Divas puslodes

Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodevis atklātībai savu komunikāciju par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību. Šī vēstures interpretācija izsaukusi neapmierinātību Ukrainā, kā arī smīnu un skepsi par Putina profesionalitāti akadēmiskajās aprindās un presē. Par ko liecina šāda kārtējā vēstures interpretācija un kādu signālu Putins vēlas sūtīt pasaulei?

Moldova spērusi kārtējo soli savas demokrātiskās attīstības ceļā. Parlamenta vēlēšanās uzvarējuši eiropeiski noskaņoto prezidenti Maiju Sandu atbalstošie spēki, kuri tagad iegūst vairākumu parlamentā. Ar kādiem izaicinājumiem var nākties saskarties Moldovai un vai līdz šim pie varas esošie sociālisti un komunisti ir pilnībā padzīti no poliskās skatuves.

Televīzijas žurnālista nāve Gruzijā ir izraisījusi plašus protestus un neapmierinātību ar valdību. Vairākas neatkarīgas televīzijas uz laiku apturējušas darbu, aicinot pievērst uzmanību valdības centieniem apspiest medijus. Savukārt valdība uzskata, ka žurnālista nāve tiek politizēta. Vai Gruzija ir kārtējo nemieru priekšā?

Aktualitātes komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Aleksejs Grigorjevs.

Moldova turpina pagriezienu uz rietumiem

Svētdien, 11.jūlijā, ievēlētā Moldovas Republikas parlamenta sastāvs ir pārsteidzoši kompakts – tajā ir tikai trīs frakcijas. Pārliecinošu vairākumu – 63 no 101 deputāta vietas – ieguvusi pašreizējās Moldovas prezidentes Maijas Sandu 2016. gadā dibinātā partija „Rīcība un solidaritāte”. Tas ir liberālcentrisks spēks, kura programmā ļoti nozīmīga vieta ir korupcijas apkarošanai, ciktāl tas savulaik izauga no protestu kustības pēc bēdīgi slavenās viena miljarda dolāru pazušanas no trīs Moldovas bankām 2014. gadā. 2019. gada vēlēšanās bloks, kuru šī partija izveidoja kopā ar divām citām līdzīgas ievirzes partijām, ieguva 26 vietas, atpaliekot gan no prokremliskās Sociālistu partijas, kuras pārstāvis bija arī toreizējais prezidents Igors Dodons, gan no Demokrātiskās partijas, kas tika uzskatīta par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju.

Mokošā procesā, kas teju nenoslēdzās ar ārkārtas vēlēšanām, proeiropeiskie liberāļi vienojās koalīcijā ar sociālistiem, lai nepielaistu varai Plahotņuka cilvēkus. Par premjerministri kļuva Maija Sandu, bet vien uz dažiem mēnešiem, jo jau gada nogalē koalīcija izjuka un tika izveidots kabinets, kurā gan tā vadītājs Jons Kiku, gan vairums ministru bija bezpartejiski. Jauns pavērsiens notika pagājušā gada novembrī, kad Maija Sandu uzvarēja Moldovas prezidenta vēlēšanās. Decembra beigās premjers Kiku demisionēja, savukārt jauna pilnvērtīga kabineta izveidi parlamentā bloķēja prezidenta krēslu zaudējušais Igors Dodons un viņa sociālisti. Pēc diviem negatīviem balsojumiem prezidente, saskaņā ar Moldovas konstitūciju, izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas, savukārt parlamenta mēģinājumu tās aizkavēt, izsludinot valstī ārkārtas stāvokli Covid-19 izplatības dēļ, Moldovas Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu. Domājams, sociālistu destruktīvā rīcība, pandēmijas apstākļos bremzējot kabineta izveidi, ir viens no iemesliem viņu vājākajam sniegumam vēlēšanās, iegūstot vien 32 vietas.

Nelīdzēja nedz bloķēšanās ar kādreizējiem konkurentiem komunistiem, nedz vēlētāju mobilizācija separātiskajā Piedņestras reģionā. Tiek atzīmēts, ka liela nozīme bijusi moldāvu diasporai Eiropas Savienībā, kuras balsis pamatā tikušas partijai „Rīcība un Solidaritāte”. Vēl septiņas balsis ieguvusi eiroskeptiskā oligarha Ilana Šora partija, kuras dibinātājs ir viens no 2014. gada finanšu skandāla galvenajiem figurantiem.

Žurnālista nāve satricina Gruziju

Mēneša sākumā plānotās seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju akcijas jeb praidu Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi izjauca nežēlīga vardarbība. 5. jūlijā paredzēto t.s. „Cieņas maršu” rīkotāji atsauca pēc tam, kad satrakots pūlis ielauzās viņu birojā un to izdemolēja. Paziņojumā bija teikts, ka lēmums pieņemts, lai novērstu draudus cilvēku dzīvībai. Kā rādīja tālākie notikumi, šis formulējums nebija pārspīlēts.

Agresīvie praida pretinieki masveidīgi uzbruka ne vien domājamajiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, bet arī notikumu vietās esošajiem žurnālistiem. Tiek minēts, ka uzbrukumus piedzīvojuši apmēram 50 preses pārstāvju, un viens no viņiem – 5. jūlijā smagi piekautais telekanāla “Pirveli” operators Aleksandrs Laškarava – svētdien tika atrasts savās mājās miris; iespējams – no gūtajām traumām. Sekoja protesti pie Gruzijas parlamenta ēkas, pieprasot premjerministra Iraklija Garibašvili un iekšlietu ministra Vahtanga Gomelauri atkāpšanos.

Premjers tiek vainots ne vien nepietiekamā situācijas kontrolē, bet arī netiešā huligānu uzkūdīšanā, jo praida priekšvakarā izteicās, ka Gruzijas sabiedrības lielākā daļa to neatbalstot, tas riskējot izraisīt „pilsonisku konfrontāciju” un aiz šiem pasākumiem stāvot viņa politiskais pretinieks, kādreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Arī tagad Garibašvili paziņojis, ka protestētāji esot pret Gruzijas valsti un pareizticīgo baznīcu noskaņotie, kuri mēģinot politizēt žurnālista nāvi. Garibašvili partijai „Gruzijas sapnis” ir vairākums parlamentā.

Amatiervēsturnieks Putins

Krievijas prezidenta Vladimira Putina aizraušanās ar vēstures interpretācijām Krievijas politisko aktualitāšu mērcē nav nekāds jaunums. 12. jūlijā prezidenta oficiālajā tīmekļa vietnē parādījās viņa publikācija „Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Tas, ka raksta sākumā uzsver autors, ir izvērsums viņa nesen t.s. „Tiešās līnijas” videokonferencē izteiktajai tēzei par to, ka krievi un ukraiņi esot viena tauta.

Pamatojuma meklējumus amatiervēsturnieks Putins iesāk ar viduslaikos pastāvējušo Kijevas Krievzemi, apgalvojot, ka tur dzīvojušie slāvu cilšu piederīgie uztvēruši visu šo teritoriju kā savu tēvzemi. Virzoties cauri gadsimtiem uz izzvejojot no vēstures faktoloģijas sev derīgo, raksta autors pamazām veido Ukrainas kā pret Krieviju vērsta Rietumu projekta, „anti-Krievijas” tēlu. Pagātnē to būvējusi Polija un Austroungārija, mūsdienās – ASV un Eiropas Savienība. Tiek arī Padomju Savienībai, kas, Putinaprāt, savulaik veidota nepareizi, dodot savienoto republiku statusu nekrievu nācijām, pie tam „aplaupot Krieviju” – atņemot tai vēsturiski piekritīgas teritorijas.

Jo tuvāk mūsdienām, jo briesmīgāki top pāridarījumi, kulminējot ar briesmu stāstiem par krievu grautiņiem, kurus 2014. gadā īstenojuši ukraiņu nacionālisti, un šodienu, kad krieviem Ukrainā mēģinot atņemt viņu etnisko identitāti. Tas esot gluži vai kā masu iznīcināšanas ierocis, jo varot laupīt krievu tautai simtus tūkstošu, pat miljonus piederīgo. Būtībā liedzot ukraiņiem pilnvērtīgas nācijas statusu, Krievijas prezidents tai pat laikā piebārstījis savu tekstu ar brālīgas mīlestības apliecinājumiem. Uz šo retoriku atsaucies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, sakot, ka viņam Krievijas „brālīgums” drīzāk liekot atcerēties Bībeles tēlu Kainu, kurš aiz skaudības nositis savu jaunāko brāli Ābelu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.

“Ķēniņa” atgriešanās

„Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks.

Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē.

Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā.

Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī.

Migranti – Lukašenko atriebes ierocis

Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti.

Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz.

Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums.

Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu.

Pilsoņkarš Etiopijā turpinās

Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem.

Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst.

Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu.

Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem.

Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ķīnas komunistiskā partija svin simtgadi, Francijā notikušas vietējās pašvaldību vēlēšanas, Baltkrievija izstājas no ES Austrumu partnerības programmas.

Studijā - Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova.

