekta vai mākslīgās inteliģences gadījumus, pamatā saprātam ir kaut kādi nesēji. 

Būtu pienācis brīdis šo pelēko lauku izgaismot, jo tas ir diezgan izplūdis jēdziens, kā arī norādīji. Tur vairākas nozīmes. Droši vien, ka šķetinot, varētu atrast vēl. Mēģināt saprast varbūt vispirms, kas tad ir saprāts? Un es piedāvāju tagad iedomāties vismaz divus aspektus. Un šeit varētu būt saturiskais un proceduālais aspekts. Saprāts ir spēja spriest, spēja savienot kaut kādas semantiskas vienības noteiktā secībā, spēja arī adekvāti uztvert tekstu atbilstoši domas uzdevumam, tā spēj uztvert informāciju šo informāciju uztverošās domes uzdevumam. Tā mēs varam formulēt saprātu. 

Bet tad mēs varētu runāt par saprātu kā kaut kādām vairāk vai mazāk formālām vai arī nu jau saturiski piepildītākām veidnēm, noteiktām domu formām, tādām, kas pastāv, piemēram, valodā noteiktās kultūras formās, ko mēs pat līdz galam neapzināmies, bet ko mēs iemācāmies, uzsūcam socializējoties no bērna kājas, tātad no pirmajām savas dzīves dienām. Un tas varētu būt, lūk, šis it kā kopējais, kaut kas tāds, kas vieno komunikatīvo kopienu, daudzus cilvēkus. Varbūt pat mēs atkal varam izdarīt tādu lēcienu analoģiski un iedomāties, ka visus cilvēkus, lai gan droši vien to pierādīt empīriski būtu grūti. Izdarīt pilnu indukciju ar visiem cilvēkiem uz zemeslodes. Bet tādi pieņēmumi pastāv. 

Pret to, manuprāt, vajadzētu izturēties piesardzīgi. Apelēšana pie veselā saprāta var būt arī demagoģisks instruments. Varas retorisks instruments. Proti, veselais saprāts var būt tiešām kaut kas tāds, kam būtu jāpievērš uzmanība, ar ko būtu jārēķinās un kas būtu jāizvērtē, ja mēs runājam par šīm atziņām, nostādnēm, folkloristisko gudrību, dzīvesziņu.

Un ir kaut kas tāds, pret ko būtu jāizturas ar zināmu piesardzību, nu, piesardzība varbūt nav slikta abos gadījumos, un jāskatās, vai galu galā ar to netiek manipulēts. 

 

Edgars Narkēvičs ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas pasniedzējs, kurš specializējies antīkās filozofijas pētniecībā un tekstu tulkošanā. Tulkojis kopā ar Ivaru Neideru Platona dialogi latviešu valodā "Teaitēts". Tas bija pirmizdevums latviešu valodā un viens no pirmajiem sengrieķu - latviešu paralēltekstiem latviešu grāmatniecības vēsturē. Arī lekciju cikla "Dvēsele" autors, ko izdeva Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, kā arī redaktors grāmatai "Racingers Jozefs. Benedikts XIV".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu par ASV ārpolitiku, Eiropas pozīciju, ASV un Krievijas attiecībām.

Kopš Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu 20. janvārī ir pagājis zināms laiks, kurā jau varam iezīmēt to, kas patiesībā notiek. Pirmajā mirklī daudz kas no tā, ko jau ASV administrācija ir izdarījusi varētu likties, ka tās varbūt ir viltus ziņas, taču tā nav. Un beigās izrādās, ka tā ir balta patiesība.

Kopš 2025. gada 20. janvāra ir pagājis zināms laiks, kur notikumi, kuri varbūt bija ziņu virsrakstos pašās pirmajās dienās, ir jau atkāpušies. Mums jau ir aizmirsušies tie fakti, kuri varbūt citkārt tiktu diskutēti mēnešiem un varbūt pat gadiem ilgi. Vēsturnieks Timotijs Snaiders nesen savā vlogā rakstīja par to, ka tā ir apzināta stratēģija - darīt ātri, jo nezina, kas tālāk sekos. Radīt vispārēju apjukumu. Kāds ir jūsu redzējums attiecībā uz to, kas ir šī stratēģija, kura šobrīd tiek realizēta? Un kas varētu mūs sagaidīt?

