Divas puslodes

Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Olafs un „Leopardi”. Aktualitātes komentē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan?

Pagājušā gada decembrī Ukrainas armijas virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs intervijā izdevumam „The Economist” nosauca bruņutehnikas apjomu, kas viņam būtu nepieciešams, lai uzvarētu agresorvalsts Krievijas armiju. Tie ir 300 tanki, 600 līdz 700 kājnieku kaujas mašīnas un 500 haubices. Tas bija nepārprotams norādījums Ukrainas sabiedrotajiem, kādu militāro palīdzību cer saņemt Kijiva.

Vairāk nekā mēneša laikā, kas pagājis kopš šīs intervijas, paredzamie atbalsta apjomi ieguva arvien konkrētākas aprises, līdz tika izziņoti un komentēti pēdējā Ukrainu atbalstošās koalīcijas valstu aizsardzības ministru sanāksmē aviācijas bāzē Ramšteinā 20. janvārī. Sanāksmē prezidējušais Savienoto Valstu aizsardzības sekretārs Loids Ostins raksturoja šo palīdzības paketi kā „ļoti, ļoti jaudīgu”.

Savienotās Valstis paredzējušas piegādāt 59 kājnieku kaujas mašīnas „Bradley”, 90 bruņutransportierus „Stryker” un vairākus simtus citu militāro transportlīdzekļu; līdzīgu tehniku Ukrainai piegādās arī Kanāda un Zviedrija. Dānija gatavojas piegādāt 19 Francijā ražotās pašgājējas haubices „Caesar”,  tāpat artilērijas piegādes gaidāmas no citām valstīm, t.sk. vairāki desmiti haubiču no Igaunijas. Ļoti nozīmīga ir pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot” piegāde, ko apsolījušas Savienotās Valstis un arī Nīderlande. Tas būtiski uzlabos Ukrainas spējas novērst iznīcinošos Krievijas raķešu triecienus tās pilsētām. Tāpat palīdzības pakete ietver lielu daudzumu prettanku un pretgaisa aizsardzības ieroču, munīcijas u.c. kara materiālu.

Tomēr arī Ramšteinā neatbildēts palika jautājums par iespējamo Rietumu ražojuma tanku piegādi Ukrainai. Vienīgi Lielbritānija bija paziņojusi, ka plāno piegādāt 14 tankus „Challenger” 2, kas britu armijas bruņojumā ir kopš pagājušā gadsimta nogales. Taču Kijivas cerības pirmām kārtām saistījās ar Vācijā ražoto tanku „Leopard” piegādi, ciktāl šīs kaujas mašīnas saražotas krietni lielākā skaitā un ir ne vien Bundesvēra, bet arī daudzu citu Eiropas armiju arsenālā. Savu tehnisko parametru dēļ „Leopardi” tiek uzskatīti par piemērotākajiem Ukrainas armijas vajadzībām. Šai jautājumā ledus šķiet izkustējies vakar, kad parādījās ziņas par Berlīnes gatavību piegādāt šos tankus Ukrainai, kā arī piekrist to piegādēm no citu valstu arsenāliem.

Olafs un „Leopardi”

Jau kopš pagājušā gada tīmekļa žargona vārdnīcās parādījies apzīmējums ‘scholzing’ ar nozīmi „apsolīt, bet nepildīt solīto”. Tā etimoloģijā nav grūti nojaust Vācijas kanclera uzvārdu un viņa Ukrainas kara kontekstā sapelnīto nelāgo reputāciju. Vācijas palīdzība Ukrainai, t.sk. militārā, nav maza, taču tā pastāvīgi atpaliek no cerētā. Pēdējos mēnešos par gluži simbolisku bija kļuvis vācu tanku „Leopard 2” piegādāšanas, respektīvi, nepiegādāšanas motīvs Ukrainai. Tika minēti dažādi iemesli, t.sk. nepietiekamais šo kaujas mašīnu skaits pašas Vācijas arsenālā, vēlme vispirms nodrošināt NATO valstu armiju vajadzības, apmācītu ukraiņu ekipāžu trūkums. Tomēr tika minēts, ka faktiskie motīvi varētu būt citi, proti, Vācijas nevēlēšanās izrādīties pārāk krasā konfliktā ar Krieviju un vācu politiskās vides sirgšana joprojām ar vecajām kaitēm – „šrēderizāciju” un „putinsaprašanu”, respektīvi, personiskām saitēm ar Kremļa režīmu vai cerībām nomierināt agresoru ar zināmu piekāpšanos.

Tuvojoties kārtējās Ramšteinas tikšanās datumam 20. janvārī, pastāvīgi auga gan sabiedriskās domas, gan diplomātiskais spiediens. Tanku problēma tika meklēta Vācijas aizsardzības ministres Kristīnes Lambrehtas demisijā 19. janvārī, lai gan šai demisijai netrūka arī citu motīvu. Tajā pašā dienā neizdevās opozīcijā esošo Vācijas kristīgo demokrātu mēģinājums panākt attiecīgo lēmumu ar Bundestāga balsojumu.

Piektdien Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis paziņoja, ka viņa valsts lūgs Vācijas piekrišanu piegādāt Polijas rīcībā esošos „Leopardus” Ukrainai, un izteicās, ka varētu tos nosūtīt arī bez šādas atļaujas. Pirms dažām dienām telekanāls „Sky News Arabia” izplatīja neoficiālu informāciju, ka vācu politiķi privātās sarunās esot pauduši, ka piekritīšot piegādāt ukraiņiem „Leopardus”, ja amerikāņi būs gatavi piegādāt savus tankus „Abrams”.

