Divas puslodes

Krievija atstājusi Hersonu, triecieni pret Ukrainu turpinās. G20 vai G19 samits. Aktualitātes analizē Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis majors Jānis Slaidiņš un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Ierakstā uzklausām Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu.

Kara novitātes

Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijai bija izdevies sagrābt pēc iebrukuma Ukrainā februārī, un Hersonas apgabals ir starp tām teritorijām, par kuru aneksiju Krievija paziņoja septembra beigās. Tāpēc diezgan negaidīta bija pēdējās nedēļas notikumu attīstība, kad vispirms 9. novembrī Krievijas armijas vadība paziņoja, ka nolemts Hersonu atstāt, un pēc tam nākamo pāris dienu laikā Krievijas spēku grupējums patiešām strauji pameta ieņemto teritoriju Dņepras rietumu krastā.

11. novembrī Ukrainas spēki iegāja Hersonā, kur viņus ar sajūsmu sveica iedzīvotāji. Trīs dienas vēlāk atbrīvoto pilsētu apmeklēja prezidents Volodimirs Zelenskis, piedaloties svinīgā Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā. Tādējādi nav piepildījušies pieņēmumi, ka Krievijas puse centīsies noturēt Hersonu par katru cenu vai vismaz radīt maksimālus zaudējumus pilsētas atbrīvotājiem.

Vēl viens pēdējo dienu spilgts notikums ir privātās militārās kompānijas „Vāgners” kaujinieka, kriminālnoziedznieka Jevgeņija Nužina liktenis. 1999. gadā Nužinam tika piespriesti 28 gadi cietumā par slepkavību un citiem noziegumiem, bet šogad jūlijā viņš tika savervēts „Vāgnera” sastāvā un nosūtīts uz Ukrainu, kur krita gūstā. Pēc tam Nužins sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka jau sākotnēji simpatizējis Ukrainai un vēloties cīnīties tās pusē.

12. novembrī sociālā tīkla „Telegram” kanāls „Pelēkā zona”, kas saistīts ar kompāniju „Vāgners", publiskoja video, kurā redzama iespējama Nužina noslepkavošana, atriebjot dzimtenes un organizācijas nodošanu. Minēto video ironiski komentējis „Vāgnera” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, bilstot, ka „sunim suņa nāve”, respektīvi – Nužins šādi sodīts par nodevību. Par notikušo izskanējušas dažādas versijas, t.sk. pieņēmumi, ka video ir iestudējums un slepkavība patiesībā nav notikusi.

Tikām vakar Krievija vērsa pret Ukrainu raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu, kas tiek raksturots kā plašākais kopš kara sākuma. Uzbrukuma laikā divas raķetes nokritušas Polijas teritorijā, un Pševodovas ciemā Polijas dienvidaustrumos, dažus kilometrus no robežas ar Ukrainu, gājuši bojā divi cilvēki.

Visdrīzāk, tas nav mērķtiecīgs uzbrukums, tomēr Polija paaugstinājusi gatavības līmeni daļā bruņoto spēku un, ļoti iespējams, iedarbinās NATO nolīguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas gadījumā, ja kāda no tām saskata draudus savai teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai.

Rietumu lielvalstu līderi, kuri šobrīd pulcējušies G20 formāta samitā Bali salā Indonēzijā, mainījuši dienaskārtību, pulcējoties ārkārtas apspriedei. Krievijas Aizsardzības ministrija jau paziņojusi, ka tās bruņotajiem spēkiem ar notikušo neesot nekāda sakara, un ka uzbrukumu provokatīvos nolūkos veikusi Ukraina.

Bali: G20 vai G19?

Starptautiskās sadarbības formāts G20 tika iedibināts 1999. Gadā, sākotnēji kā 20 ekonomiski ietekmīgu valstu finanšu ministru neregulāras tikšanās. Tas nozīmīgi aktivizējās 2007. un 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad, pēc dažu domām, tam bija izšķiroša loma krīzes trieciena mīkstināšanā. Kopš tā laika tas ir ikgadējs valstu galvu forums, kurā pamatā tiek spriests par pasaules ekonomiskās stabilitātes, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem.

No Eiropas formātā piedalās Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, tāpat Eiropas Savienība kā kolektīvais loceklis un Spānija pastāvīgi uzaicinātā viesa statusā. Pārējo Eirāzijas daļu pārstāv Ķīna, Indija, Japāna, Dienvidkoreja, Indonēzija, Krievija, Turcija un Saūda Arābija; Ziemeļameriku – ASV, Kanāda un Meksika; Dienvidameriku – Brazīlija un Argentīna, pārējās pasaules daļas – Dienvidāfrikas Republika un Austrālija.

Šī gada samitu, kas oficiāli sākās 15. novembrī, prezidējošā valsts Indonēzija sarīkojusi tropu kūrortā Bali salā, un, par spīti relaksējošam fonam, tas norit spriedzes pilnā atmosfērā. Drūmu ēnu pār Bali met Krievijas agresija pret Ukrainu un Krievija kā šībrīža pasaules problēma vispār.

Neilgi pirms samita sākuma kļuva skaidrs, ka to neapmeklēs Krievijas līderis Vladimirs Putins, kuram tur neizbēgami nāktos piedzīvot negatīvas attieksmes apliecinājumus no vairuma pārējo dalībnieku. Kremļa delegāciju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā pameta Indonēziju jau vakar, samitam vēl ritot pilnā sparā.

Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot samita dalībniekus klātienē, uzsvērti lietojis apzīmējumu G19, akcentējot nepieciešamību izraidīt agresorvalsti Krieviju no starptautiskās sabiedrības.

Liela vērība Bali tika pievērsta Ķīnas līderim Sji Dziņpinam, kurš klātienē tiekas ar citiem pasaules ietekmīgāko valstu līderiem pēc pandēmijas izraisītās trīs gadu pauzes. Sji tikšanās ar Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, kas notika jau samita priekšvakarā pirmdien, ilga trīs stundas, un lai arī neviena no pusēm neslēpa savas pretenzijas, kopumā tā tiek vērtēta kā solis prom no spriedzes abu lielvaru attiecībās.

