Divas puslodes

Rīgā ir noslēgusies NATO ārlietu ministru sanāksme, kas bija plānota jau sen. Tajā galveno uzmanību iecerēts pievērst jaunās bloka stratēģijas izveidei, taču daudz nācās runāt arī par aktuālo, par Krieviju un tās karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Arī par Baltkrievijas izvērsto hibrīd karu. Pārrunājam, ko NATO ārlietu ministri šajā sanāksmē lēma.

Uzmanību pievēršam arī Vācijas iekšpolitikai, tur darbs pie jaunās koalīcijas un valdības izveide tuvojas noslēgumam, jau pavisam drīz Angelu Merkeli kanclera amatā paredzēts, ka nomainīs Olafs Šolcs. Interesants ir fakts, ka ārlietu ministra portfelis iecerēts zaļo līderei, kas savā retorikā vismaz pirms vēlēšanām pret Krieviju bijusi skarbāka nekā citi. Ko tad varam sagaidīt no jaunās Vācijas valdības?

Nedaudz runājam arī par Zviedriju. Tur nedēļas laikā par premjeri divreiz ievēlēta jaunā sociāldemokrātu līdere Magdalēna Andešsone. Viņa ir pirmā sieviete Zviedrijas premjera amatā, balsojums bija divreiz, jo procesā no koalīcijas izstājās sociāldemokrātu partneri Zaļā partija, un nu Andešsone vada partiju ar ļoti lielu mazākumu parlamentā.

Aktualitātes vērtē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Aivars Ozoliņš.

NATO pārvērtību noskaņās

Ziemeļatlantijas aizsardzības alianses ārlietu ministru samits, kuru Latvija pirmoreiz savā vēsturē uzņēma 30. novembrī un 1. decembrī, pagāja nobriedušu pārmaiņu zīmē. Tā galvenais mērķis bija virzība uz jaunas alianses stratēģijas pieņemšanu, kurai jānotiek NATO galotņu tikšanās laikā Madridē nākamā gada jūnija beigās.

Kā 29. novembrī kopīgajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Egilu Levitu norādīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Manuprāt, ir acīmredzami, ka pašreizējā Stratēģiskā koncepcija mums ir labi kalpojusi. Taču par to mēs vienojāmies tālajā 2010. gadā NATO samitā Lisabonā, un kopš tā laika pasaule ir patiešām mainījusies. Tāpēc mums ir jāatjaunojas un jāvienojas par jaunu Stratēģisko koncepciju. Jo, piemēram, pašreizējā Stratēģiskajā koncepcijā mēs saucam Krieviju par stratēģisku partneri. Tā tas bija pirms viņi ar bruņotu spēku iebruka Ukrainā un anektēja daļu Ukrainas – Krimu. Mēs ne ar vārdu nepieminam Ķīnu. Tāpat gandrīz nemaz nav pieminēti tādi draudi un izaicinājumi kā hibrīdie, kiberdraudi, kā arī klimata pārmaiņu ietekme uz drošību. Tātad ir acīmredzami, ka šobrīd mēs izstrādājam Stratēģisko koncepciju citai pasaulei nekā tā, kurā mēs vienojāmies par Stratēģisko koncepciju pirms desmit gadiem.”

Līdztekus alianses stratēģijas attīstībai kā galvenie aktuālie jautājumi samitā neizbēgami izvirzījās iespējamā Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija un Baltkrievijas režīma organizētā migrācijas krīze pie NATO dalībvalstu robežām. Deklarācijās samita izskaņā tika pausts atbalsts Ukrainai un arī Gruzijai, un brīdinājumi Krievijai atturēties no militārām akcijām pret Ukrainu. Vairakkārt samita gaitā tika uzsvērts, ka arī tā norise Rīgā uzlūkojama kā alianses solidaritātes žests tās ziemeļaustrumu pierobežas dalībniecēm – Polijai un Baltijas valstīm – kuras pēdējā laikā izjūt pastiprinātu apdraudējumu no Krievijas un tās faktiskā satelīta Baltkrievijas puses.

„Luksofora koalīcija” Vācijā

Pagājušonedēļ galīgo apstiprinājumu guva prognozes, ka nākamā Vācijas valdība iztiks bez līdzšinējā ietekmīgākā politiskā spēka – kristīgajiem demokrātiem. 23. novembrī tika publiskots paziņojums, ka sekmīgi noslēgušās sarunas starp t.s. „luksofora koalīcijas” partijām: sociāldemokrātiem, brīvajiem demokrātiem un zaļajiem. Kā tiek ziņots, sarunu process bijis pamatīgs, valdības programmu izstrādājot 22 darba grupās ar vairāk nekā 300 pārstāvju piedalīšanos. Rezultātā tapis līdzsvarots dokuments, kurā katrs no panteriem ietilpinājis ko sev būtisku.

Sociāldemokrātiem ticis minimālās stundas atalgojuma likmes palielinājums apmēram par piektdaļu, zaļajiem – par astoņiem gadiem agrāka atteikšanās no ogļu izmantošanas enerģētikā, ekonomiskā liberālisma piekritējiem brīvajiem demokrātiem – sabalansēts valsts budžets. Ārlietu jomā koalīcijas programma paredz turpmāku konstruktīvu dialogu ar Krieviju, tomēr ievērojot Krievijas agresijai un draudiem pakļauto kaimiņvalstu intereses.

Jaunā valdība varētu būt aktīvāka Eiropas integrācijas balstītāja, piemēram, cenšoties panākt vienbalsības principa nomaiņu pret kvalificētā vairākuma principu Eiropadomes balsojumos par bloka kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Budžeta jautājumos, no vienas puses, paredzama lielāka taupība, taču tā neattieksies uz pandēmijas seku pārvarēšanu un ieguldījumiem videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanā.

Par jaunās „luksofora koalīcijas” kancleru paredzēts kļūt līdzšinējam finanšu ministram, vācu sociāldemokrātu līderim Olafam Šolcam. Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāja Annalēna Bērboka ieņems ārlietu ministra posteni, otrs zaļo līdzpriekšsēdētājs Roberts Habeks – jaundibināmo „superministriju”, kas pārraudzīs vienlaicīgi ekonomiku un pretdarbību klimata pārmaiņām, savukārt brīvo demokrātu līderim Kristiānam Lindneram ticis finanšu ministra portfelis.

