Divas puslodes

Gads līdz prezidenta vēlēšanām ASV: vai karš Izraēlā ietekmēs cīņu par Baltā nama krēslu? Turpinās Izraēlas operācija Gazā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors, portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu.

Gazā dārd, Amerikā atbalsojas

Vakar, 7. novembrī, apritēja mēnesis kopš teroristiskās organizācijas „Hamās” slepkavnieciskā iebrukuma Izraēlas teritorijā no Gazas sektora, un šo dienu iezīmēja ne vien upuru piemiņas pasākumi, bet arī Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta paziņojums, ka izraēliešu sauszemes spēki sasnieguši Gazas pilsētas centru. Nedēļas sākumā tika ziņots, ka izraēlieši, virzoties no sektora austrumu robežas, sasnieguši Vidusjūras piekrasti uz dienvidiem no Gazas pilsētas, tādējādi faktiski atdalot sektora ziemeļdaļu no dienviddaļas. Gazas pilsēta tiek uzskatīta par „Hamās” citadeli, tomēr iekļūšana tajā pati par sevi vēl nenozīmē būtisku panākumu.

Izraēlas Aizsardzības spēku nozīmīgākais pārākums pār pretinieku ir smagā kaujas tehnika, taču šo priekšrocību lielā mērā laupa blīvā pilsētas apbūve. Vēl lielāks izaicinājums būs zem pilsētas izbūvētais tuneļu labirints – vairāku simtu kilometru kopgarumā un līdz pat astoņdesmit metru dziļumā. Izraēlas Aizsardzības spēkus, pēc visa spriežot, gaida ilga un asiņaina cīņa, kas neizbēgami vairos Gazas civiliedzīvotāju upuru skaitu. „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrija apgalvo, ka civiliedzīvotāju upuru skaits tur nesen pārsniedzis desmit tūkstošus, tai skaitā vairāk nekā četrus tūkstošus bērnu, tomēr šo informāciju pārbaudīt nav iespējams.

Līdz ar ziņām par civiliedzīvotāju upuriem, Izraēla izjūt arvien lielāku pasaules sabiedriskās domas spiedienu par labu uguns pārtraukšanai, kas gan nepārprotami dotu atelpu „Hamās” teroristiem. Savienotās Valstis, nozīmīgākais Izraēlas sabiedrotais, līdz šim gan mudinājušas tikai uz „humānām pauzēm” karadarbībā. Tikām pēdējās dienās pasaules preses virsrakstos bieži izskan pieļāvumi, ka stingrā Izraēlas pozīcijas atbalstīšana var maksāt prezidentam Baidenam un Demokrātiskajai partijai uzvaru nākamā gada prezidenta vēlēšanās.

Savienotajās Valstīs dzīvojošie arābi u.c. islāmticīgie līdz šim bijuši pārsvarā demokrātu partijas vēlētāji, bet daudzi no viņiem tagad maina savu nostāju. Atbalsts Demokrātiskajai partijai arābu izcelsmes amerikāņu vidū krities no 59% pirms diviem gadiem līdz 17% šobrīd. Tiek minēts, ka, piemēram, Mičiganas pavalstī prezidents Baidens pēdējās vēlēšanās ieguva 154 000 balsu pārsvaru, un šis skaitlis ir biedējoši tuvu tam, cik šai štatā varētu būt pret pašreizējo administrāciju negatīvi noskaņotu arābu izcelsmes vēlētāju. Izvēle nebalsot par Baidenu un demokrātiem gan nenozīmē pievēršanos republikāņiem, sevišķi ja viņu kandidāts būs Donalds Tramps.

Liktenīgā iestrēguma briesmas

Karš ir nonācis strupceļā – tas ir galvenais secinājums, kuru pasaules prese izceļ Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka, ģenerāļa Valerija Zalužnija intervijā, kuru pirms nedēļas publicēja izdevums „The Economist”.

Līdz ar interviju izdevums publicēja arī Zalužnija apcerējumu par pašreizējo kara situāciju. Stāvokli Ukrainas frontēs ģenerālis salīdzina ar simts gadus senu pagātni, kad Pirmā pasaules kara laikā tā brīža militārās tehnikas attīstība deva nozīmīgas priekšrocības tai pusei, kura aizsargājas, kas, savukārt, noveda pie ilgstoša pozīciju kara.

Ukrainas spēki, dodoties ilgi gatavotajā un gaidītajā pretuzbrukumā, ir spējuši pavirzīt fronti tikai par kādiem 17 kilometriem. Savukārt Krievijas pusei vajadzēja daudzus mēnešus un milzu upurus, lai nostiprinātos vienā samērā nelielā pilsētā – Bahmutā. Iemesls ir strauji attīstījušās attālināti vadāmu novērošanas un uzbrukuma līdzekļu tehnoloģijas, pirmkārt – bezpilota lidaparāti jeb droni. Pretinieki ir viens otram teju kā uz delnas, un jebkuras uzbrukuma operācijas ātri pārtver pretējās puses artilērija. Tā nu šobrīd visai ticama šķiet ilgstoša pozīciju kara fāze, resursu izsmelšanas karš, kurā Krievijai ir acīmredzamas priekšrocības, pirmām kārtām jau cilvēkresursu ziņā.

Kā uzsver ģenerālis Zalužnijs, Krievijas sabiedrībā cilvēka dzīvībai ir gana maza vērtība, lai Kremlis varētu atļauties vēl daudzus sūtīt nāvē un šādā ilgstošā cīņā likt Ukrainai noasiņot. Kā zināms, Ukrainas sabiedrotās rietumvalstis līdz šim gausi un paskopi piegādājušas tai modernāko un jaudīgāko bruņojumu, kas spētu reāli nodrošināt lūzumu kara gaitā, savukārt Krievija pakāpeniski kāpina sava militāri rūpnieciskā kompleksa jaudu un iegūst zināmas ieroču un munīcijas piegādes no tādiem partneriem kā Irāna un Ziemeļkoreja. Tas viss, kā norāda ģenerālis Zalužnijs, var novest pie kritiska Ukrainas dzīvā spēka izsīkuma, respektīvi – pie zaudējuma šai karā.

Kā norāda novērotāji, šī publikācija acīmredzot bijusi nepatīkams pārsteigums prezidentam Volodimiram Zelenskim un viņa birojam. Ukrainas valsts galva komentēja armijas pavēlnieka pausto vien pēc vairākām dienām – vairāk nekā 40 minūtes ilgā intervijā telekanālam „NBC News”. Prezidents uzstāja, ka kara gaitu nevarot raksturot kā iestrēgušu, un vēlreiz apliecināja Ukrainas nācijas gribu uzvarēt. Jautāts par pēdējās dienās parādījušos informāciju par to, ka Rietumu partneri vedinot viņu uz domām par iespējamām miera sarunām, Zelenskis atbildēja, ka neredz iespēju vest sarunas ar teroristiem, kuru vārdiem nevar uzticēties.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Izraēla sākusi virszemes operāciju Gazas sektorā. Kā jau tika prognozēts, tas nes arvien vairāk civiliedzīvotāju upuru. Spriedze pieaug, tas savukārt ietekmē noskaņojumu arvien plašākā reģionā.

Daudzas valstis izmanto konfliktu savās politiskajās interesēs. To dara Turcija, tā rīkojas Krievija. Ebreju grautiņi Dagestānā liek arī jautāt, cik lielā mērā Krievija spēj kontrolēt noskaņojumu savā valstī.

