Divas puslodes

Somijas valsts stūrētāju maiņa. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Andis Kudors.

Somijas valsts stūrētāju maiņa

Jo tuvāk nāca svētdien, 2. aprīlī, notikušās Somijas parlamenta vēlēšanas, jo mazāka saruka reitingu starpība starp trim ietekmīgākajiem pretendentiem: līdzšinējās premjerministres Sannas Marinas sociāldemokrātiem un diviem opozicionāriem – labēji centrisko Nacionālo koalīcijas partiju un labēji populistisko Somu partiju. Rezultātā visu trīs partiju rezultāti atšķiras vien par procenta desmitdaļām, tomēr ar šo starpību ir diezgan, lai valsts stūre nonāktu citās rokās. Par spīti tam, ka sociāldemokrāti pat nedaudz palielinājuši savu vietu skaitu parlamentā, viņi tomēr šoreiz palikuši trešajā vietā, jo abiem pārējiem konkurentiem pieaugums ir vēl ievērojamāks.

Vēlēšanu kausos izrādījusies par vieglu svērta premjeres Marinas spilgtā harizma un vadītājas dotības, kuras viņa apliecinājusi šajos krīžu gados, tai skaitā konsekventā Somijas virzīšana uz NATO, kas vaiņagojās ar oficiālu pievienošanos vakar. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē 2019. gadā otro pozīciju ieņem Somu partija, savukārt uz pirmo no trešās izvirzījusies Nacionālā koalīcijas partija, tradicionāli dēvēta vienkārši par Koalīciju. Trīs smagsvari sadalījuši savā starpā balsis, kuras zaudējuši Marinas valdības koalīcijas partneri – sociālistiskā Kreisā alianse, Zaļo līga un tradicionāli Somijas laukus pārstāvošā Centra partija.

Arvien tālāk pagātnē paliek trīsdesmit gadus ilgušais periods, kurā Somijas politikas pjedestālu savā starpā nemainīgi dalīja „lielais trijnieks” – sociāldemokrāti, centristi un Koalīcija. Kopš 2011. gada vēlēšanām viņiem piebiedrojies ceturtais konkurents – Somu partija. Tādējādi pie jaunās valdības veidošanas ķersies Nacionālās koalīcijas partijas līderis, politologs un karjeras politiķis Peteri Orpo, kuru Turku universitātes laikmetīgās vēstures profesors Vesa Varess raidsabiedrībai BBC raksturojis kā „ideālā znota tipu”.

No vienas puses, Somijas politikā nepastāv tāda nošķirtība starp labējām un kreisajām partijām, kāda tā ir kaimiņvalstī Zviedrijā. Samērā nesenā pagātnē ir tikusi veidota valdība ar Nacionālās koalīcijas premjeru un sociāldemokrātu piedalīšanos. Arī Somu partija kādu laiku ir bijusi labējā valdībā, kas gan beidzās ar frakcijas sašķelšanos, partijai aizejot no valdības, bet daļai mērenāko deputātu turpinot to atbalstīt. Nākamajās vēlēšanās šķeltnieki gan cieta fiasko, savukārt stingrās līnijas piekritēji atguva zaudētās pozīcijas. Vairums no kreisajām un centriskajām partijām ir paziņojušas, ka ar Somu partiju vienā valdībā nestrādās. Tad nu potenciālajam premjeram Orpo jāizšķiras, uz kuru pusi vērst skatu – vai pa labi, vai pa kreisi.

Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša

„Pagaidu tehnokrātu kabinets vai vēl vienas – sestās – ārkārtas vēlēšanas” – tā ticamāko politiskās situācijas attīstību Bulgārijā pēc svētdien notikušajām vēlēšanām aģentūrai „Reuters” raksturoja sabiedrisko attiecību un konsultāciju kompānijas „Teneo” politisko risku analītiķis Andrjuss Tursa. Tas nozīmē, ka Bulgārijā turpinās politiskas nestabilitātes periods, kas aizsākās pirms diviem gadiem. Jau piekto reizi šai periodā balsotāji devušies pie vēlēšanu urnām, un vēlētāju aktivitāte liecina par pagurumu – šoreiz tā ir vien nedaudz virs 40%. Krīze sekoja divpadsmit gadus ilgam posmam, kurā premjera krēslā ar nelieliem pārtraukumiem atradās partijas GERB līderis Boiko Borisovs. GERB ir bulgāru valodas abreviatūra no nosaukuma „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību”, un šī partija sevi pozicionē kā proeiropeisku un konservatīvu, lai gan tiek raksturota arī kā gana populistiska.

Daudziem ekspremjers Borisovs joprojām ir cienījams politikas veterāns un iespējams stabilitātes garants, citiem – hroniskās korupcijas nelaimes iemiesotājs. Šī gada februārī viens no bijušajiem Borisova valdības ministriem tika pakļauts Savienoto Valstu sankcijām saskaņā ar Magņitska likumu. Uz protestu viļņa, kas iezīmēja Borisova valdības pēdējos mēnešus, izvirzījās t.s. „pārmaiņu partijas”. Tādām pieskaitāma dziedātāja Slavi Trifonova 2020. gadā izveidotā partija „Ir tāda tauta” un divu Hārvarda universitātes absolventu Kirila Petkova un Asena Vasiļeva 2021. otrajā pusē dibinātā partija „Mēs turpinām pārmaiņas”, kura izveidoja aliansi ar 2018. gadā dibināto bloku „Demokrātiskā Bulgārija”.

