Divas puslodes

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju.

Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas?

Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā?

Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā.

Kauja par Donbasu ir sākusies

Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu.

Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas.

Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā.

Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti

Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu.

Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums.

Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums.

Aiz Kremļa sienām

Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā.

Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci.

Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē.

Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz.

Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.

Sagatavoja Eduards Liniņš. 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukrainā visa uzmanība pievērsta valsts austrumiem, Krievija gatavojas plašam uzbrukumam, to apliecina izlūkdienestu dati. Protams, tam gatavojas arī Ukraina un pārējā pasaule. Valstu vadītāji steidz nokļūt Kijivā, lai paustu atbalstu Ukrainas prezidentam, bet NATO valstis piegādā dažnedažādu bruņojumu.

Kaut arī traģiskās ainas no Ukrainas daudzus ir saliedējušas, Krievijai joprojām ir savi atbalstītāji. Visskaidrāk to demonstrē Vācijā dzīvojošie, jau vairakkārt rīkojot autopārbraucienus ar Krievijas karogiem. Pašā Vācijā daudzi par to šausminās – kā vācieši ar to sadzīvo un kāpēc citās valstīs kara slavinātāji nav tik drosmīgi.

Pievēršamies arī Francijai, kur svētdien notika pirmā prezidenta vēlēšanu kārta. Pēc pusotras nedēļas francūžiem būs jāizdara galīgā izvēle, kurš turpmāk saimniekos Elizejas pilī.

Notikumus ārvalstīs komentē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra. Sazināmies arī Tāli Rēdmani Vācijā un Asnāti Sīmani Francijā.

Kijiva pasaules diplomātijas epicentrā

Viens no rezultātiem Krievijas spēku atvilkšanai no Ukrainas ziemeļu apgabaliem, t.sk. no Kijivas pievārtes, ir augsta ranga vizīšu birums Ukrainas galvaspilsētā. Pirmkārt tāpēc, ka tas kļuvis iespējams, jo krietni mazāki kļuvuši draudi drošībai, otrkārt tāpēc, ka ir īstais brīdis, lai demonstrētu solidaritāti ar Ukrainu.

Krievija koncentrējusi savus militāros pūliņus Ukrainas austrumos, deklarējot mērķi paplašināt tās kontrolēto Donbasa reģiona daļu, savukārt krievu spēku atstātajās pilsētās un ciemos atklājusies baisa kara noziegumu aina, kas liek piesaukt genocīda jēdzienu. Savām acīm noziegumu pastrādāšanas vietu Bučā skatīja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības jautājumos Žuzeps Borels, kuri ieradās Kijivā pagājušajā piektdienā. Neilgi pirms viņu ierašanās izpaudās ziņa par kārtējo krievu spēku nodarījumu, raķešu triecienā bēgļu pārpildītajai Kramatorskas dzelzceļa stacijai, nogalinot vairākus desmitus cilvēku.

Attiecīgi augsto Eiropas amatpersonu izteikumos vizītes laikā netrūka skarbu un apņēmīgu vēstījumu agresoram.

Kā savā oficiālajā paziņojumā pauda for der Leiena, savienība izmantos visu savu ekonomisko jaudu, lai liktu Putinam samaksāt smagu cenu. „Krievija nonāks ekonomiskā, finansiālā un tehnoloģiskā pagrimumā. Tikmēr Ukraina soļo pretī Eiropas nākotnei.”

Publiski pasniedzot Ukrainas prezidentam Zelenskim anketu, kuras aizpildīšana ir pirmais solis iestājai Eiropas Savienībā, komisijas prezidente solīja padarīt šo procesu pēc iespējas ātru. Savukārt augstais pārstāvis ārlietās Borels paziņoja par nākamā pusmiljarda eiro militārās palīdzības piešķiršanu.

Līdz ar augstajiem Eiropas Komisijas pārstāvjiem Ukrainu apmeklēja arī tās kaimiņvalsts Slovākijas premjerministrs Eduards Hegers. Savukārt, var teikt, kā no zila gaisa sestdien Kijivā uzradās Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons. Par viņa vizīti pasaule uzzināja tikai tad, kad britu valdības vadītājs jau atradās Ukrainas galvaspilsētā un dažas stundas vēlāk varēja vērot viņu kopā ar prezidentu Zelenski pastaigājamies pa Hreščatiku. Galvenais abu valstu galvu sarunu temats, protams, bija britu militārais atbalsts Ukrainai, kas tagad ietvers arī bruņumašīnas un krasta aizsardzības raķešu sistēmas.

Tai pašā sestdienā Kijivā ieradās arī Austrijas kanclers Karls Nehammers, lai pēc tam turpinātu ceļu uz Maskavu, kļūstot par pirmo kādas rietumvalsts vadītāju, kurš apmeklē Krieviju, kopš tā izvērsa iebrukumu Ukrainā. Pusotrai stundai sarunu aiz slēgtām durvīm Krievijas līdera ārpilsētas rezidencē nesekoja nedz kopīgs komunikē, nedz cita ierastā publicitāte, vien kanclera brīfings Austrijas vēstniecībā. Kā paziņoja kanclers, viņi atklāti un asi runājuši par Krievijas agresiju un pastrādātajiem kara noziegumiem. Austrija, kā zināms, ir viena no visvairāk no Krievijas gāzes atkarīgajām Eiropas valstīm. Bet, solidaritātes vizīšu ciklu turpinot, šodien, 13. aprīlī, Kijivā ieradušies Polijas un trīs Baltijas valstu prezidenti.

