Divas puslodes

Aktualitātes pasaulē komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Kurišingals Džoslains Soans (Kurishingal Josline Sohan) Indijā un Sanda Tomollari (Thomollari) Albānijā.

Vēlēšanas Albānijā nemaina spēku samēru

Pagājušosvētdien notikušās Albānijas parlamenta vēlēšanas, kurās mandātus ieguva 140 deputāti, ļāvušas saglabāt valdošās pozīcijas Albānijas Sociālistu partijai un premjerministram Edi Ramam. Sociālistu vietu skaits parlamentā palicis nemainīgs – 74, kas ļauj veidot vienpartijas valdību. Lielākais opozīcijas spēks – konservatīvā Albānijas Demokrātiskā partija – savu vietu skaitu palielinājis, taču tas noticis uz mazākās opozīcijas partijas Sociālistiskā Integrācijas kustība rēķina. Šai partijai, kuras dibinātājs ir pašreizējais Albānijas prezidents Ilirs Meta, zaudējot lielāko daļu savu mandātu, parlamentā bez diviem lielajiem pretiniekiem – sociālistiem un demokrātiem – palikušas tikai divas sīkpartijas, kuras kopā dala septiņas vietas.

Vēlēšanas noritējušas uz ieilgušas politiskās krīzes, vardarbīgu incidentu un apšaubāmu varas darbību fona. Krīze valstī ilgst kopš 2019. gada februāra, kad opozīcijas partijas uzsāka protestu organizēšanu un vairāk nekā 40 to deputāti atteicās no mandātiem. Opozīcija vaino valdošo Sociālistu partiju korupcijā un negodīgā darbībā, ietekmējot vēlēšanu rezultātus, un periodiski parādījusies informācija liek spriest, ka šie pārmetumi nav bez pamata. Neilgi pirms šīm vēlēšanām atklātībā nonāca datu bāze, kuru izmantojusi valdošā partija. Tajā atrodamas ziņas par vairāk nekā 900 000 personu, t.sk. tādas, kas pieejamas tikai slēgtās valsts datu bāzēs. Pie tam šie simti tūkstošu vēlētāju sadalīti apmēram deviņiem tūkstošiem t.s. „patronāžistu” – partijas aktīvistu, kuriem jāgādā, lai šie vēlētāji balsotu par viņu partiju. Kādas bijušas pārliecināšanas metodes, to var tikai minēt, taču starp „patronāžistiem” ir arī policisti un militārpersonas, kurām darbība partijās ir aizliegta ar likumu. Kopumā priekšvēlēšanu kampaņai bijusi raksturīga asa abu politisko spēku pretstāve, kas vienā gadījumā prasījusi arī cilvēka dzīvību. Priekšvēlēšanu nedēļā notikušajā apšaudē starp divu partiju atbalstītājiem provinces pilsētā Elbasanā nogalināts viens no vietējiem sociālistu līderiem Pjerins Džuvani, bet vēl četri cilvēki ievainoti.

Vēstures patiesība pret politikas pragmatismu

Vēsturnieku aprindās vairumā pasaules valstu jautājums par Osmaņu impērijas īstenoto armēņu genocīdu Pirmā pasaules kara laikā tiek traktēts visai nepārprotami. Tā bija etniskā tīrīšana un sistemātiska masu slepkavošana, kuras laikā dzīvību zaudēja, domājams, apmēram miljons Turcijas teritorijā dzīvojušo armēņu, un kas iznīcināja vairāk nekā divtūkstoš gadus pastāvējušo Mazāzijas armēņu kopienu. Tomēr oficiāla Turcija, kaut atzīst, ka armēņu iedzīvotāju bojāeja toreizējā Osmaņu impērijā notikusi, atsakās to traktēt kā mērķtiecīgu genocīdu. Ir izveidots vesels argumentu arsenāls, kam jāpierāda, ka bojāgājušo skaits bijis mazāks, ka viņu traģiskais liktenis bijis vispārējās kara situācijas sekas, u.tml. Šo argumentu ieviešanai vēstures diskursā tikusi un tiek īstenota mērķtiecīga Ankaras valdības politika, un pēdējās desmitgadēs par Turcijas sabiedroto šai ziņā kļuvusi arī Azerbaidžāna.

Armēņu genocīda noliegšana bijusi arī konsekventa Turcijas diplomātijas sastāvdaļa, un daudzas pasaules valstis, lai nebojātu attiecības ar šo samērā nozīmīgo partneri, atturējušās no attiecīgo faktu pieminēšanas oficiālā līmenī vai vismaz genocīda jēdziena lietošanas to apzīmēšanai. Arī vairums līdzšinējo Savienoto Valstu prezidentu šai sakarā izlīdzējušies ar tādiem apzīmējumiem kā „masu slepkavība” vai „šausminoša traģēdija”. Tāpēc prezidenta Džo Baidena solis, atzīstot Armēņu genocīdu tā piemiņas dienā 24. aprīlī, licis spriest par nopietnām politikas tendencēm. Katrā ziņā šis žests, uz kuru jau negatīvi reaģējusi oficiālā Ankara, lielā mērā izriet no vispārējās atmosfēras Savienoto Valstu un Turcijas attiecībās, par kuras pasliktināšanos liela daļa atbildības jāuzņemas prezidentam Erdoganam.

Pandēmijas vilnis pārpludina Indiju

Pandēmijas pirmais vilnis sasniedza Indiju pagājušā gada jūlijā, savu apogeju sasniedzot augusta beigās. Tobrīd konstatēto inficēšanās gadījumu skaits dienā bija nepilni 100000, kas nebija pārlieku daudz valstij ar vairāk nekā 1,3 miljardiem iedzīvotāju. Situācija, kuru milzīgā valsts piedzīvo kopš marta nogales, ir krietni dramatiskāka.

27. aprīlī tika sasniegts jauns skumjš rekords – vairāk nekā 360000 konstatēto inficēšanās gadījumu dienā. Tiek ziņots, ka ar slodzi netiek galā slimnīcas, kur akūti trūkst kā gultu, tā skābekļa balonu, un galā netiek arī krematorijas, tāpēc mirušo kremēšanai izmanto autostāvvietas. Tiek ziņots, ka saslimstības vilnis, kas līdz šim skāris pamatā lielpilsētas un aglomerācijas, tagad sāk strauji izplatīties arī mazākās pilsētās un laukos, un tā maksimums varētu būt gaidāms maija vidū.

Pašreizējā situācijas attīstībā daudzi vaino premjerministra Narendras Modi valdību. Noklausīšanās par centrālās valdības darbu uzsākta Indijas Augstākajā tiesā, ar mērķi noskaidrot, vai valdība pietiekami nopietni gatavojusies pašreizējam pandēmijas uzliesmojumam. Kritika par premjera Modi valdības darbu vairojas arī sociālajos tīklos, un ir aizdomas, ka varas iestādes mēģina cenzēt šādu saturu. Tā 29.aprīlī no “Facebook” pēkšņi pazuda ieraksti ar tēmturi #ResignModi – ‘Modi atkāpties’. Vēlāk gan tie atjaunoti, un “Facebook” pārstāvis apgalvojis, ka tie dzēsti kļūdas dēļ, nevis pēc Indijas valdības pieprasījuma.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Andris Lielais no Maskavas. Notikumus Baltkrievijā komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska.

