Divas puslodes

"Vāgnera grupas" vadītāju (domājams) likvidācija kā Putina varas prakses un šīs varas pašreizējā stāvokļa indikators.

Pāvesta Franciska atklāsmes par Krievijas impērijas diženo mantojumu - Katoļu baznīcas galvas individuālo domāšanas īpatnību vai Vatikāna politikas slēpto motīvu atspogļojums?

Republikāņu kandidātu pirmās debates: radikālas nostādņu atšķirības Ukrainas jautājumā.

Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes profesors Andris Sprūds.

Kurš nokāva pavāru?

Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” neveiksmīgā dumpja jūnijā daudziem bija pārsteigums, ka kompānijas dibinātājam un dumpja vadītājam Jevgeņijam Prigožinam līdz ar tuvākajiem līdzgaitniekiem un daļu personāla tika ļauts netraucēti pārcelties uz Baltkrieviju, saglabāt vismaz daļu savu aktīvu un pat pa laikam neslēpjoties apmeklēt Krieviju. Jūnija beigās Putins pat tikās ar Prigožinu u.c. „Vāgnera” komandieriem Kremlī, un varēja šķist, ka bruņotais izlēciens, kas pamatīgi sašūpoja Kremļa saimnieka reputāciju, ir ticis piedots. Tomēr ļoti daudzi uzstāja, ka par Prigožina dienas ir skaitītas. Pat ja Kremļa saimnieks gribētu piedot savam ilggadējam līdzgaitniekam, reizumis dēvētam pat „Putina pavāru”, autoritārās varas loģika tomēr nepieļauj aizmirst tik nopietnu izaicinājumu šai varai, kāds bija Prigožina dumpis. Šo spriedumu pareizību, jādomā, apliecina aviokatastrofa, kas 23. augustā notika Tveras apgabalā. Nogāžoties Prigožinam piederošai privātai lidmašīnai, bojā gājuši visi tās pasažieri un apkalpes locekļi, tai skaitā, saskaņā ar oficiāliem datiem, pats Jevgeņijs Prigožins, tāpat „Vāgnera grupas” militārais komandieris Dmitrijs Utkins, no kura pievārda „Vāgners” savulaik darināts kompānijas nosaukums, kompānijas drošības dienesta un transporta loģistikas vadītājs Valērijs Čekalovs un vairāki citi „vāgnerieši”. Nākamajā dienā pēc aviokatastrofas Krievijas vadonis nāca klajā ar paziņojumu, raksturojot aizgājēju kā „talantīgu cilvēku”, kurš gan esot „pieļāvis daudz kļūdu”.

Oficiāla informācija par aviokatastrofas iemesliem līdz šim nav sniegta. Kāda aculiecinieka uzņemtā video redzams, kā lidmašīna krīt praktiski vertikāli, rotēdama gaisā, un aiz tās stiepjas dūmu grīste. Kā atzīst aviācijas eksperti, tas liecinot, ka avārijas iemesls ir eksplozija – vai nu bumba lidaparāta iekšienē, vai zenītraķete. Starptautiskā domnīca Open Minds Institute veikusi Krievijas iedzīvotāju tīmekļa aptauju, jautājot, kāds bijis notikušā iemesls. Tikai 8% aptaujāto domā, ka Prigožins un viņa līdzbiedri nogalināti pēc Putina pavēles. Vairāk nekā 17% uzskata, ka tas ir Krievijas specdienestu roku darbs, taču bez vadoņa akcepta. Vairāk nekā 10% vainoZiemeļatlantijas Līguma organizāciju (NATO) valstu, vairāk nekā 7% – Ukrainas specdienestus. Tikām vairāk nekā 28% paziņojuši, ka notikušais esot negadījums, bet vēl par procenta desmitdaļu vairāk ir to, kas tic, ka viss notikušais ir inscenējums, kas ļaus „Vāgnera grupas” vadoņiem nozust no publikas un, iespējams, arī varasiestāžu redzesloka. Un šī pēdējā versija nebūt nav gluži fantastiska, jo, kā kļuvis zināms pēdējā laikā, Jevgeņijam Prigožinam bijuši pat vairāki dubultnieki, par viltotām identitātēm pat nerunājot. Kā norādījis izmeklējošās žurnālistikas resursa Bellingcat līdzstrādnieks Kristo Grozevs, šāda paša bojāejas nospēlēšana būtu īsti Prigožina stilā.