Baltkrievija aizcērt durvis

Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma tika iedibināta 2009. gadā, un tās mērķis ir veidot ciešākas saiknes ar sešām Austrumeiropas valstīm – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju. Dalība partnerībā valstīm kalpo kā sagatavojošs posms asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību, un šobrīd tādus līgumus jau noslēgušas Gruzija, Moldova un Ukraina.

Programmas ietvaros sniegtais atbalsts veido apmēram ceturto daļu no visa finansējuma, kuru Eiropas Savienība piešķir minētajām valstīm, un tas pamatā vērsts uz atbalstu reformām, reģionu attīstības iniciatīvām, nevienlīdzības mazināšanai un vispārējai šo valstu tuvināšanai Eiropas Savienības standartiem. Baltkrievijas dalība Austrumu Partnerības programmās allaž raisījusi debates, ciktāl Aleksandra Lukašenko autoritārisms nekādi neatbilst Eiropas Savienības vērtīborientieriem, tomēr pagājušajā desmitgadē dominēja viedoklis, ka Minskas piedalīšanās rada papildu iespējas veicināt pozitīvu attīstību un mazināt Kremļa ietekmi Baltkrievijā. Tomēr attīstība kopš pērnā gada vēlēšanu farsa un masu protestiem rāda, ka idejas par Lukašenko diktatūras civilizēšanu šādā veidā ir izrādījušās iluzoras. Tikai loģisks posms pēdējā laika notikumu virknē tāpēc šķiet Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka valsts pārtrauc savu dalību Austrumu partnerības programmā. Paziņojumā teikts, ka šī attiecību pārtraukšana pasliktinās situāciju nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā. Ka tie nav tukši vārdi, jau kādu laiku izjūt Lietuva, kur krasi pieaudzis nelegālo imigrantu pieplūdums no Baltkrievijas. Reaģējot uz Minskas pirmdienas lēmumu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels paziņojis, ka Brisele turpinās kopdarbību ar Baltkrievijas tautu (citējot) „lai stiprinātu saiknes, veicinātu reģionālo sadarbību un uzņemtos kopīgos izaicinājumus” (cit. beigas). Grūti gan spriest, kā varētu izpausties šāda sadarbība, ja to praktiski bloķē diktatoriskais režīms.

Francijas reģionu vēlēšanas

Svētdien vēlēšanu otrajā kārtā tika izraudzīti Francijas reģionu prezidenti, kā arī reģionu padomes nākamajiem sešiem gadiem. Pēc 2015. gada reformas, kad agrākie reģioni tika apvienoti lielākos, Francijas Eiropas daļā tādu ir 13, bez tam ir vēl pieci samērā nelieli aizjūras reģioni kādreizējos Francijas koloniālajos valdījumos. Galvenā vēlēšanu intriga bija reģionu prezidentu posteņi, jo to sadalījums ļauj izteikt prognozes par iespējamo nākamgad gaidāmo Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un vairāki no šais vēlēšanās startējušajiem kandidātiem ir potenciāli pretendenti uz valsts galvas amatu nākamgad. Līdz šim vairumā reģionu vara piederēja sociālistiem, liberālkonservatīvajai partijai „Republikāņi”, kā arī mazāku labējo partiju apvienībām. Lielais jautājums bija: vai viņus no šīm pozīcijām izdosies izsist pašreiz pie varas valstī esošajai prezidenta Emanuela Makrona partijai „Uz priekšu, republika!”, vai arī tās pamanāmākajam konkurentam – Marinas Lepēnas labēji radikālajai „Nacionālajai frontei”. Izrādījās, ka – nē un vēlreiz nē. Visi līdzšinējie reģionu prezidenti šais vēlēšanās saglabājuši savus amatus, un tas liek ar zināmu optimismu uz nākotni raudzīties gan sociālistiem, gan mēreni labējiem. Iespējams, ka nākamā gada prezidenta vēlēšanas tomēr nebūs prognozētais duelis starp Makronu un Lepēnu, bet šo scenāriju var būtiski pamainīt vēl kāds. Kā potenciālie kandidāti uz valsts augstāko amatu no pašreizējo reģionu vadītāju vidus tiek minēti mēreni labējie: republikānis Lorāns Vokjē no Overņas-Ronas-Alpiem, partijas „Būsim brīvi” pārstāve Valerī Pekresa no Ildefransas un šobrīd neatkarīgais politiķis Ksavjē Bertrāns no Odefransas.

 Ķīnas komunisma apaļā jubileja

Pekinā šodien svin. Simts gadi aprit kopš dienas, kad tobrīd vēl mazskaitlīgo ķīniešu komunistu grupu pārstāvji, pulcējušies Šanhajā, nodibināja Ķīnas Komunistisko partiju; to pašu, kas nu jau 72 gadus valda valstī ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu. Partijas tapšanas iedvesmotāja un atbalstītāja, protams, bija tobrīd Krievijā varu izkarojusī boļševiku partija un tās ārējās ietekmes instruments – Komunistiskā internacionāle. Sekoja vēl vairākas desmitgades pilsoņu kara un Japānas spēku iebrukuma, līdz 1949. gadā komunisti bija ieguvuši kontroli Ķīnas kontinentālajā daļā un nodibināja Ķīnas Tautas republiku. Ja partijas sākotnējie dibinātāji bija rietumniecisku ideju aizrauti intelektuāļi, tad pilsoņkara cīņās partijas un vēlāk arī komunistiskās lielvalsts priekšgalā izvirzījās nabadzīga zemnieka dēls Mao Dzeduns – nepārprotami izcils taktiķis kā tīri militārā, tā partijas vadības ziņā, bet arī ambiciozs sabiedrības pārveidotājs un cinisks diktators, kura sociālie eksperimenti un varas manevri prasīja Ķīnai, kā lēš, vismaz 40 miljonus dzīvību un neaprēķināmus materiālos un kultūras vērtību zaudējumus. Par to visu klusē simti filmu un raidījumu, kas jubilejas sakarā tiek pārraidīti televīzijas kanālos un demonstrēti kinoteātros. Šai propagandas produkcijai jāapliecina, ka kompartijas vara ir nodrošinājusi Ķīnai vislabāko iespējamo attīstību līdz šim un ir tās gaišās nākotnes ķīla. Attiecīgā toņkārtā bija ieturēta arī prezidenta Sji Dzjiņpina uzruna 70 tūkstošu lielajai auditorijai Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā. Kā paziņoja līderis, Ķīnas kompartija sasniegusi savu pirmās simtgades mērķi, uzceļot Ķīnā mēreni pārtikušu sabiedrību un izskaužot galēju nabadzību. Ķīnas sociālisma modelis esot vienīgais, kas varot nodrošināt milzīgās valsts attīstību. Starptautiskajā politikā, kā uzsvēra Sjī, Ķīna tiecoties pēc abpusēji izdevīgas sadarbības un vispārēja miera, citā runas daļā gan neaizmirstot norādīt uz konkrētiem plāniem attīstīt valsts bruņotos spēkus līdz, citējot, „pasaules standartiem”. Nevienam neesot cerību Ķīnu iebiedēt vai piespiest pakļauties. Neiztrūka arī standarta frāžu par nelokāmo apņemšanos pievienot atpakaļ Ķīnai Taivanu, kā arī paziņojuma par, citējot, „stabilitātes nodrošināšanu” Honkongā. Zīmīgas bija arī frāzes, kurās prezidents raksturojas Ķīnas kompartijas 18. kongresu kā jaunas ēras sākumu, jo šis kongress 2012. gadā nodeva varu viņa – Sjī Dzjiņpina – rokās. Tas vēlreiz apliecina, ka visai dinamisks un augošs brīvais tirgus šībrīža Ķīnā joprojām sadzīvo ar klasisku totalitāru diktatūru un vadoņa personības kultu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV attiecības ar citām valstīm. Prezidenta Džo Baidena vizīte Eiropā ir raisījusi lielu interesi. Donalda Trampa prezidentūras laikā attiecības starp ASV un pārējo pasauli veidojās dīvainas, tās drīzāk bija aktīvas ar dažām nedemokrātiskām valstīm, tādām kā Ziemeļkoreja. Bet ar Rietueiropu tās tikai pasliktinājās. Kas mainījies līdz ar Baidena nākšanu pie varas, kuros aspektos noticis restarts, kuros - nē. Ko demostrējusi Baidena vizīte Eiropā?

Atsevišķi uzmanību veltām Krievijai. Baidena un Putina tikšanās raisīja lielu interesi un daudziem arī lielas bažas. Vispirms Baidens nosauca Putinu par slepkavu, bet pēc tam uzaicināja satikties. Vai bažām bijis pamats, ko pēc sarunām var secināt? Aktualitātes komentē žurnāla "IR" galvenā redaktora pienākumu izpildītājs Pauls Raudseps, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa.

ASV ir atpakaļ

Pagājušajā nedēļā ASV prezidents Džo Baidens sāka savu pirmo ārvalstu vizīti un devās Eiropas tūrē, lai klātienē piedalītos virknē samitu. Vispirms G7 tikšanās laikā, meklējot risinājumu globālām problēmām. Tad NATO un ES – ASV samitā, stiprinot daudz cietušās transatlantiskās attiecības. 