Māris Andžāns: Pat nezinu, no kuras puses lai sāk. Trampa kungu vai nu mīl, vai nu nīst. Viņam ir daudz piekritēju, daudz pretinieku. Viņš ir arī ļoti konsekvents savā rīcībā, darbībā. Tas, ko esam redzējuši pēdējo nedēļu laikā, šķiet, ka ir pagājuši vairāki mēneši. Ir tik daudz kas noticis, tik daudz izteikumu, ko daļa uzskata par labiem, citi - par skandaloziem. Un tas tas parāda arī viņa rokrakstu. Arī pirmās prezidentūras laikā viņš rīkojās līdzīgi, pa brīdim nākot ar jauniem paziņojumiem, ar jauniem priekšlikumiem, kas ir tik aizraujoši vieniem vai tik biedējoši citiem, ka aizmirstās jau iepriekšējie. 

Atbildot pirmajiem administrācijas lēmumiem, ir radusies kustība "51", kas ir 50 protesti, 50 štati un viena diena, izmantojot tēmturus, aicina valsts iedzīvotājus nostāties uz demokrātijas aizstāvību. Pārmetums ir, ka Tramps konsekventi īsteno viņu līdzgaitnieku izstrādāto plānu, kas pazīstams kā "Projekts 2025", kas ir vairāk pārmetums tādā kā sazvērestības, valsts apvērsuma organizēšanā. 

Māris Andžāns: Plāns publiski pieejams,  ap 1000 lapām garš, izstrādāja "The Heritage Foundation", konservatīva domnīca. ASV tā tas ir pieņemts, ka politiķi, kas netiek ievēlēti, daudzi aiziet uzņēmējdarbībā vai arī aiziet domnīcā strādāt. Un arī domnīcas sadalās pēc savām nostādnēm, cik sociālpolitiski vai ekonomiski liberālas vai konservatīvas viņas ir. Un " Heritage" ir viena no senākajām konservatīvajām domnīcām. Tā viņi dara uz katrām vēlēšanām, sagatavo programmu. Skaidrs, ka daudz kas sakrīt ar šī "Projekta 2025" nostādnēm. Tas, ko Tramps īsteno. Savā ziņā tas bija kā melnraksts Trampa kunga prezidentūrai.

Tramps paziņoja par gatavību uzsākt tirdzniecības karu ar Kanādu, Meksiku un Ķīnu. Vai varam iezīmēt, kas ir viņa ārpolitiskā līnija attiecībā uz saviem partneriem, kāda bija Eiropas Savienība un NATO līdz šim. 

Māris Andžāns: Aptuveni forma ir skaidra. Protams, Amerika pirmajā vietā. Izraēla - otrajā vietā. Arī attiecībā uz ārvalstu palīdzības sniegšanu. Tātad ir apturēta arī militārā palīdzība visām valstīm, izņemot divas - Izraēlu un Ēģipti. Kāpēc Ēģipte? Tāpēc, ka 70. gadu beigās, kad tika panākta Izraēlas un Ēģiptes attiecību normalizācija, arī Ēģipte sāka saņemt diezgan brangu ASV palīdzību, kas faktiski ir palīdzība Izraēlai, lai Ēģipte uztur normālas attiecības un arī spēj eksistēt tādā formā, kā Ēģipte eksistē. Līdz ar to ārpolitika rada satraukumu par to, ka ASV var atgriezties pie izolacionistiskas pieejas, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara vai pirms Pirmā pasaules kara. Lēmumi pagaidām nav iepriecinoši. 

Ko iezīmē "Projekts 2025" attiecībā uz šo?

Māris Andžāns: To, ka Krievija nav pirmajā vietā ienaidnieku listē. Par to, ka ir citas valstis svarīgākas. Tur bija piecas valstis - Ķīna, Irāna, Venecuēla, Ziemeļkoreja, Krievija. Varbūt kādu izlaidu, bet Krievija bija kādā ceturtajā vietā tikai.

Kā jūs to skaidrotu attiecībā uz Eiropas politiku?

Māris Andžāns: Pirmkārt, amerikāņi raugās un raudzīsies, protams, kas nav tik patīkami vairs ārpolitikas ziņā, raudzīsies vairāk no savas pozīcijas. Ja līdz šim amerikāņi uzturēja pēc Otrā pasaules kara veidoto sistēmu, kura balstās uz valstu sadarbību, Rietumu pasaule, kas rotē apkārt organiznācijām. Apvienoto Nāciju Organizācijai, kas vairāk kā forums, bet arī ar virknēm ļoti labām organizācijām, kas sniedz palīdzību cilvēkiem, kas cieš no bada, kas cieš no slimībām. Daudzas aģentūras ir, kas ļoti labu darbu dara. Pasaules tirdzniecības organizācija, Starptautiskais valūtas fonds, NATO, protams, pats par sevi, un ASV arī palīdzēja citām valstīm uzturēt demokrātiju, stabilitāti. Šobrīd ASV acīmredzami vairāk atkāpjas. ASV var to atļauties un ja mēs paraugāmies neitrāli, ASV nav nevienam neko parādā. Protams, katra valsts ir sliktas lietas darījusi kādā periodā, lielākas vai mazākas.

