Divas puslodes

Vēlēšanu rezultāti Taivānā. Vai Ungārijai varētu atņemt balstiesības Eiropadomē? Tramps triumfē priekšvēlēšanu cīņā Aiovas štatā. Aktualitātes analizē TvNet žurnālists Arturs Bikovs, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un valodu students, Taivānas vērotājs un "Taiwanese tailes" bloga autors Aleksandrs Gross.

Savaldīt Orbānu

Decembra vidū Eiropadomes samitā notika divas svarīgas lietas – 26 Eiropas valstu līderi bez Ungārijas premjera Viktora Orbāna klātbūtnes vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu. Un Ungārijas veto bloķēja Eiropas Savienības dalībvalstu līderu vienošanos par finansiāla atbalsta paketi Ukrainai 50 miljardu eiro apjomā. Kopš decembra Briselē spriests par to, kā apiet Ungārijas veto un nodrošināt Ukrainai ļoti būtisko finansējumu.

Piektdien, 12.janvārī, 120 Eiropas Parlamenta deputāti pieprasīja apturēt Ungārijas balsstiesības Eiropadomē, ņemot vērā Eiropas Savienības 7.pantu. Pants nosaka, ka  Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, (..) tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. Ja lēmumu pieņems, tā būs pirmā reize ES vēsturē, kad šis pants tiek piemērots un eiroparlamentārieši norāda, ka tas būs spēcīgs signāls visām dalībvalstīm, ka tiesiskuma un valstu sadarbības apdraudēšana netiks tolerēta. Nākamā Eiropadomes tikšanās plānota 1.februārī.

Trampa triumfs

Aiovas štats parasti ir pirmais, kur reizi četros gados iesākas priekšvēlēšanu cīņa, lai noteiktu, kas gada beigās sacentīsies par saimnieka krēslu Baltajā namā. Arī šoreiz nedēļa iesākās ar cīņu par nomināciju Republikāņu partijā, un tajā ļoti pārliecinošu uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps. Viņu atbalstījusi puse no visiem republikāņu vēlētājiem. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo Trampa uzvaru prognozēja visas socioloģiskās aptaujas.

Intriga bija par to, kurš varētu ieņemt otro vietu. Un to izdevās izraut Floridas gubernatoram Ronam De Santesam, tomēr turpat līdzās ir arī bijusī ASV vēstniece ANO Nikija Heilija.

Ļoti bieži pēc pirmajām vēlēšanām no tālākas cīņas izstājas visnepopulārākie kandidāti, un pirmais par to paziņoja uzņēmējs Vimeks Ramasvami, kurš palika ceturtajā vietā. Viņš teica, ka turpmāk pilnībā atbalstīs Donaldu Trampu. Kaut arī Nikija Heilija palikusi trešajā vietā, viņa pagaidām no cīņas negrasās izstāties. Heilija lielāko uzsvaru liek uz citiem aptauju rezultātiem. Pašreizējais vēlētāju noskaņojums rāda, ka Trampa un Baidena cīņā rezultātu vēl grūti prognozēt. Tur abiem kandidātiem būtu līdzīgs atbalsts. Bet ja cīņa būtu starp Heiliju un Baidenu, Heilija pārliecinoši uzvarētu ar 17 procentu lielu pārsvaru. Tādā gadījumā par Heiliju balsotu arī daudzi demokrātu vēlētāji, par spīti viņas pārliecībai, piemēram, abortu jautājumos.

Taivāna turpina skatīties ASV virzienā

Taivānā nedēļas nogalē notika prezidenta vēlēšanas, un tām rūpīgi sekoja līdzi visa pasaule. Pieaug bažas, ka Taivāna var kļūt par vēl vienu starptautiskās spriedzes epicentru. Kopš 1949.gadā šajā salā patvērās pilsoņkarā sakautā Ķīnas Republikas nacionālistu valdība, bet komunistu ieņemtajā kontinentālajā daļā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika, Taivāna un kontinentālā Ķīna tiek pārvaldītas atsevišķi. Taču Pekina uzskata Taivānu par savas teritorijas sastāvdaļu un arvien uzstājīgāk sola panākt valsts atkalapvienošanu. 

Šajās vēlēšanās līdzšinējais viceprezidents Lai Cjinde no Demokrātiskās progresīvās partijas sacentās ar opozīcijā esošās Ķīnas Nacionālistu partijas kandidātu Hou Jouji, kurš solīja uzlabot attiecības ar Pekinu. Bija arī trešais kandidāts no Taivānas Tautas partijas, kas teicās atrast vidusceļu un saglabāt ciešas attiecības gan ar Vašingtonu, gan būt pielaidīgāks pret lielo Ķīnu. Ņemot vērā, ka tā ir jauna partija, vairāk nekā 26 procentu vēlētāju atbalsts ir uzskatāms par ļoti labu. Tomēr pāri par 40 procentiem vēlētāju atbalstīja līdzšinējo viceprezidentu, un tas nozīmē, ka Taivāna turpinās līdzšinējo politisko kursu, iestājoties par ciešākām attiecībām ar Savienotajām valstīm. ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens pēc rezultātu paziņošanas apsveica jauno prezidentu, šādi izpelnoties asu Ķīnas nosodījumu. Pekina nekavējās ar paziņojumu, ka tā nemainīs savu politisko apņemšanos, un patīk tas citiem vai nē, bet Taivāna būs daļa no lielās Ķīnas. 

Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus

Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem.

Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu.

Kanclera Šolca popularitātes antirekords

Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai.

Atkal par Eiropas armiju

Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus.

Sagatavoja Eduards Liniņš

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Gads nepavisam nesolās būt mierīgs. Ko mēs varam droši prognozēt nākamajos mēnešos, palūkosimies raidījuma beigās, droši vien pieminot arī notiekošo Ukrainā. Bet tādu plašāku analīzi vispirms veltīsim Tuvajiem Austrumiem. 