Kamēr pasaules uzmanība pievērsta Izraēlai, maz pamanīta ir vēl kāda drāma. Pakistāna pieprasījusi līdz šodienai pamest valsti visiem afgāņu bēgļiem, kam nav atbilstošas uzturēšanās atļaujas, bet tie ir nepilni divi miljoni cilvēku. 

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders.

Pakistāna izraida afgāņu bēgļus

Nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus Afganistāna dzīvo iekšēju satricinājumu un ārvalstu intervences situācijā, un šajās desmitgadēs miljoniem afgāņu atradušu patvērumu kaimiņvalstī Pakistānā. Pēdējais bēgļu vilnis sasniedza Pakistānu aizpagājušajā gadā, kad varu Afganistānā sagrāba radikālā islāma kustība „Taliban”. Tiek lēsts, ka tolaik pāri robežai bēga no sešsimt līdz astoņsimt tūkstošiem cilvēku, līdz ar to afgāņu skaitam kaimiņvalstī, pēc Pakistānas varasiestāžu ziņām, pieaugot līdz apmēram četriem miljoniem un četrsimt tūkstošiem. Kā norāda oficiālā Islamabada, apmēram viens miljons un septiņsimt trīsdesmit tūkstoši afgāņu Pakistānā uzturoties bez kāda oficiāla statusa.

Oktobra sākumā tika paziņots, ka viņiem valsts jāpamet līdz 1. novembrim, vai arī jārēķinās ar deportēšanu. Tiek ziņots, ka pēdējās nedēļās desmitiem tūkstoši afgāņu, nesagaidot piespiedu izsūtīšanu, jau devušies pāri robežai. Tikām daudzi to nav gatavi darīt – sevišķi tie, kuri bēguši uz kaimiņvalsti no talibu varas. Viņiem atgriešanās dzimtenē draudētu ar nopietnām represijām, iespējams, pat dzīvības briesmām.

Pakistānas lēmumu kritizējuši kā cilvēktiesību aizstāvības organizāciju pārstāvji, tā Afganistānas talibu valdība, kurai masveidīgā cilvēku plūsma pāri robežai rada papildu rūpes. Jāpiebilst, ka, pametot Pakistānu, izraidāmajiem ļauts izvest vien ierobežotu daudzumu mantu un naudas, nav atļauts ņemt līdzi mājlopus. Islamabadas valdība savu lēmumu motivē ar drošības apsvērumiem. Pēdējā laikā nozīmīgi pieaudzis bruņoto uzbrukumu skaits, kurus pierobežas rajonos veic radikālo islāmistu grupas, kuras apvieno jumta organizācija, dēvēta par Pakistānas Talibanu. Organizācijai nav tiešu saikņu ar Afganistānā valdošo talibu partiju, un pēdējā noliedz, ka sniegtu atbalstu un patvērumu šai grupai, tomēr abas grupas, kā jau liecina nosaukums, ir idejiski tuvas, ar līdzīgiem mērķiem un programmu, pie tam abās dominē puštunu tautības piederīgie, kuri apdzīvo rajonus abpus valstu robežai.

Fonu šiem notikumiem veido ieilgusi politiskā krīze Pakistānā, kur augustā tika atlaists parlaments, savukārt vēlēšanas, kurām bija jānotiek ne vēlāk kā 8. novembrī, atliktas uz līdz šim galīgi neapstiprinātu datumu nākamgad, pamatojot to ar nesen notikušo tautskaiti. Attiecīgi lēmumu par afgāņu izraidīšanu pieņēmusi pagaidu premjera Anvāra ul-Haka Kakara valdība.

Antisemītisma rēgs izlien dienas gaismā

Dramatiski notikumi svētdien, 29. oktobrī, risinājās Krievijas Federācijas Dagestānas Republikā, kad sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tur it kā ieradušies bēgļi no Izraēlas. Tā kā 83% republikas iedzīvotāju identificē sevi kā  musulmaņi, attiecīgi, noskaņojums Dagestānā ir nepārprotami naidīgs Izraēlai.

Vispirms agresīvu vīriešu bars ielenca kādu viesnīcu Hasavjurtas pilsētā nolūkā tur atrast no Tuvajiem Austrumiem iebraukušos un, protams, nevienu tādu neatrodot. Vēlāk jau krietni lielāks pūlis ieradās republikas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā, kur, pēc izplatītajām ziņām, bija ielidojusi lidmašīna no Telavivas. Kā liecina publiskotie videoieraksti, „ebreju meklētāji” ielauzās lidostas ēkā un uz skrejceļa, mēģināja iekļūt lidmašīnās, vicināja Palestīnas karogus un pret Izraēlu vērstus lozungus un pieprasīja pasažieriem apliecināt, ka viņi nav ebreju bēgļi. Tāpat videoieraksti ļauj spriest, ka policija sākotnēji izturējās visai pasīvi, vēlāk gan notika sadursmes.

Pēc aģentūras „Associated Press” ziņām nekārtībās ievainojumus guvuši divdesmit cilvēki, divi ir smagā stāvoklī. Vēlāk gan apmēram 80 cilvēki arestēti, pieci jau sodīti ar vairāku diennakšu arestu par sīko huligānismu, taču ierosināta krimināllieta par dalību masu nekārtībās, kas paredz daudz bargākus sodus. Dagestānas republikas galva Sergejs Meļikovs paziņojis, ka pūli uz nekārtībām uzkūdījuši „ienaidnieki”, kuri uzturoties Ukrainā.

Tikām Mahačklas notikumi ir tikai asākais īlens, kas izlīdis no pēdējās nedēļās uzblīdušā globālā antisemītisma maisa. Tiek lēsts, ka antisemītisku incidentu skaits pasaulē, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, pieaudzis vairakkārt, bet Lielbritānijā pat 14 reizes. Visbiežākie, protams, ir naidīgi ieraksti sociālajos tīklos, taču dažviet fiksēti arī tieši verbāli un pat fiziski uzbrukumi, īpašuma bojāšana un vandālisms. Gluži drūmas asociācijas raisa vakar publiskotā ziņa no Parīzes, kur ebreju tautības iedzīvotāju dzīvesvietas iezīmētas, uzkrāsojot uz sienām Dāvida zvaigznes.

Paralēli tiek atzīmēts arī islāmofobijas izpausmju skaita pieaugums.

Izraēlas armija ieiet Gazas sektorā

Pagājušajā sestdienā, 28. oktobrī, Izraēlas bruņutehnika un buldozeri, lielāks skaits kājnieku un sapieru sāka iespiesties Gazas sektorā. Viņi virzās pa trīs galvenajiem vektoriem – no sektora ziemeļrietumu stūra paralēli jūrai, no ziemeļaustrumu stūra un no austrumiem apmēram sektora robežas vidusdaļā. Šobrīd droši apstiprināta ir Izraēlas aizsardzības spēku kontrole apmēram trīs kilometru dziļumā, taču atsevišķi ziņojumi vēsta par Izraēlas kaujas tehnikas parādīšanos arī tālāk sektora iekšienē, tai skaitā vien pāris kilometru attālumā no Gazas pilsētas centra. Tāpat, pēc visa spriežot, Izraēlas spēki bloķējuši galveno sektoru šķērsojošo transporta artēriju, dēvētu par Salāha ad-Dīna ceļu.

