Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Ievu Raubiško par laikmeta aizdomām un brīvību, par iecietību kā sociālo un politisko vērtību un attieksmi pret bēgļiem kā valsts noturības rādītāju.

Valsts kanceleja ziņo, ka ir veikusi pētījumu par iedzīvotāju individuālo, kā arī sabiedrības un valsts noturību Krievijas kara Ukrainā kontekstā. Nācijas individuālo un valsts noturību krīzes situācijās pētnieki mērot pēc dažādiem kritērijiem - trauksmes simptomi, apdraudējuma sajūta, uztveramie draudi, attieksme pret kara bēgļiem, demogrāfiskie rādītāji un citi instrumenti. Kas ir mūsu valsts noturība, individuālā noturība šajā mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā?

Vai ir iespējams izmērīt kopējo trauksmes līmeni sabiedrībā?

Ieva Raubiško: Es nedomāju, ka var pilnīgi precīzi izmērīt, bet noteikti kaut kādas indikācijas aptaujas un cita veida izpēte uzrāda. Iedziļināšanās kaut kādos konkrētos gadījumos mums parāda, kā trauksme rodas, kā tā izpaužas, bet nerāda to kopējo ainu. Savukārt aptaujas mums varbūt var iezīmēt kopējo ainu. Tika minēta arī apdraudētības sajūta, tā noteikti ir klātesoša.

Kas ir laikmeta lielais jautājums, ja mēs mēģinātu noformulēt, kas šobrīd notiek? Kaut kāds pēcpatiesības laikmets, tas ir beidzies, šķiet?

Ieva Raubiško: Pēcpatiesības laikmets? Mēs atgriežamies pie patiesības? Nē, mēs esam atgriezušies un iekrituši kara miglā, es tā teiktu. Es citēju savu sarunu biedreni draudzeni Daci Dzenovski [saruna žurnālā "Rīgas Laiks"]. Mēs esam iegājuši tādā melns - balts, ļoti striktu kategoriju telpā pašlaik. Es neteiktu, ka tā ir reakcija uz pēcpatiesību, bet tā ir reakcija uz to...kara situāciju.

Kāds risks šajā situācijā?

Ieva Raubiško: Es redzu ļoti lielus riskus. Es redzu, ka

melns - balts situācijā ir ļoti grūti nodrošināt fundamentālo, atšķirīgu viedokļu pastāvēšanu un šādi fundamentāli atšķirīgu viedokļu izteikšanu.

Es redzu, kaut kādā ziņā tiek predeterminēts un predestinets, ja tā varētu teikt, tas, kas ir pieņemams un ko var teikt. Un tiek ļoti agresīvi izslēgts tas, kas nav pieņemams. Un tās bailes un pašcenzūra, manuprāt, ir ļoti uztraucoša: ko mēs varam atļauties teikt, ko nē, kas tiek uzskatīts par tādu, kas mūs apdraud. Man liekas, tas ir bīstami. Tas ir bīstami mūsu demokrātijai, ja mēs uzskatam demokrātiju par labāko sabiedriskās dzīves formu. Manuprāt, mēs virzāmies prom no demokrātijas šajā ziņā.

 

Ieva Raubiško ir ir sociālantropoloģe, doktora grādu sociālantropoloģijā ieguvusi Oksfordas universitātē par tēmu "Dzīve negatīvi pozitīvā laukā, morālā transformācija pēckara Čečenijā". Kopā ar citiem sociālantropologiem veidojis monogrāfiju "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociāli antropoloģisks skatījums" un sastādījusi arī rakstu krājumu "Dzīve, attīstība labbūtība Latvijas laukos".  Bijusi docente Latvijas Universitātē, sociālā uzņēmuma "Humuss" komandas veidotāja. Ieva šo biznesu uzsākusi kopā ar kādu sīriešu ģimeni, pēcāk iesaistot tajā arī bēgļus no Irākas un Kurdistānas. Ieva Raubiško ir organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" biedre.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar dzejnieci un izdevēju Inesi Zanderi par pagātni un šodienu,  par kultūras darbinieku galvenajiem uzdevumiem, par Imantu Ziedoni un kolaborāciju, vēsturisko taisnīgumu un laikmeta vēsturiskumu, par dzīvošanu “ar karu” un “karā” un politisku vēstījumu estētiku.

Pagājušā gadā raidījumā runājām arī par mirušiem dzejniekiem, viņu lomu LPSR vai padomju vēsturē, mēs runājam par to, ka jaunais karš maina mūsu vecos skatu punktus, par to, ko domāt par krieviem vai sarkano latviešu pagātni, par valstiskumu un vēsturiskumu. Saruna ar dzejnieci Inesi Zanderi par to, kā ieraudzīt un aprakstīt notiekošo.

Pārlasīju Tavu Laudatio runu Knutam Skujeniekam, piešķirot Valstiskuma balvu. Runas beigās ir dzejnieka citāts: "Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka pastāvēs un saules mūžu dzīvos tas, kurš riskēs, nevis tas, kurš centīsies saglabāties."