Visbeidzot 24. janvāris, šķiet, ir nesis izšķirošo lūzumu. Vispirms telekanāls CNN un izdevums „New York Times” citēja anonīmu amerikāņu politiķu teikto, ka prezidenta Baidena administrācija tuvākajās dienās varētu paziņot par savu tanku piegādi Ukrainai, bet pievakarē vācu izdevums „Der Spiegel” kā pirmais izplatīja ziņu, ka par „Leopardu” piegādi pozitīvu lēmumu pieņemis arī kanclers Šolcs.

Sagatavoja Eduards Liniņš.    

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa.

Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi.

Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas?

Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs.

Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli.

Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās?

Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona

Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi.

Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams.

Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma.

Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk.

Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda

14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī.

Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču.

Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata.

Ģenerāļi atkal zirgā

Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem.

Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās.

Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi.

Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji. 

Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem.

Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko.

Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes.

Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi

30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru.

Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti.

Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu.

Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību.

Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru.

Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO

Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt.

„Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto.

Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu.

Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē.

Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40.

Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pievēršam uzmanību tam, kas notiek Romas Katoļu baznīcā un arī Vatikānā. Vecgada dienā mūžībā devās iepriekšējais pāvests Benedikts XIV. Viņa nāve pievērš skatu šai pasaulē mazākajai, bet salīdzinoši ietekmīgajai valstij.

Otru raidījuma daļu veltām Gruzijai. Eiropas Parlaments ir aicinājis ieviest sankcijas pret Gruzijas premjerministru un viņam pietuvinātiem cilvēkiem, spriedzes pamatā ir bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili atrašanās Gruzijas cietumā. Valdošās partijas ģenerālsekretārs paziņojis, ka valsts ir gatava pat atteikties no virzības uz Eiropas Savienību, bet Saakašvili no cietuma neizlaidīs. 

Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēku – docents Andris Priede un profesore Laima Geikina, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere un Leonards Inkins.

Pāvesta Benedikta otrā aiziešana

2022. gada pēdējā dienā savu mūža gājumu noslēdza Jozefs Aloizs Racingers, daudz plašāk pazīstams kā pāvests Benedikts XVI, Romas katoļu baznīcas galva no 2005. līdz 2013. gadam. Kardinālu konklāva ievēlēts pēc tam, kad mūžībā bija devies viņa priekšgājējs – harizmātiskais Jānis Pāvils II; pāvests Benedikts kļuva par pirmo vācieti šai amatā pēc teju tūkstoš gadus ilga pārtraukuma. Viņa ievēlēšana tika uzlūkota kā zināma Katoļu baznīcas tradicionālistiski orientētās ievirzes uzvara.

Savas karjeras sākumā vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis kā akadēmisks teologs, viņš bija viena no nozīmīgākajām autoritātēm baznīcas doktrīnas jautājumos, pirms savas ievēlēšanas vadot Romas Kūrijas Ticības doktrīnas Svēto kongregāciju, savulaik pastāvējušās Romas inkvizīcijas institucionālo mantinieci. Tiek minēts, ka principialitāte un argumentācijas prasme, skaužot ticības maldus, savulaik sagādājusi šim ārēji atturīgajam vācietim iesauku „Dieva rotveilers”.

Populārā līmenī visplašāk pamanītais Benedikta XVI solis bija daļēja t.s. Latīņu jeb Vecā rita mesas atgriešana apritē pēc tam, kad tā bija de facto noliegta kopš t.s. Jaunā rita mesas pieņemšanas 1969. gadā. Tomēr Romas katoļu baznīcas vēsturē šis pontifiks paliks pirmām kārtām ar savu atkāpšanos no amata 2013. gada februārī. Iepriekšējo reizi pāvesta atkāpšanās bija pieredzēta 1415. gadā, taču toreiz iemesls tam bija t.s. Lielā jeb Rietumu shizma – šķelšanās katoļu baznīcas iekšienē, kad vienlaicīgi no konkurējošām frakcijām bija ievēlēti veseli trīs pāvesti, un viņu atkāpšanās bija samierināšanās nosacījums.

Par Benedikta XVI patiesu līdzinieku var uzlūkot pāvestu Celestīnu V, kurš, sabijis pāvestos nepilnu pusgadu un nespēdams nest varas smagumu, atkāpās no amata 1294. gadā, tātad vairāk nekā 700 gadus pirms Benedikta XVI. Kā savas atkāpšanās iemeslu Benedikts XVI minēja amata pildīšanai nepietiekamus fiziskos spēkus, tomēr viņa aiziešanu neizbēgami pavadīja spekulācijas par Vatikānā izplatīto korupciju un ar priesteru seksuāliem noziegumiem saistītiem skandāliem kā patieso iemeslu.

Lai kā arī nebūtu, šī virsgana rīcība uzskatāma par visai revolucionāru soli, kas nepārprotami atspoguļo laikmetam raksturīgu pārmaiņu iespaidu arī uz tādu senās tradīcijās sakņotu institūciju kā Romas katoļu baznīca.