Pēkšņas izmaiņas samita dienaskārtībā ienesa ziņas par Krievijas raķešu trāpījumu Polijas teritorijā. Mainot savu šodienas dienaskārtību uz ārkārtas pārrunām pulcējušies Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas, Nīderlandes, Japānas un Eiropas Savienības vadītāji.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu.

Politiķi sarunājas, planēta silst

6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai.

Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad.

Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis.

Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas.

Nelegālā migrācija Vidusjūrā

Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm.

Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti.

Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās.

Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā.

„Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV

Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mēdz mainīt spēku samēru amerikāņu politikas virsotnē.

Ļoti bieži ir noticis tā, ka partijai, kuras līderis saimnieko Baltajā namā, vidustermiņa vēlēšanas ir neveiksmīgas, un laika gaitā pat radies apzīmējums „vidustermiņa vēlēšanu lāsts”. No šī „lāsta” bija visnotaļ pamats bīties Demokrātu partijai un prezidentam Baidenam, ciktāl Kongresa Pārstāvju palātā demokrātiem līdz šim bija vien piecu balsu pārsvars, savukārt Senātā vietu skaits bija sadalīts līdzīgi, un demokrātu pārsvaru nodrošināja tikai priekšsēdātājas – viceprezidentes Harisas balss, kas paritātes gadījumā bija izšķiroša. Kas attiecas uz vēlētāju noskaņojumu, tad Baidena administrācija nav spējusi iepriecināt elektorātu ar strauju atlabšanu pēc pandēmijas krīzes.

Pasaules politiskā situācija dzen uz augšu procentu likmes un degvielas cenas, un dzīves dārdzība Amerikā ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējās četrās desmitgadēs. Prezidentam nav izdevies kaut cik nozīmīgi mazināt arī politiskās sašķeltības plaisu, un miljoniem amerikāņu joprojām tic eksprezidenta Trampa pekstiņiem par nozagtajām vēlēšanām. Diezgan daudzi no republikāņu politiķiem, kuri šai ziņā Trampam piebalsojuši, tagad pretendē uz vietām likumdevēju rindās. Tiek pieļauts, ka Trampam līdzīgu taktiku, apšaubot vēlēšanu rezultātus, varētu izmantot arī daži šajās vēlēšanās zaudējušie republikāņu kandidāti. Parlamenta nonākšana republikāņu rokās nesola prezidenta Baidena administrācijai neko labu.

Līdzšinējais republikāņu frakcijas vadītājs Kevins Makārtijs jau piesolījis, ka republikāņi metīšoties izmeklēt valdības darbību, t.sk., piemēram, Savienoto Valstu spēku aiziešanu no Afganistānas. Tāpat var sagaidīt sīkstu stīvēšanos ap jebkuru prezidenta likumdošanas iniciatīvu, budžeta jautājumiem un amatpersonu iecelšanu. Katrā ziņā republikāņu vairākums centīsies izspiest maksimālo efektu no savām iegūtajām pozīcijām, lai sagādātu sakāvi Baidenam 2024. gada prezidenta vēlēšanās.

Agrāko prezidentu pieredze gan rāda, ka partijas neveiksme vidustermiņa vēlēšanās nebūt nenozīmē valsts galvas sakāvi pirmā termiņa beigās. Kā Bils Klinotns, tā Baraks Obama pēc šādiem paklupieniem ir spējuši uzvarēt vēlēšanās uz otro termiņu, tiesa, abi tolaik bija  gados jaunāki nekā pašreizējais prezidents.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota. 

Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu.

Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā.

Krievija atkal šantažē

Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”.

Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā.

Vai Bibi būs atpakaļ?

1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē.

Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā.

Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē.

Brazīlijas vara maina politisko krāsu

30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo.

Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras termiņus un nodevis varas stafeti savai partijas biedrenei Dilmai Rusefai, da Silva dažus gadus vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola prāvā par naudas atmazgāšanu un korupciju. Pēc otrās instances tiesas sprieduma viņš apmēram pusotru gadu pavadīja cietumā, līdz viņu attaisnoja Augstākā tiesa. Tagad viņš ir atpakaļ varas virsotnē, iekļaujoties tendencē, kuru politikas vērotāji jau nodēvējuši par Latīņamerikas „kreisi vilni”.

Kreisas ievirzes valdības nesen nākušas pie varas arī Kolumbijā, Argentīnā un Čīlē. Mantojumā no Bolsonaru jaunievēlētais prezidents saņem pandēmijas iedragātu valsts ekonomiku, samilzušas ekoloģijas problēmas un ļoti sašķeltu sabiedrību.

Pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas līdzšinējā prezidenta atbalstītāji, nevēloties atzīt sava favorīta zaudējumu, visā valstī izveidoja simtiem transporta maģistrāļu nosprostojumu. Vairāk nekā diennakti Bolsonaru, kurš citkārt bijis ļoti aktīvs savās publiskajās izpausmēs, ieturēja pauzi, līdz vakar pavisam īsi uzstājās preses priekšā. Tas, no kā daudzi bija baidījušies, nenotika – Bolsonaru neatteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, lai gan arī nedeklarēja savu atzīšanu. Tomēr viņa administrācijas vadītājs ir uzsācis varas nodošanas procesu, kas ļauj cerēt, ka tas notiks bez nopietniem ekscesiem.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievija meklē dažādus veidus, kā kompensēt savas militārās neveiksmes Ukrainā. Zaudējot pozīcijas Hersonas tuvumā, krievi turpina iznīcināt Ukrainas enerģētisko infrastruktūru, tajā pašā laikā mēģina sēt šaubas Ukrainas rietumu partneros. Sak' ukraiņi, piemēram, paši grib iznīcināt savu tautu, uzmetot tai kodolnetīro bumbu.

Jaunas sankcijas izpelnījusies Irāna, kas lielā apjomā piegādā Krievijai savus dronus, ar ko tā veic masīvus uzbrukumus Ukrainā. Notiekošais Irānā ir atsevišķas uzmanības vērts, tur joprojām nerimst jau daudzas nedēļas ilgstošie protesti. Ko viss notiekošais nozīmē Irānas tautai tālākai nākotnei?

Pievēršamies arī aktualitātēm divās Eiropas valstīs. Kopš pagājušā raidījumā ļoti strauji ir risinājušies notikumi Lielbritānijā, premjerministre Liza Trasa ir ne tikai atkāpusies, bet ir jau izraudzīts nākamais premjers, Riši Sunaks. Jauna valdība ir izveidota arī Itālijā.