Cik zināms, pretestību uzbrūkošajiem izrāda „Hamās”, kā arī marksistiskās Palestīnas atbrīvošanas demokrātiskās frontes kaujinieki. Vakar Izraēlas gaisa spēki deva masīvu triecienu dzīvojamajam rajonam Džebalijas bēgļu nometnē joslas ziemeļdaļā. Triecienā esot nogalināts viens no „Hamās” militārajiem līderiem Ibrahims Biari, taču, saskaņā ar Gazas pārstāvju un medicīnas darbinieku apgalvojumiem, tas laupījis dzīvību arī daudziem civiliedzīvotājiem.

Šis notikums jau izraisījis starptautisku reakciju. Triecienu nometnei nosodījusi Saūda Arābija, Kolumbija un Čīle atsaukušas no Izraēlas savus vēstniekus, savukārt Bolīvija paziņojusi par diplomātisko attiecību pārtraukšanu. Starp Izraēlai tuvāko reģiona valstu līderiem ar sevišķi asu retoriku pēdējās dienās izcēlies Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans. Pagājušajā sestdienā viņš uzrunāja tūkstošus savas partijas pulcētu Palestīnas atbalstītāju Stambulas Atatirka lidostā. Turcijas līderis atkārtoja savas jau agrāk paustās tēzes: Izraēla ir okupants, „Hamās” nav teroristi, bet gan brīvības cīnītāji, bet par pašreizējo karu atbildīgas rietumvalstis. Atšķirībā no tām, Turcija Izraēlai neko neesot parādā, tāpēc viņš, Erdogans, runājot tiešu valodu.

Plaši Palestīnu atbalstoši mītiņi pēdējās dienās notikuši arī Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās, savukārt Berlīnē, kur šādas akcijas aizliegtas, policija mītiņotājus izklīdinājusi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Visi satraukti gaida tālāko notikumu attīstību Izraēlā. Jau vairāk nekā divas nedēļas tiek gatavota Izraēlas armijas ieiešana Gazas sektorā, apzinoties, ka šis būs ļoti asiņains un smags karš .

Bažas arī raisa militārās mācības, ko pie Armēnijas robežām ir uzsākusi Azerbaidžāna kopā Turciju. Kalnu Karabahu armēņi ir zaudējuši, bet pastāv nopietnas bažas, ka Azerbaidžānai ar to var nebūt gana.

Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs mediji jau ar ironiju ziņo par notiekošo Republikāņu partijā. Tā nespēj vienoties par to, kam deleģēt kongresa spīkera amatu, paši izvirza un paši pēc tam neatbalsta. Partiju balsojumam, nominējusi kārtējo kandidātu. Tikmēr kongresa darbs faktiski ir paralizēts.

Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Kārlis Daukšts.

Baku impēriskā apetīte

Pirmdien, 23.oktobrī, Irānas galvaspilsētā Teherāna tikās Armēnijas, Azerbaidžānas, Irānas, Krievijas un Turcijas ārlietu ministri. Aicināta piedalīties bija arī Gruzija, taču atteicās, norādot, ka trīs Aizkaukāza nācijām savu attiecību problēmas būtu jārisina bez lielo kaimiņvalstu tiešas līdzdalības. Protams, ka tikšanās centrālā tēma bija Armēnijas un Azerbaidžānas savstarpējās attiecības, kuras joprojām ir sprādzienbīstamas pēc tam, kad Azerbaidžāna septembra nogalē atguva kontroli pār Kalnu Karabahas reģionu, likvidējot tur vairāk nekā trīsdesmit gadus pastāvējušo, faktiski neatkarīgo armēņu valstisko veidojumu – Arcahas republiku. Tas izraisīja praktiski visu reģionā dzīvojošo armēņu – vairāk nekā simts tūkstošu – bēgšanu uz Armēniju. Daudzi starptautiskie eksperti novērtē notikušo kā etnisko tīrīšanu.

Teherānā Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs paziņojis, ka galvenās problēmas Kalnu Karabahas sakarā esot atrisinātas. Tomēr, pat ja tā būtu, šis jautājums neizsmeļ visu attiecību problemātiku Baku un Erevānas starpā. Abu valstu robežu tuvumā ir vairāki eksklāvi, kuri atrodas pretējās puses kontrolē. Vēl daudz nozīmīgāks iemesls potenciālajam konfliktam ir Azerbaidžānas Nahičevanas rajons, kuru no valsts pamatteritorijas šķir apmēram 40 kilometrus plata Armēnijas teritorijas josla. Azerbaidžāna pieprasa šeit izveidot Armēnijas nekontrolētu transporta koridoru, kas tad izveidotu tiešu transporta artēriju arī ar Turciju, kura robežojas ar Nahičevanu. Arī Krievija šķiet ieinteresēta šādā koridorā, kas varētu būt viens no kanāliem sankciju apiešanai. Taču ar to Azerbaidžānas ekspansionistiskie motīvi neaprobežojas.

Pēdējos gados, tai skaitā no režīma līdera Ilhama Alijeva mutes, izskan pastāvīgi apgalvojumi, ka pati Armēnijas teritorija vēsturiski esot azerbaidžāņu zeme. Pamatojoties uz faktu, ka līdz 18. gs. beigām armēņi pašreizējā Armēnijas teritorijā patiešām bija minoritāte, tiek izvērsta koncepcija par Armēniju kā t.s. „Rietumazerbaidžānu” – potenciālu Baku ekspansijas objektu. Uz šī fona papildu nervozitāti rada šobrīd notiekošās militārās mācības ar Azerbaidžānas un Turcijas spēku piedalīšanos, kas aptver Nahičevanu, Kalnu Karabahu un vairākus citus rajonus Armēnijas robežas tuvumā.

Sauszemes operāciju Gazā (ne)gaidot

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, vakar, 24.oktobrī, tiekoties ar aizsardzības spēku personālu vienā no apakšvienībām, paziņoja, ka jau labu laiku sagaidītā plašā sauszemes operācija tuvojas un noteikti notiks. To pašu citas vienības apmeklējuma laikā pauda arī Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Gallants, sakot, ka karš vēl ir tikai pašā sākumā un „Hamās” nāksies iznīcināt sauszemes kaujās. Tomēr pagaidām nav pazīmju, kas liecinātu, kad varētu sākties šī nākamā kara fāze.

Izraēla turpina vērst pret Gazas sektoru intensīvus aviācijas un raķešu triecienus, pēdējās dienās publiskotas arī ziņas par īpašo uzdevumu vienību reidiem. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju sniegtajiem datiem nogalināto skaits Gazas joslā šobrīd jau pārsniedzis piecus tūkstošus, no kuriem, kā lēš, tikai neliela daļa ir teroristiskās organizācijas „Hamās” kaujinieki. Šādi civiliedzīvotāju upuri daudzu acīs ir nepieņemami, un pret Izraēlu tiek vērsts starptautisks spiediens. Francijas prezidents Emanuels Makrons, vakar ieradies Izraēlā, izteicās, ka palestīniešu dzīvības ir tikpat vērtas kā franču vai izraēliešu dzīvības un Gazas iedzīvotāju ciešanas nav attaisnojamas. Tiesa, viņš nekavējās bilst, ka nav attaisnojuma arī „Hamās” teroristu pastrādātajām zvērībām. Var diezgan droši paredzēt, ka, izvēršoties plašai sauszemes spēku operācijai, šo upuru skaits strauji pieaugs.

Protams, kaujas pilsētvidē nesīs lielus upurus arī Izraēlas Aizsardzības spēkiem, kā arī būs papildu risks uz Gazu aizvesto izraēliešu ķīlnieku dzīvībām. Savienotās Valstis nule nosūtījušas uz Izraēlu ģenerālleitnantu Džeimsu Glinnu, kuram ir nozīmīga ielu kauju pieredze, gūta amerikāņu spēku operācijās Irākā, mudinājušas Izraēlu atteikties no plašas sauszemes kampaņas, turpinot līdzšinējo gaisa triecienu un specvienību operāciju taktiku.