Ir skaidrs, ka Izraēla un tās kaimiņvalstis tuvākajos mēnešos joprojām būs ziņu virsrakstos. Viens ir pašreizējais karš Gazas joslā, bet ne mazāk svarīgi notikumi blakus esošajās teritorijās, īpaši Libānā, kur bāzējas Izraēlas spēcīgākais ienaidnieks - kustība „Hezbollah”. Tikmēr Latvijā, šķiet, vairāk izjutīsim sekas notikumiem Sarkanajā jūrā. Jemenas husītu kaujinieki radījuši pamatīgas problēmas lielajām kuģniecības kompānijām, apdraudot kuģu satiksmi jūrā.

Aktualitātes pasaulē analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders.

Sarkano jūru iekrāso asinis

Pēdējās dienās pasaules mediju virsrakstos arvien biežāk vīd jautājumi un pieņēmumi par Sarkano jūru kā „benzīna mucu”, kurā pašreizējās Gazas joslas karadarbības dzirksteles var izraisīt daudz plašāku – reģionāla mēroga uzliesmojumu.

Jau drīz pēc Izraēlas militārās operācijas sākuma Jemenas husītu kaujinieki paziņoja par gatavību iesaistīties šai konfliktā palestīniešu teroristu pusē. Husītu grupējums, kas ar Irānas atbalstu kopš 2014. gada cīnās par varu Jemenā pret starptautiski atzīto valdību un tās sabiedrotajiem, pašreiz kontrolē valsts ziemeļrietumu rajonus, tai skaitā galvaspilsētu Sanu un Sarkanās jūras piekrastes rajonus. Sākotnēji husītu aktivitātes aprobežojās ar raķešu un lidrobotu triecieniem pa Izraēlas teritoriju, ar ko diezgan viegli tika galā pretgaisa aizsardzība. Taču 19. novembrī nemiernieki, izmantojot helikopteru, Sarkanajā jūrā sagrāba kādu Izraēlas pilsonim piederošu kravas kuģi un nolaupīja tā komandu. Tika paziņots, ka husīti turpmāk uzskatīs jebkuru ar Izraēlu saistītu peldlīdzekli par leģitīmu uzbrukuma mērķi.

Kopš tā laika reģistrēti 17 uzbrukumi kravas kuģiem, vairumu no kuriem gan izdevies atvairīt pašu kuģu komandu spēkiem. Tomēr septiņi no desmit pasaules lielākajiem kravas kuģu operatoriem pārtraukuši pārvadājumus cauri Sarkanajai jūrai un Suecas kanālam. Līdz šim pa šo maršrutu virzījās apmēram 18% pasaules konteineru pārvadājumu, arī ievērojama daļa naftas piegāžu Eiropai no Persijas līča rajona. Alternatīvais maršruts apkārt Āfrikai pagarina ceļā pavadīto laiku par apmēram divām nedēļām un attiecīgi pamatīgi palielina izmaksas, draudot ar nopietnu Āzijā ražoto preču un degvielas cenu kāpumu Eiropā.

Rietumu atbilde husītu akcijām ir 18. decembrī uzsāktā operācija „Pārticības sargs”, Savienoto Valstu un Lielbritānijas karakuģiem ar vairāku citu valstu kara jūrnieku piedalīšanos uzsākot kravas kuģu aizsardzību.

Līdz nesenam laikam pretstāve Sarkanajā jūrā iztika bez upuriem, taču pagājušajā svētdienā amerikāņu helikopteri, atsitot kaujinieku uzbrukumu starptautiskās kompānijas „Maersk” konteineru pārvadātājam, aizraidīja uz viņsauli desmit uzbrucējus. Kā paziņoja Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šepss, sabiedrotie nevicināšoties arī turpmāk vajadzības gadījumā lietot spēku, kas varētu nozīmēt arī triecienus militārajiem objektiem Jemenas teritorijā. Tikām vakar Sarkanās jūra ūdeņos ieradās Irānas jūras spēku eskadras mīnu kuģis, liekot spekulēt par iespējamu tiešu militāru konfrontāciju starp Irānu un rietumu sabiedrotajiem. Šī notikumu attīstība apdraud nesen iezīmējušos attiecību normalizēšanos starp Irānu un Saūda Arābiju un ar to saistīto iespējamo Jemenas pilsoņu kara noslēgumu.

Izraēlas iespējamā otrā un trešā fronte

Jau kopš Izraēlas un „Hamās” kara sākuma tiek piesaukta iespēja, ka Izraēlas Aizsardzības spēkiem var nākties iesaistīties nopietnā karadarbībā arī pie citām savas valsts robežām. Pirmām kārtām šai sakarā min ziemeļu robežas ar Libānu un Sīriju, kur Izraēlas spēcīgākais pretinieks ir musulmaņu šiītu kustība „Hezbollah” jeb „Allāha partija”.

Organizācijas spēki jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem bāzējas Libānā un Sīrijā un saņem nopietnu atbalstu no Irānas. „Hezbollah” spēku skaitliskā lieluma aplēses svārstās visai plašā amplitūdā. Organizācijas līdera, šeiha Hasana Nasrallā apgalvojumi par 100 000 vīru gan tiek vērtēti skeptiski, tomēr apmēram 50 000 viņa rīcībā varētu būt, pie tam daudzi no tiem ir kaujinieki ar Sīrijas pilsoņkarā gūtu nopietnu pieredzi. Arī „Hezbollah” bruņojums un Libānas dienvidos izveidotās fortifikācijas būves tiek vērtētas kā krietni pārākas pār tām, kāds bija „Hamās” Gazas sektorā.