Impēriskās diasporas izpausmes

Pēdējās nedēļās vairākās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā, pamanāmas kļuvušas turienes krievu diasporas izpausmes. Berlīnē, Frankfurtē pie Mainas, Hannoverē un Štutgartē turienes krievi sarīkojuši gājienus vai auto kolonu braucienus. Organizētāji apgalvo, ka mērķis esot protestēt pret rusofobiju un diskrimināciju, kuru Vācijas krievi piedzīvojot, kopš viņu dzimtene izvērsusi militāro agresiju pret Ukrainu. Tomēr šīs demonstrācijas vairāk izskatās pēc Krievijas agresijas un lielkrievu šovinisma apliecinājuma, kur līdzās neskaitāmām ar divgalvaino ērgli rotātiem Krievijas trikoloriem plīvo arī Padomju Savienības sarkanais ar sirpi un āmuru, arī pa kādam pašpasludināto t.s. Donbasa „tautas republiku” karogam. Bēdīgi slavenos Z un V burtus gan nācies novākt – to publisku izmantošanu Vācijas valdība aizliegusi.

Sevišķu sašutumu Vācijas sabiedrībā izpelnījies krievu autokolonnas brauciens pa Berlīni 3. aprīlī – dienā, kad izpaudās ziņas par krievu spēku briesmu darbiem Bučā. Vairākos gadījumos līdztekus prokremliskajām demonstrācijām notikušas Ukrainas atbalstam rīkotas kontrdemonstrācijas.

Šobrīd Vācijā dzīvo apmēram 1 200 000 krievu un apmēram 650 000 ukraiņu, no kuriem teju puse ir pēdējā mēneša laikā te ieradušies Ukrainas kara bēgļi. Kopš Krievijas agresijas eskalācijas pagājušajās nedēļās esot fiksēti nepilni 400 pret krieviem vērstu un nepilni 200 pret ukraiņiem vērstu pretlikumīgu nodarījumu, no kuriem daži desmiti saistīti ar fiziskiem uzbrukumiem.

Francijas vēlēšanu „déjà vu”

„Déjà vu:  – tā jāsaka pēc svētdien notikušās Francijas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas. Tajā, kā jau ierasts, neviens no kandidātiem neguva uzvarai nepieciešamo vairāk par pusi balsu, un, attiecīgi, nākamajā kārtā 24. aprīlī spēkosies divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti: esošais prezidents, liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons un radikāllabējā nacionāliste otrajā paaudzē, „Nacionālās apvienības” līdere Marina Lepena.

Tā ir situācija, kas tieši atkārto iepriekšējo – 2017. gada prezidenta vēlēšanu pieredzi.

Populārākais kreisā spārna pārstāvis, partijas „Nepakļautā Francija” līderis Žans Liks Melanšons palicis trešais. No šīs trijotnes tālu atpaliek visi pārējie nozīmīgākie kandidāti: labējais radikālis Ēriks Zemūrs, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāve Valērija Pekresa un franču zaļo pārstāvis Janniks Žado.

Kas attiecas uz balsu ģeogrāfisko sadalījumu, tad gluži tāpat kā pirms pieciem gadiem par Lepenu vairāk balso Francijas ziemeļos un ziemeļaustrumos, kā arī Vidusjūras piekrastes departamentos, savukārt par Makronu – valsts rietumos un centrālajā daļā. Parīze un tai pieguļošais Ildefransas reģions, kas pagājušajās vēlēšanās visai noteikti deva priekšroku Makronam, tagad krietni vairāk simpatizē kreisajam Melanšonam.

Vai otrā vēlēšanu kārta atkārtos 2017. gada rezultātus? Tā varētu domāt, jo par esošo prezidentu otrajā kārtā balsot aicinājuši vairāk viņa līdzšinējie konkurenti: republikāne Pekresa, zaļais Žado, arī Parīzes pilsētas galva Anna Idalgo. Par Lepenu savējos aicinājis balsot vienīgi Zemūrs. Tomēr izšķirošās, jādomā, būs Melanšona vēlētāju balsis. No vienas puses, viņš nepārprotami aicinājis nebalsot par Lepenu, no otras – nav aicinājis balsot par Makronu un izteicies, ka šī esot izvēle starp diviem ļaunumiem. Tas var pamudināt lielu daļu kreiso atturēties no vēlēšanām vispār, un, ievērojot samērā zemo aktivitāti pirmajā kārtā, tas raisa zināmas bažas. Kā Briselē, tā Vašingtonā 24. aprīli gaida nervozi, jo Francijas varas grožu iespējamā nonākšana mērenās eiroskeptiķes un kara noziedznieka Putina simpatizētājas Lepenas rokās šķiet visai draudoša. Savukārt politologi secina, ka arī Francijā, tāpat kā daudzviet citur Eiropā, tradicionālo politiskā spektra dalījumu labējos un kreisajos pamazām nomaina eirocentrēto un eiroskeptisko, nacionāli orientēto spēku opozīcija.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kara noziegumi Ukrainā un pasaules reakcija. Parlamenta vēlēšanas Ungārijā. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Sazināmies ar Maršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, Eiropas Parlamenta deputātu no Latvijas Nilu Ušakovu.

