Divas puslodes

Krievijā vēlēšanas ir beigušās bez pārsteigumiem. Kā jau daudzi prognozēja, uzvarējusi ir varas partija "Vienotā Krievija. Reti kurš nezina par tiem paņēmieniem, kādus lietoja vara šo vēlēšanu laikā, taču Krievijā izskatās ļaudis ar šo ne sevišķi tīro politiku ir samierinājušies.

Tikmēr Vācijā vēlēšanām tikai gatavojas, tur cilvēki pie balsošanas urnām ies nedēļas nogalē. Par vēlēšanu godīgumu tur neviens nešaubās, bet nu ļaužu noskaņojums uztur joprojām intrigu. Arvien vairāk pieaug varbūtība, ka pašreizējās kancleres Angelas Merkeles partija paliek opozīcijā. 

Starptautiskajā politikā zemestrīci šajās dienās ir izraisījusi jauna, kā to sauc trejsavienība, kas noslēgta starp Lielbritāniju, Savienotajām Valstīm un Austrāliju. Šīs valstis vienojušās par kopējas stratēģijas, kas aizsardzības alianses izveidošanu, un tās dēļ Austrālija atteikusies no Francijā ražotu zemūdeņu iegādes. Francija šī iemesla dēļ pat atļāvās uz laiku atsaukt savus vēstniekus Savienotajās Valstīs un Austrālijā uz konsultācijām.

Aktualitātes ārpolitikā vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa Universitātes docentu, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku  Māri Andžānu. Ierakstā uzklausām raidstacijas "Deutsche Welle" politikas korespondentu Tomasu Sperovu (Thomas Sparrow).

Vēlēšanas Krievijā: viss varas kontrolē

Pagājušās nedēļas nogalē notikušās Krievijas Valsts Domes vēlēšanas tika sagaidītas ar piesardzīgām cerībām uz pārmaiņām likumdevēja sastāvā, kurā līdz šim dominēja prezidenta Putina varas partija „Vienotā Krievija”. Pandēmijas situācija un vispārējais valsts ekonomiskais stāvoklis nepārprotami mazinājis valdošā režīma pievilcību daļas iedzīvotāju acīs, savukārt nozīmīgākā opozicionāra Alekseja Navaļnija un viņa domubiedru iniciatīva, saukta par „Gudro balsojumu”, potenciāli varēja atņemt „Vienotajai Krievijai” kādu daļu no mandātiem vienmandātu apgabalos, kur tai tradicionāli ir stiprākās pozīcijas.

Taču piepildījušās izrādās skeptiķu prognozes, kas norādīja, ka Krievijas režīmam ir plašs nu jau desmitgadēm iestrādātu paņēmienu arsenāls, ar kuru panākt sev vēlamo rezultātu. Šo līdzekļu lietošana arī ir iemesls tam, ka vēlēšanas Krievijā kārtējo reizi nav atzīstamas nedz par brīvām, nedz godīgām. „Gudro balsojumu”, kā šķiet, lielā mērā izdevās neitralizēt, bloķējot to tīmekļa platformās. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, puse no 450 Domes deputātu mandātiem tiek sadalīti proporcionālā balsojumā par kandidātu sarakstiem, otra puse – mažoritārā kārtībā vienmandātu apgabalos.

Burtiski uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi tās Krievijas Federācijas administratīvās vienības, kurās „Vienotā Krievija” nav ieguvusi lielāko mandātu skaitu balsojumā par partiju listēm, un tikai 27 no 250 vienmandāta apgabaliem uzvarējušais nav šīs varas partijas kandidāts. Attiecīgi, „Vienotās Krievijas” frakcija Valsts Domē sarukusi visai nenozīmīgi, un ar 324 vietām tai joprojām būs absolūtais vairākums. Lielākā daļa no Putina partijai mazumā gājušajiem 19 mandātiem pārceļojuši pie komunistu frakcijas, kura ar 57 vietām paliek otra lielākā. Zaudējot teju pusi no mandātiem, uz ceturto vietu domē noslīdējusi ilggadēja populisma un radikālisma kopēja Vladimira Žirinovska t.s. Liberāldemokrātiskā partija, apmainoties vietām ar sociāldemokrātiskās ievirzes spēku „Taisnīgā Krievija”. Vienīgā novitāte Domes sastāvā ir pagājušajā gadā dibinātā partija „Jaunie cilvēki” ar uzņēmēju Alekseju Ņičajevu priekšgalā, kā arī daži neatkarīgie deputāti. Partija „Jaunie cilvēki”, kas sevi pozicionē kā labēji centrisku, liberālu, uz brīvā tirgus attīstību un birokrātijas varas mazināšanu orientētu spēku, tiek raksturota kā Vladimiram Putinam pietiekami lojāla un no Kremļa kontrolējama. Un tas pats sakāms arī par visām pārējām jaunievēlētā Krievijas parlamenta frakcijām.

Kurš pārņems stūri no Merkeles rokām?

Šosvētdien, 26. septembrī, gaidāmajās Vācijas Bundestāga vēlēšanās, pēc visa spriežot, gaidāma spraiga cīņa un sen nepieredzēta intriga. Kurš pārņems Eiropas lielākās valsts varas stūri, kuru pēdējos 16 gadus stingri turējusi kanclere un vācu kristīgo demokrātu līdere Angela Merkele? Savas varas periodā viņa vadījusi četrus koalīcijas kabinetus, no kuriem trīs, t.sk. abos pēdējos ciklos kopš 2013. gada, bijušas t.s. „Dižās koalīcijas” – proti, kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu alianses. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2017. gadā, kad abas partijas zaudēja daļu deputātu mandātu, un sociāldemokrāti bija noskaņoti palikt opozīcijā, koalīciju izdevās sadiegt tikai ar lielām pūlēm. Pagājušajos četros gados abām lielākajām Vācijas partijām nācies risināt iekšējas problēmas.

Kristīgajiem demokrātiem 2018. gadā draudēja šķiršanās ar viņu pastāvīgo satelītpartiju – Bavārijas Kristīgi sociālo savienību, ar kuru kristīgajiem demokrātiem bija domstarpības migrācijas jautājumos. Pēdējie gadi, savukārt, pagājuši, meklējot cienījamu aizstājēju un turpinātāju Angelai Merkelei, kura 2018. gada beigās paziņoja par plānoto aiziešanu no kanclera amata pēc šīm vēlēšanām. Arī sociāldemokrāti risinājuši līdzīgas līderības problēmas, taču šķiet, ka viņu risinājums pašreizējā vicekanclera un finanšu ministra Olafa Šolca personā ir veiksmīgs. Tā, katrā ziņā, ļauj spriest partijas reitingi, kuri kopš pagājušā mēneša vidus ir augstāki nekā kristīgajiem demokrātiem.

Vēl viens nozīmīgs jautājums ir Vācijas zaļo iespējamais sniegums, kas noteiks, vai šī partija būs nepieciešamais trešais komponents nākamās valdības izveidē. Piedzīvojuši savas popularitātes apogeju šī gada pirmajā pusē, zaļie šobrīd ir trešajā spēcīgākajā pozīcijā aiz sociāldemokrātiem un kristīgajiem demokrātiem. Gan partiju reitingi, gan to līdzšinējā politiskā pozicionēšanās liek domāt, ka nākamo Vācijas valdību varētu atkal veidot „Dižā koalīcija”, vai arī t.s. „Kenijas koalīcija”, proti – kristīgie demokrāti, sociāldemokrāti un zaļie.

Zemūdenes un ģeopolitika

Starptautiskajai sabiedrībai negaidīta bija notikumu attīstība pagājušās nedēļas nogalē, kad Francija atsauca uz konsultācijām savus vēstniekus Savienotajās Valstīs un Austrālijā. Kā paziņoja Francijas ārlietu un Eiropas lietu ministrs Žans Īvs Ledriāns, šis ārkārtējais diplomātiskais solis sperts pēc prezidenta Emanuela Makrona lēmuma. Šādi Francija reaģē uz prezidenta Džo Baidena 15. septembra paziņojumu par jaunas stratēģiskas alianses izveidi starp Savienotajām Valstīm, Lielbritāniju un Austrāliju, kuras ietvaros paredzēts, ka Austrālija varēs būvēt ar kodoldegvielu darbināmas zemūdenes, izmantojot amerikāņu tehnoloģijas.

Sašutumu Parīzē izraisījis pirmām kārtām tas, ka Austrālija, līdz ar to atsakās no līdzšinējās sadarbības ar Franciju, iepērkot franču dīzeļdzinēju zemūdenes. Francijas militārajai industrijai tas nozīmē apmēram 65 miljardus dolāru neiegūtas peļņas, un, citējot ministru Ledriānu, „tā ir sabiedrotajiem un partneriem nepieņemama rīcība, kura būtiski ietekmē pašu konceptu, kuru veido mūsu alianse, mūsu partnerattiecības un Indijas un Klusā okeāna reģiona nozīme Eiropai”. Kā zināms, Francijai ir vairāki aizjūras valdījumi Klusā okeāna reģionā, un tā sevi uzlūko kā nozīmīgu stratēģisku spēlētāju šajā pasaules daļā. Savienoto Valstu iniciatīva nepārprotami ir vērsta pret Ķīna ietekmes pieaugumu, bet Francija izrādījusies pagaidām atstāta ārpus šīs ģeopolitiskās kombinācijas. Pentagona pārstāvis Džons Kirbijs steidzies paziņot, ka Savienoto Valstu aizsardzības resors centīgi strādā, lai izlīdzinātu pretrunas ar Franciju, un apliecinājis stingru apņemšanos arī turpmāk cieši sadarboties ar partneriem NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijā nedēļas nogalē gaidāmas valsts domes vēlēšanas. Norvēģijā aizvadītās parlamenta vēlēšaas, kurās uzvaru kreisā opozīcija. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena 15. septembrī Eiropas Parlamentā Strasbūrā uzstājas ar runu par stāvokli Eiropas Savienībā. Tā ir ikgadēja uzruna, kuras laikā komisijas vadītāja pauž savu redzējumu par pašreizējiem Eiropas izaicinājumiem un to risinājumiem. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Eiropas Parlamenta deputāti Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) un Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). Ierakstā uzklausām neatkarīgo politologu Dmitriju Oreškinu un politisko analītiķi, kompānijas „PR 3000” direktoru padomes priekšsēdētāju Staņislavu Radkeviču.