Tikām arvien padziļinās humānā krīze Gazas joslā. Kritisks ir degvielas deficīts, kas draud izraisīt ūdensapgādes un slimnīcu darbības pārtraukumu. Attiecīgi civiliedzīvotāji var iet bojā ne tikai tiešās karadarbības, bet arī tīra ūdens un medicīnas palīdzības nepieejamības dēļ. Par spīti agrāk izskanējušajiem pieļāvumiem, vakar Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis admirālis Daniels Hagari paziņoja, ka Izraēla nepieļaus degvielas ievešanu Gazas joslā, jo „Hamās” to piesavinoties un izmantojot militāriem mērķiem. Bija paredzēts, ka vakar Gazas joslā no Ēģiptes ieradīsies 20 kravas mašīnas ar humāno palīdzību, taču līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ robežu šķērsojušas vien astoņas. Pirmdien tika apstiprināta ziņa, ka „Hamās” teroristi ar Sarkanā Krusta starpniecību atbrīvojuši divas cienījamos gados esošas izraēliešu ķīlnieces. Vēl divas ķīlnieces – māte un meita, Savienoto Valstu pilsones – tika atbrīvotas pagājušonedēļ. Tas rada kaut pieticīgu, tomēr cerību uz pārējo vairāk nekā divsimt ķīlnieku atbrīvošanu.

Kongresa spīkera ilgais „kāstings”

Kā zināms, 3. oktobrī Savienoto Valstu kongresmeņi pirmoreiz valsts vēsturē ar balsojumu atbrīvoja no amata līdzšinējo Kongresa Pārstāvju palātas spīkeri, republikāni Kevinu Makārtiju. Saskaņā ar nerakstītu likumu šādā situācijā Kongresa apakšnams pārtrauc visus citus likumdošanas procesus līdz brīdim, kad tiek ievēlēts jauns vadītājs. Kandidātus izvirza katras partijas frakcija, taču izšķirošā, protams, ir vairākuma frakcijas – šajā gadījumā republikāņu – izvēle. Un republikāņiem, kuru frakcijas daļa vienojās ar mazākumā esošajiem demokrātiem Makārtija atlaišanai, ar jauna nominanta izraudzīšanu līdz šim gājis kā pa celmiem.

11. oktobrī ar nelielu pārsvaru frakcija vienojās izvirzīt kongresmeni no Luiziānas Stīvu Skelīsu, taču drīz pēc frakcijas balsojuma vairāki republikāņu deputāti paziņoja, ka tomēr par viņu nebalsos, un balsojums Kongresā tika atlikts. 13. oktobrī tika izvirzīts nākamais pretendents – Skalīsa konkurents iepriekšējā kārtā, Ohaio pārstāvis Džims Džordans. Tomēr nākamajās dienās atbalsts frakcijā viņam sāka sarukt, līdz 20. oktobrī Kongresa republikāņi atmeta arī šo kandidatūru.

Var pieminēt, ka nozīmīgākais jautājums izvirzīšanai bija kandidāta attieksme pret atbalstu Ukrainai un Izraēlai. Pirmdien republikāņu frakcija pulcējās aiz slēgtām durvīm trešajai nominācijas tūrei, kurā tika balstot par septiņiem kandidātiem, pēc katras kārtas atmetot vismazāk balsu saņēmušo. Par uzvarētāju šai sacīkstēs kļuva kongresmenis no Minesotas Tomass Erls Emmers. Taču te procesā iesaistījās pats Donalds Tramps, paziņodams, ka viņam Emmers šķietot pārāk kreiss, un nominants atsauca savu kandidatūru.

Tad nu vakar, 24. oktobrī, iepriekšējais balsošanas mehānisms tika iedarbināts vēlreiz, šoreiz ar pieciem kandidātiem, no kuriem viens atsauca kandidatūru, trīs tika izbalsoti, bet par favorītu kļuva 51 gadu vecais Luiziānas pārstāvis, bijušais radiožurnālists Maiks Džonsons. Paredzēts, ka balsojums par viņa kandidatūru Kongresa Pārstāvju palātā notiks šodien. Ja vien kaut kas atkal neatgadīsies.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk.

Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties.

Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru.

Gazas josla asiņainā slazdā

Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam.

Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību.

ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam.

Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu.

Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju.

Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem.

Polijas Augeja staļļi

Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”.

Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā.

Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli.

Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šī nedēļa Izraēlā un Palestīnā ir izvērtusies ļoti traģiska un asiņaina. Kas un kāpēc notiek Izraēlā un kādas tam var būt sekas? Kāpēc Izraēlas slavenie drošības dienesti palaida garām informāciju par šāda apmēram iebrukumu un kā šis karš ietekmēs pasaules atbalstu divu valstu politikai? Raidījumā Divas puslodes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Sazināmies ar Pāvelu Vigdorčiku un Jakobu Lufftu Izraēlā.

Palestīniešu kaujinieki 7. oktobra rītā veica negaidītu uzbrukumu no Gazas joslas, izšaujot vairākus tūkstošus raķešu un iefiltrējoties vairākās vietās Izraēlā. "Hamas" un to sabiedrotie arī  sagrābuši ķīlniekus, kas nogādāti Gazas joslā.

Iebrukums pārsteidza nesagatavotus Izraēlas izlūkdienestus un drošības spēkus. Izraēlā oficiāli ir izsludināts karastāvoklis, un valsts turpina intensīvus aviācijas triecienus Gazas joslā, atbildot uz teroristiskā grupējuma "Hamas" nedēļas nogalē sarīkoto asiņaino iebrukumu Izraēlas teritorijā, kura laikā nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, bet gandrīz 3000 ievainoti.

Slovākijas parlamenta vēlēšanās uzvar prokrieviski spēki. Kevins Makartijs zaudē ASV Pārstāvju palātas spīkera krēslu. 33 gadus Vācija atkal ir viena valsts.

Aktualitātes analizē laikraksta „Diena” komentētājs Andis Sedlenieks, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ierakstā uzklausām Vācijas Maršala fonda vecāko eksperti Kristīni Bērziņu.

Pirmais vēsturē

Kevinam Makartijam vajadzēja 14 balsojuma kārtas, lai iegūtu, un tikai vienu, lai zaudētu ASV Pārstāvju palātas spīkera amatu. Vakar, 3. okrobrī, viņš tika gāzts no amata pēc tam, kad republikāņu labējā spārna politiķus saniknoja viņa sadarbība ar demokrātiem, nedēļas nogalē ar Baltā nama atbalstīta pagaidu finansējuma pieņemšanu novēršot ASV valdības iestāžu darba apturēšanu. Balsojumu par spīkera atcelšanu no amata panāca konservatīvais republikāņu kongresmenis no Floridas štata Mets Geics. Viņš rēķinājās ar to, ka balsojums var izdoties tad, ja saujiņai republikāņu pievienosies demokrāti, kurus, savukārt, neapmierināja Makartija nesen uzsāktā impīčmenta izmeklēšana pret ASV prezidentu Džo Baidenu.

Makartijs ir pirmais gāztais spīkers 234 gadu ilgajā Pārstāvju palātas vēsturē un ir paziņojis, ka nemēģinās šo amatu atgūt. Vairāki republikāņu politiķi ir sākuši vākt sev atbalstu, tomēr pagaidām nav neviens, kas varētu savākt vairākumu un Pārstāvju palātā valda tikai haoss.

