Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris iepriekš nepubliskotas sarunas ar dzejnieku Jāni Peteru, kas ierakstītas pirms dažiem gadiem – par atmodas laika procesiem, par perestroiku, padomju okupāciju, atskatīšanos uz kolaborāciju un laikmetu, kas beidzas.

Beidzot mēs visi esam mājās / pēc revolūcijām un kariem, / pēc izsūtījumiem un trimdām / mirušie un kaujās kritušie / brīvie un dzīvie.

Ar Jāni Peteru tikāmies pirms diviem gadiem, ierakstot sarunu īsi pēc tam, kad bija miris Mihails Gorbačovs. Atstājot vēstījumu par kādu beigušos laikmetu, kura nozīmi pašreizējā Krievijas vara vēlas mazināt. 

Jānis Peters bija liecinieks laikmetam, par kuru var teikt, ka viņš to arī veidoja. Viņš pats bija Latvijas 20. gadsimta personība, kuras nozīme nav tikai dzejā, pat ja Latvijas nacionālā kultūra padomju okupācijas periodā tika veidota dzejas zemtekstos, kur Peters bija viens no meistarīgākajiem. 

Viņa atmodas stāsti un padomju okupācijas perioda stāsti ir liecība, kurā pateiktais un nepateiktais ir derīgs tam, lai tos klausītos no jauna sarunās, kur daļa tā arī nekur nav izskanējusi, arī domājot par jautājumiem, kuri toreiz palika neuzdoti. 

Raidījumā Brīvības bulvāris divu sarunu fragmenti ar Jāni Peteru 2018. un 2022. gadā par zudušajiem laikiem un viņa atmiņām no tālaika skatupunkta. 2018. gadā, veidojot filmu "Lustrum" žurnālisti Sanitu Jembergu, es runājos ar Jāni Peteru par kolaborāciju, arī par Valsts drošības komiteju un inteliģences lomu sadarbības un lustrācijas procesos. Tas bija Latvijas simtgades gads, kas ļāva paskatīties uz VDK represīvā aparāta darbību un metodēm Latvijas okupācijas periodā.

 

Dzejnieks Jānis Peters bija sava veida Latvijas 20. gadsimta personība, kurai piemīt būtiska loma 80. gadu procesos, kas radīja pārmaiņas Latvijā, kā rezultātā Latvija varēja atjaunot savu neatkarību. Atmodas gados Peters kļuva par vienu no tā laika notikumu iniciatoriem - 1988. gada jūnijā viņš uzstājās ar runu Radošo savienību plēnumā, kas bija nozīmīgs notikums atmodas procesā. Viņš bija viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem un līderiem.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Andri Teikmani par nākotnes prognozēšanu, utopijām un sazvērestības teorijām.

Pirms kādiem septiņiem gadiem, diskusijā par nākotni kopā ar Igoru Šuvajevu jūs teicāt, ka par nākotni jārunā uzmanīgi, jo nākotne nav paredzama. Es savukārt domāju, ka par nākotni ir jārunā daudz. Pirmkārt, tāpēc, ka viena no mūsu priekšrocībām, salīdzinot ar ļoti daudzām citām būtnēm, kas dzīvo uz šīs planētas, ir konceptuāla modeļa veidošanas spēja, domājot par nākotni. Faktiski tas ir viens no priekšnoteikumiem, jo salīdzinot ar citām izturīgākām, veiklākām būtnēm, mēs esam pietiekami vārgas būtnes. Mēs vairs nevaram dzīvot, neparedzot mūsu darba sekas.

Kā jums šķiet šobrīd, kas ir tas, ko mēs varam vai kādā veidā mēs varam modelēt nākotni situācijā, kurā šķiet, ka prognozēt kaut kādu īpašu pozitīvismu ir diezgan bezgaumīgi, bet tajā pašā laikā iet sliktākā scenārija virzienā arī nav tas stratēģiski pareizākais veids?

Andris Teikmanis: Nākotnes prognozēšana lielā mērā faktiski ir mūsu mēģinājums tikt kaut kādā ziņā ar nesaprotamo, dīvaino, pretrunīgo tagadni. Patiesību sakot, nākotnes visi potenciālie scenāriji, kā kādreiz teiktu Jurijs Lotmans, ir klātesoši šobrīd, jautājums ir tikai - kā mēs tos nolasām.

Parasti mēs spējam reflektēt par nākotni tikai tad, kad tā ir pienākusi, un to mēs atpazīstam caur kaut kādiem jau pagātnē minētajiem modeļiem. Varētu teikt, ka mūsu nākotnes prognozēšana vienmēr ir caur pagātnes pieredzi, caur retrospektīvu pieredzi. 

Vienlaikus Lotmans savulaik piesardzīgi minēja, ka var būt tādi pavērsieni nākotnē, kas ir absolūti neparedzami, kas neizriet no mūsu pašreizējās tehnoloģiskās, politiskās vai ekonomiskās predestinācijas. Respektīvi, mēs nevaram vienkārši prognozēt tālāk tās tendences, kuras mēs šobrīd novērojam, un pateikt, ka mēs visu ļoti labi zinām par nākotni jebkurā brīdī. Vienmēr ir iespējami potenciāli neprognozējami pavērsieni.

Bet lielākoties nākotne ir kaut kas tāds, kas jau kaut kur ir mūsu šodienas nenoteiktības tīmeklī ieraugāms un saskatāms norišu kopums.

Toreiz jūsu sarunā iezīmējās, ka pareizākais būtu doties nākotnes virzienā atpakaļ? Respektīvi, skatoties uz pagātni, bet iet uz priekšu atmuguriski.

Andris Teikmanis: Man, piemēram, patīk lasīt horoskopus. Bet iepriekšējo gadu horoskopus. Man patīk pārlasīt "The Economist" gada paredzēšanas žurnālu, bet nevis, teiksim, ko "The Economist" paredz par 2025. gadu, bet šobrīd lasu, ko "The Economist" paredzēja, runājot par 2024. gadu.

Un ko var secināt?

Andris Teikmanis: Ir virkne jautājumu, ko viņi paredzēja vairāk vai mazāk precīzi. Bet viens jautājums, ko viņi absolūti neparedzēja, tā bija Trampa uzvara vēlēšanās, pie tam tāda veida uzvara vēlēšanās, ka rezultātā republikāņiem ir gan Kongress, gan Senāts. Viņi lika kaut kādu 10% iespējamību šādam nākotnes scenārijiem.

Bet kādā ziņā psihologi runā par astroloģiju kā cilvēka programmēšanu? Mēs šo pašu analoģiju varam izmantot, ka, prognozējot nākotni, mēs kaut kādā ziņā paši izstrādājam tos rīcības modeļus, kurus mēs realizēsim. To arī Lokmans teica.

Andris Teikmanis: Līdz ar to arī nākotnes prognozēšanā iezīmējas ļoti būtisks ētisks aspekts. Kādi ir tie nākotnes modeļi, kurus mēs izstrādājam? Un vēl vairāk - kādi ir tie nākotnes modeļi, kurus mēs pavēstīsim citiem cilvēkiem? Vai mēs baidām cilvēkus? Nu, teiksim, ja mēs sakām: pēc trīs gadiem būs karš vai pēc pieciem gadiem būs karš. Mēs noteiktā veidā manipulējam ar klausītāju tad, kad mēs to pasakām. Ja mēs esam godprātīgi prognozējuši nākotni, mums vienmēr ir virkne līdzīgu potenciāli iespējamu scenāriju. 

(..)

Ja kaut kādu iemeslu dēļ sabiedrība vairās nosaukt problēmas vārdos, tad, protams, ir grūti atrast risinājumus šīm problēmām. Tā ir absolūta taisnība. Droši vien, ka Eiropai ir bijis iespējams gadu desmitiem arī dzīvot sava veida ilūziju varā, ņemot vērā to pasaules lielvaru izkārtojumu, un sava veida tādu priviliģētu situāciju, kāda bija Eiropai, kur tā atradās zem Amerikas Savienoto Valstu kodollietussarga un kaut kādā veidā varēja veltīt skatu citiem jautājumiem, sevi pozicionēt kā humānisma lielvaru, kā sociāli atbildīgu lielvaru. Tas jau ir tas, kas it kā veido šo Eiropas modeļa pievilcīgo pusi. 