Aktualitātes komentē politologi Andis Kudors un Arnis Latišenko.

Slepkavnieciskie ajatollas

Irāna joprojām turpina noliegt, ka tā piegādā Krievijai kaujas dronus, kuru uzbrukumos pēdējās nedēļās cieš Ukrainas pilsētas, t.sk. Kijiva. Tomēr praktiski neviens vairs nešaubās, ka bezpilota lidaparāti, kurus Krievija raida pret Ukrainu ar nosaukumu „Geraņ”, tie paši Irānā ražotie „Šahed” vien ir. Pēdējās dienās parādījusies informācija, ka līdz ar droniem Krievijas okupētajā Krimā un arī Baltkrievijā ieradušies Irānas Islāma revolucionārās gvardes instruktori, lai uzlabotu krievu militāristu dronu lietošanas prasmes. Tādējādi Irāna arvien ciešāk iesaistās Krievijas agresijā pret Ukrainu, un izskan viedokļi, ka par šo iesaisti atbildīgās personas būtu ne vien pakļaujamas sankcijām, bet arī tiesājamas, ciktāl Krievijas īstenotie dronu triecieni Ukrainas civilajai infrastruktūrai tiek vērtēti kā kara noziegums.

Tikām pašā Irānā joprojām nerimst kārtējais protestu vilnis. Masu protesti islāma republikā pēdējos gados ir hroniska parādība, taču līdz šim tos lielākoties izraisīja pārtikas un citu resursu trūkums un dārdzība. Protestiem, kas iesākās septembra vidū, ir daudz tiešāks sakars ar Irānas klerikālā režīma totalitāro raksturu. Tie uzliesmoja pēc tam, kad Teherānā tika arestēta un pēc tam slimnīcā mira kurdu izcelsmes jauniete Mahsa Amini. Viss liecina, ka nepilnus 23 gadus veco sievieti līdz nāvei piekāvuši policisti pēc tam, kad viņa tika aizturēta, jo nebija pienācīgi apsegusi galvu ar tradicionālo lakatu hidžābu.

Protestos, kas uzliesmoja pēc viņas nāves, pamatā piedalās jaunieši, kuriem nav pieņemamas klerikālā režīma uzspiestās normas. Sievietes un meitenes demonstratīvi atsedz galvu un dedzina hidžābus. Par galvenajiem pretestības centriem šobrīd kļuvušas skolas un augstskolas. Režīms, kā ierasts, pasludinājis protestētājus par valsts ienaidniekiem un ārvalstu dienestu sakūdītajiem, vēršoties pret viņiem ar brutālu spēku. Daudzviet darbā laisti ne vien steki, pletnes un asaru gāze, bet arī šaujamieroči.

Pēc cilvēktiesību organizāciju ziņām nogalināto skaits jau pārsniedz divus simtus, nepilni trīsdesmit no tiem ir nepilngadīgie. Vairākas jaunietes, kuras aizturētas protestu laikā, līdzīgi kā Mahsa Amini mirušas no varas pārstāvju necilvēcīgas apiešanās. Pēdējais šāds upuris ir sešpadsmitgadīgā Asra Panahi, līdz ar vairākām skolasbiedrenēm aizturēta par to, ka attiekusies varas organizētā mītiņā dziedāt režīmu slavinošu dziesmu.

Sevišķi aktīvi Irānas režīms vēršas pret protestiem kurdu apdzīvotajos apgabalos, un septembra nogalē Islāma revolucionārās gvardes spēki vērsuši dronu un artilērijas uzbrukumu arī pret kurdu opozīcijas spēkiem otrpus robežai Irākā. Šodien, 26. oktobrī, aprit četrdesmit dienas kopš Mahsas Amini nāves, tātad noslēdzas islāmā pieņemtais pēcnāves sēru laiks, un ir sagaidāms, ka tas varētu būt jauns protestu katalizators.

Maskavā meklē grēkāzi

Svētdien, 23. oktobrī, pasaules medijus aplidoja kārtējā mulsinošā ziņa no Krievijas: aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu apzvanījis savus kolēģus Vašingtonā, Londonā, Parīzē un Ankarā, paziņojot, ka Ukraina grasoties karadarbības rajonā izmantot t.s. „netīro bumbu” jeb radioloģisko ieroci, lai pēc tam vainotu Krieviju kodolieroču lietošanā. Šo pašu vēstījumu pirmdien dublējis Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, zvanot Savienoto Valstu un Lielbritānijas attiecīgo militāro struktūru vadītājiem. Vakar Krievija izvirzījusi šo jautājumu arī ANO Drošības padomes slēgtajā sēdē. Rietumvalstu pārstāvji vienbalsīgi noraidījuši šādas apsūdzības kā nepamatotas un absurdas.

Šīs Krievijas vadošo militāristu telefonaktivitātes kārtējo reizi liek apsvērt jautājumu par Kremļa režīma stabilitāti un integritāti. Ukrainas bruņotie spēki lēni, bet mērķtiecīgi virzās tuvāk Hersonai – vienīgajam Krievijas pēc 24. februāra sagrābtajam Ukrainas administratīvā apgabala centram. Līdzšinējos mēnešos ir izskanējuši viedokļi, ka Hersonas zaudēšana varētu būt morāls trieciens, kuru prezidenta Putina vara neizturētu.

Katrā ziņā ir skaidrs, ka būs nepieciešams grēkāzis, kuram uzvelt vainu par Ukrainā negūto uzvaru un Krievijas armijas nepietiekamajām spējām, un visatbilstošākie šai lomai šķiet militārā resora vadītāji. Viņu virzienā raidītas vārdiskas zalves gan no oficiozo propagandistu puses, gan no dažām citām ietekmīgām Kremļa režīma figūrām. Vispamanāmākie šai ziņā ir Čečenijas autonomijas vadītājs Ramzans Kadirovs un par „Putina pavāru” dēvētais oligarhs Jevgeņijs Prigožins, privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” un vairāku slepenās darbības struktūru dibinātājs. Abu šo vīru rīcībā ir ievērojami militārie resursi, kas tiek izmantoti Krievijas agresijā pret Ukrainu, taču var tikt likti lietā arī iekšējās varas cīņās.

