Divas puslodes

Brexit gaita jeb Eiropas Savienības un Lielbritānijas sarunu virzība. Eiropas Savienības (ES) budžeta pieņemšanas šķēršļi. Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, arī pret Aleksandru Lukašenko. Aktualitātes pasaule komentē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un sporta žurnālists Jānis Matulis.

Pāris triljonus vērtā piekāpšanās

Taisnība izrādījusies tiem, kas prognozēja, ka Eiropadome radīs kompromisu jautājumā par savienības daudzgadu budžetu, kura pieņemšanu draudēja bloķēt Polijas un Ungārijas valdību veto. Varšavas un Budapeštas iebildumu pamatā bija fondu piešķiršanas mehānismā iestrādātais likuma varas standartu princips, ciktāl pret abām šīm dalībvalstīm ierosinātas pārbaudes procedūras, kuras, cita starpā, ietver arī draudus tiesu varas neatkarībai šais dalībvalstīs. 9.decembrī izpaudās ziņas, ka panākts kompromiss, Polija un Ungārija gatavas atsaukt savu veto, un attiecīgajam Eiropadomes balsojumam jānotiek šodien.

Par šo progresu esot jāpateicas pirmām kārtām savienības prezidējošās valsts Vācijas diplomātiskajiem pūliņiem. Dalībvalstu vadītāji vēlreiz deklarēs jau vasarā akceptēto principu, ka jebkāda fondu samazināšana attiecināma uz tādu likuma varas trūkumu, kas apdraud Eiropas Savienības finansiālās intereses, respektīvi – efektīvu līdzekļu izlietojuma kontroli. Bez tam piešķīrumu samazināšanas mehānisms var tikt iedarbināts ne ātrāk, pirms par tā likumību nav lēmusi Eiropas Savienības Tiesa, un šis izskatīšanas process varētu prasīt gadu un par vairāk.

Līdz ar to ir pavērts ceļš Eiropas Savienības daudzgadu budžeta piešķīrumiem, kuru kopapjoms pārsniedz divus triljonus eiro, ietverot arī 750 miljardus lielo atbalsta paketi pandēmijas traumētās Eiropas ekonomikas stimulēšanai. Saskaņā ar mediju kompānijas “Bloomberg” aprēķiniem, Polijai un Ungārijai tuvākajos gados pienāktos apmēram 180 miljardi eiro.

Vienošanās tālu, Breksits – deguna galā

Kā jau tika prognozēts, arī vakar notikušās tiešās sarunas starp Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Lielbritānijas premjerministru Borisu Džonsonu ne par mata tiesu nav tuvinājušas vienošanos par savienības un tās bijušās dalībvalsts turpmākajām ekonomiskajām attiecībām. Puses jau atkal bijušas spiestas atzīt, ka to pozīcijas ir visai tālās, kamēr kritiskais datums – 1. janvāris – nenovēršami tuvojas. Problemātiskās tēmas joprojām tās pašas: zvejas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos, valdības atbalsta standarti privātām kompānijām un vienošanās kontroles un domstarpību noregulēšanas mehānismi.

Arvien ticamāka kļūst bezvienošanās Breksita iespēja, kas sevišķi sāpīga būtu Lielbritānijai. Apmēram 43% no tās eksporta šobrīd dodas uz Eiropas Savienību, un, pārejot uz tirdzniecību vispārējo Pasaules Tirdzniecības organizācijas standartu ietvaros, britu pārtikas produkti tiktu aplikti ar, vidēji, 22%, savukārt, automašīnas, ar 10% ievedmuitu. Pie tam, saprotams, papildu laiku un izdevumus prasītu muitošanas procedūras, un, visdrīzāk, atsevišķas rūpnīcas būtu spiestas pārtraukt darbu, savukārt šur tur veikalu plauktos parādītos nepatīkams tukšums.

Tiek lēsts, ka Breksits bez vienošanās varētu laupīt Lielbritānijai apmēram 300 000 darbavietu un 2% no iekšzemes kopprodukta. Un tas viss situācijā, kad pandēmijas ietekmes dēļ valsts jau tā piedzīvo, saskaņā ar Anglijas Bankas vērtējumu, smagāko ekonomikas lejupslīdi 300 gadu laikā. Visai nepatīkams bezvienošanās Breksita scenārijs, protams, būtu arī Eiropas Savienībai, kuras ekonomikai arī šogad tiek prognozēts rekordliels kritums. Tomēr abas puses joprojām uzlūko viena otru kā to, kurai pienāktos piekāpties.

