Divas puslodes

Krievijas agresiju mēs izjūtam ļoti skaudri, esam raidījumos daudz runājuši gan par kara gaitu, gan no tās izrietošajām sekām, ekonomiskajām un politiskajām. Bet ir vēl kāds aspekts, par ko līdz šim runāts mazāk, proti, reliģiskais. Krievijas politiskā elite ir aktīvi strādājusi, lai savu ietekmi vairotu arī caur Krievijas pareizticīgo baznīcu.

Pirmdien daudziem pārsteigums bija Latvijas Valsts prezidenta paziņojums par izstrādātu likumprojektu, kas ļaus mazināt Maskavas ietekmi Latvijas Pareizticīgajā baznīcā. Kas tad raisa bažas, kā izpaužas Maskavas ietekmi garīgajā sfērā un kas šajā ziņā notiek citviet pasaulē?

Vēl viens notikums, kas noteikti jāpiemin, Lielbritānijā ir jauna premjerministre. Bijusī ārlietu ministre Liza Trasa ir kļuvusi par trešo sievieti britu premjera amatā. Ko mēs par viņu zinām un ko varam sagaidīt Lielbritānijas politikā viņas vadībā?

Aktualitātes analizē Latvijas TV korespondente Ilze Kalve, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns.

Liza Trasa stājas pie Lielbritānijas stūres

5. septembrī paziņotie Lielbritānijas Konservatīvo partijas biedru balsojuma rezultāti apliecināja jau iepriekš aptauju rezultātā prognozēto – Toriju partiju un Lielbritānijas valdību turpmāk vadīs līdzšinējā ārlietu ministre Mērija Elizabete Trasa, plašāk pazīstama kā Liza Trasa.

Šobrīd 47 gadus vecā britu politiķe pievērsusies politikai jau studiju gados, kad darbojusies Liberāldemokrātiskās partijas Oksfordas universitātes studentu organizācijā, drīz pēc studiju pabeigšanas gan pārejot konservatīvo rindās. 2010. gadā viņa pirmoreiz tika ievēlēta Parlamentā, bet 2012. gadā pirmoreiz ieņēma amatu valdībā kā izglītības ministra vietniece bērnu un ģimenes jautājumos Deivida Kemerona kabinetā.

Nepilnus divus gadus vēlāk Trasa saņēma vides, pārtikas un lauksaimniecības ministres portfeli. Pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Trasa iestājās pret „breksitu”, taču pēc referenduma iesaistījās tā īstenošanā un 2016. gada jūlijā kļuva par tieslietu ministri Terēzas Mejas pirmajā kabinetā. Sekoja Valsts kases virssekretāres, respektīvi – finanšu ministra biedres amats otrajā Mejas kabinetā, tad starptautiskās tirdzniecības ministres portfelis pirmajā un otrajā Borisa Džonsona kabinetā, bet pagājušā gada septembrī, Džonsonam veicot kabineta pārstrukturēšanu, – ārlietu ministres amats.

Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās pēc Borisa Džonsona demisijas Trasa ar 57% partijas biedru balsu pārspēja savu agrāko kolēģi, bijušo finanšu ministru Riši Sunaku. Jaunā premjerministre jau pabeigusi sava kabineta formēšanu. Valsts kases kanclera, respektīvi – finanšu ministra amatu ieņems premjerministres vienaudzis un ilglaicīgs politiskais līdzgaitnieks Kvazi Kvartengs. Premjerministres vietniece un veselības un sociālās aprūpes ministre būs līdzšinējā darba un pensiju lietu ministre un Trasas kampaņas vadītāja Terēze Anna Kofija; ārlietu ministrs – līdzšinējais izglītības ministrs Džeimss Kleverlijs, iekšlietu ministre – juriste un politiķe Suella Breivermena.

Tiek atzīmēts, ka šajos amatos, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem britu valdībā, pirmo reizi vēsturē nav neviena baltā vīrieša, ciktāl Kvartengs ir Ganas imigrantu atvase, savukārt Kleverlija māte nāk no Sjerraleones. Šobrīd visai nozīmīgo aizsardzības ministra portfeli saglabājis Bens Volless. Vairums no Trasas kabineta ministriem pieder pie vienas politiķu paaudzes – dzimuši pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē vai 70. gados un Parlamentā pirmoreiz ievēlēti 2010. vai 2015. gada vēlēšanās.

Ar sevišķu gandarījumu Līzas Trasas stāšanos amatā uztver Ukraina, ciktāl nenākas šaubīties, ka jaunā premjerministre turpinās Borisa Džonsona iedibināto stingra Ukrainas atbalsta kursu.

Pareizticīgā baznīca ticības un varas sadurā

Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, kad dažādas kristīgās baznīcas iesaistījušās gluži laicīgās varas cīņās. Pēdējos gadsimtos, kad lielākajā daļā kristīgās pasaules notikusi baznīcas šķiršana no valsts, šādas situācijas gan kļuvušas samērā retākas. Tomēr politika, kādu pēdējās desmitgadēs arvien pamanāmāk piekopusi Krievijas pareizticīgā baznīca, liek šai ziņā atcerēties pagātnes piemērus. Runa ir, pirmām kārtām, par Krievijas pareizticīgās baznīcas vadības – Maskavas Patriarhāta – tieksmi paturēt savā varā pareizticīgās baznīcas visā bijušās Padomju Savienības teritorijā (izņemot vēsturiski neatkarīgās Gruzijas un Armēnijas pareizticīgās baznīcas).

Tajā pat laikā Krievijas pareizticīgā baznīca uzkrītoši tuvinājusies Kremļa īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, dodot savu artavu t.s. „Krievu pasaules” stiprināšanā. Gluži kā Krievijas impērijas vēlīnajā periodā pareizticība Maskavas Patriarhāta izpildījumā kļuvusi par impērisko tieksmju balstu un instrumentu līdzās monarha autoritātei un krievu valodai. Sevišķi pamanāma šī tendence kļuvusi kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā, izraisot neizbēgamu pretreakciju – kustību par Ukrainas pareizticīgās baznīcas aiziešanu no Maskavas Patriarhāta pakļautības, kļūstot par patstāvīgu jeb autokefālu baznīcu, līdzīgi pareizticīgajām baznīcām Balkānu, Centrāleiropas un Aizkaukāza valstīs.

No Maskavas viedokļa autokefāliju Ukrainas pareizticīgajai baznīcai var piešķirt tikai Krievijas pareizticīgā baznīca kā tās līdzšinējā „mātes baznīca”. Taču Konstantinopoles patriarhāts, kurš tiek uzskatīts par augstāko autoritāti jeb „pirmo starp līdzīgiem” pareizticīgajā pasaulē, deklarēja, ka 17. gs. notikusī Ukrainas pareizticīgās baznīcas pakļaušana Maskavas Patriarhātam nav atbildusi kanoniskajiem principiem. Attiecīgi Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs  2018. gadā piešķīra Ukrainas pareizticīgajai baznīcai autokefālijas statusu. Par atbildi Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu par eiharistiskās saziņas pārtraukšanu ar Konstantinopoles patriarhātu, kas nozīmē ne vien jebkādas sadarbības pārtraukšanu, bet arī liegumu ikvienam Krievijas pareizticīgajam saņemt svēto vakarēdienu, tikt kristītam vai laulātam Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā esošajās baznīcās.