Glābjot Navaļniju

To, ka saindētais Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs piesaka badastreiku, mediji ziņoja jau marta beigās. Kopš tā laika ir pagājušas vairāk nekā trīs nedēļas, un ir skaidrs, ka badošanās nevar neatstāt iespaidu uz veselību. Ņemot vērā smago saindēšanu ar Novičok, politiķa ārstiem ir nopietnas bažas par Navaļnija dzīvību. Nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka situācija kļūst kritiska. Navaļnija preses sekretāre Kira Jarmiša savā laika joslā tā arī ierakstīja – Navaļnijs mirst. Starptautiskajā presē sākās spekulācijas, kas notiks, ja politiķis cietumā tiešām nomirs. Kā zināms, Rietumvalstis uzskata, ka lieta pret Navaļniju ir safabricēta, to ir apstiprinājusi arī Eiropas cilvēktiesību tiesa, un Navaņiju uzskata par politieslodzīto. ASV prezidents Džo Baidens brīdināja, ka, ja ieslodzītais cietumā tiešām nomirs, Krievijai būs jāsaskaras ar ļoti nopietnām sankcijām. Jādomā, ka Kremlī to labi saprot, tādēļ, kaut arī ne pašā augstākajā politiskajā līmenī, tomēr no Krievijas ir nācis signāls, ka viņi Navaļnijam nomirt neļaušot. Pēc ilgākas vilcināšanās, Navaļnijs ir pārvests uz cietuma slimnīcu, un, cik noprotams, viņš tiek uzturēts pie sistēmas, kas viņam asinīs ievada glikozes šķidrumu.

Tikmēr Navaļnija sabiedrotie nolēma mēģināt vēlreiz izvest tautu ielās. Nesavācot pusmiljons solījumu protestēt, kas tika izziņots pirms vairāk nekā mēneša, Navaļnija štābs aicināja sarīkot protesta akciju trešdienas vakarā. Šajā dienā savu uzrunu tautai par ikgadējo stāvokli valstī sacīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Jau vairākas dienas pirms protesta akcijas prokuratūra brīdināja, ka nesankcionētā mītiņa dalībnieki tiks bargi sodīti, un viņiem draud nopietna kriminālatbildība un vairāki gadi cietumā. Savukārt Navaļnija atbalstītājus policija sāka aizturēt jau krietni pirms protesta akcijas, preventīvi izolējot visus iespējamos musinātājus. Kopumā trešdien aizturēti gandrīz 2000 cilvēku, bet cik patiešām piedalījās akcijās, nav zināms. Tomēr runa visticamāk ir par vairākiem desmitiem tūkstoš cilvēku visā valstī.

Čehija paziņojusi, ka aiz 2014.gadā notikušā sprādziena munīcijas noliktavā stāv Kremlis

2014.gadā munīcijas noliktavā Čehijā notika sprādziens, kurā dzīvību zaudēja divi cilvēki. Protams, Čehijas prese tajā laikā par notikušo ziņoja, taču tobrīd nebija ne jausmas, ka aiz sprādziena varētu stāvēt Krievija. Tomēr tieši tas ir konstatēts daudzus gadus ilgušajā izmeklēšanā. Turklāt, kā paziņojušas Čehijas varastiestādes, tās rīcībā ir pārliecinoši pierādījumi par Krievijas iesaisti. Tas pagājušās nedēļas nogalē beidzās ar pamatīgu diplomātisku skandālu. Čehija izraidīja no valsts 18 Krievijas diplomātus, kas, kā konstatējis Čehijas izlūkdienests, ir Krievijas izlūkdienestu slepenie aģenti. Tajā pašā dienā Čehijas policija pavēstīja, ka izsludinājusi meklēšanā divus Krievijas pilsoņus - Aleksandru Petrovu un Ruslanu Boširovu. Tie ir tie paši divi cilvēki, kuri tika apsūdzēti Krievijas dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanā Solsberijā Lielbritānijā.

Protams, Krievija notikušo noliedz un dēvē Čehijas rīcību par naidīgu soli, kurā jaušamas Vašingtonas pēdas. Pēc Krievijas versijas, Čehija ir vēlējusies izpatikt ASV un tāpēc sarīkojusi šādu politisku teātri. Reaģējot uz to, svētdien Krievija paziņoja par 20 čehu diplomātu izraidīšanu.

Notikušais ir krietni pabojājis Prāgas un Maskavas attiecības. Čehijas valdība pirmdien izslēgusi no konkursa par Dukovanu atomelektrostacijas paplašināšanu Krievijas valsts kodolenerģētikas korporāciju "Rosatom".  Pirmdien Čehijai tika pausts atbalsts Eiropas Savienības ārlietu ministru tikšanās laikā. Lielbritānijas ārlietu ministrs Dominiks Rābs tviterī pavēstīja, ka čehi ir atmaskojuši to, cik tālu Krievijas specdienesti ir gatavi iet savos mēģinājumos īstenot bīstamas un postošas operācijas. Arī ASV atzinīgi novērtējusi Prāgas centienus saukt Krieviju pie atbildības par tās bīstamajām darbībām Čehijā.

It kā apvērsums

Pagājušajā nedēļas nogalē krievu specdienests paziņoja, ka Maskavā aizturējuši politologu Aleksandru Fedutu, juristu Juriju Zenkoviču un citas personas, kas it kā plānojušas veikt valsts apvērsumu Baltkrievijā 9.maijā. Savukārt, Aleksandrs Lukašenko apsūdzēja opozīciju par plāniem nolaupīt viņa bērnus un paziņoja, ka aiz sazvērestības stāv amerikāņi, norādot, ka autorizēt savus specdienestus likvidēt citas valsts politisko līderi var tikai Baltā nama saimnieks. Savukārt, krievi pie apvērsuma plānotājiem piesaukuši gan baltkrievu opozīciju, gan ukraiņu nacionālistus, bet par amerikāņiem norādīts, ka incidents ar krievu diplomātu izsūtīšanu no Čehijas esot plānots, lai piesegtu apvērsumu Minskā. ASV Valsts departaments apsūdzības nosauca par absolūti nepatiesām.

Politikas komentētāji pieļauj vairākas versijas par notikušo- gan Minskas un Maskavas nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka ASV izskatā, gan mērķi diskreditēt baltkrievu opozīciju, gan arī veicināt Krievijas un Baltkrievijas Savienotās valsts integrāciju.

 

{module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Ir pagājis gads, kopš raidījumā Divas puslodes veidojām pirmo kaleidoskopu, kā pasaulē cīnās ar pandēmiju. Droši vien tobrīd neapzinājāmies, cik ilgi un sarežģīti viss turpināsies, bet spriedām, ka tagad, pēc gada, ir vērts atkal palūkoties, kā dažādās valstīs tiek galā trakajiem izaicinājumiem. To arī darīsim, tikai šoreiz akcents būs likts nevis uz slēgtajām skolām vai mājasēdi, bet gan vakcināciju. Kā dažādās pasaules malās mēģina pielikt punktu epidēmijai ar vakcinēšanos? Pirms sazināmies ar latviešiem dažādās valstīs, uzklausām ekspertus.

Kā norit vakcinācija pret Covid-19, analizē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Situāciju Lielbritānijā raksturo Pēteris Krišjānis, Dānijā - Austra Ābele-Nielsen, Vācijā - Alīna Āboliņa, ASV - Sandija Bayot no Hjūstonas, Brazīlijā - Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.

 

{module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Saspīlējums Austrumukrainā. Vēlēšanu rezultāti Bulgārijā. Iespējamais apvērsuma mēģinājums Jordānijā.

Aktualitātes pasaulē komentē žurnālists Aleksejs Grigorjevs un Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieks, žurnālists Toms Rātfelders. Ierakstā uzklāusām politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns" direktoru Dmitro Ļevusju.

Apvērsuma vēji Jordānijā

Pagājušajā nedēļas nogalē medijos parādījās informācija, ka Jordānijā aizturēti vairāki cilvēki, kas vēlējušies veikt valsts apvērsumu, lai gāztu Jordānijas karali Abdullā Otro. Saistībā ar iespējamo apvērsumu mājas arestā atrodas iepriekšējā valdnieka karaļa Husseina ceturtais dēls- Hamza bin Husseins. BBC vēlāk publicēja video ar Husseinu, kurā viņš saka, ka nav tas cilvēks, kas atbildīgs par valdošo korupciju, video viņš arī kritizē valdību un norāda, ka sabiedrība baidās izteikt savu viedokli, jo tas var draudēt ar sankcijām no drošības iestādēm. Husseins noliedzis saistību ar sazvērestību un pirmdien parakstījis vēstuli, kurā apliecina uzticību karalim. Jordānijas amatpersonas oficiāli sacījušas, ka apvērsuma organizatoriem esot saikne ar kādiem ārvalstu aģentiem, tiesa, neminot konkrētu valsti. Medijos lasāms, ka iespējama saistība ar Saūda Arābiju, kuras kroņprinča Muhameda bin Salmana padomnieku Bassemu Avadalu sestdien arestēja kopā ar citiem apvērsuma plānotājiem. The Washington Post ziņoja, ka Saūda Arābijas ārlietu ministra delegācija, kas tobrīd atradās Jordānijā, atteicās pamest valsti bez kroņprinča padomnieka, bet Saūda Arābijas amatpersonas šo informāciju vēlāk noliedza. Gan Saūda Arābija, gan Apvienotie Arābu Emirāti izteikuši pilnīgu atbalstu Jordānijas karalim un visiem pasākumiem, kas tiek veikti stabilitātes nodrošināšanai.