Sporta sankcijas Lukašenko klanam

8. decembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja tās priekšsēdētāja Tomasa Baha personā nāca klajā ar paziņojumu par sankcijām pret Baltkrievijas Nacionālās olimpiskās komitejas funkcionāriem, t.sk. komitejas priekšsēdētāju, Baltkrievijas neatzīto prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa dēlu – komitejas pirmo vicepriekšsēdētāju un faktisko vadītāju Viktoru Lukašenko. Tēvam un dēlam turpmāk būs liegta dalība visos Starptautiskās Olimpiskās komitejas rīkotajos pasākumos, t.sk. olimpiskajās spēlēs. Tāpat komiteja aptur visas atbalsta izmaksas Baltkrievijai, savukārt finansējumu atsevišķiem sportistiem turpmāk maksās tieši, nevis ar nacionālās komitejas starpniecību.

Tas ir rezultāts represijām pret tiem baltkrievu sportistiem, kuri atļāvušies paust savu atbalstu opozīcijai kopš maija ilgstošajos politiskajos protestos. Sportistiem, kurus vara viņu nostājas dēļ izslēgusi no nacionālās olimpiskās izlases, starptautiskā komiteja atļāvusi individuāli piedalīties kvalifikācijā nākamā gada vasarā paredzētajās Tokijas Olimpiskajās spēlēs. Tas ir viens no opozīcijas, konkrētāk – organizācijas „Sporta solidaritātes fonds”, starptautiskajiem panākumiem pretstāvē Lukašenko režīmam. To, ka šis ir sāpīgs dūriens Baltkrievijas autoritārajam valdītājam, apliecina viņa emocionālā reakcija, publiski nodēvējot Starptautiskās olimpiskās komitejas vadību par bandu.

Vēl nepatīkamāka neatzītajam prezidentam varētu būt nākamgad Minskā un Rīgā plānotā pasaules hokeja čempionāta izjukšana. Hokejs ir Lukašenko īpaši mīļš sporta veids, un viņš pats mēdz reizumis demonstrēt fizisko formu uz slidām un ar nūju rokās. Kopīgi ar Latviju organizēts hokeja čempionāts būtu varens pienesums Baltkrievijas režīma starptautiskajam prestižam, taču pašreizējos apstākļos būtu politisks nonsenss no Latvijas kā demokrātiskas valsts viedokļa. Starptautiskā hokeja federācija, kas pazīstama ar savu apolitiskumu, joprojām nav oficiāli mainījusi savu nostāju par nākamā gada čempionāta norises vietu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē Irānas pētnieks Pēteris Veits, Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Sintija Broka un Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Irānas kodolfiziķa nāve

30.novembrī Irānas galvaspilsētā Teherāna notika oficiāla militarizēta bēru ceremonija – pēdējā gaitā tika aizvadīts Mohsens Fahrizade, kodolfiziķis un Islāma revolucionārās gvardes ģenerālis, reizēm dēvēts par Irānas kodolieroču programmas tēvu.

Fahrizade gāja bojā 27. novembrī, kad lodes sacaurumoja viņa automobili Teherānas pievārtē. Sākotnēji tika ziņots par vairāku cilvēku uzbrucēju grupu, taču vēlāk Irānas amatpersonas paziņoja, ka atentātā izmantoti tālvadības ieroči. Uzstājoties bēru ceremonijā, Irānas Nacionālās drošības padomes sekretārs, kontradmirālis Ali Šamhani nosaucis domājamos atentāta organizētājus: Izraēlu un irāņu trimdas opozīcijas grupējumu Irāņu tautas modžahedu organizācija.

Laikā no 2010. līdz 2012. gadam atentātos tika nogalināti četri Irānas kodolprogrammā iesaistīti zinātnieki, un daudzi avoti kā ticamāko slepkavību īstenotāju min Izraēlas slepeno dienestu “Mossad”, kas, iespējams, piesaistījis šīm operācijām minēto irāņu trimdas grupējumu. Irāņu tautas modžahedu organizācija ir kreisi islāmiska grupa, kas radās Irānā pagājušā gadsimta 60. gadu vidū, cīnījās pret toreizējā šaha Rezā Pehlevī režīmu un sākotnēji atbalstīja 1979. gada Islāma revolūciju, tomēr kļuva tai naidīga pēc tam, kad no varas tika atstumts organizācijas vadītājs Masuds Radžavi. Izraēla, tāpat kā iepriekš, nav atzinusi savu atbildību par Mohsena Fahrizade noslepkavošanu, taču izraēliešu amatpersonu savulaik paustā gatavība jebkādiem līdzekļiem kavēt Irānas kodolieroču programmas attīstību vedina uz šādam domām. Analītiķu vidū izskan viedoklis, ka kodolfiziķa slepkavības mērķis bijis ne tikdaudz kaitēt Irānas kodolprogrammai, cik kavēt iespējamo attiecību uzlabošanos starp Irānu un Savienotajām Valstīm, tostarp, iespējamu ASV dalības atjaunošanu Irānas kodolnolīgumā, kuru savā priekšvēlēšanu kampaņā piesaucis jaunievēlētais prezidents Džo Baidens.