Norvēģija būs „sarkanāka”

13. septembrī notikušās vēlēšanas, kurās tika sadalītas 169 Norvēģijas parlamenta jeb Stortinga deputātu vietas, zaudējumu cietis līdz šim pie varas bijušais labēji centrisko partiju bloks. Līdzšinējās premjeres Ernas Solbergas Konservatīvā partija zaudējusi deviņas no agrākajām 45 vietām. Labējā Progresa partija, kura bija valdībā līdz pagājušā gada janvārim, zaudējusi sešas no 27 vietām. Sevišķi plāni klājies kristīgajiem demokrātiem, kuriem palikušas tikai trīs no astoņām vietām, un tikai liberāļi saglabājuši savas pozīcijas ar astoņām vietām Stortingā. Viena vieta gājusi zudumā arī lielākajam opozīcijas spēkam Darba partijai, kurai gan joprojām būs lielākā parlamenta frakcija ar 48 vietām. Savukārt pārējo līdzšinējo kreiso un centrisko opozicionāru panākumi rada visai drošu pamatu kreisi centriskas valdības veidošanai.

Visnozīmīgāk ieguvusi ir laucinieku intereses pārstāvošā Centra partija, kuras frakcija pieaugusi no 21 līdz 28 vietām. Sarkanā partija, respektīvi, komunisti, kuriem līdz šim bija tikai viens mandāts, tagad tikuši pie veseliem astoņiem, savukārt Kreiso sociālistu partija līdzšinējiem 11 mandātiem pievienojusi vēl divus. Visticamāk potenciālais premjers, Darba partijas līderis Jonass Gārs Stēre mēģinās veidot koalīciju ar centristiem un kreisajiem sociālistiem, atstājot ārpus kombinācijas radikālos „sarkanos”. Šādai koalīcijai ar 89 balsīm būtu neliels vairākums Stortingā.

Tiesa, koalīcijas veidošanas sarunas solās būt sarežģītas, jo Centra partija agrāk ir deklarējusi principiālu nevēlēšanos sadarboties ar kreisajiem sociālistiem. Strīdus ābols ir Norvēģijas naftas un gāzes ieguves industrijas pamatīgo ienākumu sadale. Potenciālais premjers Stēre jau deklarējis nolūku pārdalīt nodokļu slogu par labu trūcīgākajiem un vidēji turīgajiem, vairāk ņemot no bagātajiem. Kas attiecas uz ekonomikas zaļo kursu, respektīvi, atteikšanos no fosilo energoresursu ieguves, arī jaunā valdība, tāpat kā iepriekšējā, šai ziņā gatava vien pakāpeniskām pārmaiņām. Naftas un gāzes ieguve veido 14% no Norvēģijas iekšzemes kopprodukta un 40% no eksporta vērtības.

Krievijas Valsts Domes vēlēšanas – sagaidāms, bez pārsteigumiem

Šajā nedēļas nogalē Krievijas Federācijā risināsies augstākā likumdevēja – Valsts Domes vēlēšanas. Puse no 450 parlamenta deputātiem tiek ievēlēta no partiju sarakstiem proporcionālās vēlēšanās, otra – no vienmandāta apgabaliem. Ievērojot Krievijas politisko sistēmu, parlamentam ir salīdzinoši maza teikšana varas procesos, tomēr prezidenta Putina varas konjunktūrai ir diezgan svarīgi, lai arī Domē dominētu tās atbalstītāji, respektīvi, partija „Vienotā Krievija”. Iepriekšējās vēlēšanās 2016. gadā šis rezultāts tika sasniegts ar uzviju: „Vienotajai Krievijai” ir 336 no 450 domes deputātu vietām, komunistiem – 43, Vladimira Žirinovska vadītajiem labējiem populistiem, kuri sevi dēvē par liberāldemokrātiem – 40, sociāldemokrātiskās ievirzes partijai „Taisnīgā Krievija” – 23. Visas šīs mazākās Domes frakcijas ir no varas viedokļa vairāk vai mazāk prognozējamas un regulējamas. Kas attiecas uz šīm Domes vēlēšanām, kandidātu sarakstos jau atkal dominē tie paši politiskie spēki.

Pastāv zināma iespēja, ka šoreiz Domē varētu iekļūt kādi demokrātiski orientētās sociālliberālās partijas „Jabloko” vai pilsoniskās iniciatīvas idejas pārstāvošās partijas „Jaunie cilvēki” kandidāti, taču ne tādā skaitā, lai mainītu vispārējo politisko klimatu parlamentā. Arī pašreizējā priekšvēlēšanu procesā varas konjunktūra laiž darbā visu ierasto manipulāciju arsenālu, kas arī liek vērtēt Krievijas vēlēšanas kā nebrīvas un negodīgas. Tā ir gan nevēlamu kandidātu atsijāšana ar dažādu noteikumu palīdzību, gan vēlētāju ietekmēšana ar administratīvu spiedienu no darba vietu priekšniecības puses, gan valdībai vēlamu viedokļu izplatīšana un varas kontrolēto mediju klaja propaganda.

Pamanāmākajam Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam un viņa vadītajai partijai „Nākotnes Krievija” vara liegusi dalību vēlēšanās, pašu Navaļniju, kā zināms, ieslogot cietumā, daudzus viņa līdzgaitniekus piespiežot pamest valsti, pret citiem laižot darbā jau piesauktos kandidātu atsijāšanas filtrus. Mēģinot kaut kā ietekmēt varas diriģēto vēlēšanu procesu, Navaļnijs nācis klajā ar tā sauktās „gudrās balsošanas” iniciatīvu, kas jau agrāk tika izmantota Maskavas un Sanktpēterburgas vietvaru vēlēšanās. Proti, Navaļnijs un viņa līdzgaitnieki aicina vēlētājus balsot par „Vienotajai Krievijai” alternatīviem kandidātiem, lielākoties neatkarīgi no viņu politiskās piederības. Šī pieeja gan izpelnījusies ne mazums kritikas, ciktāl starp opozicionāru atbalstītajiem vairums ir jau pašreizējā Valsts Domē pārstāvētu, nebūt ne demokrātiski orientētu partiju kandidāti.

Stiprināt ES dvēseli

Vakar, 15. septembrī, Eiropas Parlamentā ar ikgadējo uzrunu par stāvokli savienībā uzstājās Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Kā centrālos runas tematus jāizceļ drošība, cīņa ar pandēmiju un tās atstātajām sekām, likuma vara un ES neatkarība no citiem.

Uzrunā Leiena slavēja ES vakcinācijas kampaņu, kas līdz šim dalībvalstīm piegādājusi vairāk nekā 700 miljonus dozu un aptuveni tikpat eksportētas ārpus bloka. Lai arī Eiropas Komisija pavasarī daudz tika kritizēta par lēnajām vakcīnu piegādēm, šobrīd ES vakcinācijas kampaņa tiek vērtēta kā viena no veiksmīgākajām pasaulē. Ja pagājušajā gadā viņa sacīja, ka ir laiks izveidot Eiropas Veselības Savienību, tad šogad viņa runāja par jaunu aģentūru, kas dažādās sabiedrības veselības krīzēs varētu ātri mobilizēt nepieciešamos resursus.

Drošības jautājumos Urzula fon der Leiena deva zināmus mājienus par nepieciešamību stiprināt Eiropas stratēģisko autonomiju un paziņoja, ka nākamgad kopā ar Francijas prezidentu Emanulu Makronu rīkos Eiropas aizsardzības samitu. Runā tika pieminēta arī situācija uz ES ārējās robežas ar Baltkrieviju, nosaucot to par hibrīdkaru ar mērķi destabilizēt Eiropu un izsakot atbalstu Latvijai, Lietuvai un Polijai.

EK prezidente arī vairakkārt pievērsās bloka attiecībām ar Ķīnu, norādot uz nepieciešamību mazināt ES atkarību no Ķīnā ražotājām izejvielām un veidot partnerattiecības ar citiem pasaules reģioniem. Tāpat viņa vēlas izveidot jaunu ārvalstu infrastruktūras investīciju mehānismu „Global Gateway”, kas šķietami vēlas konkurēt ar Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina izloloto „Jostas un ceļa” investīciju projektu. Leiena paziņoja par jaunu Eiropas Mikroshēmu aktu, kas apvienos ES pasaules līmeņa pētniecības, dizaina un testēšanas jaudu, kā arī koordinēs ES un dalībvalstu investīcijas.

EK prezidentes runa vērtēta dažādi. Ir pārmests drosmes trūkums, bet arī izrādīta sapratne par piesardzību, ņemot vērā nākamnedēļ gaidāmās Vācijas parlamenta vēlēšanas, uz kurām viņas sacītais varētu atstāt ietekmi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktulalitātes komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.

Nedēļas nogalē pasaules medijus aplidoja ziņa par vēl vienu valsts apvērsumu, kas noticis Gvinejā. Pēdējā laikā šad tad dzirdam par gadījumiem, kad valsts vadītāji no amata tiek atstādināti piespiedu ceļā. Par Gvineju nekad neesam runājuši, daudzi pat nezinām, kur tā atrodas. Tādēļ veltīsim kādas minūtes šai Āfrikas valstij.