Buča – ar asinīm vēsturē ierakstīts vārds

Kijivas piepilsētas Bučas vārds kopš šīs nedēļas piepulcējies tam baisajam sarakstam, kurā Babijjara un Katiņa, Sarajeva un Srebreņica, un citas tuvākas un tālākas pagātnes masu slepkavošanas un vardarbības vietas. Agresorvalsts Krievijas bruņotajiem spēkiem pagājušās nedēļas otrajā pusē atkāpjoties no Ukrainas galvaspilsētas pievārtes, atklājās šausminoša kara noziegumu aina, kurā neiztrūkst teju neviens iedomājams nodarījums pret cilvēka dzīvību, veselību, cieņu un īpašumu. Īpaši mērķtiecīgi okupanti slepkavojuši Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku dalībniekus un kopš 2014. gada t.s. pretterorisma operācijā valsts austrumos karojušos, vietām arī vīriešus karošanai atbilstošā vecumā, taču starp upuriem netrūkt arī sieviešu, bērnu, sirmgalvju; reizēm nogalinātas veselas ģimenes. Bieži vien slepkavošana bijusi saistīta ar spīdzināšanu un seksuālu vardarbību.

Notikušā sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka šī varmācības orģija nav tikai Krievijas bruņoto spēku nedisciplinētības un vājas komandēšanas sekas, bet konsekventi īstenota taktika, kas, iespējams, sankcionēta visaugstākajā līmenī. Buča ir tikai pirmā vieta, no kuras pasauli sasniedza attiecīgie foto un videokadri, taču, kā jau norādījuši Ukrainas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji, līdzīga aina paveras daudzās citās atbrīvotajās pilsētās un ciemos Kijivas, Čerņihivas un Sumu apgabalos.

Kara noziegumu liecības šokējušas starptautisko sabiedrību un iedarbinājušas jaunus sankciju mehānismus no Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas un citu rietumu partneru puses. Galīgos lēmumus par jaunām Eiropas Savienības sankcijām paredzēts pieņemt dalībvalstu pārstāvju sanāksmē šodien, 6. aprīlī. Paredzams, ka tie ietvers Eiropas ostu slēgšanu Krievijas kuģiem un sauszemes robežu slēgšanu autotransportam, atteikšanos no Krievijas ogļu importa, norēķinu pārtraukšanu ar vēl vairākām agresorvalsts bankām un citus pasākumus.

Tomēr joprojām teju neskarts paliek galvenais Kremļa kara mašīnas un noziedzīgā režīma finansēšanas avots – naftas un gāzes eksports uz Eiropu. Līdz šim atbalstu nav guvuši Polijas un Baltijas valstu priekšlikumi piemērot šim eksportam tarifus, kas to padarītu ekonomiski neizdevīgu, vai aizturēt daļu no maksājamajām summām līdz Krievijas spēku izvešanai no Ukrainas. Domājams, pēdējo dienu notikumi kāpinās arī militārās palīdzības apjomu Ukrainai. Krievija uz atklātajiem noziegumu faktiem reaģējusi ar ierastajām atrunām, ka tas viss esot safabricēts, inscenēts un viltots. Šajā kontekstā krievu amatpersonu izteikumi iegūst grotesku nokrāsu, un tos nekavējoties atmaskoja faktu pārbaudītāji daudzviet pasaulē. Pie darba jau ķērušās Ukrainas un starptautiskās izmeklēšanas institūcijas, skan prasījums pēc vainīgo saukšanas pie atbildības, kaut šobrīd grūti spriest, kad un kādos apstākļos viņi varētu stāties tribunāla priekšā.

„Stabilitātes garants” Orbans

Pirms svētdien, 3.aprīlī, notikušajām Ungārijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanām pastāvēja zināmas cerības, ka tās varētu nest pārmaiņas valsts politiskajā ainavā. Apvienotajam opozīcijas partiju blokam „Vienoti Ungārijai”, spriežot pēc aptauju datiem, gan bija maz izredžu izsist no varas pozīcijām nu jau divpadsmito gadu valdošo premjeru Viktoru Orbanu, taču tas cerēja vismaz atņemt partijai „Fidesz” un tās mazākajam partnerim Kristīgi demokrātiskajai tautas partijai absolūto vairākumu parlamentā. Šīm iecerēm nebija lemts piepildīties. Nacionāli konservatīvā valdošā apvienība pat par pāris vietām palielinājusi savu dominējošo vairākumu, kamēr opozīcijas bloka partijas dažas vietas zaudējušas.

Apvienībā „Vienoti Ungārijai” iekļāvies teju viss opozīcijas partiju spektrs, kurā ir sociālistiski, sociālliberāli, zaļie, centriskie, konservatīvie, kā arī pāris kustības, kuras sevi nepozicionē kā partijas, bet pārstāv galvaspilsētas Budapeštas un reģionu pašvaldību intereses. Reģionu vadītāju dibinātās „Kustības Ungārija ikvienam” pārstāvis Pēters Marki-Zajs bija opozīcijas premjera kandidāts. Ar dažām vietām parlamentā ietikusi arī galēji labējā kustība „Mūsu dzimtene”. Saskaņā ar vēlēšanu likumu vietas ar pazeminātu procentuālo barjeru deputātu vietas var iegūt minoritāšu pārstāvji, taču no 12 minoritātēm tikai vāciešiem izdevies tikt pie viena mandāta.