Ko nozīmētu šobrīd, piemēram, riskēt?

Inese Zandere: Vispār jau visa runa bija tāds liels Knuta citāds savā būtībā, un es centos apjēgt, ko Knuts kurā brīdī par valsti un dzīvi šajā valstī ir domājis. Protams, ka viņam arī tie uzskati bija kaut kādā nozīmē mainīgi caur laikiem, kuros viņš nonāca dažādās situācijās. Kad Knuts beidzot bija nonācis valstī, kura ir neatkarīga un kura pastāv, un kurā viņam arī bija ierādīta svarīga loma, tad, es domāju, ka viņš par to risku saglabāšanu [domāja], visticamāk, tādā nozīmē, ka nepazemo to valsti ar kaut kādu politisku iztapšanu no mākslas puses - no dzejas, no literatūras. Vispār no kultūras puses neiztapt valstij. 

Riskēt tajā nozīmē, ka nevis kaut kādu standarta priekšstatus atgremot par to, kas ir Latvija un kas ir latviešu kultūra, bet riskēt viņu attīstīt. Es tā saprotu to Knuta domu. 

Arī riskēt tajā nozīmē, ka gan politiķi, gan arī tauta var apvainoties, ja tie cilvēki, kuri paši atmodas laikā ir aicinājuši uz neatkarības atgūšanu, tagad kritiski vēršas pret valsti.

It kā to gaida, ka nāks un pateiks priekšā, kas ir jādara un kā tā valsts ir jāuzlabo, bet tajā pašā laikā, kad kāds sāk izturēties brīvi pret šo valsti, kas arī būtu normāli, tad īsti, es domāju, tautas vairumam arī tas nepatīk. 

Knuts to saka, ka vajag tiem pašiem cilvēkiem, kas to valsti gribēja, tiem pašiem arī jābūt viņas pirmajiem kritiķiem, kas norāda uz to, ka šai valstī kaut kas nav kārtība.

Tas nozīmē, ka kritiska pozīcija gandrīz nav iespējama. Šādās situācijās, kādā mēs atrodamies pēdējos divus gadus ģeopolitiski, starptautiski, manuprāt, ir problēma, ka mēs neprotam izšķirt primāros un sekundāros jautājumu. Ka tie sekundārie jautājumi apzināti vai neapzināti tiek izlikti, lai šķeltu. Ļoti viegli ir nonākt sazvērestības teorijās.

Inese Zandere: Paprasi man, vai es domāju, ka Šlesers izpērk visas Cepītes [Inguna Cepīte, apgāda "Pētergailis" vadītāja] izdotās grāmatas bērniem par to, kas atrodas tur lejā? Vai viņš to dara tāpēc, ka viņš ir cildens Latvijas interešu aizstāvis? Es viņu turu vismelnākajās aizdomās un pilnīgi nebaidos tāda veida sazvērestības teorijām, jo es domāju, ka tā ir vienkārši prasti un primitīvi jāšana, braukšana uz kaut kādām tēmām, kas ir vienkāršas un iebarojamās kaut kādiem cilvēkiem, lai viņi par viņu balsotu. Un viss. Kāda tur aizmugure, par to vispār labāk nemaz nesākt domāt. 

Tas, ka runā visvairāk par sekundārām lietām, manuprāt, tas ir galvenokārt saistīts ar to, ka tiešām arī ir ļoti grūti nošķirt. Nevarētu apgalvot, ka es tā spētu skaidri nošķirt, kas valstī ir svarīgākais un kas sekundārs. Teiksim, pati priekš sevis es esmu izvēlējusies vērt muti vaļā tikai par to, ko es zinu, ko es saprotu.

Ja tas saistīts ar literatūru, vai tas ir saistīts ar tādām lietām, kuras es redzu, elpoju, var teikt, katru mīļu brīdi. Kā dabas, piemēram, aizsardzība, kā mežu aizsardzība, tad es drīkstu par to runāt. Piemēram, par bērniem, kurus es no 80. gadu sākuma regulāri sastopu skolās un bibliotēkās. Es varu kaut ko spriest par bērnu attiecībām ar lasīšanu un literatūru. 

Ja es tagad sākšu tēlot to atmodas laiku inteliģentu un analizēt visu, kā valstij jādarbojas, domāju, varu kļūt tikai smieklīga ar to. Bet es domāju, ka ļoti daudz tādu cilvēku, kas tieši otrādi iedomājas, ka tagad ir tādi laiki, kad katrs var spriest par visu, jo to jau it kā demokrātija pieļauj, ka katram var būt viedoklis un tāds arī ir. Tikai vajadzētu to viedokli stiprināt ar kaut kādām zināšanām un sajēgu. Un

es domāju, ka tas sajukums prioritāšu un sekundāro lietu nesamērīgumā rodas tieši no tā, ka skaļi spriež tie, kas neko nejēdz. Varbūt, ka pa klusu runā tie, kas kaut ko jēdz, un politiķi domā par sevi, nevis par to, kā valsts attīstīsies un kā šajā drausmīgajā ģeopolitiskajā situācijā tiešām vajadzētu rīkoties.