Otrā ešelona debates

Pagājušās trešdienas vakarā astoņi potenciālie Savienoto Valstu Republikāņu partijas prezidenta kandidāti stājās publikas priekšā debatēs, kas, telekanāla Fox News organizētas, notika Viskonsīnas štata lielākajā pilsētā Milvoki. Tie bija Ziemeļdakotas gubernators Dāgs Bērgems, bijušais Ņūdžersijas gubernators Kriss Kristijs, Floridas gubernators Rons Desantiss, bijusī Savienoto Valstu vēstniece Apvienoto Nāciju organizācijā (ANO) Nikija Heilija, bijušais Arkanzasas gubernators Eisa Hačinsons, bijušais viceprezidents Maiks Penss, uzņēmējs Viveks Ramasvami un senators Tims Skots. No vienas puses, viņi visi ir otrā ešelona pretendenti, kuru reitingi tālu atpaliek no partijas favorīta – eksprezidenta Donalda Trampa, kurš uzskatīja par pareizāku šais debatēs nepiedalīties. No otras puses, nepavisam nav skaidrs, vai Trampam celtās nopietnās kriminālapsūdzības ir savienojamas ar kandidēšanu uz valsts galvas amatu, tāpēc ir visnotaļ iespējams, ka kāds no šiem astoņiem nākamgad cīkstēsies par Baltā nama atslēgām ar pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Domājams, pretēji daudzu gaidītajam, par vakara varoni kļuva Ramasvami – 38 gadus vecs uzņēmējs praktiski bez politiskās pieredzes, indiešu imigrantu atvase, kura darbošanās biotehnoloģiju jomā šobrīd pietuvinājusi viņa aktīvu kopvērtību miljardam dolāru. Tieši viņš uzņēmās uz debašu skatuves to lomu, kura pirms tam tika prognozēta gubernatoram Desantisam – republikāņu politikas „trampiskā” virziena apoloģiju. Viņš kaismīgi iesaistījās vārdu cīņās ar asākajiem Trampa kritiķiem – eksviceprezidentu Pensu, eksgubernatoru Kristiju un bijušo vēstnieci Heiliju. Viens no spilgtākajiem debašu momentiem iestājās, kad moderators aicināja kandidātus pacelt roku, ja viņi būtu gatavi atbalstīt Trampu kā partijas kandidātu arī tad, ja tiesa viņu atzītu par vainīgu. Ramasvami pārliecināti un tūdaļ augšup izstieptajai rokai ar lielāku vai mazāku pauzi sekoja vairums citu, t.sk. arī Helijas un Pensa rokas. Starp debašu vadmotīviem bija arī Savienoto Valstu atbalsts Ukrainai, un šajā ziņā Viveks Ramasvami demonstrēja īstu izolacionisma paraugstundu. Viņš paziņoja, ka „Ukraina nav Savienoto Valstu prioritāte”, un ka līdzekļus, kuri tiekot ieguldīti, lai sargātu svešas valsts robežas, Amerikai būtu jāveltī savas dienvidu robežas aizsardzībai pret nelikumīgu ieceļošanu. Vēl radikālākus uzstādījumus kandidāts paudis iepriekš, proti, nonākot Savienoto Valstu vadībā, viņš piedāvātu Krievijai paturēt tās sagrābto Ukrainas teritorijas daļu apmaiņā pret Maskavas apņemšanos neveidot militāri stratēģisku aliansi ar Ķīnu. Ramasvami nostāja Ukrainas sakarā izpelnījās asu oponentu kritiku, tai skaitā aizrādījumus par viņa acīmredzamo pieredzes trūkumu ārlietās.

Pāvests apjūsmo Krievijas impērisko pagātni

Pagājušās nedēļas nogalē Svētais Krēsls publiskoja pāvesta Franciska tiešsaistes uzrunu 10. Viskrievijas katoļu jaunatnes asamblejas dalībniekiem. Runas noslēgumā, papildus iepriekš sagatavotajam tekstam, pontifiks piebilda:

„Neaizmirstiet savu mantojumu! Jūs esat dižās Krievijas pēcteči: dižās svēto un valdnieku Krievijas, dižās Pētera Pirmā un Katrīnas Otrās Krievijas, šīs impērijas – izglītotās, dižās kultūras un dižā humānisma. Jūs esat lielās Mātes Krievijas pēcteči, ejiet ar to tālāk! Un paldies – paldies par to, kā jūs pastāvat, par to, kā jūs esat krievi!”

Šī tirāde izpelnījās asu kritiku no Ukrainas un arī citu valstu puses. Kā pirmdien norādīja Ukrainas Ārlietu ministrijas pārstāvis Olehs Nikolenko, pāvesta retorika teju mats matā saskan ar impērisko vēstījumu, kādu piekopj Krievija un kas tagad kļuvis par attaisnojumu tās agresijai pret Ukrainu, tūkstošu ukraiņu nogalināšanai, Ukrainas pilsētu un ciemu sagraušanai drupās. Vēlāk tai pašā dienā Vatikāna pārstāvniecība Kijivā nāca klajā ar paziņojumu, ka pāvests nekādā ziņā neesot gribējis pamudināt auditoriju uz impērisku noskaņojumu, bet vienīgi glabāt un attīstīt to pozitīvo, kas pastāv Krievijas kultūrā. Šo paskaidrojumu tomēr grūti pieņemt, jo Franciska piesauktie 18. gs. Krievijas valdnieki palikuši vēsturē ar vērienīgu militāru ekspansiju pret kaimiņvalstīm, tai skaitā tagadējās Ukrainas teritorijā. Ne tik sen Krievijas līderis Putins sevi salīdzināja ar Pēteri Pirmo, kurš arī esot aktīvi paplašinājis impērijas robežas. Pāvests Francisks līdz šim lielākoties izteicies adekvāti par Krievijas agresiju, to nosodot. Tomēr viņa kontā ir arī vairāki peļami izteikumi. Drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā viņš kādā intervijā pauda, ka Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO), domājams, izprovocējusi Kremli šai agresijai.

Sagatavoja Eduards Liniņš. 

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Situācija Ukrainā un Krievijas agresija. Frontē būtisku izmaiņu joprojām nav, taču šīs nedēļas pamanāmākā ziņa ir par ilgi gaidīto iznīcinātāju F-16 piegādi Ukrainai. Kādas ir iespējas uzlabot ukraiņu kaujas spējas ar dažādiem tehniskiem līdzekļiem?

Tikmēr Krievija turpina bombardēt Ukrainas pilsētas. Paši krievi apgalvo, ka dara to, balstoties uz informāciju par militārajiem mērķiem Ukrainā. Runājam arī par militārās izlūkošanas spējām un nozīmi šajā karā.

Šos aspektus raidījumā analizē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš.

Cik rietumu kara tehnika līdzēs Ukrainai?

Nu jau trešo mēnesi rit Ukrainas spēku pretuzbrukums, kura galvenais mērķis ir sasniegt Azovas jūras piekrasti, tādējādi pārraujot sauszemes koridoru starp Rostovu pie Donas Krievijā un okupēto Krimas pussalu. Tomēr pagaidām šīm operācijām ir vien ierobežoti panākumi, ukraiņu spēkiem laužoties cauri krievu pamatīgi izbūvētai fortifikācijas struktūrai un blīviem mīnu laukiem. Šajā situācijā pastāvīgi izskan viedokļi, ka ilgi un ar cerībām gaidītais uzbrukums varētu būt Ukrainas bruņotajiem spēkiem pārāk grūts uzdevums, kura veikšanai šobrīd trūkst nepieciešamo militāro spēku un līdzekļu. Ukrainai nav pietiekamu cilvēkresursu, lai panāktu trīskāršu skaitlisko pārsvaru, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu līdzīgu operāciju veikšanai. Tāpat ukraiņu spēki izjūt pretgaisa raķešu un lādiņu deficītu, kas ļauj Krievijas pusei frontes tuvumā aktīvāk izmantot aviāciju. Ukrainas bruņoto spēku galvenās priekšrocības joprojām ir karavīru pārāka morāle un sagatavotība, elastīgāka taktika un prasmīgāka vadība, kā arī labāks bruņojums, kuru piegāde pamatā ir Ukrainas sabiedroto ziņā.