Prezidents Donalds Tramps pārtrauca Savienoto Valstu dalību nolīgumā 2018. gada maijā, atjaunojot sankcijas pret Irānu, kam sekoja pakāpeniska Irānas atteikšanās no tās kodolprogrammu ierobežojošajām saistībām bagātinātā urāna un smagā ūdens ražošanas un uzkrājumu apjomu ziņā. Konkrētās Mohsena Fahrizade nogalināšanas sekas ir Irānas parlamenta otrdienas balsojums par Apvienoto Nāciju kodolinspektoru darbības pārtraukšanu Irānā.

Spriedze Austrālijas un Ķīnas attiecībās

Viena “Twitter” publikācija kļuvusi par iemeslu jaunam saasinājumam Ķīnas un Austrālijas attiecībās, kas tikai akcentē šo attiecību spriedzi pēdējo gadu laikā. Pirmdien Ķīnas Tautas Republikas Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktora vietnieks Džao Liczjans savā kontā publicēja atsauksmi par Austrālijas valdības veikto izmeklēšanu, kas atklājusi, ka austrāliešu speciālo vienību kareivji varētu būt vainojami 39 civiliedzīvotāju slepkavībās militāro operāciju laikā Afganistānā. Ķīniešu amatpersonas publikācija ilustrēta ar montētu fotoattēlu, kurā redzams austrāliešu karavīrs, kurš tur nazi pie rīkles kādam bērnam, un uzraksts „Nebaidies, mēs nākam nest tev mieru!”.

Tieši fotoattēls izraisījis Austrālijas valdības sašutumu, premjerministram Skotam Morisonam pieprasot Ķīnas ārlietu dienesta atvainošanos un tūlītēju publikācijas dzēšanu. Uz to Ķīna, tās Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktores Hua Čuniņas personā, reaģējusi, paziņojot, ka atvainoties nav iemesla un tas esot Austrālijas mēģinājums novērst uzmanību no tās militārpersonu nodarījumiem Afganistānā. Spriedze Pekinas un Kanberas attiecībās pieaugusi pēdējo gadu laikā, un jo sevišķi šogad, kad Austrālija aicinājusi nopietni izmeklēt koronavīrusa pandēmijas rašanās apstākļus, ko Ķīna uztvērusi kā sev nedraudzīgu nostāju.

Tāpat Austrālija iebilst Austrālijas lauksaimniecības produktu importu ierobežojošiem pasākumiem no Pekinas puses, par ko, iespējams, vērsīsies Pasaules tirdzniecības organizācijā. Ķīnai, savukārt, ir pretenzijas pret Austrālijas investīciju politiku, kas kavē Ķīnas ieguldījumus atsevišķās stratēģiski nozīmīgās Austrālijas ekonomikas nozarēs. Vēl nopietnāks un ilglaicīgāks Ķīnas nepatikas iemesls ir Austrālijas amatpersonu pastāvīgie aizrādījumi par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnas Tautas Republikā un tai pakļautajā Honkongas autonomijā, ko Pekina uzskata par iejaukšanos tās iekšējās lietās.

Amerikas Savienotajās valstīs beidzot sākas varas funkciju nodošana nākamajām prezidentam Džo Baidenam, lai arī Tramps joprojām vēlēšanu rezultātus neatzīst. Savukārt Baidens jau iepazīstina ar savu jauno komandu. Kas mainīsies ASV politikā līdz ar prezidenta maiņu. Šis jautājums ir aktuāls arī Tuvo Austrumu miera sarunu kontekstā. Trampa bijusi nozīmīga loma Tuvajos Austrumos un ar viņa ļoti ciešo atbalstu Izraēlai bija jārēķinās arī Arābu valstīm. Ko varam sagaidīt turpmāk, kad ārpolitikas kursi noteiks Džo Baidens? 