Kārtējā premjera Orbana graujošā uzvara kaldināta, ekspluatējot viņa platformas totālo dominanci mediju vidē, priekšrocības, kuras sniedz pēdējā desmitgadē piekoriģētā vēlēšanu sistēma un elektorāta labvēlības iegūšana ar dāsnu sociālo politiku un konservatīvo vērtību apliecinājumu. Papildus instruments elektorāta konsolidācijai „Fidesz” bija vienlaicīgi ar vēlēšanām notikušais referendums par nepilngadīgo norobežošanu no informācijas, kas saistīta ar netradicionālu seksuālo orientāciju, dzimuma maiņu un seksuāli atklātu saturu izglītības sistēmā. Var piebilst, ka referendums nedeva attiecīgajām izmaiņām nepieciešamo balsu skaitu.

Ungārijas vēlēšanas noritēja uz kara fona, kas plosa kaimiņos esošo Ukrainu. Kā zināms, premjerministrs Orbans ir agresorvalsts Krievijas un tās līdera Vladimira Putina ciešākais partneris Eiropas Savienībā. Visumā atbalstot sankciju politiku pret Krieviju, Ungārija noraida iespēju atteikties no krievu energoresursu piegādēm un jebkādi militāri atbalstīt Ukrainu. Tomēr tas, izrādās, nemulsina ungāru vēlētāju konservatīvo vairākumu, kas pieņem Orbanu kā stabilitātes garantu šais nedrošajos laikos. Droši garantēta ir arī turpmāka Budapeštas rīvēšanās ar Briseli, ko apliecina Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vakardienas paziņojums, ka pirmo reizi savienības vēsturē pret Ungāriju uzsākta procedūra par Eiropas Savienības finansēju apturēšanu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijas un Ukrainas miera sarunas. Armēnijas un Azerbaidžanas konflikta saasinājums.

Nekas mainījies - visas pasaules uzmanības centrā joprojām ir karš Ukrainā. Tomēr vakardiena, 29.marts, nesa virkni jaunumu. Ukraiņi būtu gatavi runāt par Doneckas un Luhanskas apgabalu tālāko statusu, gan arī militāri necīnīties turpmākajos gados par Krimas atgūšanu. Savukārt Krievija varētu neiebilst tam, ka Ukraina iestājas Eiropas Savienībā. Vakar parādījās pirmie iespējamie kompromisa piedāvājumi miera sarunās starp Ukrainu un Krieviju.

Tikmēr Krievija paziņojusi par kara taktikas maiņu. Kijivas virzienā militārā aktivitāte tikšot būtiski samazināta, galvenā uzmanība būšot veltīta Donbasa atbrīvošanai jeb, pareizāk teikt, iekarošanai. Kā šādas Krievijas paziņojums vērtēt, ko tad varam sagaidīt tālāk militārajā frontē?

Un nevaram nepieminēt arī situācijas saasināšanos Kalnu Karabahā. Azerbaidžāņi, šķiet, cenšas izmantot Krievijas vājumu un mēģina pārņemt lielāku kontroli strīdīgajā teritorijā. Izskatās, ka Azerbaidžāna arvien vairāk cenšas tuvināties Ukrainai, savukārt Armēnija vēl ciešāk stiprina savas saites ar Krieviju.

Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu.

Sarunas Stambulā. Pozitīvi signāli, bet…

29. martā pēc vairāk nekā divu nedēļu pārtraukuma Krievijas un Ukrainas delegācijas tikās klātienē Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā. Abu pušu sarunvežus šeit uzņem Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Ukrainas puse ir publiskojusi savus priekšlikumus karadarbības pārtraukšanai. Proti, Kijiva ir gatava atteikties no mērķa iestāties NATO aliansē un pieņemt pastāvīgi neitrālas valsts statusu, ja virkne valstu būtu gatavas sniegt tai drošības garantijas, kas faktiski būtu līdzvērtīgas NATO līguma 5. pantā definētajām. Kā šādus garantus Ukrainas puse nosaukusi ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – Savienotās Valstis, Lielbritāniju, Franciju un Ķīnu, kā arī Turciju un Poliju.

Krimas jautājumā Ukraina gatava piekrist 15 gadus ilgam konsultāciju periodam, kurā atturētos no mēģinājumiem atgūt Krievijas pretlikumīgi anektēto teritoriju, savukārt par separātisko teritoriju likteni Ukrainas austrumos būtu jāvienojas Krievijas un Ukrainas sarunās augstākajā līmenī pēc karadarbības izbeigšanas.

Krievijas puse tās aizsardzības ministra vietnieka Aleksandra Fomina personā paziņojusi ka tā būtiski samazina militārās aktivitātes Kijivas un Čerņihivas virzienos, pasniedzot to kā labas gribas žestu.

Turcijas ārlietu ministrs Mevlits Čavušoglu paziņojis, ka abu pušu pozīcijas tuvinoties, un pirmais sarunu procesa rezultāts varētu būt Krievijas un Ukrainas ārlietu ministru tikšanās. Tomēr kopumā Krievijas puses gatavība kompromisiem, kura, domājams, joprojām pamatā atkarīga no Kremļa līdera Vladimira Putina ieskatiem, tiek vērtēta drīzāk skeptiski. Kā bildis Pentagona pārstāvis Džons Kērbijs, Krievijas spiediena atslābums pie Kijivas un Čerņihivas vērtējams tikai kā pozīciju maiņa, bet nav uzskatāms pat par spēku atvilkšanu, nemaz jau nerunājot par atkāpšanos.