Politiskās spriedzes saglabājas Brazīlijā, kur nākamgad gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Esošais prezidents Bolsonaru otrdien izveda savus atbalstītājus ielās, lai ļaudis varētu paust viņam atbalstu. Sapulcējās desmitiem tūkstoši, citviet arī pāri par simttūkstoš cilvēku, kādi vairākkārt mēģināja ielauzties Augstākās tiesas ēkā. Notikušais medijos tika salīdzināts ar neseno grautiņu ASV Kapitolijā. 

Mazliet uzkavēsimies tepat Eiropā. Mums arī šeit ir savas politiskās kaislības. Eiropas Parlamentā vērojams aizkulišu spēles par ietekmi, savu plānu ir gan pašreizējam parlamenta vadītājam, gan lielākās konservatīvo grupas līderim. Palūkosimies, kā politiku spēlē deputāti Briselē.

Bolsonaru ielās pulcina atbalstītājus

Tūkstošiem Žaira Bolsonaru atbalstītāju 7. septembrī pulcējās vairākās Brazīlijas pilsētās, lai paustu savu atbalstu valsts prezidentam Brazīlijas neatkarības dienā. Protesti, uz kuriem savus atbalstītājus aicināja pats prezidents, bija kulminācija virknei notikumu – Bolsonaru zemajiem reitingiem, kas sola sarežģītu cīņu par otro termiņu prezidenta krēslā nākamgad gaidāmajās vēlēšanās, aicinājumiem un mēģinājumiem uzsākt prezidenta impīčmenta procesu, kā arī Bolsonaru nesaskaņām ar Kongresu un Augstāko tiesu.

Kongresu prezidents apsūdz viņa reformu kavēšanā, savukārt, Augstākā tiesa izpelnījusies kritiku, jo atļāvusi uzsākt vairākas izmeklēšanas pret prezidentu. Tomēr tieši zemie reitingi, kas nesen parādīja, ka 61% sabiedrības viņa darbu vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu, bija tie, kas likuši prezidentam parādīt, cik plašas tautas masas viņu joprojām atbalsta.

Tiek lēsts, ka Sanpaulu pulcējās aptuveni 140 000 cilvēku, bet valsts galvaspilsētā Braziljā vēl vairāki desmiti tūkstošu. Saviem atbalstītājiem prezidents paziņoja, ka tikai Dievs var viņu atlaist. Politikas vērotāji var saskatīt daudz paralēles ar Donalda Trampa pēdējiem mēnešiem Baltajā namā un Brazīlijas likumsargi bija gatavi līdzīgam scenārijam pie Augstākās tiesas nama kā 6.janvārī redzējām ASV Kapitolijā, tomēr, lai arī protestētāji draudēja ielauzties Brazīlijas Augstākās tiesas ēkā, to neizdevās izdarīt pietiekami lielam cilvēku skaitam.

Vēl viena paralēle ar prezidentu Trampu ir Bolsonaru izteiktās aizdomas par iespēju nākamgad viltot vēlēšanu rezultātus Brazīlijā, ko prezidenta oponenti nosaukuši par dezinformāciju, bet analītiķi par arvien vājāka politiķa centieniem palikt pie varas.

Dāvids Sasoli klusi cīnās par otro termiņu Eiroparlamenta prezidenta krēslā

Pēc 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām daudzi no Eiropas augstākajiem amatiem izvirzītajiem cilvēkiem bija zināms pārsteigums un tāds bija arī Eiroparlamenta prezidents, sociāldemokrāts Dāvids Sasoli. Kā zināms, Eiropas Parlamentu ievēl uz piecu gadu termiņu, savukārt, prezidenta amats jau vairākus gadu desmitus tiek sadalīts starp sociāldemokrātiem un konservatīvo Eiropas Tautas partiju. Prezidentu Eiroparlaments parasti ievēl uz divarpus gadiem un parlamenta termiņa vidū plāns bija šo amatu nodot konservatīvajiem. Taču šonedēļ “Politico” ziņoja, ka Sasolī nav gatavs aiziet bez cīņas un uzsācis klusu kampaņu par otro termiņu prezidenta krēslā.

Tajā pašā laikā Manfrēds Vēbers, kura vārds iepriekš izskanējis kā Sasolī iespējamais pēcnācējs, arī uzsācis savu kampaņu, taču nevis par prestižo Eiroparlamenta prezidenta krēslu, bet gan Eiropas Tautas partijas prezidenta amatu, kuru šobrīd ieņem polis Donalds Tusks. Lai arī šis amats ir mazāk prestižs, tam ir lielāka reālā vara, ciktāl partija apvieno virkni Eiropas valstu nozīmīgu partiju, daudzas no kurām veido Eiropas valstu valdības. Tiesa, Vēbera izstāšanās no kampaņas šoreiz var palīdzēt Eiropas Tautas partijai iegūt Eiroparlamenta prezidenta amatu, jo maz ir tādu, kas priecātos, ja vēl viens no Eiropas top darbiem nonāktu vēl viena vācieša rokās. Šobrīd starp vadošajiem kandidātiem tiek minēta Roberta Metsola no Maltas un Estere de Lange no Nīderlandes

Apvērsums Gvinejā

Gvineja atrodas Āfrikas Ziemeļu daļā, Rietumu krastā. Nabadzīga valsts, kuru pēc platības varētu salīdzināt ar Lielbritāniju. Kā jau daudzās Āfrikas valstīs, politiskā situācija tur nav stabila. Prezidents Alfs Kondē bijis pie varas kopš 2010.gada, tātad nedaudz vairāk kā 10 gadus, un toreiz viņš tika ievēlēts vispārējās vēlēšanās kā opozīcijas līderis. Kaut arī ekonomiskā situācija valstī viņa valdīšanas laikā uzlabojās, Kondē regulāri tika vainots savu opozicionāru vajāšanā un cilvēktiesību pārkāpumos.

Pirms pagājušajā gadā beidzās viņa prezidentūras otrais termiņš, viņš panāca konstitucionālas izmaiņas, kas ļāva Kondē kandidēt arī turpmāk. Tiesa, pēdējās vēlēšanas pavadīja protesta akcijas, un tā vien šķiet, ka neapmierinātība ar prezidentu tikai augusi.

Negaidīti svētdien armijas pārstāvji prezidentu aizturēja, paziņojot, ka aptur konstitūcijas darbību un izsludina komandantstundu. Galvaspilsētas Konakri Kalumas rajonā, kur atrodas valdības kvartāls, bija dzirdamas apšaudes. Vēlāk uzrunā televīzijā Gvinejas armijas īpašo uzdevumu spēku komandieris pulkvežleitnants Mamadijs Dumbuja, kurš, acīmredzot, vadīja apvēsumu, sacīja, ka tas noticis sliktās pārvaldības dēļ, ko īstenojusi valdība. Gan ASV, gan Eiropas Savienība, arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs nosodījuši puču un pieprasījuši nekavējoties atbrīvot prezidentu.

Dumbuja ir apsolījis izveidot nacionālās vienotības pārejas valdību, solot valsts pārvaldē jaunu ēru un ekonomisku uzplaukumu, tomēr nav zināms, kad un kas tālāk varētu notikt. Lielākās opozīcijas partijas līderis Djallo paudis gatavību iesaistīties pārejas valdības veidošanā. Jāpiebilst, ka svētdien galvaspilsētas ielās netrūka līksmotāju, kas pauda prieku par apvērsumu un prezidenta aizturēšanu. Gvinejā notikušais pučs ir jau trešais pusgada laikā Centrālajā un Rietumāfrikā. Tas rada bažas, ka reģions, kurā kopš 90.gadiem, kad sāka veidoties demokrātiski izvēlētas valstu valdības, varētu atkal ieslīgt militārā pārvaldē.

Pievēršamies politiskajiem procesiem Polijā, tur sabiedrība kļuvusi ļoti polarizēta. Tas iespaido ne tika pašus poļus, bet arī pārējo pasauli. par izaicinošo politiku Eiropas Savienībā ir runāts jau daudzkārt, tagad pieaug saspīlējums arī ar  Izraēlu un arī ASV.

Igaunijā ievēlēts jauns valsts prezidents, ko gaidīt no nākamā valsts vadītāja un kāda nākotne gaida līdzšinējo prezidenti?

Visas pasaules uzmanība visvairāk ir pievērsta Afganistānai, kuru starptautiskie spēki ir pametuši. Lielais jautājums ir, kas sagaida šo valsti un tās iedzīvotājus?

Aktualitātes pasaulē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Sazināmies ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, infrastruktūras, loģistikas un uzņēmumu vadības ekspertu, savulaik - Igaunijas valsts lietu ministru Raivo Vari un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentu Edmundu Broku.

Afganistāna bez amerikāņiem

Otrdien pēdējās ASV bruņotās vienības lidmašīnās pameta Kabulas starptautisko lidostu, līdz ar to izpildot savulaik ar kustību “Taliban” noslēgto vienošanos. Tiesa, laikā, kad vienošanās tika slēgta, neviens nevarēja iedomāties, ka Afganistānas Islāma republikas vara, amerikāņiem aizejot, sabruks burtiski pāris dienu laikā, un amerikāņi pametīs praktiski visu valsti talibu rokās.

Neviens nebija plānojis, ka rietumvalstu diplomātiem un citiem pilsoņiem nāksies evakuēties tādā steigā, un, attiecīgi, izrādīsies neiespējami izpildīt apņemšanos izvest no valsts tos afgāņus, kuriem varētu draudēt izrēķināšanās, jo viņi sadarbojušies ar NATO spēkiem. Tomēr ASV prezidents Džo Baidens, aizvakar Baltajā namā uzrunājot preses pārstāvjus, aizstāvēja lēmumu izvest savienoto valstu spēkus nolīgtajā termiņā, norādot, ka citāda rīcība draudētu ar strauju konflikta eskalāciju un vēl vairāk samazinātu daudzu afgāņu cerības tikt projām no islāma radikāļu rokās nonākušās valsts.