Kā būtisks solis NATO samita laikā jāizceļ līderu paziņojums, ka Ķīna rada aliansei drošības riskus. Šī ir pirmā reize, kad NATO izceļ Pekinu kā iespējamu apdraudējumu gan aliansei, gan arī uz noteikumiem balstītajai starptautiskajai kārtībai. Jāpiebilst, ka pirms samita zināms satraukums nāca no valstīm tiešā Krievijas tuvumā, ka Ķīna paņems visu uzmanību un NATO atstās Krieviju otrajā plānā, taču Kremlis arī pēc šī samita ir un paliek kā galvenais alianses drošības apdraudējums. Tomēr NATO valstu līderi redz un saprot to, ka šodienas izaicinājumi ir daudz plašāki par Kremļa radītajiem un redz pieaugošus draudus no visiem stratēģiskajiem virzieniem.

15. jūnija ES – ASV samitu „Politico” apskatnieks Deivids Herzernhorns aprakstīja kā “Mīlas festivālu, kurā vienīgais jautājums bija tas, kurš ir laimīgāks – Baidens vai eiropieši –, ka Donalds Tramps vairs nav ASV prezidents”.

Iespējams, būtiskākais, kas dzirdēts šajā samitā – ASV vajag Eiropu un Eiropai vajag ASV. Baidenam ir būtiski iegūt Eiropu kā sabiedroto pret Ķīnu, bet Eiropai to noturēt kā sabiedroto pret Krieviju, tāpēc svarīgi, ka tiek nogludināti tie attiecību negludumi, kas īpaši aktualizējušies iepriekšējā prezidenta laikā. Donalda Trampa uzsāktais tirdzniecības karš ar ES nav beidzies un Baidens nav atcēlis tos ievedmuitas tarifus, ko saviem sabiedrotajiem uzlika Tramps. Kad svētdien preses konferencē Baidenam vaicāja, vai var sagaidīt, ka ASV atcels šos tarifus, viņš atbildēja- “Esmu amatā 120 dienas. [..] Man vajag laiku.”

Viņi satikās Ženēvā

Tas bija tikai pirms dažiem mēnešiem, kad Baidens intervijā uz jautājumu, vai uzskata Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu, atbildēja ar „JĀ”. Protams, tas izraisīja milzīgu viļņošanos. Itin drīz Krievija demonstrēja, ka arī viņiem ir iespējams radīt satraukumu Baltajā namā. Karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas piespieda Baidenu zvanīt Putinam, un tad arī tika izteikts uzaicinājums abiem satikties.

Daudzi šo tikšanos gaidīja ar neslēptām bažām. Vieni pauda skepsi par ASV prezidenta nekonsekvenci, nosaucot kādu par slepkavu un tad aicinot uz sarunām. Citi savukārt atbalstīja Baltā nama rīcību, sakot, ka dialogs vienmēr ir labāks par monologu.

Tikšanās Ženēvā  16. jūnijā ilga vairākas stundas. Kā jau gaidīts, tika runāts gan par kiberuzbrukumiem, gan par Ukrainu un tās teritoriālo vienotību, gan citiem sasāpējušiem jautājumiem. Saruna neesot bijusi naidīga – tā pēc tikšanās teica Vladimirs Putins. Abi esot runājuši vienā valodā, taču tas nenozīmējot, ka abiem jāieskatās viens otram acīs un jāzvēr mūžīga mīlestība. Baidens savukārt rezumēja, ka domstarpības daudzos jautājumos ir un paliek, taču abas puses paudušas vēlmi saprasties un meklēt iespēju tuvināt viedokļus. Jauns aukstais karš neesot ne Krievijas, ne ASV interesēs- tā teica Baidens.

Kāds būs rezultāts šādām sarunām? – par to varēs spriest tikai tad, kad būs pagājis kāds laiks. Viens no tūlītējiem taustāmiem rezultātiem ir vienošanās atgriezt diplomātus, kas tika iepriekš izraidīti no abām valstīm. Krievijas vēstnieks Anatolijs Antonovs Vašingtonā atgriezīšoties līdz jūlijam. Tāpat abi prezidenti apņēmušies „aizvadīt diskusijas" par kiberdrošību.

Pēc tikšanās tika izplatīts kopīgs paziņojums presei, kur norādīts, ka abas valstis spēj gūt panākumus kopīgu mērķu sasniegšanā pat šādos spriedzes apstākļos, un to viņu tikšanās esot pierādījusi. Tomēr interesants ir fakts, ka kopīgu preses konferenci abi prezidenti nesarīkoja. Viņi izvēlējās ar presi runāt atsevišķi. Vispirms preses konference bija Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, pēc tam ASV līderim Džo Baidenam.

Vēlēšanas Meksikā. Nemieri Kolumbijā. Prezidenta vēlēšanas Peru. Aktualitātes Latīņamerikas zemēs analizē vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Daniju Andersoni no Medeljinas pilsētas Kolumbijā un Latvijā dzīvojošu meksikāņu uzņēmēju CēzaruTorres Ruedu (Cesar Torres Rueda).

Karstā Latīņamerika Nr. 1: vēlēšanas Meksikā

Svētdien, 6.jūnijā, vēlētāji visā Meksikā devās uz iecirkņiem, lai ievēlētu 500 Kongresa apakšpalātas deputātus, kā arī 15 pavalstu gubernatorus, 30 pavalstu kongresu deputātus, 1900 vietējo pašvaldību deputātus, galvaspilsētas Mehiko rajonu mērus, padomju locekļus un pašvaldību prezidentus. Daudzi uzlūkoja šīs vēlēšanas kā neoficiālu referendumu pašreizējā prezidenta Andresa Manuela Lopesa Obradora un viņa vadītās kreisi populistiskās Nacionālās atdzimšanas kustības Morena politikas atbalstam. Obradors guva pārliecinošu uzvaru 2018. gada prezidenta vēlēšanās ar savu programmu, kas ambiciozi nodēvēta par „Ceturto pārveidi”, to nozīmības ziņā pielīdzinot agrākajiem pagrieziena punktiem valsts vēsturē: Meksikas atbrīvošanās karam pret spāņu koloniālo kundzību 19. gs. pirmajā pusē, pilsoņu karam starp liberālajiem un konservatīvajiem spēkiem 19. gs. vidū un Meksikas revolūcijai starp 1910. un 1920. gadu.

Prezidents solīja pievērsties trūcīgo slāņu liktenim, izskaust korupciju un nepamatotas privilēģijas valsts aparātā, izbeigt otro desmitgadi ilgstošo karu starp varas iestādēm un narkotiku karteļiem, kas jau prasījis desmitu tūkstošu cilvēku dzīvības. Kustības Morena vadītais partiju bloks ieguva vairākumu abās valsts likumdevēja palātās. Šajās vēlēšanās prezidents Obradors cerēja tikt pie konstitucionālā vairākuma apakšpalātā, kas ļautu viņam īstenot iecerētās izmaiņas valsts sistēmā, t.sk. pakļaujot prezidenta kontrolei vai pat likvidējot tādas neatkarīgas institūcijas kā vēlēšanu procesu kontrolējošais Nacionālais Vēlēšanu institūts un Nacionālais Informācijas pieejamības institūts, kura funkcijas daļēji atbilst valsts kontroles un tiesībsarga lomai. Kustība Morena vēlēšanās startējusi visai sekmīgi, iegūstot 253 no 500 apakšpalātas deputātu vietām, taču tās pašreizējie partneri – Darba partija un Ekoloģiskā zaļo partija – ieguvušas, attiecīgi, tikai 47 un 11 vietas, ar ko konstitucionālajam vairākumam nepietiek.

Protams, izšķirošo vērtējumu harizmātiskā valsts vadītāja politikai dos nākamās prezidenta vēlēšanas 2024. gadā. Pagaidām priekšvēlēšanu solījumi īsti nepildās, jo Meksikas ekonomikā turpinās lejupslīde, kas sākās jau pirms pandēmijas, bet tagad vēl krietni saasinājusies. Vēl dramatiskāka ir situācija cīņā ar noziedzību, un no solītās valsts nomierināšanās nav ne vēsts. Gluži otrādi – šī priekšvēlēšanu kampaņa izvērtusies par īstu asinspirti, un pēc meksikāņu vadības konsultāciju kompānijas Etellekt ziņām kopš kampaņas sākuma nogalināti 96 politiķi, t.sk. 36 deputāta kandidāti; vairāk nekā 900 kampaņas dalībnieku piedzīvojuši dažādus noziedzīgus uzbrukumus.

Karstā Latīņamerika Nr. 2: protestu kustība Kolumbijā

Pašreizējais protestu vilnis sāka velties pār Kolumbiju aprīļa beigās, kad labējā prezidenta Ivana Dukes Markesa valdība mēģināja palielināt nodokļus un paplašināt nodokļu maksātāju loku, cerot tā līdzsvarot pandēmijas traumētās valsts finanses. Protestu spiesta, valdība atteicās no šiem plāniem, taču jau pirmajā protestu nedēļā sadursmes starp protestētājiem un policiju kļuva vardarbīgas, un 3. maijā Kolumbijas Tiesībsarga birojs ziņoja, ka sadursmēs nogalināti 16 protestētāji un viens policists. Policijas specvienības jau kopš pirmajām dienām daudzviet laida darbā šaujamieročus, pāris protestētāju nogalināšanas tika nofilmētas, un šie video, nonākuši sociālajos tīklos, izraisīja krasu protestu pieaugumu.