Bulgārijā visu vasaru un rudeni notika protesti pret valdību, pieprasot premjera atkāpšanos. Viņam ir izdevies saglabāt varu, cenšoties politiski izdzīvot, viņš sācis aktīvi izspēlēt nacionālo kārti, tajā, šķiet, lielākie zaudētāji ir ziemeļmaķedonieši. Kāpēc tā?

Notikumus pasaule komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitā tēs doktorants Toms Rātfelders.

ASV sākas varas nodošanas process

23. novembrī ASV Vispārējo dienestu pārvaldes vadītāja Emīlija Mērfija paziņoja par atļauju uzsākt funkciju nodošanas procesu jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena administrācijai. Saskaņā ar Savienoto Valstu politisko sistēmu varas pārejas process no aizejošā prezidenta viņa varas mantiniekam tiek uzsākts vēl pirms oficiālās vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas, un lēmums par šī procesa uzsākšanu piekrīt Vispārējo dienestu pārvaldes vadītājam, kurš administrē pārejas procesam nepieciešamo finansējumu un pakalpojumus. Kā paskaidrojusi Mērfijas kundze, viņas lēmuma pamatā ir vairāku republikāņu likumdevēju, kā arī ietekmīgu uzņēmējdarbības un ārlietu sfēras pārstāvju aizrādījumi, ka varas nodošanas procesa novilcināšana var būt drauds nacionālajai drošībai un valdības spējai pretdarboties koronavīrusa pandēmijai.

Tāpat šis lēmums seko Pensilvānijas štata Augstākās tiesas lēmumam noraidīt prezidenta Trampa kampaņas pārstāvju prasību par 8000 balsu anulēšanu un Mičiganas štata Vēlēšanu rezultātu pārbaudes padomes balsojumam, kas apstiprina Džo Baidena uzvaru. Par savu piekrišanu pārvaldes vadītājas Mērfijas lēmumam pirmdienas vakarā paziņoja arī prezidents Donalds Tramps, gan turpinot apstrīdēt vēlēšanu rezultātus.

Tikām sācis iezīmēties iespējamais prezidenta Baidena administrācijas sastāvs. Starp jau nosauktajiem kandidātiem ir liels sieviešu īpatsvars, un, iespējams, nākamgad Savienotajām Valstīm pirmoreiz to vēsturē būs Valsts kases sekretāre, resp. finanšu ministre, aizsardzības sekretāre un Nacionālās izlūkošanas direktore. Daudzi no piesauktajiem kandidātiem savulaik ieņēmuši amatus prezidenta Baraka Obamas administrācijā. Svarīgo valsts sekretāra amatu ieņems Entonijs Blinkens, kurš ir ilggadējs Baidena līdzgaitnieks un Baraka Obamas administrācijā ieņēmis valsts sekretāra vietnieka amatu. Kā viens no pretendentiem uz darba sekretāra amatu tiek minēts Džo Baidena sāncensis demokrātu priekšvēlēšanu kampaņā Bērnijs Sanderss, kā potenciālais prezidenta īpašais pārstāvis klimata jautājumos – bijušais valsts sekretārs Džons Kerijs.

Tuvo Austrumu mīklas

23. novembrī Izraēlas medijos parādījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu premjerministrs Benjamins Netanjahu izlūkdienesta “Mossad” šefa Josi Koena pavadībā devies uz Saūda Arābijas pilsētu Neomu, kur slepeni ticies ar Saūdu kroņprinci Mohammedu bin Selmānu un Savienoto Valstu valsts sekretāru Maiku Pompeo, kurš atrodas Neomā oficiālā vizītē. Ja tas ir tiesa, tad šī ir vēsturē pirmā Izraēlas un Saūda Arābijas augstākā līmeņa vadītāju sastapšanās.

Pagātnē Saūdu monarhija divreiz – 1948. un 1973. gadā – piedalījusies arābu valstu karadarbībā pret Izraēlu, starp abām valstīm joprojām nav diplomātisko attiecību, taču jau kopš 80. gadu vidus vērojama zināma tuvināšanās un aizkulišu kontakti abu valstu starpā. Arī šajā gadījumā gan premjers Netanjahu, gan valsts sekretārs Pompeo izvairījušies komentēt ziņas par minēto slepeno tikšanos, savukārt Saūda Arābijas ārlietu ministrs princis Feisals bin Farhāns savā Twitter kontā noliedzis, ka tāda būtu notikusi.