Tomēr, atstūmušas  GERB no varas, „pārmaiņu partijas” aizvadītajos pāris gados ir spējušas izveidot tikai vienu ne sevišķi ilglaicīgu koalīcijas kabinetu. Pārējo laiku valsti vadīja prezidenta Rumena Radeva ieceltas tehnokrātu valdības; pēdējā no tām – neatkarīgā politiķa Giliba Doņeva vadībā kopš pagājušā gada augusta. Svētdienas vēlēšanās Borisova bloks savu situāciju nedaudz uzlabojis, Petkova un viņa sabiedroto bloks – pasliktinājis.

Trešajā vietā izvirzījusies ultranacionālistiskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, tai uz pēdām seko „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kas pārstāv etnisko minoritāšu intereses. Bet kopumā spēku samērs ir tāds, ka jaunas ilglaicīgākas valdības izveide jau atkal šķiet maz ticama. Aģentūras Reuters [roiterz] apskatnieks Stojans Nenovs vēlēšanām veltītajā publikācijā izsakās, ka abi lielākie sāncenši varētu piekrist vēl vienai tehnokrātu valdībai, kas varētu virzīt apstiprināšanai valsts budžetu un vienoties ar Eiropas Savienības institūcijām par pandēmijas krīzes kompensāciju piešķiršanu.

Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti

1991. gada februārī par toreizējās Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sastāvā esošās Melnkalnes Sociālistiskās republikas premjerministru kļuva tobrīd 29 gadus vecais Milo Džukanovičs, Melnkalnes Komunistu savienības biedrs un partijas nomenklatūras pārstāvis otrajā paaudzē. Kopš tā brīža un līdz pat pagājušajai svētdienai viņš atradās šīs Balkānu valsts varas virsotnē. Vispirms Džukanovičš nepilnus septiņus gadus bija premjerministrs, tad nepilnus piecus gadus prezidents, tad četrpadsmit gadus, ar nelieliem pārtraukumiem, atkal premjerministrs, bet kopš 2018. gada maija – atkal prezidents. Pa šo laiku sabruka kādreizējā Dienvidslāvija, bet Melnkalne kopā ar Serbiju izveidoja vispirms Dienvidslāvijas Savienoto republiku, pēc tam konfederatīvo Serbijas un Melnkalnes valstu savienību, līdz, visbeidzot, 2006. gadā melnkalnieši referendumā nobalsoja par atdalīšanos no šī kādreizējās federācijas relikta.

Kā zināms, reģionu satricināja asiņaini konflikti, kuri daļēji skāra arī Melnkalni. Pēc sakaru saraušanas ar Serbiju Melnkalne sāka tuvināties Eiropas Savienībai un NATO, pievienodamās Ziemeļatlantijas aliansei 2017. gadā. Džukanoviča vadītā partija pa to laiku pārtapa no Melnkalnes Komunistu savienības par Melnkalnes Demokrātisko sociālistu partiju. Tās ideoloģiskajā platformā laika gaitā komunismu nomainīja sociāldemokrātisms, tad kreisais nacionālisms, tad neoliberālisms, proeiropeiskums un eiroatlantisms ar populisma piedevu. Podgoricas varas gaiteņus pamazām pameta līdera kādreizējie līdzgaitnieki, taču viņš pats šais metamorfozēs palika nemainīgi valdošs. Milo Džukanoviča brālis Aleksandars nodibināja pirmo Melnkalnes privātbanku un aktīvi iesaistījās privatizācijas procesā, savukārt viņa māsa Ana Koraļeviča bija ietekmīga persona tiesu varas sfērā. Jo tuvāk šodienai, jo pamanāmāki kļuva signāli, ka ar Melnkalnes politisko varu viss nav kārtībā. Ilggadējo valsts līderi vainoja valsts nozagšanā un kleptokrātiskas sistēmas veidošanā, autoritārās vadības metodēs.

2020. gadā organizācija „Freedom House”savā demokrātijas reitingā mainīja Melnkalnes klasifikāciju no demokrātijas uz hibrīdrežīmu. Kopš 2019. gada valstī vairakkārt uzliesmojuši protesti, bet 2020. gada augustā Demokrātisko sociālistu partija pirmoreiz kopš savas tapšanas 1991. gadā zaudēja vēlēšanās opozīcijai. Milo Džukanoviča piekāpšanās trīsdesmit sešus gadus vecajam ekonomistam ar Oksfordas diplomu Jakovam Milatovičam prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā šķiet loģisks šī procesa noslēgums.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņojis, ka Krievija grasās kaimiņvalsts Baltkrievijas teritorijā izvietot taktiskos kodolieročus.

Francijas galvaspilsētā Parīzē un citās pilsētās aizvadītas kārtējās protesta akcijas pret valdības apstiprināto plānu, kas paredz paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem.