Prokremliski spēki uzvar Slovākijā

Slovākijas parlamenta vēlēšanu rezultāti liek atsaukt atmiņā notikumus, kas šokēja pasauli pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, kad Slovākiju pāršalca ziņa par nežēlīgu žurnālista un viņa līgavas slepkavību. Žurnālists Jāns Kucjaks bija pētījis tā brīža valdības saikni ar Itālijas mafiju, un viņa slepkavība pamodināja visu sabiedrību. Cilvēki masveidā izgāja ielās, un protesti nerima līdz brīdim, kamēr valdība atkāpās. Tajā laikā premjerministrs bija Roberts Fico.

Ir pagājuši tikai pieci gadi, un ļaudis atkal ir pauduši uzticību Fico. Viņa vadītā sociāldemokrātu partija 1. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās pārliecinoši ieguva pirmo vietu, apsteidzot pašreizējo labējo partiju par vairāk nekā pieciem procentiem. Lai gan nevienam nav dots mandāts veidot valdību bez koalīcijas partneriem, valsts prezidente Zuzana Čaputova jau ir uzticējusi šo procesu vadīt Robertam Fico.

Te gan ir interesants arī fakts, ka pašai prezidentei ar uzvarējušās partijas līderi ir ļoti sliktas attiecības. Fico ir vairakkārt kritizējis liberālo prezidenti Čaputovu, dēvējot viņu par amerikāņu aģenti un pārmetot viņai kalpošanu ārvalstu interesēm. Un Čaputova par to ir iesūdzējusi Fico tiesā.

33 gadi atkal kopā

1990.gada 3.oktobrī pasaules kartē kļuva par vienu valsti mazāk. Pēc Otrā pasaules kara sadalītā Vācija atkal apvienojās. Protams, visa pamatā bija Padomju Savienības vājums un drīz vien sekojošais sabrukumus, taču pašā Vācijā tobrīd valdīja milzīgs emocionāls pacēlums. Padomju ietekmē esošās Austrumvācijas iedzīvotāji ar neslēptām ilgām raudzījās Rietumu virzienā, un perspektīva kļūt par vienu valsti izraisīja varenu sajūsmu.

Nākamo gadu laikā, padomju sistēmai sabrūkot arī citās Austrumu bloka valstīs, daudzi uz vāciešiem raudzījās ar lielu skaudību. Jo viņiem šķietami nebija jāiziet cauri tai ekonomiskajai krīzei un bedrei, ko piedzīvoja citi Austrumeiropā. Vāciešiem finansiālās iespējas bija krietni lielākas.

Tomēr tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, jāatzīst, ka ne viss ir bijis tik skaisti, kā izskatījās no ārpuses. Joprojām Austrumvācijā ir mazākas algas, grūtāk atrast labu darbu, turklāt austrumvācieši joprojām sūdzas, ka izjūt zināmu vecākā brāļa attieksmi no Rietumu tautiešiem. Lai arī redzami jebkādas barjeras, kas sadalīja Vāciju, vairs nav atrodamas, realitātē paši vācieši jūtas sašķelti. Turklāt, kā rāda aptauju dati, ja bijušajā Rietumvācijā tie ir 60 procenti iedzīvotāju, tad Austrumvācijā 75 procenti vāciešu uzskata, ka viņu valsts ir sašķelta.

Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Polijas - Ukrainas attiecību saspīlējums. Ukrainas pretuzbrukuma virzība. Kalnu Karabahu pametuši tūkstošiem armēņu.

Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar pulkvežleitnanti Anitu Pizeli, Zemessardzes štāba pārstāvi.

Kalnu Karabahu pamet tūkstoši

Tikai viena diennakts bija vajadzīga pašpasludinātās Arcahas republikas jeb Kalnu Karabahas vadītājiem, lai saprastu, ka bez ārēja atbalsta tā nav spējīga pretstāvēt modernajai Azerbaidžānas armijai. Azerbaidžāna pagājušajā nedēļā uzsāka militāro operāciju ar mērķi atgriezt savā kontrolē pirms vairāk nekā 30 gadiem pazaudēto reģionu. Šajos gadu desmitos tā ir izveidojusi kaujspējīgus bruņotos spēkus, kamēr Armēnija, kuras tautieši apdzīvo Karabahu, bijusi pilnība atkarīga no Krievijas labvēlības. Tagad, kad Krievija ir aizņemta karā Ukrainā un nav spējīga diktēt savus noteikumus reģionā, arī Armēnija bijusi spiesta atzīt, ka tai nav militārās kapacitātes karot pret Azerbaidžānu.

Nākamajā dienā pēc pašpasludinātās republikas kapitulācijas Azerbaidžānas prezidents paziņoja, ka viņš garantē iespējas armēņiem turpināt dzīvot savā dzimtenē, turklāt solot novājinātajam reģionam uzplaukumu un labklājību. Taču armēņi viņam netic. Pēdējo diennakšu laikā robežu šķērsojuši jau vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, kuri ir pametuši visu, lai glābtu dzīvību.

BBC 27. septembrī ziņoja, ka reģionu pametusi vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. Daudzi stāsta, ka viņi pat nav tikuši līdz mājām, bet no slēptuvēm pa taisno izvesti uz Armēniju. Pavisam Kalnu Karabahā dzīvo vairāk nekā 120000 armēņu.

Dramatiskajos notikumos piedzīvota vēl viena traģēdija. Stepanakertas tuvumā pirmdienas vakarā notika sprādziens vietējā naftas bāzē brīdī, kad bēgošie armēņi stāvēja rindā pēc degvielas, lai varētu tikt prom no pilsētas. Rezultātā ir simtiem ievainoto un pazudušo, bet vismaz 68 cilvēki ir gājuši bojā.

Ukraina Polijas parlamenta priekšvēlēšanu vētrā

Polija vairs nesūtīs ieročus Ukrainai, bet tā vietā koncentrēsies uz savas aizsardzības pastiprināšanu, tā pirms nedēļas paziņoja Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. Vēlāk gan Varšava precizēja, ka esošās saistības turpinās pildīt un arī sabiedrotajiem turpinās ļaut caur Poliju piegādāt ieročus Kijivai.

Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Polija bijusi viens no galvenajiem Kijivas atbalstītājiem gan uzņemot ukraiņu bēgļus, gan atbalstot Ukrainu starptautiski un militāri. Tomēr pēdējā laikā attiecības starp abām valstīm ir pasliktinājušās Polijas noteiktā Ukrainas labības importa aizlieguma dēļ.

Jāpiemin, ka Polija gatavojas parlamenta vēlēšanām oktobra vidū un šī brīža aptaujas liecina, ka valdošā partija “Likums un taisnīgums” nākamajā sasaukumā varētu zaudēt vairākumu un būt spiesta veidot koalīcijas valdību. Analītiķi norāda, ka graudu importa aizliegums ir īpaši būtisks  “Likums un taisnīgums” bāzes vēlētājiem, tomēr arī starp viņiem visa veida atbalsts Ukrainai joprojām ir ļoti augsts un pēdējie politiķu paziņojumi varētu arī atspēlēties viņiem vēlēšanu dienā. 

Ukrainas spēki lēni maļ Krievijas aizsardzības pozīcijas

Ukrainas spēki lēni, tomēr pārliecinoši virzas cauri Krievijas aizsardzības pozīcijām dienvidu frontē. Ziņas no frontes līnijas, protams, ir pieticīgas un ienāk ar vairāku dienu novēlošanos, tomēr svarīgi atzīmēt ASV domnīcas „Kara izpētes institūts” novērtējumu, ka Krievijas armijai nav pietiekami daudz spēku, lai pilnībā nokomplektētu dziļu aizsardzību Zaporižjas rietumos. 