Arī dauzi analītiķi pauž uzskatu, ka Krievijas bruņotie spēki šādi rīkojas pamatā apstākļu spiesti, cenšoties iegūt laiku un sakopot spēkus jaunai ofensīvai nākotnē. Papildu jautājumus sarunu procesa sakarā liek uzdot krievu oligarha Romāna Abramoviča klātbūtne. Kopš vairākām nedēļām parādījusies informācija, ka šis miljardieris, kura aktīvu vērtība sankciju rezultātā varētu būt mazinājusies pat vairākas reizes, aktīvi līdzdarbojas sarunu procesā, taču par viņa lomu un funkcijām tikpat kā nekas nav zināms.

Vēl mīklaināka ir ar pāris nedēļu novēlošanos izpaudusies informācija, ka pēc tikšanās ar Ukrainas pārstāvjiem Kijivā marta sākumā gan Abramovičs, gan divi viņa sarunu partneri no Ukrainas puses piedzīvojuši saindēšanās simptomus.

Pieaug spriedze Kalnu Karabahā

Pēc divus mēnešus ilgas karadarbības 2020. gada rudenī starp Azerbaidžānas un Armēnijas bruņotajiem spēkiem Kalnu Karabahā tika noslēgta trīspusēja vienošanās starp Armēniju, Azerbaidžānu un Krieviju. Azerbaidžāna paturēja teritorijas, kuras tās spēki bija ieņēmuši karadarbības rezultātā. Reģionā tika izvietoti krievu miera uzturētāji, kuri, cita starpā, nodrošina transporta koridoru, kas savieno Kalnu Karabahā izveidoto un starptautiski neatzīto Arcahas republiku ar Armēnijas teritoriju.

Pagājušonedēļ izpaudās ziņas, ka 24. martā azerbaidžāņu spēki ieņēmuši krievu miera uzturētāju kontrolētajā zonā esošo Paruhas jeb Faruhas ciemu, no kurienes evakuēti armēņu iedzīvotāji. Sadursmēs ar azerbaidžāņu spēkiem nogalināti trīs un ievainoti 15 armēņu karavīri, azerbaidžāņu spēki īstenojuši arī vairākus bezpilota lidaparātu „Bairaktar” uzbrukumus armēņu pozīcijām.

Sekoja Krievijas pieprasījums Azerbaidžānai pārtraukt karadarbību un atvilkt spēkus, un 27. martā Krievijas puse ziņoja, ka azerbaidžāņu daļas pametušas Paruhu. Savukārt Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija savā paziņojumā to noliedza, paziņojot, ka tās pozīcijas ciema apkārtnē paliekot nemainītas, ciktāl šī ir Azerbaidžānas teritorijas daļa. Armēnijas puse, savukārt, ziņoja, ka azerbaidžāņu spēki atstājuši pašu ciemu, taču turpina nozīmīgi koncentrēt spēkus tā tuvumā.

Tiek atzīmēts, ka pamiera noteikumu pārkāpumu skaits no azerbaidžāņu puses nozīmīgi pieaudzis kopš karadarbības sākuma Ukrainā, tāpat arī asi izteikumi Azerbaidžānas medijos, kas vērsti t.sk. pret Krievijas miera uzturētājiem. Analītiķi to saista ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas, pirmkārt, novērsis starptautiskās sabiedrības uzmanību no situācijas Karabahā, otrkārt, atklājis, ka Krievijas bruņoto spēku efektivitāte ir krietni mazāka, nekā uzskatīts agrāk. Sociālajos tīklos parādījusies informācija par iespējamu daļēju Krievijas miera uzturētāju pārsviešanu no Kalnu Karabahas uz Ukrainu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nedēļas garumā esam sekojuši līdzi visām ziņām no Ukrainas. Ir pagājusi jau ceturtā kara nedēļa, tā nav nesusi būtiskas izmaiņas; bēgļi turpina bēgt, Krievija turpina piegriezt skrūves, turpinās uzlidojumi, mirst ļaudis, Ukraina nepadodas, stāv stingri pretī. Karš turpinās. Kāda ir pašreizējā faktiskā situācija Ukrainas karā? Sarunās vēlamies saprast, kāds ir spēku samērs, kara tālākā perspektīva no pašreizējā skatu punkta. No vienas puses, tādu būtisku militāru panākumu pēdējā laikā nav bijis, kā var dzirdēt arī ziņās. No otras puses, nav tā, ka nekas nenotiek un nemainās un detaļām arī reizēm ir būtiska nozīme. Kara gaitu raidījumā Divas puslodes analizē Zemessardzes štāba kapteins Jānis Slaidiņš un vēsturnieks Dainis Poziņš. Ierakstā uzklausām rakstnieku, kara korespondentu Sergeju Loiko, kurš šobrīd ir Ukrainas armijas brīvprātīgais, un politologu Dmitro Ļevusju, kurš atrodas Kijivā.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējo nedēļu laikā vairākos raidījumos runājam par Ukrainu un Krieviju, jo karš ir vissāpīgākā aktualitāte visās sfērās. Raidījumā Divas puslodes pievēršamies plašākai politisko procesu analīzei.

Londonā šonedēļ satikās tā saukto Apvienoto Reaģēšanas spēku valstu līderi. Premjeri pārrunāja, kā saskaņot kopīgo politiku cīņā pret Krievijas agresiju. Ko šī tikšanās ir devusi, par ko tā liecina un cik svarīga ir šāda valstu kooperēšanās?