Kopš tā laika līdzīga attiecību pārtraukšana notikusi arī ar tām baznīcām, kuras atzinušas autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu, proti – ar Aleksandrijas patriarhātu un Grieķijas un Kipras autokefālās baznīcas. Var piebilst, ka līdzīga situācija bija 1996. gadā, kad Konstantinopoles patriarhāts atjaunoja savas autonomās baznīcas statusu Igaunijas Apustuliskajai pareizticīgajai baznīcai. Toreiz attiecības starp Konstantinopoli un Maskavu gan tika atjaunotas pēc trīs mēnešiem, taču Igaunijā kopš tā laika pastāv divas viena otru neatzīstošas pareizticīgās baznīcas.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties?

Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas.

Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē.

Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš.

Atdzīvojas fronte pie Hersonas

Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu.

Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību.

Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies.

Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas.

Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā.

ANO misija dodas uz Zaporižjes AES

Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā.

Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus.

Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību. Tādējādi abas puses vaino viena otru kodolterorismā.

Kanclers Šolcs: paplašināsimies un reformēsimies

Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viesojoties Čehijā un pirmdien uzstājoties ar apmēram stundu garu uzrunu Prāgas Kārļa universitātē, iezīmēja savu versiju Eiropas Savienības tālākajai attīstībai. Savienībai, viņa redzējumā, jāturpina paplašināšanās austrumu virzienā, uzņemot ne vien Ukrainu, bet arī Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstis – pavisam deviņus jaunus locekļus ar vairāk nekā 60 miljoniem iedzīvotāju.

Taču, kā norādīja kanclers, tā būs pavisam citāda Eiropas Savienība, kuras smagumpunkts būs jūtami pavirzījies uz austrumiem. Un tas nepārprotami prasa līdzšinējo savienības struktūru un to darbības reformēšanu. Pirmām kārtām, saskaņā ar Šolca redzējumu, ir runa par jau daudz cilāto atteikšanos no konsensa principa Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, kas attiektos ne tikai uz savienības vienoto ārpolitiku un nodokļu politiku, bet arī uz atsevišķu dalībvalstu disciplinēšanu Eiropas kopīgo vērtību jautājumā. Pēdējais aspekts, kā zināms, attiecas uz pēdējo gadu politiskajām norisēm Ungārijā un Polijā.

Tāpat, nebūtu pieņemama Eiroparlamenta tālāka piebriešana, vēl vairāk palielinot deputātu vietu skaitu, kas šobrīd ir 751. Tas pats attiecas uz Eiropas Komisiju, kur, kā zināms, katru valsti pārstāv viens komisārs ar savu atbildības jomu. Tā vietā, lai izdomātu jaunu atbildības jomu katras jaunas dalībvalsts pārstāvim, drīzāk viena joma būtu jānodod divu komisāru pārziņā.

Šolcs izteica atbalstu arī Francijas prezidenta Makrona agrāk paustajai idejai par Eiropas Politiskās kopienas izveidi – tā būtu konsultatīva struktūra, kurā līdz ar savienības dalībvalstīm ietilptu arī kandidātvalstis un no savienības aizgājusī Lielbritānija. Savā runā Vācijas valdības galva pievērsās arī Eiropas enerģētikas problemātikai, iezīmējot savienības potenciālu aizstāt fosilo kurināmo ar hidroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Tāpat nozīmīgu daļu no savas runas viņš veltīja demokrātijas situācijai, uzsverot, ka nojēgums „neliberālā demokrātija”, ko dzird piesaucam mūsdienu Eiropā, ir divu nesavienojamu jēdzienu salikums.

Pievēršoties savas valsts lomai Ukrainas karā, kanclers pauda gatavību uzņemties īpašu atbildību par Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un pretgaisa aizsardzības stiprināšanu un kopumā atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Ir bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Savukārt pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus.

Šīs un citas ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunājam kopā ar žurnālistu un Latvijas ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Artūru Bikovu, sazināmies arī ar politologu Kārli Daukštu un Latvijas Televīzijas žurnālistu Gintu Amoliņu.

Skarbie svētki

Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības un radot pašreiz pastāvošo Ukrainas valsti. Ukrainas aiziešana no brūkošās padomju impērijas, domājams, bija izšķirošais moments, kas noteica šīs impērijas izbeigšanos, kuru Krievijas līderis Vladimirs Putins, kā zināms, raksturojis kā 20. gadsimta smagāko ģeopolitisko katastrofu. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Smagi cīnoties par sava suverēnā valstiskuma pastāvēšanu, Ukraina savus valsts svētkus atzīmē daudz pieticīgāk nekā citkārt. Šogad 24. augusts nav brīvdiena, nenotiek nekādi masu pasākumi. Tam iemesls ir ne vien taupības režīms, bet arī bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Frontei tuvajā Harkovā noteikta komandanta stunda. Savienoto Valstu vēstniecība Ukrainā izplatījusi aicinājumu savas valsts pilsoņiem pamest Ukrainu, norādot, ka Krievijas intensīvu triecienu risks Ukrainas civilajiem objektiem ir ļoti augsts.

Krievijas režīma niknumu nepārprotami uzkurinājuši pēdējā laika notikumi. Nu jau pāris nedēļas Ukrainas armija vērš triecienus pret militārajiem objektiem Krievijas anektētajā Krimā, kuru Kremlis uzskata par savas valsts teritoriju, un agrāk ir draudējis ar nesaudzīgiem prettriecieniem jebkādam pret to vērstam uzbrukumam. Vēl viens šai sakarā pieminams notikums ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tikšanās ar ANO ģenerālsekretāru Antoniu Guterrešu un Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu, kas 18. augustā notika Ļvivā. Kā kļuvis zināms, Erdogans uz Ļvivu atvedis Krievijas līdera Putina piedāvājumu sākt tiešas sarunas ar prezidentu Zelenski, taču saņēmis atbildi, ka šādas sarunas būšot iespējamas tikai pēc Krievijas spēku atkāpšanās no visas pēc 24. februāra okupētās Ukrainas teritorijas.