Pāris nedēļas ilgajā evakuācijas operācijā no Kabulas lidostas izvesti apmēram 125 000 cilvēku, taču ir nepārprotami, ka daudzi afgāņi, kuriem būtu tiesības uz patvērumu rietumos, nav varējuši līdz 31. augustam nonākt līdz lidostai un evakuēties. Ir fiksēti gadījumi, kad talibu patruļas šādus cilvēkus nav laidušas uz lidostu. Kritika pret prezidenta Baidena administrāciju sevišķi saasinājusies pēc tam, kad 26. augustā pie ieejas Kabulas lidostā eksplodēja divi spridzekļi, nogalinot 13 amerikāņu militārpersonas un vismaz 60 afgāņu civiliedzīvotājus, un vēl vairākus desmitus ievainojot. Sprādzienu vaininieks ir teroristiska organizācija, kas dēvējas par Hirasānas islāma valsti un ir bēdīgi slavenās t.s. Islāma valsts Irākā un Levantē atzars.

Kas attiecas uz pašreizējiem Afganistānas saimniekiem talibiem, tad joprojām nav pārliecības par viņu vēlmi ievērot līdz šim deklarētos solījumus par cilvēktiesību, sevišķi sieviešu tiesību respektēšanu, un arī spēju šai ziņā kontrolēt visas savas vienības un to locekļus. Zīmīgs ir jaunās varas publiskotais ieteikums sievietēm labāk pagaidām palikt mājās, ciktāl visi ielās patrulējošie kaujinieki neesot pietiekami apmācīti, lai nenodarītu viņām pāri. Tāpat nav nekādas pārliecības par talibu iespējām vadīt valsts ekonomiskos un sociālos procesus. Kā aizvakar publiskotajā paziņojumā norāda ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, apmēram pusei Afganistānas iedzīvotāju, resp. 18 miljoniem, izdzīvošanai nepieciešama humānā palīdzība. Pēc visa spriežot, šī situācija tuvākajā laikā tikai pasliktināsies.

Igaunijas jaunais valsts galva

31. augustā Igaunijas parlaments ar 72 deputātu balsīm, kas nedaudz pārsniedz nepieciešamo 68 balsu minimumu, ievēlēja Igaunijas prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Par jauno valsts galvu kļuvis Alars Kariss, ilggadējs zinātnes un akadēmiskās pedagoģijas sfēras darbinieks, kurš savas karjeras laikā ieņēmis arī vairākus nozīmīgus vadošus amatus.

Karisa pamatspecialitāte ir mikrobioloģija, kuru viņš studējis toreizējā Igaunijas Lauksaimniecības universitātē, tagad Igaunijas Dabaszinātņu universitātē, 1999. gadā kļuvis par šīs augstskolas profesoru, bet no 2003. līdz 2007. gadam bijis tās rektors. No 2007. līdz 2012. gadam bijis Tartu universitātes rektors, pēc tam līdz 2018. gadam ieņēmis galvenā valsts kontroliera amatu, bet kopš 2018. gada vadījis jaunizveidoto Igaunijas Nacionālo muzeju. Paralēli administratīvajiem amatiem Alars Kariss turpinājis pasniedzēja darbu savā specialitātē.

Kā zināms, prezidente Kersti Kaljulaida, kura tika šai amatā ievēlēta ilgā vēlēšanu procesā ar elektoru kolēģijas sasaukšanu 2016. gadā, neieguva pietiekamu politisko spēku atbalstu, lai tiktu nominēta ievēlēšanai uz otro prezidentūras termiņu.

Polija starptautiskās spriedzes samezglojumos

Polijas iekšpolitiskās tendences jau vairākus gadus ir iemesls pastāvīgai spriedzei Varšavas attiecībās ar Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos mēnešos spriedzes degpunktā ir Polijas Konstitucionālajā tribunālā skatītais jautājums par Polijas Konstitūcijas prioritāti attiecībā pret Eiropas Savienības nolīgumiem. Šādi Polijā valdošā partija „Likums un Taisnīgums” tiecas juridiski neitralizēt Briseles pretenzijas pret valstī pēdējos gados notikušajām tieslietu sistēmas reformām, kuras neatbilst savienībā vispārpieņemtajiem priekšstatiem par tiesu varas neatkarību.

Ja Polija pieņemtu lēmumu neatzīt Eiropas Savienības normu prioritāti, tas nostādītu savienību radikālas izvēles priekšā. Vienā gadījumā Briselei būtu jāakceptē katras dalībvalsts tiesības piemērot savienības kopējās normas pēc saviem ieskatiem.

Kā izteikusies Eiropas Savienības komisāre vērtību un caurskatāmības jautājumos Vera Jaurova, tas „novestu pie Eiropas, kur dažādas valstis piemērotu kopējos likumus atšķirīgi, kā izvēloties no ēdienkartes. Eiropas likumiem jābūt vienam arbitram, un šis arbitrs ir Eiropas Savienības Tiesa.” Lietas skatīšana, kas Konstitucionālajā tribunālā bija paredzēta otrdien, atlikta pēc Polijas Cilvēktiesību ombudsmeņa pieprasījuma atsaukt vienu no tiesnešiem, kurš tieši piedalījies Briseles apstrīdēto reformu izstrādē.

Tikām vēl divi citi Polijā pieņemti likumi sarežģījuši tās attiecības ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu. 11. augustā Seima pieņemtais mediju likums liedz īpašuma tiesības Polijas medijos kompānijām, kas nav reģistrētas Eiropas Ekonomiskajā zonā. Tas nozīmētu ka Savienoto Valstu mediju koncernam “Discovery” var nākties pārdot kontrolpaketi lielākajā Polijas privātajā telekompānijā TVN, kuras kanāls TVN24 nereti kritizē pie varas esošo politisko konjunktūru. Vašingtona jau kritizējusi šo lēmumu, norādot, ka tas var negatīvi ietekmēt ārvalstu investīcijas Polijā.

Vēl viens pagājušajā mēnesī pieņemts likums sarežģījis Polijas un Izraēlas attiecības. Šis likumdošanas akts nosaka, ka vairs nav tiesas ceļā apstrīdama īpašumu atsavināšana, kas notikusi agrāk kā pirms 30 gadiem, respektīvi, komunistiskā totalitārisma periodā. Polijā nav ticis pieņemts visaptverošs denacionalizācijas likums, un katrā atsevišķā gadījumā par lietu lemj tiesa. Tas attiecas arī uz holokaustā bojāgājušo ebreju ģimeņu īpašumu, kuru pievāca toreizējās Polijas Tautas republikas vara. Izraēlas ārlietu ministrs Jairs Lapids nosaucis šo likumu par amorālu un antisemītisku. Izraēla nekavējoties atsaukusi no Varšavas savu vēstnieku, kura amata termiņš drīz tuvojas beigām, un nav iecēlusi viņa vietā citu. Tāpat Polijas vēstniekam, kurš pašreiz atrodas dzimtenē atvaļinājumā, no Izraēlas puses ieteikts pagaidām neatgriezties savā misijā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Politiskā situācija Vācijā pirms rudenī gaidāmām Bundestāga vēlēšanām. Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām, kas notiks jau 30. augustā. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Vācijas vēsturnieku Detlefu Henningu un Igaunijas žurnālistu Madi Muust.

Kādas iezīmējas nākamās Vācijas valdības krāsas?

Tuvojoties 26. septembra Bundestāga vēlēšanām, aptauju dati uzrāda kārtējās pārbīdes Vācijas partiju pozīcijās. Pirms pāris dienām mediji izplatīja ziņu, ka, saskaņā ar sociālo pētījumu un statistikas analīzes uzņēmuma “Forsa” datiem, vācu sociāldemokrāti pirmoreiz kopš 2006. gada nonākuši reitingu līderpozīcijā ar 23%, atstumjot otrajā vietā ar 22% kristīgos demokrātus. Un ja sociāldemokrātiem šis ir sen nepiedzīvots panākums, tad ilggadējās kancleres Angelas Merkeles partijai, gluži otrādi, vājākais rezultāts kopš partiju reitingu regulāras fiksēšanas sākuma 1984. gadā.

Pagājušās desmitgades pirmajā pusē partijas reitingi stabili turējās konkurentiem nesasniedzamā apmēram 40% augstumā, piedzīvojot zināmu lejupslīdi ap 2015. gadu, tomēr tikai 2019. gada jūlijā pirmo reizi kopš 2006. gada kristīgos demokrātus panāca kāda cita partija, proti, zaļie. Tomēr Vācijas valdības sekmīgā darbība pandēmijas situācijā atkal uzlaboja Kristīgi demokrātiskās savienības reitingus par apmēram desmit procentiem, līdz jauns kritums un, atkal jau, nonākšana otrajā vietā aiz zaļajiem notika šī gada maijā. Pēc tam gan situācija atkal stabilizējās līdz kritumam jūlija nogalē, ko saista pamatā ar partijas un jo sevišķi tās kanclera amata kandidāta, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības vadītāja Armīna Lašeta rīcību katastrofālo plūdu laikā.

Arī zaļajiem pēdējais mēnesis nav nācis par labu, un, attiecīgi, savas pozīcijas uzlabojuši sociāldemokrāti, kuru kanclera kandidāts, pašreizējais Vācijas finanšu ministrs un vicekanclers Olafs Šolcs šķiet šobrīd pārliecinošākais no iespējamajiem aizejošās kancleres amata pārņēmējiem. Partiju reitingu svārstības pēdējos gados liek apšaubīt iespēju, ka arī pēc nākamajām vēlēšanām Vācijā pie varas paliks pašreizējā un ilglaicīgā t.s. „Lielā koalīcija” – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu savienība. Ļoti iespējams, ka līdzšinējiem varas partneriem nāksies piepulcināt kādu trešo spēku. Vai nu zaļos, veidojot t.s. koalīciju „Kenija” (pēc partiju tradicionālo krāsu atbilsmes Kenijas karogam), vai liberālos brīvos demokrātus t.s. meln-sarkan-dzeltenajā koalīcijā.