Tagad nu Augstākais pontifiks emeritus, kā viņš tika oficiāli dēvēts pēc atkāpšanās, no mums atvadās pavisam, un viņa aiziešana atkal uzjundījusi viedokļus par pāvesta institūcijas raksturu un lomu mūslaiku pasaulē. Benedikta XVI sekotājs virsgana krēslā, pāvests Francisks, tiek daudzu uzlūkots kā pārlieku radikāls modernizētājs, pat dēvēts par kreisu ekstrēmistu. Ievērojot, ka arī viņam spēka gadi jau pasen aiz muguras, Vatikāna pakalns jau drīz var pieredzēt vēl vienu progresistiskās un tradicionālistiskās strāvas spēkošanās raundu.

Glābjot cietumnieku Saakašvili

4. janvārī daudzviet Eiropā un citur pasaulē pie Gruzijas vēstniecībām pulcēsies protestētāji, pieprasot Tbilisi valdībai atvieglot ieslodzītā eksprezidenta Mihaila Saakašvili likteni. Bijušais Gruzijas prezidents atrodas apcietinājumā kopš 2021. gada oktobra, kad atgriezās dzimtenē pēc apmēram septiņus gadus ilgas trimdas, cerot uz viņa partijas Apvienotā Nacionālā kustība uzvaru pašvaldību vēlēšanās un plašu tautas atbalstu, kas neļautu varai īstenot viņam aizmuguriski piespriesto sešu gadu cietumsodu. Šīs cerības nepiepildījās.

Cietumā Saakašvili uzsāka badastreiku, kuru pārtrauca pēc tam, kad varas iestādes piekrita viņu ievietot slimnīcā. Tomēr Saakašvili veselības stāvoklis šī gada laikā turpināja strauji pasliktināties, un novembrī parādījās ziņas, ka, iespējams, nopietni apdraudēta viņa dzīvība. Matu un nagu paraugos, kas tika iegūti pirms pāris nedēļām, kad Saakašvili apmeklēja viņa amerikāņu advokāts Massimo D’Andželo, esot konstatēts arsēns un dzīvsudrabs, un pastāv aizdomas, ka cietumā viņš varētu būt mērķtiecīgi saindēts. Eksprezidents strauji zaudē svaru un, kā liecina nesenākie videoieraksti, vairs nespēj normāli paiet. 14. decembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, aicinot Gruzijas varasiestādes atbrīvot Mihailu Saakašvili, lai viņš varētu doties ārstēties ārzemēs. Tā vietā, kā ziņots, ieslodzītais 29. decembrī pārvietots no civilās slimnīcas, kur tika turēts līdz tam, uz kara hospitāli.

Mihails Saakašvili kļuva par Gruzijas prezidentu 2004. gada janvārī, pēc tam, kad t.s. Rožu revolūcija bija piespiedusi atkāpties no amata viņa priekšgājēju, kādreizējo Padomju Savienības ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi. Viņš bija tobrīd jaunākais valsts prezidents Eiropā, un īstenoja apņēmīgu un daudzējādā ziņā efektīvu politiku korupcijas apkarošanai un labas pārvaldības normu ieviešanai, nepārprotami iezīmējot Gruzijas orientēšanos uz tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO.

Gan viņa nākšana pie varas t.s. „krāsainās revolūcijas” rezultātā, gan prorietumnieciskā orientācija padarīja Saakašvili ļoti netīkamu Vladimiram Putinam. Tiek pat minēts, ka Kremļa saimnieks uzskatot Gruzijas eksprezidentu par savu personisku ienaidnieku.

2008. gadā Krievijas Federācija īstenoja militāru agresiju pret Gruziju, smagi iedragājot mazākās kaimiņvalsts aizsardzības spējas un atraujot no tās separātiskos Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionus. 2012. gadā Apvienotā Nacionālā kustība zaudēja vēlēšanās partijai „Gruzijas sapnis”, kuru bija nodibinājis miljardieris Bidzina Ivianišvili, un kuru daudzi uzskata par Kremļa īstenotu projektu. Zīmīgi, ka laikā, kad Mihails Saakašvili uzturējās ārzemēs, nedz Interpols, nedz vairāku valstu valdības neņēma vērā Gruzijas institūciju prasības par viņa arestu un izdošanu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šajā raidījumā pārlūkojam, kādus pārsteigumus, gan sliktā, gan labā nozīmē nesis šis gads, vēršot arī skatu perspektīvā - kas gaidāms nākamajā gadā. Visu analizējam no viena notikuma prizmas - no Krievijas nežēlīgā kara prizmas - kā tas mūs ir ietekmējis un mainījis.

Karš Ukrainā. Retrospekcija un prognozes. Vērtē: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šīs nedēļas sākumā Baltkrievijā ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Daži komentētāji saka, ka šāda vizīte ir uzskatāma par Putina vājuma pazīmi, jo viens no galvenajiem mērķiem varētu būt bijis pārliecināt Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko aktīvāk iesaistīties sauszemes karā pret Ukrainu. Lai arī oficiāli šāda apstiprinājuma nav, Ukrainas militārā vadība pieļauj, ka Krievija varētu vēlreiz mēģināt uzbrukt Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, to starp no Baltkrievijas puses. Kā vērtē Putina un Lukašenko sarunas un ko gaidīt tālāk?