Līdz nesenam laikam Izraēlas un „Hezbollah” spēki apmainījās artilērijas, raķešu un strēlnieku ieroču apšaudēm, Izraēlai arī plaši izmantojot aviāciju. Novērotāji to raksturoja kā teju ikdienišķu rutīnu, lai arī tā prasījusi vairāk nekā 120 dzīvību, no kuriem apmēram trīs ceturtdaļas ir nogalinātie „Hezbollah” kaujinieki. Tomēr, tuvojoties gada beigām, Izraēlas retorika kļuva draudīgāka, un vakar, 2. janvārī, Libānas galvaspilsētā Beirutā nogranda eksplozija, kurā dzīvību zaudēja organizācijas „Hamās” otra ietekmīgākā persona, tās militārā spārna dibinātājs un vadītājs Salehs al-Aururi. Uzbrukums, visdrīzāk, veikts, izmantojot lidrobotu, un kustības „Hezbollah” pārstāvji jau paziņojuši, ka šis Izraēlas solis nepalikšot nesodīts.

Vēl viens potenciālais militāro spēku piesaistes virziens Izraēlai varētu būt Jordānas upes rietumkrasts. Pēc palestīniešu pašpārvaldes sniegtajām ziņām, 2023. bijis asiņainākais gads Rietumkrastā pēdējo divu desmitgažu laikā, kas jau pirms „Hamās” teroristiskā uzbrukuma bija prasījis apmēram 200 palestīniešu dzīvības, kurām pēc tam pievienojušies vēl apmēram trīs simti.

Pēc kara sākuma Izraēlas aizsardzības spēki īstenojuši intensīvus reidus Rietumkrasta palestīniešu teritorijās, arestējot apmēram 4800 cilvēkus. Apmēram 70% no bojāgājušajiem palestīniešiem nogalināti tieši šo reidu laikā, apmēram pusē gadījumu – palestīniešu kaujiniekiem izrādot bruņotu pretestību. Tiek ziņots, ka vismaz astoņi palestīnieši nogalināti Rietumkrasta izraēliešu kolonistu uzbrukumos. Savukārt palestīniešu uzbrukumos nogalināti četri izraēliešu civiliedzīvotāji un trīs militārpersonas. Sevišķi plašs bijis reids 28. decembrī, kad Izraēlas spēki konfiscējuši apmēram divus ar pusi miljonus ASV dolāru no valūtas maiņas punktiem, apgalvojot, ka šī nauda tiekot izlietota teroristiskās darbības finansēšanai.

Sagatavoja Eduards Liniņš.   

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV.

Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks.

Asinslaiks

Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus.

Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000.

Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju.

Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos.

Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi.

Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt.

Un trijjūgs turpina auļot…

14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās.

Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām.

Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās.

Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram.

Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību.

Ļaužu straumes un politikas dambji

Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors?

Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.

 Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas.

Sagatavoja Eduards Liniņš.  

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns.

Vai Serbijā viss paliks pa vecam?

17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu.

Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas.

Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu.

Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem.

Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās.

Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai

Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu.

Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam.

Vai Āzijā varētu būt savs NATO?

Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences.

Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja.

Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi.

Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā uzmanību veltām diviem lielajiem kariem, kas norisinās pasaulē, un starptautiskajiem centieniem neatstāt šos dramatiskos notikumus pašplūsmā. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis.

Izraēlas karš – taktiski panākumi, stratēģiski riski

Kopš mēneša sākuma Izraēlas Aizsardzības spēki turpina militāro operāciju Gazas joslā, kas novembra beigās uz laiku tika apturēta, notiekot gūstekņu apmaiņai starp Izraēlu un teroristisko grupējumu „Hamās”. Sektora ziemeļdaļa ar Gazas pilsētu šobrīd pamatā ir izraēliešu kontrolē, lai gan vairākos tās rajonos turpinās nopietna palestīniešu kaujinieku pretestība.

Par Izraēlas spēku galveno taktisko mērķi pēdējās nedēļās kļuvusi Gazas joslas otra lielākā pilsēta Hanjunisa sektora dienviddaļā. Sauszemes operācijās pavada plaši gaisa triecieni pilsētas dzīvojamajiem rajoniem. Tādējādi arvien sašaurinās civiliedzīvotājiem nosacīti drošā teritorija, un pēc Apvienoto Nāciju organizācijas aplēsēm apmēram 80% no vairāk nekā diviem miljoniem Gazas josla iedzīvotāju pametuši savas pastāvīgās dzīvesvietas un koncentrējušies relatīvi drošākajos rajonos, kur dzīves apstākļus ANO pārstāvji raksturo kā „elli zemes virsū”.

Tas viss raisa arvien vairāk Izraēlai veltītas kritikas starptautiskā līmenī. Pēdējās nedēļās brīdinoši viedokļi izskan arī no Telavivas stingrākā sabiedrotā – prezidenta Baidena administrācijas puses. Tai skaitā vakar prezidents Džo Baidens publiski paziņoja, ka Izraēlas veiktā Gazas joslas bombardēšana, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, draudot tai laupīt starptautisko atbalstu. Dažas stundas vēlāk prezidenta teikto acīmredzami apstiprināja ANO Ģenerālās asamblejas balsojums, kas aicina uz tūlītēju uguns pārtraukšanu Gazā. Par šo rezolūciju balsoja 153 dalībvalstis, atturējās 23, pret bija tikai desmit, t.sk. pati Izraēla un Savienotās Valstis.