Citas iespējamās kristīgo demokrātu koalīcijas ir t.s. melnzaļā – savienība ar zaļo partiju, vai t.s. Jamaika – kristīgo demokrātu, zaļo un brīvo demokrātu savienība. Kā iespējamās variācijas, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā, tiek minētas sarkan-sarkan-zaļā – sociāldemokrātu, zaļo un kreiso radikāļu “Die Linke” savienība – vai t.s. “Luksofora koalīcija” – sociāldemokrāti, zaļie un brīvie demokrāti. Un, protams, ar iespējamo nākotnes valdības krāsu tēmu nesaraujami saistīts jautājums par to, kurš pārņems valdības grožus no Angelas Merkeles stingrajām rokām.

Kurš būs Igaunijas prezidents?

30. augustā “Riigikogu” – Igaunijas parlaments – balsos par valsts prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais prezidentūras termiņš noslēdzas oktobrī, pretendē uz nākamo ciklu, taču viņas izredzes tiek vērtētas kā visai pieticīgas.

Pirmā termiņa laikā prezidentei izveidojušās diezgan vēsas attiecības ar vairākām parlamenta partijām; ne vien ar radikāli labējo un populistisko Konservatīvo tautas partiju jeb EKRE, kuras līderu gājienus prezidente pamatoti kritizējusi, bet arī nacionālkonservatīvo Tēvzemes partiju un Centra partiju. Centristi, kuri šobrīd kopā ar Reformu partiju veido valdības koalīciju, jau nepārprotami paziņojuši, ka Kaljulaidas kandidatūru neatbalsta, un uzrunājuši citu kandidātu – Igaunijas Nacionālā muzeja direktoru Alaru Karisu.

Kaljulaidas stabilākie atbalstītāji varētu būt lielākā parlamenta frakcija Reformu partija, taču arī viņu pozīcija šai ziņā nav ļoti pārliecinoša, ciktāl atbalsts esošajai prezidentei varētu iebojāt attiecības ar partneriem valdības koalīcijā. Tā nu valdības koalīcijai nav sava prezidenta amata kandidāta, un kā Kaljulaida, tā Kariss startē kā neatkarīgie kandidāti.

Vienīgais kandidāts, kurš pārstāv konkrētu partiju, ir EKRE izvirzītais agrākais “Riigikogu” priekšsēdētājs Henns Pellulāss. Tāpat kā neatkarīgie kandidāti vēlēšanām pieteikušies kādreizējais ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Kaimars Karu, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tarmo Somere [ar garo ō] un Igaunijas klavieru rūpnīcas direktors Indreks Lauls. Kā visai reāls augstā amata kandidāts tiek minēts agrākais aizsardzības ministrs, Tēvzemes partijas pārstāvis Jiri Luiks, taču viņš gatavojoties kļūt par Igaunijas vēstnieku NATO un līdz šim noraidījis iespēju kandidēt prezidenta vēlēšanās. Kandidātu pieteikšanās iespējama vēl līdz parītdienas beigām. Kā zināms, saskaņā ar Igaunijas konstitūciju, ja neviens no prezidenta amata kandidātiem pirmajā vēlēšanu kārtā neiegūst divas trešdaļas no deputātu balsīm, vēlēšanām tiek sasaukta elektoru kolēģija, kurā bez “Riigikogu” locekļiem ietilpst arī pašvaldību pārstāvji. Pēc visa spriežot, bez elektoru kolēģijas nevarēs iztikt arī šoreiz, uz šī arī tiek minēta kā ticamākā iespēja Kersti Kaljulaidai palikt Igaunijas valsts galvas amatā uz vēl vienu termiņu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Situācija Afganistānā. Notikumi šajā karadarbības plosītajā valstī pēdējās dienās  risinājušies milzu ātrumā. "Taliban" kaujinieki kontroli pār valsti pārņēma lielākoties bez īpašām kaujām: pilsētas un lielie centri padevās paši, prezidents aizbēga, bet pārbijušies ļaudis izmisīgi meklēja veidus, kā tikt prom no valsts. 

Ainas, ko varēja vērot dažādos ekrānos, ir likušas jautāt, kāpēc tas tā notika. NATO 20 gadu garumā investēja milzīgus naudas un cilvēkresursus, lai afgāņi paši varētu sevi aizsargāt, bet visi šie pūliņi ir bijuši absolūti veltīgi, pat kaitīgi, jo ieguldītais ir nonācis arī radikālo islāmistu rokās. Kāpēc tā? Un, protams, visiem prātā ir jautājums, kas notiks tālāk, kas sagaida Afganistānu un vai Eiropu nepārpludinās kārtējais bēgļu vilnis? Diskutē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks. Viedokli izska aizsardzības ministrs Artis Pabriks, pētnieks Dainis Turlais un Džona Hopkinsa universitātes ASV viespētnieku Kārlis Bukovskis.

Afganistānas karš un talibi

Pēc tam, kad 1989. gadā Afganistānu pameta padomju karaspēks, propadomiskā valdība Kabulā noturējās vēl trīs gadus. Pēc tam dažādās kustības un frakcijas, kuras bija cīnījušās pret padomju okupāciju, uzsāka cīņu par varu savā starpā. Daudzviet valdīja anarhija un vietējo vadoņu noteikšana. Tāda situācija bija arī Kandahāras provincē valsts dienvidos, kur 1994. gadā mulla Muhameds Omārs sapulcināja ap sevi apmēram 50 domubiedrus, izveidojot kaujinieku grupu “Taliban”. Tie bija pamatā puštunu, Afganistānas lielākās etniskās grupas, pārstāvji, kuri bija izglītojušies islāma reliģiskajās skolās. Tāpēc arī grupas nosaukums, kas tulkojumā no puštunu valodas nozīmē „skolnieki, mācekļi”. Sākotnējam kodolam strauji pievienojās līdzīgas ievirzes jauni ļaudis, kuri, no vienas puses, tiecās izbeigt Afganistānā valdošo pilsoņkara haosu, no otras – iedibināt stingrās islāma reliģiskajās normās balstītu dzīves kārtību. Pirmais talibu panākums bija Kandahāras pilsētas ieņemšana 1994. gada novembrī.

Nākošo divu gadu laikā “Taliban” pārņēma savā kontrolē arvien jaunas teritorijas. Daudzviet vietējie iedzīvotāji viņus atbalstīja, jo talibi spēja izbeigt pilsoņkara anarhiju, apkaroja korupciju un noziedzību. 1996. gada septembrī centrālās valdības spēku paliekas, kuras komandēja uzbeku izcelsmes maršals Abdulrašids Dostums, atkāpās no galvaspilsētas, un Taliban pasludināja Afganistānas Islāma emirāta nodibināšanu. Līdz 1997. gada beigām emirāta pilnīgā vai daļējā kontrolē bija apmēram 90% valsts teritorijas. Izņēmums bija pamatā tadžiku minoritātes apdzīvotie ziemeļaustrumu rajoni, kur pretestību turpināja t.s. Ziemeļu alianse ar bijušo aizsardzības ministru Ahmadu Šahu Masudu priekšgalā. Sev pakļautajās teritorijās talibi ieviesa islāma fundamentālismā balstītu totalitāru kārtību, kas laupīja jebkādu tiesisku patstāvību sievietēm, liedza viņām teju visas izglītības un karjeras iespējas, strikti kontrolēja pilsoņu privāto dzīvi, aizliedza teju visus mūzikas, audiovizuālās un vizuālās mākslas žanrus. Afganistāna lielā mērā noslēdzās no ārpasaules.

Liktenīga emirāta pastāvēšanai izrādījās sabiedrošanās ar teroristisko organizāciju “Al Qaeda”, kas sarīkoja 2001. gada 11. septembra terora aktus Savienotajās Valstis. 2001. gada oktobrī sākās amerikāņu intervence Afganistānā nolūkā likvidēt talibu varu un, līdz ar to, “Al Qaeda” bāzi valstī. Amerikāņu spēki pamatā izmantoja gaisa triecienu taktiku, kamēr uz zemes pret talibiem cīnījās viņu sabiedrotie – Ziemeļu alianse. Pāris mēnešu laikā “Taliban” režīms sabruka, tika nodibināta Afganistānas Islāma republika ar prezidentālu pārvaldes modeli. Par prezidentu kļuva Hamids Karzajs, ieņemot šo amatu līdz 2014. gadam, kad viņu nomainīja Ašrafs Ganī. Tomēr “Taliban” turpināja cīņu, pamatā izmantojot terorisma un partizānu kara taktiku. Diemžēl jaunizveidotā islāma republika cieta no jau ierastajām problēmām – korupcijas, varas neefektivitātes un nekompetences. Tas viss veidoja pateicīgu augsni talibu pozīciju nostiprināšanai un piespieda Savienotās Valstis un Afganistānas valdību meklēt ar viņiem kompromisu. Rezultāts bija 2020. gada februāra vienošanās starp Savienotajām Valstīm un “Taliban” par amerikāņu spēku izvešanu no Afganistānas apmaiņa pret talibu apsolījumu nepieļaut “Al Qaeda” darbību savās teritorijās.