Tikmēr satraucošas ziņas pienāk no Krievijas okupētās Mariupoles, kur tiekot veikti priekšdarbi paraugprāvai pret ukraiņu karagūstekņiem. Atklātībā parādījušās fotogrāfijas ar tiem paredzētu krātiņu, kurš tiek būvēts Maruipoles Filharmonijas zālē, kur varētu notikt tiesāšana. Potenciālie tiesājamie ir Ukrainas Nacionālās gvardes bataljona „Azova” karavīri, kuri ilgstoši pretojās okupantu spēkiem aplenktajā Mariupolē. Krievija bataljonu „Azova” traktē kā teroristisku organizāciju, taču tā ir regulāra Ukrainas bruņoto spēku vienība, uz kuras dalībniekiem attiecas karagūstekņu statuss. Viņu tiesāšana kādā paraugprāvā būtu uzskatāma par kara noziegumu, kā to paziņojis ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs.

Dīvainā nāve Maskavā

Pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Sestdienas vakarā Piemaskavā tika uzspridzināta automašīna, kurā atradās Darja Dugina, un viņa notikuma vietā mira. Atentāts notika viņas tēva acu priekšā. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus, papildinot savus apgalvojumus ar videomateriāliem. Saskaņā ar šo versiju atentātu īstenojusi kāda Ukrainas pilsone Natālija Vovka, kura ieradusies Krievijā ar automašīnu Mini Cooper, pie tam kopā ar savu divpadsmitgadīgo meitu. Pēc Darjas Duginas nogalināšanas domājamā diversante esot izbraukusi uz Igauniju. Kā apgalvots Krievijas propagandas medijos, Natālija Vovka, agrākā Mariupoles iedzīvotāja, esot profesionāla Ukrainas militārpersona, kas, iespējams, saistīta ar bataljonu „Azova”, kurā dienot viņas dzīvesbiedrs. Ukrainas puse jau noraidījusi šādu versiju kā smieklīgu. Tajā pat laikā atbildību par Duginas nogalināšanu uzņēmusies kāda līdz šim praktiski nezināma organizācija Nacionālā republikāniskā armija, par ko pirmdienas rītā paziņoja no Krievijas emigrējušais opozīcijas politiķis Iļja Ponomarjovs. Viņš šo organizāciju raksturoja kā partizānu kustību, kuras mērķis ir ar tiešām akcijām vērsties pret Vladimiru Putinu un viņa režīma pārstāvjiem, t.sk. valsts un vietvaru ierēdņiem, spēka struktūru darbiniekiem. Saskaņā ar Ponomarjova teikto, uzbrukuma galvenais mērķis bijis Aleksandrs Dugins, kurš nejaušības dēļ sprādziena brīdī atradies citā automašīnā. Abās pieminētajās versijās šaubas izraisa tas, ka ne Aleksandrs Dugins, ne Darja Dugina neietilpst Putina režīma ietekmīgāko personu lokā. Tiek gan minēts, ka Aleksandra Dugina politiskie uzskati, kas nereti tiek raksturoti kā „krievu fašisms”, savulaik interesējuši Vladimiru Putinu, taču Dugina un viņa meitas politiskā ietekme šī brīža Krievijā drīzāk vērtējama kā nenozīmīga.  

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem.

Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani.

FIB interese par eksprezidentu Trampu

Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka.

Afganistāna – gads ar talibiem

Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm.

Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi?

12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem.

Sagatavoja: Eduards Liniņš. 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā pievēršamies tikai notikumiem Ukrainā. Intriģējošākās ziņas 9. augustā pienāca no Krimas, kur nopostīts ir kara lidlauks. Pēdējās diennakts laikā ir bijušas dažādas spekulācijas par to, kas tur ir noticis.

Ja lūkojamies kopumā, jāatzīst bēdīgais fakts, ka tūlīt apritēs pusgads, kopš kara sākuma. Pie traģiskajām ziņām no Ukrainas esam pieraduši un to, kas īsti notiek frontē bieži arī nezinām un nesaprotam. Vasaras otrajā pusē daudzi gaidīja kara gaitas lūzumu, tā optimisma pilni sākotnēji solīja ukraiņi. Šobrīd liekas, ka būtiska lūzuma nav. Visi kaut kam gatavojas, bet kam? Kas notiek frontē, kāda ir perspektīva?

Pārrunājam arī, kādas metodes abas puses izmanto karā un kāpēc parādījušies pārmetumi ne tikai iebrucējiem - Krievijai, bet arī Ukrainai? Pēdējās dienās daudz ir apspriests "Amnesty International” ziņojums. Ko šādi ziņojumi nozīmē, kas notiek karā, kurā agresoram nav, šķiet, nekādi principi svēti. 

Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube, Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova.

Karadarbība Ukrainā

Ja vēl vasaras pirmajā pusē ik dienas pienāca ziņas par ļoti karstām kaujām Donbasā, Krievijas karaspēkam lēni, bet pamazām graužoties iekšā Ukrainas teritorijā, tad pēdējās nedēļās šādas ziņas ir gandrīz pieklusušas. Jā, uzbrukumi notiek, cilvēki iet bojā, ukraiņi cenšas noturēt ieņemtās pozīcijas un krievi neatlaižas. Donbasā ir izsludināta obligātā evakuācija, ukraiņiem pūloties izvest iedzīvotājus no gaidāmās kara zonas. Tas viss liek domāt, ka priekšā joprojām gaidāmas smagas kaujas. Tomēr paši ukraiņi ir gādājuši, lai uzmanība vēl lielākā mērā tiktu pievērsta valsts dienvidiem, kurus Krievija okupēja kara pirmajās dienās.

Publiskajā telpā nepārprotami tiek uzturēta doma, ka tūlīt tūlīt ukraiņi sāks pretuzbrukumu un atbrīvos Hersonas apgabalu. Un tas ir licis arī krieviem reaģēt, pārsviežot lielākus spēkus uz okupēto teritoriju. Arī tur tiek gaidītas niknas kaujas, un jautājums tagad ir, cik lielā frontē abi karaspēki ir spējīgi un gatavi karot? Pēc Pentagona aplēsēm, šajā karā Krievijas pusē zaudēti vai ievainoti līdz pat 80 tūkstoš karavīru. Tāpat šajās dienās daudz tiek runāts par Zaporižjes Atomelektrostacijas apšaudīšanu un dramatiskajām sekām, kādas var izraisīt iespējamā kodolkatastrofa.

Bet pēdējās diennakts laikā vislielākā uzmanība pievērsta Krimai. Tur vietējā militārajā lidlaukā nodārdēja ap 12 sprādzienu, gaisā paceļoties milzīgiem uguns un dūmu mutuļiem. Uzņemtajos video redzami pamatīgi postījumi, savukārt uz tilta ar pussalu izveidojās milzīgi sastrēgumi, cilvēkiem panikā cenšoties pamest pussalu. Krievijas Aizsardzības ministrija izskaidroja sprādzienus ar "munīcijas detonāciju". Savukārt, Ukrainas augsta ranga ierēdnis ASV laikrakstam "The New York Times" paziņoja, ka Ukrainas Bruņotie spēki devuši triecienu šim lidlaukam, izmantojot Ukrainā ražotus ieročus.