Zviedrijas jaunā valdība – vēl „pārliecinošāks” mazākums

Šī gada jūnijā Zviedrijas sociāldemokrātu partijas līderis un premjerministrs kopš 2014. gada Stēfans Levēns paziņoja par savu nodomu atkāpties no partijas un, līdz ar to, arī valdības vadītāja amata. Pēc novembra sākumā notikušā partijas kongresa Levēna vietā stājās finanšu ministre, ekonomiste Magdalēna Andešsone, kura pēc parlamenta balsojuma 24. novembrī kļuva par vēsturē pirmo sievieti Zviedrijas valdības priekšgalā. Tiesa, jau dažas stundas vēlāk viņa demisionēja, ciktāl viņa valdību pameta viens no diviem koalīcijas partneriem – Zviedrijas Zaļā partija. Iemesls bija parlamenta balsojums par budžetu, kura pamatā bija labējās opozīcijas iesniegtais projekts. Zaļajiem nepieņemama bija dalība valdībā, kuras budžeta izstrādē piedalījusies arī galēji labējā Zviedru demokrātu partija.

Visbeidzot aizvakar Andešsone vēlreiz tika apstiprināta kā premjerministre, šoreiz vienas partijas – sociāldemokrātu – valdības priekšgalā. Šī ir mazākuma valdība, tāpat kā visi trīs Stēfana Levēna kabineti. Saskaņā ar Zviedrijas konstitucionālo sistēmu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums par, pietiek ar to, ka vairākums no 349 deputātiem nav balsoji pret. Attiecīgi Andešsones kabinets stājās amatā pēc tam, kad par to nobalsoja 100 sociāldemokrātu deputāti un viens neatkarīgais deputāts, kamēr Centra partijas, Zaļās partijas un Kreisās partijas deputāti, kopskaitā 75, atturējās. Daudzi šo Andešsones kabinetu uztver kā pagaidu valdību, ciktāl līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām nākamā gada septembrī atlicis mazāk nekā gads. Kā savas valdības prioritātes jaunā premjerministre definējusi uzlabojumus sociālās nodrošināšanas sistēmā, investīcijas videi draudzīgās tehnoloģijās un vardarbīgu noziegumu apkarošanu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šoreiz par tuvajām ārzemēm. Krievija, Baltkrievija, Ukraina - notikumi tur pievērš gandrīz vai visas pasaules uzmanību.

Baltkrievijas bēgļu krīze varētu būt tikai uzmanības novēršanai tam, kas notiek Ukrainas robežas tuvumā. Tā brīdinājis Savienoto Valstu valsts sekretārs Blinkens, sakot, ka, iespējams, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, Krievija pie robežas atkal pulcē karaspēku un tehniku, un, pēc izlūkdienestu aplēsēm, tuvāko pāris mēnešu laikā ir iespējamas gan provokācijas, gan arī militāras operācijas.

Pievēršamies arī Baltkrievijai. Ko tad īsti Lukašenko gribēja panākt ar migrantu krīzi, ko viņš ir panācis, kāds ir rezultāts visām viņa aktivitātēm? Pēdējo dienu laikā spriedze pie Polijas robežas nav īpaši mazinājusies.

Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, žurnālists Aleksejs Grigorjevs un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube.

Hibrīdkarš turpinās

Spriedze uz Eiropas Savienības (ES) un Baltkrievijas robežām nemazinās un Lukašenko režīma īstenotais hibrīduzbrukums Eiropai turpinās. Pēdējo nedēļu laikā galvenie notikumi norisinās uz Baltkrievijas – Polijas robežas, kur sadzīti tūkstošiem migrantu no Tuvajiem Austrumiem. Baltkrievu amatpersonas migrantus instruē un palīdz viņiem iznīcināt poļu uzcelto žogu, kas atdala abas valstis. Pēdējo mēnešu notikumi vairs nesatrauc tikai Baltkrievijas pierobežas valstis – arī Igaunija pagājušajā nedēļā izziņoja iepriekš neplānotas militārās mācības robežas tuvumā, kuru laikā izbūvēs dzeloņstiepļu žogu 40 km garumā gar Krievijas robežu.

ES tuvākajās dienās pieņems jaunu – jau piekto – sankciju paketi pret Lukašenko režīmu. Sankcijas paredz aizliegt Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai "Belavia" nomāt lidmašīnas no blokā bāzētām kompānijām, kas šobrīd sastāda lielāko daļu "Belavia" flotes, Eiropas Komisija izveidos melno sarakstu ar tām tūrisma kompānijām, kas palīdz transportēt migrantus no Tuvajiem Austrumiem uz Baltkrieviju. ES gatavo arī nākamo sankciju paketi pret diktatoru.

Vakar, viesojoties Eiropas Parlamentā, Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska vaicāja deputātiem, vai tie tiešām domā, ka, apturot Lukašenko režīma vardarbību pret migrantiem, beigsies arī pārrobežu draudi? Viņa brīdināja, ka varētu pieaugt narkotiku un cita veida kontrabanda, notikt militāras provokācijas un pat kodolkatastrofas uz ES ārējās robežas.

Kremlis demonstrē muskuļus un tēlo nevainību

Gluži tāpat kā šī gada pavasarī, netālu no Ukrainas austrumu robežas pēdējā mēneša laikā novērota Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšanās. Tiek lēsts, ka šobrīd Jeļņas pilsētas rajonā, kas atrodas apmēram 260 km uz ziemeļiem no Ukrainas ziemeļu robežas, dislocēti vairāk nekā 90 000 Krievijas karavīru un vairāk nekā tūkstotis bruņutehnikas vienību. Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks, brigādes ģenerālis Kirilo Budanovs pagājušās nedēļas nogalē izteicies, ka šāda Krievijas spēku koncentrēšana varot liecināt par nolūku nākamā gada janvārī vai februārī veikt plašu uzbrukumu Ukrainai, kas ietvertu plašus aviācijas uzlidojumus, tiem sekojošus uzbrukumus Donbasā, iespējams, jūras desantus Mariupoles un Odesas rajonā, kā arī mazāka mēroga uzbrukumus Ukrainas robežām no Baltkrievijas teritorijas.

Iespējams, Krievijai negaidīta bija vairāku Rietumvalstu asā reakcija, kas šoreiz pat apsteidza briesmu signālus no Kijevas. 10. novembrī Vašingtonā, kopīgā preses konferencē ar Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens brīdināja Krieviju nepieļaut kļūdu, atkārtojot Ukrainā ko līdzīgu 2014. gada agresijai. Tāpat spilgts fakts šai kontekstā ir britu mediju pagājušonedēļ izplatītā ziņa, ka Krievijas agresijas gadījumā uz Ukrainu varētu tikt nosūtīta 600 kareivju liela britu vienība, kuras kodolu veido 16. gaisa triecienbrigādes izpletņlēcēji, piedaloties arī īpašo uzdevumu vienības SAS, Speciālā izlūkošanas pulka un citu palīgvienību karavīriem. 15. novembrī Parīze publiskoja informāciju, ka prezidents Emanuels Makrons telefonsarunā ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu esot paziņojis, ka Francija gatava aizstāvēt Ukrainas teritoriālo integritāti. Dienu vēlāk pēc tikšanās ar Dmitro Kulebu Briselē Francijas un Vācijas ārlietu ministri Žans Īvs Le Driāns un Heiko Māss pauda brīdinājumu Maskavai par „nopietnām sekām”, ja notiks mēģinājums graut Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikām Kremlis, kā ierasts, ieņēmis „pazemotā un apvainotā” pozīciju.