Vakar pirmo reizi kopš notikušā runājis arī pats karalis Abdullā II, paziņojot, ka krīze ir garām un situācija valstī ir droša un stabila. Savā uzrunā viņš sacīja, ka izaicinājumi pēdējās dienās nav bijuši visbīstamākie valsts stabilitātei, taču vissāpīgākie pašam karalim. Viņa brālis Husseins, karaļa vārdiem, atrodas kopā ar savu ģimeni viņa pilī karaļa gādībā.

Jāpiebilst, ka Jordānija jau ilgstoši grimst ekonomiskajā krīzē- vēl pirms Covid-19 pandēmijas tās bezdarba rādītāji tuvojās 20%. Dabas resursiem apdalītās arābu valsts sociālo sistēmu jau gadu desmitiem pārslogo bēgļi no kaimiņvalstīm. Ekonomiski valsts ir atkarīga no bagāto kaimiņu un starptautisko aizdevēju labvēlības.

Vēlēšanu rezultāti Bulgārijā

Svētdien Bulgārijā notika parlamenta vēlēšanas. Lai arī sākotnēji šķita, ka tās nenesīs būtiskus pārsteigumus, un aptaujas pirms vēlēšanām rādīja, ka savu varu saglabās premjerministra Boiko Borisova pārstāvētā centriski labējā partija GERB, izskatās, ka valstij priekšā tomēr ir politiskā nestabilitāte. Pirmais pārsteigums bija vēlētāju aktivitāte. Lai arī pirms vēlēšanām daudzi sacīja, ka nezina, vai dosies balsot, vēlēšanu dienā pie iecirkņiem pat veidojās rindas. Jau nākamajā dienā, saskaitot tikai pusi no balsīm, kļuva skaidrs, ka viss būs sarežģītāk nekā sākotnēji likās. Premjera partija tiešām ir ieguvusi vislielāko atbalstu, taču tas ir nepietiekams. Turklāt ja pirms četriem gadiem par GERB nobalsoja trešdaļa vēlētāju, tad šoreiz atbalstītāju skaits ir sarucis līdz 26 procentiem. Galveno pārsteigumu ir sagādājusi jaundibinātā pretistablišmenta partija ar nosaukumu "Ir tāda tauta", kuru vada dziedātājs un televīzijas raidījumu vadītājs Slavi Trifonovs. Viņš tiek dēvēts par populistu. Pirms vēlēšanām viņa partija atteicās piedalīties jebkādās priekšvēlēšanu debatēs un faktiski vēlētājus uzrunāja tikai savos interneta kanālos. Neviens negaidīja, ka gandrīz katrs piektais vēlētājs varētu balsot par viņiem.

Par uzvarētājiem varētu nosaukt vēl divas jaunizveidotas protesta partijas - korupcijas apkarotāju partiju "Demokrātiskā Bulgārija" un kreisi populistisko koalīciju "Celies! Padzen mafiju!" -, kas pērn rīkoja masu protestus, cenšoties gāzt Borisova valdību. Abas partijas ieguvušas attiecīgi 10 un 5 % balsu. Līdz ar to vairāk nekā trešdaļu parlamenta pārstāvēs partijas, kuras politikā ir jaunpienācējas. Savukārt galvenie līdzšinējie opozicionāri - sociālisti atbalstu zaudējuši gandrīz uz pusi un ieguvuši vien 15 procentu vēlētāju atbalstu. Bet GERB koalīcijas partneri - nacionālistiskā Iekšējās Maķedonijas Revolucionārā organizācija - nav pārvarējusi 4 procentu barjeru un no politiskās aprites līdz ar to izkritusi.

Galvenais izaicinājums tagad būs jaunas valdības izveide. Premjers faktiski ir palicis bez sabiedrotajiem, un nav skaidrs, kuras partijas spēs vienoties kopējam darbam.

Krievija demonstrē kareivīgumu

Pēdējos mēnešos iezīmējies jauns spriedzes pieaugums starp Krieviju un Ukrainu. Jau kopš februāra daudz biežāki kļuvuši kopš pagājušā gada jūlija spēkā esošās uguns pārtraukšanas pārkāpumi no Krievijas un prokrievisko spēku puses, izmantojot ne tikai strēlnieku ieročus, bet arī mīnmetējus, granātmetējus un lielkalibra ložmetējus. Šais apšaudēs gājuši bojā vairāki Ukrainas bruņoto spēku karavīri un civiliedzīvotāji, t.sk. 26. martā mīnmetēju apšaudē nogalināti četri un ievainoti divi karavīri. To visu vaiņagoja Krievijas atteikšanās pagarināt uguns pārtraukšanu pēc 1. aprīļa. Tajā pašā laikā pēdējā mēnesī parādās uzkrītoši daudz informācijas par Krievijas bruņoto spēku koncentrāciju kā Ukrainas austrumu robežas tuvumā, tā Krievijas okupētajā Krimas pussalā. Šī karaspēka koncentrācija tiek raksturota kā plašākā kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu sākuma 2014. gadā. Tiek izvietotas tanku, mehanizētās kājnieku, artilērijas, aviācijas un desanta vienības. Tas viss liecina par Krievijas gatavību plaša mēroga provokācijām vai pat jaunam iebrukumam Ukrainas teritorijā.

Pamatīgi intensificējusies arī propaganda un Ukrainai naidīga retorika diplomātiskā līmenī; atkal parādījušās nepatiesas ziņas par civiliedzīvotāju bojāeju Krievijas okupētajās Austrumukrainas teritorijās, kurā esot vainojamas Ukrainas militārās darbības. Par Maskavas konkrētajiem plāniem, protams, var tikai minēt. Iespējams, tā ir arī NATO reakcijas pārbaude, kas tādā gadījumā devusi Krievijai netīkamu rezultātu. Ziemeļatlantijas alianses un atsevišķu dalībvalstu pārstāvju izteikumi pauž ne tikai principiālu atbalstu Ukrainai, bet arī nolūkus sniegt konkrētu palīdzību. Kā informē Pentagons, šonedēļ notikušas īpašas tiešsaistes sarunas Ukrainas situācijas sakarā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Kanādas, Polijas un Lietuvas pārstāvju piedalīšanos. Nozīmīgu ievērību Ukrainas medijos izpelnījies arī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča izteikums vakardienas intervijā Latvijas Televīzijai, ka Ukrainai būtu piešķirams rīcības plāns dalībai NATO.

Sagatavoja Eduards Liniņš

 

{module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Baltkrievijā atsākušās masu demonstrācijas. Armijas dienā Mjanmā drošības spēki nogalinājuši vairāk nekā 100 protestētājus. Nedienas ar Suecas kanālā iestrēgušo konteinerkuģi jeb trombs globālās ekonomikas artērijā.

Aktualitātes pasaulē komentē politologs Andis Kudors un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Ierakstā uzklausām baltkrievu žurnālisti, kura šobrīd dzīvo Viļņā.