Kadirova resurss ir Čečenijā dislocētie Krievijas nacionālās gvardes spēki – oficiāli apmēram 12 000 vīru, taču pats Čečenijas saimnieks ir piesaucis arī vairākas reizes lielākus skaitļus. Formāli pakļauti Krievijas Iekšlietu ministrijai, faktiski šie pulki un bataljoni ir Kadirova privātā armija. „Vāgnera grupa”, kuras skaitliskais sastāvs tiek lēsts ap 8000 vīru, saskaņā ar Krievijas likumdošanu vispār ir nelegāla struktūra, tajā pat laikā tā ir, domājams, šobrīd efektīvākā vienība Krievijas spēku sastāvā Ukrainā.

Abu minēto Putina režīma dižmaņu atļaušanās publiski apvainot augstākā ranga militārpersonas visdrīzāk ir signāls, ka režīms gatavojas padarīt ģenerāļus par vainīgajiem, un atliek vien jautāt, vai šie karjeras militāristi ir gatavi grēkāža lomai.

Jaunās valdības Lielbritānijā un Itālijā

25. oktobrī noslēdzās rekordīsais Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas varas periods, vien 50 dienas ilgs. Toriju līderei liktenīga izrādījās pārrēķināšanās finanšu politikas jomā – viņas iecerētās nodokļu reformas izraisīja ārkārtīgi nervozu finanšu tirgu reakciju, britu mārciņas un valdības vērtspapīru vērtības kritumu.

Jautājums par to, kurš varētu stāties demisionējušās vietā, bija aktuāls vien pāris dienas. Par spīti diezgan ievērojamajam atbalstam Parlamenta toriju frakcijā savu kandidatūru tomēr nolēma neizvirzīt jūlijā demisionējušais Boriss Džonsons, savukārt vēl viena pretendente – Penija Mordaunta – nesaņēma pietiekamu parlamentāriešu atbalstu.

Tā nu pirmdien Lielbritānija ieguva savu pirmo indiešu izcelsmes premjerministru, agrāko finanšu ministru Riši Sunaku. Kā norāda komentētāji, Sunaks, kurš bija Trasas galvenais konkurents cīņā par premjera portfeli pagājušajā vasarā, bauda nozīmīgu savas partijas atbalstu. Arī problēmas, kas izraisīja Trasas demisiju, jau paspējis lielā mērā atrisināt finanšu ministrs Džeremijs Hants. Hants saglabā savu amatu arī Sunaka komandā, tāpat kā līdzšinējā Apakšpalātas vadītāja Penija Mordaunta, ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs, aizsardzības ministrs Bens Voless un vēl vairāki Trasas kabineta locekļi. Vairāki citi Trasas valdības ministri palikuši valdībā, saņemot citus portfeļus. Kā nozīmīgākie jaunpienācēji tiek minēti vicepremjers un tieslietu ministrs Dominiks Rābs un Olivers Daudens, kurš ieņems ceremoniālo Lankasteras kanclera amatu, kas parasti nozīmē īpašo uzdevumu ministra statusu.

Savukārt Džordža Meloni, kura 22. oktobrī kļuva par Itālijas premjerministri, ir pirmā dāma Itālijas valdības vadītājas amatā. Viņas valdība tiek raksturota kā labējākā, kāda Itālijā bijusi pēc Otrā pasaules kara. Valdības koalīciju veido Meloni vadītā partija „Itālijas brāļi”, partija „Līga” ar Mateo Salvini priekšgalā un Silvio Berlukoni dibinātā „Uz priekšu, Itālija!”. Berluskoni partija tiek raksturota kā labēji centriska, savukārt abas pārējās koalīcijas dalībnieces – kā izteikti labējas, pat radikālas, pie tam „Līga” arī kā populistiska partija.

Pati premjerministre gan visai daudz darījusi, lai attīrītu savas partijas reputāciju no neofašisma nokrāsas, kas tai bijusi vēsturiski. Savā inaugurācijas runā viņa steigusies kliedēt bažas par iespējamo Itālijas ārpolitiskā kursa maiņu, ciktāl Silvio Berluskoni ir labi zināms kā Kremļa saimnieka Putina personisks draugs, un simpātijas pret Putinu savulaik paudis arī Salvini.

Tomēr premjere uzsvērusi, ka nevar būt ne runas par Ukrainas brīvības iztirgošanu un padošanos Krievijas enerģētiskajai šantāžai. Arī jaunais ārlietu ministrs, partijas „Uz priekšu, Itālija!” pārstāvis Antonio Tajani, kuram ir mērena un proeiropeiska politiķa reputācija, kā pirmo sazvanījis Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, lai apliecinātu savas valsts atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju.

Sagatavoja Eduards Liniņš. 

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas. Vai Sji būs Mao Nr.2? Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes lektors un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Aldis Austers un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga.

Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas

Vien pusotru mēnesi pēc jaunās Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas stāšanās amatā viņas valdības dienas, daudzuprāt, jau esot skaitītas.

Smagi rudens padebeši pār premjeres galvu savilkās septembra nogalē, kad Parlamenta Apakšpalātā tika pieteikts viņas valdības t.s. minibudžets – finanšu risinājumu pakete, kas paredzēja lielākoties nozīmīgus nodokļu samazinājumus un atbalstu iedzīvotājiem strauji pieaugušās dzīves dārdzības situācijā. Bija iecerēts samazināt ienākumu nodokļa likmi no 20% uz 19%, atteikties no paaugstinātās 45% nodokļa likmes lielāko ienākumu saņēmējiem, atteikties no agrāk plānotā uzņēmumu ienākumu nodokļa palielināšanas no 19% līdz 25%, sociālās apdrošināšanas likmju palielināšanas, samazināt vēl vairākus nodokļus. Pakete ietvēra arī atbalsta mehānismu iedzīvotājiem energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai.

Attiecīgo budžeta ieņēmumu samazinājumu valdība pamatā plānoja segt ar aizņēmumiem. Jau drīz pēc tā brīža finanšu ministra Kvazi Kvartenga uzstāšanās Parlamentā uz proponētajiem pasākumiem negatīvi reaģēja finanšu tirgi, strauji krītoties britu mārciņas kursam un Lielbritānijas valdības parādzīmju vērtībai. Asu kritiku valdības plānam izteica ne vien opozīcijā esošā Leiboristu partija un britu arodbiedrības, bet arī Starptautiskais Valūtas fonds. Tika norādīts, ka valdības plāns sola ieguvumus turīgākajiem, kamēr sabiedrības trūcīgākā daļa var izrādīties pat zaudētājos inflācijas dēļ.