Talibu uzvaras gājiens

Pēdējās nedēļas notikumi ir atklājuši nepatīkamu patiesību: oficiālā Afganistānas centrālā vara, respektīvi Afganistānas Islāma republika, ir varējusi pastāvēt tikai pateicoties Savienoto Valstu un to sabiedroto militārajam atbalstam. Šiem spēkiem pametot Afganistānu, šī vara burtiski nedēļas laikā ir beigusi pastāvēt. Vēl pirms nedēļas, kad kustības “Taliban” rokās bija deviņas no 34 provinču galvaspilsētām, tika prognozēts, ka, valdības spēkiem nepanākot lūzumu karadarbībā, galvaspilsēta Kabula varētu krist pēc apmēram trīs mēnešiem. Patiesībā talibiem šī mērķa sasniegšanai pietika ar trīs dienām.

Valdības karaspēks lielāko tiesu padevās bez kaujas vai masveidā dezertēja; atsevišķas vienības izrādījās pastāvam, vārda tiešā nozīmē, tikai uz papīra. 15. augustā talibu spēki ienāca galvaspilsētā, prezidents Ašrafs Ganī paziņoja par atkāpšanos no amata un pameta valsti. Sākās sarunas par jaunas valdības veidošanu ar “Taliban” pārstāvjiem priekšgalā. Nepiepildījās arī pieņēmumi par iespējamu tadžiku un uzbeku etnisko vienību efektīvu pretošanos talibiem valsts ziemeļos. Arī šeit talibu uzvaras gājiens bija straujš, un ietekmīgie minoritāšu līderi Ato Muhammadī Nūrs un Abdulrašids Dostums ir devušies trimdā.

Līdzšinējās valdības spēku paliekas atkāpušās uz Pandžšīras ieleju austrumos no Kabulas, kur viņu priekšgalā stājies Ahmads Masuds, savulaik leģendārā pretpadomju spēku komandiera Ahmadšaha Masuda dēls. Amerikāņu un britu spēki joprojām kontrolē Kabulas lidostu, no kurienes notiek diplomātiskā personāla, ārzemnieku un jaunās varas represijām potenciāli pakļauto afgāņu evakuācija. Iepriekšējās dienās pasaules medijus aplidojuši dramatiski kadri un fotouzņēmumi ar tūkstošiem afgāņu, kuri cenšas iekļūt lidmašīnās, lai pamestu valsti. Talibu atgriešanās pie varas Afganistānā radījusi bažas, ka valstī atgriezīsies savulaik viņu nodibinātā Islāma kalifāta totalitārā kārtība, kas laupīja teju visas pilsoņu un cilvēku tiesības sievietēm. Pagaidām gan “Taliban” pārstāvji deklarējuši, ka respektēs sieviešu tiesības „islāma likumu ietvaros”; sievietēm tikšot ļauts izglītoties un strādāt, t.sk. darboties valdībā. Tomēr pienāk ziņas par to, ka daudzviet, piemēram, līdzšinējais darbs jau uzteikts žurnālistēm.

Ārpolitikas sakarā “Taliban” pārstāvji deklarējuši, ka viņi vēlas labas attiecības ar kaimiņvalstīm un neļaus izmantot Afganistānas teritoriju pret tām vērstai darbībai.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Apritējis gads kopš nozagtajām vēlēšanām Baltkrievijā. Kas mainījies? Kāda situācija Baltkrievijā šodien? Lietuvas - Baltkrievijas robeža un Latvijas - Baltkrievijas robeža.

Talibu kaujinieki 9. augustā sagrābuši savā kontrolē Aibaku, kas ir jau sestā iekarotā Afganistānas provinces galvaspilsēta nepilnas nedēļas laikā. Kas ir talibi, kāpēc Afganistānā viņiem ir tik labvēlīga vide?

Notikumus pasaulē komentē politologs Andis Kudors, Eiropas Humanitāro zinātņu universitātes Komunikācijas nodaļas vadītājs un Baltkrievijas politikas eksperts Maksims Milta un žurnālists Māris Zanders.

Afganistāna: talibi uzbrūk

Ofensīva, kuru kustība „Taliban” uzsāka Afganistānā maija sākumā, ar katru mēnesi guvusi arvien lielākus panākumus, jo sevišķi pēdējās nedēļās, kad Savienotās Valstis un to sabiedrotie izved no Afganistānas savas pēdējās kaujas vienības. Pēdējās dienas nesušas Afganistānas centrālajai valdībai vienu zaudējumu pēc otra. Ja līdz 6. augustam talibu rokās bija pamatā valsts lauku rajoni, tad pēdējās dienās viņiem padevušās jau deviņas no 34 provinču galvaspilsētām. To skaitā ir Kundūza, Talukana un Polehomrī, kas ir, attiecīgi, sestā, septītā un astotā lielākā pilsēta valstī. Vakar kaujas risinājās arī ap Afganistānas otro lielāko pilsētu Kandahāru valsts dienvidos un trešo lielāko pilsētu Herātu ziemeļrietumos. Avots Savienoto Valstu izlūkošanas struktūrās vakar izteicies aģentūrai Reuters [roiters], ka jau pēc mēneša talibu spēki varētu izolēt valsts galvaspilsētu Kabulu un pēc trīs mēnešiem to ieņemt, gan piebilstot, ka tā nav nepārprotama prognoze un Afganistānas drošības spēkiem vēl esot iespēja mainīt situāciju sev par labu. Afganistānas prezidents Ašrafs Ganī vakar apmeklējis stratēģiski svarīgo Mazārešarīfas pilsētu valsts ziemeļos un tur ticies ar Afganistānas tadžiku neformālo līderi Ato Muhammadī Nūru un uzbeku etniskās milicijas vadoni Abdulrašidu Dostumu. Etnisko tadžiku un uzbeku vienības valsts ziemeļos savulaik bija amerikāņu vadītās koalīcijas sabiedrotie, padzenot no varas kustību „Taliban” 2001. gadā, un tiek izteikti pieņēmumi, ka šobrīd tieši šie spēki varētu kļūt galvenais talibu pretinieks valsts ziemeļdaļā. Tiesa, pēdējo dienu lielākie panākumi talibiem ir tieši Afganistānas ziemeļos, un pēc pēdējām ziņām viņu kontrolē lielāko daļu Afganistānas robežas ar Tadžikistānu un Uzbekistānu. Tikām Kataras galvaspilsētā Dohā vakar un aizvakar notika konsultācijas t.s. „paplašinātā trijnieka” – Savienoto Valstu, Krievijas, Ķīnas un Pakistānas – pārstāvju starpā. Mērķis ir aktivizēt miera sarunas starp Afganistānas valdību un kustību „Taliban”, taču pagaidām netiek ziņots par kādu būtisku attīstību šai virzienā. „Taliban” joprojām uztur spēkā nosacījumu, ka kompromiss iespējams tikai tad, ja no amata aiziet pašreizējais Afganistānas prezidents Ganī.

Pašpasludinātā prezidenta Lukašenko gads

9. augustā apritēja gads, kopš prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, kuru rezultātus neatzīst vairums pasaules valstu, atsakoties atzīt Aleksandru Lukašenko par leģitīmu valsts vadītāju. Sekojošajos protesta mēnešos šķita, sabiedrības spiediens liks diktatoram atkāpties vai vismaz uzsākt dialogu, taču tā nenotika. Ar brutālu spēku protestus izdevās apspiest. Pagājušo mēnešu represiju bilance, pēc Starptautiskās cilvēktiesību federācijas datiem, ir vairāk nekā 35 000 mierīgu protestētāju aizturēšanas gadījumu, 4691 krimināllieta, 608 politieslodzītie un vairāk nekā 1800 reģistrēti spīdzināšanas gadījumi. Kopš jūlija ir sākušās plašas represijas pret neatkarīgajiem medijiem un opozicionāri noskaņotiem žurnālistiem. Aktīvākie opozicionāri, kuriem izdevies izvairīties no apcietināšanas, pamatā pametuši valsti un darbojas Baltkrievijas kaimiņzemēs. Taču pēdējā laika notikumi rāda, ka Lukašenko režīms ir gatavs uz visai radikālu rīcību, vajājot viņus arī ārzemēs. Vairumam šokējoša bija civilas ārvalstu lidmašīnas piespiedu nosēdināšana Minskā 23. maijā, arestējot ar to lidojušo opozīcijas aktīvistu Romānu Protaseviču un viņa draudzeni Sofiju Sapegu. Protasevičs un Sapega, pēc mēneša režīma cietumā un Protaseviča publiskas uzstāšanās ar Lukašenko tīkamiem izteikumiem ieslodzījums abiem tika nomainīts uz māja arestu. 3. augustā Kijevu satricināja ziņa par baltkrievu opozicionāra Vitālija Šišova traģisko likteni. Organizācijas „Baltkrievu māja” vadītājs tika atrasts pakārts Ukrainas galvaspilsētā, un ir pamatotas aizdomas, ka tā ir Baltkrievijas specdienestu veikta slepkavība. Tāpat pēdējie mēneši bijuši iezīmīgi ar strauji pieaugušu nelegālo migrantu iekļūšanu pāri Baltkrievijas robežai Lietuvā. Tie ir lielākoties irākiešu bēgļi, kuru mērķis ir nonākt Eiropas Savienības turīgākajās valstīs, un šī migrācijas plūsma ir nepārprotami Minskas režīma organizēta. Pēc tam, kad Lietuva izvērsa akcijas robežpārkāpumu novēršanai, pēdējās nedēļās līdzīgu gadījumu skaits pieaudzis uz Latvijas un Polijas robežas. Pirmdien, astoņas stundas ilgās tikšanās laikā ar mediju pārstāvjiem, pašpasludinātais prezidents neskopojās ar krāšņiem izteikumiem, pagalvojot, ka protestu vilnis Baltkrievijā bijis rietumvalstu manipulāciju izraisīts nolūkā saraut Baltkrievijas draudzīgās saites ar Krievijas Federāciju. Protestu apspiešana ļāvusi novērst jaunu pasaules karu. Vairums klātesošo preses pārstāvju īsti padomiskā stilā pauda savu atbalstu pašpasludinātajam prezidentam ar ovācijām un pateicības vārdiem, un skaļi izteica neapmierinātību, kad kāds no nedaudziem klātesošajiem starptautisko mediju pārstāvjiem uzdeva vadonim neērtus jautājumus.