Bet tikmēr Rietumi turpina piešķirt arvien jaunu palīdzību. Pirmdien ASV paziņoja par vēl viena miljarda atvēlēšanu Ukrainai.

"Amnesty International” ziņojums

Pagājušajā nedēļā, ceturtdienas rītā, Starptautiskā cilvēktiesību organizācija "Amnesty International", kas apvieno ap 3 miljoniem biedru vairāk nekā 150 valstīs, izplatīja ziņojumu ar nosaukumu “Ukraina: Ukrainas kara taktika apdraud civiliedzīvotājus”. Tajā, četrās nodaļās sadalītā dokumentā, autori norāda, ka Ukrainas militārpersonas, cenšoties atvairīt Krievijas iebrukumu, pakļauj briesmām civiliedzīvotājus, veidojot bāzes un izvietojot ieročus dzīvojamo namu rajonos, skolās un slimnīcās. Tiesa, konkrētas iestādes, to adreses un uzbrukuma laiku autori nenosauc. Pētījumā vien norādīts, ka Ukrainas bruņotie spēki bāzējušies dzīvojamās ēkās 19 pilsētās un ciemos Harkivas, Doneckas un Mikolajavas apgabalos. Tikai vienā ziņojuma nodaļā kritika veltīta arī Krievijai, aizrādot, ka tās spēki Ukrainā veic triecienus nekritiski izvēlētiem mērķiem.

Ukrainas valdība uz to strauji reaģēja - Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba steidza norādīt, ka "Amnesty International" nevis meklē un mēģina darīt zināmu patiesību, bet cenšas radīt aplamu līdzsvaru. Savukārt, jau tās pašas dienas vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņo, ka starptautiskā cilvēktiesību organizācija ar šāda naratīva izplatīšanu pārnes vainu no agresora uz upuri un iesaistās Krievijas dezinformācijas un propagandas kampaņā. Viņš ziņojumu nodēvēja par amorālu un atgādināja, ka Krievijas spēki vairākkārt apzināti ir apšaudījuši ar artilēriju un mīnmetējiem cilvēku rindas pēc ūdens, evakuācijas autobusus, sabiedriskā transporta pieturas, veikuši raķešu triecienus pret memoriāliem, kapsētām, kā arī karagūstekņu nometni Oleņivkā, bet  ziņojumā tas neparādās.

Divas dienas vēlāk par savu atkāpšanos no amata paziņoja šīs organizācijas Ukrainas biroja vadītāja Oksana Pokaļčuka. Savu rīcību pamatojot ne vien ar nekvalitatīvo ziņojuma saturu, bet arī Ukrainas biroja izolāciju no tā sagatavošanas, iespējams, lai nodrošinātu neitralitāti.

Jāpiebilst, ka Krievija jau aprīļa sākumā aizvēra Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas "Amnesty International" (arī “Human Rights Watch”, “Amnesty”, “Carnegie Endowment for International Peace”)  biroju un izslēdza to no Krievijas starptautisko organizāciju un ārvalstu nevalstisko organizāciju reģistra.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ASV Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi ierašanās Taivānā ir izprovocējusi pamatīgu spriedzi Savienoto Valstu un Ķīnas attiecībās. Ķīnas armija solījusi veikt mērķtiecīgas militārās darbības. Baltais nams brīdinājis, ka provokāciju gadījumā nepaliks atbildi parādā. Starptautiskie analītiķi saka, ka šobrīd ir grūti prognozēt visas iespējamās šīs vizītes sekas.

Par Ķīnu pēdējā laikā esam mazāk runājuši, bet ir vērts runāt gan par ekonomisko situāciju valstī, gan arī par politisko spriedzi, jo būtībā arī Ķīnā ir gaidāmas vēlēšanas, ja to tā varētu nosaukt. Arī Ukrainas kara kontekstā Ķīnu ir vērts pieminēt.

Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un politologs Andis Kudors.

Tomēr. Nensija Pelosi apmeklē Taivānu

Taivāna kā „de facto” neatkarīga valsts izveidojās 1949. gadā, kad uz šo salu pēc zaudējuma pilsoņkarā pārcēlās Ķīnas nacionālistu, respektīvi, nekomunistiskā valdība. Kamēr kontinentālajā Ķīnā uzvarējušie komunisti izveidoja Ķīnas Tautas republiku, Taivāna pirmajās aukstā kara desmitgadēs turpināja oficiāli pārstāvēt ķīniešu nāciju Apvienoto Nāciju organizācijā un uzturēt diplomātiskās attiecības ar vairumu pasaules valstu. Tomēr stāvoklis mainījās 1971. gadā, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kas vietu organizācijā nodeva Pekinas komunistiskajai valdībai, savukārt Taivāna zaudēja jebkādu statusu šai organizācijā. Tāpat arī praktiski visās citās starptautiskajās organizācijās Taipejas valdībai nav oficiāla statusa, un Ķīnas Tautas republika pastāvīgi asi reaģē uz jebkādiem mēģinājumiem iedibināt oficiālas attiecības ar Taipeju.

Arī Savienotās Valstis 1979. gadā atzina Pekinas valdību par oficiālo Ķīnas valsts varu un Taivānu – par Ķīnas sastāvdaļu, pārtraucot oficiālas diplomātiskās attiecības ar Taipeju. Tomēr ASV neatzīst Pekinas suverenitāti pār Taivānu, un īpašs likums nosaka Amerikas pienākumu atbalstīt Taivānas aizsardzību. Tas gan, savukārt, nenozīmē militārās iesaistes garantijas gadījumā, ja Ķīna uzsāktu iebrukumu. Savienotās Valstis šai ziņā piekopj t.s. „stratēģiskās divdomības” politiku, uzturot spēkā militārās iejaukšanās iespēju.

Jebkuru oficiālu vizīti Taivānā Ķīna uztver kā savas suverenitātes pārkāpumu, tāpēc kad pirms apmēram mēneša izpaudās ziņas, ka Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi savas Austrumāzijas tūres laikā varētu apmeklēt Taivānu, Pekina reaģēja ļoti asi. Oficiālā līmenī tika piesaukta Ķīnas militāro spēku gatavība valsts suverenitātes aizstāvēšanai, savukārt presē un sociālajos tīklos izskanēja atklāti aicinājumi notriekt lidmašīnu, ar kuru Nensija Pelosi mēģinātu ierasties Taivānā. Tuvojoties iespējamajam vizītes datumam, Savienoto Valstu prezidentam Džo Baidenam bija vairāk nekā divas stundas ilga telefonsaruna ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Oficiāli publicētajā Nensijas Pelosi brauciena grafikā Taivāna nebija iekļauta, tāpēc līdz pēdējam brīdim turpinājās minējumi, vai vizīte notiks, un kā uz to reaģēs Ķīna. Uz pirmo jautājumu tika atbildēts vakar vakarā, kad lidmašīna ar augsto ASV amatpersonu nolaidās Taipejas lidostā.