Ineses Zandere ir latviešu dzejniece un grāmatu redaktore, bērnu literatūras autore un izdevēja. Viņa studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, un viņas pirmais dzejoļu krājums iznācis 1983. gadā. Strādājusi izdevniecībā "Avots", bērnu avīzē "Pionieris", vēlāk - "Laba" avīzē "Diena". Vairāk nekā 17 gadus bijusi žurnāla "Rīgas Laiks" redaktore. No 2004. gada ir arī izdevniecības "Liels un mazs" redaktore. 

Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Literatūras gada balvu par grāmatām "Iekšiņa un āriņa", "Melnās čūskas maiznīca".

Par devumu literatūrā saņēmusi arī augstāko valsts apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeni 2008. gadā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sabiedrības līdzdalības platformas “Mana balss” vadītāju Imantu Breidaku par demokrātijas kvalitāti Latvijā, jaunām un vecām demokrātijas formām un to līdzās pastāvēšanu, Latvijas politisko dienaskārtību, tēmām, kas sāp mūsu sabiedrībai, e-vēlēšanām un e-demokrātijas robežām.

Demokrātija mainās, un arī kara apstākļos ir būtiski saprast, kas ir tā demokrātijas kvalitāte, kurā mēs atrodamies, vai un kas būtu saucams par e-demokrātiju un vai tas ietver arī manipulācijas riskus. Kad tiešās demokrātijas formas šķeļ un kad vieno sabiedrību? Ja būtu šobrīd veic demokrātijas audits Latvijā un jāizmēra, kāda ir tā demokrātijas kvalitāte, kā pēc tiem datiem, kuri nonāk līdz jums, kā jūs to mērītu vai diagnosticētu?

Imants Breidaks: Ja mēs skatāmies uz Latviju kaut vai 30 gadu rāmī kopš valsts atjaunošanas, mums ir sekmīgi funkcionējoša parlamentārā demokrātija. Mūsu partiju konkurence ir īsta un godīga. Mūsu mediju telpa ir kopumā brīva. Mūsu pilsoņi kopumā pārsvarā spēj sasniegt to, ko pilsoņu lobijs vēlas. Taču, protams, ja mēs skatāmies niansēs šos apgalvojumus, tad mēs redzam virkni lietu, kas varētu būt labākas, un kuras mums gribas, lai ir labākas. Līdz ar to kopumā mēs esam sekmīga demokrātija, un, ja mēs paskatāmies uz, piemēram, gan politiskajām vērtībām Saeimā, gan politiskajām vērtībām sabiedrībā un priekšstatiem, idejām, morāli, tad, jā, Saeimā sēž sabiedrības pārstāvji, sabiedrības seja. Nav tā, ka minoritāte dominētu mūsu politiskajā dienaskārtībā. Tā galīgi nav.

Bet Saeima un tās reprezentācijas formula pārstāv to veco demokrātijas modeli.

Imants Breidaks: Arī. Ja mēs runājam par jaunajām formām, tad jaunajās formās mums ir labi sasniegumi. "Mana balss" platforma ir ļoti labs pierādījums. Demokrātija kopumā un politiskās sistēmas pasaulē kopumā ir diezgan vecmodīgas. Tu tā nopietni savu valsti vari mainīt reizi četros gados, kamēr šodien tehnoloģijas tev atļauj viena gada laikā teorētiski un ir kaut kādi precedenti, kļūt par miljonāru un miljardieri. (..) Bet to četru gadu rāmī tu nepaspēsi neko dižu mainīt valstī, jo vēlēšanu cikls, kas ir savā ziņā pasaulē nostiprinājās 19. gadsimta laikā, respektīvi, mums jau ir formas politiskajā līdzdalībā, ir vecmodīgas un lēnākas, nekā sabiedrība to šodien gribētu.

Varbūt arī nemaz nav slikti, ka tā politiskā forma attīstās lēnām, jo, ja mums būtu vienā gadā anarhija, otrā gadā - monarhija, arī nebūtu labi.

Imants Breidaks: Pilnībā piekrītu.

Ir pašsaglabāšanās cēloņi, kāpēc lietas dažreiz nemainās tik strauji, taču vienlaicīgi ir jāsaprot, ka, ja politiskais process un mijiedarbība baigi nemainās un stagnē, tad nevajag brīnīties, kāpēc jaunieši nestājās politiskās partijās. Tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi. Tas, ka šodien politiķi prot lietot tviteri un feisbuku, nemaina politisku procesu galvenos mehānismus.

Vācu sociologs Helmuts Klārka saka, ka partiju politiskais pārvaldes modelis Eiropā piedzīvoja būtiskus satricinājumus. Tā ir tendence, ar kuru mums ir jārēķinās nākotnē.