ASV ir ļoti laba ģeogrāfiskā atrašanās vieta, to sargā divi okeāni - Atlantijas un Klusais - un divi vāji kaimiņi - Kanāda un Meksika. Un nu arī var parunāt ar amerikāņiem kaut kur Amerikas vidienē un viņiem var rasties jautājums - kāds NATO, priekš kam mums viņš? Kas, mūs meksikāņi apdraudēs, kanādieši, kāpēc mums tas būtu nepieciešams? 

Arī ja atskatāmies vēsturē, Rūzveltam nenācās viegli ievest ASV Otrajā pasaules karā, Pērlhārbora bija tiešām milzīgs trieciens, kas pavēra iespēju ASV ienākt Otrajā pasaules karā. Raugoties vēsturiski, var saprast arī amerikāņus - kāpēc viņiem tas būtu vajadzīgs? Un šobrīd, protams, nav iepriecinoši tas, ka tirdzniecības karš, iespējams, būs ar tuvākajiem sabiedrotajiem, ļoti liela iespēja, ka pret Eiropas Savienība tiks noteikti papildus tarifi, tātad 10%, tostarp pret Latviju.

Kādas tam varētu būt sekas?

Māris Andžāns: ASV nav konkrēti Latvijai starp būtiskākajiem tirdzniecības partneriem.

(..)

Māris Andžāns: Nevajag pilnīgi burtiski iztulkot, ko Tramps saka.

Bet tie, kuri tās interpretē kā tādas imperiālistiskas ambīcijas, tur arī sava daļa patiesības, ko varam salīdzināt ar to, ko dara Krievija Ukrainā vai arī ar visiem šiem paziņojumiem par atgriešanos pie aukstā kara robežām.

Māris Andžāns: Jā, tā ir tā nepatīkamā daļa. Vēl viena Trampa kunga iezīme ir tā, ka viņš ar vienu roku dod, ar otru ņem. Ja šeit ir racionalitātes grauds, un tiešām tur ir nacionālās drošības jautājums ASV, bet, protams, tas veids, kā viņš to dara arī savā inaugurācijas runā, pasakot, ka atpakaļ ņems Panamas kanālu, tāpat arī nesenie izteikumi par Gazas joslas iespējamo pārņemšanu. Mūsdienās tā tas nenotiek un ar to faktiski viņš lej ūdeni uz Putina un citu līdzīgu despotu dzirnavām: ja manai valstij vajag, es to teritoriju paņemu un tad, protams, Putins var berzēt rokas un teikt - jā, arī man nepatīk tas, ka Ukraina virzās uz Rietumiem, uz NATO, tas apdraud manas nacionālās drošības intereses. Arī viņš var pateikt - jā, ka acīmredzot tā bija pareiza preventīva rīcība, un, protams, tā ir ļoti liela bīstamība, un tad kādā brīdī arī Putins var pateikt, ka viņam vajag Baltijas valstis, jo tomēr naidīgs karaspēks, NATO karaspēks šeit izvietots no Krievijas skatupunkta. Un tas, protams, nav labi, tas veids, kādā Trampa kungs runā.

 

Māris Andžāns ir Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī asociētais pētnieks Starptautisko attiecību akadēmijā Bonnā (Vācija). Bijis viespētnieks Hārvarda universitātē ASV, Fulbraita viespētnieks Džonsa Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko attiecību institūtā Vašingtonā. Viņš ir vairāk nekā simts publikāciju autors, kurās viņš lielākoties pievērsies Baltijas valstu drošības un aizsardzības jautājumiem, bet daļa publikāciju veltījis arī jautājumiem par Centrālāziju, transportu un digitalizāciju. Vairāk nekā 10 gadu laikā darbā valsts pārvaldē strādājis arī ar dažādiem Eiropas Savienības un NATO jautājumiem, transporta un sakaru drošību, civilmilitāro sadarbību, aviāciju, elektroniskajiem sakariem un pastu.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātņu doktoru, Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta direktoru Rihardu Bambalu par valsts informācijas drošību, Krievijas vēstījumiem par Baltiju un drošības noturību.