Vairums novērotāju gan neapšauba tikšanās faktu, norādot, ka tas ir vēl viens apliecinājums Izraēlas un vairāku arābu valstu tuvināšanās procesam, veidojot pretsvaru Irānas un, pēdējā laikā, arī Turcijas ietekmei Tuvajos Austrumos. Šo procesu ļoti jūtami veicinājušas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa administrācijas aktivitātes, un tieši Trampa prezidentūras laikā Izraēla noslēgusi vēsturiskas vienošanās ar Bahreinu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Sudānu. Tiek lēsts, ka vienošanās ar Saūda Arābiju gan būs krietni grūtāks uzdevums, jo Saūdu monarhija tradicionāli ir bijusi viens no Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas atbalstītājiem, un šo līniju joprojām aizstāv liela daļa Rijādas valdošo aprindu, t.sk. karalis Selmāns Āl Saūds.

Bulgārija – protesti un ārpolitiskie manevri

Jau kopš 9. jūlija Bulgārijā nenorimst masu protesti, kas lielākoties notiek galvaspilsētā Sofijā, taču periodiski arī citur Bulgārijā un arī tajās Eiropas Savienības valstīs, kur mīt bulgāru diaspora. Protestētāju mērķis ir panākt premjerministra Boiko Borisova un viņa kabineta, kā arī ģenerālprokurora Ivana Geševa demisiju. P

ārmetumi Borisovam un ar viņu saistītajām politiskajām aprindām korupcijā un valsts nozagšanā ne reizi vien izskanējuši ne vien Bulgārijā, bet arī ārpus tās robežām, kur Bulgāriju arvien biežāk dēvē par „mafijas valsti”. Tomēr prominentajam politiķim Borisovam un viņa labēji centriskajai partijai „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” joprojām ir nozīmīgs atbalsts kā Bulgārijas sabiedrībā, tā Eiroparlamenta Tautas partijas frakcijā. Borisovs ir premjera postenī kopš 2009. gada, divas reizes demisionējis, taču divas reizes guvis nozīmīgākos panākumus šīm demisijām sekojušajās ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Pašreizējo valdību, kas pastāv kopš 2017. gada maija, „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” veido koalīcijā ar nacionālistisko vēlēšanu apvienību „Apvienotie patrioti”.

Nozīmīgākais politiskais zaudējums Borisova partijai bija lielākā opozīcijas spēka – Bulgārijas Sociālistiskās partijas – atbalstītā kandidāta Rumena Radeva uzvara prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Prezidents Radevs kļuvis par pašreizējo protestu nozīmīgāko politisko atbalstītāju un ir krasā opozīcijā premjerministram. Iespējams, ka ar Bulgārijas varas mēģinājumu novērst uzmanību no iekšpolitiskās spriedzes un izpatikt koalīcijas nacionālistiskajiem atbalstītājiem izskaidrojams Bulgārijas veto sarunām par Ziemeļmaķedonijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Oficiāli Bulgārijas nostāja tiek definēta kā neapmierinātība ar esošo sarunu ietvaru, kas nenodrošinot Bulgārijai pietiekamas tiesiskās garantijas. Taču neoficiāli ir zināms, ka Sofija vēlas, lai Skopje atsakās no apzīmējuma „maķedoniešu valoda”, atzīstot, ka ziemeļmaķedonieši runā bulgāru valodas dialektā, ka ziemeļmaķedoniešu nācijai ir bulgāru izcelsme un, attiecīgi, nav pamata runāt par kādu maķedoniešu minoritāti Bulgārijā.

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas.

Režīma agresija Baltkrievijā

Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt.

11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu.

Eiropas budžets ķīlniekos

17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu.

Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente

Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji.

„Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties.

Tika izveidota valdība ar Maiju Sandu priekšgalā, kura gan noturējās tikai līdz novembrim, kad piedzīvoja neuzticības balsojumu parlamentā, un to nomainīja bezpartejiskā Jona Kiku kabinets. Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzlūkota kā proeiropeisko spēku panākums, lai gan tiek atzīmēts, ka gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā situācija liek jaunajai prezidentei īstenot balansējošu politiku. Par to liek domāt arī jaunievēlētās prezidentes uzstāšanās pēc rezultātu paziņošanas, kurā viņa akcentējusi visu Moldovas pilsoņu interešu ievērošanu un valsts interesēm atbilstošu, līdzsvarotu ārpolitiku, pie tam daļu uzrunas sakot krievu valodā.