Saskārusies ar šādu reakciju, premjerministre strauji pavērsa finanšu politiku pretējā virzienā, un šī manevra gaitā pār valdības bortu aizlidoja ne vien minibudžets, bet arī tā autors Kvazi Kvartengs. 14. oktobrī viņš tika atstādināts, viņa vietā stājoties kādreizējam Terēzas Mejas valdības ārlietu ministram Džeremijam Hantam. Jau nākamajā dienā viņš sniedza vairākas intervijas, paziņojot par atteikšanos no lielākās daļas minibudžeta plāniem. Tas ir glābis britu mārciņas un valdības vērtspapīru kursu, taču ne premjerministres Trasas un arī Toriju partijas reitingus.

Pēc pēdējām aptaujām konservatīvo reitingi nokritušies līdz rekordzemam līmenim, un galvenais konkurents – leiboristi – viņus apsteidz vairāk nekā divkārt. Savukārt Lizas Trasas darbību premjerministres amatā šobrīd atbalsta vien katrs desmitais brits. Pašu toriju vidū arvien skaļāk izskan balsis, ka valdības vadītājai ar steigu meklējams aizstājējs. Pret neuzticības balsojumu no pašas partijas puses premjerministri gan sargā noteikums, ka šāds balsojums nav rīkojams ātrāk kā gadu pēc apstiprināšanas amatā, un arī nevēlēšanās tik drīz atkārtot laikietilpīgo partijas biedru balsojuma procedūru. Tomēr acīmredzams atbalsta trūkums partijā var likt Lizai Trasai pašai atkāpties no amata.

Vai Sji būs Mao Nr.2?

Ķīnas Komunistiskās partijas 20. kongress savu darbu Pekinā uzsāka 16. oktobrī un turpinās līdz 22. oktobrim. Nepilni 2300 delegāti pārstāv nepilnus 97 miljonus Ķīnas komunistu, tomēr viņu gribas paudums, kā jau totalitārā varas sistēmā, ir visai nosacīts. Viņiem piekritīs funkcija formālā ceremonijā apstiprināt amatos partijas vadību, kuras sastāvu noteiks aizkulišu cīņas starp vairākām ietekmīgām grupām.

Šīs cīņas rezultāti noteiks, kas ieņems amatus varas virsotnē – starp 25 partijas centrālkomitejas politbiroja locekļiem un, kas sevišķi nozīmīgi, septiņiem politbiroja pastāvīgās komitejas locekļiem. Šie septiņi arī ir galvenie lēmēji par milzu valsts likteņiem, un tas, cik starp viņiem būs pašreizējam partijas un valsts vadītājam Sji Dziņpinam lojālu cilvēku, lielā mērā noteiks viņa varas robežas.

Šim kongresam paredzēts apstiprināt Sji uz trešo termiņu ģenerālsekretāra tronī, lai gan visi Ķīnas kompartijas un valsts līderi pēc pagājušā gadsimta totalitārā diktatora Mao Dzeduna ievērojuši principu nepalikt amatos ilgāk par diviem termiņiem. Vispār Sji arvien biežāk salīdzina ar Mao, jo viņa varas koncentrācija un vadoņa stāja sāk atgādināt kādreizēja vadoņa personības kultu. Pagaidām gan Ķīnas līdera vara vēl nav tik konsolidēta, un pašreizējais kongress tiek uzlūkots šai ziņā kā izšķirošs.

Tiek minēts, ka Sji piekritēju aprindām alternatīvi varas centri esot t.s. „Šanhajas banda”, kas grupējas ap kādreizējo Ķīnas līderi Dzjanu Dzemiņu, un otra, kas saistīta ar Sji priekšgājēju valsts un partijas vadībā Hu Dzjiņtao un pašreizējo ministru kabineta un arī komjaunatnes organizācijas vadītāju Li Kecjanu. Tiek lēsts, ka Li Kecjana palikšana amatā nozīmēs daļēju Sji Dziņpina plānu izgāšanos, tiek arī minēti vairāki scenāriji, kuri varētu īstenoties tā vai cita spēku samēra un iespējama kompromisa gadījumā.

Sava ietekme uz norisēm partijā, protams, ir arī vispārējai situācijai valstī. Pandēmijas periods un valdības metodes slimības izplatības ierobežošanai ir pamatīgi iedragājušas pēdējo gadu ekonomikas attīstību, un daudziem zīmīgs šķiet fakts, ka līdz šim tā arī nav publicēti tautsaimniecības statistiskie rādītāji, kuriem vajadzēja parādīties līdz kongresa sākumam. Tikām pasaules mediji un analītiķi izvērtē divas stundas ilgo priekšsēdētāja Sji pārskata runu kongresa pirmajā dienā. Tiek norādīts, ka uzstāšanās neesot bijusi tik konfrontatīva, kā daži sagaidījuši, skopa detaļās, toties bagāta lozungiem un deklarācijām. Tā, runājot par Taivānu, līderis gan atkārtojis apņemšanos panākt tās apvienošanos ar Ķīnu, t.sk. neizslēdzot spēka lietošanu, taču nav minējis nekādus konkrētus plānus vai termiņus.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns.

Krievijas terors Ukrainā

8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz  Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju.

Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100  ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši  400 – 700 miljonus dolāru.

Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju.

Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens.

Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas.

Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas.

Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris

Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju.

Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no Baltkrievijas tiek izvesta kara tehnika un munīcija. Tuvākajā laikā no Baltkrievijas uz Krieviju dosies 13 ešeloni ar kara tehniku un munīciju, kas glabāta Baltkrievijas armijas noliktavās.

Tāpat otrdien saņemtas ziņas, ka Baltkrievijā jau ir ievesti vairāk nekā 30 irāņu droni – kamikadzes, ko Krievija plāno izmantot uzbrukumiem pret Ukrainu.  Otrdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis,  uzrunājot G7 dalībniekus, vēstīja, ka Krievija pasūtījusi Irānai līdz pat 2400 šādu dronu. Viņš arī atgādināja, ka Krievija joprojām mēģina tieši iesaistīt Baltkrieviju šajā karā, izspēlējot provokāciju, ka Ukraina it kā gatavo uzbrukumu un aicināja lielvalstis uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas izvietot starptautiskos novērotājus.