Imants Breidaks: Mums ir īpaši slikti, jo mums visu laiku cipari ir bijuši zemi. Latvijā visās politiskās partijās, kopā ņemot, ir tikpat daudz biedru kā Lietuvas lielākajā politiskajā partijā vienā. "Mana balss" kā organizācija ir vairākkārt runājusi ar politiķiem - kādi ir tie mehānismi, kā mēs varam celt visu politisko partiju biedru skaitu. Mums par to ir jārunā, tā ir liela problēma. Ir partijas, kuras ir tiešām bijušas interesantas, par to parunājāmies, ir bijušas partijas, kuras saka nē, mums ir "okay", mums ir vecie biedri, viņi kontrolē visu partiju, mums tagad pūlēties jaunu biedru piesaistei ir, iespējams, nelietderīga resursu izniekošana. Es tā klausos, bāc, nē - nacionālajās interesēs ir, ka visās partijās aug biedru skaits. Ir partijas, kurām tas interesē, bet tik un tā rezultātu īsti nav.

Imants Briedaks ir sabiedrības līdzdalības platformas "Manabalss.lv" vadītājs, studējis vēsturi un savulaik strādājis arī par skolotāju. Viņam ir pieredze dažādu izglītības un vadības konsultācijas projektu vadīšanā, jo astoņus gadus vada tiešās demokrātijas platformu "Mana balss", kuras unikālo lietotāju skaits pārsniedzis 400 tūkstošus apmeklētāju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un etnologu Bērklija universitātes profesoru Juriju Sļozkinu par Krievijas norietu un Eiropas projekta beigām, par Putinu un viņa vēstures vietu, par Staļina noziegumu aizmiršanu Krievijā,“ebreju gadsimtu” un karadarbību Gazā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un etnologu Bērklija universitātes profesoru Juriju Sļozkinu par Krievijas norietu un Eiropas projekta beigām, par Putinu un viņa vēstures vietu, par Staļina noziegumu aizmiršanu Krievijā,“ebreju gadsimtu” un karadarbību Gazā.

"Runa pat nav par to, ka politiķi… Viņi, protams, kaut kādā ziņā – katrā ziņā politiķi, kas atrodas lielu impēriju priekšgalā – neizbēgami ir vēsturnieki tai ziņā, ka viņi nevar nedomāt par savu vietu vēsturē. Skaidrs, ka Putins par to daudz domā. Skaidrs, ka Putins ir imperators, cars, ja vēlaties. Un tāpēc, protams, ir interesanti pamēģināt pajautāt vai pamēģināt paskatīties, kā viņš atbildēs uz tādu jautājumu. Esmu pārliecināts, ka viņš domā par savu vietu Krievijas vēsturē, iztēlojas savu vietu Krievijas valdnieku, Krievijas imperatoru galerijā un tā tālāk. Tāpēc, protams, tas ir ļoti interesanti, vērtē Jurijs Sļozkins.

Un kā jūs to redzat? Vai vēl ir par agru spriest, kāda…

Jurijs Sļozkins: Protams. Rakstīt es par to nerakstītu. Ja es rakstītu… Es nerakstu mācību grāmatas, bet, ja rakstītu Krievijas vēsturi, tad pagaidītu ar šo valdīšanu. Es domāju, ka viņa valdīšana var kļūt par katastrofu, var arī nekļūt, bet jāpagaida. Starp citu, pirms tam, iepriekšējā tikšanās reizē, es viņam jautāju, vai viņš nedomā, ka viņa varas laika vēlīnais posms, tāpat kā viņa priekšteču varas laika vēlīnais posms, vēlīnā atrašanās tronī, var kļūt par stagnācijas periodu. Un viņš aizgāja no atbildes uz šo jautājumu. Turklāt es toreiz jautāju, vai viņš nedomā, ka Krievijas vēstures mācību grāmatās nodaļa, kas sekos Putina valdīšanas laikam, sauksies "juku laiki". Tāpēc, ka trūkst varas mantošanas kārtības un ir pilnīgi nesaprotams, kurš un kādā veidā kļūs par viņa mantinieku, pareizāk, pēcteci. Paskatīsimies. Man šķiet, ļoti iespējams, tā Krievijai būs katastrofa.

Ko nozīmē "katastrofa Krievijai"? Kaut kāds valsts sabrukums?

Jurijs Sļozkins: Nē, es nedomāju… Tātad, ja būs juku laiki, ja būs cīņa par varu, tad viss ir iespējams, tai skaitā arī sabrukums. To es nezinu. Tur jau tā lieta, man liekas pilnīgi nesaprotami, kas tālāk būs.

Pētnieks jau kādu laiku dzīvo Latvijā un teicis, ka šī vieta ietekmē to, ko apcer. Kā tā ietekmē jūsu refleksiju? Kā Latvija vai kā šis laiks to ietekmē?