Šodien, 3. augustā, Nensija Pelosi vispirms tikusies ar Taivānas parlamenta vicespīkeru Cai Čīčenu, bet pēc tam ar valsts galvu – prezidenti Cai Inveņu, no kuras rokām saņēmusi augstāko Taivānas valsts apbalvojumu – Labvēlīgo Padebešu ordeni. Kas attiecas uz Pekinas reakciju, tad tā pagaidām izpaužas kā skarba retorika un militārās mācības, kuras sarīkotas visās Taivānai pieguļošajās jūrās un Ķīnas cietzemē iepretim salai. Fiksēta Ķīnas gaisa spēku iznīcinātāju ielidošana Taivānas gaisa kontroles zonā.

Ķīna un Savienotās Valstis globālajā pretstāvē un sasaistē

Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas priekšsēdētājas Nensijas Pelosi šodienas vizīte Taivānā radījusi jaunas bažās par iespējamo konfrontācijas saasināšanos starp ASV un Ķīnas Tautas republiku. Šīs attiecības jau tā nav spožas, ciktāl pēdējās desmitgadēs, pieaugot Ķīnas ekonomiskajai un arī militārajai jaudai, tās ietekmei starptautiskajā arēnā, arvien biežāk izskan pieļāvumi, ka pasaulē veidojas jauna aukstā kara situācija, kur Pekina un Vašingtona kļūs par pretēju naidīgu nometņu centrālajām asīm. Šāds scenārijs nepārprotami šķiet ļoti iedvesmojošs Krievijā, kura jau steigusies paust savu nosodījumu Nensijas Pelosi vizītei. Prezidenta Donalda Trampa administrācijas tarifu politika noveda pie tirdzniecības kara situācijas starp abām lielākajām planētas ekonomikām. To gan nedaudz mīkstināja 2020. gada janvārī parakstītā tirdzniecības vienošanās, taču pandēmijas situācijas dēļ Ķīna tā arī nav izpildījusi šīs vienošanās paredzēto amerikāņu preču importa palielinājumu. Tajā pat laikā pēdējos gados strauji audzis Ķīnas un Krievijas tirdzniecības un investīciju apjoms.

Pērngad vien tirdzniecības apgrozījums starp abām valstīm palielinājies apmēram par trešdaļu, tuvojoties 150 miljardiem dolāru. Domājams ka šogad, kad liela daļa Krievijas energoresursu eksporta tiek pārorientēta uz Āzijas tirgu, šis kāpums turpināsies. No otras puses, Krievija šai ziņā vēl tālu atpaliek no Savienotajām Valstīm, kuru tirdzniecības kopapjoms ar Ķīnu pērngad pārsniedza 650 miljardus dolāru, praktiski sasniedzot līmeni pirms prezidenta Trampa uzsāktā tarifu kara. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā šogad aktualizējis arī jautājumu par iespējamo Ķīnas un Krievijas militāro sadarbību. Šāda sadarbība pastāv jau kopš pagājušā gadsimta nogales, un sākotnēji Ķīna šais attiecībās bija „jaunākā partnera” lomā, iegūstot no Krievijas padomju militārās tehnoloģijas. Pagājušajās desmitgadēs abu valstu militāri tehnoloģiskās iespējas lielā mērā izlīdzinājušās, un tagad galvenais jautājums ir – vai Ķīna nevar kļūt par mūsdienīgākas militārās tehnikas piegādātāju Krievijai.

Kā atklājusi karadarbība Ukrainā, Krievijas mūsdienīga bruņojuma resursi nav īpaši lieli. Tomēr ir skaidrs, ka ja atklātos šāds Pekinas atbalsts Kremlim, pret Ķīnu tiktu vērstas nopietnas rietumvalstu sankcijas. Kā zināms, baidoties tikt pakļauti Rietumu sankcijām, daudzi Ķīnas finanšu uzņēmumi līdz šim vairījušies pārkāpt Krievijai noteiktos ierobežojumus.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus.

Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama.

Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm.

Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers.

Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi

Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas.

Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties.

Ar raķetēm apzīmogota vienošanās

Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrainas puse, savukārt, mīnējusi pieeju šīm ostām. Panāktā vienošanās nosaka kārtību, kādā turpmāk īstenojama civilo transportkuģu kustība karadarbības zonā. To koordinēs Stambulā izvietots īpašs centrs, kurā darbosies Krievijas, Ukrainas, Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji. Viens no šī centra uzdevumiem būs arī nodrošināt, lai ar tirdzniecības kuģiem Ukrainas ostās netiktu nogādāti ieroči u.c. kara materiāli. Plaša ostu akvatorijas atmīnēšana nenotiks, Ukrainas puse organizēs civilo kuģu kustību pa īpašiem drošiem koridoriem. Kā kompensāciju par piekrišanu nolīgumam Krievijas puse saņēmusi garantijas, ka tiks atceltas sankcijas tās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Nepagāja gan ne diena pēc Stambulas vienošanos parakstīšanas, kad Krievijas bruņoto spēku rīcība lika šaubīties par agresorvalsts gatavību patiešām pildīt nolīgto. Uz Odesas ostu tika izšautas četras „Kaļibr” tipa spārnotās raķetes, no kurām divas sasniedza mērķi, nodarot zināmus postījumus ostas infrastruktūrai. Sākotnēji Krievijas puse noliedza savu atbildību, bet vēlāk atzina, ka raķešu trieciens tiešām noticis, un apgalvoja, ka tā mērķis bijis Ukrainas jūras spēku kuģis. Ukrainas puse jau raksturojusi Krievijas raķešu triecienu kā spļāvienu sejā Stambulas līguma parakstītājiem – ANO ģenerālsekretāram Guterrešam un Turcijas prezidentam Erdoganam. Savu nosodījumu un šaubas par Krievijas gatavību pildīt vienošanos par labības eksportu jau paudis arī ģenerālsekretārs Guterrešs, kā arī Savienoto Valstu, Eiropas Savienības u. c. valstu pārstāvji.