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu pirmdien, 27. martā, paziņoja par viņa valdības virzītās tiesu sistēmas reformas atlikšanu. Iepriekš reforma raisīja plašus protestus.

Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Sazināmies ar Birutu Zujāni Parīzē. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura arī dzīvo Parīzē.

Bibi piebremzē

Pirmdienas, 27. marta, pievakarē Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņoja, ka valdība uz mēnesi aptur asu sabiedrības reakciju izraisījušās tieslietu reformas īstenošanas procesu. Reforma paredz nozīmīgi mazināt Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas ietekmi, lielā mērā pakļaujot to nozīmīgākai izpildvaras kontrolei.

Jau vairākus mēnešus Izraēlā notiek protesti pret šo plānu, kas pēdējās nedēļās sasnieguši kulmināciju, simtiem tūkstošu izraēliešu iesaistoties protesta akcijās. Tiek lēsts, ka tie ir plašākie protesti pret valdību, kādi Izraēlā jebkad pieredzēti. Pagājušajā sestdienā kā pirmais no valdošās koalīcijas pārstāvjiem pret iecerēto reformas plānu izteicās aizsardzības ministrs un premjera partijas biedrs Joavs Gallants, pēc kam premjerministrs nekavējoties atlaida viņu no amata. Tobrīd Netanjahu apņēmība šķita nesatricināma, taču turpmākie notikumi piespieda viņu kaut nedaudz piekāpties. Vispirms Izraēlas lielākā arodbiedrību apvienība „Histadrut” izsludināja vispārēju streiku, kas paralizēja daudzu uzņēmumu, t.sk. lielas daļas medicīnas iestāžu un starptautiskās Ben Guriona lidostas darbību. Tajā pat laikā Izraēlas prezidents Isāks Hercogs vērsās pie premjerministra ar aicinājumu apturēt reformas virzīšanu. Šis ir visai neierasts solis Izraēlas valsts galvam, kura varas funkcijas pamatā nav saistītas ar iekšpolitiku.

Premjerministra Netanjahu lēmums atlikt procesa virzību lielākoties tiek vērtēts pozitīvi, vairumam analītiķu gan norādot, ka tā ir tikai relatīva piekāpšanās nolūkā iegūt laiku. Pie tam tā likusi premjerministram slēgt nozīmīgu darījumu arī ar vienu no dzelžainākajiem reformas atbalstītājiem – nacionālās drošības ministru, radikāli labējās partijas „Ebreju spēks” līderi Itamaru Ben Gviru, pilnvarojot viņu pārraudzīt jaunas spēka struktūras – Nacionālās gvardes – izveidi. Konceptuāli par šādas struktūras nepieciešamību tiek spriests jau kopš pagājušā gada maijā notikušajām sadursmēm starp ebreju un palestīniešu izcelsmes iedzīvotājiem. Tomēr tagad izskan viedoklis, ka šis jaunais veidojums kļūšot par ministra Ben Gvira „privāto miliciju”, kuru šis radikālais nacionālists laidīšot darbā pirmām kārtām pret palestīniešiem.

Krievijas kodolieroči Baltkrievijā

25. martā Krievijas vadonis Putins paziņoja, ka viņa valsts plānojusi izvietot taktiskos kodolieročus savas kaimiņvalsts un sabiedrotās Baltkrievijas teritorijā. Tas ir zīmīgs solis, jo līdz šim Krievijas kodolieroči ārpus tās teritorijas izvietoti netika. Pie tam Kremļa saimnieks steidzās uzsvērt, ka kodolieroču kontrole netiks nodota baltkrievu pusei, kas būtu klajš kodolieroču neizplatīšanas vienošanos pārkāpums.

Taktiskie kodolieroči, kas paredzēti lietošanai kaujas laukā, ir salīdzinoši mazjaudīgi. To ražošana un izvietošana līdz šim nav tikusi kontrolēta starptautisko līgumu ietvaros, tāpēc nav droši zināms, cik un kādi šie ieroči ir Krievijas rīcībā, un kur tie ir izvietoti.

Daudzas Krievijas ieroču sistēmas ir iespējams izmantot gan ar konvencionālo, gan ar kodolmunīciju. Cita starpā Krievijas taktiskie kodolieroči varētu būt izvietoti Kaļiņingradas apgabalā, par ko jau pagājušā gada februārī izteica aizdomas Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anašausks. Attiecīgi, šādu ieroču izvietošana Baltkrievijā maz ko mainītu kopējā militāri stratēģiskajā situācijā reģionā. Savienoto Valstu reakcija uz Putina paziņojumu bijusi visai mērena, paziņojot, ka šobrīd neesot pazīmju, ka Krievija gatavotos izmantot kodolieročus.

Vakar, 28. martā, ar oficiālu paziņojumu Krievijas taktisko kodolieroču sakarā nāca klajā Baltkrievijas ārlietu ministrija. Tajā teikts, ka šis solis ir atbilde uz bezprecedenta spiedienu, kuru pret Baltkrieviju pēdējos gados vērsušas Savienotās Valstis un to sabiedrotie.