Savukārt Romā satikās ASV un Ķīnas delegāciju pārstāvji. Nav noslēpums, ka starp abām lielvalstīm ir pamatīga spriedze. Protams, tikšanās nebija tik augstā politiskā līmenī, bet pati tikšanās ir svarīga. Kādi ir rezultāti, kādas ir iespējas atturēt Ķīnu no Krievijas kara finansēšanas, atbalstīšanas?

Kas notiek Baltkrievijā? Publiskajā telpā nonāk pretrunīga informācija par to, cik lielā mērā Lukašenko režīms iesaistās karā pret Ukrainu, kāda spriedze valda Baltkrievijas iekšpusē un kā Baltkrievija mēģina pretoties Krievijas spiedienam būt aktīvākai šajā "brāļu karā".

Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova. Ierakstos uzklausām Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un baltkrievu vēsturnieku Iharu Meļņikovu.

Eiropas ziemeļi stiprinās pret agresorvalsti

Apvienotie Reaģēšanas spēki ir desmit Eiropas ziemeļdaļas valstu veidota militāri politiska alianse. 2014. gadā, Krievijai izvēršot pirmo agresijas fāzi pret Ukrainu, izgaismojās NATO bloka nesagatavotība šādām krīzes situācijām, t.sk. reakcijas gausums. Viena no pieejām problēmas mazināšanai ir ciešāka sadarbība mazāku valstu grupu ietvaros, un Apvienotie Reaģēšanas spēki šai ziņā ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lielbritānija kā tā dēvētā ietvarnācija – jeb „Framework Nation” – ap sevi apvienojusi NATO dalībvalstis Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju, Islandi, Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā neietilpstošās Somiju un Zviedriju.

Kā par šo aizsardzības projektu izteicies Britu jūras kara flotes komodors Džeimss Pārkins: „Apvienotie Reaģēšanas spēki var rīkoties, kamēr NATO vēl domā.”

Ģeogrāfiski alianses uzmanība pamatā koncentrējas Eiropas galējo ziemeļu, Ziemeļatlantijas un Baltijas jūras reģionos. Saprotams, ka tagad – kopš risinās Krievijas plaša mēroga karš pret Ukrainu – par nozīmīgāko jautājumu kļuvusi ar agresorvalsti robežoto alianses locekļu, sevišķi Baltijas valstu, drošība. Šonedēļ alianses dalībvalstu valdību vadītāji tikās Londonā. 15. martā publiskotais tikšanās komunikē pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas agresijai, apņēmību atbalstīt Ukrainu un panākt, lai Krievijai un tās vadonim nāktos atbildēt par starptautisko normu ignorēšanu un iebrukuma laikā pastrādātajiem noziegumiem. „Putinam jācieš neveiksme,” pauž komunikē.

Tiešsaistē dalībniekus uzrunāja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atkārtojot daudzkārt izskanējušo tēzi, ka Ukraina šobrīd karo par visas Eiropas demokrātijas nākotni. „Krievijas propagandisti,” norādīja Zelenskis, „nebeidz atkārtot, ka karš Ukrainā ir tikai sākums. Viņi turpina iebiedēt, un tagad saka, ka sekošot citas Eiropas valstis, pie tam piesaucot daudzus no jums, kas mani šobrīd uzklausāt.”

Ķīna – trešais spēks

Šīs nedēļas sākumā Romā notika tikšanās starp augsta līmeņa Savienoto Valstu un Ķīnas pārstāvjiem: prezidenta Baidena padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivanu un Ķīnas kompartijas centrālkomitejas Ārlietu grupas atbildīgo sekretāru, kādreizējo Ķīnas ārlietu ministru Janu Czeči. Šī tikšanās tika ieplānota vēl pirms vairākām nedēļām, taču kara gaita Ukrainā nepārprotami ietekmēja to saturu.

Ja sākotnēji bija plānots apspriest arī abu valstu ekonomiskās attiecības, tad, cik var spriest, absolūti dominējošais temats tajā bija Ķīnas iespējamais ekonomiskais un arī militārais atbalsts agresorvalstij Krievijai.

Ziņas par to, ka Krievija lūgusi šādu Ķīnas atbalstu, t.sk. kara tehnikas piegādes, pagājušonedēļ izplatīja aģentūra „Associated Press”, atsaucoties uz anonīmu avotu Savienoto Valstu administrācijā. Gan Ķīnas, gan Krievijas pārstāvji šādus apgalvojumus ir noraidījuši kā nepatiesus, tomēr amerikāņu puse jau pirms sarunām Romā pauda, ka Ķīna tiks brīdināta par nopietnām sekām, ja tā pildīs kādus tamlīdzīgus Kremļa lūgumus. Tas ietekmēšot ne vien Ķīnas attiecības ar Savienotajām Valstīm, bet arī globāli. Pēc septiņas stundas ilgušo sarunu noslēguma padomnieks Salivans tās raksturoja kā „intensīvas” un „atklātas”.  Savukārt Ķīnas puse pēc sarunām atkārtoja vispārīgas frāzes, aicinot karojošās puses uz mierīgu risinājumu, saudzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz apstiprināja savu uzticību ikvienas valsts suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai.

Vai Lukašenko karu grib?

Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko allaž uzsvēris, ka Baltkrievijas bruņotie spēki šai karadarbībā nepiedalīsies. Līdzīgus paziņojumus viņš paudis ar zināmu regularitāti, tomēr jo ilgāk turpinās kaujas Ukrainā, un, attiecīgi, aug Kremļa vajadzība pēc karaspēka rezervēm, parādās arvien jaunas spekulācijas par baltkrievu karavīru iespējamu iesaistu šai karadarbībā.

Šai ziņā eļļu ugunij pielējis nesen notikušais incidents, Krievijas kara lidmašīnai no Ukrainas puses ielidojot Baltkrievijas gaisa telpā un izšaujot raķetes. Daudzi to uztver kā provokāciju, lai šādi attaisnotu baltkrievu karavīru ierašanos kaimiņvalsts teritorijā.

Nepārprotami var lēst, ka Krievijas vadonis Putins šai ziņā izdara pamatīgu spiedienu uz Lukašenko, ar ko pēdējam nav viegli tikt galā, ievērojot, cik atkarīgs viņš kļuvis no Kremļa saimnieka. Piektdien Lukašenko atkal viesojās Maskavā, kur, cita starpā saņēma apsolījumu par jauna bruņojuma piegādi Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem. Tomēr sūtīt Baltkrievijas armiju uz Ukrainu, kur to noteikti gaida zaudējumi, Minskas diktatoram būru liels risks. Baltkrievijas armija līdz šim nekad nav piedalījusies karadarbībā, un, kā rāda aptauju dati, karošanu Ukrainā atbalsta vien 3% Baltkrievijas iedzīvotāju.

Sagatavoja Eduards Liniņš

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Visas nedēļas garumā ir turpinājies ar starptautiskais spiediens uz Krieviju, lai tā pārtrauktu iznīcināt un postīt. Līdz šim tas nav devis cerētos rezultātus. Kāpēc tas tā, kam Rietumvalstis ir gatavas, kam tomēr nē? Kas varētu notikt tālāk? Diskutē un vērtē Latvijas ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Imants Lieģis, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica, Eiropas Parlamentaviceprezidents Roberts Zīle un Rīgas Stradiņa universitātes Āzijas programmas vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Saukārt raidījumā Krustpunktā vērtējām kara militārās perspektīvas.

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Tikai un vienīgi karš Ukrainā ir raidījuma uzmanības lokā. Ziņas no Ukrainas kļūst arvien satraucošākas, cita pēc citas ir aplenktas lielās pilsētas, ir pretrunīgas ziņas par to, kuras pilsētas ir ieņemtas, ar satraukumu tiek gaidītas lielās kaujas Kijevā. Krievijas politiskā un militārā vadība neslēpj, ka tās uzdevums ir likvidēt Ukrainas prezidentu un valdību. Raidījumā Krustpunktā runājām, kāpēc starptautiskā sabiedrība nav bijusi spējīga apturēt šo karu. Bet runājot par šo tematu, tikpat aktuāls ir "dvīņu" jautājums, kāpēc Krievijas tauta ir gatava karot, gatava izliet brāļu tautas – ukraiņu – asinis, maksāt par to lielu cenu arī paši.

Aktuālo komentē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs. Sazināmies ar laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu un portāla „Meduza” komunikācijas vadītāju Katerinu Abramovu.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kopš raidījuma pirms nedēļas notikumi ap Ukrainu un Ukrainā ir risinājušies ļoti strauji. Krievija atzinusi pašpasludināto Ukrainas austrumu republiku neatkarību un noslēgusi vienošanos par palīdzību un draudzību. Bet Krievijas prezidents gandrīz stundu garā televīzijas uzrunā skaidroja, kāpēc viņaprāt Ukrainai vispār nebūtu īsti tiesiskumu uz savu valstiskumu. Tas radījis izaicinājumus un jautājumus, kas notiks tālāk, ko šīs atklāsmes nozīmē gan politiski, gan militāri?

Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Mārcis Balodis un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Jevgenu Magdu un Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu.

 

Pirmdien, 21. februārī, Krievijas prezidents Vladimirs Putins spēra soli, kas uzskatāms par nākamo nopietnāko Ukrainas suverenitātes un teritoriālās vienotības pārkāpumu pēc Krimas pussalas okupācijas un aneksijas 2014. gadā. Krievijas līderis atzina par neatkarīgiem valstiskiem veidojumiem t.s. Doneckas un Luganskas tautas republikas, kas tai pašā 2014. gadā izveidojās Krievijas atbalstīto separātistu sagrābtajās teritorijās Ukrainas dienvidaustrumos. Attiecīgo paziņojumu Krievijas prezidents sev ierastajā manierē pavadīja ar plašiem pseidovēsturiekiem spriedelējumiem, kuri saturēja ne vien atzinumus par Ukrainas valsti kā padomju sistēmas radītu fenomenu, bet arī faktiski noliedza kādreizējās Krievijas impērijas teritorijā dzīvojošo nāciju pašnoteikšanās tiesības. 

Vēlāk tika precizēts, ka Krievijas prezidents atzinis minēto pašpasludināto „Donbasa republiku” tiesības uz to Doneckas un Luhanskas apgabalu lielāko daļu, kuru separātisti nekontrolē, taču uzskata par savu. Tādējādi tiek nepārprotami iezīmēta potenciāla agresija vismaz šais divos Ukrainas rajonos ar mērķi paplašināt prokrievisko spēku teritoriju. Atzīšanai sekoja līgumi par draudzību un savstarpēju palīdzību un Putina pavēlē Krievijas karaspēka pārvietošanai uz separātistu kontrolētajām teritorijām.