Aktualitātes pasaule komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps, organizācijas "Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām"  vecbiedrs Uldis Bluķis un portāla "TvNet" žurnālists Jānis Vingris.

Ilgās vēlēšanas ASV

ASV prezidenta ievēlēšanas process ir ilgstošs. To, kādos termiņos jāsaskaita balsis katrā štatā, nosaka šo štatu likumdošana, un vairākumā štatu šobrīd, deviņas dienas pēc vēlēšanām, simtprocentīgi visi biļeteni joprojām nav apstrādāti. Skaidrs ir vien tas, ka rezultātu apkopošanai un visu iespējamo tiesvedības procesu izskatīšanai saskaņā ar Savienoto Valstu Konstitūciju jānoslēdzas līdz 8. decembrim. Sekos štatu elektoru balsu nodošana 14. decembrī, to nogādāšana Savienoto Valstu Kongresā līdz 23. decembrim un Kongresa vēlēšanu rezultātu apstiprinājums 2021. gada 6. janvārī. Ar šo brīdi nākamais – pēc skaita 46. – Amerikas Savienoto Valstu prezidents būs uzskatāms par oficiāli ievēlētu.

Tomēr tradicionāli nākamais Baltā nama saimnieks tiek nosaukts jau brīdī, kad apkopotie vēlēšanu rezultāti ļauj droši spriest, ka viņam garantēts elektoru balsu vairākums. Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātam Džo Baidenam un viceprezidenta amata kandidātei Kamalai Harisai šis brīdis pienāca pagājušajā sestdienā. Sekoja viņu uzstāšanās ar uzvaras runām un vairuma pasaules valstu līderu, arī Eiropas Savienības politisko vadītāju, apsveikumi. Tomēr, pretēji jau izsenis iedibinātai tradīcijai, šiem apsveikumiem nav pievienojies vēlēšanās zaudējušais prezidents Donalds Tramps. Tā vietā viņš turpina uzstāt, ka ir patiesais uzvarētājs, un viņa konkurenti nodrošinājuši pārākumu ar krāpšanos un apšaubāmām manipulācijām. Trampa kampaņas pārstāvji iesnieguši prasības vairāku štatu tiesās, prasot vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu. Procesam pieslēdzies arī Savienoto Valstu ģenerālprokurors Viljams Barrs, izdodot memorandu, kas atļauj Tieslietu departamenta izmeklētājiem tūdaļ iesaistīties iespējamo pārkāpumu izmeklēšanā. Tradicionāli šajā pēcvēlēšanu etapā federālā līmeņa izmeklēšanas institūcijas neiesaistās, un

ģenerālprokurora Barra memorands kļuvis par pamatu ilggadējā Tieslietu departamenta Vēlēšanu noziegumu apakšnodaļas vadītāja Ričarda Pildžera demisijai. Tikām sociālos tīklus un arī atsevišķu mediju publikācijas Savienotajās Valstīs un pasaulē pilda odiozi apgalvojumi par demokrātu it kā „nozagtajām” vēlēšanām, t.sk. par balsīm, kuras nodevušas „mirušās dvēseles” un mājdzīvnieki. Kustības „Stop the Steal” („Apturam nozagšanu”) aktīvisti rīko skaļas demonstrācijas un čupojas soctīklos, kuri daudzas no šīm grupām jau slēguši, jo tajās atklāti tiek apspriestas vardarbīgas akcijas sava politiskā favorīta Trampa kunga atbalstam. Nopietnas sabiedriskās domas aptaujas gan liecina, ka arvien lielāks skaits amerikāņu pieņem Baidena un Harisas uzvaru kā faktu. Ziņu aģentūras Reuters aptaujā aizvakar nepilni 80% respondentu apliecinājuši, ka uzskata Džo Baidenu par uzvarējušu vēlēšanās, kamēr Donalda Trampa uzvarai tic vien 3% aptaujāto.