Britu premjerministra amata kandidāti finiša taisnē

Šī nedēļa sākās ar britu premjerministra amata kandidātu – ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka – publiskajām debatēm. Pirmdien abi sastapās nacionālās raidsabiedrības BBC 1. telekanāla tiešraidē, savukārt 26. jūlijā notikušo tiešraidi, kuru organizēja izdevums “The Sun” un telekanāls “TalkTV”, nācās pārtraukt, jo moderatore, “TalkTV” politikas sadaļas redaktore Keita Makkenna tiešajā ēterā paģība. Kā ziņo, viņa gan ātri atguvusies un viņas pašsajūta bijusi normāla, tomēr telekanāls nolēmis tiešraidi neturpināt. Šīm debatēm jāveido viedoklis apmēram 160 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri augusta nogalē balsos par nākamo partijas līderi, respektīvi – premjerministru. Kas attiecas uz līdzšinējiem rezultātiem, pēc vairuma mediju un aptaujāto skatītāju viedokļa, Liza Trasa ir pārliecinošāka par savu sāncensi. Pretēji agrākajiem spriedumiem, viņa spēj savaldīgi reaģēt uz oponenta nereti uzbrūkošo un izkāpināto manieri. Asāko domstarpību centrā ir jautājums par nodokļu likumdošanu, respektīvi – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru pacelšanu Sunaks īstenojis, būdams finanšu ministrs. Trasa pauž viedokli, ka šāds solis ir pārāk apgrūtinošs vidusmēra britiem, kuri jau tā cieš no pārtikas cenu kāpuma. Sunaks argumentē, ka vaļība budžeta jautājumos nozīmēšot valsts finanšu saistību pieaugumu, tā pārliekot slogu uz nākotnes nodokļu maksātāju pleciem. Kas attiecas uz ārpolitikas jautājumiem, abu kandidātu pozīcijas ir diezgan tuvas, liecinot par konsekventu un pēctecīgu britu konservatīvo politiku. Tomēr Lizas Trasas pozīcija šķiet striktāk un nepārprotamāk definēta. Vienīgais aspekts, kurā aptaujātie Riši Sunaku vērtējuši nedaudz augstāk nekā viņa konkurenti, ir ārējais izskats. Debatēs gan līdz šim vēl maz skartās tādas sāpīgas tēmas kā Nacionālā veselības dienesta stāvoklis vai noziedzības līmenis valstī.

Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Itālijas valdība piedzīvo neuzticības balsojumu. Džo Baidens pirmo reizi apmeklējis Tuvos Austrumus, būdams ASV prezidenta amatā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atstādinājis no amata vairākas augstas amatpersonas - Ukrainas Drošības dienesta vadītāju Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Pasaules aktualitātes raidījumā Divas puslodes vērtē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Gints Jegermanis.

Sašūpojas Itālijas valdība

Bezpartejiskā premjerministra Mario Dragi valdība Itālijā tika izveidota 2021. gada februārī kā izteikta varavīksnes valdība, kuru līdz šim atbalstījis absolūtais vairākums abu Itālijas parlamenta palātu deputātu. Vairāk nekā puse no Dragi kabineta ministriem, t. sk. iekšlietu, tieslietu un ekonomikas un finanšu resoru vadītāji ir bezpartejiski, savukārt partiju deleģētie kabineta locekļi pārstāv visplašāko politisko spektru. Starp viņiem ir labēji populistiskās partijas „Līga”, populistiskās Pieczvaigžņu kustības, labēji centriskās “Forza Italia”, centriskās „Kopā nākotnei”, liberālās „Italia Viva”, mēreni kreiso partiju – Demokrātiskās partijas un kustības „Articolo Uno” ministri. Taču šī sarežģītā konstrukcija sašķobījās, kad pirms izšķiroša balsojuma par valdības turpmākās rīcības plānu parlamenta augšpalātā Senātā zāli pameta Pieczvaigžņu kustības senatori.

Kustības līderis Džuzepe Konte vaino premjeru nepietiekamos centienos apkarot pieaugušo dzīves dārdzību. Lai arī bez Pieczvaigžņu kustības balsojums bija pozitīvs, premjerministrs vērsās pie valsts prezidenta Serdžio Matarellas ar ierosinājumu demisionēt, kas tomēr nenotika. 20. jūlija vakarā paredzēts balsojums par uzticību valdībai abās parlamenta palātās, tomēr neatkarīgi no tā premjerministrs Dragi līdz šim norādījis, ka nebūtu gatavs turpināt valdības darbu, ja no tās aizietu Pieczvaigžņu kustība. Šādā gadījumā teju vienīgais scenārijs būtu jaunu parlamenta vēlēšanu izsludināšanas septembrī vai oktobrī. Tikām pašā Pieczvaigžņu kustībā vērojama nopietna šķelšanās valdības atbalsta jautājumā, un izskan viedokļi par partijas vadības vēlmi uz valdības destabilizācijas un ārkārtas vēlēšanu rēķina konsolidēt savu politisko spēku un elektorātu. Līdzīgi pieņēmumi izskanējuši arī radikāli labējo spēku sakarā.

Prezidenta Baidena Tuvo Austrumu tūre

13. jūlijā Džo Baidens pirmo reizi devās vizītē uz Tuvajiem Austrumiem Savienoto Valstu prezidenta statusā. Četru dienu maršrutā bija iekļauta Izraēla, Palestīnas autonomija un Saūda Arābija. Kā jau bija sagaidāms, šīs vizītes pamatā apstiprināja amerikāņu politikas nemainīgās prioritātes reģionā un bija ieturētas „aso šķautņu” nogludināšanas garā. Viesojoties Telavivā, prezidents vēlreiz apliecināja Savienoto Valstu principiālo gatavību balstīt Izraēlas drošību. Izpalika kritika par ebreju apmetnēm palestīniešu teritorijā vai jautājums par iespējamo amerikāņu konsulātu palestīniešu autonomijai, kas varētu tikt atvērts Jeruzalemē. Toties prezidents Baidens un Izraēlas premjerministrs Jairs Lapids pauda vienotu nostāju, ka nav pieļaujama kodolieroču nonākšana Irānas rīcībā. Vaicāts, vai pieļauj iespēju šai sakarā lietot militāru spēku pret Irānu, prezidents Baidens atbildēja, ka jā, ja citas iespējas nebūtu. Savukārt viesojoties Palestīnas autonomijā un tiekoties ar tās prezidentu Mahmūdu Abāsu, Baidens pauda simpātijas palestīniešu neatkarības centieniem, tos pat netieši salīdzinot ar Īrijas savulaik izcīnīto neatkarības cīņu pret britu virskundzību.

Ar lielu interesi starptautiskā sabiedrība gaidīja prezidenta vizīti Saūdu karaļvalstī, jo sevišķi tikšanos ar tās faktisko vadītāju kroņprinci Muhamedu bin Salmanu. Savulaik pašreizējais prezidents asi kritizēja kroņprinci par viņa domājamo saistību ar Amerikā dzīvojošā Saūdu izcelsmes žurnālista Džamala Hašogi noslepkavošanu. Izskanēja pat pieņēmumi, ka vizītes laikā Baidens atteicies tikties ar princi un tikšoties tikai ar Saūdu valsts galvu karali Salmanu bin Abdulazizu. Tomēr prezidents un kroņprincis draudzīgi sasveicinājās uz karaļa pils kāpnēm Riādā, un arī visa turpmākā vizītes gaita, kas iekļāva arī Baidena dalību arābu valstu vadītāju samitā, noritēja pozitīvā gaisotnē. Vašingtonas un Riādas pozīcijas pilnībā sakrīt pretestībā Irānas ekspansijas tieksmēm, un uz šī fona prezidents Baidens turnejas laikā vairakkārt uzsvēra Amerikas atbalstu attiecību uzlabošanai starp Saūda Arābiju un Izraēlu. Un kaut arī prezidenta administrācijas pārstāvji pirms vizītes tika uzsvēruši, ka Saūdu naftas ieguves palielināšana, stabilizējot globālo enerģijas resursu tirgu, nebūs sarunu degpunktā, naftas cenas biržās jau reaģējušas uz prezidenta Tuvo Austrumu turneju ar pamanāmu krišanos.