Mjanma tuvojas pilsoņkara situācijai

Pēc 31. martā notikušās Apvienoto Nāciju Drošības padomes slēgtās sēdes ANO īpašā sūtne Mjanmā Kristīne Šrānere Burgenere paziņoja, ka situācija šai valstī draud ar pilsoņu karu un asinspirti. Ģenerāļi, kuri sagrāba varu militārā apvērsumā 1. februārī, izrādījušies acīmredzami nespējīgi kontrolēt situāciju, un sagaidāma tikai tālāka vardarbības eskalācija. Viss liecina, ka šis ANO pārstāves vērtējums atbilst patiesībai. Nu jau ilgāk nekā mēnesi armija pret protestētājiem laiž darbā kaujas munīciju, un 27. martā, līdz šim asiņainākajā pretstāves dienā, tika nogalināts 141 cilvēks, kopējam nepārprotami apstiprināto upuru skaitam sasniedzot 536. Taču varas brutalitāte, kā šobrīd šķiet, tikai uzkurina opozīcijas apņēmību.

Protestētāju vidū parādījušies bruņoti ļaudis, un otrdien trīs reģionālās nemiernieku grupas paziņojušas, ka pārtrauks līdzšinējo pamieru ar valdību un apvienos spēkus bruņotai cīņai, ja vara nepārstās slepkavot civiliedzīvotājus.

Hunta uzsākusi akcijas pret separātiskajām minoritātēm, pirmoreiz divdesmit gadu laikā bombardējot nemiernieku dislokācijas rajonu Karenas provincē, kā rezultātā apmēram 3000 cilvēku bēguši pāri robežai uz Taizemi.

Mjanmā pastāv vairāk nekā divdesmit bruņotas separātistu grupas, kuras jau gadu desmitiem cīnījušās par minoritāšu pašnoteikšanos vai autonomiju, taču nesenajā demokratizācijas periodā lielākoties piekritušas pamieram ar centrālo varu. Savukārt pēdējās vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušās un apvērsumā no varas padzītās partijas Nacionālā līga demokrātijai pārstāvji izplatījuši paziņojumu, ka veido pagrīdes valdību. Tikām iespēja īstenot kādas vienotas starptautiskas sankcijas pret pašreizējo Mjanmas huntu joprojām šķiet neīstenojama, ciktāl ģenerāļu režīmu noteikti atbalsta Drošības padomes pastāvīgās locekles Ķīna un Krievija, kā arī Indija un Vjetnama.

Baltkrievija. Pretstāve turpinās

25. martā Minskas ielās atkal izgājuši tūkstoši protestētāju, tā izbeidzot pāris mēnešus ilgo ielu demonstrāciju pārtraukumu. 25. marts ir oficiālā režīma neatzīta atceres diena – datums, kad 1918. gadā tika pasludināta Baltkrievijas Tautas republikas nodibināšana, kas bija neveiksmīgs mēģinājums Pirmā pasaules kara izskaņā radīt nacionālu baltkrievu valsti. Uz protesta akcijām šai dienā baltkrievus aicināja arī trimdā esošā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska. Tiek lēsts, ka protestos piedalījušies vairāki tūkstoši; vairāki simti tikuši aizturēti. Tāpat pirms nedēļas Baltkrievijas varas iestādes apcietinājušas vairākus Baltkrievijas Poļu savienības vadītājus, tai skaitā savienības priekšsēdētāju Anželiku Borisu, izvirzot apsūdzības naida kurināšanā.

Joprojām ieslodzījumā esošais bijušais prezidenta amata kandidāts Viktars Babarika šonedēļ nācis klajā ar aicinājumu apvienoties partijā, kura pārstāvētu Baltkrievijas sabiedrības vairākumu un kalpotu kā līdzeklis pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīma nomaiņai. Kā paudis Babarika, viņš līdz šim uzskatījis partijas par mūsu gadsimtam neatbilstošu politisku parādību, taču baltkrievu tautas kustība pierādījusi, ka viņš kļūdījies.

Savukārt Svetlana Tihanovska izvirzījusi iniciatīvu uzsākt sarunas ar starptautisku vidutāju piedalīšanos starp režīma pārstāvjiem un opozīciju, šai nolūkā organizējot tautas nobalsošanu tīmekļa platformās. Tiek ziņots, ka situāciju Baltkrievijā 30. marta videokonferences sarunās apsprieduši arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele un Krievijas prezidents Vladimirs Putins, gan ne tuvu ne kā galveno jautājumu.

Trombs globālās ekonomikas artērijā

23. martā vairāk nekā 400 metrus garais konteineru kravas kuģis “Ever Given”, netiekot galā ar pēkšņu vēja brāzmu, ar abiem galiem iestrēga Suecas kanāla krastos, nosprostojot šo ūdensceļu. Kuģa atbrīvošanas operācija, izmantojot smilšu atsūknēšanas kuģi, ekskavatorus un velkoņus, prasīja sešas dienas, kuru laikā pie kanāla izejām Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā izveidojās kuģu sastrēgumi, ap 350 peldlīdzekļu kopskaitā. Šī situācija vēlreiz akcentēja to, cik nozīmīgs starptautiskajai tirdzniecībai ir pirms vairāk nekā 150 gadiem izbūvētais Suecas kanāls. Pēc raidsabiedrības BBC ziņām, tranzīts cauri tam veido apmēram 12% no planētas tirdzniecības apgrozījuma, t.sk. apmēram 8% no sašķidrinātās dabasgāzes piegādēm.

Tiešie zaudējumi Ēģiptei neieņemto tranzīta nodevu veidā ir apmēram 15 miljoni dolāru dienā. Atsaucoties uz vācu apdrošināšanas kompāniju “Allianz”, BBC vēsta, ka kopējie zaudējumi pasaules tirdzniecībai varētu sasniegt 10 miljardus dolāru un samazināt globālo ekonomikas izaugsmi par divām līdz četrām procenta desmitdaļām. Suecas kanāla būvdarbi tika pabeigti 1869. gadā, un kopš tā laika kanāls ir kalpojis kā ļoti nozīmīga tranzītartērija, kas ļauj par trīsarpus tūkstošiem jūras jūdžu jeb vidēji astoņām dienām saīsināt jūras ceļu no Āzijas un Eiropu.

Kopš uzcelšanas kanāls bijis arī ģeostratēģisku interešu degpunktā, tai skaitā izraisot t.s. Suecas krīzi 1956. gadā. Toreiz Lielbritānijas un Francijas mēģinājums ar militāru spēku paturēt kontroli pār kanālu, kuru Ēģiptes valdība nacionalizēja, izraisīja globāla konflikta briesmas, kad Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs piedraudēja iesaistīties karā Ēģiptes pusē.

 

Sagatavoja Eduards Liniņš

 

{module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Krievijas ārlietu ministra vizīte Ķīna liek arvien vairāk domāt, kāda šobrīd veidojas kopējā situācija pasaulē un kādu iespaidu tas atstāj uz kopējo drošību pasaulē. Uzmanības centrā Krievijas un Ķīnas attiecības ar Rietumiem un arī savstarpēji. Gan vienas, gan otras lielvalsts rīcība pēdējos gadus arvien vairāk satrauc. Kāda ir tālākā perspektīva?

Izraēlā aizvadītas jau ceturtās parlamenta vēlēšanas pāris gadu laikā.

Aktualitātes pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām žurnālistu Dmitriju Dubovu.