Karš un runas par miera sarunām Ukrainā un šādu sarunu konsekvencēm turpinās. Krievija par savu ārējo ienaidnieku ir definējusi Rietumus un attiecīgi arī palielinājusi finansējumu savai propagandai gan valsts iekšienē, gan arī ārpus. Kā tas var ietekmēt mūs, mūsu demokrātiju, mūsu politisko līdzdalību?

Jūs pirms kāda laika rakstījāt par to, ka par spīti sankcijām, Krievija nākamgad oficiāli propagandai vien tērēs teju pusotru miljardu ASV dolāru, vienlaikus būtiski ceļot arī militāros tēriņus, un ka viegla dzīve kaimiņos diviem agresoriem tuvākajos gados mūs negaida. Kas ir tas, ko mēs, zinot šādus faktus, varam darīt bez tā, ka mēs apzināmies, ka tas tā notiek?

Rihards Bambals: Mūsu stratēģija, mūsu koncepcija un doktrīna balstīta uz trīs pīlāriem: viens ir - mēs kā valsts varam komunicēt labāk. Es šeit domāju ne tikai valdības vadītāju, prezidentu, augstākās amatpersonas, bet kopumā valsts institūcijas. Samazināt telpu kaut kādām baumām, spekulācijām ar kvalitatīvu, ļoti laicīgu informāciju. 

Otrs ir - atbalstīt medijus, lai mediji dara savu darbu, to, kas ir medijiem jādara, neatkarīga, droša mediju vide. Un trešais ir visbūtiskākais - stiprināt medijpratību, sabiedrības noturību. Noturību ne tikai spēt atpazīt avotus, pārbaudīt virsrakstus, visu pārējo, kas ir medijpratības paši pamati, bet atpazīt arī Kremļa populārākās manipulācijas metodes, ko viņi ir lietojuši pret mums, neatkarīgi no naratīviem. Naratīvi pamainīsies. Ir kaut kādi, kas atkārtojas, par rusofobiju, nacisma atdzimšanu, militarizāciju, gatavošanos aplenkt Krieviju, uzbrukt Krievijai - pasniegt mūs kā agresorus.

Bet ir lietas, ko viņi izdomā laiku pa laikam jaunas. Mums ir būtiski sabiedrībai iemācīt, iedot tos pašus pamatus atpazīt manipulatīvas metodes. Vai tā būtu viltus ekspertu lietošana vai tā būtu citu metožu lietošana. 

Mēs esam izveidojuši arī projektu "Melns uz balta". Ir vesela arī mājaslapa, platforma ar video pamācībām, kas apkopo 2-3 minūšu video, ļoti īsi, kodolīgi par katru no šīm metodēm. Kā viņa strādā, kā viņu atpazīt, kā viņai pretoties. Metodes nemainās. Manipulācijas metodes īstenībā ir ļoti līdzīgas, un viņas tiek izmantotas pat gadu desmitiem. Naratīvi mainās. Kādēļ mēs uzķeramies uz to, tas ir samērā nemainīgs. Un, kas būtiskākais, Kremlis to nav izdomājis.

Šīs ir metodes, kas ir izmantotas gadu desmitiem un pat simtiem, dažādi veikli oratori ir tās lietojuši, arī politiķi, lai, pirmkārt, tiktu ievēlēti, manipulējot ar argumentāciju, izmantojot šīs loģiskās domāšanas kļūdas, kas mums ir kā cilvēkiem. Un

viņi to ir padarījuši par ieroci. Viņi tajā ir ieguldījuši milzīgus resursus. Un viņi to visu ļoti koncentrēti izmanto kā daļu no kara vešanas stratēģijas, kur informatīvais karš ir pilnīgi integrēta daļa no visa tā pārējā. Tā nav tikai daļa hibrīdkara, tā ir daļa no Krievijas lielās kara vešanas doktrīnas. Proti, arī lai var radīt apjukumu. 

Dažreiz nav pat mērķis pārliecināt par vienu kaut kādu patiesību, ka mēs domājam, ka Kremlis izplata vienu naratīvu, lai mēs tagad domātu tā. Kremlis bieži vien izplata 150 dažādus naratīvus vienlaicīgi, kā tas ir pierādījies. Piemēram, pēc tam, kad notrieca Nīderlandes lidmašīnu MH17, pēc Skripaļu indēšanas. Radīt apjukumu, lai mēs nevis domātu par to vienu naratīvu, ka tā ir pareizā patiesība vai Kremļa uzburtā vīzija, bet īstenībā, lai mēs vispār nesaprastu, kas ir noticis. Ja jau ir 150 dažādas versijas, tad jau nevar ticēt nevienam.