Pēdējā laikā ir bijuši arī vairāki sekmīgi uzbrukumi stratēģiskiem mērķiem uz laiku okupētās Krimas un pašas Krievijas teritorijā. Ukrainas armijas speciālo operāciju spēki paziņojuši, ka pagājušās nedēļas raķešu triecienā Krievijas Melnās jūras karaflotes štābam Sevastopolē nogalināti 34 krievu virsnieki. Sākumā tika minēts, ka starp nogalinātajiem ir arī Melnās jūras karaflotes komandieris admirālis Viktors Sokolovs, tomēr vakar, 26. septembrī, viņš parādījās Kremļa izplatītā video, kas it kā uzņemts tās pašas dienas rīta pusē. Vēl astoņi virsnieki iznīcināti „Himars” triecienā Hersonas apgabalā.

Krievijas teritorijā Kijivas galvenie mērķi ir Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi, kas strādā raķešbūves jomā, lai palēninātu Krievijas bruņojuma ražošanu. Lielākā daļa no šīm rūpnīcām atrodas Krievijas rietumu daļā un ir sasniedzamas ar dronu palīdzību.

Kamēr Ukraina smagās cīņās cenšas atgūt savu teritoriju, agresorsvalsts Krievija cer jau oktobrī atgriezties ANO Cilvēktiesību padomē, no kuras tā tika izslēgta pērnā gada aprīlī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. 

Sagatavoja Ieva Zeiza un Aidis Tomsons.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Baumas par Čečenijas līdera Ramzana Kadirova veselības stāvokli. Migrantu pieplūdums Lampedūzas salā - kādi ir iespējamie risinājumi? Karadarbība Kalnu Karabahā. Notikumus analizē portāla "TVNET" žurnālists, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorants Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu, sazināmies arī Eiropas Parlamenta deputāti Daci Melbārdi.

Drīzāk dzīvs vai drīzāk miris?

Baumas par Čečenijas Republikas vadītāja Ramzana Kadirova slikto veselības stāvokli cirkulē nu jau vairāk nekā gadu, kam par iemeslu ir viņa arvien biežāka ilgstoša nozušana no publiskās telpas un acīmredzamās izmaiņas ārējā izskatā. Tiek spriedelēts, ka, visdrīzāk, Putina uzticamais vasalis ciešot no kādas nieru kaites. Runas īpaši aktivizējās šī gada pirmajā pusē, kad Kadirovs nebija klāt Putina ikgadējā t.s. Federālajā uzrunā, savukārt marta sākumā Krievijas vadonis pieņēma Kremlī Ramzana Kadirova vecāko dēlu Ahmatu. Tiek atzīmēts, ka pēdējā gadā Čečenijas līdera dēli – septiņpadsmitgadīgais Ahmats, sešpadsmitgadīgais Ādams un piecpadsmitgadīgais Zelimhans – tikuši demonstratīvi iesaistīti varas procesos: piedalās Čečenijas valdības sanāksmēs, pavada tēvu darba braucienos, tiekas ar Krievijas centrālās varas pārstāvjiem u.tml. Tas viss varētu liecināt, ka Ramzans Kadirovs, nebūdams drošs par savu nākotni, cenšas nodrošināt pēcnācēju pozīcijas.

Jaunu jaudu runām par Čečenijas galvas bēdīgo stāvokli deva Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvja Andreja Jusova paziņojums, ka Kadirovs piedzīvojot kārtējo slimības saasinājumu un esot ļoti smagā stāvoklī. Turpmākajās dienās sāka parādīties arvien vairāk apgalvojumu, ka Čečenijas galva esot komā vai pat, iespējams, jau miris.

17. septembrī Ramzana Kadirova kontā sociālajā tīklā „Telegram” tika publicēts video, kurā viņš redzams pastaigājamies svaigā gaisā, pievienojot tam komentāru, kas iesaka atvēsināt galvu, lai nejauktu melus ar patiesību. Tiesa, dažas sekundes ilgajos klipos nav norādes uz to, kad tie tikuši ierakstīti. Tāpat cirkulē apgalvojumi par to, ka čečenu vienības tiekot steidzami atvilktas no karadarbības zonas Ukrainā uz Čečeniju un ka Krievijas Nacionālā gvarde koncentrējot spēkus Ziemeļkaukāza reģionā.

Ramzanam Kadirovam ir īpašs statuss Krievijas federālo subjektu vadītāju vidū. Savu varu viņš mantoja no tēva Ahmata Kadirova, kurš bija viens no Čečenijas neatkarības kustības līderiem Pirmā Čečenijas kara laikā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Otrā Čečenijas kara laikā gadsimtu mijā pārgāja Krievijas centrālās varas pusē, tika iecelts par vietvaldi, taču zaudēja dzīvību atentātā 2004. gada maijā. Kopš tā laika Ramzans Kadirovs valda Čečenijā, saņemot dāsnas dotācijas no Krievijas federālā budžeta un visādi demonstrējot savu lojalitāti Vladimiram Putinam. Čečenijā dislocētās Krievijas Nacionālās gvardes un Iekšlietu ministrijas vienības, neoficiāli dēvētas par kadiroviešiem un uzskatītas teju vai par Kadirova privāto armiju, aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu.

Neatkarīgās Arcahas gals?

19. septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki izvērsa plaša mēroga karadarbību Kalnu Karabahā, dēvējot to par „antiterorisma operāciju”. Artilērijas un bezpilota lidaparātu triecieniem tika pakļauti objekti reģiona galvaspilsētā Stepanakertā un citur. Kā ziņoja starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas jeb Arcahas republikas vadība, pirmajā uzbrukuma dienā nogalināti 27 cilvēki, t.sk. divi civiliedzīvotāji. Tika izteikti pieņēmumi, ka Baku vara nolēmusi ar bruņotu spēku atrisināt nu jau trīs desmitgades ilgstošo konfliktu starp Azerbaidžānu un armēņu apdzīvoto separātisko reģionu valsts rietumdaļā.

Kalnu Karabaha, armēņu dēvēta par Arcahu, kopš Padomju Savienības sabrukuma bija praktiski neatkarīga no Baku valdības, uzturēja ciešus sakarus ar Armēniju, taču starptautiski netika atzīts. 1994. gadā, noslēdzoties t.s. Pirmajam Kalnu Karabahas karam, Azerbaidžāna zaudēja kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, bet arī pār līdz tam azerbaidžāņu apdzīvotiem rajoniem, kas šķir reģionu no Armēnijas. 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki sakāva Arcahas un Armēnijas vienības un atguva kontroli pār šiem rajoniem, kā arī pār daļu no Kalnu Karabahas pamatteritorijas. Vienīgā saite starp Kalnu Karabahu un Armēniju palika t.s. Lačinas koridors ar automaģistrāli, kuru bija jāapsargā Krievijas miera uzturētājiem.

Tomēr kopš šī gada aprīļa Azerbaidžāna faktiski īstenoja Kalnu Karabahas blokādi, kas noveda šo teritoriju ar tās apm. 120 000 iedzīvotāju uz humānās katastrofas robežas. Šorīt Arcahas republikas vadība paziņoja, ka tā piekritusi visu republikas bruņoto formējumu atbruņošanai un atlikušo Armēnijas vienību izvešanai no Kalnu Karabahas teritorijas līdz ar visu smago bruņutehniku. Rīt Azerbaidžānas pilsētā Jevlahā paredzēts sākt sarunas starp Kalnu Karabahas iedzīvotāju un Baku valdības pārstāvjiem, kuru saturs būs reģiona reintegrācija Azerbaidžānas sastāvā, Kalnu Karabahas armēņu tiesību un drošības nodrošināšana, kā arī viņu turpmākā dzīve un darbība Azerbaidžānas konstitūcijas ietvaros.