Prezidenta Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs svētdien nodēvējis Rietumvalstu līderu paziņojumus par histēriju un aizrādījis, ka militārā palīdzība Ukrainai, kādu sniedz NATO valstis, esot galvenais saspīlējuma iemesls.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tā kā šodien ir svētku diena, arī raidījumā Divas puslodes ir nedaudz citāds. Interesējamies, kā Latvijas Valsts proklamēšanas gadadienu svin un atzīmē ārpus Latvijas, arī ļoti tālu no mūsu zemes.

Neatkarības pasludināšana pirms vairāk nekā simts gadiem nozīmēja arī milzīgu izaicinājumu ne tikai izkarot brīvību Neatkarības karā, bet arī panākt Latvijas valstiskuma atzīšanu starptautiski. Ieguldot lielas pūles Latvijas diplomātijai izdevās iegūt citu valstu atbalstu, tāpēc šogad varējām svinēt Latvijas neatkarības atzīšanas de iure simtgadi. Kā Latvijas neatkarības gadadienu atzīmē mūsu valsts pārstāvniecībās dažādās pasaules malās, lai arī aizstāvētu Latvijas intereses starptautiskajā telpā šodien? Sazināmies ar Latvijas vēstnieku Izraēlā Aivaru Grozu, Latvijas vēstnieku  Kanādā Kārli Eihenbaumu, Latvijas vēstnieku Norvēģijā Mārtiņu Klīvi, Latvijas vēstnieku Spānijā Māri Klišānu, Latvijas vēstnieci Zviedrijā Ilzi Rūsi, Pagaidu pilnvaroto lietvedi Azerbaidžānā Viju Bušu, vēstnieku Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO Ženēvā Bahtioru Hasanu, Latvijas vēstnieci Čehijā Guntu Pastori un ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Korejā Āri Vīgantu.

Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai. 

Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda. 

Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu?

Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons.

Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze

Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni.

Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem.

Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes.

Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā.

Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti.

Saakašvili visaugstākā likme

Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju.

Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvienotā Nacionālā kustība kopš 2012. gada ir lielākais opozīcijas spēks, pret viņu tika uzsākta krimināllieta, un 2018. gadā viņš tika atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un uzbrukuma organizēšanā Gruzijas parlamenta deputātam Valērijam Gelašvili, aizmuguriski piespriežot eksprezidentam sešus gadus ieslodzījuma.

Daudzu ieskatā šis ir politiski motivēts spriedums – pie varas esošās partijas „Gruzijas sapnis” mēģinājums neitralizēt spēcīgu opozicionāru. Neskatoties uz to, 1. oktobrī, Gruzijas vietvaru vēlēšanu priekšvakarā, Saakašvili atgriezās Gruzijā, kur tika nekavējoties arestēts. Kopš tā laika viņš atrodas cietumā, un, kā paziņojuši varas pārstāvji, netikšot atbrīvots līdz piespriestā termiņa beigām. Tūlīt pēc ieslodzīšanas Saakašvili uzsāka badastreiku, un pirmdien tika pārvietots uz cietuma slimnīcu. Kā izteikusies eksprezidenta partnere, Ukrainas parlamenta deputāte Jeļizaveta Jasjko, cietuma slimnīca esot Saakašvili dzīvībai visbīstamākā vieta.

Kopš eksprezidenta aresta Tbilisi notiek pastāvīgas viņa atbalstītāju protesta akcijas. Kas attiecas uz 2. oktobra vietvaru vēlēšanām, valdošā partija „Gruzijas sapnis” tajās guva pārliecinošus panākumus. Organizācija „Transparency International” gan norādījusi, ka, novērojot vēlēšanas, konstatēti apmēram 150 dažādas nopietnības pakāpes pārkāpumi.

Glāzgovā gūtais un neiegūtais

Rīt, 12. novembrī, noslēgsies teju divas nedēļas ilgusī Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Glāzgovā. Iesākts ar daudzu valstu galvu uzstāšanos, starptautisko organizāciju pārstāvju un vides aktīvistu uzrunām, samits turpinājās pārrunu un dokumentu izstrādes procesā. Vakar tika publiskots konferences gala dokumenta – vienošanās – teksta uzmetums, kura saturā ietverti vairāki vides politikas attīstības aspekti. Paredzams, ka dokumentā tiks ietverta valstu apņemšanās izvirzīt ambiciozākus oglekli saturošo izmešu samazināšanas plānus līdz nākamā gada beigām un palielināt kopēju finansējumu negatīvu klimata pārmaiņu mazināšanai virs 100 miljardiem dolāru gadā.

Vairāk nekā 100 valstis, kuru teritorijā atrodas apmēram 85% pasaules mežu, apņēmušās līdz 2030. gadam izbeigt mežu platību sarukšanu. Tāpat vairāk nekā 100 valstis apņēmušās šai pašā termiņā samazināt metāna izmešu apjomu par 30%. Vairāk nekā 40 valstis apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu ieguves, tai skaitā arī tādi nozīmīgi šīs nozares spēlētāji kā Polija, Čīle un Vjetnama. Vairāk nekā 450 finanšu organizācijas, kuras kopā kontrolē apmēram 130 triljonus dolāru, piekritušas pārtraukt fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas finansēšanu, pārorientējot kapitālieguldījumus uz videi draudzīgākām enerģētikas tehnoloģijām. Tomēr tiek atzīmēts, ka paredzamajā dokumentā joprojām iztrūkst tādi būtiski globālās klimata politikas aspekti kā paredzamais finansējums klimata mērķu sasniegšanai periodam no 2025. līdz 2030. gadam, atbalsts klimata pārmaiņu visvairāk skartajām pasaules valstīm un unificēts mehānisms, kādā valstis ziņos par panākto progresu.