Līdzšinējā kara gaitā, kā zināms, nozīmīgs pienesums Ukrainas kaujas spējām bija rietumu raķešu sistēmu piegāde. Pašreizējā pretuzbrukuma sakarā uzsvars tika likts uz rietumu tankiem, no kuriem frontē līdz šim gan parādījušies tikai pirms pusgadsimta konstruētie vācu „Leopard 1”. Kā šo kaujas mašīnu lielākais trūkums tiek atzīmētas salīdzinoši ļoti vājās bruņas, kas krietni atpaliek no padomju tanku modeļiem.

Pēdējā aktualitāte bruņojuma piegāžu ziņā ir Dānijas un Nīderlandes paziņojumi par vairāku desmitu amerikāņu iznīcinātāju F-16 piegādi Ukrainai, kas gan notikšot pakāpeniski nākamo pāris gadu laikā. Tikām Ukraina sekmīgi izmanto pret Krieviju pašas ražotos bezpilota lidaparātus un peldlīdzekļus jeb dronus. Vakar ar drona triecienu tika iznīcināts Krievijas virsskaņas bumbvedējs Tu-22M Soļcu lidlaukā Novgorodas rajonā.

Letālā informācijas noplūde

Pagājušajā sestdienā Krievija veica kārtējo slepkavniecisko uzbrukumu vienai no Ukrainas pilsētām. Šoreiz tā bija Čerņihiva, apgabala centrs  nepilnus 130 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kijivas un apmēram 70 kilometru attālumā no Krievijas robežas. „Iskander” tipa ballistiskā raķete trāpīja teātra ēkai pilsētas centrā brīdī, kad tās tuvumā bija daudz cilvēku; ļaudis atgriezās no pareizticīgās baznīcas svētku – Kristus Apskaidrošanas dienas – dievkalpojuma. Rezultātā septiņi cilvēki, tai skaitā sešus gadus veca meitene, tika nogalināti, apmēram 120 ievainoti.

Jau drīz pēc šī kārtējā agresorvalsts terora uzbrukuma Ukrainas sociālajos tīklos parādījās viedokļi, ka šoreiz to izprovocējusi Ukrainas dronu ražotāju un armijas brīvprātīgo palīgu neapdomība, minētajā teātra ēkā sarīkojot dronu ražošanai veltītu saietu, pie tam iepriekš izziņojot norises laiku un pilsētu, precīzu norises vietu gan darot zināmu tikai pasākuma dalībniekiem dažas stundas pirms tā sākuma.

Tomēr Krievijas puse acīmredzot ieguvusi informāciju par šo pasākumu vai nu no kāda slepena ziņotāja, vai pārtverot telefona sakarus. Agresorvalsts oficiālā ziņu aģentūra „RIA Novosti” ziņojusi par sekmīgu triecienu militāram saietam un pat pārpublicējusi tā dalībniekiem izsūtītā ielūguma paraugu. Dalībnieki gan paspējuši savlaicīgi doties uz patvertni, un neviens no viņiem nav cietis, – trieciens izrādījies liktenīgs tikai mierīgajiem iedzīvotājiem. Notikušais jau atkal aktualizējis jautājumu par Krievijas spiegu tīkla apmēriem un iespējām Ukrainas teritorijā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.   

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Politiski ekonomiskos procesus, kas saistīti ar Ķīnas ekonomiku, analizē Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadītājs Toms Rostoks, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes dekāns Gundars Bērziņš.

 

Šī gada pirmajā ceturksnī Ķīnas ekonomikas rādītāji liecināja par gaidīto izaugsmi pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas. Tomēr visjaunākās norises vieš bažas par planētas otrās lielākās ekonomikas stāvokli un liek runāt par iespējamu recesiju. Jūlija vidū publiskotie iekšzemes kopprodukta pieauguma dati liecina, ka šī gada otrajā ceturksnī Ķīnas ekonomika augusi tikai par 0,8 procentiem, salīdzinot ar gada pirmo ceturksni. Importa un eksporta rādītāji jūlijā piedzīvojuši strauju kritumu – attiecīgi par 12,4 un 14,5 procentiem, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērngad. Zināms kritums, mazinoties globālajam pieprasījumam, tika prognozēts, taču ne tik krass.

Vēl viens ekonomiskās aktivitātes apsīkuma rādītājs ir jūlijā vērojamā deflācija, kas liecina par vāju pieprasījumu patēriņa tirgū. Ieilgušu lejupslīdi piedzīvo Ķīnas nekustamā īpašuma tirgus, kas veido apmēram ceturto daļu no valsts ekonomikas kopapjoma. Viens no lielākajiem nekustamā īpašuma apsaimniekošanas un attīstīšanas holdingiem Evergrande Group, kas jau pāris gadus cīnās ar apmēram 300 miljardus dolāru lielu parādsaistību nastu, nesen paziņojis, ka kopš 2021. gada sākuma cietis vairāk nekā 80 miljardu dolāru zaudējumus.

Pēdējais satraucošais signāls ir Ķīnas Nacionālā statistikas biroja lēmums pārtraukt publiskot jauniešu bezdarba rādītājus pēc tam, kad bezdarbs vecuma grupā no 16 līdz 24 gadiem pagājušomēnes pārsniedza rekordaugsto 20 procentu atzīmi.