Protams, ir grūti šobrīd iedomāties politiķus, kuri varētu mēģināt eiropiešiem pārdot kaut kādā veidā šīs izmaiņas citādā veidā, teiksim, atteikties no sociālās aizsardzības par labu militārajai industrijai, vai atteikties no "zaļā kursa" par labu tādai vienkāršai, gandrīz 19. gadsimta līmeņa militārajai industrijai, kura sāk ražot šāviņus vai kaut ko tādu. Droši vien šajā ziņā bija gana pozitīvi tas, ka bija šie divi ziņojumi. Viens no tiem bija Dragi [Mario] ziņojums pagājušajā gadā par to, ka Eiropai tomēr būtu jāpārskata savu inovāciju politika un jābūt gatavākai inovēt un attīstīties, lai nepazaudētu globālajā konkurētspējā.

 

Andris Teikmanis ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, ieguvusi doktora grādu mākslas vēsturē, savu promocijas darbu aizstāvējis par tēmu "Mākslas un politikas attiecību semiotika vizuālo un verbālo vēstījumu Latvijas padomju perioda glezniecībā". Viņa veidotā izstāde "Nākotnes dokuments" par mākslu kā instrumentu, ar kura palīdzību veidojam nākotni, ieguva plašu rezonansi sabiedrībā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna atvaļināto vēstnieku, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektoru Gintu Jegermani par Eiropas nozīmes zaudējumu ASV politikā, Krievijas karu ar Rietumiem, ASV prezidenta Donalda Trampa retoriku un politikas konsekvencēm.

20. janvārī amatā stājās ASV prezidents Donalds Tramps. Apgalvojums, ka ir sācies cits laikmets izskanēja jau neilgi pēc ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu paziņošanas. Trampa kā vēl neinaugurēta prezidenta izteikumi jau lika mainīt politikas procesus pasaulē, pat ja tie bija tikai vārdi. Kas ir mainījies pirmajā dienā pēc Trampa inaugurācijas un kas ir tas jaunais laikmets, ko tas varētu iezīmēt? Par to šoreiz saruna raidījumā. 

Izdevumā "The New Yourker", kas ir veltīts Donalda Trampa inaugurācijai, tā galvenais redaktors Deivids Remniks (David Remnick) savā ievadrakstā raksta, ka mūsdienu izpratnē prezidenta inaugurācija ir tāda sava veida zīmola vai brendinga veidošana zem klajas debess. Nu, piemēram, Džons Kenedijs, viņš raksta, šis aukstā kara karavīrs vai cīnītājs, izveido administrāciju no jaunās paaudzes, no 20. gadsimtā dzimušajiem, priekšgalā un deva konkrētus solījumus. Ja mēs skatāmies šajā zīmola zem klajām debesīm veidošanas kontekstā, kas ir tas zīmols, ko, tavuprāt, šobrīd ir izveidojis un veido Donalds Tramps?

Gints Jegermanis: Pēc vēlēšanām nākamajā rītā Trampa muižā ir bilde, kur Īlons Masks blakus Trampam stāv, kur viņam dēls uz pleciem sēž, un rakstīts: "Taisnība, jauns laikmets ir sācies!" Tā domā Īlons Masks. Un tā patiešām acīmredzot arī būs. 

Lai kaut kā atbildētu uz tavu jautājumu, tur ir jāpašķetina mazliet. Atcerēsimies, ka vēl šogad 7. janvārī Tramps preses konferencē runāja par to, ka viņš neizslēdz spēka lietošanu, lai dabūtu sev Grenlandi un Panamu. Runāja par Kanādu, runāja par Meksiku. Četrus gadus iepriekš 6. janvārī Tramps mēģināja novērst Baidena nonākšanu Baltajā namā, sarīkojot dumpi - uzbrukumu Kapitolijam.

Proti, 20. janvārī Baltajā namā nonāks cilvēks, kurš ir mēģinājis sarīkot valsts apvērsumu, kurš 2016. gadā, kad vēl nebija skaidrs, ar ko beigsies ASV prezidenta vēlēšanas, viņš teica: ja viņš netiks ievēlēts, tad vēlēšanas būs nozagtas un notiks sacelšanās.

Proti, viņš cauri šiem gadiem diezgan bieži ir sūtījis signālu, ka viņš ir galvenais spēlētājs, un, ja viņam netiks ļauts spēlēt pēc tiem noteikumiem, kā viņš ir iedomājies, tad būs kaut kādas nekārtības. 

Pagājušā gada pavasarī, šķiet, iznāca Roberta Keigena (Robert Kagan) grāmata latviski laikam varētu lietot vārdu dumpis, angliski grāmatas nosaukums ir "Rebellion".  Tajā viņš, izejot cauri ASV vēsturei, diezgan skaidri parāda, ka Trampa atgriešanās nozīmē režīma maiņu. Tātad šis jaunais prezidents nāk ar domu, ka viņš mainīs sistēmu, kāda ir iesakņojusies Amerikas Savienotajās Valstīs un, protams, arī plašāk pasaulē. Jautājums - kas tā būs par sistēmu? Un mēs, protams, varam daudz par to spekulēt. Īsti pateikt neviens nevar. Bet ir pazīmes.

Kas tad ir tās pazīmes? Piemēram, Džo Baidens savā atvadu runā no prezidentūras norādīja, ka ASV sāk veidoties oligarhija, kuras ietekmes saturs un sekas šobrīd nav prognozējams. Un tas pats Deivids Remniks salīdzina situāciju ar Krieviju, ar to laika periodu, kad ap Jeļcinu 90. gados sāka pulcēties sīki blēži, lai nodarbotos ar privatizāciju un veidotu to, ko vēlāk sauca par oligarhiju. Vai un kādus riskus un līdzības tu redzi notiekošajā?

Gints Jegermanis: Droši vien, ka Remnika salīdzinājums nav īsti korekts, jo Krievijā patiešām notika valsts mantas, kā mēdz teikt moderni, prihvatizācija, privatizācija. ASV ar šādām problēmām, protams, nesaskaras. Tā ir tikai viena no lietām, par ko ir vērts aizdomāties.

Mēs varam kaut kur pieskarties sarunā arī Ķīnai. Bet, ja mēs paskatāmies uz Eiropu, Eiropas Savienību, tad tā bilde jaunajā laikmetā ir diezgan neapskaužama.

Arī Eiropas NATO valstīm šis ir brīdis, kad nāksies nu, pirmām kārtām piedzīvot kaut ko līdzīgu, ko jau mēs piedzīvojām ar paziņojumiem saistībā ar Grenlandes pārņemšanu. Trams jau ir pierādījis neskaitāmas reizes, ka īstenībā viņš no rīta nezina, ko viņš darīs vakarā. Proti, šie impulsīvie paziņojumi nav paredzami. 

Bet Amerikas attīstība. Daudzi saka, ka tas bija veiksmīgs Baidena laikmets, bet tur droši vien ir dziļākas saknes. Piemēram, šobrīd pasaules ekonomikā dominē divas spēcīgas varas - viena ir Amerika, otra ir Ķīna. Un Eiropa šajā situācijā diezgan bezcerīgi atpaliek. Pagājušajā gadā Super Mario jeb Mario Dragi nāca klajā ar ziņojumu Eiropas Komisijai, kur viens no apgalvojumiem ir: ja Eiropa vēlas vēl vairāk neatpalikt sacensībā ar ASV un Ķīnu, tad ir nepieciešami katru gadu 800 miljardu eiro ieguldījumi attīstībā, kas būtu vairāk nekā 4% no Eiropas Savienības IKP. 

Proti, šis ir laikmets, kas būs piesātināts ar visādām pilnīgi negaidītām lietām, ko Tramps ar visādām ampelēšanām izstrādās. Bet Amerikas ekonomika šajā ziņā ir diezgan spēcīga, un pasaules vērtīgāko uzņēmumu saraksta galvgalī starp 10 vērtīgākajiem ir deviņi ASV uzņēmumi. Eiropā tālu atpaliek.