Runājot par fosilā kurināmā izmantošanas mazināšanu, plānotais nolīgums pagaidām skar tikai pašu problemātiskāko tā veidu – akmeņogles, nepievēršoties naftai un gāzei. Tāpat katrā vienošanās sadaļā iztrūkst vairāku nozīmīgu valstu. Ķīna pagaidām nav pievienojusies nolīgumam metāna izmešu un akmeņogļu sadaļās, Krievija – metāna izmešu sadaļā; Indija, Austrālija un Savienotās Valstis – akmeņogļu sadaļā. Indonēzija, kas ir viena no lielākajām mežu izcirtējām pasaulē, kaut pievienojusies sadaļai par mežu saudzēšanu, nodēvējusi šo nolīgumu par netaisnīgu, tā veicinot bažas par valsts gatavību izpildīt apņemšanās.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Glāzgovā šajās dienās notiek ANO klimata konference, daudzi to nodēvējuši par pēdējo iespēju izglābt pasauli no klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas. 120 valstu vadītāji mēģina vienoties par kopēju rīcību, lai samazinātu globālo sasilšanu un tās izraisītās sekas. Kādas iespējas, kāda ir realitāte?

Šajā kontekstā grasāmies runājam arī par krietni tuvāku izaicinājumu, kas tāpat lielā mērā ir saistīts ar klimata izmaiņām. Enerģētikas resursu cenas, īpaši Eiropā, ir uzlēkušas ļoti strauji, solot mums grūtu ziemu. Dažādās valstīs reakcija uz šo ir atšķirīga, un Eiropas līmenī vienota reakcija arī nav panākta. Kāpēc tā, ko tas nozīmē no drošības aspekta?

Notikumus pasaulē vērtē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Eiropas Parlamenta deputāts Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs (AP/RE).

Enerģētikas krīze 2021

Aizņemta ar pandēmijas apkarošanu, pasaule attapusies jauna izaicinājuma priekšā: kopš septembra pasaules medijos arvien biežāk parādās ziņas par konsekventu energoresursu cenu kāpumu un arvien biežāk dzirdams apzīmējums „enerģētikas krīze”. Naftas cenas kopš pērnā gada pieaugušas vairāk nekā par pusi, dabasgāzes cenas Eiropā teju pieckāršojušās. Sākot atkopties no pandēmijas radītā ražošanas krituma, globālā ekonomika, sevišķi Ķīna, sadūrusies ar akūtu energoresursu deficītu. Ķīnas valdība jau ieviesusi enerģijas taupības režīmu, ražotājiem doti norādījumi samazināt patēriņu, notiek periodiska strāvas atslēgšana iedzīvotājiem. Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi Eiropā vainojami pie strauja dabasgāzes krājumu izsīkuma un vēja enerģijas ražošanas krituma, kamēr dabasgāzes piegādes no Krievijas ir mazākas, nekā cerēts.

Energoresursu cenu kāpumu Eiropā ietekmē arī oglekļa emisijas kvotu sadārdzināšanās. Kā papildu krīzi veicinoši faktori tiek minēta Ķīnas atteikšanās no Austrālijas akmeņogļu importa un straujš hidroenerģijas ražošanas apjoma kritums Brazīlijā sausuma ietekmē. Kā salīdzinoši ilglaicīgāks šo krīzi veicinošs faktors ir pēdējos gados notikusī straujā investīciju samazināšanās fosilā kurināmā ieguves sfērā, ko noteikusi vispārējā tendence īstenot kursu uz atteikšanos no fosilā kurināmā. Daudzi nozīmīgi investori atteikušies no ieguldīšanas naftas un gāzes ieguvē, savukārt ieguves kompānijas sākušas intensīvi pārorientēties uz atjaunojamo energoresursu sfēru. Tomēr atjaunojamo energoresursu ražošana, kaut tehnoloģiski ļoti progresējusi, joprojām ir proporcionāli mazjaudīga. Ka izsakās izdevuma „Forbes” citētais ekonomists Edvards Jardeni: „Atjaunojamie energoresursi nav gatavi savam lielajam uznācienam. Tādējādi līdzenas pārejas vietā steiga izskaust fosilo kurināmo izraisa strauju tā cenu kāpumu un visaptverošus enerģijas piegādes traucējumus.” Kā vēl viens krīzi veicošs faktors tiek minēta kodolenerģijas ražošanas jaudu mazināšana vairākās valstīs, sevišķi Japānā un Vācijā. Elektroenerģijas cenu kāpums izraisījis neizbēgamu ķēdes reakciju, sadārdzinot energoietilpīgo izejvielu cenas. Nozīmīgu cenu kāpumu piedzīvo niķeļa, tērauda, silikona, vara un minerālmēslu cenas.

Klimata samits Glāzgovā

26. ANO Klimata pārmaiņu konference jau nodēvēta par vienu no nozīmīgākajiem diplomātiskajiem samitiem visjaunāko laiku vēsturē. Konference, atlikta uz gadu pandēmijas dēļ, sākās Skotijas galvaspilsētā Glāzgovā 31. oktobrī un turpināsies līdz 12. novembrim. Samita nozīmīgākā daļa, protams, bija vairāk nekā 130 pasaules valstu vadītāju piedalīšanās 1. un 2. novembrī. Starp viņiem ir Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele, Indijas premjerministrs Narendra Modi, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, Eiropas Savienības augstāko institūciju vadītāji un daudzi citi. Tiesa, ne mazāk uzmanības mediji pievērš klāt nebijušajiem pasaules līderiem: Ķīnas prezidentam Sji Dzjiņpinam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, Brazīlijas prezidentam Žairam Bolsunaru. Visām šīm valstīm ir nozīmīga ietekme pasaules klimatu, bet to valdību apņēmība sasniegt deklarētos klimata izmaiņu mazināšanas mērķus raisa šaubas.

Ar Glāzgovas samitu saistās gaidas par jaunu nozīmīgu izrāvienu centienos novērst cilvēka darbības kaitīgo ietekmi uz planētas vidi, attīstot virzību, kuru jau iezīmēja konferencē Parīzē pirms sešiem gadiem parakstītais nolīgums. Tā centrā ir mērķis nepieļaut vidējās planētas gaisa temperatūras pieaugumu virs diviem Celsija grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un turpināt centienus to mazināt līdz pusotram grādam virs šī līmeņa. Pēc zinātnieku lēstā, temperatūrai kāpjot virs pusotra Celsija grāda līmeņa, tādas parādības kā karstuma viļņi, neražas izraisošs sausums, ūdensapgādes grūtības un ekosistēmu degradācija kļūs par planētas ikdienu. Lai to nepieļautu, cilvēcei pakāpeniski jāmazina sasilšanu veicinošo izmešu emisija, noteiktā termiņā sasniedzot nulles līmeni.

Atsevišķas pasaules valstis, Eiropas Savienība kā valstu apvienība un arī atsevišķi uzņēmumi šai ziņā nosprauduši savus mērķus, kuri pamatā saistās ar pāris trīs desmitgades attālu nākotni. Tomēr gadi, kas pagājuši kopš Parīzes samita, šai ziņā drīzāk tiek uzlūkoti kā mīņāšanās uz vietas. Atteikšanās no fosilā kurināmā, kas ir galvenais līdzeklis uzstādīto mērķus sasniegšanai, ir acīmredzami grūts uzdevums, ko tikai vēlreiz apliecina tieši šobrīd piedzīvotā globālā enerģētiskā krīze.