Sagatavoja Aidis Tomsons

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Atgriežamies pie politiskās situācijas Lielbritānijā. Neveiksmīgs izrādījies arī jaunās valdības vadītājas Lizas Trasas premjerēšanas sākums, mēģinot risināt budžeta problēmas un atdzīvināt ekonomiku. Valdība iniciēja reformu, kas izraisīja milzu pretestību. No vienas būtiskas ieceres premjerei nācies jau atkāpties, bet notikušais vēl vairāk ir sitis pa konservatīvo popularitāte. Britānijā neiet viegli. 

Viegli neiet arī Bulgārijā, kur svētdien notika jau ceturtās vēlēšanas nepilnu divu gadu laikā. Bulgāri nespēj izveidot stabilu valdību un līdz ar to nekādi netiek ārā no politiskā strupceļa. Vai šīs vēlēšanas varētu situāciju mainīt? Viss ir ļoti sarežģīti, jo pārāk atšķirīgas ir arī partijas. 

Šī nedēļa ir turpinājusies ar labām ziņām no frontes Ukrainā, turklāt gan dienvidos, gan ziemeļaustrumos, bet gaisā vīd arī jautājums par mobilizācijas ietekmi uz kara gaitu. 

Aktualitātes pasaulē vērtē Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas TV korespondente Lielbritānijā Ilze Kalve, Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla un Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš.

Vai bulgāriem beidzot būs valdība?

Daudzus gadus Bulgārijā pie varas bija konservatīvā partija „GERB” ar tās vadītāju Boiko Borisovu priekšgalā. Taču jau gadu pirms 2020.gada vēlēšanām valstī sākās ilgstoši un plaši protesti. Bulgāriem bija apnikusi koruptīvā sistēma, kura Borisova vadībā plauka un zēla. Atceramies, Bulgārija ilgstoši Eiropas savienībā ir bijusi viena no visnabadzīgākajām un korumpētākajām valstīm.

Daudzus mēnešus ilgušajos protestos dzima vairākas politiskās partijas, kas pirms diviem gadiem kārtējās vēlēšanās ieguva plašu vēlētāju atbalstu. Bet izrādījās, ka arī protestētāju vidū valda nepārvaramas domstarpības. Tajās bija daudz populisma un grūti realizējamu ideju, un tās negribēja savstarpēji sadarboties. Nespējot vienoties par kopēju koalīciju, valstī nācās izsludināt vēl vienas ārkārtas vēlēšanas. Bet arī tās nepalīdzēja izkļūt no politiskā strupceļa.

Nepilnu 20 mēnešu laikā Bulgārijā notikušas jau četras vēlēšanas. Un pamazām savu atbalstu atkal audzē bijusī varas partija „GERB”. Šajās vēlēšanās tā atguva jau 25 procentu vēlētāju atbalstu, kļūstot par reālāko spēku valdības veidošanā. „GERB” arī iepriekš ir bijusi labi pārstāvēta ievēlētajos sasaukumos, taču galvenā problēma ir tā, ka neviena no opozīcijas partijām nav piekritusi sadarboties ar „GERB” un tās vadītāju.

Arī šajā reizē ir iespēja izveidot koalīciju bez „GERB”. Pats Boiko Borisovs piedāvājis kompromisu – viņš pats nepretendēs nedz uz premjera, nedz kāda ministra posteni. Borisovs 4. oktobrī aicināja pārējās partijas uz sarunām aiz slēgtām durvīm, lai meklētu kompromisus. Kā izteicies bijušais premjers, šobrīd, kad Ukrainā notiek karš, ir jāspēj rast kādu risinājumu – un valsts virzībai esot jābūt skaidrai – pret Putinu, bet ar skaidru atbalstu NATO un Eiropas Savienībai. Nav šaubu, ka valsts iedzīvotāji un arī partijas ir nogurušas no ilgstošā politiskā strupceļa, un to rāda arī vēlēšanu aktivitāte. Pēdējās vēlēšanās piedalījās vien 38 procenti iedzīvotāju.

Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas

30. septembrī Maskavā, Sarkanajā laukumā, tika sarīkots milzīgs šovs. Ļaudis ar autobusiem bija savesti uz īpaši organizētu mītiņu, kur ar specefektu palīdzību tika radīts priekšstats par milzīgiem svētkiem Krievijā. Putins publiski tiešajā ēterā parakstīja dokumentus par četru Ukrainas apgabalu iekļaušanu Krievijas sastāvā. Bet jau nākamajā dienā viena pilsēta Doņeckā no Krievijas federācijas atkal izstājās – tas, protams, ir jāuztver ironiski – ukraiņiem izdevās atkarot stratēģiski nozīmīgo Limanu.

Krievijas spēki bija nonākuši aplenkumā, un viņiem nācās bēgt. Arī nākamajās dienās seko ziņas par vairāku apdzīvoto vietu atkarošanu. Ukraiņi turpina pamazām izspiest krievus no ieņemtajām teritorijām. Bet uzmanība ir pievērsta ne tikai ziemeļaustrumiem. Arī dienvidos karaspēkam ir izdevies veiksmīgi virzīties uz priekšu, liekot krieviem atkāpties.

Vakar, 4. oktobrī, Krievijas TV ziņoja par 17 apdzīvoto vietu atstāšanu. Turklāt ielaušanās notiek no divām dažādām pusēm, radot jautājumu par vēl vienu iespējamu aplenkumu. Jāpiebilst, ka informācija no frontes pienāk diezgan skopa. Ukrainas armija nesteidzas ar paziņojumiem. Primāri paniku ceļ paši krievi, rakstot trauksmainus ziņojumus sociālajos tīklos. Jau no svētdienas „Telegram” kanālos tiek pārpublicēti izmisīgi aicinājumi sūtīt papildspēkus, brīdinot, ka citādi var atkārtoties kas līdzīgs Harkivas apgabalā pieredzētajam.