Jurijs Sļozkins: Jebkura jauna vieta atstāj savu iespaidu. It īpaši vieta, kurp tu pārvācies uz ilgāku laiku un nonāc – kā tas notika ar mani – vietējā ģimenē un apmeties uz dzīvi… Tāpēc, protams, es sev atklāju jaunu pasauli, jaunu kultūru. Kā visi padomju cilvēki, kā visi maskavieši, es zināju, kas ir Latvija, braucu šurp atpūsties – kā bija pieņemts manā Maskavas līdzcilvēku lokā. Taču tas, protams, bija tāds virspusējs skatījums no ārpuses. Toties tagad es mācos valodu un dzīvoju latviešu ģimenē. Cik varu, lasu latviešu vēsturi, un tas, protams, ir… Nu, un cenšos skatīties uz pasauli… cenšos paraudzīties uz pasauli caur latvieša prizmu. Un caur to tā, protams, izskatās atšķirīgi… nekā citos manas dzīves brīžos no Maskavas, no Lisabonas, no Teksasas un pārējām vietām, kurās esmu dzīvojis.

Saruna ar uriju Sļozkinu krievu valodā:

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Gustavu Strengu par atmiņu kultūru viduslaikos un mūsdienās, atcerēšanās kultūru un karavīru kapiem, Latvijas bezkaralību un vēstures bīstamību nākotnē.

"Raugoties uz to, kas tagad ir izveidots Uzvaras parkā, man patiesībā šīs nedēļas nogalē bija liels prieks, ka tur ir izveidota patīkama telpa un es teikšu, es pat priecājos, ka šīs telpas memoriālā nozīme tur vairs nav," sarunā vērtē Gustavs Strenga.

"Ja tur būtu bijis mēģinājums uzstādīt citu pieminekli tā pieminekļa vietā, tas būtu turpinājums atmiņu kariem. Tagad zināmā mērā ar parka izveidi tas ir mēģinājums noņemt šo memoriālo nozīmi, un es teiktu, Rīgā jebkura veida memoriālie objekti, iespējams, ir par daudz.

Kad parādās kāda brīva telpa labā vietā, uzreiz ir doma, ka tur vajadzētu uzlikt kādam pieminekli vai to krastmalu vajadzētu nosaukt kāda vēsturiska notikuma vai personas vārdā. Man šķiet, ka mums pietrūkst tāda vieta, kur tās memoriālās nozīmes nav. Un šajā ziņā, ja mēs raugāmies uz Uzvaras parku vai laukumu, tad tur noteikti šobrīd noticis tas, ka šī memoriālā nozīmē tajā vietā ir izdzēsta. Jautājums ir, vai ir izdzēsta šī memoriālā nozīme to cilvēku prātos, kuri tur katru gadu 9. maijā gāja nolikt ziedus? Uz to man atbildes nav."

Šomēnes klajā nākusi vēsturnieks Gustavs Strenga monogrāfija “Atceroties mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”, izceļot kolektīvās atmiņas nozīmi Livonijas sabiedrībā vēlajos viduslaikos.

Tu pats savulaik kādā publikācijā "Rīgas Laikā" citēji franču viduslaiku vēsturnieku Marku Bloku, kurš, atsaucoties uz savu skolotāju Anrī Pirēnu, ir sacījis, ka vēsturnieka pirmais pienākums ir būt ieinteresētam dzīvē. Kādā ziņā tava monogrāfija "Atceroties mirušos" liecina par ieinteresētību dzīvē.

Gustavs Strenga: Es varu uzdot pretjautājumu, vai tev nešķiet, ka mēs dzīvojam atmiņu karu laikā. Man šķiet, ka, protams, arī manu grāmatu, kas tapusi ļoti ilgi, ir ietekmējusi realitāte šodien, un tā ir grāmata par viduslaikiem, bet, protams, tā ir bijusi mana interese paraudzīties uz to, kā sabiedrības noteiktas grupas ir atcerējušās savu pagātni viduslaikos, redzot to, kādas reakcijas pagātne izsauc šodienas sabiedrībā.

Viduslaiki - cik tas ir sen?

Gustavs Strenga: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Daudz gudrāki cilvēki par mani strīdējušies, kad viduslaiki beidzās. Žaks Le Gofs, arī franču vēsturnieks, teica, ka viduslaiki beidzās līdz ar Franču revolūciju. Savukārt Umberto Eko ir teicis, ka viņam astoņdesmitajos gados šķita, ka viduslaiki ir atgriezušies tā laika Eiropā. 

Jautājums ir, cik tālu mēs esam no viduslaikiem, raugoties uz šodienas sabiedrību, kura dzīvo sociālo mediju un digitālā satura pasaulē. Es teiktu, mēs atgriežamies pie ļoti interesanta fenomenu. Mans vērojums ir tāds, ka nepārtraukti zūd vajadzība pēc lasītā teksta. (..)

Redzam, ka teksta kultūra kļūst aizvien mazsvarīgāka, mēs atgriežamies tādā laikmetā, kurā varbūt nepastāv pilnvērtīgs analfabētisms, bet kur rakstītais un lasītais vairs nespēlē tik būtisku lomu. Tas, kā mēs lasām un rakstām, ir ļoti virspusēja. 