 

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana.

Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība).

Erdogans apdomājas

Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji.

Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā.

Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās.

Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm?

„Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri.

Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.”

Sudāna – atkritiens autoritārismā

Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos.

Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans.

Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot.

Sagatavoja Eduards Liniņš

Polijas attiecības ar Eiropas Savienību. Čehijas prezidents atzīts par rīcībnespējīgu. Krievija apturējusi pārstāvniecības NATO darbību. Aktualitātes vērtē Latvijas Universitātes  un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja.

Lienošais "Poleksits"

Polijas Konstitucionālā tribunāla 7. oktobra lēmums, kurā Eiropas Savienības līguma 1. un 19. pants atzīti par neatbilstošiem Polijas Republikas Konstitūcijai, tiek raksturots kā solis, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības pastāvēšanas tiesiskajiem pamatiem. Savienības līguma 1. pants definē dalībvalstu kompetences nodošanu savienībai kopīgo mērķu sasniegšanai, savukārt 19. pants nosaka Eiropas Savienības Tiesas darbības principus un kompetenci.

Polijas konstitucionālās tiesas spriedums nozīmē atteikšanos no Eiropas Savienības līgumu prioritātes pār nacionālās likumdošanas aktiem, kuru Polija pieņēma, 2004. gadā iestājoties savienībā. Tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei kļuvusi par vienu no partijas „Likums un Taisnīgums” prioritātēm kopš tās nākšanas pie varas 2015. gadā, un ir novedusi pie likumsakarīgas konfrontācijas ar Eiropas Savienības institūcijām, pirmām kārtām Eiropas Komisiju, kuras rosināta Eiropas Savienības Tiesa uzsākusi vairākus procesus par Polijas valdības īstenotajām izmaiņām tieslietu sistēmā. Nelabvēlīgs spriedums draud Polijai ar ievērojama apjoma soda naudu.

Jau šobrīd Eiropas Komisija aizturējusi Polijai paredzētos atbalsta maksājumus pandēmijas seku pārvarēšanai. Esot pie varas, šobrīd valdošā partija jau iecēlusi sev tīkamas figūras Konstitucionālajā Tribunālā, Augstākajā Tiesā un ģenerālprokurora amatā, kā arī ieviesusi tiesnešu disciplinārās kontroles mehānismu, kas tiek vērtēts kā tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei. Tomēr Polijā netrūkst tiesnešu, kuri turpina aizstāvēt tiesu varas neatkarību. Līdz šim Eiropas Savienības Tiesas spriedumi viņiem bija nozīmīgs arguments konfrontācijā ar politisko konjunktūru, kas tagad viņiem būs liegts. Kā norādījusi Eiropas Komisijas viceprezidente vērtību un pārredzamības jautājumos Vera Jaurova, precedents, kad savienības kopīgās normas var tikt piemērotas dažādi katrā dalībvalstī, draud ar savienības sairšanu. Savukārt Lielbritānijas Midlseksas universitātes Tieslietu katedras vadītājs Lorets Pečs, kuru citē tīmekļa resurss “Reporting Democracy”, norāda: „Pastāvīgais, lienošais “Polexits” prom no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības ir daudz viltīgāks nekā “Breksits”, jo šis ir progresējošas gangrēnas process Eiropas Savienības tiesiskajā sistēmā un grauj tās funkcionēšanu no iekšpuses.”

Čehu politikas samezglojumi

Divi notikumi aizpagājušās nedēļas beigās radījuši krīzi Čehijas politikā. Vispirms 8. un 9. oktobrī notikušajās vēlēšanās savas līderpozīcijas zaudēja līdzšinējā premjera Andreja Babiša vadītā populistiskā partija „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011”, bet dienu vēlāk Prāgas Centrālajā kara hospitālī tika nogādāts Čehijas prezidents Milošs Zemans.

Čehijas prezidenta varas funkcijas ir līdzīgas Latvijas Valsts prezidenta funkcijām, un sevišķi nozīmīgas pēcvēlēšanu periodā, kad prezidentam jāsasauc jaunievēlētās parlamenta apakšpalātas pirmā sēde un jānominē premjera kandidāts. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka premjeram Babišam ir maz iespēju izveidot valdības koalīciju, taču pirms nogādāšanas slimnīcā prezidents Zemans izteicies, ka uzticēšot valdības veidošanu partijai ar lielāko mandātu skaitu, un tāda joprojām ir Babiša vadītā partija.

Kopš prezidenta hospitalizācijas arvien pieaugušas bažas par viņa spējām veikt savus pienākumus. 14. oktobrī prezidentu gan apmeklējis pašreizējais Čehijas Parlamenta apakšpalātas priekšsēdis Radeks Vondrāčeks, prezidenta kancelejas vadītāja Vratislava Minārža pavadīts, un atgriezies ar prezidenta parakstītu rīkojumu jaunievēlētajai Parlamenta apakšpalātai sanākt uz pirmo sēdi 8. novembrī. Tomēr, kā vēlāk atklājies, šī vizīte neesot bijusi saskaņota ar hospitāļa direktoru, kurš ir arī prezidenta ārstējošais ārsts.

Vēl vairāk situāciju saasinājis Čehijas Parlamenta augšpalātas jeb Senāta priekšsēža Miloša Vistrčila šīs pirmdienas paziņojums, ka viņš saņēmis informāciju no hospitāļa par prezidenta Zemana nespēju pildīt amata pienākumus. Čehijas policija jau uzsākusi izmeklēšanu 14. oktobra vizītes sakarā, t.sk. pārbaudot viņa paraksta īstumu uz rīkojuma par Parlamenta sasaukšanu. Apsūdzības ietver, cita starpā, pantu par „noziegumu pret republiku”, kas šajā gadījumā būtu mēģinājums uzurpēt valsts varu. Premjers Babišs jau izteicies, ka prezidenta kancelejas vadītājam Mināržam būtu jāatkāpjas, un paziņojis, ka atlaidīs viņu no amata, ja Parlaments, sanācis uz sēdi 8. novembrī, atzīs prezidentu Zemanu par nespējīgu pildīt savu amatu. Šādā gadījumā vairums prezidenta varas funkciju tiek nodotas premjerministram, taču jaunā premjera nominēšanas funkcija piekrīt Parlamenta apakšpalātas priekšsēdim.