Gan Ukrainas, gan dažādu Tuvo Austrumu konfliktu kontekstā pēdējā laikā aizvien biežāk tiek pieminēta Turcija un tās līderis Redžips Taijips Erdogans. Par spīti mēģinājumiem pozicionēt Turciju kā reģionālu lielvaru, Erdogana popularitāte valstī krītas un tas var arī negatīvi ietekmēt viņa izredzes nākamajā gadā, kandidējot prezidenta vēlēšanās. Kāda ir Turcijas līdera loma reģionā un cik stabils ir Erdogana krēsls?

Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis.

Kremļa „fīrers” pie „kartupeļu dučes”

Kremļa saimnieks Vladimirs Putins un pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko tiekas visai regulāri, tomēr pēdējos gados šīs tikšanās praktiski vienmēr notikušas Krievijā. Tāpēc kā zināms pārsteigums bija Putina pagājušās pirmdienas vizīte Minskā, kuru Krievijas vadonis nav apmeklējis nu jau trīsarpus gadus. Līdz ar viņu Baltkrieviju apmeklēja arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, tiekoties ar saviem Baltkrievijas kolēģiem Viktoru Hreņinu un Sergeju Aļeiņiku. Var piebilst, ka Aļeiņiks tikai dažas dienas iepriekš pārņēmis Baltkrievijas ārlietu resora vadību pēc tam, kad novembra nogalē mira viņa priekšgājējs Vladimirs Makejs, kura pēkšņo nāvi daži uzskata par Krievijas slepeno dienestu roku darbu.

Protams, ka vizītes parādes puse bija atbilstoši korekta, vadoņiem vēstot, ka ticis runāts par ekonomisko saišu stiprināšanu, militārās rūpniecības integrāciju un kopīgām Baltkrievijas bruņoto spēku un Krievijas kontingenta mācībām.

Oficiāli tiek noliegti Maskavas mēģinājumi piedabūt Baltkrieviju tieši iesaistīties karadarbībā pret Ukrainu, lai gan daudzi uzskata, ka tieši tāds bija Putina vizītes nolūks. Nākas gan šaubīties par šādas baltkrievu spēku iesaistes iespējamo efektu, jo Baltkrievijas armija ir samērā neliela, bruņota gandrīz tikai ar padomju periodā radītiem ieročiem un bez reālas karadarbības pieredzes. Vēl lielākas šaubas raisa šīs armijas motivācija karot pret kaimiņzemi Ukrainu, kuru Baltkrievijā daudzi uztver kā brāļu tautu.

Tomēr iespēju, ka Krievija varētu gatavot jaunu uzbrukumu Ukrainai no Baltkrievijas teritorijas, savās pēdējā laika publikācijās un izteikumos minējis gan Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, gan ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Serhijs Najevs. Attiecīgi tiek ziņots par Ukrainas spēku stiprināšanu šajā potenciālajā karadarbības virzienā.

„Sultāns” uz ļodzīga troņa

14. decembrī izpaudās ziņa, ka Turcijas pirmās instances tiesa atzinusi Stambulas mēru Ekremu Imamoglu par vainīgu valsts Augstākās vēlēšanu komisijas locekļu apvainošanā, piespriežot viņam vairāk nekā divarpus gadus cietumā un aizliedzot politisko darbību. Apsūdzības pamatā ir viens Imamoglu publisks izteikums 2019. gadā, nodēvējot vēlēšanu komisijas locekļus par idiotiem. Šajās vēlēšanās viņš, lielākā opozīcijas bloka Nācijas alianse kandidāts, atņēma valsts lielākās pilsētas vadību prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijai. Spriedums gan stāsies spēkā tikai pēc lietas skatīšanas vairākās apelācijas instancēs, tāpēc Imamoglu paliek brīvībā un turpina pildīt amata pienākumus.

Daudzi ir pārliecināti, ka faktiski tiesa īsteno pie varas esošā Turcijas prezidenta Redžipa Taijipa Erdogana vēlmi atbrīvoties no bīstamākā sāncenša nākamā gada vēlēšanās. Plānots, ka 2023. gada 18. jūnijā Turcijas vēlētāji izvēlēsies gan prezidentu, gan 600 parlamenta locekļus uz nākamajiem pieciem gadiem, un Erdoganam ir visi iemesli bažīties par savām un savas partijas izredzēm. Kā liecina aptaujas, prezidenta partija nozīmīgi atpaliek no „Nācijas alianses”, kuru veido Ekrema Imamoglu pārstāvētā kreisi centriskā Republikāniskā tautas partija, centriskā „Labā partija” un pāris mazas partijas.

Pārliecības nav arī par paša prezidenta izredzēm. Viņa reitings pēdējos gados bijis lielākoties zem 50%, kas liek domāt, ka Erdogans diezin vai uzvarēs vēlēšanu pirmajā kārtā. Savukārt aptaujās, kas modelē otro kārtu, kur sacenšas divi lielāko balsu skaitu ieguvušie kandidāti, Erdogans zaudē ne vien Imamoglu, bet arī citiem Nācijas alianses kandidātiem – galvaspilsētas Ankaras mēram Mansuram Javašam un Republikāniskās tautas partijas priekšsēdētājam Kemalam Kiličdaroglu; un arī „Labās partijas” pārstāvei Meralai Akšenerai. Pēc visa spriežot, elektorātam ir par maz ar Erdogana starptautisko vērienu, nepārprotami virzot Turciju uz reģionālas lielvalsts statusu.