Cilvēki saka, ka Tramps ir darījumu cilvēks. Ja tu esi darījuma situācijā, tad ir jautājums, kas ir Eiropas sviras? Un ja skatās no Vašingtonas, no Baltā nama, vai tur ir Tramps vai nav Tramps, principā amerikāņi to Eiropu tur vāji ierauga. Un

atcerēsimies arī to, ka iepriekšējā Trampa valdīšanas laikā, kas arī iezīmējās faktiski Trampa kabineta kandidātu noklausīšanās sesijās, proti, Amerika daudz nerēķināsies ar Eiropas partneriem, un Tramps vispār tādu jēdzienu kā partneri īsti nesaprot. 

Tas, ko Baidens mēģināja četros gados uzbūvēt, dažādas koalīcijas, alianses pasaulē, lai varētu mēroties ar Ķīnu, var gadīties, ka to visu Tramps izjauks.

 

Gints Jegermanis ir diplomāts, atvaļināts vēstnieks, no 1987. gada līdz 90. gadam strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un literatūras institūtā, pēc tam 90. gadu sākumā strādājis laikrakstā "Diena" par komentētāju un galvenā redaktora vietnieku, vadījis arī komentētāju nodaļu. No 1994. gada strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā, bijis padomnieks Latvijas vēstniecībā Maskavā, kā arī vēstnieks Igaunijā, Dānijā un Zviedrijā, pastāvīgais pārstāvis ANO Ņujorkā. Šobrīd vieslektors Latvijas Universitātē un Latvijas Juridiskajā augstskolā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ķīnas vēstures un filozofijas ekspertu Kasparu Eihmani par Ķīnas lomu 2025. gada ģeopolitiskajos konfliktos, attiecībām ar Krieviju un ASV.

2025. gada sākumā, pēc 20. janvāra, kad Trampa administrācija stāsies amatā, mēdz teikt, ka pasaule varbūt būs visbīstamākajā stāvoklī kopš aukstā kara. Tiek prognozēts, ka saasināsies Amerikas un Ķīnas konkurenci, plosīsies divi reģionāli kari, Āfrikā paplašināsies anarhijas zona, starptautisko tiesību ievērošana samazināsies un četras autokrātijas - Ķīna, Krievija, Irāna un Ziemeļkoreja - pastiprinās savas definētās un varbūt arī nedefinētās vienošanās, lai grautu Rietumus. Raidījumā  saruna ar Ķīnas vēstures un filozofijas ekspertu Kasparu Eihmani.

Anna Apelbauma nesen iznākušajā grāmatā par autokrātiju rakstīja, ka visas šīs valstis - Ķīnu, Krieviju, Irānu, Ziemeļkoreju - nevis saista kaut kāda kopīga centrāle Džeimsa Bonda stilā, kas kaut kur atrodas, tas konflikts ar viņiem nav sistēmas cīņa, un tas nav kaut kāds "aukstais karš 2", jo katrai no šīm valstīm ir atšķirīgi vēsturiski cēloņi, kāpēc tas režīms tur ir tāds. Taču ir kas kopīgs. Un tā nav ideoloģija, bet vienkārši vēlme palikt pie varas. Kā tu raugies uz to, kāpēc ļaunumam ir tik izteikts pievilkšanās spēks? Kāpēc viņi viens otru atrod?

Kaspara Eihmanis: Man šķiet, ka varētu iezīmēt pāris perspektīvas. Lai gan šīs vēsturiskās paralēles nebūs īsti precīzas, bet izskatās, ka tā ir kaut kāda jauna lielā spēle, salīdzinot ar analogu 19. gadsimtā starp Lielbritāniju un Krievijas impēriju, tikai šoreiz šī spēle ir ar vairākiem dalībniekiem. Bet, kas attiecas uz to ideoloģisko sadaļu, es neesmu vēl lasījis Apelbaumas tekstu, man grūti spriest, bet man šķiet, ka, vismaz, ja Krievijas gadījumā mēs to ideoloģiju skaidri nesaredzam jeb viņa ir tādās formās un apmēros, kas mums pirmajā brīdī ir grūti ievietojami varbūt ideoloģijas kaut kādā rāmī, kā mēs esam pie tā pieraduši. Bet ķīniešiem šī ideoloģija tomēr ir. Tikai viens ir tāda atklātā un otra ir savā ziņā slēptā. Bet slēptā, protams, vienmēr ir bijusi, un, man šķiet, ķīniešu gadījumā tā ir saistīta ar tādu kā nemitīgu opozīciju Rietumu pasaules iekārtojumam. Tam, kuru ir vadījusi Amerika līdz šim brīdim. Jo šī opozīcija ir novērojama jau no 90. gadiem.

Pēc 90. gadu otrās puses, pieņemsim, Ķīnā sāka regulāri iznākt grāmatas ar nosaukumiem "Ķīna var pateikt - nē". Jautājums, kas ir tas nē, kam ķīnieši varētu pateikt? Un šis nē ir vērsts uz visu, ko principā iemieso tā saucamais Vašingtonas modelis vai cilvēktiesību modelis. Viss, kas, viņuprāt, ir kaut kādā mērā korozīvs un degradē ķīniešu pasaules skatījumu un viņu intereses. 

Tāpēc es, iespējams, pieļauju vienkārši, ka tā ir izdevīga turēšanās kopā varbūt tādā mirklī, kad šķiet, ka ASV un tās sabiedrotie ir vājuma pozīcijā un būtu iespējams viņus bezmaz vai nedaudz pagrūst uz to pusi, kur tad pavisam šī sistēma brūk.

(..)

Kā tu redzi, kas ir Krievija Ķīnai? Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daļa ķīniešu to uztvēra kā lielu notikumu savā dzīvē.

Kaspars Eihmanis: Jā, viņi ir uztvēruši to kā lielu notikumu tieši tajā sakarā, ka ķīniešu izpratnē jebkas, ko var izdarīt šādu valstu atklāta vai neatklāta savienība, ir mazināt Rietumu modeļa ietekmi, jo viņu izpratnē tas ir cēlonis, no kura nāk visi iespējamie ļaunumi. Ķīniešu vēsturiskā atmiņa, vismaz kultivētā vēsturiskā atmiņa, ir tāda, ka šī pārestība, ko ir nodarījuši Rietumi, sākot no Lielbritānijas opija kariem pret Ķīniešu impēriju, Mandžūru impēriju, līdz pat tam, ka 1900. gadā astoņas Rietumu armijas ieiet Pekinā un nodedzina imperatora vienu no pilīm - Vasaras pili. Līdz ar to tās pārestības nepārtraukti tiek kultivētas, tā ir daļa no viņu propagandas vēstures, ar ko izaug principā katrs ķīnietis. No tās izrauties ir ārkārtīgi grūti.

Tagad, raugoties uz 2025. gadu, vai uz to, kā tiks atrisināta kara situācija Ukrainā, daudzi saka, ka šajā gadā daudz kas atkarīgs no tā, kā uzvedīsies Ķīna vai Indija. Ja tu saki, ka viņu pretstāvēšana no Rietumiem - tā ir tāds pozicionējuma jautājums, tad ir apmēram skaidrs, kā viņi uzvedīsies.

Kaspars Eihmanis: Ir ārkārtīgi grūti būt kaut kādam ekspertu pravietim, mēģināt prognozēt, kā tas attīstīsies, tāpēc ka katram no viņiem ir savas intereses, un to jau neviens nevar noliegt.

Ķīniešiem ir savas intereses, vēlmē darboties savā ietekmes sfērā. Viens no šiem potenciālajiem konfliktiem vispār nākotnē ir Taivānas jautājums, jo tas kaut kādā ziņā ir no Ķīnas viedokļa vēl asāks, nekā tas ir, pieņemsim, Krievijas gadījumā ar Ukrainu.

Bet tas tiek salīdzināts.

Kaspars Eihmanis: Lai gan tur ir analoģijas un atšķirības. Tur mēs tādu sarakstu varētu taisīt, tur būtu vairāk vai mazāk atkarībā no kādiem kritērijiem mēs izvēlamies.