Karabahas karš. Militārā spēka triumfs

10. novembrī Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas oficiālie avoti izplatīja informāciju par vienošanos, kas panākta trīs valstu vadītāju sarunās par karadarbības izbeigšanu Kalnu Karabahas reģionā. Karadarbība starp Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem no vienas un Kalnu Karabahas jeb Arcahas Republikas armēņu vienībām un Armēnijas bruņotajiem spēkiem no otras puses uzliesmoja septembra nogalē. Kopš kauju sākuma Azerbaidžāna apliecinājusi savu militāro pārākumu, atspiežot armēņu spēkus no vairākām teritorijām, kuras atradušās to kontrolē kopš 1994. gada. Dažas stundas pirms paziņojuma par otrdienas nolīgumu armēņu puse apstiprināja, ka azerbaidžāņu rokās kritusi otra lielākā Kalnu Karabahas pilsēta Šuša. Tāpat bija ziņas, ka azerbaidžāņu spēki pārtraukuši satiksmi pa t.s. Lačinas koridoru – kalnu autostrādi, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēnijas Republikas teritoriju.

Otrdien noslēgtā vienošanās paredz, ka līdz decembra sākumam Armēnija nodod atpakaļ Azerbaidžānai praktiski visus līdz 1994. gadam okupētos rajonus ārpus Kalnu Karabahas teritorijas. Tas nozīmē, ka pašpasludinātā Arcahas republika tiek izolēta no Armēnijas, un vienīgā saistošā artērija paliek jau pieminētais Lačinas koridors. Kalnu Karabahas esošo robežu un Lačinas koridora nodrošināšanai pret tālākiem Azerbaidžānas spēku uzbrukumiem reģionā tiks izvietots Krievijas miera uzturētāju kontingents. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs jau nodēvējis vienošanos par spožu uzvaru un Armēnijas kapitulāciju, kamēr Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans to raksturojis kā neaprakstāmi sāpīgu lēmumu, bet atteicies atzīt kā sakāvi. Pēc informācijas par vienošanos Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku ielas pildīja līksmojoši pūļi, kamēr Armēnijas galvaspilsētas Erevānas ielās devās saniknoti protestētāji, vainojot valdību nodevībā. Otrdienas vakarā protestētāji ielauzās Armēnijas parlamenta un ministru kabineta ēkās, pieprasot valdības atkāpšanos. Tiek ziņots, ka protesti Armēnijā nav rimuši joprojām.

Notikumus pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. Sazināmies ar Sandiju Baiotu (Bayot) Teksasā un Justīni Rolavu Mičigānā.

„Sieviešu streiks” Polijā

Kopš 1993. gada, kad Polijā tika pieņemts Ģimenes plānošanas likums, legāla aborta iespēja šajā valstī ierobežota ar gadījumiem, kad grūtniecība iestājusies noziedzīgu darbību rezultātā, rada draudus mātes dzīvībai vai auglim ir konstatētas iedzimtas invaliditātes vai neārstējamas slimības pazīmes. Nu jau vairākus gadus konservatīvās aprindas, kuras koncentrējas ap valdošo partiju „Likums un taisnīgums” un Romas katoļu baznīcas vadību Polijā, tiecas šo iespēju loku vēl vairāk sašaurināt. Viņu mērķis šķita tuvu īstenojumam, kad 22. oktobrī Polijas Konstitucionālais tribunāls ar lielu balsu pārsvaru pieņēma lēmumu, novērtējot kā konstitūcijai neatbilstošas tiesības izdarīt abortu ar augļa veselību saistītos gadījumos. Faktiski tas nozīmē aizliegumu apmēram 95% līdzšinējo aborta gadījumu.

Jau tajā pašā dienā daudzviet Polijā sākās protesti, kas ieguvuši „Sieviešu streika” nosaukumu un izvērsušies par plašākajiem, kādi valstī pieredzēti kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma, kad poļi sabiedrība arodkustības „Solidaritāte” vadībā cīnījās pret toreizējo komunistiski totalitāro režīmu. Protestētāji daudzviet bloķēja satiksmi, rīkoja akcijas pie partijas „Likums un taisnīgums” birojiem, katoļu baznīcām, atsevišķu konservatīvo politiķu dzīvesvietām.

Protestētāju prasības, kas tika definētas 1. novembrī, ietver Konstitucionālā tribunāla, Polijas Augstākās tiesas un ombudsmena atkāpšanos, likumdošanas liberalizāciju abortu, seksuālo minoritāšu tiesību jomā, katoļu baznīcas ietekmes mazināšanu skolās, lielāku valsts finansējumu veselības un vides aizsardzībai.