Arī līdz šim lielāks vai mazāks Krievijas armijas kontingents pastāvīgi uzturējās separātistu kontrolētajā Ukrainas austrumu daļā. Tomēr līdz šim Kremlis šos faktus konsekventi noliedza, uzstādāms, ka pret Ukrainas bruņotajiem spēkiem reģionā karo tikai vietējie iedzīvotāji un Krievijas brīvprātīgie, kas neatrodas aktīvā militārā dienestā. Tāpat bija skaidrs, ka separātistu spēku militārā kapacitāte tiek uzturēta tikai uz Krievijas palīdzības rēķina.

Tagad stāvoklis ir principiāli mainījies, un t.s. „tautas republiku” teritorijā sākušas ieplūst Krievijas regulārās armijas daļas. Cik liels šobrīd ir uz Ukrainas teritoriju pārvietoto spēku apjoms, nav droši zināms, taču pienāk arvien jauni aculiecinieku ziņojumi par bruņutehnikas pārvietošanos kā pa Krievijas pierobežas rajoniem, tā separātistu kontrolēto Ukrainas teritoriju. Tikām pēdējās dienās nav jaunu ziņu par t.s. bēgļiem, proti – nenoskaidrotu skaitu iedzīvotāju, kuri no separātistu kontrolētajiem rajoniem devušies pāri robežai uz Krieviju.

Kremļa saimnieka rīcība pēdējās dienās radījusi Rietumiem dilemmu: cik nopietnas sankcijas Krievija pelnījusi par savu rīcību. No vienas puses pašpasludināto republiku atzīšana ir klajš Ukrainas suverenitātes pārkāpums un bruģē ceļu agresijas kāpinājumam. No otras, Krievijas spēki pagaidām ieplūst tikai teritorijās, kuras arī līdz tam kontrolēja. Attiecīgi, vārdos skarbi nosodot prezidenta Putina lēmumus, rietumvalstu valdības pagaidām aprobežojušās ar sankcijām, kuras eksperti vērtē kā visai nesāpīgas. Savienotās Valstis, Lielbritānija un Eiropas Savienība pakļāvušas sankcijām atsevišķas bankas, uzņēmumus un privātpersonas, ierobežota Krievijas piekļuve finanšu tirgiem. Noteikts aizliegums jebkādai komercdarbībai separātistu kontrolētajā Ukrainas daļā. Pamanāmākais ir Vācijas valdība lēmums iesaldēt gāzesvada „Nord Stream – 2” sertifikācijas procesu. Tāpat Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens paziņojis par papildu amerikāņu armijas spēku pārvietošanu uz Baltijas valstīm.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aizvadīta nedēļa ir bijusi spriedzes pilna. Vairums ziņu ir saistīstas ar Ukrainu, Krieviju un citu valstu reakciju uz notiekošo. Notikumus komentē Eiropas Parlamenta deputātes no Latvijas Inese Vaidere un Dace Melbārde.

Ukrainas bruņoto spēku karavīrs pie blindāžas uz sniegotu lauku fona – šādu ilustrāciju Eiropas Parlamenta mājas lapas veidotāji izvēlējušies materiālam par pašreiz Strasbūrā notiekošo parlamenta plenārsesiju. Krievija turpina lēnām, bet nepārtraukti palielināt savu militāro kontingentu Ukrainas robežu tuvumā, un jautājums par plašas karadarbības iespējamību Eiropas Savienības robežu tiešā tuvumā neizbēgami nosaka noskaņojumu vienotās Eiropas likumdevēju forumā.

 

Kaut, protams, parlaments savā plenārsesijā lemj arī daudzus citus darbakārtības jautājumus: par Eiropas Savienības nozīmīgāko lomu vēža saslimstības apkarošanā, stingrāku rotaļlietu drošības kontroli, vienotu stratēģiju jūras piekrastes izmantošanā atjaunoto energoresursu ražošanai, strādājošo aizsardzību pret bīstamām ķīmiskām vielām, u.t.t.

Savu darbu pirmdien, 14. februārī, parlamentārieši uzsāka, atzīmējot divdesmito gadadienu kopš pirmo eiro banknošu un monētu laišanas apgrozībā un turpināja ar Eiropas Centrālās bankas gada pārskata ziņojumu, klātesot bankas prezidentei Kristīnei Lagardai un atbildīgajam Eiropas Komisijas izpildviceprezidentam Valdim Dombrovskim.

Krievijas agresija pret Ukrainu ir dienaskārtībā šodien, 16. februārī, kad par šo jautājumu uzstāsies augstais komisārs ārējās un drošības politikas jautājumos Žozeps Borels ar sekojošām plašām debatēm. Jauna rezolūcija par Ukrainu gan nav paredzēta, ciktāl stāvoklis šai ziņā ļoti strauji mainās. Tāpat Eiropas Savienības politika attieksmē pret Krieviju noteikti tiks nozīmīgi skarta debatēs vēlāk šovakar, apspriežot parlamenta Ārlietu komitejas sagatavoto ziņojumu par Eiropas vienotās ārpolitikas īstenošanu, kā arī Ārlietu komitejas Drošības un aizsardzības apakškomitejas ziņojumu par kopīgo drošības un aizsardzības politiku.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.