Kā galvenais Ķīnas ekonomisko problēmu iemesls tiek minēta pandēmijas laikā piekoptā strikto ierobežojumu stratēģija, kuras sekas izrādījušās grūtāk pārvaramas, nekā prognozēts. Daži analītiķi pašreizējā attīstībā saskata arī ilglaicīgāku procesu pazīmes, proti – Ķīnas globālā ekonomiskā ietekme pandēmijas priekšvakarā bija sasniegusi savu maksimumu un turpmāk sagaidāma lejupslīde.

Paredzams, ka pašreizējā Ķīnas ekonomikas bremzēšanās negatīvi ietekmēs arī tās kaimiņvalstu ekonomikas, sevišķi jau tādās uz eksportu orientētās valstīs kā Dienvidkoreja un Taivāna. Viscerīgākā šobrīd izskatās pasaules trešās lielākās ekonomikas Japānas attīstības dinamika, kas pārsniegusi samērā pieticīgās prognozes. Pēdējā ceturkšņa kāpums pret attiecīgo pagājušā gada periodu, kas tika prognozēts 0,8 procentu apmērā, sasniedzis pusotru procentu, tātad teju divas reizes vairāk. Kā galveno Japānas ekonomikas dzinējspēku min eksporta pieaugumu vājā jenas kursa iespaidā, kas sakritis ar pieprasījuma pieaugumu Savienoto Valstu un Eiropas tirgos, no kā ieguvuši sevišķi japāņu autoražotāji. Tāpat nozīmīgs faktors bijusi tūrisma industrija, tomēr ekonomikas eksperti ir drīzāk skeptiski par šīs Japānas ekonomiskās izaugsmes ilgtspēju.

Vēl viena Eirāzijas valsts, kuras ekonomika pēdējos gados arvien vairāk orientēta uz sakariem ar Ķīnu, ir Krievija. 15. augustā publiskotie dati liecina, ka Krievijas rubļa kurss nokrities zem iezīmīgās atzīmes simts rubļu par ASV dolāru, kas ir zemākā atzīme pēdējo 16 mēnešu laikā. Par krituma iemesliem ekspertu domas dalās. Kamēr vieni norāda, ka tas ir rezultāts Krievijas finanses regulējošo institūciju darbībai, kuras atkāpušās no striktās rubļa kursa noturēšanas politikas nolūkā kompensēt budžeta tēriņu negatīvo efektu, citi tajā saskata valsts vispārējā ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās, sevišķi negatīvā importa un eksporta saldo simptomu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

„Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā publikācijā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens, atsaucoties uz aptauju rezultātiem. Tomēr par kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Tikmēr Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Bet nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās samitā Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t. s. globālo dienvidu valstis.

Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra.

Ovālais kabinets vai cietuma kamera?

„Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā savas 30. jūlija publikācijas virsrakstā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens. Apgalvojuma pamatā ir aptauju rezultāti, kuri rāda, ka eksprezidenta reitingi šobrīd ir labāki nekā jebkad pēc 2020. gada vēlēšanām un vieni no labākajiem visā viņa politiskās karjeras vēsturē. Pašreiz Trampu atbalsta vairāk nekā puse no Republikāniskās partijas vēlētājiem, un šis atbalsts ir lielāks nekā visiem citiem potenciālajiem republikāņu kandidātiem kopā. Viņa spēcīgākā konkurenta, Floridas gubernatora Rona Desantisa reitings tikmēr rāda lejupslīdošu tendenci. Šī situācija gan var nešķist īpaši pārsteidzoša, zinot, ka nu jau apmēram deviņus gadus Tramps ir nemainīgi populārākais republikāņu politiķis. Tas, kas daudziem var šķist teju šokējoši, ir, ka šobrīd viņš reitingu ziņā ir praktiski panācis pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Kā zināms, kopš šī gada aprīļa Donalds Tramps ir pirmais prezidents vai eksprezidents Savienoto Valstu vēsturē, kuram uzrādīta krimināla apsūdzība. Un ne viena, bet veselas trīs! Lietā par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu, kas saistīta ar maksāšanu par mutes turēšanu pornoaktrisei Stormijai Denielsai, tiesa sāks skatīt lietu nākamā gada 24. martā. Tiesas procesa sākums lietā par slepenu dokumentu nelikumīgu piesavināšanos paredzēts nākamā gada maijā. Visbeidzot pirms dažām dienām eksprezidentam tika celtas apsūdzības potenciāli visnopietnākajā lietā – par viņa lomu 2021. gada 6. janvāra Vašingtonas nemieros. Donaldu Trampu apsūdz sazvērestībā nolūkā  pārkāpt pilsoņu tiesības, sazvērestībā nolūkā krāpt valdību, ļaunprātīgā oficiāla procesa kavēšanā un sazvērestībā nolūkā īstenot šādu kavēšanu. Savienoto Valstu likumi neliedz kriminālnoziegumos apsūdzētai personai kandidēt uz valsts galvas amatu, un neliedz to arī notiesātai personai. Juristiem neesot gan gluži skaidrs, vai Donalds Tramps teorētiski varētu kļūt arī vadīt valsti no cietuma kameras, taču ir skaidrs, ka, tiekot ievēlētam, viņam būtu daudz lielākas izredzes izvairīties kā no tiesāšanas, tā notiesāšanas. Atgriežoties pie prezidenta kandidātu reitingiem, tad aptauju rekordi pārspēti vēl vienā ziņā: vairāk nekā piektā daļa vēlētāju neuzskata par pieņemamu ne vienas, ne otras lielās partijas kandidātu. Līdz šim šis rādītājs nav bijis augstāks par 5%, izņemot 2016. gada vēlēšanas, kurās, kā zināms, Donalds Tramps pārspēja Hilariju Klintoni. Šāds vēlētāju noskaņojums palielina neatkarīgo kandidātu proporcionālo ietekmi, lai gan par šāda kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski.