Bet Krievijas medijos parādās arvien nervozāki vēstījumi, meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc krievi nevis uzbrūk, bet atkāpjas. Visas cerības nu tiek liktas uz daļējo mobilizāciju un tehniskajiem resursiem, kas tiekot pārsviesti no Sibīrijas tālēm. Bet kā tas ietekmēs kara gaitu, par to domas dalās. Ukraiņi pauž pārliecību, ka viņi spēs tikt galā ar visiem izaicinājumiem.

Trasas pirmās neveiksmes

Kad Lielbritānijā no amata atkāpās premjerministrs Boriss Džonsons, valdošajā konservatīvo partijā daudzi cerēja nākamā premjera vadībā atgūt līdzsvaru. Tomēr premjera nomaiņa partijai nav palīdzējusi. Tikai pāris nedēļas pēc stāšanās amatā, premjerministre Liza Trasa kopā ar finanšu ministru izdarījusi pirmo lielo kļūdu. Cīnoties ar ekonomiskajām grūtībām, kuras izraisījis gan karš Ukrainā, gan izstāšanās no Eiropas savienības, jaunā valdība nāca klajā ar plānu, kā stimulēt ekonomiku. Tika īstenots solījums samazināt nodokļus. Taču daudziem bija pārsteigums, ka viens no centrālajiem plāna elementiem paredzēja samazināt nodokļus tieši turīgajiem.

Tiem britiem, kuri gadā pelna vairāk par 150 tūkstoš mārciņu, ienākumu nodoklis tiktu samazināts no 45 procentiem, ko viņi maksā tagad, līdz 10 procentiem, tātad četrarpus reižu. Ideja bija vienkārša – tā likās laba iespēja pievilināt Lielbritānijai investorus, kam šis varētu būt ļoti kārdinošs stimuls attīstīt biznesu tieši Britu salās. Taču tauta šo nesaprata. Turklāt esošajiem investoriem bija pamatotas bažas, ka šāda nodokļu samazināšana varētu audzēt jau tā lielo inflāciju. Tirgū radās panika, strauji kritās britu mārciņas vērtība un akciju cenas, un, lai noturētu mārciņas kursu, nācās iejaukties Lielbritānijas bankai.

Kaut gan sākotnēji premjerministre centās aizstāvēt savu plānu un apgalvoja, ka ir pārliecināta par savas rīcības pareizību, viņai tomēr nācās piekāpties, jo kļuva skaidrs, ka arī parlamentā politiķi nebūs gatavi par to balsot. Pirmdien no rīta tika paziņots, ka valdība no savas ieceres atkāpjas.

Notikušais ir vēl vairāk vājinājis Konservatīvo partijas pozīcijas. Pēdējās aptaujas rāda, ka partiju atbalsta labi ja virs 20 procentu vēlētāju, kamēr opozīcijā esošie leiboristi audzē savu elektorātu, un jau ap 50 procentiem aptaujāto saka, ka ir gatavi balsot par leiboristiem. Skandāls ir iedzinis pirmo nopietno ķīli Konservatīvo partijā. Turklāt šāda valdības izgāšanās pašā tās darbības sākumā liek jautāt, cik ilgi Lizai Trasai izdosies noturēties amatā.

Sagatavoja Aidis Tomsons

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders.

Eksplozijas Baltijas dzīlēs

Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde.

Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums.

Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi.

Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju.

Kremlis eskalē agresiju

Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā.

Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”.

Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši.

Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru.

Irānā atkal līst asinis

 Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku.

Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta.

17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem.

Itālijas labējo uzvara

Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti.

25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi.

Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju.

Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju.

Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs. 

Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs.

Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi.

Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns.

Vai Krievija gatavojas „īstam” karam?

20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju.

Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus.

Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām.

Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā.

Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā.

ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība

Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”.

2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis.

Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejaukšanos to iekšējās lietās un draudu savai drošībai. Tomēr novērotāji atzīst, ka organizācijas dalībniekiem ir ļoti atšķirīgas nacionālās intereses un arī starptautiskā pozicionēšanās.

Šanhajas Sadarbības organizācijas ikgadējais samits, kas 15. un 16. septembrī norisinājās Uzbekistānas pilsētā Samarkandā, daudziem šķiet iezīmīgs ar mājieniem par Krievijas un tās līdera Vladimira Putina rūkošo varenību. Agresorvalsts vadoņa tikšanās ar citiem Āzijas varenajiem, kā zināms, notika uz Ukrainā piedzīvoto militāro neveiksmju fona. Pasaules medijus un sociālos tīklus apceļo kadri, kuros Putins, kas ir slavens ar savu manieri ierasties ar novēlošanos, tagad redzams, mīņājoties kameru priekšā un gaidot, kad viņam pievienosies Turcijas prezidents Erdogans, Indijas premjerministrs Modi, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Kirgizstānas prezidents Džaparovs.

Kā raksta britu izdevums „The Daily Telegraph”, Putins zaudējis savu ierasto pārākuma auru. Acīmredzot divpusējās sarunās Kremļa saimniekam nācies uzklausīt ne vienu vien netīkamu izteikumu par neveiksmīgo militāro avantūru Ukrainā, un šis un tas no tā izlauzās arī publiskajā telpā. Pēc sarunām ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu pats Putins presei atzina, ka Ķīnai esot „jautājumi un rūpes” Ukrainas sakarā. Indijas premjerministrs Narendra Modi bija daudz tiešāks, uzsverot, ka jau agrāk telefonsarunās esot aicinājis Kremļa saimnieku apzināties, ka „šis nav karu laikmets”.

Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts – gruzdēšana draud ar uzliesmojumu

13. septembra rīts atnesa ziņas par jaunu uzliesmojumu gruzdošajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uz abu Aizkaukāza valstu robežās sākās plašas militāras sadursmes, un artilērijas triecieni tika vērsti ne vien pret abu armiju pozīcijām, bet arī pret civilajiem objektiem, sevišķi no Azerbaidžānas puses pa Armēnijas teritoriju. Kā nereti šādos gadījumos, puses vaino viena otru sadursmju uzsākšanā.

Otrajā konflikta dienā Armēnija vērsās ar militārās palīdzības lūgumu pie Krievijas, kurai šāds atbalsts būtu jāsniedz gan savstarpējo vienošanos, gan Kolektīvās drošības nolīguma ietvaros, taču Krievija uz Armēniju līdz šim nosūtījusi tikai novērotāju delegāciju. Galu galā 15. septembrī tika noslēgta vienošanās par pamieru, kas esot panākta, kā izteicās Armēnijas pārstāvis, ar starptautiskās sabiedrības iesaisti.