Sagatavoja Eduards Liniņš

Raidījums veidots kā kaleidoskops ar sarunām par to, kā pasaulē cīnās ar pandēmiju un kas notiek ar vakcināciju. Starp Eiropas un attīstītajām Rietumu valstīm Latvijā esam vieni no lielākajiem skeptiķiem, un vakcinācija buksē krietni vairāk nekā citur. Taču arī citās pasaules valstīs viss nav gludi. Vācijā, piemēram, nedēļas nogalē protestos pret vakcinācijas pasi tika aizturēti simtiem cilvēku, un arī citviet vakcinācijas pretinieki cenšas pulcēt savējos ielās, lai paustu neapmierinātību par pieņemtajiem lēmumiem.

Raidījuma laikā sazvanām cilvēkus dažādās valstīs, lai noskaidrotu, kāds noskaņojums tur valda. Cik aktīvi cilvēki vakcinējas citviet pasaulē, kāds noskaņojums valda sabiedrībā citās valstīs? Cik spēcīgi ir protesti pret ierobežojumiem un obligātu vakcinēšanos?

To vaicājam Alīnai Āboliņai (Hamburga, Vācija), Lilitai Sukurei (Portugāle), Pēterim Krišjānim (Lielbritānija), Jānim Kauliņam (Indianapole, ASV), Evitai Graudiņai A Silvai (Brazīlija), Daiki Horiguči (Japāna), Andrim Lielajam (Maskava, Krievija) un Aleksim Babuškinam (Kijeva, Ukraina).

Tunisijā prezidentu apsūdz apvērsuma mēģinājumā, ASV turpina samazināt savu klātbūtni Tuvajos Austrumos, Džo Baidens paziņojis par ASV kaujas operāciju oficiālu izbeigšanu Irākā un Bašara Al Asada jaunā prezidentūra. Notikumus komentē politologs  un tvnet žurnālistsToms Rātfelderss un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis.

Tunisija. Demokrātijas pārbaude

Arābu pavasara kustība, kas satricināja visu Tuvo Austrumu reģionu, 2010. gadā aizsākās ar masu protestiem Tunisijā, un Tunisija līdz šim tika uzlūkota kā Arābu pavasara pozitīvais piemērs, uz likvidētās vienpartijas diktatūras drupām izveidojot demokrātisku iekārtu. Tomēr jaunās demokrātijas pastāvīga problēma bijusi valdību nestabilitāte un diezgan regulāri korupcijas skandāli. Šīs problēmas būtiski saasinājusi globālā pandēmija, smagi skarot Tunisijai ļoti nozīmīgo tūrisma industriju, un valdībai netiekot galā ar pretpandēmijas pasākumiem, kā rezultātā valsts pašreiz piedzīvo vienu no smagākajiem pandēmijas uzliesmojumiem Āfrikā. Sabiedrības neapmierinātība izlauzās masu protestos svētdien, 25. jūlijā, demonstrantiem pieprasot valdības atkāpšanos un parlamenta atlaišanu, uzbrūkot lielākās parlamenta partijas „Atdzimšana” birojiem un iesaistoties sadursmēs ar policiju. Tajā pašā dienā Tunisijas prezidents Kaiss Saids paziņoja par premjerministra Hišema Mešiši atlaišanu un parlamenta darbības apturēšanu uz 30 dienām, pie tam atņemot deputātiem juridisko imunitāti. Pēc šīs ziņas izplatīšanās protesti ielās pārauga svinībās. Šis prezidenta Saida solis ir no konstitucionālā viedokļa apšaubāms, un parlamenta priekšsēdētājs Rašids Ganuši to jau nodēvējis par apvērsumu, aicinot parlamenta atbalstītājus iziet ielās. Tikām armija izpildījusi prezidenta rīkojumu, pārņemot parlamenta ēku savā kontrolē un neielaižot tajā deputātus. Prezidents Saids pārņēmis izpildvaras vadību, atlaižot aizsardzības un tieslietu ministrus, kā arī šorīt no rīta valsts televīzijas vadītāju.

Irāka un Afganistāna. Amerikāņi aiziet

Pagājušā gada janvārī Irākas parlaments pieņēma rezolūciju, kas uzdeva valdībai rīkoties, lai panāktu visu ārvalstu kaujas spēku izvešanu no Irākas. Ar šiem ārvalstu spēkiem acīmredzami domātas Savienoto Valstu vienības, kuras dislocētas Irākā kopš tās okupācijas 2003. gadā. Pēc rezolūcijas pieņemšanas ASV prezidents Donalds Tramps sākotnēji draudēja Irākai ar sankcijām, taču drīz pēc tam tika paziņots, ka tiks uzsākts dialogs ar Irākas valdību par amerikāņu to sabiedroto spēku kaujas vienību izvešanu, tai pašā laikā intensificējot Irākas drošības spēku apmācību. Līdz šim notikušas vairākas t.s. „stratēģisko sarunu” kārtas, konkretizējot pakāpenisku amerikāņu spēku izvešanas gaitu. Visbeidzot šopirmdien, pēc sarunām ar Irākas premjerministru Mustafu al-Kadimi Vašingtonā, prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienoto Valstu kaujas misija Irākā tiks izbeigta līdz šī gada beigām. Tas gan nenozīmē pilnīgu amerikāņu aiziešanu no Irākas, ciktāl, saskaņā ar prezidenta Baidena teikto, viņi turpinās „apmācīt, atbalstīt, palīdzēt un tikt galā ar Islāma valsti – ja tā uzradīsies”. Tāpat prezidents apstiprināja, ka Savienotās Valstis turpinās sniegt Irākai plašu humāno un diplomātisko atbalstu, t.sk. piegādājot COVID-19 vakcīnas. Paziņojums par kaujas misijas izbeigšanu Irākā nav īpaši pārsteidzošs, ciktāl Savienoto Valstu spēku klātbūtne šai valstī jau šobrīd ir samērā neliela, un lielākā daļa no tiem jau patlaban darbojas kā militārie instruktori. Līdz ar to var cerēt, ka misijas statusa maiņa nenesīs nopietnas izmaiņas Irāka iekšpolitiskajā situācijā. Citāda, kā zināms, ir situācija Afganistānā, kur Savienoto Valstu un to sabiedroto spēku atvilkšana ļāvusi islāma radikāļu organizācijai Taliban izvērst plašu ofensīvu, pārņemot savā kontrolē plašas teritorijas. Afganistānas valdības spēki lielākoties kontrolē tikai provinču galvaspilsētas, stratēģiskos objektus un komunikācijas, kamēr lauku apvidi apmēram pusē valsts ir talibu rokās. Pēdējās nedēļās islāmistiem izdevies sagrābt vairākus nozīmīgus robežpunktus, kas tiem ļauj iekasēt nodevas no preču pārvadātājiem. Pagājušo piektdien Taliban pārstāvis sarunās ar Afganistānas valdību Kataras galvaspilsētā Dohā atkārtoti paziņojis, ka kustība vēlas politisku noregulējumu un cenšas izvairīties no pilsoņu kara. Taču talibu spēku militārās akcijas drīzāk apliecina pretējo. Pēc pēdējām ziņām islāmistu kontroles loks savelkas ap Afganistānas otru lielāko pilsētu Kandahāru.

Sīrija. Prezidents joprojām Asads

17. jūlijā Sīrijas prezidenta zvērestu nodeva Bašars al-Asads, pārvēlēts šai amatā 26. maijā. Vēlēšanu oficiālais rezultāts bija, kā ierasts, pārliecinošs – 95% balsu par Asadu – un, kā ierasts, vairums rietumu demokrātiju neatzina šīs vēlēšanas nedz par brīvām, nedz godīgām. Var piebilst, ka tādas Sīrijā īsti nav notikušas nekad kopš 1949. gada, kad valstī pirmoreiz nāca pie vara militāra diktatūra. Asadam šīs ir jau ceturtās vēlēšanas pēc tam, kad viņš 2000. gadā pēc referenduma stājās sava tēva, mūžībā aizgājušā diktatora Hafeza al-Asada vietā. Kā zināms, pēdējā desmitgadē Sīrijas režīms teju izdzīvoja nežēlīgā pilsoņkarā, kas turpinās joprojām, taču ir diezgan skaidrs, ka diktatūra ir izdzīvojusi un šobrīd kontrolē lielāko valsts daļu. Attiecīgi visas valsts teritorijas atgūšana režīma kontrolē un dzīves normalizācija bija galvenie uzdevumi, kurus vadonis piesauca savā inaugurācijas runā. Šobrīd režīms stabili kontrolē valsts rietumus, kamēr plašas teritorijas ziemeļaustrumos joprojām ir kurdu spēku rokās, savukārt rajonu ap Idlibas pilsētu ziemeļrietumos kontrolē Al Qaeda. Mazapdzīvotās tuksnešu teritorijas Sīrijas vidienē uz dienvidos arī nomināli ir valdības kontrolē, taču tur joprojām darbojas t.s. Islāma valsts kaujinieki, kuri no 2014. līdz 2017. gadam šeit bija izveidojuši savu varas bāzi. Plaša josla gar valsts ziemeļu robežu ir Turcijas armijas un tās sabiedroto paramilitāro grupu rokās. Visdrīzāk, piesauktā pilnīgas režīma kontroles atgūšana valstī nebūs tik drīz īstenojama, bet vēl smagāks uzdevums varētu būt valsts ekonomikas stabilizēšana. Šobrīd 80% sīriešu dzīvo trūkumā, apmēram 60% izjūt regulāru pārtikas trūkumu. Valdība nupat bijusi spiesta palielināt cenas degvielai, cukuram, maizei un rīsiem; elektroenerģijas padeve mēdz notikt vien četras stundas diennaktī. Zīmīgi, ka tūlīt pēc inaugurācijas ceremonijas sekoja prezidenta Asada tikšanās ar Ķīnas ārlietu ministru Vanu Jī, apspriežot, cita starpā, Sīrijas iesaisti „Jostas un ceļa” projektā.