Ukraina dur sāpīgi

Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Kā stāsta, Krievijas vadonis Putins, nesen pārdzīvojis pamatīgu izbīli „Vāgnera grupas” privātmilitāristu dumpja laikā, tagad esot teju vai eiforijā par to, cik sekmīgi izdevies ierakties viņa armijai. Ar šo noskaņojumu izskaidrojama daudz bravūrīgākā poza, kuras nozīmīgākā izpausme ir sadarbības pārtraukšana t.s. Labības vienošanās ietvaros. Tomēr pēdējās nedēļās Ukraina īstenojusi vairākus uzbrukumus, kuri apliecina, ka Kijiva spēj trāpīt agresorvalstij visai jutīgos punktos. Vispirms te jāmin triecieni, kurus Ukraina 6. augustā vērsa pret Čonharas un Heničeskas tiltiem, kuri savieno Krimas pussalu ar Krievijas okupēto Ukrainas dienviddaļu. Spriežot pēc publicētajiem attēliem, tilti vismaz uz laiku padarīti autotransportam neizmantojami. Tā kā t.s. Krimas tilts, kas savieno okupēto pussalu ar Krievijas teritoriju pāri Kerčas šaurumam, tika atkārtoti bojāts jau pagājušā mēneša vidū, satiksme ar Krimu okupantiem kļūst arvien apgrūtinātāka. Otrs Ukrainas bruņoto spēku mērķis pēdējā laikā ir Krievijas kuģi, kuriem uzbrūk, izmantojot bezpilota peldlīdzekļus jeb ūdens dronus. 4. augustā šādā uzbrukumā tika nopietni bojāts Krievijas Melnās jūras flotes desanta kuģis „Oļeņigorskas kalnracis”, savukārt nākamajā dienā – Krievijas tankkuģis. Tomēr visefektīgākais, kaut arī no tīri militārā viedokļa visnenozīmīgākais, bija atkārtots dronu trieciens vienai no augstceltnēm Maskavas Starptautiskajā biznesa centrā, sauktā arī par Moscow-City. Tas ir šajā gadsimtā uzbūvēts debesskrāpju puduris, kura ēkas ir starp augstākajām Eiropā. Pēc visa spriežot, uzbrukumā neviens nav nopietni cietis, taču psiholoģiskais efekts, Maskavas elitārajai publikai sajūtot tiešu apdraudējumu Kremļa izraisītā rezultātā, ir pamatīgs.

Krievija paliek aiz durvīm

Nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās uz samitu Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t.s. Globālo dienvidu valstis. Ideju par šādu procesu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteica pagājušā gada nogalē, un par pirmo soli tās īstenošanā kļuva plaši nereklamētā tikšanās jūnijā Kopenhāgenā ar 15 valstu pārstāvju piedalīšanos. Džidas konference, tādējādi, vērtējama kā nozīmīga attīstība kaut vai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Nozīmīgs sasniegums ir Ķīnas iesaistīšanās, un par Pekinas īpašā vēstnieka Eirāzijas jautājumos Li Huja klātbūtni pirmām kārtām jāpateicas Saūdu karaļvalsts diplomātijai. Būdama tradicionāla Savienoto Valstu sabiedrotā, Saūda Arābija pēdējā laikā nozīmīgi tuvinājusies Ķīnai, kura, savukārt, palīdzējusi uzlabot Rijādas pagātnē pat atklāti naidīgās attiecības ar Teherānu. ASV delegāciju vadīja prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš pēc sarunām slavēja Ķīnas konstruktīvo pozīciju. Kas zīmīgi, aiz samita durvīm atstāta agresorvalsts Krievija, un Maskava jau nodēvējusi visu procesu par nelaimei lemtu. Arī tādas procesa dalībnieces kā Brazīlija un Meksika paudušas, ka neuzskata par adekvātu procesu, kurā nepiedalās „visas puses”. Tomēr Krievijas piedalīšanās, vismaz šobrīd, droši vien nozīmētu procesa izgāšanu. Viens no nozīmīgākajiem Ukrainas panākumiem Džidā ir visu dalībvalstu vienošanās par Ukrainas teritoriālās nedalāmības principu tās starptautiski atzītajās robežās, un to, kā zināms, Krievija kategoriski noraida. Tāpat šobrīd nav praktiski nekādu cerību, ka Kremli varētu piedabūt vispār runāt par prezidenta Zelenska 10 punktu miera plānu, kas ietver, cita starpā, arī starptautiska tribunāla izveidi kara noziedznieku sodīšanai un uz Krieviju pretlikumīgi izvesto Ukrainas bērnu atgriešanos dzimtenē. Kā vēsta Ukrainas diplomāti, Džidā „Zelenska desmit punkti” bija vienīgais apspriežamais miera priekšlikums. Viedokļu nesakritību tā sakarā gan procesa dalībvalstīm ir ļoti daudz.

Sagatavoja Eduards Liniņš

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi.

Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi.

Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju.

Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors.

Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā

Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu.

Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs.

Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku.

Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu.

Krievija uzņem Āfrikas viesus

27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām.

Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai.

Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām.

Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā

Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas.

Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča.

26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās.

30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Privātās militārās kompānijas "Vāgnera grupa" kaujinieku nobāzēšanās Baltkrievijā ir radījusi jaunas bažas par šo kaujinieku turpmākajiem mērķiem. Satraukumu kaimiņvalstīs palielina arī Krievijas un Baltkrievijas vadoņu izteikumi, tostarp par vēstures traktēšanu. Vai šī ir tikai tāda mutes bruģēšana, vai tomēr reāls pamats satraukumam par drošību reģionā?

Izraēlas parlaments ir apstiprinājis likumu, kas atceļ Augstākajai tiesai pilnvaras atcelt nesaprātīgus valdības lēmumus. Šis ir viens no pretrunīgi vērtētajiem Benjamina Netanjahu valdības reformu soļiem, kas jau ir izraisījis nepieredzēti plašus protestus un šķelšanos Izraēlas sabiedrībā. Vai Netanjahu izdosies pildīt savus solījumus un panākt kompromisu starp konfliktējošajām pusēm, vai arī protestu kustība uzņemas arvien jaunus apgriezienus?