Francija atkal protestē

Kopš janvāra otrās puses Francijā, jo sevišķi Parīzē, nerimt protesti pret premjerministres Elizabetes Bornas valdības rosinātajiem grozījumiem valsts pensiju likumā, paaugstinot pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem. Arī pēc šiem grozījumiem pensionēšanās vecums Francijā būs zemāks nekā jebkurā no tās kaimiņvalstīm, kur tas ir 65 vai 67 gadi.

Jaunu protestu uzbangojumu izraisīja valdības lēmums pieņemt likuma grozījumus Francijas Konstitūcijas 49. panta 3. daļas paredzētajā kārtībā, proti, bez parlamenta balsojuma. Šādu likumdošanas aktu apturēšana iespējama vienīgi, parlamentam izsakot neuzticību valdībai, bet divi neuzticības balsojumi pēdējās nedēļās nav guvuši parlamenta atbalstu.

Pēdējās desmit dienās Francijas pilsētu ielās devušies simti tūkstošu protestētāju un arī rekordliels skaits policistu, jo valdība bažījas par nopietniem apdraudējumiem sabiedriskajai kārtībai. Naktīs Parīzē un citās pilsētās veidojas vardarbības perēkļi, kur ielās tiek kurti sārti, tiek aizdedzinātas automašīnas, notiek demolēšana. Streiki aptvēruši naftas pārstrādes, atkritumu izvešanas, dzelzceļa, aviotransporta un izglītības nozares. Izskan pārmetumi policijai par krīzes saasināšanu, veicot nepamatotus arestus un lietojot pārmērīgu spēku pret protestētājiem. Tas apgalvots vairāk nekā 30 juristu parakstītā vēstulē, ka s nosūtīta izdevumam „Le Monde”. Savukārt izdevuma „Le Parisien” rīcībā nonākusi Francijas izlūkdienestu sagatavos ziņojums, kurā teikts, ka policijas brutalitāte var tikai uzkurināt niknumu un pretošanās vēlmi jauniešos, kuru intereses plānotā pensiju reforma šobrīd praktiski neskar. Tikām iekšlietu ministrs Žeralds Darmanēns norādījis, ka sadursmēs ar protestētājiem traumas guvuši daudzi policisti. Kā zināms, protestu dēļ tika atcelta plānotā Lielbritānijas karaļa Čārlza III valsts vizīte Francijā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vai Tramps sēdēs? Putins starp Hāgu un Pekinu. Aktualitātes analizē "Delfi Plus" redaktors Andris Kārkluvalks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa.

Putins starp Hāgu un Pekinu

17. martā Starptautiskās krimināltiesas prokurors, britu jurists Karims Ahmads Hans parakstīja aresta orderi divām personām: Krievijas Federācijas prezidenta pilnvarotajai bērnu tiesību jautājumos Marijai Ļvovai-Belovai un Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam. Apsūdzības saturs – tūkstošiem bērnu pretlikumīga izvešana no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krieviju, pārkāpjot veselu četru starptautisku konvenciju noteikumus.

Tagad ikvienas no 123 Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstu varas iestādēm, ja apsūdzētais Putins jebkādā veidā vai statusā nonāks viņu teritorijā, pienākums būs viņu arestēt un nogādāt tiesas rīcībā Hāgā. Vācijas tieslietu ministrs Marko Bušmans kā pirmais paziņojis, ka viņa valsts Putina sakarā nekavēsies izpildīt tiesas prasību. Līdz šim Starptautiskā krimināltiesa izdevusi aresta orderus diviem pie varas esošiem līderiem – Sudānas prezidentam Omāram el-Bašīram un Lībijas līderim Muamaram Kadāfi. Kadāfi jau dažus mēnešus vēlāk tika nogalināts, savukārt el-Bašīrs – gāzts apvērsumā 2019. gadā, šobrīd tiek tiesāts Sudānā un, lai gan šī valsts neatzīst Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju, ļoti iespējams, tiks izdots tiesāšanai Hāgā. Putins tagad pievienojies kā trešais šai spilgtajai diktatoru kompānijai, un var tikai minēt, kas viņa gadījumā ticamāks – Kadāfi vai Bašīra liktenis.

Tikām Krievijas mediji nedēļas nogalē izplatīja vēstījumus par pēkšņu Kremļa saimnieka ierašanos Krimā, kur šobrīd atzīmē Krievijas īstenotās aneksijas devīto gadadienu. Nekādu plašu svinību ar vadoņa piedalīšanos gan nebija – vien tikšanās ar vietējām amatpersonām. Pēc tam parādījās videomateriāli ar Putina uzturēšanos kauju sagrautajā Mariupolē naktī no sestdienas uz svētdienu. Tas, ka gan Sevastopolē, gan Mariupolē vadonis bija redzams pats stūrējam auto, pie tam drošības pasākumi šķita neierasti vaļīgi, atkal licis uzvirmot valodām par to, ka Putinu dažos gadījumos mēdz aizstāt dubultnieks.