Vēlēšanas Izraēlā – ceturtās pirmstermiņa kopš 2019. gada

23. martā notikušās vēlēšanas Izraēlā ir ceturtās ārkārtas vēlēšanas kopš 2019. gada un turpina ieilgušo politisko krīzi. Pagājušā gada maijā tika noslēgts koalīcijas līgums starp premjera Benjamina Netanjahu vadīto labējo partiju “Likud” un pamanāmāko opozīcijas spēku – partiju “Kahol Lavan” jeb „Zili baltais”. Pie tam partijas, kuras līdz šīs koalīcijas izveidei bija veidojušas ar “Kahol Lavan” tāda paša nosaukuma bloku, no šī bloka izstājās. Vienošanās paredzēja, ka pirmo valdības termiņa pusi to vadīs Netenjahu, bet pēc tam viņu nomainīs “Kahol Lavan” līderis Benijs Gancs. Ja tas īstenotos, nākamajām vēlēšanām būtu jānotiek 2023. gada 23. maijā. T

aču pagājušā gada decembrī Izraēlas parlamentā Knesetā neizdevās apstiprināt nākamā gada budžetu, kas nozīmēja Kneseta automātisku atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Šobrīd apkopoti vairāk nekā 95% balsu, un rezultāti liecina, ka “Likud” varētu būt zaudējis vairākas vietas parlamentā, tāpat kā partija “Kahol Lavan”. Savas pozīcijas, domājams, saglabājuši bijušie “Kahol Lavan” bloka partneri – centriski liberālās partijas “Ješ Atid” un “Telem”, kuras vada, attiecīgi, Jairs Lapids un Moše Jaalons. Tāpat arī “Likud”tradicionālie sabiedrotie – galēji labējās un reliģiozi konservatīvās jūdaistu partijas. Parlamentā iekļuvusi partija „Jaunā cerība”, kuru pagājušā gada nogalē izveidoja vairāki no “Likud” aizgājuši politiķi. Vairāk vietu ieguvušas kreisās partijas – Darba partija un sociāldemokrātiskā “Merec”, tomēr paliekot starp Kneseta sīkpartijām. Pēc visa spriežot, arī šīs vēlēšanas nedos nepieciešamo vairākumu nevienam no konkurējošajiem spēkiem un, ļoti iespējams, valdības izveide atkal būs ļoti grūts uzdevums.

Vai Pekina un Maskava vienosies pretrietumu nostājā?

Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova ierašanās oficiālā vizītē Ķīnas Tautas Republikā notiek uz nopietna Krievijas un ASV attiecību saasināšanās fona. Kā zināms, pagājušonedēļ Krievija atsauca uz konsultācijām savu vēstnieku Vašingtonā pēc tam, kad prezidents Baidens televīzijas intervijā atzina, ka uzskata Vladimiru Putinu par slepkavu. Daudz siltākas šobrīd nav arī Pekinas un Vašingtonas attiecības, jo Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena sarunas Aļaskā ar Ķīnas Kompartijas Centrālkomitejas atbildīgo ārlietu sekretāru Janu Czeči un ārlietu ministru Vanu Ji sākās ar asu vārdu apmaiņu. Tāpat Savienotās Valstis līdz ar Kanādu un Lielbritāniju pievienojušās Eiropas Savienības sankcijām Ķīnas amatpersonām saistībā ar uiguru minoritātes vajāšanām Ķīnas Siņdzjanas reģionā.

Attiecīgi nenākas brīnīties, ka Sergeja Lavrova un Vana Ji tikšanās laikā Guiliņas pilsētā Ķīnas dienviddaļā izskanēja nepārprotami pretrietumnieciska retorika. Uzrunājot žurnālistus pēc ierašanās Guiliņā, Krievijas ārpolitikas resora vadītājs atkārtoja jau agrāk dzirdēto tēzi par nepieciešamību mazināt Krievijas un Ķīnas ekonomikas atkarību no amerikāņu dolāra. Daudz nopietnāk vērtējams ir abu ārlietu ministru aicinājums tikšanās noslēgumā sasaukt Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pastāvīgo locekļu samitu. Tāpat šai paziņojumā pausta nepatika pret „citu valstu” iejaukšanos Ķīnas un Krievijas iekšējās lietās. Vārdā neviena šī „cita valsts” nav saukta, taču ir skaidrs, ka izteikums veltīts pirmām kārtām Savienotajām Valstīm.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievija atsauc savu vēstnieku ASV uz konsultācijām pēc Baidena intervijas telekanālam "ABC". 15.martā aprit 10 gadi kopš Sīrijas kara sākuma. Nīderlandes vēlēšanas pārmaiņas nesola. Vācijas federālo zemju vēlēšanas: neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem.

Aktualitātes pasaulē vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieks Toms Rātfelders, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Elmāru Ernstu Rozīti Vācijā.

Krievija ņem ļaunā

Diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja – vēstnieka vai sūtņa – atsaukšana uz konsultācijām starptautisko attiecību praksē lielākoties tiek izmantota kā demonstratīvs protesta žests. 17. martā šādu soli spēra Krievija, atsaucot savu vēstnieku Savienotajās Valstīs Anatoliju Antonovu. Kā definēja Krievijas ārlietu dienesta Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova, Antonovs atgriežas Maskavā, lai apspriestu situāciju abu valstu attiecībās un to tālāko virzību, kuras, kā viņa uzsvēra, nonākušas strupceļā Savienoto Valstu vainas dēļ.

Notikušā tiešais iemesls diezgan nepārprotami ir prezidenta Džo Baidena izteikumi vakardienas intervijā telekanālam ABC, kurā viņš uz raidījuma vadītāja Džordža Stefanopula jautājumu, vai Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir slepkava, atbildēja apstiprinoši un paziņoja, ka Putinam nāksies maksāt par Krievijas iejaukšanos pagājušo prezidenta vēlēšanu norisē.

Kā zināms, 16. martā tika publiskots Savienoto Valstu izlūkdienestu apkopojošs ziņojums, kurā secināts, ka Krievijas specdienesti veikuši ietekmes operācijas nolūkā veicināt Donalda Trampa atkārtotu ievēlēšanu. Notikušais ir kārtējais trieciens divpusējām attiecībām, kuras nesen jau iedragājušas Savienoto Valstu sankcijas pret vairākām Krievijas amatpersonām, reaģējot uz opozicionāra Alekseja Navaļnija saindēšanu un vēlāko ieslodzīšanu cietumā. Der atcerēties, ka jautājums par Krievijas vadoņa slepkavniecisko dabu Amerikas publiskajā telpā neizskan pirmoreiz. To pašu kanāla Fox News raidījuma vadītājs Bils O’Reilijs uzdeva toreizējam prezidentam Donaldam Trampam, kurš atbildēja: „Pasaulē ir daudz slepkavu, mums arī tādi ir. Vai tad jūs domājat, ka mūsu valsts ir bez vainas?”

Asiņainā desmitgade Sīrijā

Par Sīrijas pilsoņkara sākumu uzskata 2011. gada 15. martu, kad demonstrantu tūkstoši izgāja Damaskas un Alepo ielās, prasot demokratizāciju un politieslodzīto atbrīvošanu. Prezidenta Bašara Asada autoritārā režīma represijas izraisīja tikai vēl straujāku protestu eskalāciju, protesti pārauga nemieros, sacēlušos pusē pārgāja daļa bruņoto spēku, un valstī sākās pilsoņu karš.

Sākotnēji šķita, ka Asada režīma dienas ir skaitītas, taču etniski un reliģiski neviendabīgajā valstī pilsoņu karš drīz kļuva līdzīgs visu cīņai pret visiem. 2013. gadā kā nozīmīgs spēks cīņas arēnā parādījās teroristiskā organizācija Irākas un Levanta islāma valsts, sagrābjot plašas teritorijas valsts austrumu un centrālajā daļā, un, salīdzinot ar šiem islāma radikāļiem, Asada režīms izrādījās mazākais ļaunums. Cīņa pret teroristu pasludināto „kalifātu” kalpoja par leģitīmu iemeslu Krievijas plašai militārai iesaistei valdošā režīma pusē. Kremlim Sīrija kļuvusi par vienu no ģeopolitisko ambīciju īstenošanas laukumiem, dalot šeit ietekmes sfēras ar Sīrijas kaimiņvalsti Turciju, kura arī pēdējā desmitgadē tiecas pēc reģionālas lielvalsts pozīcijām. Turcija daļēji atbalsta Sīrijas opozīciju, taču cenšas nepieļaut kurdu etniskās minoritātes pašnoteikšanās tieksmes Sīrijas ziemeļos un ziemeļaustrumos.

Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēki aktīvi darbojās Sīrijā kopš 2014. gada, pamatā apkarojot „Islāma kalifātu”, bet vēršot triecienus arī pret Sīrijas valdības spēkiem gadījumos, kad tie uzbruka amerikāņu sabiedroto pozīcijām. Tomēr prezidenta Trampa administrācijas politika pēc t.s. „kalifāta” sakāves 2019. gada pirmajā pusē bija orientēta uz amerikāņu klātbūtnes samazināšanu, dodot lielāku rīcības brīvību Asada režīmam, Krievijai un Turcijai. Novērtējot pagājušās asiņainās desmitgades bilanci, jāsecina, ka autoritārajam Asada režīmam ir izdevies noturēties un atgūt kontroli lielākajā daļā valsts. Pilsoņkara upuru bilance ir visai aptuvena, bet tiek lēsts, ka tie varētu būt no nepilniem 390 000 līdz pat 600 000 bojāgājušo. Apmēram 13 miljoni jeb gandrīz divas trešdaļas no valsts iedzīvotājiem kara rezultātā bijušas spiestas doties bēgļu gaitās, t.sk. apmēram pieci miljoni pametuši valsti, un lielākā daļa no šiem bēgļiem joprojām nav varējuši atgriezties agrākajās dzīvesvietās.

Vēlēšanas Nīderlandē pārmaiņas nesola

17.marta vakarā noslēdzās trīs dienas ilgušās Nīderlandes parlamenta jeb Ģenerālštatu apakšpalātas vēlēšanas. Ilggadējā premjerministra Marka Rites kabinets tās sagaidīja demisionējušas valdības statusā pēc tam, kad 15. janvārī atkāpās, reaģējot uz t.s. Bērnu pabalstu krāpšanās skandālu. Skandāls sākas 2018. gadā, kad publiski izpaudās informācija par to, ka Nīderlandes Nodokļu un muitas administrācija nepamatoti apsūdzējusi apmēram 26 000 ģimeņu bērnu pabalstu izkrāpšanā, liekot atmaksāt saņemtās pabalstu summas. Bija gadījumi, kad pieprasītā pabalstu atmaksāšana noveda ģimenes nopietnās finanšu grūtībās.

Par spīti šai priekšvēsturei viss liecina, ka valdošās koalīcijas pozīcijas kopumā šais vēlēšanās nav cietušas, un nākamās valdības politiskās aprises varētu būt līdzīgas iepriekšējam Marka Rites kabinetam. Šis kabinets, pēc skaita trešais, uzstādīja rekordu koalīcijas veidošanas ilguma ziņā, jo bija vajadzīgas 225 dienas, lai sadiegtu koalīciju no Marka Rites vadītās konservatīvi liberālās Tautas partijas brīvībai un demokrātijai, sociālliberālās partijas „Demokrāti 66” un divām kristīgi demokrātiskajām partijām – „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un „Kristiešu savienība”.

Šobrīd, kad saskaitītas apmēram 2/3 balsu, tiek prognozēts, ka Tautas partija nedaudz palielinājusi savu vietu skaitu parlamentā. Vēl nozīmīgāki ir otras lielākās valdības partijas „Demokrāti 66” panākumi, kļūstot par otru lielāko parlamenta frakciju un atstumjot trešajā vietā labēji populistisko Brīvības partiju. Nedaudz vājāk kā iepriekšējās vēlēšanās šķiet startējusi partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, praktiski bez izmaiņām – „Kristiešu savienība”. Kopumā līdzšinējai koalīcijai, kuras niecīgais parlamentārais vairākums tika zaudēts jau 2019. gada rudenī, šajā reizē tas varētu būt stabilāks. Galvenie šo vēlēšanu neveiksminieki, līdzās Brīvības partijai, ir nozīmīgu kritumu piedzīvojušie zaļie, kā arī sociālisti, kuri acīmredzami turpina lejupslīdi pēc katastrofālā zaudējuma iepriekšējās vēlēšanās 2017. gadā.

Neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem

Pirms septembrī gaidāmajām Vācijas Bundestāga vēlēšanām politiskā un mediju vide uzmanīgi fiksē signālus, kuri varētu liecināt par šo vēlēšanu gaidāmajiem rezultātiem. Tāpēc nozīmīga vērība pievērsta 14.martā notikušajām federālo zemju likumdevēju jeb landtāgu vēlēšanām Reinzemē-Pfalcā un Bādenē-Virtenbergā. Abos gadījumos politiskās varas aina šais turīgajās Vācijas rietumdaļas zemēs nav būtiski mainījusies. Industriālajā Reinzemē-Pfalcā līdzšinējās pozīcijas saglabājuši sociāldemokrāti, savukārt Bādenē-Virtenbergā vēl lielāku vēlētāju atbalstu guvusi arī līdz šim ietekmīgākā Zaļo partija. Attiecīgi minēto zemju valdības, domājams, arī turpmāk vadīs sociāldemokrāte Malu Dreijere un zaļais Vinfrīds Krečmans. Tomēr, kā norāda novērotāji, šo vēlēšanu rezultāti ir pamats bažām Vācijas politikas stūrakmenim – Kristīgi demokrātiskajai savienībai. It kā jau zaudēti vien daži procenti balsu un saglabāta otrā pozīcija zemju parlamentos, taču vēsturiski tas ir vājākais kristīgo demokrātu sniegums šais zemēs.

Sevišķi bažas raisošs ir kritums Bādenē-Virtenbergā, kas ir viena no tradicionāli konservatīvajām vācu zemēm. Zaļo panākumi šeit ir ne vien Vinfrīda Krečmana personīgās autoritātes nopelns, bet izriet arī no vispārējā šīs partijas svara pieauguma Vācijas politikā. Jau izskan balsis, ka nākamā Vācijas valdība, iespējams, varētu iztikt bez Kristīgi demokrātiskās savienības. Vēl viens šo vēlēšanu neveiksminieks ir galēji labējā partija „Alternatīva Vācijai”, kas nozīmīgi zaudējusi pozīcijas abās federālajās zemēs.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai?

Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu.

Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas.

Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem

No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales.

24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību.

Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem.

Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva.

Krievijas „vakcīnu diplomātija”

Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā.

1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski.

„Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums.

Drāma Britu karaļnamā

Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas hercogpāris – princis Harijs un Megana Mārkla –, bija pirmā, kopš laulātie draugi atteicās no Britu karaļnama locekļu funkcijām un pameta Lielbritāniju. Saprotams, ka intervijas saturs grozījās ap šī lēmuma iemesliem un motīviem. Tas, ka hercogiene Megana, kura nav aristokrātiskas izcelsmes, tā arī nespēja iedzīvoties karaliskajā ģimenē, bija visumā zināms jau iepriekš, taču saruna ar Opru Vinfriju atklāja vairākas spilgtas detaļas.

Visaktīvāk tiek apspriesta epizode, kurā Megana piemin, ka pirms viņas pirmdzimtā – dēla Ārčija – nākšanas pasaulē karaliskajā ģimenē cirkulējušas runas par to, vai jaundzimušais nebūšot pārāk tumšādains, lai būtu karaļnama cienīgs. Ievērojot baltā rasisma tēmas saasināto uztveri šībrīža pasaulē, šāda atklāsme ir, nepārspīlējot, ļoti skaudra. Hercogpāris gan steidzās apliecināt, ka šie rasistiskie mēļotāji neesot nedz karaliene Elizabete, nedz viņas vīrs, Edinburgas hercogs Filips. Tomēr nelabvēlīgā attieksme, kuru hercogiene izjutusi pret sevi un savu gaidāmo bērnu no galma aparāta puses, viņu novedusi izmisumā un pat likusi domāt par pašnāvību.

Karaliskā ģimene viņai atklājusies kā salta institūcija, kurā viņa jutusies kā slazdā notverta, un pakāpeniski šai izjūtai pievienojies arī princis Harijs. Visai nozīmīga loma spriedzes kāpināšanā bijusi arī britu presei, kurai hercogiene Megana jau sākotnēji kļuvusi par nemīlamu personu. Taisnības labad jāsaka, ka dažas no britu laikrakstu publikācijām, kuras pēc CBS intervijas no jauna aktualizētas, patiešām rada mērķtiecīgi veidotas negācijas iespaidu.