Politiskā neskaidrība un šķelšanās joprojām valda arī Spānijā, kur pēc parlamenta vēlēšanām nevienai partijai nav pietiekami daudz balsu, lai izveidotu jauno valdību. Cik liela loma valdības veidošanā būs labējiem populistiem un cik liela loma nacionālistiski noskaņotajiem katalāņiem?

Aktualitātes pasaulē vērtē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks.

Politiskā tveice Izraēlā

Šīs nedēļas sākums iezīmēja robežšķirtni likumdošanas procesā, kas kopš gada sākuma polarizē Izraēlas sabiedrību un ir izraisījusi plašākos protestus šīs Tuvo Austrumu valsts vēsturē.

Pirmdien, 24. jūlijā, Kneseta labējais vairākums ar nelielu balsu pārsvaru pieņēma t.s. „Saprātīguma likumu”, kas paredz atņemt Izraēlas Augstākajai tiesai līdzšinējās pilnvaras atcelt valdības lēmumus, kurus tiesa uzskata par nesaprātīgiem. Tas ir pirmais solis valdošās koalīcijas iecerēto reformu virknē, kurai nozīmīgi jāpalielina izpildvaras ietekme uz tiesu varas rēķina.

Premjerministrs Benjamins Netanjahu apgalvo, ka, bruņota ar pašreizējām pilnvarām, tiesu vara pārlieku jaucoties politiskos jautājumos, īstenojot radikāli liberālu programmu un kavējot politiķus īstenot sabiedrības vairākuma doto mandātu. Reformas kritiķi, savukārt, pauž, ka tā grauj Izraēlas demokrātiju un draud pārvērst valsti teokrātiskā diktatūrā.

Benjamina Netanjahu valdībā, kura nāca pie varas pagājušā gada izskaņā pēc kārtējām ārkārtas vēlēšanām, bez premjera labēji centriskās partijas „Likud” ietilpst piecas mazākas partijas ar reliģiski konservatīvu vai radikāli nacionālistisku ievirzi, un pašreizējais kabinets ir uzskatāms par labējāko visā valsts pastāvēšanas vēsturē. „Likud” mazākie radikālie koalīcijas partneri ir galvenie reformas virzītāji. Pēc Kneseta balsojuma protestētāji kārtējo reizi bloķēja transporta maģistrāles; policija viņu izklīdināšanai lietoja ūdensmetējus, pāris desmiti tika arestēti. Izraēlas lielākā arodbiedrību konfederācija piedraudējusi uzsākt ģenerālstreiku, savukārt vairāki tūkstoši armijas rezervistu paziņojuši, ka atteiksies pakļauties iesaukšanas pavēlēm, ja likums stāsies spēkā. Premjerministrs Netanjahu solījis censties panākt saprašanos ar pretējo pusi, izmantojot tam Kneseta vasaras atvaļinājuma periodu, kas ilgst no augusta sākuma līdz oktobra vidum.

¡No pasarán!

„No pasaran!” skandēja Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas atbalstītāji, pulcējušies pie partijas centrālā biroja Madridē 23. jūlija  vakarā, kad bija noslēgusies balsošana parlamenta vēlēšanās. Lozungs, kas tulkojumā nozīmē „Viņi netiks cauri!”, simbolizē kreiso un liberālo spēku cīņu pret uzbrūkošo fašistisko diktatūru Spānijas pilsoņu karā pirms 85 gadiem. Toreiz republikāņi zaudēja, un valsts uz 40 gadiem nonāca ģenerāļa Franko huntas varā. Sociālistu atbalstītāji šī brīža situācijā saskata paralēles ar dramatisko pagātni, jo svētdien notikušās vēlēšanas varēja ievest valdībā galēji labējos, kuri nav bijuši pie varas grožiem kopš demokrātijas atjaunošanas pirms teju pusgadsimta.

Premjerministra un Sociālistiskās partijas līdera Pedro Sančesa kabinets, kurā bez sociālistiem ietilpa arī vairāku citu mazāku un radikālāku kreiso spēku pārstāvji, nāca pie varas 2020. gada sākumā. Šai valdībai bija jātiek galā ar pandēmiju un tās izraisītajām ekonomiskajām sekām, kas neizbēgami atstāja iespaidu uz reitingu. Pašvaldību vēlēšanas šī gada pirmajā pusē rādīja nepārprotamu labēji centriskās Tautas partijas popularitātes kāpumu, bet vienīgais potenciālais Tautas partijas koalīcijas partneris ir populistiskā, nacionālistiskā partija „Vox”, kuru daudzi raksturo kā galēji labēju. Tomēr labējo uzvaras gājiens neizdevās. Tautas partija gan nozīmīgi palielināja savu vietu skaitu Spānijas Deputātu kongresā, un tagad tai ir lielākā frakcija, savukārt „Vox” diezgan pamatīgi zaudēja, un abām partijām kopā pietrūkst dažu balsu līdz vairākumam. Tās iegūt īsti nav cerību, jo pārējie mandāti pieder vai nu sociālistiem, vai vēl radikālāk kreisajai apvienībai „Sumar”, vai arī minoritāšu nacionālistiskajiem un reģionālajiem spēkiem – Katalonijas, Basku zemes, Galisijas, Navarras un Kanāriju salu partijām. Ar tām Tautas partijai ir vēsas attiecības, ciktāl pēdējā desmitgadē, Katalonijas neatkarības centienu ietekmē, Tautas partijā ir manāmi pieaugusi spāņu nacionālisma tendence.

Tādējādi Pedro Sančesam ir diezgan labas izredzes turpināt vadīt Spānijas valdību. Tiek lēsts, ka šāds kabinets, visdrīzāk, varētu tikt apstiprināts otrajā balsošanas kārtā, kad, saskaņā ar Spānijas likumdošanu, valdības apstiprināšanai nav vajadzīgs parlamenta balsu absolūtais vairākums, bet pietiek, ja par valdību nobalso vairāk deputātu nekā pret.