Un proti, atgriežas vēl viena lieta, kas ir raksturīga viduslaikiem, ir šis te viss pārējais pūļa viedoklis. Ja mēs palasām dažādus viduslaiku dokumentus, arī inkvizīcijas materiālus, tad ļoti svarīgs ir latīņu jēdziens "fama". Tas ir vispārējais viedoklis, kāds eksistē noteiktā grupā vai sabiedrībā, tās visbiežāk ir baumas vai kaut kas pa ausu galam dzirdēts. Aizvien vairāk mēs ejam atpakaļ uz to sabiedrības modeli, kurā patiešām zināšanas un fakti spēlē aizvien mazāku lomu, savukārt šis vispārējais viedoklis kļūst aizvien svarīgāks. Ja mēs no šāda skatupunkta raugāmies, tad viduslaiki nav nemazam tik tālu no mums.

Kādā veidā tam, par ko tu raksti, ir sakars ar to, ko šobrīd runājam memoriālās kultūras līmeni?

Gustavs Strenga: Mūsu sabiedrība ļoti atšķiras no viduslaiku sabiedrības. Mēs droši vien varētu teikt, ka pastāv nācijas kolektīvā atmiņa, lai gan katrai grupai ir sava un katrai ģimenei ir sava kolektīvā atmiņa, kas var būt pretrunā ar nācijas kolektīvo atmiņu. Tad viduslaikos kolektīvā atmiņa ir daudz sadrumstalotāka, un šī atmiņa saistās vairāk ar pašām grupām un to identitātēm. 

Ja mēs no šodienas skatupunkta skatāmies, es domāju, ka mums ir daudz lielāka vienotība, lūkojoties pagātnē, nekā tas bija pirms 500 vai 600 gadiem šeit, Livonijā. Arī, protams, ir milzīga atšķirība starp valsts ieguldītajiem resursiem kolektīvās atmiņas veidošanā un starp noteiktu grupu spējām uzturēt savu atmiņu.

Valsts vai nācija līdz ar pieminekļu, memoriālu vai citu piemiņas vietu būvi, palīdzot radīt literārus darbus vai arī filmas, vienalga kādu citu kultūras produkciju, ļoti palīdz veidot šo kolektīvo atmiņu vai uzturēt atmiņas par pagātni dzīvas. Savukārt viduslaikos katrai grupai bija jāatrod pašai šie līdzekļi un šīs spējas uzturēt kolektīvo atmiņu, kas noteiktos brīžos bija diezgan sarežģīti.

Gustavs Strenga ir pēcdoktorantūras pētnieks Greifsvaldes Universitātē Vācijā. Bijis pētnieks Tallinas Universitātē un vadošais pētnieks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Viņa akadēmisko interešu lokā ir viduslaiku Livonijas vēsture, atmiņas un piemiņas pētniecība, kā arī grāmatniecības vēsture. Studējis Rīgā, Budapeštā, Freiburgā, Londonā. Nule kā iznākusi viņa grāmata “Atceroties mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”, izceļot kolektīvās atmiņas nozīmi Livonijas sabiedrībā vēlajos viduslaikos. Kā norādījis pats autors, monogrāfijā analizēts, kā kolektīvās atmiņas forma, mirušo piemiņa palīdzējusi dažādām grupām atcerēties savu pagātni, veidot un nostiprināt identitāti, kā arī veidot sociālās attiecības.

16. novembrī pasaulē atzīmē Filozofu dienu. Ko un kā filozofs var ietekmēt pasaules notikumos un vai viņam kaut kas būtu jāietekmē? Kas ir “ļaunuma banalitāte”  mūsdienu pasaulē un kāpēc emocionāla pozīcija konfliktus nerisina, saruna ar Filozofijas institūta pētnieci Elvīru Šimfu, kuras pētījumu lauks ir saistīts ar varu, vardarbības politiku, sociālo un politisko ļaunumu.

Vai mēs varam teikt, ka šobrīd ir iestājies tāds īpašs ļaunuma laiks? Kā, jūsuprāt, ir iespējams šobrīd domāt par šo notiekošo ļaunumu, tas ir kaut kas īpašs, nebijis, ārkārtējs?

Elvīra Šimfa: Ziniet, kāpēc intelektuāļi ir apjukuši tāpēc, ka (..) viņi skaidri redz, visdrīzākais, ka notiekošais nav nekas īpašs. Bet to nedrīkst, to nedrīkst atzīt. Politiska, pilsoniska stāja pieprasa, ka jums jāsaka, ka tās ir pasaulē vislielākās šausmas un nekas tamlīdzīgs līdz šim nekad vispār nav pieredzēts un nezinām, ko ar to darīt. Kas ir acīmredzama muļķība. 

Ja sāktu, nevarētu beigt uzskaitīt konfliktus, sadursmes, karus un noziegumus pret cilvēci. Viņu ir daudz, viņi ir katastrofāli, traģiski, šausmīgi. Faktiski tas pirmais, ar ko, protams, būtu jāsāk, ir Otrā pasaules kara noziegumi, kas radīja nepieciešamību pēc jauna, juridiska un arī ētiska koncepta. Šie "noziegumi pret cilvēci" ir tapis Otrā pasaules kara kontekstā. Bet arī pirms tam, ja jūs palūkojaties atpakaļ pasaules vēsturē vai pat šaurāk Eiropas vēsturē, tā ir pilna ar asiņainiem, briesmīgiem konfliktiem, un, protams, ka katru reizi visi politiķi un sabiedrisko procesu komentētāji nāk un saka, ka kaut ko tik šausmīgu viņi nekad vēl nav pieredzējuši.