Krievijas ietekmes mazināšanās, uzsākot militāro avantūru Ukrainā, ļauj Turcijai spēlēt arvien nozīmīgāku lomu ne vien Sīrijā, bet arī bijušajās Padomju Savienības teritorijās Aizkaukāzā un Centrālāzijā. Pēdējā laikā Erdogans atļāvies veltīt kareivīgus izteikumus Turcijas vēsturiskajai naidniecei Grieķijai, neskatoties uz abu valstu dalību NATO aliansē. Tajā pat laikā Turcija tā arī nav izkļuvusi no 2018. gadā iestājušās finanšu un parādu krīzes. Ap 2020. gada sākumu iezīmējušās atlabšanas tendences sagrāva pandēmijas un Krievijas agresijas izraisītā globālā lejupslīde. Kopš 2021. gada sākuma pastāvīgi augusī inflācija nupat pārsniegusi 80%. Turcijas liras kurss, kas vēl 2018. gada sākumā bija apmēram 5 liras par ASV dolāru, nu jau pārsniedzis 18 liras par dolāru.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Eiropā trauksmi rada pieaugošā spriedze Kosovā - starp tur dzīvojošajiem serbiem un Kosovas valdības policijas spēkiem pēdējā laikā notikušas sadursmes. Kosova ir lūgusi starptautiskās sabiedrības iejaukšanos

Briseli ir satracinājis korupcijas skandāls. Starp vairākiem aizturētajiem arī Eiropas Parlamenta viceprezidente. Šis ir viens no lielākajiem korupcijas skandāliem EP vēsturē.

Trešajā lielākajā Dienvidamerikas valstī Peru atlaists un apcietināts prezidents, bet viņa atbalstītāji izgājuši ielās. Sadursmēs ar policiju vairāki protestētāji gājuši bojā.

Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Uģis Lībietis, Latvijas kontingenta Kosovā komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins un Latvijas TV "Sporta studijas" producents Dīvs Reiznieks.

Kosovā atkal nemierīgi

Kādreizējā Dienvidslāvijas federācijas Serbijas republikas autonomā province Kosova, kurā vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir etniskie albāņi,  kļuva de facto neatkarīga pagājušā gadsimta beigās, kad NATO bombardēšanas akcija piespieda Serbiju izvest no Kosovas tās spēkus. Kopš 1999. gada Kosovā ir dislocēta NATO miera uzturēšanas misija, šobrīd nepilnu 4000 militārpersonu sastāvā, kopš 2008. gada arī nepilni 2000 Eiropas Savienības likumsargāšanas misijas darbinieku.

2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību no Serbijas, un to līdz šim atzinušas 99 valstis, t.sk. Savienotās Valstis, Lielbritānija un vairums Eiropas Savienības dalībvalstu, arī Latvija. Tikmēr Serbija ir deklarējusi, ka nekad neatzīs savas kādreizējās autonomijas neatkarību, un Belgradu šai ziņā atbalsta Krievija un Ķīna.

6% no Kosovas iedzīvotājiem ir serbi, kuri pamatā dzīvo Serbijas pierobežā, un starp šo minoritāti un Kosvas centrālo varu joprojām ir saspringtas attiecības. Šogad par spriedzes cēloni kļuva valdības prasība serbu autovadītājiem nomainīt līdz šim lietotās Serbijā izdotās automašīnu numurzīmes uz Kosovā izdotajām. Protestējot, serbu autovadītāji bloķēja ceļus valsts ziemeļos. Novembra nogalē ar Eiropas Savienības piedalīšanos tika panākta vienošanās, Kosovai atceļot prasību par numurzīmju nomaiņu, savukārt Serbijai pārtraucot izsniegt numurzīmes ar Kosovas pilsētu un rajonu apzīmējumiem. Tomēr šīs krīzes laikā, protestējot pret Kosovas centrālās varas rīcību, amatus pameta apmēram 600 serbu apdzīvoto rajonu pašvaldību deputāti, policisti u.c. darbinieki.

10. decembrī spriedze vēl pieauga, kad Kosovas varasiestādes apcietināja kādu bijušo serbu tautības policistu, apsūdzot viņu teroristiskā darbībā. Dažviet serbu apdzīvotajos rajonos bija dzirdami sprādzieni, bruņoti ļaudis iesaistījās apšaudēs ar kosoviešu policistiem; tiek ziņots, ka viens policists viegli ievainots. Tas lika Kosovas valdībai atlikt 18. decembrī paredzētās ārkārtas vēlēšanas amatus pametušo pašvaldību deputātu aizstāšanai.

Pagājušās nedēļas nogalē vispirms Serbijas premjerministre Ana Brnabiča, pēc tam arī prezidents Aleksandars Vučičs paziņoja, ka Serbija pieprasīs NATO misijai atļaut ievest serbu spēkus Kosovas ziemeļos, jo kosoviešu policija apdraudot turienes serbu drošību. Kosovas prezidente Vjosa Osmani uz to reaģēja ar paziņojumu, ka jebkādu serbu spēku ievešana Kosovas teritorijā tiks uzskatīta par agresiju. Pirmdien, 12. decembrī, Kosovas premjers Albins Kurti aicināja NATO spēkus atbrīvot serbu autovadītāju joprojām bloķētos ceļus, savukārt Serbijas prezidents Vučičs pēc nacionālās drošības padomes sēdes paziņoja, ka tiecoties pēc spriedzes mazināšanas.