Līdztekus šim diplomātiskajam atbalstam Vašingtona turpina sniegt Telavivai arī militāro, piegādājot militārās operācijas turpināšanai nepieciešamo munīciju. Tomēr, kā redzams, Vašingtona un Telaviva nonāk arvien lielākā starptautiskā izolācijā, un premjera Netanjahu valdībai būtu jāapsver, vai par militāri taktiskajiem ieguvumiem tā nemaksā pārāk augstu stratēģisku cenu, padarot neiespējamu nākotnes dialogu ar palestīniešiem.

Ukrainas liktenis Savienoto Valstu iekšpolitikas valgos

Vakar, 12. decembrī, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis trešo reizi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ieradās vizītē Vašingtonā. Šim apmeklējumam trūka tās pacilātās gaisotnes, kāda bija raksturīga iepriekšējām reizēm. Nenotika Zelenska uzstāšanās Kongresā, sarunas ar amerikāņu likumdevējiem tika vestas aiz slēgtām durvīm, un Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons pat neuzskatīja par nepieciešamu kopā ar Ukrainas līderi tikties ar presi.

Pasaules medijiem nepaslīdēja garām nepamanītas izmaiņas prezidenta Baidena retorikā, kur līdz šim ierasto deklarāciju par atbalstu Ukrainai „cik ilgi tas būs nepieciešams”, nomainījusi cita – „cik ilgi varēsim”. Tas izriet no situācijas Savienoto Valstu Kongresā, kur vairāk nekā 60 miljardus lielā turpmākās palīdzības pakete iestrēgusi, Republikāņu partijas frakcijai padarot tās piešķīrumu atkarīgu no administrācijas piekāpšanās imigrācijas politikas jautājumos. Nav sekmējies prezidenta administrācijas manevrs, mēģinot apstiprināt plašu 110 miljardu izdevumu paketi, kur līdz ar palīdzību Ukrainai, Izraēlai un Taivānai iekļauts arī dāsnāks finansējums Savienoto Valstu un Meksikas robežas stiprināšanai.

Republikāņi vēlas nopietnas izmaiņas politiskā patvēruma pieprasītāju reģistrēšanas kārtībā un, kaut pauž simpātijas Ukrainas prezidentam, uzskata šo politisko vienošanos par principiāli svarīgu. Savukārt ar iespējamu piekāpšanos republikāņu prasībām nāktos grūti samierināties Demokrātu partijas kreisajam spārnam. Tā nu Ukrainas liktenis izrādās sapinies amerikāņu samežģītās iekšpolitikas valgos.

Strupceļš, kādā šobrīd šķiet nonākusi Savienoto Valstu politika, draud ar jau agrāk piesaukto iestrēguma situāciju frontē un ilgstošo nogurdināšanas karu, uz kādu nepārprotami cer agresorvalsts līderis Putins.

Orbans turpina ieriebt Ukrainai un Eiropai

Eiropadomes sanāksme, uz kuru savienības valstu vadītāji rīt, 14. decembrī, pulcēsies Briselē, solās būt viena no tām, kurās lēmumus pieņem pēc ilgām un mokošām nomoda stundām. Par to, pirmkārt, gatavs parūpēties odiozais Ungārijas līderis Viktors Orbans, kura viedoklis, kā ierasts, nesakrīt ar vairuma dalībvalstu nostāju sanāksmes būtiskākajos jautājumos: par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un finansu atbalsta piešķiršanu tās finanšu sistēmas stabilizācijai.

Taču Ungārijai ir iebildumi – Ukraina esot hroniski korumpēta valsts, savukārt tās atbalstīšana karā pret Krieviju nedodot vēlamos rezultātus. Atbalsta piešķiršanu Ukrainai var sarežģīt arī t.s. taupīgo valstu nostāja. Tās ir turīgās savienības valstis, pamatā no Eiropas ziemeļiem, kuras ir gatavas atbalstīt Ukrainu, tikai mazinot citas savienības kopbudžeta pozīcijas. Dalībvalstis gan var sniegt Kijivai atbalstu uz divpusēju nolīgumu pamata, taču tas būtu vēl viens trieciens Eiropas Savienības kā vienota veseluma reputācijai.

Kas attiecas uz iestāšanās sarunu sākumu, tad Budapeštas valdonis divās nesenās vēstulēs Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam paziņojis, ka nepiekrītot tādu uzsākšanai. Ukraina neesot gatava iestāties, tā esot pārāk liela valsts, kuras lauksaimniecības ražojumu ieplūšana kopējā tirgū destabilizēšot visa bloka ekonomiku. Savu pozīciju Orbans raksturo kā principiālu nostāju vēsturiskas izšķiršanās sakarā, ko nemainīšot kāda vienošanās par Briseles līdz šim aizturētā, desmit miljardus lielā atbalsta apjoma piešķiršanu Budapeštai.

Tomēr, kā norāda daudzi, t.sk. Ungārijas opozīcijas pārstāvji, visa šī „vēsturiskā principialitāte” izrietot no Orbana vēlmes pakalpot Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba izteicies, ka pat nevēloties domāt par tām graujošajām sekām, kādas viņa valstij nestu Eiropadomes nespēja vienoties par pozitīviem lēmumiem minētajos jautājumos.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Draudi NATO Austrumu flangam. Venecuēla vēlas anektēt daļu Gajānas teritoriju. Simts 100 gadu vecumā mūžībā devies bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers.

Aktualitātes analizē Edijs Bošs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists, Kristīne Bērziņa, Māršala fonda vecākā pētniece, un Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks.

Diži pretrunīgais Henrijs Kisindžers (1923 – 2023)

29. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka 101. dzīves gadā savas šīs zemes gaitas beidzis politologs, diplomāts un politiķis, kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela Miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers.

Dzimis Vācijas ebreju ģimenē, kura bija spiesta pamest dzimteni, bēgot no holokausta, Henrijs Otrajā pasaules karā cīnījās amerikāņu armijā, pēc tam studēja Hārvardā un kļuva par profesoru šai vienā no prestižākajām pasaules augstskolām.