Filozofs Žizeks, uzstājoties Frankfurtes grāmatu gadatirgū, "Hamās" uzbrukumu Izraēlai nosauca par ārprātīgu terorisma aktu, kura rezultātā viņš uzskata, ka šī organizācija ir jāiznīcina, tomēr viņš arī uzsvēra palestīniešu ciešanas, kas traucē panākt ilgstošu mieru. Jautājums, vai filozofam ir jāiestājas kādā pozīcijā šādās situācijās?

Elvīra Šimfa: Domāju, ka nē. Ne tā, kā es saprotu filozofiju. Filozofs var būt dažādās kapacitātēs, filozofs jau var nodarboties ar politiku, vai būt sabiedriski aktīvs. Tādā  gadījumā - jā, skaidrs, līdz ko jūs iepeldat politiskajā sfērā, jums ir jāieņem pozīcija. Tādi ir politiskās sfēras spēles noteikumi. Cilvēki tur pozicionējas. Kamēr esat akadēmiskajās aprindās, šīs aprindas pasargā jūsu tiesības uz brīvu viedokli, profesionālu, neitrālu. 

Kanta kontekstā arvien biežāk tiek runāts par to šo brīvību apjoma samazinājumu.

Elvīra Šimfa: Pēc Kanta domām, brīvība ir spēja noteikt pašam sev saprātīgu likumu, kad jūs izmantojat savu prātu, lai vadītu savas rīcības. Tikai prāta noteikti motīvi, tikai prāts, tikai racionāla rīcība. Kantam brīva rīcība ir identiska racionālai rīcībai, un ziniet, no tā veidojas tas paradokss, ka dažbrīd liberāļi, tie, kas sevi identificē sabiedrībā kā liberāļus, iestājas noteiktās situācijās par diezgan nopietniem brīvības ierobežojumiem. Piemēram, Covid laikā liberāļi diezgan skaļi sauca: jā, vajag visu ciet, jo vairāk ciet, jo labāk, jo ilgāk, jo labāk.

Bet tā jau ir tāda pasaules situācija, par ko jūs runājat, ka ir jauna kārtība un šī jaunā pasaules kārtība prasa arī citu brīvību izpratni.

Elvīra Šimfa: Šī izpratne ir tikpat veca, cik Kants. Liberāļi jums saka, ka, pat ja jūs tiekat ierobežots, ja ierobežojums, prasība pēc ierobežojuma ir racionāla, tad jūs tik un tā esat brīvs. Jūs esat brīvs tiktāl, ciktāl jūs esat racionāls. Ja racionāli ir ierobežot sevi, tad jūs tik un tā esat brīvs. Vienkārši brīvības izpratne nav saistīta ar ierobežojumu esamību vai neesamību, brīvības izpratne ir saistīta ar rīcības racionalitāti vai nacionalitāti.

Elvīra Šimfa ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, filozofijas lektore. Viņas galvenās pētījumu tēmas ir klasiskā vācu filozofija, īpaši Imanuela Kanta praktiskā filozofija, kā arī politikas teorijā, īpaši Kārļa Marksa, Hannas Arentes, Jirgena Hābermasa un citu politikas teorētiķu idejas. Elvīra Šimfa īpašu uzmanību pievērš jautājumiem, kas saistīti ar varu un vardarbību politikā, sociālo un politisko ļaunumu. Pirms pāris gadiem Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznāca viņas monogrāfija "Kanta antropoloģija".

Raidījumā Brīvības bulvāris iztaujājam Eiropas Savienības tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli par vērtību maiņu un cilvēktiesībām, par to, kā karš Ukrainā mainīja cilvēka brīvības izpratni pasaulē un Latvijā, par Krievijas naratīviem publiskajā telpā un Stambulas konvencijas instrumentalizāciju politikā.

"Tas nav stāsts par to, ka mums vajadzētu visu laiku justies kā upuriem un to multiplicēt. Tas ir stāsts par to, ka sabiedrība nevar atveseļoties un atkopties, ja taisnīgums nav iestājies. Tā ir  tāda cilvēces atziņa, kura ir burtiski aksiomātiski. Mēs to redzam dažādās situācijās. Mums visu laiku kaut kas iekšā gruzdēs, citam vairāk, citam mazāk, tur Jums taisnība, jo mēs individuāli reaģējam uz savas tautas, ģimenes un tā tālāk stāstiem," sarunā vērtē Ineta Ziemele.

"Tik, cik es to redzu un starptautiskajās tiesībās ir šis viens aspekts, ir jāredz šīs lietas, kas ir noticis tautu attiecībās. Tas, ko es redzu, ir, ka tik vienkārši zem paklājiņa nolikt to nevar. Lai arī kā gribētos vai negribētos, tas jebkurā gadījumā nāks uz āru. Latvijā, piemēram, es redzu dažādas negācijas, kas mums ir sabiedrībā, tās ļoti spilgti ir saistītas ar to, ko mēs esam piedzīvojuši kā tauta."