Bet visnozīmīgākais notikums pēdējās dienās, protams, ir Ķīnas Tautas republikas valsts un kompartijas līdera Sji Dziņpina divu dienu vizīte Maskavā. Pekinas viesis tika uzņemts ar visu iespējamo godu un laipnību, nepārprotami uzverot, cik svarīga šībrīža Krievijai ir kaimiņvalsts draudzība. Ielas rotāja vizītei veltīti plakāti, savukārt pieczvaigžņu viesnīca, kurā augstais viesis uzturējās, esot līdzās parkam ar Ķīnai raksturīgu augu stādījumiem, numuri iekārtoti, ņemot vērā fen-šui principus.

Abu vadoņu kopīgajos publiskajos iznācienos netrūka smaidu, rokasspiedienu, savstarpēju uzslavu un sēdēšanas līdzās pie pavisam neliela izmēra galda. Publiskajā retorikā dominēja klišejiskie motīvi par izcilajām savstarpējām attiecībām un gatavību tālākai produktīvai sadarbībai. Rietumiem tika ierastie pārmetumi par centieniem dominēt pasaulē un nevēlēšanos vienoties, t.sk. pieņemt t.s. „miera plānu”, ar kuru pirms dažām nedēļām nāca klajā Ķīnas līderis. Konkrētākas iespējamās sadarbības detaļas aiz šīm spožajām dekorācijām gan grūti samanāmas.

Vai Tramps sēdēs?

Policija Ņujorkā un arī vairākās citās Savienoto Valstu pilsētās šonedēļ veikusi drošības pasākumus iespējamiem vardarbīgiem protestiem. Tas noticis pēc tam, kad eksprezidents Donalds Tramps sociālajos tīklos aicinājis savus atbalstītājus iziet ielās, ja viņš tiktu arestēts. Runa ir par izmeklēšanu, kuru pret Trampu ierosinājis Ņujorkas pilsētas galvenais prokurors Elvins Bregs. Apsūdzības pamatā nav, kā varētu iedomāties, eksprezidenta darbības, atrodoties amatā, vai prezidenta Baidena inaugurācijas laikā, bet gan epizode 2016. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Tolaik pornozvaigzne Stormija Denielsa piedāvāja medijiem pārdot stāstu par savu seksuālo sakaru ar Trampu 2006. gadā. Prezidenta kandidāta komandas locekļi samaksājuši viņai 130 000 dolāru par mutes turēšanu, kas pats par sevi nav nelikumīgi, taču noformējuši to kā maksu par juridiskiem pakalpojumiem. Tas ir iemesls apsūdzībai grāmatvedības atskaišu viltošanā, par ko Ņujorkas štata likumi paredz līdz četriem gadiem ilgu cietumsodu vai naudas sodu. Viss liecina, ka piesēdētāju žūrija, kuru prokurors Bregs sasaucis, lai izvērtētu apsūdzības izvirzīšanu, šais dienās beigs darbu. Ja Tramps tiks apsūdzēts, viņam būs jāierodas Ņujorkas tiesā, kur ar viņu veiks visas tradicionālās procedūras – pirkstu nospiedumu noņemšanu, fotografēšanu pretskatā un sānskatā, u.tml. Tad tiesnesis pieņems lēmumu par drošības līdzekli, kas, vismaz teorētiski, var būt arī apcietinājums.

Trampa pārstāvji jau paziņojuši, ka eksprezidents, kurš šobrīd uzturas Floridā, izpildīs tiesas norādījumus. Domājams, ka process šādā gadījumā varētu ilgt vairākus gadus, un nākamās prezidenta vēlēšanas Donalds Tramps, visdrīzāk, sagaidītu apsūdzētā statusā. Principā Savienoto Valstu likumi neliedz kandidēt un tikt ievēlētam nedz apsūdzētajam, nedz pat notiesātajam, bet, protams, notiesājošs spriedums būtu nozīmīgs arguments priekšvēlēšanu cīņā. Kas attiecas uz potenciāli iespējamo spriedumu, tiek lēsts, ka tas visdrīzāk varētu būt naudassods; cietumsods par šāda rakstura nodarījumu esot maz ticams.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sji Dziņpina trešais termiņš prezidenta amatā. Protesti Izraēlā. Klusā okeāna reģiona drošība. Aktualitātes pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Jakobs Luffts Izraēlā un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

Imperators Sji

10. martā ar Visķīnas Tautas pārstāvju kongresa balsojumu Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs Sji Dziņpins tika apstiprināts uz trešo termiņu Ķīnas Tautas republikas Valsts priekšsēdētāja, respektīvi, prezidenta amatā. Šī ievēlēšana gan uzskatāma vairāk par formālu soli, jo Ķīnā, kas faktiski ir vienpartijas valsts, būtiskā varas pozīcija ir kompartijas ģenerālsekretāra amats. Tajā Sji trešoreiz tika apstiprināts partijas kongresā pagājušā gada novembrī. Tādējādi viņš kļuva par pirmo komunistiskās Ķīnas līderi pēc valsts dibinātāja Mao Dzeduna, kurš ieņem partijas vadītāja amatu ilgāk nekā divus termiņus.

Tagad, stājoties arī prezidenta amatā, viņš Mao ir savā ziņā pārspējis, jo pēdējais, kaut būdams faktiskais valsts vadītājs no 1949. līdz savai nāvei 1976. gadā, tomēr visu laiku neieņēma formālo valsts galvas posteni.