Šķiet, ka neatkarīgajai Arcahas republikai līdz ar to pienācis gals, un atliek vien cerēt, ka tam nesekos vardarbība pret turienes armēņu iedzīvotājiem un viņu cilvēktiesību pārkāpumi. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, savukārt, paziņojis, ka Baku valdības mērķis esot etniskā tīrīšana vēsturiskajās armēņu zemēs. Armēnijas galvaspilsētā Erevāna ziņas par Azerbaidžānas bruņoto spēku uzbrukumu kļuvušas par iemeslu demonstrācijām, kas vērstas, t.sk. pret premjerministru Pašinjanu, kurš, demonstrantu ieskatā, nedara pietiekami tautas brāļu aizstāvībai. Notikušas sadursmes ar policiju, kurās cietuši kā protestētāji, tā kārtības sargi.

Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Vai migrantu problēmai būs Eiropas līmeņa risinājums?

Vairāk nekā 5100 cilvēku ierašanos diennakts laikā pagājušā nedēļā piedzīvoja Itālijai piederošā Lampedūzas sala Vidusjūrā. Nelielajā salā atrodas migrantu uzņemšanas centrs, kurā paredzēta vieta 400 cilvēkiem un tas ir pārpildīts. Pagājušās trešdienas pēcpusdienā saasinājās spriedze Lampedūzas ostā, kur nonāca daudzi migranti.  Policija atvairīja simtiem migrantu, kas mēģināja izlauzties cauri barjerām, lai atstātu ostas rajonu. Pēc tam tūkstošiem migrantu ar policijas laivām un prāmjiem tika aizvesti uz Sicīliju vai Itālijas kontinentālo daļu un situācija salā atgriezās tuvāk normālai.

Šonedēļ Itālijas valdība noteica stingrākus pasākumus cīņā ar nelegālo migrāciju pāri Vidusjūrai, tomēr sagaida arī plašāku iesaisti no Briseles. Šī gada laikā Itālijā nonākuši jau vairāk nekā 126 000 migrantu un tas ir divreiz vairāk nekā šajā laika periodā pērn. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā ar 10 punktu plānu Lampedūzai, tomēr ne tik spēcīgu, kā to vēlētos redzēt Roma. BBC ziņo, ka Itālijas premjerministre Džordžija Meloni vēlas redzēt Eiropas Savienības jūras blokādi, kas neļautu migrantu laivām sasniegt Itālijas krastus.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sankcijas pret Krieviju: vai cīņa ar to apiešanu ir veiksmīga? Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns devies uz Krieviju un tiksies ar Putinu. Analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Igaunijas sabiedriskā radio (ERR ) Ziņu un sporta nodaļas vadītāju Anvaru Samostu. Sazināmmies ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli.

Sankcijas – ap likumu ar līkumu

23. augustā Igaunijas Nacionālā raidorganizācija nāca klajā ar vēsti, ka Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas dzīvesbiedram Arvo Hallikam daļēji piederošs transporta uzņēmums turpinājis darboties un gūt peļņu Krievijā pēc pagājušā gada februāra. Pats Halliks sākotnēji skaidrojis, ka šī firma tikai palīdzējusi savam sadarbības partnerim pabeigt pirms Krievijas iebrukuma iesāktos darījumus, taču tālāka izpēte liek domāt, ka tā, visticamāk, nav taisnība.

Pati premjerministre paziņojusi, ka neapspriežot ar vīru viņa darījumus un, attiecīgi, par viņa biznesu Krievijā neko nav zinājusi. Tomēr šis skandāls pamatīgi iedragājis Kajas Kallasas autoritāti. Aptauju dati liecina, ka vairāk nekā puse aptaujāto uzskata, ka viņai vajadzētu atkāpties no amata. Arī Igaunijas prezidents Alars Kariss pēc tikšanās ar politisko partiju pārstāvjiem izteicies, ka Kallasai vajadzējis atkāpties tūlīt pēc tam, kad skandalozā informācija atklājusies. Notikušais kārtējo reizi atklāj, ka izdevīgo darījumu saišu saraušana ar Krieviju nenākas viegli arī tām valstīm, kuras viskonsekventāk atbalsta Ukrainu cīņā pret agresoru.

Pēdējās nedēļās jautājums, kā zināms, aktualizējies arī Latvijā. Protams, runa nav par tiešiem sankciju režīma pārkāpumiem, bet gan par atļautu, tomēr ētiski apšaubāmu rosīšanos.

Vērtējot vispārējo sankciju iedarbīguma ainu, Parīzes Politisko pētījumu institūta lektors Sergejs Gurijevs publikācijā mediju informācijas un analīzes resursā „Project Sindycate” secina: „Krievijas ekonomikai joprojām nedraud sabrukums, taču tā izjūt nopietnu kara un sankciju radītu spiedienu.”

Ja sākotnēji Krievija pat krietni nopelnīja globālā naftas cenu kāpuma dēļ, tad šogad tās ienākumi no naftas un gāzes tirdzniecības kritušies gandrīz uz pusi. Radikāli mainījusies šī eksporta struktūra: ja līdz pagājušajam gadam vairāk nekā divas trešdaļas Krievijas jēlnaftas tika eksportētas uz rietumvalstīm – Nīderlandi, ASV, Dienvidkoreju, Franciju, Vāciju u.c. –, tad tagad 31 procents no tās nonāk Ķīnā, 26 procenti – Indijā. Tiesa, kā liecina statistika, apmēram 24 procentiem Krievijas jēlnaftas eksporta galamērķis nav zināms, un ir pamats domāt, ka ar pietiekami izvērstu shēmu palīdzību sava daļa no tā nonāk arī rietumos. Tas liek runāt par sankciju apiešanu kā ļoti nozīmīgu problēmu, ka vēl sāpīgāk izjūtama bruņojuma ražošanas komponentu importa ziņā.

Ziņojumu par importēto detaļu nozīmi Krievijas kara mašīnai un šo detaļu pieejamību agresorvalstij jūnijā publicēja Jermaka–Makfola neatkarīgo ekspertu grupa sadarbībā ar Kijivas Ekonomikas augstskolas institūtu. Tajā secināts, ka pirmajos mēnešos pēc plaša mēroga iebrukuma sākuma attiecīgo bruņojuma ražošanai nepieciešamo detaļu imports Krievijā patiešām sarucis, taču jau ap pagājušā gada septembri agresorvalsts iedarbinājusi sankciju apiešanas shēmas, decembrī sasniegts 2021. gada novembra līmenis, tiesa, pēc tam apjomi atkal nedaudz kritušies. 71 procents no bruņojuma ražošanā nozīmīgām detaļām nonāk Krievijā no Ķīnas un Honkongas, 8 procenti – no Turcijas; savukārt tās ražotas visbiežāk Ķīnā, Malaizijā, Vjetnamā vai Dienvidkorejā. Tomēr, ja palūkojas uz attiecīgo ražotņu īpašniekiem, tad to biroji lielum lielajā vairumā gadījumu atrodas Savienotajās Valstīs, Dienvidkorejā, Japānā, Šveicē vai Eiropas Savienībā.