Sagatavoja Eduards Liniņš

Plūdi Vācijā un Beļģijā. Izraēlas uzņēmuma „NSO Group" spiegprogrammatūra izmantota pret žurnālistiem un aktīvistiem virknē valstu. NATO meklē jaunu vadītāju. Notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, politologs Veiko Spolītis. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti, kura dzīvo Vācijā, netālu no plūdu skartās teritorijas.

Ūdensnelaime

No 12. līdz 15. jūlijam Rietumeiropa piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Dažviet Vācijā vienā dienā nolija mēneša norma, un meteorologi lēš, ka nekas tāds, visdrīzāk, nav piedzīvots pat pēdējos tūkstoš gados, jo kas tāds nevarētu palikt pagātnes hronistu nepamanīts. Pat sīki strautiņi dažu stundu laikā pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas aizrāva sev līdzi mājas un automašīnas, izskaloja ēku pamatus un ceļus, radīja plašus zemes nogruvumus.

Vairākās apdzīvotās vietās, kur plūdi sākās ļoti strauji un nakts laikā, daudzi iedzīvotāji noslīka, nepaspēdami izkļūt no pirmajos stāvos ierīkotajām guļamistabām. Sevišķi smagi cietušas Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, kā arī Beļģijas austrumu rajoni. Tāpat plūdi skāruši Nīderlandes dienvidaustrumus, ar Vāciju robežojošos Francijas rajonus, Luksemburgu, Šveici, Austriju, Čehiju un vairākas citas valstis.

Bojāgājušo skaita ziņā Vācijā un Beļģijā šī ir vairākas paaudzes nepieredzēta katastrofa. Vācijā šobrīd reģistrēti 170, Beļģijā – 32 upuri. Vēl vairāk nekā 240 cilvēki šobrīd skaitās bez vēsts pazuduši, lai gan tiek uzskatīts, ka lielākais vairums no viņiem nevarētu būt gājuši bojā, bet gan nav atrodami pārtraukto telefona un tīmekļa sakaru dēļ.

Plūdi nodarījuši milzu postījumus visa veida komunikācijām, daļēji pārtraucot dzelzceļa un autotransporta satiksmi un elektroenerģijas padevi nelaimes skartajos reģionos. Nopietna problēma ir arī piesārņojums, ūdenī nonākot degvielai un ķimikālijām.

Katastrofas galvenais cēlonis nepārprotami ir ekstremālās lietusgāzes – šogad Eiropas ziemeļus skārušo nepieredzēto karstuma viļņu rezultāts. Papildu veicinošie faktori bijuši arī ļoti intensīva zemes izmantošana lauksaimniecībai un upēm pieguļošu teritoriju apbūvēšana. Brīdinājuma un reaģēšanas sistēma, kas Vācijā izveidota pirms apmēram 20 gadiem, izrādījusies pārāk orientēta uz lielajām ūdenstecēm, atstājot novārtā mazākās, kuras lūdz šim nav radījušas īpašas briesmas. Nesagatavoti izrādījušies arī daudzi iedzīvotāji, kuri vienkārši nav zinājuši, kas darāms, saņemot plūdu draudu ziņojumus.

Globālais spiegprogrammatūras skandāls

“NSO Group” ir 2010. gadā dibināta Izraēlas kompānija, kura izplata tikai vienu produktu – spiegprogrammatūru Pegasus. Kompānijas dibinātāji Omri Lavijs, Šalevs Hulio un Nivs Karmi ir bijušie Izraēlas militārās izlūkošanas virsnieki, un “Pegasus” tiek raksturots kā augstākā līmeņa militārās izspiegošanas rīks. Izmantojot drošības „caurumus” “Apple” un “Android” programmatūrā, šis izstrādājums spēj nemanīts inficēt izspiegojamā mobilo telefonu, atklāt izspiegotājam tā atmiņas saturu, saraksti, ierakstīt telefona sarunas un, izmantojot telefona mikrofonu, arī sarunas apkārtējā telpā.

Saprotams, ka šādas spiegprogrammatūras izmantošana ir pretlikumīga, ja vien to nav sankcionējušas tiesu iestādes, attiecīgi, tās pārdošana atļauta tikai valsts institūcijām un katru darījumu licencē Izraēlas Aizsardzības ministrija. Oficiāli tiek deklarēts, ka tiek izvērtēts attiecīgās valsts tiesiskuma līmenis, taču prakse rāda, ka “Pegasus” daudzkārt nonācis tādu valdību rīcībā, pret kurām šī kritērija sakarā var būt ļoti lielas pretenzijas. Pēdējos gados atklājušies vairāki šādi gadījumi, skaļākais no tiem – Saūda Arābijas žurnālista Džamala Kašogi slepkavība 2018. gadā, pirms kuras Saūdu izlūkdienests ar šīs spiegprogrammatūras palīdzību izsekojis viņa tuviniekus.

Pagājušās nedēļas nogalē “Pegasus” tēma guva jaunu izvērsumu, kad starptautiskas cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” un Parīzē bāzētā bezpeļņas žurnālistikas grupa “Forbidden Stories” nāca klajā ar 50 000 personu sarakstu, kuru saziņa, iespējams, tikusi pakļauta izspiegošanai ar šo programmatūru. Sarakstā ir vairāku valdību vadītāji, tai skaitā arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Marokas karalis Mohameds VI, Pakistānas premjerministrs Imrans Hans, Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa u.c.

Bez tam tur atrodami neskatāmu dažādu valstu opozīcijas politiķu, sabiedrisko aktīvistu, žurnālistu un citu pie varas esošajiem tā vai citādi neērtu ļaužu vārdi. Kas attiecas uz spiegprogrammatūras pamanāmākajiem izmantotājiem, tad tās visbiežāk tiešām ir valstis tiesiskuma „pelēkajā zonā”. Tā jau 2017. gadā parādījās informācija, ka Meksikas toreizējā prezidenta Enrikes Penjas Njeto valdība šādi izspiego žurnālistus, taču tagad atklājies, ka izspiegoti tikuši arī politiskie konkurenti – gan tagadējais prezidents Manuels Lopess Obradors, gan Penjas Njeto priekšgājējs Felipe Kalderons. Indijā izspiegots premjerministra Narendras Modi nopietnākais politiskais konkurents, bijušais partijas Indijas Nacionālais kongress līderis Rahuls Gandijs.

Eiropas Savienībā aizdomas par “Pegasus” prettiesisku lietošanu krīt uz Ungārijas premjera Viktora Orbana valdību – tur tikuši izspiegoti varai netīkami žurnālisti. Ungārijas premjerministra vietniece Katalina Novāka jau nodēvējusi šo informāciju par „preses baumām”, savukārt Eiropas Liberāļu un demokrātu alianses vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Gijs Verhofstats paziņojis, ka Eiroparlamentam jāuzsāk šai sakarā sava izmeklēšana. Viņš teicis: „Vairs nekādu „esam nopietni nobažījušies”… Eiropas Savienības iekšienē briest diktatūra.”

NATO politiskā līdera meklējumos

NATO ģenerālsekretārs ir augstākais civilais amats Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācijā, kura pārziņā ir bloka darbības diplomātiskie un politiskie aspekti. Amats izveidots 1952. gadā, un līdz šim to ieņēmuši tikai Rietumeiropas valstu pārstāvji, un – tikai vīrieši. Iespējams, ka nākamā gada septembrī, kad noslēdzas pašreizējā ģenerālsekretāra, bijušā Norvēģijas premjerministra Jensa Stoltenberga pilnvaru termiņš, aliansi šai ziņā gaida spilgtas pārmaiņas. Proti, kā iespējamās kandidātes uz ģenerālsekretāra amatu tiek minētas vairākas spilgtas politiķes no tās Eiropas daļas, kas Aukstā kara laikā atradās „dzelzs priekškara” pretējā pusē. Tās ir bijusī Horvātijas prezidente Kolinda Grabara-Kitaroviča, bijusī Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais termiņš valsts galvas amatā beidzas šī gada oktobrī.

Kolinda Grabara-Kitaroviča savulaik bijusi gan Horvātijas ārlietu, gan Eiropas lietu ministre, kā arī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Daļa Gribauskaite ieņēmusi Eiropas komisāra amatus, bet savas prezidentūras laikā aktīvi rīkojusies, stiprinot NATO ziemeļaustrumu spārna drošību un vienotību iepretim Krievijas ekspansionistiskajai politikai. Samērā mazāka ir Kersti Kaljulaidas starptautiskās un drošības politikas pieredze, lielākoties gūta jau esot Igaunijas valsts galvas amatā. Pie tam šobrīd Kaljulaida jau oficiāli apstiprinājusi savu kandidēšanu ievēlēšanai uz otru prezidentūras termiņu.

Minētās trīs prominentās dāmas gan nav vienīgās kandidātes uz alianses politisko lietu pārrauga amatu, un šai sakarā izskanējuši arī bijušās Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas, bijušās Itālijas ārlietu ministres un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietu un drošības jautājumos Federikas Mogerini, kā arī viņas tautieša, bijušā Itālijas premjerministra Enriko Letas vārdi. Kas attiecas uz Baltijas kandidātēm, tad abām kopīgs šķērslis varētu būt bažas, ka Kremlis šādu iecelšanu uzlūkotu kā klaju provokāciju.

Sagatavoja Eduards Liniņš