Pašreizējais līderis arvien biežāk tiek salīdzināts ar pagājušā gadsimta diktatoru, kura laikā Ķīnas sabiedrība piedzīvoja graujošus sociālos un politiskos eksperimentus, kas prasīja miljonu dzīvības. Pēc Mao nāves viņa sekotājs Dens Sjaopins centās mazināt diktatoriskas varas potenciālu, ieviešot divu termiņu limitu valsts un partijas vadītājiem, kā arī striktāk nošķirot valsts un partijas varas funkcijas. Nācis pie varas 2012. gadā, Sji Dziņpins ķērās pie Dena politiskā mantojuma noārdīšanas, restaurējot sistēmu, kurā partija stingrāk kontrolē valsti, savukārt ģenerālsekretārs – partiju. 10. marts uzskatāms par zināmu šī procesa vaiņagojumu.

11. martā kongress apstiprināja arī jaunu premjerministru – agrāko Šanhajas partijas komitejas vadītāju Li Cjanu, kurš jau šī gadsimta sākumā kā partijas funkcionārs strādājis toreizējā Džedzjanas provinces partijas organizācijas vadītāja Sji Dziņpina pakļautībā. Viņš nomainījis šai postenī līdzšinējo valsts vadītāju Li Kecjanu, kurš savulaik tika uzlūkots kā viens no Sji iespējamajiem konkurentiem cīņā par valsts līdera vietu.

Jaunajam premjerministram jāīsteno valsts aparāta reformas, kas, cita starpā, paredz personāla kvantitatīvu samazināšanu par 5% nākamo piecu gadu laikā. Paredzēts veidot jaunu finanšu sfēru kontrolējošu institūciju – Nacionālo finanšu regulācijas administrāciju, kura koncentrēs savās rokās funkcijas, kas agrāk bija sadalītas starp vairākām citām institūcijām.

Kā norāda analītiķi, Pekina veido nozares superkontolieri, baidoties no finanšu sfēras destabilizācijas. Tā ir ne tikai reakcija uz pašreizējām ekonomikas problēmām, bet iekļaujas plašākā politiskā tendencē – panākt privātās sfēras, sevišķi informācijas un sakaru tehnoloģiju uzņēmumu darbošanos kompartijas noteikto stratēģisko mērķu labā. Tomēr jo vairāk koncentrēta vara, jo smagāka atbildība gulstas uz tās līdera pleciem. Un problēmas, ar kurām šobrīd sastopas Ķīna, nav viegli ceļamas – ekonomikas bremzēšanās, demogrāfijas situācijas pasliktināšanās, spriedzes pieaugums attiecībās ar Rietumiem.

Atomzemūdenes, kam jāiegrožo Pekina

Drošības pakts, kuru 2021. gada septembrī noslēdza Savienotās Valstis, Lielbritānija un Austrālija, šonedēļ ieguva konkrētākas aprises, triju valstu līderiem tiekoties samitā Sandjego, Kalifornijā. Tika oficiāli paziņots par kopīgu ar atomdzinējiem darbināmu zemūdeņu būvniecības programmu, kuras ietvaros šīs desmitgades otrajā pusē sāksies britu zemūdeņu flotes atjaunošana un papildināšana, bet nākamās desmitgades sākumā savas pirmās atomzemūdenes iegūs Austrālija.

Jaunbūvējamo zemūdeņu pamatā ir Lielbritānijā izstrādāts dizains, t.sk. kompānijas „Rolls-Royce” konstruētie reaktori, taču tajās tiek izmantotas visās trīs valstīs radītas tehnoloģijas. Tāpat Austrālija plāno iegādāties vairākas visjaunākā dizaina amerikāņu t.s. „Virdžīnijas” klases atomzemūdenes.

Uzstājoties samita laikā ASV prezidents Džo Baidens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs un Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks pauda, ka šī sadarbība nākšot par labu globālajai drošībai un stabilitātei. Gluži citās domās ir Pekinā, ciktāl netiek slēpts, ka alianses mērķis ir līdzsvarot Ķīnas militāri politiskās ambīcijas Klusā okeāna reģionā. Vakar izplatītajā Ķīnas ārlietu ministrijas paziņojumā teikts, ka trīs pakta partnervalstis „iet arvien tālāk pa kļūdu un briesmu ceļu”. Tiek prognozēts, ka Austrālijas iesaistīšanās Pekinas militārā atturēšanā var ietekmēt ekonomiskos sakarus ar Ķīnu, kas ir Austrālijas lielākais tirdzniecības partneris.

Izraēla iziet ielās

Jau drīz pēc pašreizējā Izraēlas ministru kabineta apstiprināšanas pagājušā gada nogalē valstī sākās protesti pret valdošās koalīcijas rosinātajām likumdošanas izmaiņām. Tās paredz, pirmkārt, nozīmīgu Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas vājināšanu. Līdz šim tiesnešus, t.sk. Augstākajā tiesā, amatā iecēla komiteja, kuru veidoja amatā esoši tiesneši, Izraēlas Advokātu asociācijas, parlamenta un valdības pārstāvji, pie kam visu pušu ietekme komitejā bija līdzsvarota.