Pirmos soļus politikas laukā viņš spēra kā republikāņa Nelsona Rokfellera vairākkārtējo nominācijas kampaņu konsultants, bet 1969. gadā, kad par prezidentu kļuva Rokfellera partijas biedrs un sāncensis Ričards Niksons, tika aicināts ieņemt ietekmīgo nacionālās drošības padomnieka posteni. Tā iesākās viņa ārpolitikas veidotāja slavas laiks, kas kulminēja 1973. gadā, kad Kisindžers ieņēma arī valsts sekretāra, respektīvi, Savienoto Valstu ārlietu resora vadītāja amatu. To viņš saglabāja arī tad, kad pēc Niksona demisijas Votergeitas skandāla rezultātā viņa vietā stājās Džeralds Fords. Šis periods palicis vēsturē kā t.s. detantes – superlielvalstu ASV un PSRS attiecību relatīvas uzlabošanās – laiks, un šajā procesā nozīmīgi nopelni bija valsts sekretāram Kisindžeram.

Tāpat lielā mērā viņa rokās bija Savienoto Valstu uzsāktais dialogs ar Ķīnas Tautas republiku, amerikāņu spēku atvilkšana no ilgstošā militārā konflikta Vjetnamā, Tuvo Austrumu situācijas līdzsvarošana pēc t.s. Salīdzināšanas dienas kara u.c. tālaika globālie procesi. 1977. gadā, kad Džeraldu Fordu prezidenta amatā nomainīja demokrāts Džimijs Kārters, Kisindžers aizgāja no politiskās skatuves avanscēnas, taču palika joprojām viena no ietekmīgākajām figūrām ārpolitiskās ekspertīzes vidē.

Žurnāla „Foreign Affairs” autors Timotijs Naftali aizgājējam veltītajā rakstā pauž: „Henrijs Kisindžers tagad pieder vēsturei, kuru viņš pats palīdzējis veidot. Kā vienīgajam amerikāņu ierēdnim vēsturē, kura rokās ir bijušas visas ārpolitikas veidošanas sviras, kad viņš divus gadus bija vienlaikus nacionālās drošības padomnieks un valsts sekretārs, viņam nav līdzinieku ASV ārējo attiecību vēsturē lielvaru laikmetā. Kisindžera patiesie līdzinieki ir sendienu Eiropas lielvalstu monarhu padomdevēji (Šarls Moriss de Taleirāns, firsts Klemenss fon Meternihs un Oto fon Bismarks), kas liecina par viņa lomas unikalitāti modernajā laikmetā un par savdabību, kas piemita viņa savstarpēji atkarīgajām attiecībām ar demokrātiskas lielvaras vēlētu vadītāju. Kisindžers bija pretrunu cilvēks. Ar dzelžainu intelektu un nesalaužamu pašapziņu apveltīts, viņš tomēr bija emocionāls un dažkārt nedrošības vajāts. Alkatīgs lasītājs būdams, viņš tomēr varēja nonākt fiksētu ideju gūstā. Ja notikumi izrādījās pretrunā ar šīm idejām, Kisindžers krita uztraukuma bedrēs. Lai gan allaž uzticams miera idejai un diplomātijas valodas meistars, viņš bija arī riskētājs, kurš atzina ne vien draudēšanu ar vardarbību, bet arī tās pielietošanu. Tikai neordinārs partneris spēja panākt no Kisindžera maksimālo efektu. Apstākļiem, kas padarīja viņa karjeru iespējamu, bija vajadzīga ne vien indivīda ģenialitāte, bet arī nejaušību.”

Cik laika mums ir?

„Krievija ar tās impēriskajām ambīcijām ir vislielākais un spiedīgākais drauds NATO valstīm. Maskavas režīmam var būt nepieciešami tikai seši līdz desmit gadi no brīža, kad būs beigušās intensīvas kaujas Ukrainā, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Šajā laikā Vācijai un NATO savi bruņotie spēki jāpadara spējīgi atturēt un, ja nepieciešams, cīnīties pret Krieviju. Tikai tad tie varēs mazināt vēl viena kara izcelšanās risku Eiropā.” Tā savu ziņojumu „Novēršot nākamo karu” iesāk Vācijas neatkarīgā politikas pētījumu institūta līdzstrādnieki Kristiāns Mellings un Torbens Šics.

Vācijai, kā norāda autori, šai ziņā jāveic kvantitatīvs lēciens, kas nozīmētu ne vien strauju bruņojuma un armijas personālsastāva apjomu kāpināšanu, bet arī izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Viņu tekstā pausto, mediju mudināti, komentējuši vairāki citi militārās nozares zinātāji. Šai sakarā, atbildot uz izdevuma „Warsaw Business Journal” jautājumu, Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Severa, bildis, ka, viņaprāt, vācu kolēģu aplēses esot pārāk optimistiskas. NATO austrumu flanga valstīm varētu būt atvēlēti trīs gadi, lai sagatavotu savu militāro potenciālu tādā līmenī, ka tas spētu atturēt Krieviju no agresijas.

Nevalstiskā organizācija Pasaules Ukraiņu kongress oktobrī atsaukusies uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka gadījumā, ja karadarbību viņa valstī Krievijai izdotos iesaldēt, ap 2028. gadu būtu gaidāma tās nākamā agresija, visticamāk – pret Baltijas valstīm. Savukārt čehu izdevums „České Noviny” atstāstījis Čehijas prezidenta, atvaļinātā armijas ģenerāļa Petra Pavela teikto, proti – Krievijai pilnvērtīgai armijas kaujas spēju atjaunošanai būšot vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi, bet šī kalkulācija var būtiski mainīties atkarībā no Ukrainā notiekošā kara rezultātā.