 

Kaspars Eihmanis ir filozofijas doktors, Ķīnas vēstures un filozofijas eksperts. 13 gadus pasniedza ķīniešu valodu, Ķīnas vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē. Pirms vairākiem gadiem nolēma atgriezties pie savu intelektuālo un garīgo meklējumu saknēm - budistu filozofijas, uzsākot studijas Taivānas Džendži universitātes filozofijas doktorantūra. Apguvis sanskritu, pāli valodu, budistu loģiku un epistemoloģiju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Finanšu nozares asociācijas vadītāju Uldi Cērpu par ģeopolitisko situāciju, ekonomisko un politisko drošību un Latvijas vīziju nākamajiem 40 gadiem.

2025. gads tiek apzīmēts kā ekspektāciju jeb gaidu gads, izvirzot jautājumu: ko politiķi spēs mums piedāvāt, lai mazinātu ģeopolitisko spriedzi? Mēs varētu citēt Vonnegūtu, sakot, ka "Dievs dod rāmu garu pieņemt visu, ko nespējam ietekmēt, un drosmi ietekmēt visu, ko spējam". Šāds arī varētu būt motīvs Brīvības bulvāra pirmajam 2025. gada raidījumam par to, ko iespējams pieņemt, ko ietekmēt un kā saprast situāciju, kur esam. Par to saruna ar Latvijas Finanšu nozares asociācijas vadītāju Uldi Cērpu.

"The Economist" savā 2025. gada prognozē rakstīja, ka bagāto valstu centrālie baņķieri ir svinējuši inflācijas sakāvi, rietumvalstu ekonomiku gaida jauns izaicinājums - samazināt deficītu vai palielināt nodokļus, samazināt izdevumus vai veicināt izaugsmi. Daudzām valstīm var nākties palielināt aizsardzības budžetu. Ir gaidāma samērā sāpīga ekonomiska izvēle. Kā tu redzi šo prognozi attiecībā uz to, kas tad būs 2025. gads?

Uldis Cērps: Es domāju, ka 2025. gads nosacīti būs visā pasaulē viduvējas izaugsmes gads. Kopumā ir jāsaka, ka attīstītie tirgi, kā eirozona, kā ASV augs salīdzinoši lēni. Savukārt jaunattīstības tirgi - Āzija, Ķīna, Indija, Tuvie Austrumi - aug salīdzinoši ātrāk. Pašlaik globālais ekonomikas pieaugums nākamajā gadā ir plānots aptuveni 3,2%. Nu, lai saprastu, teiksim, salīdzinoši Eiropa augs tikai ar 1,2%, runa ir par eirozonu, savukārt Ķīnas izaugsme ir plānota gandrīz 5% apjomā. 

Kopumā jāsaka, ka tas izskatās vizuāli gandrīz normāls gads. Bet šim pacientam, ko sauc ekonomika, ir jāsaprot, kas ar viņu ir noticis. Viņam ir notikuši divi tādi gari procesi: viens visi tie pasākumi, ko valdības visā pasaulē ieviesa, sākoties Covid krīzei, lai novērstu situāciju, ka ekonomika sabrūk. Tas izraisīja vairākus blakusefektus, tai skaitā arī to, ka valsts parāda līmenis visā pasaulē ir ļoti būtiski ir kāpis, it īpaši attīstītajās ekonomikās. Pēc tam nākamais posms, kas notika pēc šī te cīņas ar Covid, savukārt bija cīņa ar lielo inflāciju, kur, protams, ka daļēji, var teikt, arī izraisīja šie masīvie atbalsta pasākumi cīņai ar Covid krīzi.

Protams, arī jāmin ģeopolitiskie izaicinājumi, kā Krievijas iebrukums Ukrainā un arī ietekme uz globālām piegādes ķēdēm. Bet jāsaka, ka šobrīd iespējas tikt galā ar nākamo ekonomikas izaicinājumu ir ierobežotas, jo daļa no tā pulvera, kas ir bijis, ir izšauts. Tātad valsts parāds ir palielināts, uz valsts parāda rēķina ir notikuši visi daudzie ekonomikas stimulācijas pasākumi Covid laikā. Un, protams, ka arī uzņēmumus ir ietekmējušas pēdējos gados nosacīti augstās procentu likme. Vēsturiski tās nav ļoti augstas, bet ir daudz augstākas, kā tās procentu likmes, pie kurām bija pieradusi paaudze, kas dzīvoja pēc globālās finanšu krīzes.

Tu nesen kādā intervijā teici, ka mēs dzīvojam kompleksā ģeopolitiskajā situācijā. mēs vienmēr esam dzīvojuši samērā kompleksā ģeopolitiskā situācijā, bet kas ir tas, tavuprāt, ko mēs, pat kritizējot mūsu ekonomiskās attīstības tempus Latvijā vai salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, ko mēs varam ietekmēt un ko mēs nevaram ietekmēt šajā kompleksajā ģeopolitiskajā situācijā?

Uldis Cērps: Sākšu ar to, ka mums, protams, ir, man liekas, ka 456 kilometru gara robeža ar divām agresorvalstīm. Tā kā tā ir tā ģeopolitiskā realitāte, kurā mēs esam. Ko mēs varam ietekmēt? Pirmām kārtām mēs varam panākt, ka mēs esam tik cieši integrēti starptautiskajā attīstītajā, līdzīgi domājošā sabiedrībā ar līdzīgām vērtībām, cik vien varam. Un te nav runa tikai par Eiropas Savienību un NATO, te ir runa jau par daudz graduālāku līmeni, kurā mēs cenšamies būt pārstāvēti un kvalitatīvi pārstāvēti visās Eiropas organizācijās. Te arī ir runa par to, lai mūsu sabiedrotie Latviju vienmēr uztvertu kā prognozējamu, paredzamu un nopietnu sadarbības partneri. Tāpēc man personīgi nedaudz bija īpatnēji dzirdēt daudzu retoriku attiecībā uz bankām, un, protams, ka daudzi jautājumi, kas skar kontu atvēršanu, pasākumu paketi pēc kapitālā remonta, daudzi jautājumi ir pamatoti, bet tajā pašā laikā šī retorika attiecībā uz veselu industriju lika domāt, ka pēc šādas retorikas noklausīšanās ne visi Latvijas politiķi tiks uztverti kā prognozējami sadarbības partneri. Līdz ar to tas, ko mēs varam darīt,

mums ir jābūt uztvertiem kā prognozējamiem, paredzamajiem sadarbības partneriem ar stabilu vērtību sistēmu, kura nerada cilvēkiem nesaprotamus pārsteigumus. 

Mums jāveicina Latvijas ekonomikas konkurētspēja tādās lietās, kas saistās ar inovācijām, ar pētniecību un attīstību, kas saistās ar darbaspēka fleksibilitāti. Jādara viss, lai audzētu mūsu konkurētspēju. Kā es jau to esmu daudzkārt iepriekš teicis, ka tieši spēcīga ekonomika ir valsts drošības pats pamats. 

Ja šobrīd paskatīsimies, kur mēs esam valsts konkurētspējā. Es paņēmu varbūt datus, ko var uzskatīt par veciem, bet viņi ir pietiekami interesanti. Tas 2019. gada ir Pasaules ekonomikas foruma pētījums. Kāpēc viņš ir interesants? Tāpēc, ka viņš salīdzina katru valsti un viņš ir pilnaptverošs pētījums par pilnīgi visām pasaules valstīm. Un ko viņš konsekventi pasaka? Ja mēs paskatāmies uz tādu lietu kā, piemēram, institūciju stabilitāti, uz infrastruktūru, uz inovācijām, Latvija ir stabili kaut kur globāli 40. - 50. vietā. Protams, mūsu reitings var būt uzlabojies, mēs esam, starp citu, ļoti labā reitingā tādās jomās kā informācijas tehnoloģiju piemērošana, mēs esam 15. vietā pasaulē, mēs esam arī diezgan labi tādās jomās kā darbaspēka prasmes un kompetence, bet kopumā mums ir ļoti daudz ko darīt, lai uzlabotu savu ekonomikas konkurētspēju. Ļoti daudz ko darīt. Tas ir jāatzīst.  Un es domāju, ka, jo vairāk un ātrāk mēs to atzīsim, jo stiprāka mums būs šī ekonomika. Un tā ir viena no tām konkrētām lietām, ko mēs varam darīt. Stiprināt ekonomikas konkurētspēju, būt uzticams starptautisks partneris, ieguldīt inovācijās, izglītībā, kopumā konkurētspējā, nodrošināt atbilstošu valsts aizsardzību, protams, un mēģināt ir saprātīgi organizēt publisko sektoru. 