Jaunā likumdošana paredz padarīt valdību par dominējošo procesā, attiecīgi tiesu vara kļūtu daļēji atkarīgu no izpildvaras. Tāpat tiek būtiski paaugstinātas prasības likuma noraidīšanai Augstākajā tiesā, proti, kvorumam nepieciešama pilnīgi visu locekļu piedalīšanās un četrām piektdaļām jānobalso pret attiecīgo likumu. Pie tam paredzēts, ka parlaments – Knesets – tomēr var no jauna virzīt un pieņemt likumus, kurus Augstākā tiesa atzinusi par nekonstitucionāliem. Ministru juridiskos padomniekus, kuri līdz šim bija neatkarīgi eksperti, paredzēts nomainīt ar ministru pakļautībā esošiem ierēdņiem, kuru ieteikumi valdības locekļiem būs daudz mazākā mērā saistoši.

Augstākās tiesas priekšsēdētāja Estere Hajuta un valdības juridiskā padomniece Gali Baharava-Miara jau nodēvējušas valdības iniciatīvas par prettiesiskām.

Februāra vidū, kad izmaiņas tika pieņemtas pirmajā lasījumā, Izraēlas prezidents Ichaks Hercogs aicināja valdību apturēt procesu un rūpīgāk diskutēt jautājumu. Tomēr kabinets, kura priekšgalā ir Izraēlas labējās politikas patriarhs Benjamins Netanjahu, spītīgi turpina izmaiņu virzīšanu Knesetā. Tāpat tiek virzītas izmaiņas, kas padarīs sarežģītāku premjerministra atcelšanu, balstoties korupcijas apsūdzībās, kādas, kā zināms, joprojām ir izvirzītas Netanjahu. Kā apgalvo valdošā koalīcija, izmaiņas uzlabošot Izraēlas demokrātiju. Tikām masu protesti pagājušajos mēnešos kļuvuši arvien daudzskaitlīgāki, pēdējās dienās sniedzoties simtos tūkstošu. Protestētāji bloķējuši vairākas automaģistrāles, notikušas sadursmes ar policiju. Tiek ziņots, ka 11. martā ielās izgājis pusmiljons cilvēku, kas, kā lēš, ir plašākie protesti Izraēlas valsts vēsturē.

Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp).

Gruzija globālajās krustcelēs

Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā.

Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto.

Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā

Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss.

Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām.

Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma.

„Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku

Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi.

Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki.

5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”.

Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu.

Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā.

Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai?

Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku.

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu

Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu.

Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca.

Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi.

Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni?

24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem.

Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs.

Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus.

Sagatavoja Aidis Tomsons.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vai atceraties 22. februāri pirms gada? Toreiz soctīkli bija pilni ar fragmentiem no Krievijas televīzijā rādītās sasauktās Drošības padomes sēdes, kur visiem publiski bija jāatbalsta Doneckas un Luhanskas neatkarības atzīšanu. Toreiz Krievijas ārējās izlūkošanas vadītājs Sergejs Nariškins vēl putrojās savos izteikumos un jutās kā tāds skolnieks Putina priekšā. Tad sekoja Putina uzrunu televīzijā, kad jau vairums saprata, ka nu būs slikti. Bija palikušas divas dienas līdz plaša kara sākumam.

24. februārī apritēs gads, kopš Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Šī gada laikā ik dienu ziņots par aktualitātēm gan Ukrainā, gan ap to, un ar karu saistītās informācijas ir bijis ļoti daudz. Visu šo nedēļu Krustpunktā runājam par dažādām sociālajām, ekonomiskajām, finansiālajām sekām, kādas šis karš ir izraisījis, bet raidījumā Divas puslodes vērtējam, kas ir noticis kara laukā un arī politikā gada laikā un kas arī notiks tālāk. Diskutē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis un pētnieks Mārcis Balodis unLatvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk.

Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts.

Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.

Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns.

Sīrijas nedienas

Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā.

Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta.

Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties.

Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces.

Kremlim draudzīgās balsis

Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.”

Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu.

Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini.

12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses.

Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā

Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas.

Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu.

Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis.

Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni

6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori.

Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku.

Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras.

Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām.

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības

3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa.

Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu.

Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās.

Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu.

Bīstamais balons

Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma.

Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes.

Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējās dienās sabiedrību ne tikai Latvijā sašūpojis Starptautiskās Olimpiskās komitejas rosinājums diskutēt par veidu, kā ļaut olimpiskajās spēlēs piedalīties arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Protams, grūti pateikt, kas būs pēc pusotra gada, kad spēles notiks, bet kara laikā šī ir pamatīga problēma. Lai arī kā dažiem gribētos, sportu no politikas pilnībā nodalīt nav iespējams. 

Raidījuma beigu daļā laiku veltīsim vēl vienam notikumam - prezidenta vēlēšanām Čehijā. Tur nepārprotami ir vērojama līdzšinējās politikas maiņa. Čehijas vēlētāji ir izteikuši neuzticību iepriekš īstenotai politikai, jāsecina, ka karš Čehiju ir mainījis. 

Aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Aldis Austers, "Delfi" grupas sporta medija "MVP" galvenais redaktors Ingmārs Jurisons, Latvijas TV "Sporta studijas" producents un Latvijas Radio podkāsta "Drošinātājs" līdzautors Dīvs Reiznieks un politologs Kārlis Daukšts.