Globālo izraidīto randiņš

Vakar, 12. septembrī, no Ziemeļkorejas Krievijā ieripoja Phenjanas režīma līdera Kima Čenuna bruņotais vilciens, ar kuru vadonis dodas uz tikšanos ar savu Krievijas kolēģi Vladimiru Putinu. Kas attiecas uz divpusējām attiecībām, Ziemeļkoreja un Krievija šodien ir kā radītas viena otrai. Pirmā jau gadu desmitiem dzīvo radikāla totalitārisma režīmā, ir starptautiskās sabiedrības izraidītās statusā un tiek uztverta kā drauds vairākām sava reģiona valstīm. Otrā arvien noteiktāk iet līdzīgu ceļu, nežēlīgi represējot režīma pretiniekus, jūsmojot par padomju pagātni un uzsākot plaša mēroga agresijas karu pret Ukrainu, tādējādi izpelnoties sankcijas, izolāciju un boikotu.

Tā kā delegācijas sastāvā ir visai daudz militāristu, tiek lēsts, ka tiks runāts par iespējamu Ziemeļkorejas militāri rūpnieciskā kompleksa atbalstu Krievijai, kurai manāmi trūkst tehniskās jaudas agresijai. Ziemeļkorejā pagājušajās desmitgadēs uzkrāti pamatīgi artilērijas šāviņu un kaujas raķešu krājumi, kurus varētu kārot Krievija. Pretī Phenjanai varētu piesolīt pārtiku, rūpniecības izejvielas un, iespējams, arī tehnoloģijas. Kā zināms, izolācijā esošā valsts attīsta pati savu raķešu būvniecības un kodolprogrammu, un Krievija, kuras rīcībā ir izbijušās superlielvalsts Padomju Savienības militāri tehniskais mantojums, varētu ar to padalīties. Šāds scenārijs rada lielas bažas Rietumvalstu līderu vidū. Savienotās Valstis jau brīdinājušas Ziemeļkoreju neuzsākt militāras piegādes Krievijai.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Rezņikova atlaišana un korupcijas apkarošana Ukrainā. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna divus gadus pēc Rietumu aiziešanas. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis, politologs Dmitro Ļevus un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. 

 

Kad „drīz” var nozīmēt „nekad”

Melnās jūras labības iniciatīva, bieži dēvēta par „Labības vienošanos”, varētu drīz atkal stāties spēkā – šādi starptautiskā prese interpretē Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana teikto preses konferencē pēc tikšanās ar agresorvalsts Krievijas vadoni Vladimiru Putinu pirmdien Melnās jūras kūrortā Sočos. Citējot precīzi, Turcijas līderis pauda, ka abi sarunu partneri „drīz spēs panākt risinājumu, kas piepildīs gaidas”. Grūti gan teikt, ko varētu nozīmēt šis „drīz”. No vienas puses, pati „Labības vienošanās” noslēgšana pagājušā gada jūlijā bija nepārprotams Turcijas līdera diplomātiskās jaudas apliecinājums. No otras puses, Krievija visnotaļ apzinās, ka Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz trešās pasaules valstīm, respektīvi, Krievijas iespējas šo eksportu bloķēt, ir iedarbīgs ietekmes instruments. Šī izpratne acīmredzot arī bija galvenais motīvs, kāpēc šī gada jūlijā Krievija atteicās pagarināt vienošanos un uzsāka mērķtiecīgus raķešu un dronu triecienus Ukrainas ostu infrastruktūrai. Tiesa, šie triecieni ir pierimuši pēc vairākiem ukraiņu peldošo dronu sekmīgiem uzbrukumiem Krievijas militārajiem un civilajiem kuģiem.

Kremļa nosacījumi vienošanās darbības atjaunošanai ir ierobežojumu atcelšana Krievijā ražotās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Šīs produkcijas eksports nav pakļauts tiešām sankcijām, taču, kā norādījusi Krievija puse, grūtības radot ar maksājumiem, loģistiku un apdrošināšanu saistītie ierobežojumi. Viena no prasībām esot Krievijas Lauksaimniecības bankas jeb Rosseļhozbank pieslēgšana atpakaļ starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT. Minētajā preses konferencē Putins paziņoja par plānu eksportēt uz Turciju miljonu tonnu Krievijas labības par samazinātām cenām, lai vēlāk šī labība, pārstrādāta Turcijas rūpnīcās, tiktu nogādāta valstīs, kuras cieš no pārtikas trūkuma. Tāpat Krievija esot gatava kā humāno palīdzību piegādāt sešām Āfrikas valstīm pa piecdesmit tūkstošiem tonnu labības katrai. Turcijas prezidents arī izteicās, ka Ukrainai vajadzētu mīkstināt savu pozīciju attiecībā pret Krieviju. Reaģējot uz to, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba Ukrainas televīzijas pārraidē paziņoja, ka viņa valsts negrasās atteikties no principiālas nostājas nevienā no būtiskajiem jautājumiem.

 

Ukrainas aizsardzības jomas vadības maiņa

Pirmdien Ukrainas līdzšinējais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs iesniedza prezidentam Zelenskim atkāpšanās rakstu. Šis solis sekoja valsts galvas svētdienas paziņojumam, ka viņš plāno nomainīt Rezņikovu ar Rustemu Umerovu, Krimas tatāru izcelsmes uzņēmēju, kurš līdz šim ieņēma Ukrainas Valsts īpašumu fonda vadītāja amatu. Vakar Rezņikova demisiju apstiprināja arī Ukrainas Augstākā Rada; Umerovam paredzēts stāties amatā šodien.

Rezņikovs ieņēma aizsardzības resora vadītāja amatu 2021. gada novembra sākumā, nepilnus četrus mēnešus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un viņa nopelni Ukrainas sekmīgā pretestībā agresijai ir neapšaubāmi. Kā sevišķi nozīmīgs tiek vērtēts Rezņikova ieguldījums t.s. Ramšteinas formāta sarunās, kas veido sabiedroto militāro atbalstu Ukrainai. Šajā procesā Ukraina saņēmusi arvien efektīvākus bruņojuma veidus, kuru piegāde sākotnēji tikusi atteikta. Tomēr publiskajā telpā, sevišķi pēdējā pusgadā, vairojusies informācija par problēmām aizsardzības resorā – neadekvātiem iepirkumiem un korupciju, kas, kā zināms, ir Ukrainas pārvaldes struktūrās plaši izplatīta liga. Nevienam no šiem skandāliem gan nav tiešas saistības ar ministra darbību, tomēr tie nepārprotami ir motīvs viņa nomaiņai. Jau izskanējusi informācija, ka Oleksijs Rezņikovs savu karjeru varētu turpināt kā Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Kas attiecas uz jauno aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, viņš tiek uzskatīts par visai piemērotu kandidātu. Būdams Augstākās Radas deputāts, Umerovs nodarbojies ar ārzemju militārās palīdzības jautājumiem, t.sk. ar šī procesa caurspīdīguma veicināšanu. Tāpat viņš piedalījies Ukrainas delegācijās gan sarunās ar Krievijas pusi Baltkrievijā tūlīt pēc iebrukuma pagājušajā gadā, gan sarunās par t.s. Melnās jūras labības vienošanos.

 

Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu

30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot divdesmit gadus ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības Taliban varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības. Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp kustību Taliban un Savienotajām Valstīm par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām. Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un Savienotās Valstis neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sagāzās burtiski kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās.

Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija Savienoto Valstu pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās. Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā Islāma valsts u.c.

Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm. Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un treniņzāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.