Tas ir ļoti liels jautājums, vai Latvija turpmāk spēs katru gadu, kā tas notika līdz šim jau daudzus gadus pēc kārtas, tērēt vairāk, nekā mēs ieņemam budžeta jautājumā un audzēt publiskā sektora algas.

Es domāju, ka mums ir viena lieta, ko mēs varam darīt gan savas drošības, gan savas ekonomikas ilgtspējas stiprināšanā, ir aktīvi risināt jautājumu par publiskā sektora efektivitātes palielināšanu ar visiem iespējamiem paņēmieniem. Un, protams, ka mums ir jāatbild arī uz jautājumu, no kurienes Latvijā parādīsies darbaspēks nākotnē, ņemot vērā pašreizējās demogrāfijas tendences.

Uldis Cērps ir Latvijas Finanšu nozares asociācijas vadītājs, iepriekš bijis viens no padomniekiem Apvienoto Arābu Emirātu Centrālajā bankā, Zviedrijas Finanšu uzraudzības inspekcijas Finanšu stabilitātes daļas vadītājs, 90. gadu beigās bijis Rīgas Fondu biržas valdes priekšsēdētājs un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs. Studējis žurnālistiku Latvijas Universitātē, politikas zinātni un Austrumeiropas politikas un ekonomikas zinātni Umeo universitātē Zviedrijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar gleznotāju Imantu Lancmani par laikmetu un vēstures posmiem, un pēckara pasaules variantiem.

"Priecājos par Latviju un nav lielāka laime manā mūžā, kā piedzīvot to, ko es gaidīju - Latvijas atbrīvošanos.

Tomēr es gribētu teikt to briesmīgo frāzi - Latvija ir salāpīta. Viņa ir laba un viņā daudz joprojām ir laba, bet tā nekad nebūs tā Latvija, kurai bija lemts nomirt 17. jūnijā [1940.gadā]. Jo tomēr, iedomājieties, labākie jau tika izkauti,

izkauti 41., izkauti 49. gadā. 150 tūkstoši devās emigrācijā, tie, kuri arī bija tie labākie," sarunā atzīst Imants Lancmanis.

Karš Eiropā ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Jaunievēlētais ASV prezidents Tramps aicina pārtraukt Krievijai un Ukrainai karot. Kara pārtraukšanas jautājums sasniedzis pasauli pēc Trampa tikšanās ar Zelenska dienā, kad Parīzē tika atklāta atjaunotā Dievmātes katedrāle. Taču jaunā ASV prezidenta retorika pagaidām ir tikai daļa no viņa izteikumu krājuma. 

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pēc šīs tikšanās paziņoja, ka viss, ko Ukraina vēlas, ir taisnīga un stipra pasaule, kuru Krievijas iedzīvotāji neiznīcinās dažos gados tādā veidā, kādā viņi to darījuši līdz šim. Savukārt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele savu nule kā iznākušo memuāru kontekstā saka, ka Putinam nevar ticēt - pat ja viņš kaut kam piekristu, tas neko nenozīmē. 

Kas ir Eiropas spēks un iespējas kara apstākļos? Par to šoreiz mūsu saruna raidījumā ar gleznotāju Imantu Lancmani.

Vācu laikraksts "Die Zeit" bija intervējis vēsturnieku Augustu Vinkleru, kurš citā kontekstā, bet līdzīgi kā jūs visu mūžu nodarbojas ar Eiropas vēstures jautājumiem. Vinklers saka, ka mēs atrodamies visaugstākā mērā bīstama pasaules vēstures posma pašā sākumā. Kādas ir jūsu sajūtas?

Imants Lancmanis: Jā, tas ir tieši tā. Būtībā mēs jau kādu laiku esam iegājuši Trešajā pasaules karā. Un pie tam es uzskatu, ka ne tajā brīdī, kas ir pašlaik, bet jau līdz ar Covid iestāšanos. 

Vēsture mani tiešām ir interesējusi un ne tikai par glezniecības līniju, būtībā visa mana profesionālā darbība ir vēsture un viņas visdažādākās izpausmes. Un karš jo vairāk, jo galu galā es esmu kara laika bērns. Runājot par karu kā tādu, par karu ciklismu, jo pēckara laikā dzīvojot samērā mierīgu dzīvi, es vienmēr, zinot pasaules vēsturi, jautāju: bet kur tad ir Trešais pasaules karš? Kur ir šī cikliskā nelaimju nākšana? Kāpēc aizkavējies ir trešais? Jo vienmēr ir bijis tā, ka kari... Es nerunāju šeit par to, kāpēc viņi rodās, bet par to, kādu iespaidu viņi atstāj uz civilizācijas attīstību un uz cilvēku un tautu likteņiem. 

Diemžēl, lai cik tas nebūtu briesmīgi, no vienas puses, jā, pastāv šis bauslis, piektais bauslis - tev nebūs nokaut, un protams, ka tas ir bauslis, ko pārkāpj visvairāk un nemitīgi. Tātad viņa rezultātā ir kari, kari, kari, un katrs no viņiem ir nepieciešams, lai cik tas nebūtu briesmīgi, lai cik man neriebtos kari, lai cik dziļi es viņus neienīstu. Es esmu spiests saprast, viņi, pirmkārt, ir neizbēgami, viņi ir ielikti, tā varētu teikt, cilvēces attīstības kodā. Un katrs no viņiem nes līdzi ne tikai bezgalīgu postu, bet kaut kādu atjaunošanos. 

Tātad bija Pirmais pasaules karš, bija Otrais pasaules karš, ko mēs pieredzējām, un katrs nāca ar saviem pavērsieniem. Pēc Pirmā pasaules kara sagruva lielās impērijas, sagruva lielā mērā vēl feodāla sistēma un radās pamati jaunai demokrātijai. Bet Otrā pasaules kara vispār kapitālisms atdzima un lēnām sociālisma utopijas gāja pretī savam galam. Radās jau sociālizētie priekšstati par brīvā tirgus iespējām darboties citā, humānākā veidā, veidojas vidusšķira. Notika bezgala daudzi svarīgi pagriezieni. Un tajā pašā laikā bija jūtams arī, ka ir jau zināma stagnācija. Un es vienmēr sev jautāju: kas būs tālāk, kad nāks tas trešais? Un tajā pašā laikā, apzinoties, to visi apkārt teica: trešais nevar būt, jo tas tad ir atomkarš un tā ir iznīcība. Līdz ar to, ka kari ir izslēgti. Bet es domāju: nu, tas nevar būt, jo vienmēr ir bijis. Ciklisms ir neglābjams. 

Un tad, kad parādījās kovids, es domāju: ā, tas ir tāds, nu, ekvivalents līdzšinējai attīstībai. Mēs labi zinām, ka līdzšinējie kari nenāca vieni, viņa gāja kopā - karš un mēris jeb mēris un karš, bet parasti pa priekšu ir karš, un pēc tam mēris.

Bet parasti ir arī nejaušība. Pats arī esat vairākkārtīgi teicis, ka bieži vien un lielākoties karus izraisa kaut kāda nejaušība.

Imants Lancmanis: Nejaušība būtībā sagatavo 1000 lietas, kas uz to virza visu. Visi šie zobrati lēnām iet uz priekšu, un tikai tas, kas izskatās kā nejaušība, ir tikai viens zobrata uzrāviens, kas ir tās eksplozijas pamats.