Protestētāji sāka bloķēt ielas un ceļus, vietām uz ilgāku laiku pārtraucot satiksmi; notika laupīšana un demolēšana. Šobrīd šai protestu vilnī bojāgājušo skaits jau pārsniedzis pussimtu, vēl vairāki desmiti skaitās bez vēsts pazuduši. Viena no protestētāju prasībām ir policijas specvienību likvidēšana, ko valdība kategoriski noraida. Pašreizējais protestu vilnis uzlūkojams par turpinājumu iepriekšējam, kas Kolumbiju satricināja 2019. gada nogalē un 2020. gada sākumā un noplaka līdz ar pandēmijas uzliesmojumu. Protestu pamatā ir salīdzinoši trūcīgās Kolumbijas sabiedrības reakcija uz valdības labējo politiku, cenšoties palielināt nodokļu slogu, apcirpt sociālo palīdzību un privatizēt valsts uzņēmumus. Pēdējo gadu protestu viļņi un vardarbība vieš bažas par šobrīd aprimušā Kolumbijas bruņotā konflikta jaunu uzliesmojumu.

Šis neintensīvais pilsoņu karš risinājās Kolumbijā kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, un tajā bija iesaistīti valdības spēki, kreisās nemiernieku kustības, utralabējās paramilitārās grupas un noziedzīgie grupējumi, kuru galvenais rūpals Kolumbijā ir narkotiku ražošana un tirdzniecība. Konflikts pierima pēc 2016. gada, kad prezidenta Huana Manuela Santosa valdībai izdevās panākt vienošanos ar lielāko kreisās pretestības grupu – Kolumbijas revolucionārajiem bruņotajiem spēkiem. Pilnīgi gan vardarbība nav izbeigta, un arī pēdējos gados, sevišķi provincē, notikuši atsevišķi uzbrukumi, terora akti un slepkavības.

Karstā Latīņamerika Nr. 3: prezidenta vēlēšanas Peru

Arī Peru, kur svētdien notika prezidenta vēlēšanu otrā kārta, smagi skārusi pandēmijas krīze. Pagājušā gada pirmajā pusē valsts piedzīvoja dramatisku iekšzemes kopprodukta kritumu par vairāk nekā 30%, savukārt šobrīd valstī ir augstākais proporcionālais pandēmijā mirušo skaits pasaulē. Peru jau gadiem dzīvo politiskas nestabilitātes situācijā, un pēdējo trīs gadu laikā valstī nomainījušies četri prezidenti, no kuriem divi demisionējuši, bet viens atlaists impīčmenta ceļā.

Pašreizējais valsts galva Fransisko Sagasti Hohhauslers ir pagaidu prezidents, kurš ieņēma šo amatu pēc tam, kad prezidents Martins Viskarra bija atstādināts ar impīčmentu, savukārt pagaidu prezidents, līdz tam Kongresa priekšsēdētājs Manuels Merino pēc nedēļas amatā bija atkāpies vardarbīgu protestu dēļ. Šo ārkārtas vēlēšanu pirmajā kārtā aprīlī sacentās 12 kandidāti, no kuriem otrajā palika divi: labējās partijas „Tautas spēks” kandidāte Keiko Fuhimori un sociālistiskās partijas „Brīvā Peru” kandidāts Pedro Kastiljo.

Pēc pirmo rezultātu parādīšanās svētdienas vakarā Fuhimori atbalstītāji jau steidzās svinēt uzvaru, taču tad sāka pienākt dati no lauku rajoniem, un abu kandidātu rezultāti izlīdzinājās. Šorīt, kad nesaskatīts bija palicis mazāk kā procents balsu, Kastiljo bija 0,6% pārsvars pār Fuhimori. Komentētāji norāda, ka gadījumā, ja uzvaru gūs Kastiljo, viņam nebūs viegli īstenot savu programmu, jo aprīlī ievēlētais Peru Kongress ir stipri sadrumstalots, un tajā, kā arī Peru sabiedrībā kopumā, ir daudz kreisajam kandidātam naidīgu noskaņojumu.

Daudzi uzlūko Kastiljo kā radikāli kreiso, kā komunistu, lai gan bijušajam skolotājam drīzāk raksturīgs kreisas ievirzes, uz trūcīgo lauku ļaužu interesēm orientēts populisms. Viņa sāncense Fuhimori arī tiek raksturota kā populiste, tikai labējas, pat radikāli labējas un autoritāras ievirzes. Atšķirībā no Kastiljo, kurš ir īsts „cilvēks no tautas”, sīkzemnieku dēls, Keiko Fuhimori ir dzimusi kādreizējā Peru prezidenta Alberto Fuhimori ģimenē. Viņas tēvs bija Peru prezidents no 1990. līdz 2000. gadam. Dažu ieskatā viņš glāba valsti no ekonomiskā sabrukuma un komunistu nemiernieku terora, citi viņu dēvē par diktatoru. 2009. gadā viņam tika piespriesti 25 gadi cietumā, un šo sodu viņš turpina izciest joprojām. Var piebilst, ka septiņi no pēdējiem desmit Peru prezidentiem ir notiesāti vai turēti aizdomās par korupciju.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV ar dāņu palīdzību izspiegojuši sabiedrotos. Baltkrievijas opozīcija turpina cīnīties. Izraēlā jauna valdība bez Benjamina Netanjahu premjera krēslā. Aktualitātes ārpolitikā komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un pētnieks Jānis Kapustāns.

Vai Netanjahu būs jāiet?

„Man ir tas gods Jums paziņot, ka man ir izdevies sastādīt valdību.” Šādu īsziņu 2. jūnijā pusdivpadsmitos vakarā Izraēlas prezidentam Reuvenam Rivlinam nosūtīja centriskās partijas “Ješ Atid” līderis Jairs Lapids.

Vien pusstundu vēlāk termiņš potenciālā kabineta sastādīšanai būtu nokavēts, nāktos meklēt jaunu koalīcijas variantu, un krietni pieaugtu iespēja, ka izraēliešiem jau piekto reizi divu gadu laikā būtu jāiet pie vēlēšanu urnām. Tāpat visai taustāma kļuvusi iespēja, ka Izraēlas premjera amatu pēc divpadsmit gadiem nāksies atstāt labējās partijas “Likud” līderim Benjaminam Netanjahu. Daudzuprāt tieši Netanjahu personība un darbības stils arī ir galvenais iemesls ieilgušajai politiskajai krīzei Izraēlā.

Ilggadējais premjers ir nepārprotami izcils politiķis, kura vadītajai partijai pastāvīgi ir labi rezultāti vēlēšanās, taču ne tik izcili, lai bez pūlēm izveidotu valdību. Savukārt koalīciju uzbūve Netanjahu allaž bijusi sarežģīta. Dažus potenciālos partnerus atbaida viņa reputācija – Netanjahu ir apsūdzētais šobrīd iztiesājamā korupcijas lietā; citus – harizmātiskā līdera autoritārās tendences un brutāli manipulatīvā taktika. Tā izrādījās liktenīga arī iepriekšējai koalīcijai, kurā “Likud” partneris piekrita būt centriskais bloks “Kahol Lavan”, lai kopīgiem spēkiem pārvarētu pandēmijas krīzi. Taču Netanjahu izjauca šo koalīciju, kad viņam šķita, ka kārtējās ārkārtas vēlēšanas varētu uzlabot viņa pozīcijas. Tā izrādījās alošanās – pēc vēlēšanām martā Netanjahu tā arī neizdevās izveidot koalīciju. Ar viņu vairs nevēlējās sadarboties pat “Likud” pastāvīgie partneri no Izraēlas politikas labējā spārna.

Taču pašreiz pieteiktais koalīcijas modelis arī nesola ilglaicīgu stabilitāti. Tajā apvienojušies spēki, kuriem kopīgs ir tikai viens – nevēlēšanās redzēt varas virsotnē Benjaminu Netanjahu. Tā ir mazu un vidēju partiju kombinācija, kas aptver teju visu politisko spektru. Bez centriskās “Ješ Atid” tajā ietilpst labēji populistiskā, cionistiskā apvienība “Jemina” ar Naftali Benetu priekšgalā, līdzšinējā aizsardzības ministra Benija Ganca centriskā “Kahol Lavan”, kādreizējā aizsardzības ministra Avigdora Lībermana nacionālistiskā “Jisrael Beitenu”, no “Likud” savulaik atšķēlusies labējā partija „Jaunā cerība” ar Gideonu Saaru priekšgalā, kreisās partijas “Marec” un Darba partija, kā arī – pirmoreiz Izraēlas vēsturē – arābu partija Apvienotais Arābu saraksts, kuru vada Mansūrs Abāss. Šai raibajai koalīcijai šobrīd ir visai nepārliecinošs balstu pārsvars Knesetā, un ir nepārprotami skaidrs, ka Benjamins Netanjahu darīs visu, lai šis koalīcijas projekts neīstenotos.