Prezidents Zelenskis atstādina struktūru vadītājus

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nolēmis atstādināt no amata Ukrainas Drošības dienesta šefu Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Kā motīvu prezidents minēja vairāk nekā 650 šobrīd izmeklējamo gadījumu par Ukrainas likumsargājošo struktūru darbinieku valsts nodevību un kolaborāciju ar okupētājvalsti Krieviju. Nepilni divi simti šādu darbinieku atzīti par aizdomās turētajiem. Visskaļākais gadījums ir nesen arestētais Ukrainas Drošības dienesta Krimas reģionālās pārvaldes vadītājs Olehs Kuļiņičs.

Sākotnējai Bakanova un Venediktovas atstādināšanai sekoja parlamenta vakar notikušais balsojums par abu amatpersonu atbrīvošanu no amata.

Abi atlaistie ir prezidenta ilglaicīgi līdzgaitnieki un pieder pie viņa komandas kodola. Jurists un ekonomists Ivans Bakanovs ir Volodimira Zelenska bērnības draugs, vēlāk darbojies kopā ar nākamo valsts galvu vairākos projektos, t.sk. kā administrators viņa televīzijas producēšanas kompānijā „Studija 95. kvartāls”, vadījis viņa priekšvēlēšanu štābu. Arī Irina Venediktova darbojas kopā ar prezidentu kopš 2018. gada, t. sk. izstrādājot viņa partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu programmas tieslietu sistēmas reformas sadaļu. Par Ukrainas Drošības dienesta vadītāja pienākumu izpildītāju iecelts drošības sistēmas profesionālis, brigādes ģenerālis Vasilijs Maļuks, par ģenerālprokurora pienākumu izpildītāju – līdzšinējais ģenerālprokurora vietnieks Oleksijs Simonenko.

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No amata atkāpies Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons. To prasīja viņa pārstāvētās Konservatīvās partijas deputāti. Iemesli ir saistīti arī ar karantīnas režīma pārkāpumiem Dauningstrītā,  izšķērdīgu savas oficiālās rezidences renovāciju un nepiedienīgā uzvedībā apsūdzēta kandidāta iecelšanu augstā amatā. Džonsons gan amatu pametīs tikai tad, kad tiks atrasts viņa pēctecis, kas varētu notikt septembra sākumā. Pretendentu amatam pietiek.

No amata atkāpies arī Šrilankas prezidents Gotabaja Radžapaksa, bet šīs demisijas iemesli ir pavisam citi. Tie saistās ar plašajiem nemieriem, ko valstī izraisījusi smagā ekonomiskā krīze. Protestētāji bija ielauzušies prezidenta oficiālajā rezidencē un kancelejā, taču Radžapaksa paspēja aizbēgt pirms demonstrantu ierašanās.

ASV nerimst diskusijas par Augstākās tiesas spriedumu, kas faktiski liedz sievietēm tiesības pašām izlemt par abortu. Jūnija nogalē Augstākā tiesa atcēla pusgadsimtu senu spriedumu, kas atzina, ka šādas tiesības sievietēm ir noteiktas konstitūcijā. Līdz ar to ASV štati ar savu likumdošanu drīkst būtiski ierobežot vai aizliegt abortus. Tiek lēsts, ka šādus ierobežojumus vai aizliegumus varētu ieviest puse no ASV štatiem, turklāt 13 no tiem šādi likumi jau ir pieņemti.

Aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers.

Džonsons aiziet

Pagājusī ceturtdiena. 7. jūlijs, kļuva par pavērsiena punktu vienai no spilgtākajām personībām mūsdienu Eiropas un pasaules politikā – šai dienā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons paziņoja par atkāpšanos no amata. Šo soli praktiski neizbēgamu padarīja divu viņa kabineta ministru – kanclera jeb finanšu ministra Riši Sunaka un veselības  sekretāra Sedžida Dževida – demisija, kam sekoja apmēram 60 zemāka ranga valdības locekļu atkāpšanās.

Konkrētais situācijas detonators bija konservatīvo partijas parlamenta darba organizētāja vietnieka Krisa Pinčera nepiedienīga uzvedība, kādā privātā ballītē uzmācoties dažiem vīriešu kārtas viesiem. Lai gan līdzīgas epizodes Pinčera sakarā bijušas zināmas arī iepriekš, tas nav kavējis Džonsonu iekļaut viņu savā administrācijā. Tomēr šis atgadījums nebūtu kļuvis izšķirošs, ja ne virkne citu skandālu, kuri pēdējā laikā satricinājuši toriju partijas frakciju. Skaļākais no tiem saistīts ar ballītēm, kuras notikušas vairākos valdības birojos laikā, kad valstī bija noteikti strikti pulcēšanās ierobežojumi pandēmijas dēļ. Vienā no šādiem saviesīgiem vakariem piedalījies arī pats premjerministrs, par ko bijis spiests samaksāt policijas noteikto naudassodu. Tāpat pēdējā gada laikā seksa skandālu dēļ no amata nācies atkāpties diviem toriju partijas deputātiem, un vēlēšanās uz viņu vietām jūnija beigās konservatīvie zaudēja. Džonsona kabineta reputāciju apēnoja arī pieķeršana lobēšanas normu pārkāpšanā un nekontrolētos partijas sponsora naudas tēriņos premjera rezidences remontam.

Ievērojot Borisa Džonsona nozīmīgo atbalstu Ukrainai tās karā pret agresorvalsti Krieviju, viņa demisija izraisījusi teju sajūsminātas reakcijas no Kremļa pārstāvju puses, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paudis nožēlu. Vairāki Eiropas Savienības politiķi, t.sk. Īrijas premjerministrs Mihals Mārtins, pieminējuši Džonsonam viņa lomu „Breksita’ procesā un pauduši cerības, ka viņa aiziešana nākšot par labu dialogam ar Lielbritāniju.

Boriss Džonsons paliks premjera amatā līdz brīdim, kad Konservatīvā partija ievēlēs jaunu līderi. Balsojumam konservatīvo frakcijā jāsākas šodien, un tam nominēti astoņi kandidāti, starp kuriem ir demisionējušais kanclers Riši Sunaks un pašreizējais kanclers Nadims Zahavi, ārlietu ministre Liza Trasa, tirdzniecības ministre Penija Mordenta, bijušais ārlietu ministrs Džeremijs Hants.