Ar muti Varšavā

Svētdien, 23. jūlijā, pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Lukašenko apmeklēja Sanktpēterburgu, tur tiekoties ar agresorvalsts Krievijas vadoni Putinu. Notikuma publiskajā daļā viņš nāca klajā ar spilgtu pasāžu, paziņojot, ka „Vāgnera grupas” kaujinieki, kuri šobrīd uzturas Baltkrievijas teritorijā, uzstājīgi prasot ļaut viņiem doties, kā izteicās Lukašenko, „ekskursijā” uz Polijas galvaspilsētu Varšavu un Žešuvu, pilsētu Polijas dienvidaustrumos, caur kuru notiek rietumu militārās palīdzības piegāde Ukrainai. „Negribētos viņus tur pārdislocēt, jo noskaņojums viņiem ir slikts,” piebilda diktators.

Šie izteikumi papildina retoriku, kas pēdējā nedēļā izskan no austrumpuses un acīmredzami ir mērķēta nervozitātes radīšanai Krievijas un Baltkrievijas rietumu kaimiņvalstīs. Šai sakarā minams arī Vladimira Putina pirms nedēļas teiktais tiešsaistes sarunā ar Krievijas Drošības padomes locekļiem. Atbildot uz Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāja Sergeja Nariškina apgalvojumiem, ka Polija grasoties ievest karaspēku Rietumukrainā, Kremļa saimnieks paziņoja, ka Polija gribot anektēt savas kādreizējās zemes Ukrainas un arī Baltkrievijas rietumdaļā. Sekoja kārtējā vadoņa improvizācija par vēstures tēmu, norādot, ka pašreizējās Polijas rietumu rajonus, kādreizējās Vācijas zemes, poļiem esot uzdāvinājis Staļins, un ja Polija to ir aizmirsusi, Krievija to atgādināšot.

Vēl var pieminēt agrāk šomēnes izskanējušos Krievijas Valsts Domes deputāta, ģenerāļa Kartapolova izteikumus par to, ka Baltkrievijā dislocēto „Vāgnera grupas” kaujinieku mērķis esot veikt triecienu cauri t.s. Suvalku koridoram, Polijas un Lietuvas teritorijai starp Baltkrieviju un Krievijas Kaļiņingradas apgabalu.

Visi šie izteikumi, protams, izklausās pēc provokatīvas mutes brūķēšanas. Tomēr, saskaņā ar jaunāko informāciju, vairāki tūkstoši „Vāgnera grupas” kaujinieku ieradušies Baltkrievijā un jau iesaistījušies militārās mācībās gluži netālu no Polijas robežas. Reaģējot uz to, Polija dislocējusi papildus apmēram tūkstoti karavīru pierobežas zonā. 

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem.

Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas. 

Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ?

Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs.

Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam

Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju.

Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju.

Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav. 

Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz.

Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti.

Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti.

Ukrainas graudu eksports

Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk.

17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek.

Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas.

Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Viļņā 11. un 12. jūlijā norisinās NATO samits. Alianses dalībvalstis pirmajā samita dienā pieņēmušas lēmumus, kas vairo arī Baltijas valstu drošību. Taču Ukraina samitā nav sagaidījusi visu, ko tā cerēja, tomēr pilnīgi bez nekā tā noteikti palikusi nav.

Aktualitātes analizē jurists, politologs, bijušais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Rihardu Plūmi, kurš atrodas Viļņā, ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītāju Jāni Sārtu.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu un bijušo Latvijas vēstnieku Francijā, Latvijas Ārpolitikas insititūta vecāko pētnieku Imantu Lieģi. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura dzīvo Francijā.

Gruzijas varas diskrētais slepkavnieciskums

Pirmdien, 3. jūlijā, tiesa Tbilisi turpina izskatīt Gruzijas eksprezidenta Mihaila Saakašvili lietu, kurā viņš apsūdzēts par amata pilnvaru pārsniegšanu, izklīdinot opozīcijas protesta demonstrāciju 2007. gadā. Apsūdzētais piedalījās sēdē attālināti – no privātās klīnikas, kurā šobrīd tiek turēts apcietinājumā. Ekrānā redzamais vēlreiz apliecināja, ka kopš 2021. gada oktobra ieslodzījumā turētā eksprezidenta veselības stāvoklis nav normāls. Saakašvili ir ārkārtīgi novājējis; kā apgalvo viņa tuvinieki, eksprezidents zaudējis 60 kilogramus - pusi no sava agrākā normālā svara. Viņi pauž aizdomas, ka ieslodzītais ticis saindēts. Ārsti brīdinājuši, ka viņa dzīvībai draud briesmas, kamēr Gruzijas varasiestādes apgalvo, ka Saakašvili tiekot atbilstoši aprūpēts. Organizācija „Amnesty International” nodēvējusi notiekošo par „acīmredzamu politisku izrēķināšanos”.

Visasāk uz notikušo reaģējusi Ukraina, kuras pilsonis Mihails Saakašvili ir kopš 2015. gada. Prezidents Volodimirs Zelenskis publicējis tvītu, kurā apsūdz Maskavu kādreizējā Gruzijas līdera slepkavošanā ar Tbilisi valdības rokām un atgādina, ka Ukraina lūgusi izdot tai eksprezidentu. Gruzijas vēstnieks Kijivā izsaukts uz Ukrainas Ārlietu ministriju, kur viņam izteikts aicinājums 48 stundu laikā doties uz savu valsti, lai apspriestos ar savu valdību. Tas, protams, saistāms ar arī vispārējo Kijivas un Tbilisi attiecību stāvokli, Gruzijas pašreizējai varai nepievienojoties pret agresorvalsti Krieviju noteiktajām sankcijām.