NATO un Krievija – attiecību "ledus laikmets"

Pirmdien Krievijas Federācijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nāca klajā ar paziņojumu par savas valsts misijas slēgšanu NATO galvenajā mītnē Briselē. Arī NATO misijas pilnvaras Maskavā tiek izbeigtas, un tās darbinieku akreditācija tiks pārtraukta līdz ar novembri. Tā ir reakcija uz Ziemeļatlantijas alianses šomēnes pieņemto lēmumu izraidīt astoņus no Krievijas misijas darbiniekiem, norādot, ka tie faktiski veikuši nevis diplomātu, bet gan izlūku darbību, un samazināt Krievijas misijas darbinieku skaitu Briselē no 20 uz 10 personām.

Iepriekšējā misijas „apcirpšana” notika 2018. gadā pēc tam, kad Krievijas aģenti Lielbritānijā mēģināja noindēt bijušo dubultaģentu Sergeju Skripaļu. Pēc šī incidenta misijas darbinieku skaits tika samazināts par trešdaļu – no 30 uz 20 personām. Kā norādījis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Šis lēmums nav saistīts ar kādu konkrētu notikumu, taču mēs vērojam pastāvīgu [..] Krievijas nedraudzīgu darbību pieaugumu, tāpēc mums jābūt modriem.” Krievijas puse, saprotams, noliegusi jebkādus pārmetumus spiegošanā un paziņojusi, ka NATO mēģinot dēmonizēt Krieviju, lai tādējādi notušētu savu neveiksmi Afganistānā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

15. un 16. oktobrī Rīgā notiks ikgadējā konference, kas ir veltīts starptautiskajai politikai, sadarbībai, aizsardzībai, un divu dienu garumā būs interesantas diskusijas ar prominentiem dalībniekiem. Visus tematus, protams, nevarēsim aplūkot, vienam pievērsīsimies arī raidījumā - kāpēc Eiropai neizdodas kļūt par ietekmīgāku spēlētāju starptautiskajā arēnā. 

Runājot par aktuālo, šķiet ļoti interesanti. Notikumi risinājās Čehijā, kur nedēļas nogalē bija parlamenta vēlēšanas. Rezultāti izrādījās citādi, nekā prognozēja vairums aptauju, turklāt pāri visam klājas Čehijas prezidenta slimības ēna. Viņš nākamajā dienā pēc vēlēšanām itin smagā stāvoklī esot nonācis slimnīcas reanimācijā. Šobrīd līdz galam nav saprotams, kā tad lietas risinās tālāk.

Bet Nobela komiteja šogad nolēmusi īpaši atzīmēt žurnālistikas nozīmi. Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem Filipīnās un Krievijā. Raidījumā saruna ar Krievijas laikraksta "Novaja Gazeta" žurnālisti Irinu Tumakarovu. Viņa strādā laikrakstā, kuras galvenais redaktors ir šīs balvas saņēmējs. Viņš pats ir teicis, ka šī balva ir visam radošajam kolektīvam.

Aktualitātes analizē profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāja vietniece un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Iļja Kozins.

Čehija pēc vēlēšanām – vienādojums ar vairākiem nezināmajiem

Čehijas Republikas Parlamenta apakšpalātas vēlēšanas, kas notika 8. un 9. oktobrī, padarījušās šīs Centrāleiropas valsts likumdevēju no politiskās pārstāvniecības viedokļa kompaktāku. Turpmāk 200 likumdevēju vietas būs sadalītas starp četrām frakcijām, no kurām divas gan ir partiju koalīcijas. Kā zināms pārsteigums tiek atzīmēts tas, ka Čehijas parlamentā šajā sasaukumā nebūs ne komunistu, ne sociāldemokrātu, jo piecu procentu barjeru nav pārvarējusi ne Bohēmijas un Morāvijas komunistiskā partija, ne Čehu sociāldemokrātiskā partija. Līdz ar to savus sabiedrotos ir zaudējis līdzšinējais premjerministrs Andrejs Babišs, un tas viņa politiskajai situācijai ir pat smagāks trieciens nekā paša partijas „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011” sniegums, zaudējot sešas no 78 deputātu vietām.

Galvenie ieguvēji šais vēlēšanās ir liberālkonservatīvā partiju alianse „SPOLU” (tulkojumā no čehu valodas – „Kopā”), kuru veido Pilsoniski demokrātiskā partija, Kristīgi demokrātiskās savienības un Čehijas Tautas partijas apvienība un partija „TOP 09”. Apvienības partiju mandātu skaits pieaudzis no 42 iepriekšējā sasaukumā līdz 71 šajā. Tāpat deviņus mandātus klāt ieguvusi apvienība „Pirāti un Stārasti”. Šo apvienību veido partija „Stārasti un neatkarīgie”, kas, kā jau liecina nosaukums, apvieno pašvaldību vadītājus u.c. vietvaru pārstāvjus, kā arī Čehijas Pirātu partija. Būdams orientēts uz tiešo demokrātiju un decentralizāciju, šis spēks tomēr tiek raksturots kā visumā konstruktīvs, liberāls un proeiropeisks, un tādējādi – ticamākais alianses „SPOLU” partneris nākamajā valdībā. Šādai koalīcijai būtu stabils vairākums parlamentā ar 108 balsīm no 200.

Premjera Babiša partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, tāpēc viņam, visticamāk, pirmajam Čehijas prezidents Milošs Zemans uzticēs valdības sastādīšanu, kaut arī Babiša izredzes šai ziņā ir visai vājas. Parlamenta ceturtā frakcija, ko veido radikāli labējā partija „Brīvība un tiešā demokrātija”, ir, pirmkārt, par mazu, lai kopā ar „Neapmierināto pilsoņu akciju” veidotu vairākumu, otrkārt, ar savu radikālo antieiropeiskumu ir problemātisks partneris. Tomēr tiek atzīmēts, ka premjeram Babišam ir iespējas manipulēt, velkot garumā valdības izveides procesu un tādējādi paliekot pie varas. Prezidents Zemans šai ziņā, visticamāk, būtu gatavs premjeru atbalstīt, tiesa, svētdien viņš ievietots slimnīcā. Saskaņā ar Čehijas likumdošanu, ja prezidents slimības dēļ nebūtu spējīgs veikt savas funkcijas, valdības vadītāja nominēšana piekristu parlamenta apakšpalātas priekšsēdim, kuru gan jaunajam parlamentam vēl jāievēl.