Pēdējais spilgtais akords hercogpāra un mediju attiecību sāgā ir britu telekanāla ITV rīta raidījuma „Labrīt, Lielbritānija” vadītāja Pīrsa Morgana demaršs. Pēc CBS intervijas pārraidīšanas Lielbritānijā Morgans, kuram savulaik īslaicīgi bijušas tuvas attiecības ar Meganu Mārklu, veltījis viņai neglaimojošus izteikumus, t.sk. paziņojot, ka neticot ne vārdam no viņas teiktā par pašnāvības domām. Nākamajā dienā viņu tiešajā ēterā par šo tematu asi kritizēja otrs raidījuma vadītājs Alekss Beresfords, pēc kam Morgans raidījuma vidū pameta studiju, un vēl dienu vēlāk tika paziņots, ka viņš pārtrauc darbu programmā „Labrīt, Lielbritānija”.

Honkonga Ķīnas totalitārisma spīlēs. Spriedzes kāpums Armēnijā. Mjanmas hunta kļūst asiņaina

Aktualitātes pasaulē vērtē Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja un režisors Aiks Karapetjans.

Honkonga Ķīnas totalitārisma spīlēs

Pirmdien, 1. martā, Honkonga pieredzēja pirmo masu protestu kopš pagājušā gada oktobra, kad vairāk nekā pusotru gadu ilgusī protestu kustība totalitārās Ķīnas joprojām daļēji demokrātiskajā autonomijā apsīka pēc pandēmijas ierobežojumiem un drakoniskā Nacionālās drošības likuma spēkā stāšanās. Tagad apmēram tūkstotis cilvēku bija pulcējušies pie tiesas ēkas, kur bija nogādāti 47 demokrātiskās kustības aktīvisti, kurus varas iestādes arestēja plašā policijas akcijā 28. februārī. Viņus apsūdz mēģinājumā gāzt pastāvošo varu, kas, saskaņā ar minēto Nacionālās drošības likumu, draud pat ar mūža ieslodzījumu. Apsūdzības pamatā ir neoficiālas priekšvēlēšanas, kuras Honkongas demokrātiskā opozīcija sarīkoja pagājušā gada jūnijā, vēloties izvirzīt spēcīgākos kandidātus septembrī paredzētajās autonomijas parlamenta vēlēšanās.

Vēlēšanas tika atliktas uz gadu, pamatojot to ar pandēmijas situāciju, taču neoficiālo priekšvēlēšanu rīkošanu Pekinai pakļāvīgā vietējā vara traktē kā daļu no plāna, kas itin kā paredzējis „paralizēt” autonomijas varu, iegūstot vairākumu likumdevējā institūcijā un tad bloķējot budžeta pieņemšanu un spiežot atkāpties Honkongas izpildvaras vadītāju Keriju Lamu. Nacionālās drošības likuma pieņemšanas laikā no Pekinas skanēja solījumi, ka tas tikšot piemērots tikai nepārprotamos pretvalstiskas darbības gadījumos, taču šīs apsūdzības liecina tieši pretējo. Tiesas sēde pirmdien ilga desmit stundas, tās turpinājums otrdien – astoņas stundas.

Pēc sēdes otrdien četri arestētie nogādāti slimnīcā, jo ilgās stundas tiesas zālē izrādījušās pārāk mokošas. Nosodījumu procesam, kurā smagas apsūdzības tiek izvirzītas par demokrātisku darbību, jau paudusi Eiropas Savienība, Lielbritānija un ASV. Kā tiek lēsts, šobrīd visi daudz maz pamanāmie Honkongas demokrātiskās opozīcijas līderi un aktīvisti ir vai nu apcietināti, vai apsūdzēto statusā, vai arī devušies trimdā.

Spriedzes kāpums Armēnijā

Iekšpolitiskā spriedze, kas Armēnijā valda kopš sakāves militārajā konfliktā ar Azerbaidžānu pagājušā gada rudenī, februāra nogalē strauji pieauga. Eskalāciju ievadīja neglaimojoši izteikumi, kurus Armēnijas premjerministram Nikolam Pašinjanam veltīja armijas galvenā štāba priekšnieka vietnieks Tigrans Hačatrjans. Sekoja valdības vadītāja rīkojums par ģenerāļa atbrīvošanu no amata, bet tam – armijas vadības 25. februāra paziņojums, ka esošās valdības kļūmīgā un nekompetentā rīcība novedusi valsti pie sabrukuma robežas un armija tāpēc pieprasa Pašinjana kabineta demisiju.

Uz to premjerministrs reaģēja ar paziņojumu, ka šāds armijas demaršs uzskatāms par militāra apvērsuma mēģinājumu, un izdeva rīkojumu par galvenā štāba priekšnieka Onika Gasparjana atbrīvošanu no amata. Šādam valdības lēmumam nepieciešams valsts prezidenta formāls apstiprinājums, un to prezidents Armens Sarkisjans atteicies dot arī pēc atkārtota premjerministra pieprasījuma. Saskaņā ar likumu šādā situācijā prezidentam trīs dienu laikā jānodod lēmums konstitucionālās tiesas izvērtējumam, vai arī tas stājas spēkā. Tikām Erevānas ielās mītiņos pulcējas kā opozīcijas, tā premjerministra atbalstītāji. Pirmdien daži opozīcijas mītiņotāji iekļuva ministru kabineta ēkas vestibilā un izkliedza prasības par valdības atkāpšanos.

Opozīcija, kuras centrā ir nesen izveidotais politiskais bloks „Kustība par dzimtenes glābšanu”, pieprasa valdības demisiju un pagaidu valdības izveidi periodā līdz ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Kā domājamo pagaidu valdības vadītāju opozīcija izvirzījusi Armēnijas politikas veterānu, kādreizējo aizsardzības ministru Vazgenu Manukjanu, kuram nule kā izvirzītas apsūdzības musināšanā uz bruņotu varas sagrābšanu. Savukārt premjerministrs, pirmdien uzrunājot savu atbalstītāju mītiņa dalībniekus, izteica gatavību organizēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas un referendumu par izmaiņām konstitūcijā. Tajā paša mītiņā viņš apsūdzēja ģenerāli Gasparjanu pakalpošanā bijušā prezidenta Serža Sargsjana interesēm. Sargjans zaudēja varu 2018. gadā, kad plašu protestu rezultātā pie varas nāca bloks „Mans solis” ar Pašinjanu priekšgalā.

Mjanmas hunta kļūst asiņaina

Militārā hunta, kas 1. februārī sagrāba varu Mjanmā, sākotnēji atturējās lietot kaujas ieročus pret protestētājiem, kuri prasīja demokrātijas atjaunošanu. Taču pēdējā nedēļa šai ziņā nesusi traģiskas pārmaiņas. Tagad armijnieki laiž darbā šaujamieročus, un upuru skaits jau pārsniedzis pussimtu, t.sk. 38 cilvēki nogalināti vakar, kad uz demonstrantiem šauts valsts lielākajā pilsētā Jangonā, tāpat Mandalajā, Mounšvā un citur. Daudzi simti demonstrantu arestēti. Šobrīd apcietinājumā atrodas apmēram 1300 cilvēku, t.sk. apvērsumā gāztais prezidents Vins Mjins un valsts padomniece, Nobela miera prēmijas laureāte Auna Sana Su Či, kuriem izvirzītas vairākas, acīmredzami sadomātas apsūdzības.

Šķiet, ka protestu mērogs pēc apvērsuma bijis huntai negaidīts, ciktāl Mjanmā pēc atbrīvošanās no britu koloniālās virskundzības 1948. gadā pie varas lielākoties bijuši represīvi totalitāri režīmi, un sabiedrībai, militāristuprāt, vajadzētu būt pieradušai pie šādas valdīšanas. Piektdien situāciju Mjanmā paredzēts apspriest slēgtā sanāksmē Apvienoto Nāciju Drošības padomē, kuras sasaukta pēc Lielbritānijas pieprasījuma. Tomēr praktiski nav cerību, ka ANO pieņems kādas vienotas sankcijas pret Mjanmas huntu, kuru visai konsekventi atbalsta Drošības padomes pastāvīgās locekles Ķīna un Krievija.

Baltkrievijā tiesā žurnālistus un opozicionārus, tikmēr Lukašenko tiekas ar Putinu Sočos. Politiskā krīze Gruzijā. Arvien skaļāk aicina Rietumus dalīties ar vakcīnām pret Covid-19. Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska.