Bet es atgriežos ja pie tā cikliskuma un pie tā, ka parādījās kovids, es domāju - jā, tas ir ekvivalents, varbūt tas būs maigākā veidā. Tā kā karš atomkara variantā nevar būt, tātad varbūt šoreiz pietiks ar mēri. Un es ļoti priecājos, ka parādījās vakcīnas, ka izrādījās, ka pasaule var saliedēties, lai meklētu kaut kādas izejas, vienalga, vai tas ir izolācija un masku veidā, vai tas ir vakcīnas meklēšanas veidā. Neatkarīgi no tā, vai tā vakcīna bija īsti efektīga vai nebija, es priecājos un visu laiku domāju: nu, varbūt mēs iziesim cauri ar šo vienu stadiju, ar to mēri, un nebūs tā, kā pēc Pirmā pasaules kara, kad pēc kara nāca vēl spāņu gripa, kura aizrāva nāvē vairākus desmitus miljonu. Ka šoreiz varbūt būs otrādi - mēris, tāds maziņš, mērīts, un kara nebūs.

Un tad nāca 24. februāris. Man bija skaidrs - nē, viss būs pa īsto, pa pilno. Šī aptvere darbojās tā, kā viņa darbojusies cilvēces garajā attīstības posmā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas ārpolitikas institūta pētnieku Sandi Šrāderu par ģeopolitisko situāciju, Eiropas aizsardzības politiku un Ukrainas kara scenārijiem 2025.gadā.

"Pasaule ir bijusi dažādos pagriezienos. Mēs runājam par to, ka pasaule radikāli mainījusies 2016. gadā, kad ievēlēja prezidentu Trampu, un tad pēc tam 2020. gadā mēs nopūtāmies, kad prezidents Baidens pārņēma varas grožus Baltajā namā. Es negribētu būt apokaliptisks. Tramps ir nācis ar dažādiem vēstījumiem.

Pirmkārt, viens no pēdējiem ir tas, ka viņš drastiski palielinās tarifus un nodevas BRICS valstīm, kas ietver gan Ķīnu, gan Krieviju, gan arī citas valstis, kuras mēģina sagraut pasaules kārtību, kas Eiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm nodrošinājuši mieru un un kārtību. Es domāju, ka Tramps nav viens. Viņš nav diktators Amerikas Savienotajās Valstīs, kurš var radikāli ļoti īsā laikā mainīt ASV ārpolitiku," vērtē Sandis Šrāders.

2024. gadā pasaulē un Eiropā tika prognozēts, ka vai nu tas nesīs ļoti lielu pagrieziena punktu ar ASV prezidenta vēlēšanām, vai nekāds izteikts pagrieziena punkts pasaules ģeopolitiskajā situācijā nebūs. Ir piepildījies daudz kas no tā, kas tika prognozēts, un daudzi konflikti ir eskalējušies un izvērtušies neparedzēti. 

Ja mēs meklētu vienu vārdu vai jēdzienu, ar ko apzīmēt aizvadīto gadu, nonāktu pie vārdiem autokrātija, ģeopolitiskā realitāte. Viens no "Google" vismeklētākajiem vārdiem 2024. gada nogalē bija kakistokrātija. Jēdziens kakistokrātija nozīmē valsts iekārtu, kurā pie varas atrodas sabiedrības sliktākie pārstāvji, un par to sāka runāt uzreiz pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu. 

Kas notiks 2025. gadā un ko ir iespējams prognozēt? Par saruna ar Ārpolitikas institūta pētnieku, politikas zinātņu doktoru Sandi Šrāderu.

Ja mums būtu jāraksturo, līdzīgi kā to mēģināja "The Economist" žurnālisti raksturot, ar vienu vārdu vai jēdzienu 2024. gadu, kas būtu tas vārds vai vārdu savienojums, kas, jūsuprāt, visprecīzāk atbilst tam, kas notika.

Sandris Šrāders: Es domāju, ka pēdējos gadus, ne tikai 2024. gadu mēs varam apzīmēt ar to, ka "džungļi šausmīgi ātri atgriežas vai arī ataug". Tas nozīmē, ka sabiedrība un starptautiskās attiecības ieiet tādā fāzē, kur katrai valstij izteikti ir jādomā par savu drošību, savām interesēm. It kā alianses un solidaritāte nedarbojas. Un tieši tādēļ īpaši Eiropai ir daudz atbildīgāk jāizturas pret saviem drošības jautājumiem. Un mēs redzam, cik drošība ir dārga, kad mēs paskatāmies uz reģioniem, kur notiek ļoti aktīva karadarbība, piemēram, Tuvie Austrumi vai arī nu jau vairāk nekā 1000 dienas ilgušais karš Ukrainā, vai citas lietas. 

Es domāju, ka Trampa ievēlēšana paātrinās šo "džungļu augšanas ātrumu", jo Eiropa saskaras ar tādu dilemmu: mums pašiem beidzot ir jānodrošina pietiekoši lieli militārie spēki, mums pašiem beidzot ir jānodrošina militārā industrija, mums pašiem beidzot solidāri ir jānonāk pie vienota kopsaucēja, kas ir mūsu lielākie draudi.

Kāpēc jūs sakāt beidzot? Mēs jau it kā to visu laiku darām - palielinām iekšzemes kopprodukta procentu aizsardzībai un tamlīdzīgi.

Sandris Šrāders: Eiropa palielina iekšzemes kopprodukta aizsardzībai pēdējos gadus, bet mums tas bija jādara pēdējos 30 gadus. Es domāju, ka pēdējo 30 gadu apzināta aizsardzības jautājuma ignorēšana ir novedusi pie tādas krīzes situācijas Eiropā, ka mums ir nepieciešams atbalstīt Ukrainu, ka mums pašiem ir jāatur Krievija, ka mums ir jākļūst par līdzīgu partneri Amerikas Savienotajām Valstīm NATO, lai visas alianses drošības struktūras Eiropā strādātu tā, lai Eiropa patiešām būtu droša.

Pašreizējā situācijā mēs redzam, ka Baltijas un Ziemeļvalstis ir lielākā atbalstītāji. Mazas valsts Eiropā ir daudz lielāku atbalstītāju Ukrainai nekā, piemēram, Eiropas vadošās valstis - Francija, Vācija vai arī Lielbritānija. Lielbritānija gan ir bijusi svarīgs atbalsts Ukrainai, īpaši kara pirmajos mēnešos un gados. Šīm Eiropas vadošajām valstīm ir jādara vairāk. Iepretim tam mēs redzam, ka šīs valstis patiesībā ir nonākušas šādās iekšpolitiskās dilemmas, kur, piemēram, Vācijā Olafam Šolcam ir jāsaka, ka viņš mazinās atbalstu Ukrainai, lai viņš atkal tiktu ievēlēts. Vai arī Francijas prezidents arī ir iepīts dažādās iekšpolitiskās dilemmas un Ukrainas jautājumi vai Eiropas drošības jautājumi tiek atstāti otrajā plānā. 

 

Sandis Šrāders ir politikas zinātņu doktors, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, lektors Krievijas militārās un stratēģijas studijās Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu. Sandis Šrāders ir bijis Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretārs, ieņēmis arī LATO valdes locekļa amatu, strādājis ASV - Vācijas Maršala fonda projektā "Rīga Process" kā koordinators. Pirms četriem gadiem iznāca Sanda Šrādera grāmata "Mazās Baltijas valstis un Eiroatlantiskās drošības kopiena". Grāmatā analizētas Baltijas valstis to integrācija eiroatlantiskajās struktūrās no galveno lielvalstu - ASV, Krievijas un Eiropas lielvaru un institūciju skatupunkta.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar drošības eksperti Ievu Ilvesu par atrašanos hibrīdkarā, šī kara redzemajiem un neredzamajiem uzbrukumiem.

Jau pirms kara sākšanās Ukrainā runājām, ka pret Latviju un citām Eiropas valstīm tiek vērstas dažādas hibrīdoperācijas. Hibrīdkara metodes ir gan informācijas operācijas, ekonomiskas, politiskais spiediens, arī kiberuzbrukumi. Kas ir šis hibrīdkarš, kurā mēs atrodamies šobrīd, un kur tas ir atpazīstams un kur nē, un kas mūs pret to var aizsargāt? Par to saruna ar kiberdrošības eksperti, Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijas padomnieci Ievu Ilvesu.

Jūs ar drošības jautājumiem strādājat, šķiet, kopš Latvijas iestāšanās NATO. Ja skatāmies, cik lielā mērā hibrīdkara statuss toreiz un šobrīd, tie ir vairāk nekā 20 gadi, kas ir tas būtiskākais, kā mēs šo jautājumu aplūkojam atšķirīgi?