Kārtējā politiskā krīze Peru

Biežas valdības maiņas un politiskas krīzes ir nu jau ierasta lieta Peru, kur konstitucionālās sistēmas īpatnības veicina rīvēšanos starp likumdevēju un izpildvaru. Prezidents Pedro Kastiljo, kurš tika ievēlēts pagājušā gada aprīlī, jau no paša sava termiņa sākuma saskārās ar sīkstu labējo spēku pretdarbību, kas izpaudās ne vien kā Kongresa mēģinājumi viņu atstādināt, bet arī kā atsevišķu biznesa un militāro aprindu diezgan neslēpti vērptas sazvērestības, pat aicinājumi uz militāru puču. Vadošā persona Kastiljo pretinieku nometnē bija viņa sāncense vēlēšanās, kādreizējā Peru diktatora Alberto Fuhimori meita Keiko Fuhimori.

Jau pagājušā gada novembrī notika mēģinājums uzsākt prezidenta impīčmenta procedūru, kas tomēr izgāzās. Otrais mēģinājums tika līdz balsojumam šī gada martā, taču nesavāca vajadzīgo balsu skaitu. Diemžēl Peru nopietni skāra globālā ekonomikas lejupslīde, un līdzi tai strauji kritās prezidenta Kastiljo popularitāte.

Šī mēneša sākumā Kongress uzsāka jau trešo impīčmenta procedūru, bet 7. decembrī, kad bija paredzēts balsojums, prezidents pasludināja, ka atlaiž parlamentu, ievieš ārkārtas stāvokli un izveido pagaidu valdību. Kastiljo paziņoja, ka plāno vēlēšanas, kurās jāievēl Kongress ar konstitūcijas reformēšanas pilnvarām. Jau tūdaļ pēc šī paziņojuma demisionēja vairāki ministri, t.sk. premjerministre Betsija Čavesa, ārlietu ministrs Sezārs Landa u.c. Konstitucionālā tiesa izplatīja paziņojumu, ka prezidents ir mēģinājis uzurpēt varu; bruņotie spēki paziņoja, ka nepakļausies viņa pavēlēm.

Kongress ar nospiedošu balsu vairākumu atstādināja Padro Kastiljo no amata, apstiprinot līdzšinējās viceprezidentes Dinas Boluartes pilnvaras. Eksprezidents Kastiljo tika arestēts, un viņam draud apsūdzība dumpja rīkošanā. Tomēr varu zaudējušajam līderim netrūkst atbalstītāju, kuri devās ielās, bloķēja satiksmi, aizdedzināja automašīnas un iesaistījās sadursmēs ar policiju, kurās dzīvību zaudējuši nu jau vismaz septiņi cilvēki. Valsts otrajā lielākajā pilsētā Arekipā nemiernieki ieņēma lidostu un uz vairākām stundām apturēja tās darbību. Prezidente Boluarte, kura sākotnēji bija noskaņota palikt amatā līdz termiņa beigām, tagad paziņojusi, ka sarīkos prezidenta vēlēšanas divus gadus agrāk, proti – 2024. gada aprīlī.

Vairuma Latīņamerikas valstu, tāpat Spānijas un ASV valdības paudušas atbalstu jaunievēlētajai prezidentei. Atbalstu amatu zaudējušajam Peru prezidentam pauduši tādi kreisās ievirzes līderi kā Bolīvijas prezidents Luiss Arse un Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro; prezidentes Boluartes valdību vilcinās atzīt arī Meksikas prezidents Andreass Lopess Obradors.

Korupcijas traips uz Eiroparlamenta krūtežas

13. decembrī Eiroparlamenta deputāti ar 625 balsīm par un tikai vienu pret atcēla no amata vienu no parlamenta viceprezidentēm, deputāti no Grieķijas Evu Kaili. Tāpat viņu no savām rindām izslēgusi Visgrieķijas Sociālistu kustība jeb PASOK. Skandālu, kura sakarā politiķe zaudējusi augsto amatu, daži mediji jau dēvē par smagāko Eiroparlamenta vēsturē.

Kopš piektdienas, 9. decembra, Beļģijas policija veikusi kratīšanas deviņpadsmit privātos mājokļos Briselē un vienā Eiroparlamenta birojā, konfiscējot lielas summas skaidrā naudā un arestējot vairākus aizdomās turētos: deputāti Evu Kaili, viņas attiecību partneri, Eiroparlamenta padomnieku Frančesko Džordži, bijušo Eiroparlamenta deputātu no Itālijas Pjeru Antonio Panceri un nevalstiskā sektora darbinieku Nikolu Figu-Talamanku. Figa-Talamanka vada organizāciju „Nav miera bez taisnības”, kuras dibinātāja ir itāliešu politikas veterāne, kādreizējā Itālijas ārlietu ministre Emma Bonino. Savukārt Antonio Panceri, kuru min kā galveno noziedzīgās shēmas īstenotāju, ir prezidents citā organizācijā ar nosaukumu „Apkarot nesodāmību”, starp kuras padomes goda locekļiem ir vairāki prominenti politiķi, t.sk. jau piesauktā Emma Bonino, bijušais Eiropas komisārs migrācijas jautājumos Dimitris Avramopuls, bijusī Eiropas Augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerini u.c.