Autoritāro randiņš un asinis tiesas zālē

Šokējoši jaunumi turpina pienākt no Baltkrievijas, kur pašpasludinātā prezidenta Lukašenko autoritārā režīma reakcija uz sabiedrības protestiem, acīmredzot, sasniegusi savu kulmināciju.

Vakar, 2. jūnijā, parādījās ziņas, ka tiesas sēdes laikā Minskā apsūdzētais Stepans Latipovs iedūris sev rīklē pildspalvu un bezsamaņā nogādāts slimnīcā. Pirms šī pašnāvības mēģinājuma Latipovs paziņojis, ka izmeklēšana cenšoties panākt viņa atzīšanos, draudot ar fizisku izrēķināšanos, kā arī kriminālām apsūdzībām viņa tuviniekiem un paziņām.

Latipovs tika arestēts protestu laikā septembrī, un viņu apsūdz opozicionāras mediju vietnes izveidē, masu nekārtību organizēšanā, opozīcijas simbolikas izgatavošanā, pretestībā varas pārstāvjiem, kā arī liela apmēra krāpšanā. Pēdējā apsūdzība acīmredzot saistīta ar to, ka Latipovs ir uzņēmējs.

Kā ziņo Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanovskas biroja pārstāvji, politieslodzīto skaits Baltkrievijas cietumos pēdējās nedēļas laikā pieaudzis par 33 cilvēkiem, sasniedzot jaunu rekordu – 454 ieslodzītos. Starp viņiem ir dažādas režīma pretinieku kategorijas, sākot ar agrāko gadu opozicionāriem, beidzot ar žurnālistiem, kuri atļāvušies objektīvi atspoguļot protestus, un juristiem, kuri snieguši atbalstu aizturētajiem.

Pati Cihanovska pirmdien apmeklēja Tallinu, kur tikās ar Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu un premjerministri Kaju Kallasu, otrdien Viļņā sastapās ar Savienoto Valstu senatoru delegāciju, šodien viņa jau atrodas vizītē Varšavā, nākamnedēļ plāno doties uz Prāgu un Berlīni.

Tikām pašpasludinātais prezidents Lukašenko 28. un 29. maiju pavadīja Krievijas Melnās jūras kūrortā Sočos, kur tikās ar Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu. Kā jau ierasts, plašai publikai par abu vadoņu sarunu gaitu nekas daudz ziņots netika. Presei un soctīklu komentētājiem atliek vien minēt, uz kādiem noteikumiem Lukašenko ticis pie vēl viena Krievijas aizdevuma pusmiljarda dolāru apmērā, un apzelēt fotouzņēmumu sēriju, kurā krietnu vīrišķīgu draudzību izstarojošais pāris redzams uz kārtējās luksa jahtas klāja.

Nesmukums stratēģiskajā partnerībā

To, ka Savienoto Valstu Nacionālās drošības aģentūra noklausījusies Vācijas kancleres Angelas Merkeles telefonsarunas, jau 2013. gadā atklāja kādreizējais šīs aģentūras datorizlūkošanas eksperts Edvards Snoudens. Tagad atklātībā nonākusi informācija, ka Dānijas Aizsardzības izlūkošanas dienests no 2012. līdz 2014. gadam sadarbojies ar amerikāņu Nacionālās drošības aģentūru, ļaujot tai pieslēgties sakaru kabeļiem Dānijas teritorijā un izspiegot kancleri Merkeli, Vācijas ārlietu ministru Franku Valteru Šteinmeijeru, vācu sociāldemokrātu līderi Pēru Šteinbriku, citus vācu, franču, zviedru un norvēģu politiķus, kā arī atsevišķas Dānijas un Savienoto Valstu valdības iestādes un uzņēmumus.

Aizsardzības izlūkošanas dienestā šai sakarā veikta iekšējā izmeklēšana, un dienesta vadība jau 2015. gadā bijusi informēta par notiekošo, taču nav uzskatījusi par vajadzīgu informēt citās institūcijas.

Tikai 2018. gadā, kad kāds trauksmes cēlājs no dienesta ziņojis pārraugošajai institūcijai – Dānijas Drošības un izlūkošanas dienestam – sākusies plašāka izmeklēšana, kuras rezultātā 2020. gadā nomainīta Aizsardzības izlūkošanas dienesta vadība. Šādu informāciju sadarbībā ar vairākiem citiem vadošiem Eiropas medijiem 30. maijā publiskojis Dānijas sabiedriskais raidītājs DR.

Dānijas kaimiņvalstīs un citur Eiropā šos atklājumus vērtē kā skandalozus. Dānijas izlūkdienesta rīcību par nepieņemamu nodēvējuši un paskaidrojumus pieprasījuši kanclere Angela Merkele, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Norvēģijas premjerministre Erna Sūlberga, Zviedrijas aizsardzības ministrs Peters Hultkvists u.c. Notikušo par nepieņemamu nodēvējusi arī Dānijas aizsardzības ministre Trīne Bramsena, kura nebija amatā laikā, kad izspiegošana notika, un 2020. gadā, savukārt, pieņēma lēmumu par Aizsardzības izlūkošanas dienesta vadības nomaiņu.

Sagatavoja Eduards Liniņš

Pasaules reakcija pēc 23. maija incidenta ar Baltkrievijas nolaupīto "Ryanair" lidmašīnu. Saistībā ar mūsu kaimiņiem šī ir bijusi ļoti emocionāla un negaidītu pavērsienu nedēļa. Kas īsti ir noticis, kādas tam varētu būt sekas? Savukārt septembrī Vācijā gaidāmas vēlēšanas, kurās izvēlēsies Angelas Merkeles pēcteci, un sabiedrības aptaujas atklāj interesantus noskaņojuma tendences. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska un politologs Kārlis Daukšts.

Tirāns ālējas

„Kas notiek Lukašenko galvā?!” – šādu jautājumu pēdējās dienās sev varētu būt uzdevis teju ikviens, kam ir kaut mazākā interese par starptautisko politiku. Pašpasludinātā Baltkrievijas prezidenta rīcība, ar kaujas iznīcinātāja līdzdalību 23.maijā nosēdinot Minskas lidostā aviokompānijas “Ryanair” pasažieru lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu, tur arestējot divus no pasažieriem, šokēja starptautisko sabiedrību, pat ievērojot, ka Krievijas specdienestu nekaunīgās izdarības Eiropas Savienības valstīs jau kļuvušas par teju ierastu lietu.

Maz ko līdz arī Minskas apgalvojumi, ka tās rīcībā bijusi informācija par lidmašīnā it kā esošu spridzekli, – lai tos pieņemtu par patiesiem, jābūt lielai vēlmei noticēt ilggadējā Baltkrievijas diktatora un viņa režīma godīgumam. Katrā ziņā publiskotie saziņas fragmenti starp Minskas lidostas dispečeriem un “Ryanair” pilotiem šai ziņā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arestētie pasažieri ir 26 gadus vecais Baltkrievijas opozīcijas aktīvists Ramans Pratasevičs un viņa ceļabiedre, 23 gadus vecā Krievijas pilsone Sofija Sapega.

Pratasevičs aktīvi pretdarbojies Lukašenko režīmam kopš agras jaunības, pirmoreiz viņš Minskā ticis aizturēts par dalību protestos jau 2011. gadā. Līdz 2019. gadam viņš darbojies kā žurnālists dažādos Baltkrievijas nevalstiskajos medijos, t.sk. radio „Brīvība/Brīvā Eiropa”, taču 2019. gada beigās pametis valsti un lūdzis politisko patvērumu Polijā. Šeit viņš kopā ar vēl vienu baltkrievu žurnālistu Scepanu Pucilu vadīja tīmekļa informatīvo resursu NEXTA, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem informācijas avotiem 2020. gada Baltkrievijas protestu laikā. 2020. gada novembrī abiem NEXTA vadītājiem Baltkrievijā aizmuguriski tika izvirzītas apsūdzības masu nekārtību un rupju sabiedriskās kārtības pārkāpumu organizēšanā, un naida kurināšanā pret kādas sociālās grupas pārstāvjiem; viņi tika pasludināti par teroristiem.

Kas attiecas uz Sofiju Sapegu, Viļņā esošās Eiropas Humanitārās universitātes studenti, trūkst jebkādu ziņu par viņas līdzšinējo darbību politikā vai medijos. Kā intervijā radio „Brīvība/Brīvā Eiropa” krievu dienestam izteicās Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanovskas padomnieks starptautiskās politikas jautājumos Franaks Vjačorka, Pratasevičs kļuvis par šīs nolaupīšanas upuri tikai tādēļ, ka viņam Lukašenko režīms varējis tikt klāt; viņa vietā varējis būt jebkurš cits pašreiz trimdā esošs baltkrievu aktīvists.

Režīma mērķi esot izdabūt no viņa informāciju par citiem kanāla NEXTA darbiniekiem un piekļuvi pašam kanālam, kā arī atriebties, jo ar savu darbību Pratasevičs kļuvis par Baltkrievijas vadoņa Lukašenko personisku ienaidnieku. Runājot par iespējamo blogera tālāko likteni, izskanējušas pat versijas par iespējamu nāvessodu.