Nobela Miera prēmija – žurnālistiem

Atšķirībā no tām Nobela prēmijām, kuras tiek piešķirtas par sasniegumiem eksaktajās zinātnēs, kā arī, lielākoties, Nobela prēmijas literatūrā, Nobela Miera prēmijai allaž bijis politisks iekrāsojums. Par prēmijas piešķiršanu lemj Norvēģijas parlamenta ievēlētā Norvēģijas Nobela komiteja, kuras pieci locekļi ir prominenti norvēģu sabiedriskie darbinieki un politiķi, kuru lēmums, attiecīgi, atspoguļo norvēģu sabiedrības vērtīborientāciju. Pašreizējā komitejā darbojas juriste un politiķe Berita Reisa-Andersena, starptautiskās politikas eksperts Asle Toje, politiķe, bijusī Norvēģijas Centra partijas vadītāja Anne Engere, bijusī ministre Kristīne Klemeta un politiķis, organizāciju „Ārsti bez robežām” un Norvēģijas Helsinku komitejas darbinieks Jergens Vatne Frīdness.

Ar 8. oktobrī publiskoto komitejas lēmumu 2021. gada Nobela Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem – Krievijas laikraksta „Novaja gazeta” galvenajam redaktoram kopš 1995. gada Dmitrijam Muratovam un filipīniešu žurnālistei, tīmekļa ziņu resursa “Rappler” izveidotājai Marijai Angelitai Ressai. Citējot komitejas lēmumu, „par pūliņiem, sargājot vārda brīvību, kas ir demokrātijas un pastāvīga miera priekšnoteikums”.

Marija Angelita Ressa ir pazīstama kā pastāvīga Filipīnu prezidenta Rodrigo Dutertes un ap viņu esošās varas konjunktūras kritiķe, pret kuru valsts vara kopš 2019. gada vērš apšaubāmi motivētas apsūdzības, kas viņai draud ar līdz pat sešiem gadiem cietumā. Savukārt laikraksts „Novaja gazeta”, kuru Dmitrijs Muratovs kopā ar vairākiem citiem tolaik jauniem krievu žurnālistiem nodibināja 1993. gadā, tiek piesaukts kā viens no nedaudzajiem neatkarīgajiem nacionālā mēroga informācijas resursiem Krievijas Federācijā. Laikraksts regulāri pievēršas cilvēktiesību, korupcijas un varas iestāžu īstenotas vardarbības problēmām. Spilgts ir fakts, ka seši no laikraksta līdzstrādniekiem un pastāvīgajiem autoriem tikuši noslepkavoti, diezgan nepārptotami saistībā ar savu profesionālo darbību. Tie ir Igors Domņikovs, Viktors Popkovs, Jurijs Ščekočihins, Anna Poļitkovska, Anastasija Baburova un Natālija Estemirova.

ES kā globāls aktors

Eiropas Savienība (ES) vienlaikus uz globālās politiskās skatuves ir liels un nozīmīgs spēlētājs un tomēr tāds, kas nespēj līdz galam izmantot sev pieejamos resursus, lai ietekmētu lielo politiku. ES ir lielākais tirgus pasaulē un apvieno vienas no pasaules maksātspējīgākajām valstīm. Eiropieši ir lieliski patērētāji, taču Eiropā buksē investīcijas nākotnes tehnoloģijās, kas neļauj nopietni cīnīties ar tādiem digitālajiem milžiem kā ASV un nu jau arī Ķīna. Politiski ES ir sarežģīts un nereti sadrumstalots veidojums un apvieno valstis, kuras ne vienmēr tur godā tās vērtības, kuras apņēmusies godāt Eiropas Savienība kā starptautiska institūcija.

ES nav kopīgas armijas un arī kopīgas ārpolitikas veidošana ir sarežģīta, prasa vienbalsību un neliedz dalībvalstīm īstenot no Briseles neatkarīgu ārpolitiku, kas, savukārt, ļauj tādām valstīm kā Krievija un Ķīna ietekmēt savienības iekšējās lietas, izmantojot gan vēsturiskas, gan mūsdienu investīciju saiknes ar atsevišķām dalībvalstīm. Ekonomiski ES meklē iespējas, kā kļūt par ietekmīgu spēlētāju, piemēram, aktīvi izmantojot iespējas kļūt par līderi cīņā ar klimata pārmaiņām, sargājot savu tirgu no klimatam nedraudzīgām precēm un tādā veidā iespaidojot ražošanu arī ārpus savienības. ES arī meklē veidus, kā iespaidot politiskos procesus ārpus savienības robežām, kā īpaši svarīgu reģionu izceļot Āfriku, kur gan Briselei jāsacenšas ar Pekinas ietekmi. Viss iepriekš minētais nereti liek uzdot jautājumu- vai Eiropas valstis ir gatavas nolikt malā savas nesaskaņas, lai veidotu ES par nozīmīgu globālu aktoru?

Sagatavoja Ieva Zeiza un Eduards Liniņš.

Raidījumā tāds kā valstu kaleidoskops. Lūkojam, cik atšķirīga veidojas pasaulē šobrīd situācija saistībā ar pandēmiju. Redzam, cik dramatiska aina ir Latvijā, bet pasaulē viss ir krietni raibāk. Galvenais iemesls, kāpēc par to gribam runāt, ir tāpēc, ka ir skaidrs, ka pie mums paliek sliktāk. Tāpēc ir vērts palūkoties, kas notiek Eiropā, Japānā, Austrālijā un ASV. Tas ļauj saprast, kas mūs varbūt sagaida, no kā mēs varbūt varējām arī izvairīties, un, protams, arī kaut kādas sakarības redzam, kas ir tie svarīgākie mainīgie lielumi dažādās valstīs, kas ietekmē to, kā sabiedrība reaģē uz šo krīzi, kā valdība reaģē uz šo krīzi.

Situāciju dažādās pasaules vietās raksturo Ilze Liepiņa-Naula Somijā, Marians Voiku Rumānijā, Daiki Horiguči Japānā, Lilita Sukure Portugālē, Ilze Vaza-Frolova Islandē, Jakobs Luffts Izraēlā, Linda Graudiņa Austrālijā un Sandija Baiota (Bayot) Hjūstonā, ASV.

Nedēļas nogalē un arī šajās dienās pasaules mediju uzmanība ir pievērsta Vācijai, tur vēlēšanās zaudējumu piedzīvojisi ir līdzšinējās kancleres Angelas Merkeles vadītā Konservatīvo savienība. Izskatās, ka Vācijā ir gaidāmas pārmaiņas, kādas, par ko liecina līdzšinējā notikumu attīstība?

 Aprit mēnesis kopš pēdējais ASV karavīri pamet Afganistānu. Savienoto Valstu bruņoto spēku vadība saka, ka pilnīga aiziešana no Afganistānas ir bijusi kļūda. Tikmēr Afganistānā "Taliban" pamazām ievieš kārtību, darbu atsāk gan vidusskolas, gan universitātes. Sievietēm gan tur pagaidām ir liegta. 