Klans zaudē varu Šrilankā

Ietekmīgu ģimeņu jeb klanu loma Šrilankas politikā nav nekas jauns. Pagātnē valsts augstākos amatus ilgākā laika periodā ieņēmuši vīri no kalnrūpniekiem Senanajakēm vai Bandaranaikēm, kuri gadsimtiem ilgi bijuši eiropiešu koloniālo varu dienestā. Arī valsts dienviddaļas plantatori Radžapakšas ieņēma administratīvus un politiskus posteņus jau britu koloniālās administrācijas laikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, taču valsts politikas priekšplānā šis klans iznāca tikai 2005. gadā, kad par valsts prezidentu tika ievēlēts Mahinda Radžapakša.

Ar prezidenta gādību viņa vairāki ģimenes locekļi drīz tika iecelti augstos valdības amatos. Tiek lēsts, ka atsevišķos laikposmos klana pārstāvji tieši vai netieši kontrolējuši apmēram 50%, pēc dažām aplēsēm – līdz pat 70% no valsts budžeta izlietojuma. Par politisko platformu ietekmīgajam klanam kalpo Šrilankas Tautas fronte, kas ietilpst apvienībā Šrilankas Tautas brīvības alianse. Lai gan šī apvienība tiek raksturota kā kreisi orientēta, pati Tautas fronte tiek dēvēta par konservatīvu. Radžapakšas sevi pozicionēja kā valsts lielākās etniskās grupas singāļu interešu aizstāvjus pretstatā tamilu u.c. minoritātēm, un šī nacionālistiskā ievirze līdz šim nodrošinājusi klanam nozīmīgu elektorāta atbalstu.

2019. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja Gotabaja Radžapakša, dažus mēnešus vēlāk ieceļot savu brāli Mahindu Radžapakšu par premjerministru. Klana varu vēl vairāk nostiprināja 2020. gada parlamenta vēlēšanas. Tomēr problēmas, kas uz pēdējo gadu globālo krīžu fona smagi skārušas nestabilo Šrilankas ekonomiku, izraisījušas plašu sabiedrības slāņu neapmierinātību ar varu.

Nu jau vairāk nekā gadu šrilankieši izjūt akūtu pārtikas un degvielas trūkumu, kam pēdējā laikā pievienojušies arī strāvas padeves pārtraukumi. Jau kopš šī gada sākuma valstī vērsušās plašumā neapmierināto iedzīvotāju protesta akcijas, kuras vara mēģinājusi slāpēt ar policijas spēku, laižot darbā asaru gāzi un ūdensmetējus, kā arī organizējot savu atbalstītāju uzbrukumus demonstrantiem. Galu galā pēc asiņainām sadursmēm šī gada mijā no amata atkāpās premjerministrs Mahinda Radžapakša. Tomēr protesti nerimās, un nu kārta pienākusi viņa brālim prezidentam.

9. jūlijā saniknots pūlis ieņēma prezidenta rezidenci galvaspilsētā Kolombo, un drīz pēc tam prezidents paziņoja par savu gatavību atkāpties. Vairākas dienas par viņa atrašanās vietu nebija drošu ziņu, līdz šorīt kļuva zināms, ka bijušais prezidents kara lidmašīnā pametis valsti un devies uz kaimiņvalsti Maldīviju. Saskaņā ar Šrilankas likumdošanu vara valstī jāpārņem parlamenta priekšsēdētājam, kuram 30 dienu laikā jāsarīko jauna prezidenta vēlēšanas. Tomēr sabiedrības vispārējā neapmierinātība ar varu liek izteikt skeptiskas prognozes par iespējām stabilizēt politisko situāciju un bažas par valsts ieslīgšanu politiskā haosā.

Abortu un ieroču problemātika ASV

Pēdējās nedēļas saasinājušas uzmanību uz ilglaicīgām Savienoto Valstu iekšpolitikas problēmām, kas iezīmē nozīmīgas idejiskas šķirtnes amerikāņu sabiedrībā.

Pirmkārt, jāmin Savienoto Valstu Augstākās tiesas 24. jūnija spriedums lietā Dobss pret Džeksonas Sieviešu veselības organizāciju, kas faktiski atļauj štatu likumdevējiem noteikt aizliegumus un ierobežojumus abortu veikšanai. Tas maina apmēram kopš pusgadsimta Savienotajās Valstīs iedibināto likumdošanas praksi, kas atzīst šādus aizliegumus par neatbilstošiem Savienoto Valstu Konstitūcijai.

Izšķirošais notikums šai ziņā bija Augstākās tiesas 1973. gada spriedums lietā Rou pret Veidu, kā arī 1992. gada spriedums lietā Organizācija „Planned parenthood” pret Keisiju.

24. jūnija spriedums argumentēts ar apsvērumu, ka minētie agrākie spriedumi nodrošinot tiesības, kas gan izrietot no Konstitūcijas, taču neesot „dziļi iesakņotas nācijas vēsturē un tradīcijās”. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šāds spriedums atspoguļo pašreizējo tiesas idejisko ievirzi, kas mainījusies, Trampa administrācijas periodā ieceļot amatos vairākus konservatīvi noskaņotus tiesnešus. Spriedums nepārprotami ignorē lielākās daļas amerikāņu sabiedrības noskaņojumu, ciktāl, saskaņā ar aptaujām, pavalstu tiesības liegt izdarīt abortus atbalsta vien apmēram trešdaļa amerikāņu.

Savukārt jau gadiem cilāto jautājumu par šaujamieroču brīvo pieejamību saasinājusi kārtējā asiņainā šaudīšanās. Šoreiz traģēdija izvērtās Hailendpārkas pilsētā Ilinoisas pavalstī, kur 21 gadu vecs vīrietis 4. jūlija Neatkarības dienas parādes laikā atklāja uguni uz svinību dalībniekiem no Smita un Vesona pusautomātiskās šautenes. Ieņēmis izdevīgu pozīciju uz stūra ēkas jumta, šāvējs nogalināja septiņus un ievainoja 25 cilvēkus, vēl vienpadsmit cilvēkiem gūstot traumas šaušanas radītajā panikā.

Var piebilst, ka šis ir tikai asiņainākais no pēdējā laika publiskas šaudīšanās gadījumiem, kas Savienotajās Valstīs notiek teju ikdienas. Šomēnes vien, neskaitot Ilinoisas šāvēja upurus, publiskās vietās nošauti jau vairāk nekā 20 amerikāņi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas.

Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders.

Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā

Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem.

Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku.

Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs.

Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu.

Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi”

21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu.

Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm.

Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām.

Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt.

Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos

Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem.

Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu.

Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu.

5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu.

Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.