Vācijas federālās vēlēšanas – vai gaidāms „patriarhu rudens”?

Aprīļa beigās Vācijas politiskajā ainavā iezīmējās spilgts akcents – jau otrreiz pēdējo pāris gadu laikā valdošās Kristīgi Demokrātiskās partijas reitingi aptaujās noslīdējuši zemāk nekā tās pēdējo gadu niknākajiem konkurentiem – Zaļajai partijai. Pašreizējā Bundestāga sastāvā zaļie ir pati mazākā frakcija, atpaliekot no visiem pārējiem – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem, labējiem radikāļiem no „Alternatīvas Vācijai”, liberālajiem brīvajiem demokrātiem un radikālākajiem sociālistiem no Kreisās partijas. Taču nu jau pāris gadus zaļie reitingos minuši uz papēžiem līderiem, un šobrīd ne viens vien medijs uzskata par teju nepārprotamu, ka nākamo Vācijas valdību bez viņiem izveidot nevarēs.

Zaļo panākumu pamats ir gan vispārējā ekoloģijas tematikas aktualizēšanās Eiropas politikā, gan zināma savas politiskās paradigmas korekcija, pievēršoties ne vien tradicionāli „zaļajiem” jautājumiem, bet arī sociālās nevienlīdzības mazināšanai, valsts aparāta efektivitātei un atbilstībai pilsoņu vajadzībām, sabiedrības iekļaujošajam raksturam un tolerancei. Zaļie sevi pozicionē kā nepārprotamus eiropeiskās integrācijas un vērtību aizstāvjus, un viņu pašreizējās līderes un kanclera amata kandidātes Annalenas Bērbokas publiskais veidols liek atcerēties jauno Angelu Merkeli, kad viņa pirms ceturtdaļgadsimta iznāca vācu politikas avanscēnā. Liekot viņai līdzās šībrīža varas partiju kandidātus augstākajam izpildvaras amatam, viņu personības patosā dominē drīzāk pagātnes pieredze, ne nākotnes vīzija. Tas sakāms gan par Kristīgi Demokrātiskās savienības vadītāju un pašreizējo Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes premjerministru Armīnu Lašetu, gan Sociāldemokrātiskās partijas kandidātu, pašreizējo vicekancleru un finanšu ministru Olafu Šolcu.

Lašetam, no vienas puses, ir liela pieredze, kas uzkrāta, pakāpeniski virzoties no zemākā municipālā līmeņa pārstāvniecības un lielākās federālās zemes vadītāja amatu. Taču paša partijā viņa pozīcijas varēja būt pārliecinošākas, ciktāl aprīļa nogalē, kad Lašets tika izvēlēts par kanclera kandidātu, popularitātē viņu apsteidza cits kandidāts – Kristīgi Demokrātiskās savienības satelītpartijas Bavārijas Kristīgi Sociālās savienības līderis un Bavārijas premjerministrs Markus Sēders. Kas attiecas uz Olafu Šolcu, viņu mēdz raksturot kā izteikti tehnokrātisku un sausu politiķi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Visas pasaules uzmanība šobrīd ir pievērsta tam, kas notiek Izraēlā un Palestīnā: raķetes lido, cilvēki, tajā skaitā bērni, arvien vairāk mirst, ļaudis arvien vairāk par to satraucas. Politiskie līderi cenšas saprast, kā komunicēt savu nostāju, jo emocijas ir dalītas. Šķiet, dažiem ir grūti izšķirties, kurā pusē viņu simpātijas ir vairāk. Cilvēki savukārt iziet ielās, lielākoties nostājoties pret Izraēlu, kuras striktā noskaņa viņiem nepatīk. Raidījumā Divas puslodes analizējam Izraēlas un palestīniešu konfliktu, atskatoties vēsturē un vērtējot šodienas notikumus. Diskutē vēsturnieks un muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis un portāla TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitates doktorants Toms Rātfelders.

Vēl viena asiņaina nedēļa Izraēlā un Gazā

Nedēļā, kas pagājusi kopš pagājušās ceturtdienas, bruņota konfrontācija starp Izraēlas Aizsardzības spēkiem un palestīniešu kaujiniekiem turpinājusies, strauji augot upuru skaitam Gazas joslā un ejot bojā arī vairākiem Izraēlas iedzīvotājiem. Raķešu skaits, kas kopš konflikta sākuma izšautas no Gazas joslas Izraēlas virzienā, vakar bija pārsniedzis 3700. Apmēram 90% no šīm raķetēm pārtver Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēma, daudzas nokritušas neapdzīvotās vietās, taču dažas sasniegušas mērķus. Līdz vakardienai šajos raķešu uzbrukumos, pēc izdevuma “Times of Israel” ziņām, gājuši bojā 12 cilvēki, t.sk. trīs ārzemju viesstrādnieki. Daudz smagāki ir upuri Gazas joslā, pret kuru Izraēla vērš pamatā aviācijas raķešu triecienus.

Kā uzsver Izraēlas militāristi, šie triecieni ir precīzi tēmēti un vērsti tikai pret kustības “Hamas” u.c. kaujinieku objektiem un pozīcijām, taču biezi apdzīvotajā Gazā, kur pie tam ir maz patvertņu, civiliedzīvotāju upuri ir neizbēgami. Kaujinieki izmanto plašu tuneļu sistēmu, izraēliešu dēvētu par „metro”, kas bieži rakti tieši līdzās dzīvojamajām mājām. 16. maija rītā Gazā tika sagrautas trīs dzīvojamās mājas, ejot bojā 42 cilvēkiem, un, kā norādījusi Izraēlas puse, šīs katastrofas iemesls varētu būt „metro” tuneļa atrašanās ēku pamatu tiešā tuvumā. Pastiprinātu starptautiskās sabiedrības uzmanību piesaistījusi al-Džalā mediju augstceltnes sagraušana Gazas joslā 15. maijā. Ēkā bija izvietoti kanāla “Al Jazeera” un aģentūras “Asocieted Press” biroji, taču, kā apgalvo Izraēlas puse, arī kustības “Hamas” izlūkdienestu telpas.

Žurnālisti tika iepriekš brīdināti par uzlidojumu, un bojāgājušo nebija. Tiek ziņots, ka pavisam līdz vakardienai Gazas joslā gājuši bojā 227 cilvēki, ap 1600 ievainoti. Kamēr Gazas palestīniešu varasiestādes uzsver, ka apmēram puse no upuriem ir sievietes un bērni, Izraēlas puse norāda, ka vismaz 130 no šiem bojāgājušajiem ir kaujinieki. Sadursmes starp Izraēlas drošības spēkiem un palestīniešu protestētājiem, kā arī savstarpēji uzbrukumi un incidenti starp arābu un ebreju iedzīvotājiem joprojām notiek Jordānas rietumkrasta teritorijā un citur Izraēlā, lai gan kopš 17. maija vardarbīgie protesti sākuši pierimt. Toties 18. maijā arābiem piederoši uzņēmumi un atsevišķi arābu darba ņēmēji Jordānas rietumkrastā un citur Izraēlā uzsākuši vispārēju streiku.

Turpinās mēģinājumi panākt konflikta deeskalāciju diplomātiskiem līdzekļiem. Ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu un Palestīniešu Nacionālās pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu pastāvīgi sazinās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Tiek ziņots, ka šodien Izraēlā paredzējis ierasties Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Tiek ziņots, ka Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijas projektu par uguns pārtraukšanu gatavo padomes pastāvīgā locekle Francija saziņā ar Ēģipti un Jordāniju. Iepriekšējo rezolūcijas projekti, kuru pagājušonedēļ iesniedza Ķīna, Tunisija un Norvēģija, un kas akcentēja Izraēlas atbildību par konflikta eskalāciju, ar savām veto tiesībām Drošības padomē bloķēja Savienotās Valstis.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sadursmes Izraēlā. Irānas un ASV attiecības. Hakeri bloķē naftas vadu Teksasā. Aktualitātes ārpolitikā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Sazināmies ar Jakobu Luftu Jeruzalemē.

Uzplēstā rēta. Situācija Izraēlā

Pēdējos gados Izraēlā un arī citur pasaulē valdījusi izjūta, ka vēsturiskā konfliktsituācija ar palestīniešu iedzīvotājiem vairs nerada nopietnus draudus, taču kopš pirmdienas Izraēlā notiekošais rāda, kā tā bijusi aplama ilūzija. Par šonedēļ uzliesmojušās asiņainās konfrontācijas epicentru kļuva Jeruzaleme, kur spriedze augusi jau vairāku nedēļu ilgumā.

Jeruzalemes austrumdaļa 1948. gadā, veidojoties Izraēlas valstij, palika ārpus tās robežām, un šeit dzīvojošajiem ebrejiem nācās doties prom. Savukārt 1967. gadā, Sešu dienu kara laikā, Austrumjeruzalemi ieņēma Izraēlas armija. Tagad radikālu ebreju grupa mēģina tiesas ceļā atgūt vairākus līdz 1948. gadam ebrejiem piederējušus īpašumus, izliekot no tiem palestīniešu ģimenes. Palestīniešu sabiedrība uztver šo strīdu kā mēģinājumu vispār padzīt palestīniešus no Jeruzalemes, un Austrumjeruzalemē jau apmēram pāris nedēļas notikušas sadursmes starp palestīniešu protestētājiem, policiju un radikālu ebreju grupām.