Vēl interesanti skati vērojami Lielbritānijā, kur, lai uzpildītu degvielu, garās rindās sastājušās automašīnas. Tādas neparastas ainas tik attīstītai rietumu valstij. Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka tā noticis, vai pamatā ir lielākas problēmas. Cik tas ir saistīts ar breksitu?

Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti Vācijā.

Vācijā sākas koalīcijas sarunas

Socioloģisko aptauju mērījumi pirms vēlēšanām izrādījušies precīzi un uzticami. Līdzīgi kā rādīja prognozes, ar minimālu balsu pārsvaru vēlēšanās uzvarēja Vācijas sociāldemokrāti. Tiesa, tas negarantē automātiski kanclera amatu un pat ne vietu valdošajā koalīcijā, taču vairums politikas ekspertu prognozē, ka tieši sociāldemokrātiem būs noteicošā loma Vācijas politikā nākamajos gados. Viņi ir izrādījušies šo vēlēšanu lielākie ieguvēji. Trešajā vietā palika Zaļie, kuriem gan rezultāti ir krietni sliktāki nekā rādīja prognozes vēl pirms dažiem mēnešiem. Tomēr salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, viņu popularitāte ir krietni augusi, un reti kurš šaubās, ka zaļie būs nākamajā valdībā.

Salīdzinot ar Latviju, kur iespējamās koalīcijas sarunas tiek risinātas jau vēlēšanu naktī, Vācijā tā nesteidzas. Vien trešdien pirmo reizi tikās trešās un ceturtās vietas ieguvēji, secinot, ka ir iespēja sastrādāties, un visiem ir skaidrs, ka valdības sarunas būs nedēļām un pat mēnešiem ilgas.

Šajā nedēļā notiek vēlēšanu rezultātu analīze. Vissarežģītākā situācija ir konservatīvo apvienībā, kas pieredzējusi sliktāko rezultātu pēckara Vācijā. Partijā atskan aicinājumi apvienības vadītājam Lašetam atkāpties, šādi uzņemoties atbildību par ietekmes zaudēšanu. Interesanti ir vēlēšanu rezultāti, atkarībā no vēlētāju vecuma. Jo vecāka gadagājuma vēlētājs, jo lielāks atbalsts konservatīvajiem. Faktiski viņu uzticamākie balsotāji ir pensionāri. Tikmēr proporcionāli apgrieztu ainu uzrāda Zaļo partijas vēlētāji. Reti kurš pensionārs ir balsojis par viņiem, toties jaunieši lielākoties ir izvēlējušies tieši šo partiju. Tas viss liek jautāt, kas notiks vēl pēc dažiem gadiem, un kā Vācijas politika mainīsies nākamajos gados.

Aprit mēnesis kopš Afganistānu haotiski pametuši sabiedroto spēki

Starptautisko mediju interese par Afganistānu pamazām noplok, jo ir skaidrs, ka nekādu pārsteigumu “Taliban” valdīšana neradīs. Tiesa, ziņu par pārmaiņām netrūkst. Kādā provincē vairs nedrīkst dzīt vai apcirpt bārdu; citviet karājas publiskai apskatei izlikti sodīto līķi. Tiek atvērtas skolas un universitātes, taču tikai zēniem un vīriešiem: sievietēm pagaidām nav atļauts mācīties. Šis vārdiņš „pagaidām” tiek atkārtots bieži. Pat konstitūcija, kuru grasās atjaunot “Taliban” režīms, būšot pagaidu konstitūcija. Valstī nolemts atjaunot monarhijas ēras konstitūciju. Pirms vairāk nekā pusgadsimta karalis Muhameds Zahiršads iesāka valsts demokratizācijas procesu, dodot balsošanas tiesības arī sievietēm. “Taliban” paziņojums par šādas konstitūcijas atjaunošanu ir šķietams pārsteigums, taču tūlīt sekoja piebilde, ka konstitūcija tiks labota un pakļauta šariāta likumiem, turklāt tā būs tikai uz laiku, kamēr tiek izstrādāta labāka. Novērotāji nešaubās, ka vārdiņš „pagaidām” tiek lietots, lai novilcinātu laiku, un pasaulei nebūtu pārāk liels sašutums par to, kas patiesībā notiek.

Tikmēr ASV senātā Bruņoto spēku komisija sākusi izvērtēt karaspēka izvešanu no Afganistānas. Otrdien uzklausīti gan aizsardzības ministrs Loids Ostins, gan Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšnieks ģenerālis Marks Millijs. Viņi faktiski atzina, ka notikušais ir kļūda, un viņuprāt kaut kādu kontingenta daļu Afganistānā bija jāatstāj. Tas, cik strauji sabruka iepriekšējais režīms, esot bijis pārsteigums, un amerikāņi nav novērtējuši reālo situāciju. Kā sacīja ģenerālis, viņam nav ilūziju par to, vai Afganistāna nākotnē atkal var radīt draudus. "Taliban" neesot sarāvis attiecības ar "Al Qaeda", un „atjaunotais grupējums vai "Islāma valsts" ar vēlmi uzbrukt ASV ir ļoti reāla varbūtība,” teica Millijs.

Britiem pietrūkst eiropiešu šoferu

Garas rindas pie degvielas uzpildes stacijām un bruņotie spēki, kas palīdz nodrošināt degvielas piegādes, ir pēdējo dienu Lielbritānijas realitāte. Pie tukšajiem benzīntankiem vainīgs milzīgais tālbraucēju šoferu trūkums. Šobrīd Lielbritānijā trūkst aptuveni 100 000 šoferu un degvielas uzpildes stacijas ir tikai kārtējie uzņēmumi, kurus šī šoferu krīze ietekmē. Iepriekš dažādi produkti trūkuši ātrās ēdināšanas restorānos un lielveikalu plauktos. Kā ziņo BBC, pēc Brexit daudzi eiropieši, kuri iepriekš nodrošināja piegādes, ir atgriezušies savās dzimtenēs vai pārvākušies uz Eiropas Savienības valstīm, kur šoferiem maksā vairāk un darba apstākļi ir labāki.

Lai uzlabotu situāciju, par kuras samilšanu uzņēmēji brīdināja jau iepriekš, britu valdība nolēma piešķirt terminētas vīzas vairāk nekā 10 000 šoferu, kas būs spēkā tikai līdz Ziemassvētkiem. Lai arī uzņēmēji uz vīzu programmu skatās optimistiski, ziņas no kontinenta liek domāt, ka eiropiešu tālbraucēji nesteigsies glābt Lielbritāniju no krīzes. Jāpiebilst, ka šoferu trūkums Lielbritānijā nav unikāla problēma un ar to saskaras vairums Eiropas valstu, tomēr citur izdodas iztikt bez piegāžu pārrāvumiem.