Turīgie vakcinējas pirmie

No līdz šim pieejamajām Covid-19 vakcīnu piegādēm 75% nonākuši desmit pasaules valstīs, kamēr 130 valstis nav saņēmušas vēl nevienu vakcīnas dozu. Tā 17. februārī notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes tiešsaistes sanāksmē paziņoja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjerrešs.

Ģenerālsekretārs nenosauca konkrēto desmit valstu sarakstu, taču ir skaidrs, ka tās pieder pie pasaules turīgākajām un ekonomiski jaudīgākajām valstīm. Vispārējā statistika pagājušās nedēļas beigās liecināja, ka rekords vakcinācijas tempu ziņā pieder Apvienotajiem Arābu emirātiem, kur vakcinēti jau apmēram 75% iedzīvotāju, seko Izraēla ar vairāk nekā 50%, Apvienotā Karaliste ar nepilniem 25% un Savienotās Valstis ar apmēram 16% vakcinēto iedzīvotāju.

Pārējās pasaules valstīs, t.sk. Eiropas Savienībā, vakcinēto iedzīvotāju skaits nekur vēl nepārsniedz 10%. Šai neviendabīgajai ainai, protams, ir ne tikai sociālekonomiski iemesli, tomēr tā liek runāt par kārtējo globālās nevienlīdzības apliecinājumu, kad pandēmijas briesmu situācijā labākas izredzes savu iedzīvotāju pasargāšanai ir bagātākajām valstīm. „Šai kritiskajā brīdī vienlīdzība vakcīnu pieejamībā ir lielākais morālais pārbaudījums globālajai kopienai,” izteicās Gutjerrešs.

Vienlīdzīgākas vakcīnu globālās sadales mehānisms būtu jāīsteno globālajai vakcīnu pieejamības iniciatīvai COVAX, kuru kopīgi izveidojušas Pasaules Veselības organizācija un globālā Vakcīnu alianse Gavi, taču pagaidām tās pūliņi bijuši acīmredzami nepietiekami, un Gutjerrešs aicinājis divdesmit pasaules attīstītākās valstis veidot šim mērķim īpašu rīcības komandu. Francijas prezidents Emanuels Makrons aicinājis Eiropas valstis un ASV novirzīt 5% vakcīnu piegāžu t.s. attīstības valstīm. Intervijā izdevumam The Economist Makrons nepārprotami uzsvēra jautājuma ģeopolitisko aspektu, respektīvi – Ķīnas un Krievijas īstenoto t.s. „vakcīnas diplomātiju”, izmantojot šajās valstīs izstrādāto vakcīnu piegādes Āfrikai, Latīņamerikai un citiem pasaules reģioniem kā globālās ietekmes instrumentu.

Gruzija iekšpolitiskā spriedzē

Otrdienas rītā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notika vērienīga policijas akcija, specvienībai ar pacēlāja palīdzību caur jumta lūkām iekļūstot partijas Vienotā nacionālā kustība birojā un arestējot tās līderi Niku Meliju. Pie tam kārtības sargi ar asaru gāzes palīdzību izklīdināja kustības atbalstītājus, kuri mēģināja aizkavēt šo arestu. Vienotā nacionālā kustība ir galvenais Gruzijas opozīcijas spēks, un tās līderis 2019. gadā tika apsūdzēts nekārtību organizēšanā pēc tam, kad pūlis mēģināja ielauzties Gruzijas parlamenta ēkā. Daudzu gruzīnu sašutumu toreiz bija izraisījusi Krievijas domes pārstāvja, komunista Sergeja Gavrilova vizīte Tbilisi, cita starpā uzrunājot Starpparlamentārās pareizticības asamblejas tikšanās dalībniekus no Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja vietas.

Melia tika atbrīvots pret drošības naudu, taču nesen tās apmērs tika palielināts, un šo lielāko summu maksāt viņš atteicās. Tiesas pielemto arestu uz vairākām dienām aizkavēja līdzšinējā Gruzijas premjerministra Georgija Gaharijas demisija 18. februārī. Tās iemesls bija tieši iespējamais opozīcijas līdera arests, kas var izraisīt jaunu spriedzes eskalācijas loku valdošās partijas „Gruzijas sapnis” un opozīcijas starpā. Savukārt jaunais premjers Iraklijs Garibašvili, kurš stājās amatā pirmdien, apņēmīgi īstenoja tiesas lēmumu. Ieilgušas iekšpolitiskas krīzes situācijā Gruzija dzīvo jau kopš parlamenta vēlēšanām, kuru divas kārtas notika pagājušā gada oktobrī un novembrī. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem vēlēšanās uzvarēja arī līdz tam valdošā partija „Gruzijas sapnis”, iegūstot 90 no 150 deputātu vietām.

Taču opozīcijas partijas, vairums no kurām pirms vēlēšanām apvienojās sarakstā „Vienotībā ir spēks”, vaino valdošo partiju vēlēšanu viltojumos un boikotē parlamenta darbu. Līdz ar to, kā savā komentārā izsakās raidsabiedrība BBC, Gruzija šobrīd faktiski ir vienpartijas valsts. Novērotāji no EDSO pēc vēlēšanām izteikušies, ka tajās bijis vērojams spiediens uz vēlētājiem un administratīvā resursa izmantošana valdošās partijas labā, taču šie pārkāpumi neesot tik plaši, lai atzītu vēlēšanas par nebrīvām vai negodīgām.

Lukašenko darbina „krimināllietu konveijeru”

Ar brutālu spēku un vajāšanām prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmam pēdējos mēnešos izdevies pieslāpēt protestu kustību Baltkrievijā, tomēr ne pilnīgi to likvidēt. Kā situāciju pēc mazskaitlīgiem protestiem pagājušo svētdien raksturoja „Radio Brīvība”, jaunākus ļaudis no ielām izdevies aizbiedēt, un tagad protestējot pamatā pensionāri, kuri savulaik tika uzskatīti par drošāko Lukašenko varas balstu.

Pagājušonedēļ visā valstī notika kratīšanu vilnis, izmeklētājiem ierodoties preses izdevumu un cilvēktiesību aizstāvības organizāciju birojos, kā arī atsevišķu žurnālistu, cilvēktiesību un neatkarīgo arodbiedrību aktīvistu dzīvesvietās. Plašāki aresti gan vēl nav notikuši. Tikām notiek līdzšinējos protestos aizturēto tiesāšana. Kā izsakās neatkarīgā telekanāla Belsat direktors Aleksejs Dzikavinskis, tas ir īsts krimināllietu konveijers – šobrīd valstī notiek apmēram tūkstotis šādu procesu. Vienā no tiem divām Belsat žurnālistēm piespriesti divi gadi cietumā par tiešsaistes reportāžu no režīma atbalstītāju nogalinātā Romāna Bondarenko piemiņas akcijas.

Žurnālistes, kuru darbības visnotaļ atbilst viņu profesionālajam statusam, notiesātas „sabiedrisko kārtību rupji pārkāpjošu masu pasākumu organizēšanā”. Šāda apsūdzība šobrīd Baltkrievijā ir standarts piesauktajā „krimināllietu konveijerā”, un vispār vēršanās pret preses pārstāvjiem kļuvusi par spilgtu Lukašenko režīma represiju iezīmi, un organizācijas „Reportieri bez robežām” vērtējumā Baltkrievija ir šobrīd žurnālistu darbam visbīstamākā valsts Eiropā. Tikām pirmdien Krievijas un Baltkrievijas vadoņi Putins un Lukašenko sastapās Melnās jūras kūrortpilsētā Soči, pusotru stundu apspriedās, pēc kam kopīgi slēpoja un braukāja ar sniega motocikliem. Oficiāli abu tikšanās saturs bija saistīts ar sadarbību pandēmijas apkarošanas un ekonomisko sakaru aktivizēšanas jomā, taču tiek spekulēts par to, ka Baltkrievijas autokrāts varētu būt lūdzis vēl kādu aizdevumu no lielās kaimiņvalsts.

Sagatavoja Eduards Liniņš