Ieva Ilvesa: Ja tieši skatāmies NATO alianses griezumā, tad lielākā izmaiņa ir, ka konceptuāli ir pieņemts un dokumentos nostiprināts, ka šī digitālā pasaule, digitālais lauks ir arī viena no karadarbības zonām.

Jūs esat Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijas padomniece kiberdrošības jautājumos. Mēs apriori uzskatām, ka Ukrainā notiek šāds kiberkarš. Kas notiek Latvijā?

Ieva Ilvesa: Skaidrs, ka Ukraina ir šobrīd piemērs visam, mēs skatāmies un visi mācāmies, Ukraina ir piemērs, kas parāda to, ka digitālā telpa un kiberpasaule ir daļa no kara. Šis karš bija redzams jau 2014. gadā, kad iebruka Krimā, kad okupēja Krimu un pārējās teritorijas. Tur bija ļoti dažādi šie hibrīdi, ja mēs atceramies, tātad bija šie "zaļie cilvēciņi", tātad nemilitārs, tas pat neizskatījās pēc kara.

Bet toreiz arī vienlaicīgi tika uzbrukts kritiskai infrastruktūrai, bija pirmais gadījums, kad lielā mērā tika paralizēta elektroenerģijas infrastruktūra. Un no 2014. gada šis pirmais piemērs tika pēc tam diezgan sistemātiski izmantots. Tas, ko ukraiņi izdarīja, un ne tikai ukraiņi, bet patiesībā arī sabiedrotie, arī Baltijas valstis, igauņi, amerikāņi. Jāsaprot, ka tomēr šīs ļoti komplicētās kritiskās infrastruktūras tehnoloģijas, piemēram, enerģētikā lielā mērā tiek radītas ar Amerikas uzņēmumiem, tie ir dažādu uzņēmumu produkti. Nu paldies viņiem un arī ukraiņiem, visi ļoti ātri mācījās 2014. gadā.

Un, teiksim, tā noturība, kas viņiem bija digitāli tad, kad Krievija iebruka atkārtoti 2022. gadā, viņi faktiski bija nostiprinājušies, un mēs redzējām, ka pat dienu pirms fiziskā uzbrukuma 24. februārī, 23. februārī tika palaisti masīvi digitāli uzbrukumi uz kritisko infrastruktūru, arī uz valsts infrastruktūru ar domu paralizēt tavas iespējas pretoties.

Salīdzinoši – kas ir tā situācija, kurā šobrīd atrodas Latvija? Vai mēs varam teikt, ka mēs atrodamies kiberkarā?

Ieva Ilvesa: Es neesmu sev nodefinējusi, kur es šajās attiecībās stāvu, jo man brīžiem liekas, ka, jo vairāk mēs eskalējam terminus, lai pievērstu uzmanību, jo karš ir tāds it kā pats ekstrēmākais konflikta veids, ka mēs notrulinām savā veidā to attieksmi, tāpēc dažreiz man liekas, ka varētu teikt, ka ir karš, bet dažreiz man liekas, ka mēs to karu pārlieku daudz lietojam.

Viņš zaudē to "force majore" nozīmi.

Ieva Ilvesa: Ja mēs visu laiku lietojam karu, bet nesekojam ar tik jaudīgu rīcību, kā tas būtu kara stāvoklī, jautājums, kāds no tā labums. Es nezinu, vai es to sauktu par karu...

Mūsdienu militārie eksperti saka, ka mūsdienu karš ir ļoti daudzveidīgi interpretējams jēdziens, daudz un dažādas fāzes, kur militārā darbība ir tikai tā ir viena no.

Ieva Ilvesa: Te mēs runājam par šo hibrīdu, ka ir ļoti daudzi tajā instrumenti tajā kastē, kā tad uzbrukt. Un ja mēs vēl atceramies Klauzevicu, kurš teica, kas tad ir karš - karš jau ir tikai politikas turpinājums citiem līdzekļiem. Tad faktiski, ja mēs uz šodienas moderno pasauli paskatāmies, uz šīm visām agresīvām, pretlikumiskām, demokrātiski nepieņemamām formām, tad tie visi ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Un es gribētu teikt, ka šī digitālā pasaule arī faktiski ir tāds pats politikas turpinājums, šajā gadījumā Krievijas politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. 

Otra neredzamā puse, manuprāt, ir ļoti svarīga šajā kiberdrošības lielajā tēmu blokā, ir dati. Par to ir teikuši ļoti daudzi ukraiņi. Tas ir arī redzams ukraiņu piemērā. Bet, runājot atkal par mums, respektīvi, Krievija vāc datus.

Ne tikai Krievija, tikko iznāca Harari [Juvāls Noa] grāmata "Nexus", kur viņš raksta, kā visi vāc datus. Viņš teica, kam pieder dati, tam pieder vara.

Ieva Ilvesa: Tieši tā. Skaidrs, ka Krievija vāc datus, viņi tos vienkārši noliek arhīvā varbūt dažos gadījumos - ja nu saimniecībā noder. Un saimniecībā var noderēt ļoti daudz datu. Man negribētos biedēt, bet es biju nepatīkami pārsteigta par neseno Latvijā incidentu par "ZZ Datiem". Ja mēs paņemam, ka mums ir noplūduši visu Latvijas pašvaldību iedzīvotāju dati, mēs nezinām, kur viņi īsti ir noplūduši un kā viņi tiek izmantoti, vai kam viņi pārdoti. Teiksim, tā ir lieta, kas saimniecībā var noderēt.

 

Ieva Ilvesa ir diplomāte, eksperte ārlietu un drošības politikas jautājumos, digitālajā politikā un kiberdrošībā. Viņai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze valsts un starptautiskajās institūcijās gan Latvijā, gan NATO un Eiropas Savienībā. Strādājusi par Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļas vadītāju, kā arī vadījusi NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izveidi Latvijā. Ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē un starptautiskajā politikā Džona Hopkinsa universitātē Vašingtonā. Šobrīd ir padomniece Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu par vēstures “tumšajiem periodiem” un to beigām, par vēstures atmiņas lomu notikumu ietekmēšanā, par patriotisma un autokrātijas savstarpējo pievilkšanās spēku.

Ukraina jau 1000 dienas karo arī par mūsu brīvību. ASV ir atļāvušas ukraiņiem izmantot taktiskās ballistiskās raķetes pret militāriem mērķiem Krievijas teritorijā. Mēs zinām, kāpēc tas notiek, bet mums ir sarežģīti pateikt, kas tad notiks tālāk. Vai ir iespējams saprast, kur pasaule atrodas šobrīd, kad izskan apgalvojums, ka dzīvojam "tumšos laikos"? Kā mūsu vēsturisko atmiņu izmantot pašreizējo procesu saprašanai un adekvātai rīcībai, kad ikdienas politiskai rīcībai izvirzīti samērā vienkāršs mērķis – saglabāt, nodrošināt mūsu valsts drošību ilgtermiņā? Par to saruna ar vēstures pasniedzēju skolā un universitātē vēstures mācību grāmatu autoru Valdi Klišānu.

"Mēs katru situāciju vērtējam it kā zinot, kas notiks tālāk. Arī šobrīd, ja mēs sakām, ka Baidens ir tāds pielaidīgs, mīkstčaulīgs, viņš tā kā apsola un neiedod, nu Šolcs it sevišķi sola... Tad mēs varēsim redzēt, pie kā tas novedīs nākotnē, tikai nākotnē," vērtē Valdis Klišāns.

Kad grib saprast situāciju šodien pasaulē, kad redzam, ka daudzi kari un konflikti eskalējas vienlaikus, mēs sakām, ka dzīvojam "tumšos laikos". Vai šie laiki ir tumši laiki?

Valdis Klišāns: Vai šie laiki ir "tumši laiki"? Atbilde būs pēc laika, jo mēs visi skatāmies pagātnes perspektīvā, un šo laiku mēs varēsim izvērtēt noteikti tikai pēc kādiem gadiem. Tad mēs redzēsim. Un, protams, skatoties no šī brīža perspektīvas, mēs varam šeit izvirzīt virkni scenāriju, kā notikumi varētu risināties tālāk. Un neviens scenārijs jau nevarēs tikt empīriski šobrīd pierādīts. Tātad tās būs mūsu hipotēzes.