Kā norāda Beļģijas prokuratūra, apcietinātos tur aizdomās par noziedzīgas grupas izveidi, naudas atmazgāšanu un korupciju, bet lietas pamatā ir kukuļošana, kuru veikusi kāda no Persijas līča valstīm. Beļģu prese atklāj, ka runa ir par Kataru. Bagātais emirāts, kuram pieder trešie lielākie dabasgāzes krājumi pasaulē, šobrīd ir pasaules futbola čempionāta norises vieta. Taču ar čempionātu saistītā publicitāte atklāj arī rīkotājvalsts ēnas puses: Katara drīzāk formāli skaitās puskonstitucionāla monarhija, taču faktiski tur valda absolūtisms ar konservatīvajiem islāma režīmiem raksturīgo sieviešu tiesību deficītu un homoseksuālisma kriminalizāciju. Futbola čempionāta sakarā ir runa par nežēlīgu grandiozajās būvēs nodarbināto viesstrādnieku ekspluatāciju.

24. novembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kurā norādīja uz tūkstošiem bojāgājušo un savainoto, kuru ģimenēm būtu jāsaņem kompensācija. Deputāte Kaili uzstājās debatēs, apgalvojot, ka Katara esot izcilākais progresa piemērs darba tiesību jomā savā reģionā. Pēc visa spriežot, Dohas režīms par ogļūdeņražu dolāriem pircis sev lobistus Eiroparlamenta augstākajā līmenī. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteikusies, ka šis skandāls nopietni apdraud sabiedrības uzticību Eiropas Savienība institūcijām, savukārt Eiroparlamenta prezidente Roberta Metsola nodēvējusi to par uzbrukumu Eiropas demokrātijai.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu.

Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā.

Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta".

Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā

Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”.

Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus.

Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju.

Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”.

Drošības garantijas varmākam?

Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.”

Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm.

Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu.

Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos.

Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi.

Plaisas islāma republikas varas monolītā

Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu.

Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti.

Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos.

Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.”

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Protesti Ķīnā. Vēlēšanu rezultāti Taivanā. Baltkrievijas iesaiste Krievijas karā pret Ukrainu. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, žurnālists Andis Sedlenieks un politoloģe, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Protesti Ķīnā

Pagājušās nedēļas nogalē Ķīnā bija vērojams kas ļoti neierasts – Ķīnas lielākajās pilsētās notika plaši protesti pret Covid-19 ierobežojumiem. Ķīnas sabiedrībā jau kādu brīdi pieaug neapmierinātība ar stingrajiem Covid-19 pasākumiem – karantīnas režīmiem un masveida testēšanas kampaņām. Stingrie pārvietošanās ierobežojumi pašreiz ir spēkā vairākās Ķīnas pilsētās ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, tai skaitā Pekinā un Guandžou. Savukārt liela daļa Siņdzjanas reģiona un Urumči dzīvo karantīnas režīma apstākļos jau ilgāk nekā 100 dienas.

Plašos protestus izprovocēja 24. novembrī notikušais traģiskais ugunsgrēks dzīvojamajā namā Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona administratīvajā centrā Urumči. Tajā, kā ziņo varasiestādes,  dzīvību zaudēja desmit cilvēku. Sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tieši Covid-19 ierobežojumi un barjeras uz ielām traucējušas glābšanas darbus un vairāki nama iedzīvotāji nav varējuši pamest degošo ēku, jo durvis bija aizslēgtas. Savukārt citi pametuši savus dzīvokļus pārāk vēlu vai vispār nav atstājuši, baidoties pārkāpt karantīnas režīma ierobežojumus.

Varasiestādes šīs apsūdzības noliedz un vaino notikušajā upurus, kas paši neesot ievērojuši vai pārpratuši drošības pasākumus. Iesākumā protestējošie pieprasīja atcelt visus Covid-19 ierobežojumus, bet drīz vien lozungu un saukļu saturs mainījās uz aicinājumiem Sji Dziņpinam atkāpties un ieviest demokrātiskas reformas, kā arī likvidēt komunistisko partiju. Internetā publiskotie video liecina, ka protestos visaktīvāk iesaistījušies studenti no desmitiem Ķīnas augstskolu. Jaunieši rokās turēja baltas lapas, kas simbolizē iebildes pret cenzūru.

Daudzi ārvalstu analītiķi pasaules medijos uzsver, ka šādus cilvēku pūļus redzēt un dažādos saukļus dzirdēt Ķīnā ir neparasti, jo tieša valdības un prezidenta kritika var novest pie ļoti bargiem sodiem. Protestos nedēļas nogalē ir vairāki aizturētie, bet precīzs to skaits nav zināms. Aizturēto vidū bija arī žurnālisti. Viens no tiem Lielbritānijas sabiedriskās raidorganizācijas BBC reportieris Eds Lorenss, kas aizturēšanas brīdī tika piekauts.

Kopš pirmdienas Pekinā, Šanhajā un citās lielās pilsētās vērojama pastiprināta policijas klātbūtne. Ķīnas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis 29. novembrī, atbildot uz jautājumiem par sabiedrības neapmierinātību, uzsvēra, ka ierobežojumi ir balstīti zinātnē, ir pareizi un efektīvi. Savukārt, Ķīnas Veselības komisija paziņoja, ka plāno paplašināt vakcināciju pansionātos un ka citi pasākumi, kas jau ir izziņoti, tiks ieviesti ātri un rūpīgi.