Ineta Ziemele ir Eiropas Savienības tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, bijusi Satversmes tiesas tiesnese un priekšsēdētāja, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta izveidotāja un direktore, juridisko zinātņu doktore. Savu doktora disertāciju aizstāvējusi Kembridžas universitātē par tēmu "Valstu turpināšanās un pilsonība Baltijas valstīs starptautisko un konstitucionālo tiesību jautājumi".

Sociālie tīkli maina vēsturi, to padarot par propagandas, hibrīdkara sastāvdaļu, dažādu valstu specdienestu darba instrumentu, katru interneta lietotāju gandrīz padarot par vēsturnieku. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar amerikāņu vēsturnieku un populārās grāmatas "Vēsture pārtraukta: kā sociālie tīkli un internets mainījuši izpratni par pagātni" autoru Džeisonu Steinhaueru (Jason Steinhauer).

Sociālie tīkli maina vēsturi, to padarot par propagandas, hibrīdkara sastāvdaļu, dažādu valstu specdienestu darba instrumentu, katru interneta lietotāju gandrīz padarot par vēsturnieku. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar amerikāņu vēsturnieku un populārās grāmatas "Vēsture pārtraukta: kā sociālie tīkli un internets mainījuši izpratni par pagātni" autoru Džeisonu Steinhaueru (Jason Steinhauer).

"Agrāk, lai tevi uzskatītu par vēsturnieku, bija jāiegūst bakalaura grāds, maģistra grāds, jātiek pie doktora grāda, jāveic kaut kāda pēcdoktorantūra un visbeidzot jākļūst par asistentu, asociēto profesoru un tad kādudien – par pilntiesīgu profesoru. Lai līdzgaitnieki, kolēģi un plašāka sabiedrība tevi uzskatītu par vēsturnieku, bija jāiet šāds lineārs ceļš.

Internets to visu sagriezis kājām gaisā. Tīmeklī iespējams rakstīt blogus, ierakstus, likt īsus video un interneta lietotāji, žurnālisti un citi sabiedrības locekļi, viņus var uzskatīt par vēsturniekiem. Tāpēc kaut kādā mērā internets ir atņēmis informācijas kontroles funkciju, kas agrāk bija žurnālistikai, vēstures zinātnei un zinātnei vispār.

Ne pilnībā, taču zināmā mērā," vērtē Džeisons Steinhaers, atbildot uz jautājumu, vai jebkurš, kurš raksta par vēsturi, ir vēsturnieks.

"Un tam ir arī labās puses. Jo, piemēram, vēstures profesijā – vismaz ASV – šī lineārā informācijas kontroles sistēma bieži vien atturēja cilvēkus no šīs profesijas. Cilvēkus ar dažādu izcelsmi, cilvēkus no marginalizētām populācijas daļām. Tas, ka vēsture kļūst iekļaujošāka, demokrātiskāka un politiski plurālistiskāka nav nekas ļauns," turpina Džeisons Šteinhauers. "Taču grāmatā es pieminu vēl kādu aspektu: tas radījis vietu dezinformācijas kampaņām, propagandai, sazvērestības teorijām, citiem noziedzīgiem tēliem, kas izmanto tīmekli un sociālos tīklus kā iespēju izplatīt faktos nebalstītus vēsturiskos naratīvus, varbūt pat naratīvus bez pietiekoša loģiskā pamata. Un tas tiek pasniegts kā vēsture. Tāpēc grāmata runā par nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem izprast un atšķirt labus vēsturiskos spriedumus no sliktiem. Un kā tīmekļa vidē atšķirt, vai kaut kāda e-vēstures informācija nāk no profesionāla vēsturnieka vai no dezinformatora, kurš uzdodas par vēsturnieku."

Kā jums šķiet, vai mēs dzīvojam vēsturiskā laikmetā? Vai daži laikmeti ir vēsturiskāki par citiem?

Džeisons Steinhauers: Es teiktu, ka visi laikmeti ir vēsturiski. Vēsturiski tādā nozīmē, ka par tiem iespējams rakstīt vēsturi. Un

par mūsu laiku noteikti tiks rakstīts vēsturē. Protams, pieņemot, ka nākotnē vēl būs vēsturnieki. To nevar zināt.

Tāpat jāpieņem, ka mēs turpināsim pastāvēt, – arī to nevar zināt. Taču, pieņemot, ka vēsturnieki būs, viņi rakstīs par šo laiku. Šis laikmets radīs daudz jautājumu. Tāpat tas ironiskā kārtā varētu būt laikmets, par kuru nepaliks daudz liecību. Varam vēl parunāt, kāpēc tā. Tomēr ikviens brīdis, ikviena ēra ir interesanta un unikāla savā veidā un izvirza jautājumus, uz kuriem nākotnes zinātniekiem būs jāsniedz atbildes.