Spriedzes eskalāciju veicināja arī tas, ka šogad islāma kalendāra galvenie svētki al-Kadras nakts iekrita 8. maijā, kamēr 9. maijā ebreji atzīmē Jeruzalemes atgūšanu 1967. gadā. Pirmdien palestīniešu pūlis sāka apmētāt ar akmeņiem policistus pie Aksas mošejas, likumsargiem atbildot ar apdullinošajām granātām un gumijas lodēm. Tās pašas dienas vakarā sākās Izraēlas teritorijas apšaudīšana ar raķetēm no kustības “Hamas” kontrolētās Gazas joslas.

Pagājušajās pāris dienās izšautas jau vairāk nekā tūkstoš raķetes, no kurām lielāko daļu pārtvērusi Izraēlas pretgaisa aizsardzība, taču dažas trāpījušas ēkām un automašīnām. 12. maijā tika ziņots par vismaz sešiem bojāgājušajiem, tai skaitā vienu bērnu. Daudz vairāk upuru prasījuši Izraēlas atbildes triecieni pa Gazas sektoru, izmantojot aviāciju un artilēriju, kā rezultātā līdz vakarvakaram bojā gājuši 67 palestīnieši, tai skaitā 16 bērni. Kā uzsver Izraēlas militārpersonas, triecienu mērķis bijušas raķešu pozīcijas un palestīniešu kaujinieku līderi.

Tajā pat laikā vēl viena cīņas „fronte” parādījusies Izraēlas pilsētās, kur notikuši daudzi palestīniešu un ebreju grupu uzbrukumi pretējās puses iedzīvotājiem un īpašumiem. Vairāki cilvēki šajos uzbrukumos smagi cietuši. Izraēlas valdība izvērsusi policijas spēkus, pie tam Lodas pilsētā, kur ir jaukts iedzīvotāju sastāvs, ieviests ārkārtas stāvoklis, armijai bloķējot pilsētu, un, kā tiek norādīts, kas tāds notiek pirmoreiz kopš 1966. gada. Savienotās Valstis, Francija, Ēģipte, Jordānija un vairākas citas valstis izvērsušas diplomātiskus pūliņus situācijas noregulēšanai, taču tas var izrādīties grūts uzdevums, ciktāl konflikts lielā mērā izraisījies stihiski, un palestīniešu līderiem nav tiešas kontroles pār to dalībniekiem.

Irāna un ASV – iespējamais attiecību atkusnis

ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums izstāties no 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ar Irānu, atjaunojot agrākās sankcijas pret islāma republiku un ieviešot vēl jaunas, deva izšķirošu triecienu visam, ko attiecībās ar Teherānu bija sasniedzis viņa priekšgājējs Baraks Obama. Visai nozīmīga loma prezidenta Obamas diplomātiskajos pūliņos bija arī toreizējam viceprezidentam Džo Baidenam.

Kā norāda izdevuma “Politico” korespondente Nahala Tūsi, attiecības ar Irānu bijušas pašreizējā prezidenta interešu lokā jau kopš laika, kad viņš pagājušā gadsimta 70. gados kļuva par senatoru, pie tam Baidens pieder pie tiem amerikāņu politiķiem, kuri tiekušies meklēt dialoga iespējas ar ajatollu režīmu. Līdz ar to bija visnotaļ prognozējams, ka prezidenta Baidena administrācija mēģinās atjaunot 2015. gada vienošanās darbību un vispār uzlabot attiecības ar Irānu. Tas gan nebūt nav vienkāršs uzdevums.

Iesākumam var minēt kaut vai faktu, ka Vīnē notiekošajās sarunās par kodolvienošanās īstenošanu Irāna atteikusies no tieša dialoga ar amerikāņu delegāciju, risinot to tikai ar Francijas, Lielbritānijas un Vācijas starpniecību. Kā zināms, Teherāna ir atsākusi urāna bagātināšanu virs vienošanās noteiktajiem limitiem un sola to darīt arī turpmāk, ja Savienotās Valstis neatcels Trampa administrācijas ieviestās sankcijas. Taču daļa no šīm sankcijām ir motivētas ar islāma republikas konkrētām darbībām, finansējot un citādi atbalstot tādas organizācijas kā “Hamas” un “Hezbollā”, un to atcelšana noteikti sadurtos ar pretestību Kongresā, pie kam ne tikai no republikāņu, bet arī daudzu demokrātu puses. Visai krasi pret 2015. gada vienošanos allaž iestājusies Izraēla, kura, visticamāk, vainojama vairāku Irānas kodolekspertu nogalināšanā pēdējos gados un arī aprīļa pirmajā pusē notikušajā sprādzienā vienā no Irānas kodolobjektiem. Tas viss nevieš optimismu Irānas kodolvienošanās atjaunošanas sakarā.

Samērā cerīgs signāls gan ir šonedēļ atklātā informācija, ka notiek sarunas starp Irānu un tās sāncensi Persijas līča reģionā Saūda Arābiju. Iespējams, Saūdu diplomātija varētu pabalstīt Irānu kodolvienošanās sakarā, savukārt Irāna – ietekmēt Jemenas hutu nemierniekus, liekot viņiem pārtraukt uzbrukumus Saūda Arābijai.

Kiberuzbrukums amerikāņu degvielas industrijai

Uzņēmums “Colonial Pipeline” kontrolē lielāko naftas produktu cauruļvadu sistēmu Savienotajās Valstīs, pa kuru benzīns, dīzeļdegviela un aviācijas degviela no pārstrādes rūpnīcām pie Meksikas līča tiek nogādāta biezi apdzīvotajos Amerikas Austrumkrasta rajonos, nodrošinot 45% no to patēriņa.

Pagājušo piektdien, 7. maijā, šī cauruļvada darbība pēkšņi tika pārtraukta, kas nākamajās dienās izraisīja naftas produktu deficītu, drudžainu izpirkšanu un cenu kāpumu vairākos ASV štatos. Kā izrādījās, vainīga ir kibernoziedznieku grupa “DarkSide”, kurai bija izdevies iekļūt kompānijas datortīklā un izraisīt automātisko sistēmu bloķēšanu. Līdzīgi kiberuzbrukumi komercuzņēmumiem pēdējos gados strauji vairojušies, noziedzniekiem bloķējot informāciju kompāniju datoros, draudot to dzēst vai nopludināt tīmeklī un pieprasot izpirkuma maksu.

Kas attiecas uz “DarkSide”, šī grupa darbojas ar korporatīvu vērienu. Tai ir pat sava mājas lapa t.s. „tumšajā tīmeklī”, kur atrodams kompāniju saraksts, kurām tā sekmīgi uzbrukusi, kā arī minēts, kāda rakstura institūcijām šie hakeri neuzbrūk. “DarkSide” savu ļaunprogrammatūru ne vien izmanto pati, bet arī nodod t.s. partneriem, pretim saņemot daļu no izspiestās naudas. Kā ticamākā grupas locekļu mītnes zeme tiek minēta Krievija vai kāda cita valsts bijušās Padomju Savienības teritorijā. Var noprast, ka grupa sevi pozicionē kā tādus hakeru pasaules Robinus Hudus, kuri aptīra bagātās korporācijas, taču cenšas neskart vienkāršo cilvēku intereses. Pēc uzbrukuma “DarkSide” mājas lapā bija lasāms, ka grupa neesot vēlējusies „radīt problēmas”, ka uzbrukumu īstenojis kāds no t.s. „partneriem”, un turpmāk tie tikšot rūpīgāk kontrolēti, lai neradītu, ka izsakās hakeri, „sociālas sekas”.

Šis ir pirmais gadījums, kad šāds hakeru uzbrukums aptur nacionāla mēroga un stratēģiskas nozīmes objektu ASV, un pretdarbībā tam iesaistījušies valsts drošības dienesti, sestdien atklājot un atslēdzot no tīmekļa hakeru izmantoto datoru sistēmu. Savukārt “Colonial Pipeline” cauruļvadu darbība tika atjaunota tikai trešdien, un, kā tiek ziņots, būs vajadzīgas vēl pāris nedēļas, lai tā atgrieztos pilnīgi normālā darba režīmā. Kiberdrošības eksperti norāda, ka pēdējā laika kiberuzbrukumu aktivizēšanos veicinājusi arī pandēmijas situācija, kad ļoti daudzi darbinieki strādā attālināti un kompāniju datorsistēmām ir daudz vairāk ārēju pieslēgšanos.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kāpēc Krievija koncentrē savus bruņotos spēkus tādā reģionā kā Arktika? Skotijā šodien, 6.maijā, notiek vietējā parlamenta vēlēšanas. Kādas ir perspektīvas, runājot par šī reģiona tālāko nākotni Lielbritānijas sastāvā? Interesi izraisījuši vietējo pašvaldību vēlēšanu rezultāti Spānijā, Madridē, jo atklāj dažas tendences, kādas noskaņas valda šajā dienvidu pussalas valstī. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar sabiedrisko attiecību un mārketinga komunikācijas studenti, podkāstu entuziasti Anniju Grigucu Skotijā.