Cik pieņemama agresorvalstu sportistu dalība olimpiskajās spēlēs?

Starptautiskā olimpiskā komiteja pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, ka tā aicina pētīt veidus, kā atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem atgriezties starptautisko sacensību apritē. Kā norādīts paziņojumā, komiteja esot konsultējusies ar dažādām federācijām, pašiem sportistiem un nacionālajām olimpiskajām komitejām. Un esot nonākusi pie secinājuma, ka ir jāciena visu sportistu tiesības, izslēdzot diskrimināciju. Viņuprāt, valdības nedrīkstētu izlemt, kuri sportisti var piedalīties sacensībās un kuri nē. Primāri šis attiecas uz vasaras olimpiskajām spēlēm, kas jau nākamgad notiks Francijā.

Protams, Olimpiskajās spēlēs nedrīkstēšot skanēt Krievijas himna un parādīties Krievijas karogs. Šie sportisti varētu startēt vien kā neitrāli sportisti.

Šis paziņojums pirmkārt satricināja Ukrainu. Tā uzreiz vēstīja, ka nepiedalīsies spēlēs, ja tajās būs Krievijas un Baltkrievijas sportisti.  Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šo Starptautiskā olimpiskā komitejas paziņojumu ir nodēvējis par mēģinājumu parādīt pasaulei, ka terors var būt pieņemams un ka „ir iespējams pievērt acis uz to, ko Krievija dara ar Hersonu, ar Harkivu, ar Bahmutu, ar Avdijivku”. Viņš arī atgādināja par 1936.gada vasaras olimpiskajām spēlēm Berlīnē, kuras notika nacistu varas laikā. Ka reiz jau „ir bijusi arī nozīmīga olimpiskā kļūda. Olimpiskās kustības un teroristisku valstu ceļi noteikti nedrīkst krustoties”.

Arī Latvijā Starptautiskās olimpiskās komitejas paziņojums uztverts ļoti kritiski, līdzīgi to nosodījušas kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers Latvijas Televīzijā 30.janvāri teica, ka, ja situācija kara laukā nemainīsies un Krievijas un Baltkrievijas sportistiem ļaus piedalīties olimpiskajās spēlēs, Latvijas sportisti tajās nepiedalīšoties.  

Prezidenta vēlēšanas Čehijā

Kad janvāra vidū notikušajās Čehijas prezidenta vēlēšanās neviens no kandidātiem neieguva nepieciešamo 50 procentu vēlētāju atbalstu, kļuva skaidrs, ka otrajā kārtā cilvēkiem nāksies izšķirties starp diviem diezgan pretējiem politiskajiem uzskatiem. Gandrīz līdzvērtīgu atbalstu – 35 procentus – bija ieguvuši divi prezidenta kandidāti – 61 gadu vecais armijnieks, kādreizējais Čehijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Petrs Pavels un bijušais premjerministrs, biznesmenis, viens no bagātākajiem Čehijas cilvēkiem – Andrejs Babišs.

Babišs tiek raksturots kā populists, kurš spējis iemantot vēlētāju uzticību ar labām runas dāvanām. Savukārt Pavels, kā jau armijas cilvēks, nav bijis tieši saistīts ar politiku, līdz ar to daudzi viņu uztvēra kā politiski neitrālu kandidātu.

Lai arī Čehijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, netrūkst ekonomisko izaicinājumu, šajās vēlēšanās būtiska nozīme bija karam Ukrainā. Tieši karš bija kā katalizators, kādēļ daudzi izšķīrās balsot par vienu vai otru kandidātu. Kamēr Pavels pauda skaidru atbalstu Ukrainai, solot tai visāda veida atbalstu, ekspremjers Babišs sevi pozicionēja kā miera nesēju. Viņš apgalvoja, ka sāncenša retorika un rīcība var ieraut Čehiju karā ar Krieviju, bet viņš darīšot visu, lai to nepieļautu.

Tomēr nedēļas nogale parādīja, ka Čehijas pilsoņu nepārprotamas simpātijas ir Ukrainas pusē. Vairāk nekā 58 procenti nobalsoja par Pavelu, kamēr par Babišu vien nepilni 42 procenti. Turklāt vēlētāju aktivitāte izrādījās neierasti augsta un sasniedza 70 procentus.

Kā ierasts pēc vēlēšanām, daudzi steiguši apsveikt jauno prezidentu. To izdarījis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, savā "Twitter" kontā ierakstot čehu valodā sveicienu un reizē paužot cerību uz "personīgo sadarbību Ukrainas un Čehijas tautu labā un vienotas Eiropas interesēs".

Pavels nomainīs prezidenta amatā Milošu Zemanu, kas līdz Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā centās veidot ciešākas attiecības ar Maskavu un Pekinu. Viņš arī bija paudis atbalstu Babišam.

Vēl jāpiebilst, ka par Babišu balsoja Ungārijai tuvie pierobežas rajoni, un daudzi komentētāji norādījuši, ka Babiša uzvaras gadījumā Eiropā būtu vēl viena prokrieviski noskaņota valsts.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.