Francijā atkal liesmo

Vairāk nekā miljards eiro zaudējumu uzņēmumiem, valsts iestādēm un privātpersonām; vairāk nekā 1100 nodedzinātu vai bojātu ēku, vairāk nekā tūkstotis izlaupītu, izdemolētu vai aizdedzinātu banku filiāļu, veikalu, kiosku, pasta nodaļu, vairāk nekā 5600 sadedzinātu automašīnu. Vairāk nekā 3300 arestēto, vairāk nekā 700 cietušo, viens bojāgājušais. Tāda ir bilance nekārtībām, kuras uzliesmoja Francijā pēc tam, kad 27. jūnija rītā Parīzes piepilsētā Nantērā dzīvību zaudēja septiņpadsmitgadīgais Naels Marzuks, Ziemeļāfrikas izcelsmes imigrantu atvase.

Notikušā apstākļi vēl tiek izmeklēti, taču skaidrs ir tas, ka viņa nāves iemesls ir policista raidīta lode. Jaunais cilvēks, lielā ātrumā stūrēdams mersedesu ar Polijas numura zīmēm pa sabiedriskā transporta joslu, nepakļāvās policijas patruļas prasībai apstāties, vairākkārt pārkāpa satiksmes noteikumus, līdz galu galā bija spiests apstāties satiksmes sastrēguma dēļ. Tomēr kad policists, notēmējis uz viņu pistoli, pavēlēja Marzukam izslēgt dzinēju un pacelt rokas aiz galvas, viņš atkal mēģināja uzsākt braukt un saņēma liktenīgo lodi.

Jau tās pašas dienas vakarā sākās nekārtības, kas pārņēma ne tikai Nantēru, pēc tam Parīzi un tās apkārtni, bet izplatījās arī citur valstī, tai skaitā Francijas aizjūras īpašumos. Nekārtību dalībnieki uzbruka ne vien policijas iecirkņiem, bet arī citām valsts un pašvaldību iestādēm. Veikalu un citu komerciestāžu postīšanas motīvs, protams, bija arī zagšana un vandālisms. Naktī uz 2. jūliju notika uzbrukums Parīzes piepilsētas L’Aj-le-Rozas mēra privātmājai, kura laikā cieta viņa sieva un bērns, ko prokuratūra kvalificējusi kā slepkavības mēģinājumu. Tiek atzīmēts, ka uzbrukumos un postīšanā piedalās sevišķi daudz nepilngadīgo.

Valdība reaģēja ar plašu policijas spēku mobilizāciju un skarbu retoriku, premjerministrei Elizabetei Bornai Nacionālās Asamblejas sēdē aicinot pieņemt bargākus likumus, sevišķi attiecībā pret vecākiem, kuru nepilngadīgās atvases piedalās nekārtībās. Šīs nedēļas sākumā pilsoņi pulcējās pie pašvaldību ēkām mītiņos, pieprasot pārtraukt postīšanu, tajā pašā laikā nekārtības sāka noplakt. Īpašu uzmanību izraisījušas līdzekļu vākšanas kampaņas, kuras uzrāda zināmas tendences. Kontā, kuru labējais politiķis Žans Mesjā atvēra atbalsta vākšanai Marzuku nošāvušā policista ģimenei, visai drīz tika savākti vairāk nekā miljons eiro. Tikmēr nošautā ģimenei savāktais atbalsts ir apmēram 350 000 eiro.

Quo vadis, Jevgeņij Prigožin?

Pirmdien pēc nedēļu ilgas klusuciešanas publiskajā telpā atkal parādījās privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” vadonis un pusotru dienu ilgušā dumpja sarīkotājs Jevgeņijs Prigožins. Balss ziņā sociālajā tīklā „Telegram” viņš pauda: „Es gribu, lai jūs saprastu, ka mūsu „Taisnīguma marša” mērķis bija vērsties pret nodevējiem un mobilizēt mūsu sabiedrību. Esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā nākotnē jūs redzēsiet mūsu uzvaras frontē. Paldies, puiši!”

Kā zināms, pēc tam, kad Prigožina algotņu „saulgriežu maršs” apstājās pārsimts kilometru attālumā no Maskavas, pret viņu uzsāktā kriminālvajāšana tika izbeigta un viņam bija ļauts doties uz Baltkrieviju. Prigožina „puišiem” – „Vāgnera grupas” kaujiniekiem – savukārt tagad ir iespēja izvēlēties vienu no trīs iespējām: pāriet Krievijas Aizsardzības ministrijas dienestā, piebiedroties savam vadonim Baltkrievijā vai doties mājās. Saprotams, ka vislielākā interese ir par to, cik varētu būt to, kuri izvēlēsies otro variantu. Pasaules medijos parādījušies satelīattēli no kādas karabāzes Baltkrievijas dienviddaļā, kur dažu dienu laikā parādījušās daudzas teltis. Šī, iespējams, ir Prigožina privātās armijas jaunā dislokācijas vieta, un, ja tā, tad atliek vien minēt, kurp tālāk vedīs viņu ceļš.

Tikām raidsabiedrība BBC veikusi eksperimentu Krievijā, apzvanot vairākus no „Vāgnera grupas” vervēšanas centriem. Uzdodoties par potenciāla algotņa radinieci, žurnāliste uzzinājusi, ka centri turpina darbību, pie tam līgumi tiekot slēgti joprojām ar „Vāgnera grupu”, nevis Krievijas militāro resoru. Tiesa, pēc visa spriežot, Prigožina avantūra būs liktenīga viņa izvērstajai mediju impērijai. 30. jūnijā Krievijas institūcija „Roskomnadzor” bloķēja tīmeklī Prigožina mediju holdinga „Patriot” resursus, un sestdien holdinga nozīmīgākās daļas, aģentūru RIA FAN, direktors Jevgeņijs Zubarevs paziņoja par darbības pārtraukšanu. Starp citu, holdinga „Patriot” daļa ir arī uzņēmums „Interneta izpētes aģentūra”, plašāk pazīstama kā „Prigožina troļļu ferma”. Var tikai minēt, kur sev pielietojumu atradīs šie dumpīgā oligarha rokaspuiši.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā.

Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām.

Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors.

Vāgners un popkorns

Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu.

„Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai.

Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā.

Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.”  

Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti.

Kad monstrs tepat aiz stūra

Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām.

Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes.

Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai.

Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.