Vai gaidāms agresijas karš Dienvidamerikā?

3. decembrī Venecuēlā notika konsultatīvs referendums, kurā balsstiesīgajiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kuru būtība ir – vai viņi piekrīt, ka Venecuēla anektē teritoriju, ka tiek dēvēta par Gajānu Eskelibo un līdz šim ir bijusi Venecuēlas kaimiņvalsts Gajānas kontrolē. Laikos, kad Venecuēla bija Spānijas, bet Gajāna – Nīderlandes koloniālais valdījums, robežas šais džungļu klātajās zemēs ilgi palika nenovilktas.

Par strīdus ābolu teritorija kļuva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tagadējo Gajānu savā valdījumā bija ieguvusi Lielbritānija, Venecuēla bija kļuvusi  neatkarīga no Spānijas, savukārt Gajānu Eskelibo bija atklātas zelta atradnes. 1899. gadā starptautiska šķīrējtiesa lēma jautājumu par labu Britu impērijai, taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Gajāna bija suverēna valstiskuma izveides procesā, Venecuēla jautājumu atkal aktualizēja. 1966. gadā starp Venecuēlu, Lielbritāniju un Gajānu noslēgtā vienošanās paredz, ka valstis risina jautājumu sarunu ceļā un, ja sarunu process nesekmējas, nodod to ANO ģenerālsekretāra izlemšanai. Pēdējais, savukārt, ir nodevis jautājuma risināšanu Starptautiskajai tiesai, kura 2020. gadā pieņēma izskatīšanai Gajānas prasību un šī gada 1. decembrī norādīja Venecuēlai atturēties no jebkādiem soļiem, kuri varētu mainīt esošo situāciju strīdus teritorijā.

Gajāna Eskelibo veido apmēram divas trešdaļas no Gajānas teritorijas, tajā dzīvo apmēram 125 000 jeb nedaudz mazāk kā sestdaļa valsts iedzīvotāju. Pirms desmit gadiem tur atklātas bagātīgas naftas iegulas. Saskaņā ar Venecuēlas valdības apgalvoto, referendumā nodotas vairāk nekā desmit miljoni balsu, un apmēram 95% balsojuši par labu potenciālajai teritorijas aneksijai. Starptautiskie eksperti apšauba šo rezultātu patiesumu. Gajāna, reaģējot uz notikušo, atsaukusi savu vēstnieku Venecuēlā. Ar nosodošiem paziņojumiem nākuši klajā Nāciju Sadraudzības (agrāk dēvētas par Britu Sadraudzību) ģenerālsekretāre Patrisija Skotlenda, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro un Karību valstu kopienas vadība. Venecuēlas un Gajānas robežvalsts Brazīlija kāpinājusi savu militāro spēku klātbūtni pierobežas rajonos.

Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis.

Labējais populisms joprojām modē

Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās.

Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam.

Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja.

Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju.

Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās?

15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas.

Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts.

Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru.

Poļu šoferi un zemnieki rīkojas

Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki.

Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas.

Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā.

Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Izraēlas valdība šorīt, 22. novembrī, apstiprinājusi vienošanos par pamieru ar teroristisko grupējumu "Hamās". Somija slēgusi vairākus robežpunktus ar Krieviju un gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu. Eiropas Komisija (EK) rosina uzsākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar Ukrainu un Moldovu.

Aktualitātes pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētniece Marija Golubeva un Latvijas Ārpolitikas institūta ES Programmas vadītāja Aleksandra Palkova.

Par iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai saruna ar Stelu Leuku, Moldovas Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas valsts sekretāri.

Cerību stars pār Gazu

22.novembrī agri no rīta pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas valdība pēc apmēram sešu stundu ilgām un visai kaismīgām debatēm pieņēmusi vienošanos ar teroristisko organizāciju „Hamās”. Kā tiek ziņots, sākotnēji samērā liela daļa kabineta locekļu bijuši pret vienošanos, bet galu galā tādu palikuši tikai divi, t.sk. aizsardzības ministrs Itamars Ben-Gvirs.

„Hamās” apņēmusies atbrīvot piecdesmit gūstekņus – sievietes un bērnus, savukārt Izraēla – ieturēt četru dienu humāno pauzi tās militārajā operācijā Gazas sektorā, ļaut tajā iekļūt vairākiem simtiem kravas mašīnu ar humāno palīdzību, kā arī atbrīvot palestīniešu sievietes un bērnus, kuri šobrīd atrodas Izraēlas cietumos. Saskaņā ar „Hamās” apgalvojumiem, tādu varētu būt apmēram 150.

Kā norādījis Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis Jonatans Korikus, atbrīvojamie neesot no bīstamāko teroristu kategorijas un neviens no viņiem nav bijis iesaistīts 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā. Nav gan vēl skaidrs, kad tieši sāksies pieteiktā humānā pauze, taču tam vajadzētu notikt diennakts laikā kopš vienošanās.

Tāpat Izraēlas valdība paziņojusi, ka pauze tikšot pagarināta, ja „Hamās” turpinās atbrīvot gūstekņus, solot dienu pagarinājuma par katriem desmit atbrīvotajiem. Tiesa gan, pilnīga operācijas pārtraukšana teroristiskajai organizācijai netiek solīta.

Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens nodēvējis šo vienošanos par nozīmīgu progresu un pateicies Katrai un Ēģiptei par iesaistīšanos sarunu procesā. Savukārt Apvienoto Nāciju organizācija, gan apsveicot vienošanos par humānajām pauzēm, paziņojusi, ka tās vietā būtu bijis jānoslēdz tūlītējs pastāvīgs pamiers.