Tikmēr Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālā politisko un juridisko lietu komisija, kas pārrauga Ķīnas tiesībsargāšanas iestādes, jau paziņojusi, ka nepieciešams cīnīties pret "naidīgu spēku iefiltrēšanos un sabotāžu". Esot ļoti svarīgi "saskaņā ar likumu vērsties pret nelikumīgām noziedzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko kārtību”.

Šobrīd Ķīnas sociālo mediju cenzori ir bloķējuši visas ziņas, atslēgvārdus un atsauces, kas saistītas ar nedēļas nogalē notikušo protestu, bet policija īpaši pastiprināti uzrauga kārtību pilsētās.

Kādas pārmaiņas vēlas Taivānā?

Kopš ASV Kongresa apakšpalātas vadītājas Nensi Pelosi vizītes Taivānā medijos ir daudz runāts par spriedzi, kas valda starp Taivānu un kontinentālo Ķīnu. Tiesa, šī spriedze pastāv jau sen, īpaši pēdējo sešu gadu laikā, kad par Taivānas prezidenti kļuva Demokrātiski progresīvās partijas līdere Cai Inveņa.

Taivānā faktiski ir divu lielo partiju konkurence. Gomindaņa partija, kuru dēvē par konservatīvu uzņēmēju atbalstītu partiju, iestājas par ciešākām attiecībām ar Ķīnu atšķirībā no valdošās Demokrātiski progresīvās partijas. Tiesa, daudzu gadu garumā Taivānā politisko toni ir noteikusi tieši Gomindaņa partija, palēnām veidojot ekonomiskus un politiskus līdzāspastāvēšanas tiltus ar Ķīnas Tautas republiku. Un Demokrātiski progresīvās partijas pārsteidzošie panākumi 2016.gada vēlēšanās Ķīnai bija ļoti nepatīkams pārsteigums.

Cai Inveņa ir bijusi populāra prezidente, tādēļ valdošā partija cerēja, ka arī nedēļas nogalē notikušajās pašvaldību vēlēšanās viņas atbalstītie kandidāti baudīs vēlētāju uzticību. Taču rezultāti izrādījušies citādi nekā gaidīts. Daudzās pašvaldībās, tajā skaitā galvaspilsētā Taipejā, uzvarējuši Gomindaņas partijas virzītie pārstāvji. Reaģējot uz notikušo, Cai Inveņa jau paziņojusi, ka atkāpjas no partijas vadītājas amata. Kaut arī vietvaras nenosaka starptautisko attiecību dienaskārtību, vēlēšanu rezultāti liek jautāt, kāpēc gan vēlētāji šajā spriedzes pilnajā laikā ir gribējuši pārmaiņas, un vai līdzīgs noskaņojums varētu būt pēc pāris gadiem, kad Taivānā būs prezidenta vēlēšanas. 

Baltkrievijas iekšpolitikas satricinājums?

26.novembrī negaidīti 64 gadu vecumā mira Baltkrievijas ārlietu ministrs Vladimirs Makejs. Viņa vadītās ministrijas preses sekretārs, izplatot šo ziņu, neslēpa pārsteigumu – vēl iepriekšējā dienā esot apspriedis ar ministru tuvāko dienu plānus un nekas neesot liecinājis par jelkādām Makeja veselības problēmām.

Vladimirs Makejs bija viena no atpazīstamākajām Baltkrievijas amatpersonām. Aktīvi piedalījies sarunās starp Baltkrieviju un Eiropas valstīm 2021. gada migrācijas krīzes laikā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā palīdzējis organizēt sarunas starp Ukrainas un Krievijas delegācijām Baltkrievijā. Ārlietu ministra amatā viņš atradās kopš 2012.gada, bet pirms tam strādāja prezidenta administrācijā.

Krievijas prokremliskajos medijos un "Telegram" kanālos Makejs līdz 2020.gadam vairakkārt tika apsūdzēts centienos uzlabot Baltkrievijas attiecības ar Rietumiem uz Krievijas interešu rēķina. Rietumvalstu vidū sankcijas Makejam noteikusi bija tikai Kanāda. Ne ASV, nedz Eiropas Savienība to neizdarīja.

Par viņa nāves iemeslu joprojām oficiāli nekas nav zināms. Lai arī baltkrievu portāls „Naša Ņiva”, atsaucoties uz saviem avotiem, raksta, ka Makejs miris no infarkta, tomēr viņa pēkšņā aiziešana tai saulē radījusi daudz sazvērestības teoriju. Starp tām vispopulārākā šobrīd ir “Kremļa rokas” klātbūtne notikušajā. To īpaši uzsver politiskie analītiķi. Viņi uzskata, ka starp tiem, kas varētu gūt labumu no Aleksandram Lukašenko pietuvināta ministra nāves, var būt gan Baltkrievijas drošības amatpersonas, gan viņu Krievijas kolēģi, gan arī Rietumi, kaut vai – lai radītu diskomfortu un nedrošības sajūtu Baltkrievijas vadībā.

Tā vai citādi, bet ārlietu ministra nāve ir atstājusi ietekmi uz Baltkrievijas pašpasludināto prezidentu Lukašenko. Publiskajā telpā tiek vēstīts, ka pēc sava ministra pēkšņās aiziešanas viņš ir devis rīkojumu par pavāra, apsardzes un personāla nomaiņu.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā. 

Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs? 

Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē?

Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu.

Kas ir privātās militārās kompānijas?

Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām.

Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK.

Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1.

PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā.

Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video.

Krievija – terorismu atbalstoša valsts

Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē.

Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku.

Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.