Cīņa par vietvaru Madridē

4. maijā notikušās Madrides autonomijas Asamblejas vēlēšanas bija pirmās ārkārtas vēlēšanas Spānijas galvaspilsētas municipālā likumdevēja vēsturē. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2019. gadā, kurās lielāko mandātu skaitu ieguva Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija, pie varas autonomijā tomēr palika labēji centriskā Tautas partija, kuras rokās Madrides pārvalde ir jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Tautpartijieši izveidoja koalīcijas valdību ar liberālo partiju “Ciudadanos” – “Pilsoņi”; par autonomijas prezidenti kļuva Tautas partijas pārstāve Isabella Diasa Ajuso. Pie tam šai koalīcijai bija nepieciešams arī ultralabējās partijas “Vox” atbalsts. Tomēr pagājušajā gadā starp koalīcijas partneriem iezīmējās pretrunas, kas arvien saasinājās sarežģītajā pandēmijas situācijā. Kad šī gada martā partija “Pilsoņi” izstājās no identiskas koalīcijas ar Tautas partiju Mursijas reģionā, bloķējoties ar sociālistiem, Diasa Ajuso, baidoties, ka tāds pats scenārijs tiek gatavots Madridē, pārtrauca koalīciju un izmantoja savas tiesības izsludināt ārkārtas vēlēšanas.

Otrdienas balsojums nenoliedzami ir iedzīvotāju vērtējums autonomijas prezidentes politikai pandēmijas apstākļos, ieviešot Madridē un tās apgabalā daudz maigākus ierobežojumus nekā citur Spānijā. Kamēr kreisās partijas, kuras ir pie varas valstī, kritizē šo pieeju, norādot, ka Madride par šīm vaļībām maksā ar otru augstāko inficēšanās līmeni un lielāko koronavīrusa pacientu proporciju intensīvās terapijas nodaļās, salīdzinot ar citiem reģioniem, balsotājiem prezidentes Diasas Ajuso politika acīmredzami ir pa prātam. Tautas partija vairāk nekā divkārt palielinājusi savu vietu skaitu Madrides Asamblejā, kamēr sociālisti trešdaļu mandātu zaudējuši. Katastrofālu sagrāvi šīs vēlēšanas nesušas partijai „Pilsoņi”, kurai līdz šim bija trešā lielākā frakcija, bet kas jaunajā Asamblejas sastāvā, pēc visa spriežot, vispār nav iekļuvusi. Citas partijas – progresiskā reģionālā partija “Más Madrid” (“Vairāk Madrides”), ultralabējā “Vox” un kreisā apvienība “Unidas Podemos” (“Kopā varam”) – guvušas samērā pieticīgus panākumus. Pie tam “Unidas Podemos” līdzšinējais līderis Pablo Iglesjass, kurš pameta otrā vicepremjera posteni Pedro Sančesa valdībā, lai vadītu savu apvienību Madrides vēlēšanās, paziņojis, ka aiziet no politikas. Vēl viens pret Isabellu Diasu Ajuso vērstās kreiso kritikas motīvs ir sadarbība ar “Vox”, kuru kreisie dēvē par fašistisku. Visticamāk, Tautas partija, kas nav ieguvusi vairākumu Madrides Asamblejā, arī šoreiz būs spiesta izmantot “Vox” atbalstu vai pat veidot ar to koalīciju.

Vai būs neatkarīga Skotija?

Šodien, 6. maijā, notiekošo Skotijas Parlamenta vēlēšanu centrā ir jautājums par iespējamu šīs Lielbritānijas daļas neatkarību, respektīvi – atkārtotu referendumu par izstāšanos no Apvienotās Karalistes. Skotijas neatkarības jautājums ir pastāvīgā britu politikas dienaskārtībā kopš gadsimtu mijas, un Skotu nacionālā partija, kas ir galvenais to virzošais politiskais spēks, panāca referenduma sarīkošanu 2014. gadā. Toreiz vairākums skotu nobalsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes sastāvā, un visumā tika akceptēts viedoklis, ka šīs paaudzes laikā, respektīvi, tuvākajās pāris desmitgadēs jauns referendums par šo tēmu nav rīkojams. Taču, kā tagad uzsver skotu nacionālisti un viņu līdere, Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena, visu ir mainījis 2016. gada Breksita referendums, kurā gandrīz divas trešdaļas skotu balsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Tā nu šajās vēlēšanās Skotu nacionālā partija startē ar atkārtota referenduma sarīkošanas programmu, un neatkarību atbalsta arī pāris mazākas partijas.

Kopš 2007. gada Nacionālā partija allaž uzvarējusi Skotijas Parlamenta vēlēšanās un arī ieguvusi lielāko skaitu Skotijas deputātu vietu Apvienotās Karalistes Parlamentā, tomēr absolūtais vairākums, spriežot pēc aptauju datiem, šajā reizē partijai nav garantēts. Jebkurā gadījumā, ir ticams, ka lielākā daļa deputātu būs neatkarības piekritēji, un Skotijas Parlaments pēc ievēlēšanas vērsīsies pie Londonas ar prasību pēc atkārtota neatkarības referenduma. Premjerministrs Boriss Džonsons jau paziņojis, ka viņa varas laikā šāda atļauja netiks dota, un medijos tiek iztirzāti vairāki iespējamie scenāriji. Viens varētu būt Londonas neakceptēts referendums, kuru Lielbritānijas valdība tad, paredzams, apstrīdētu tiesā, savukārt otrs – konsultatīvs balsojums, kas, pozitīva iznākuma gadījumā, būtu papildu arguments referenduma atļaušanai. Pašreizējie aptauju dati gan rāda, ka Skotijas neatkarības piekritēji un pretinieki vēlētāju vidū ir apmēram vienādā skaitā. Kas attiecas uz pārējo partiju prognozējamajiem rezultātiem, tās visumā varētu saglabāt savas pozīcijas, konservatīvajiem iegūstot nedaudz vairāk par piektdaļu, leiboristiem – nedaudz mazāk par piektdaļu, savukārt zaļajiem un liberāldemokrātiem – pa 5–10 % Parlamenta vietu.

Arktika – lielvaru sāncensības objekts

Marta vidū Savienoto Valstu Armija publiskoja savu atjaunoto Arktiskā reģiona militārās stratēģijas koncepciju, kurā, cita starpā, teikts, ka Arktika ir stratēģiskas sāncensības reģions, kuram ir potenciāls „kļūt par pretstāves telpu, kur Savienoto Valstu lielvalstiskie sāncenši, Krievija un Ķīna, tiecas izmantot savu militāro un ekonomisko spēku, lai iegūtu un uzturētu pieeju šim reģionam uz ASV interešu rēķina”. Līdzsvarojot šīs tieksmes, Savienoto Valstu Armija paredz radīt Arktikas reģionā jaunu komandstruktūru un izvērst reģiona apstākļiem īpaši sagatavotas vienības. Kā galvenos iemeslus šiem jaunajiem stratēģiskajiem izaicinājumiem koncepcija min piesaukto lielvaru militāri stratēģisko ambīciju pieaugumu, kā arī klimata izmaiņas, kas padarījušas Arktiku pieejamāku kuģošanai. Krievija ir Savienoto Valstu ierastais un loģiskais pretspēlētājs reģionā, ciktāl Arktikā ietilpst ievērojamas šīs valsts sauszemes teritorijas un teritoriālie ūdeņi aiz polārā loka.

Pēdējā desmitgadē Krievija pastāvīgi kāpina savus spēkus ziemeļos, būvējot jaunas un atjaunojot esošās kara bāzes, palielinot atomledlaužu un atomzemūdeņu floti. Gluži nesen Arktikas reģionā ir parādījies vēl viens globāls spēlētājs. 2018. gadā Ķīna pirmoreiz publiskoja savu Arktikas stratēģiju, par pārsteigumu daudziem definējot sevi kā „Arktikai tuvu valsti” un paziņojot par ambicioziem „Polārā Zīda ceļa” plāniem. Ir zināms, ka daļa Krievijas galējo ziemeļu infrastruktūras projektu tiek īstenoti ar Ķīnas finansējumu, un var paredzēt, ka nākotnē Ķīna centīsies arvien aktīvāk piedalīties reģiona resursu izmantošanā. Protams, līdzās lielākajiem spēlētājiem, Arktikas reģionā atrodas arī vairāku citu valstu teritorijas, un tādām valstīm kā Norvēģijai, Kanādai un Dānijai, kuras valdījumā ir Grenlande, šai reģionā ir nozīmīgas ekonomiskās un drošības intereses. Ja vēl nesenā pagātnē Arktika tika uzlūkota kā planētas daļa, kurā pašsaprotama ir sadarbība un līdzāspastāvēšana, tad pēdējos gados reģiona sakarā arvien biežāk izskan apzīmējums „jaunā aukstā kara fronte”.

Sagatavoja Eduards Liniņš