Nākamais hibrīdmigrācijas virziens – Somija

18. novembrī Somijas robežapsardzības spēki slēdza četrus pārejas punktus uz robežas ar Krievijas Federāciju un bloķēja tos ar barjerām. Tā ir reakcija un pamanāmi pieaugušo patvēruma meklētāju – Āfrikas un Tuvo Austrumu valstu pilsoņu – pieplūdumu no Krievijas puses. Pagājušonedēļ vien Somijā ieradušies apmēram trīs simti šādu migrantu, pamatā – Irākas, Jemenas, Somālijas un Sīrijas pilsoņu.

Arī pēc tam, kad robežpunkti tika slēgti, to tuvumā Krievijas pusē tika novērota jaunu potenciālo patvēruma meklētāju ierašanās, kuri, lai glābtos no sala, robežas tuvumā kurināja ugunskurus.

Somijas valdība uzskata, ka Krievijas režīms šo migrantu kustību organizē mērķtiecīgi, rīkojoties līdzīgi kā Baltkrievijas diktatūra uz robežām ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Kremļa rīcības motīvi varētu būt saistīti ar Somijas joprojām stingro atbalstu Ukrainai, iestāšanos NATO un šobrīd notiekošo aizsardzības sadarbības sarunu procesu starp Somiju un Savienotajām Valstīm.

Pēc minēto četru robežpunktu slēgšanas Somijas dienvidaustrumos, vēl četri turpina funkcionēt tālāk uz dienvidiem, un divos no tiem turpina uzņemt patvēruma meklētājus.

Krievijas puse Kremļa runasvīra Dmitrija Perskova personā jau paudusi, ka Somijas rīcība esot bez pamata un graujot abu valstu attiecības. Visbeidzot vakar viens no vadošajiem Somijas laikrakstiem „Ilta Sanomat” ziņoja, ka valdība gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu un pulcēšoties attiecīgā sanāksmē, tiklīdz šis lēmums būšot sagatavots. Valdības avots uzsvēris, ka šādi Krievijai tikšot dots nepārprotams vēstījums, ka Somija negrasās piekāpties Kremļa hibrīddraudiem.

Eiropas Komisija vērtē iestāšanās kandidātus

8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma t.s. Paplašināšanās pakotni – ieteikumus Eiropadomei tālākajai iestāšanās sarunu virzībai ar kandidātvalstīm. Svarīgākais ir ieteikums uzsākt iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm Ukrainu un Moldovu, novērtējot panākumus, kādus šīs valstis uzrādījušas reformu ziņā. Tāpat ieteikts piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai, savukārt ar Bosniju un Hercegovinu sarunas uzsākamas tad, kad valsts būs izpildījusi nepieciešamos priekšnoteikumus.

Kā paziņojumā pēc pakotnes pieņemšanas izteicās komisijas prezidente Urzula fon der Leiena: „Paplašināšanās politika ir vitāli svarīga Eiropas Savienībai. Mūsu Savienības pabeigšana ir vēstures aicinājums, mūsu Savienības dabiskais apvārsnis. Mūsu Savienības pabeigšanai ir arī spēcīga ekonomiskā un ģeopolitiskā loģika. Iepriekšējās paplašināšanās ir parādījušas milzīgos ieguvumus gan kandidātvalstīm, gan Eiropas Savienībai. Mēs visi esam ieguvēji.”

Dokumentā izvērtētas arī pārējās pašreizējās iestāšanās kandidātes: Albānija, Kosova, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Kā procesa labākie paraugi tiek atzīmētas Albānija un Ziemeļmaķedonija. Melnkalnes gadījumā tiek norādīts uz dziļu iekšēju sašķeltību kā attīstību bremzējošu faktoru. Serbijai norādīts ne tikai uz tiesu varas, mediju neatkarības u.c. iekšējiem trūkumiem, bet arī tās attieksmi pret Krieviju, kas neatbilst savienības kopējai ārējai un drošības politikai. Tāpat tiek norādīts, ka Serbijai jānoregulē attiecības ar Kosovu. Turcija tiek nodēvēta par joprojām būtisku savienības partneri, taču konstatēts, ka iestāšanās sarunas paliek iesalušas kopš 2018. gada un Turcija turpina virzīties projām no Eiropas Savienības.

Raksturojot pakotnes pieeju, domnīcas „European Political Centre” vecākā politikas analītiķe Korina Stratulata to nodēvējusi par šizofrēnisku, proti, tiecība uz savienības robežu izplešanu jaunajā ģeopolitiskajā situācijā ir pamanāmā kolīzijā ar principu, ka iestāšanās process ir atkarīgs no valstu panākumiem iestājas kritēriju izpildē.

Sagatavoja Eduards Liniņš. 

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ASV prezidents Džo Baidens un Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins tiksies Sanfrancisko. Rokādes Lielbritānijas valdībā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.

Ko var sarunāt ar Sji?

Šodien, 15. novembrī, Sanfrancisko tiek atklāts kārtējais Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības jeb APEC forums. Kā jau liecina nosaukums, šī Klusā okeāna akvatorijas sadarbības formāta mērķis ir ekonomiskās izaugsmes, investīviju un tirdzniecisko sakaru veicināšana.

Forums tika iedibināts 1989. gadā, un sākotnēji tajā iesaistījās 11 dalībnieki: ASV, Austrālija, Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Dienvidkoreja, Malaizija, Singapūra un Taizeme. Nākamās desmitgades laikā pievienojās vēl desmit – Ķīna, Honkonga (tobrīd vēl britu koloniālais valdījums), Taivāna, Meksika, Papua-Jaungvineja, Čīle, Krievija, Peru un Vjetnama. Oficiālajā foruma protokolā tiek lietots apzīmējums „ekonomika”, nevis „dalībvalsts”, kas ļauj tajā piedalīties arī Honkongai un Taivānai, pēdējai gan ar nosaukumu „Ķīnas Taipeja” un ne kādas valsts amatpersonas pārstāvētai, ko nosaka kontinentālās Ķīnas nostāja Taivānas suverenitātes jautājumā. Šogad arī Krieviju pārstāv otrā ranga amatpersona – viens no premjerministra vietniekiem Aleksejs Overčuks.