Tiek ziņots, ka nepilnas trīs dienas ilgušo sadursmju rezultātā dzīvību zaudējuši 153 armēņu un 77 azerbaidžāņu karavīri, apmēram 7600 armēņu bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Daudzos armēņos šī situācija izraisījusi sarūgtinājumu un vilšanos Krievijā, kuru līdz šim uzskatīta par Armēnijas drošāko sabiedroto tās pretstāvē Azerbaidžānai, kuru, savukārt, atbalsta Turcija.

Demonstranti Erevānas ielās pieprasījuši premjerministra Nikola Pašinjana demisiju, tomēr šīs demonstrācijas bijušas samērā mazskaitlīgas un mierīgas. Kā norāda komentētāji, vairums armēņu apzinās, ka valsts vadītājs personiski nav vainojams pie šīs situācijas un viņa iespējas ko vērst par labu ir visai ierobežotas. Tikmēr to, ka Armēnija nav pamesta viena šai konfliktā, apliecināja Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi, sestdien, 17. septembrī, ierazdamās Armēnijā vairāku dienu vizītē. Viņa ir augstākā līmeņa amerikāņu amatpersona, kas oficiālā vizītē apmeklējusi Armēniju. Uzstājoties Erevānā, Pelosi pēdējā konflikta eskalācijā vainoja Azerbaidžānu un nosodīja tās rīcību, ko oficiālā Baku nodēvējusi par „netaisnu” un „dziļu nožēlu raisošu” nostāju.

Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk?

Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās?

Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu.

Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra.

Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas

Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas.

 Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”.

Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus.

Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos.

Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā.

Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis.

Lai dzīvo karalis!

8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē.

Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus.

Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis par labu Čārlza III reputācijai, un vēl pirms pāris gadiem sociālās aptaujas liecināja, ka gandrīz puse britu pavalstnieku uzskata, ka Čārlzam tūdaļ pēc kāpšanas tronī būtu no tā jāatsakās par labu viņa vecākajam dēlam princim Viljamam. Tomēr salīdzinoši nesenākas aptaujas rāda, ka Čārlzu atbalsta apmēram 60% britu.

Čārlzs kāpis tronī Lielbritānijai sarežģītā vēstures posmā, kad tā pametusi Eiropas Savienību un tiecas spēlēt patstāvīgāku lomu Eiropas un pasaules politikā. Šai ziņā nozīmīgākas kļuvušas Londonas globālās saites ar Britu sadraudzības valstīm un kroņa domīnijām, kurās monarhijas institūtam ir pamanāma vieta, ciktāl šo saišu pamatā ir attiecīgo valstu kādreizējā piederība Britu impērijai.

Tāpat kopīgā monarhija, vismaz formāli, ir nozīmīgākais elements, kas vieno kopvalstī Angliju un Skotiju. Skotijā pastāvošās secesijas tendences līdz šim nav vaiņagojušās panākumiem, taču jaunu dinamiku tām devusi Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības. Pagājušā gada vēlēšanās Skotijas parlamentā pārsvaru ieguva partijas, kuras iestājas par atdalīšanos, un Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena jau deklarējusi plānu nākamā gada novembrī sarīkot atkārtotu neatkarības referendumu.

Zviedrijas vēlēšanas. Vai gaidāmas pārmaiņas?

Svētdien, 11. septembrī, notikušo Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultāti joprojām uzskatāmi par neoficiāliem, ciktāl nesaskaitīti ir nepilni 5% balsu. Līdz šim zināmais neļauj droši spriest par tālākajām valdības perspektīvām. Kā zināms, astoņus iepriekšējos gadus Zviedrijā pie varas bija sociāldemokrāti, pie kam tās bija mazākuma valdības, kurām atbalstu parlamentā sniedza kreisie un centriskie spēki. Pati sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās startējusi visumā labi un palielinās savu frakciju par vairākām deputātu vietām. Tāpat nelielu pieaugumu savai frakcijai var gaidīt sociāldemokrātu agrākie koalīcijas partneri – Zviedrijas Zaļā partija. Tomēr ne sociāldemokrātiem pašiem, ne kopā ar zaļajiem vai citiem potenciālajiem partneriem nepietiek balsu vairākuma koalīcijai.

Pēc visa spriežot, arī nākamā Zviedrijas valdība būs mazākuma kabinets, kura varu noteiks koalīcijā neietilpstošu parlamenta frakciju atbalsts. Un šai ziņā nedaudz lielākas izredzes šķiet sociāldemokrātu tradicionālajiem konkurentiem – mēreno jeb moderātu partijai. Moderāti, pēc visa spriežot, var rēķināties ar kristīgo demokrātu, liberāļu un, kas sevišķi svarīgi, t.s. zviedru demokrātu atbalstu.

Zviedru demokrāti, kuru partijas saknes meklējamas t.sk. ultralabējās kustībās, šais vēlēšanās sasnieguši jaunu rekordu, kļūstot par otro lielāko Riksdāga frakciju pēc sociāldemokrātiem. Partijas reputācija joprojām ir tāda, ka tās iesaistīšana valdībā nav reāla, taču moderāti ir gatavi izmantot zviedru demokrātu atbalstu nākšanai pie varas. Sociāldemokrāti, savukārt, var cerēt uz līdzšinējo atbalstu no Centra partijas, Kreisās partijas un Zaļās partijas.

Pašreiz abus potenciālos pēcvēlēšanu blokus šķir mazāk nekā procents vēlētāju balsu, tāpēc līdz šim vēl nesaskaitītas balsis, kas lielākoties iesūtītas pa pastu vai nodotas ārzemēs, var izrādīties izšķirošas. Jāatgādina, ka valdības apstiprināšanai Zviedrijā nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums „par”; pietiek, ja vairākums nenobalso „pret”. Attiecīgi atbalstu valdības izveidei partijas var sniegt arī atturoties. Priekšvēlēšanu kampaņas asākā tēma bija migrācija, kur moderātu uzstādījumi par striktākiem ieceļošanas un patvēruma iegūšanas noteikumiem ir tuvinājusies tradicionāli pret migrāciju vērsto zviedru demokrātu pozīcijai.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.