Ja, es tagad varbūt tā skarbi teikšu, nākotne aizies sliktākā scenārija virzienā, proti, kā jūs teicāt, liels konflikts. Mēs varētu, teiksim, tagad fantazēt: Ķīna – Taivāna, Armēnija – Azerbaidžāna, Irāka, kas jau notiek, Izraēla – Irānā. Proti, karš vēršas plašumā, un viņš jau kļūst līdzīgs Trešajam pasaules karam, tad mēs teiksim, ka šis laiks, tieši 2024. gads, – tie vēl ir "labie laiki". Nosacīti tas ir kaut kas līdzīgs, kā Eiropa 1937. – 1938. gadā pirms Otrā pasaules kara.

Ja scenārijs ies labvēlīgā virzienā, no cilvēcības viedokļa raugoties, konflikts kaut kādā veidā tomēr tiks iesaldēts. Droši vien, ka tas konflikts netiks atrisināts, viņš tiks iesaldēts uz kaut kādu laiku. Un, pieņemsim, zinot, ka evolūcijas likumi ir nepielūdzami un šībrīža diktatori neviens nav mūžīgi, un visi diktatori šobrīd ir gana gados cilvēki – gan Ķīnas vadītājs, gan Krievijas vadītājs, un galu galā arī Tramps ir šobrīd laikam jau pie 80 [gadiem]. Noteikti, ka mainīsies personālijas un šis konflikts kaut kādā veidā atrisināsies solīti pa solītim, tad mēs teiksim, ka šie bija diezgan "drūmi laiki", nu, līdzīgi kā Karību krīze vai Berlīnes krīze sešdesmitajos gados, kad pasaule bija ļoti tuvu savam, teiksim, bojāejas stāvoklim.

Uz šo jautājumu, es teiktu, varēsim atbildēt nākotnē. Ja mēs skatāmies šobrīd vēl no Latvijas pozīcijām, no Eiropas pozīcijām, tad pagaidām mēs esam diezgan tuvu pietuvojušies bezdibenim. Bet viņa vēl nav. Es šādi tikai varētu atbildēt.

 

Valdis Klišāns vairāk nekā 30 gadus ir vēstures skolotājs, strādā Rīgas Teikas vidusskolā, vairāk nekā 20 gadus pasniedzis lekcijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Bijis arī vairākos amatos Izglītības un zinātnes ministrijā, dažādu vēstures mācību, digitālo un metodisko līdzekļu autors un līdzautors. Valda Klišāna izstrādātā mācību kompleksa "Vēsture vidusskolai" daļas kalpo par galveno vēstures apguves avotu vidusskolēniem visā Latvijā. Viņš ir arī vairāku vēsturei veltītu grāmatu autors.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar komunikācijas pētnieku un Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Sergeju Kruku par pieminekļu celtniecība un demontāžu Latvijā un pasaules vēsturē, par pieminekļiem kā sociālās atmiņas un politiskās komunikācijas daļu.

Rīgā demontēts Krievijas karavadoņa Barklaja de Tolli piemineklis Esplanādē. De Tolli pieminekli Esplanādes malā pirmo reizi atklāja 1913. gadā, 1915. gadā šo statuju demontēja, bet postaments palika. 2002. gadā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas tā tika uzstādīta no jauna vai precīzāk, tika uzstādīta tās kopija. Uzņēmējs savulaik centās arī Rīgas pilsētvidē izstādīt Krievijas cara Pētera Pirmā statuju, kas uz brīdi arī nonāca Kronvalda parkā.

Vēl arī Rīgas domē tika nolemts, ka Andreja Upīša piemineklis pie Kongresu nama tiks pārzāģēts uz pusēm un pēc tam atkal izstādīs pilsētvidē. Tā vismaz aģentūrai LETA pauda ieceres autors tēlnieks un Rīgas domes politiķis Ivars Drulle. Kā paskaidroja Drulle, sākotnēji Upīša piemineklis tiks pārvests uz Rīgas Pieminekļu aģentūras teritoriju, kur to pārzāģēs vertikāli pusēm, pēc tam tiks izraudzīta vieta, kur to novietot atpakaļ pilsētvidē, un pieminekļa abas daļas tiks novietotas blakus tādā atstatumā, lai tām cauri var iziet cilvēks.

Raidījuma viesis ir profesors Sergejs Kruks, kura grāmata "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" iznāca pirms vairāk nekā 10 gadiem.

Izrādījās, ka tas 2010. gads, ko jūs bijāt iezīmējis, lai stāstītu par pieminekļa celtniecību un demontāžu, nav nekāds robežgads.

Sergejs Kruks: Diemžēl. Likās, ka Aigars Bikše punktus uz "i" salika ar savu kompozīciju pirms 10 vai vairāk gadiem...

2014. gadā

Sergejs Kruks: Brīvības bulvāri, kur četras statujas, kas reprezentēja četras dažādas varas - zviedrus, krievus, vāciešus - un tad viņas pamīšus tur izlīda laukā no kastes, parādījās kaut kādu brīdi. 

Diemžēl šī arhaiskā domāšana nav pazudusi. Kad mīlestība beigusies, tad ko dara? Fotogrāfiju saplēš uz pusēm, Upīti sagriež uz pusēm, bet tās pusītes no ģimenes albuma neizmet, tās abas divas saplēstās pusītes stāv tur iekšā albumā.

Jūs savā grāmatā, kas iznāca 2011. gadā, bijāt uzskaitījis, ka tad, kad bija šis pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, pirmoreiz 90. gadu sākumā, tika likvidēti vai demontēti apmēram 60 Ļeņina pieminekļi. Kas, man šķiet, ir būtiski, ka jūs šo arī aplūkojāt kā tādu semiotisku aktu, ka šī demontāža ir līdzvērtīga tādai zīmju dekonstrukcijai vai jaunu nozīmju piešķiršanas akts.

Sergejs Kruks: Tā ir arhaika, tā ir īpatnēja attiecība pret reprezentāciju, kad reprezentētu attēlu jauc ar pašu tēlu, ar pašu būtni, ko šis attēls reprezentē. Respektīvi, arhaiskajai atmiņai ir grūti izšķirt, kas ir īstais subjekts - cilvēks vai priekšmets. Reprezentācijas arī var īstenot funkcijas, kas piemīt reāliem objektiem vai reāliem cilvēkiem. To Svetonijs ļoti labi apraksta par Senās Romas praksi, kur statujas raud, pārklājas ar asinīm, reaģējot uz kaut kādiem notikumiem. Tad attiecīgi, mainoties varai, statujām nogriež galvas, samaina šīs galvas vai noņem no postamenta un tad velk pa pilsētu, pakar, sadala daļās, lai šādi ietekmētu reprezentēto personu.

Mūsdienu praksē tas atkārtojas kaut kādās ezoteriskās praksēs, piemēram zīlēšana, vai šī ļaunās acs funkcija, kad paņem fotogrāfiju vai lelli, izdur acis, iedur adatiņas šajā reprezentācijā ar domu, ka tas ietekmēs arī reālo cilvēku. Pieminekļa demontāža ir tas pats.

 

Sergejs Kruks ir Rīgas Stradiņa universitātes profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē, mediju eksperts. Latvijas Universitātē ieguvis žurnālista diplomu, studējis Ohaio universitātes koledžā, Oslo universitātē, 1999. gadā Parīzes Panteona Asas (Paris-Panthéon-Assas University) universitātē saņēma maģistra diplomu masu komunikācijas līdzekļu nozarē. 2003. gadā ieguva zinātņu doktora grādu. 1988. gadā bija arī viens no Latvijas Radio 4 programmas "Doma laukums" izveidotājiem. Kopš 2006. gada viņš pasniedz Rīgas Stradiņa universitātē, lasa lekciju kursus radio un televīzijas žurnālistikā, kultūras socioloģijā, semiotikā un komunikācijas teorijā.

Sergejs Kruks ir arī grāmatu "Radiožurnālistika", "Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964 un "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" autors.