Gaidītākais notikums Sanfrancisko ir ārpus foruma pamatprogrammas – tā ir Savienoto Valstu un Ķīnas prezidentu Džo Baidena un Sji Dzjiņpina tikšanās. Iepriekšējo reizi abi aci pret aci runāja tieši pirms gada citā forumā – G20 valstu samitā. Starplaikā abu superlielvalstu attiecības spilgtinājuši tādi notikumi, kā ķīniešu spiegošanas zondes pārlidojums Savienoto Valstu teritorijai un tās notriekšana, ķīniešu hakeru veiktā Savienoto Valstu tirdzniecības ministres Džīnas Reimondo e-pasta sarakstes uzlaušana un Vašingtonas aizliegums eksportēt uz Ķīnu modernākās mikroshēmas. Siltumu šais attiecībās nevieš arī Pekinas nostāja Krievijas agresijas sakarā un militāro muskuļu demonstrēšana Taivānas virzienā.

Kā norāda analītiķi, nekāds pēkšņs attiecību atkusnis Sanfrancisko neesot sagaidāms. Taču viņi arī izsakās, ka, ja tikšanās ļaus izvairīties no turpmākas attiecību pasliktināšanās abu lielvaru starpā, tas jau būs panākums. Visreālākā konkrētā vienošanās varētu būt abu valstu militāro resoru tiešas saziņas atjaunošana; Ķīna šo saziņu pārtrauca pērnvasar pēc Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Kā norāda Vašingtonas administrācijas pārstāvji, prezidents Baidens sarunās pievērsīsies jautājumiem par Ķīnā ražoto bruņojuma detaļu piegādi Krievijai, par sankcionētās Krievijas un Irānas naftas iepirkšanu un iespējamu Ķīnas spiedienu uz Irānu, lai atturētu to no tālākas situācijas eskalācijas Tuvējos Austrumos. Tomēr Ķīnas autoritārā līdera gatavību nākt pretim šīm Vašingtonas gaidām, visdrīzāk, jāuzlūko ar skepsi.

Kamerons atgriežas

Pārmaiņas britu valdībā tika sagaidītas jau labu laiku. Pārāk daudzi no kabineta locekļiem premjerministram Riši Sunakam tika mantojumā no viņa priekšgājējas Lizas Trasas, un bija paredzams, ka agri vai vēlu toriju līderis pārdiegs valdību vairāk pa savam mēram. Tomēr pārmaiņas, kuras tika publiskotas pirmdien, dažā ziņā ir ekstravagantas. Tas noteikti sakāms par jauno ārlietu ministru Deividu Kameronu – Lielbritānijas valdības vadītāju no 2010. līdz 2016. gadam. Tieši viņš bija tas, kurš, breksitistu ietekmes spiests, piekrita liktenīgajam referendumam un demisionēja pēc tam, kad tas beidzās ar britu elektorāta lēmumu pamest Eiropas Savienību.

Nav šaubu, ka viņa pieredze un sakari patiešām var lieti noderēt Sunaka valdībai, taču ekspremjera darbošanās viņam nesusi arī pāris reputācijas problēmas, t.sk. pārmetumus, ka Šrilankas galvaspilsētas Kolombo ostas attīstības projekts, kuru Kamerons aktīvi virzījis starptautiski, varētu radīt nozīmīgu Ķīnas ietekmes bāzi. Vēl viens problēmjautājums ir jaunā ārlietu resora vadītāja atskaitīšanās parlamentam. Kamerons ir Lordu palātas loceklis, un Parlamenta procedūra neparedz lordu iztaujāšanu apakšnamā. Jādomā, konkrētais katalizators valdības pārvedei bija vajadzība nomainīt līdzšinējo iekšlietu ministri Suellu Brāvermenu.

Pagājušajā nedēļā viņa publicēja rakstu, kurā pārmeta Londonas policijai, ka tā adekvāti strikti kontrolējot labējo radikāļi publiskās akcijas, bet tikām caur pirkstiem skatoties uz līdzīgām izrīcībām no Gazas palestīniešu atbalstītāju puses. Tā kā publikācijas teksts, pretēji pieņemtajai kārtībai, nebija saskaņots ar valdības preses dienestu, ministrei tas maksāja portfeli. Viņas vietu jaunajā kabineta struktūrā ieņems līdzšinējais ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs. Līdzšinējais veselības ministrs Stīvens Bārklejs turpmāk vadīs vides resoru, savukārt finansiāli ietilpīgo veselības nozari pārraudzīs Viktorija Etkinsa, savulaik ministre Borisa Džonsona valdībā, bet Sunaka kabinetā ieņēma vienu no augstākajiem amatiem Finanšu ministrijā. Pārmaiņas skārušas vēl vairākus toriju valdības posteņus, un var secināt, ka tām ir kā gluži subjektīvi, tā plašāki politiski motīvi.

Kā izsakās raidsabiedrības BBC politiskais redaktors Kriss Meisons: „Ja jūs esat Riši Sunaks un raugāties uz to, kas nupat izskatās pēc iespējamas sakāves vispārējās vēlēšanās, tad ir vērts mēģināt.” Var atgādināt, ka nākamajām vēlēšanām Apvienotajā Karalistē jānotiek ne vēlāk kā 2025. gada 25. janvārī.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.