Protestu vēriens licis valdībai nobremzēt attiecīgo likumdošanas izmaiņu ieviešanu, atliekot Konstitucionālā tribunāla lēmuma publicēšanu. Prezidents Andžejs Duda 30. oktobrī publiskoja likumdošanas iniciatīvu, kas paredz atļaut abortus arī gadījumos, kad augļa stāvoklis liecina, ka bērns dzims nedzīvs vai nebūs spējīgs izdzīvot. Tikām Polijas Seima nākamā sesija atlikta par divām nedēļām – oficiāli pandēmijas dēļ, taču faktiski, kā domā daudzi novērotāji, partijai „Likums un taisnīgums” bažījoties par nepietiekamu atbalstu parlamentā.

Ar kareivīgu paziņojumu 27. oktobrī nāca klajā premjerministra vietnieks un de facto ietekmīgākais valdošās frakcijas politiķis Jaroslavs Kačinskis. Viņš aicinājis „par katru cenu” aizstāvēt baznīcas pret uzbrukumiem, ciktāl protestētāji daudzviet traucējuši dievkalpojumu norisi un dažviet aprakstījuši dievnamu sienas. Ir ziņas, ka konservatīvo līderis, nekonsultējoties ar pārējo partijas vadību, aicinājis partijas jaunatnes organizāciju vērsties pret šādām akcijām. Dažviet jau notikušas sadursmes starp protestētājiem un konservatīvās varas atbalstītājiem.

Baidens vai Tramps? Saspringtas gaidas

Otrajā dienā pēc Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām nākamais Baltā nama saimnieks joprojām nav noskaidrots. Balsu skaitīšana joprojām turpinās piecos štatos – Aļaskā, Džordžijā, Nevadā, Pensilvānijā un Ziemeļkarolīnā. Ja Baidens uzvarēs Arizonā, kas ilgstoši bijis Republikāņu štats, viņš iegūs 11 elektoru balsis un tas nozīmēs, ka vairs tikai 6 elektoru balsis šķirs Baidenu no uzvaras vēlēšanās. Tās, viņam varētu dot Nevada, kur demokrātu kandidāta izredzes tiek vērtētas kā vislabākās. Kas attiecas uz atlikušajiem četriem vēl nesaskaitītajiem štatiem ar to 54 elektoru vietām, tad tajos kā labākas tiek vērtētas esošā prezidenta izredzes, tomēr, arī uzvarot tais visos, Donalds Tramps paliktu iepakaļ Džo Baidenam cīņā par Balto namu.

Tomēr prezidents jau vakar publiski paziņoja, ka ir vēlēšanās uzvarējis. Viņa kampaņas organizatori uzsākuši tiesvedības aktivitātes, mēģinot apstrīdēt vēlēšanu rezultātus vai ietekmēt balsu skaitīšanu. Viskonsinā, kur par uzvarētāju jau pasludināts Džo Baidens, pieprasīta balsu pārskaitīšana minimālas rezultātu starpības dēļ. Ar dažādiem procesuālu pārkāpumu motīviem prasības apturēt balsu skaitīšanu iesniegtas Mičiganā, kur arī jau pasludināta Baidena uzvara, un Pensilvānijā, kā arī Nevadā un Džordžijā. Novērotāji gan prognozē, ka šie mēģinājumi diezin vai var būtiski ietekmēt vēlēšanu iznākumu. Kā telekanālam NBC izteicies Lojolas Juridiskās augstskolas profesors Džastins Levits: „Ja šis ir tiesvedības karš, tad [Tramps] tajā ir bruņojies ar ūdens baloniem.”

Var piebilst, ka vēlēšanu rezultāti pagaidām tiek fiksēti tikai informatīvā līmenī, un oficiāli stāsies spēkā tikai pēc Elektoru kolēģijas balsojuma apstiprināšanas Kongresā nākamā gada 6. janvārī.

Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju - Tramps vai Baidens.

25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā.

Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība Lietuvas kristīgie demokrāti

Aktualitātes pasaulē analizē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Latvijas Ārpolitikas institūta

jaunākā pētniece Aleksandra Palkova.

Amerika izšķiras. Tramps vai Baidens?

Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju. Var gan lēst, ka faktiskais balsotāju skaits nākamotrdien būs krietni mazāks, ciktāl pēdējās desmitgadēs prezidenta vēlēšanās aktivitāte svārstījusies starp 50 un 57 procentiem. Vēlētāju aptaujas visā priekšvēlēšanu kampaņas periodā solījušas uzvaru demokrātu kandidātam Džo Baidenam, taču, kā teju neiztrūkstoši norāda visi, kas šos datus komentē, tas nebūt nenozīmējot garantētu uzvaru. Arī 2016. gada vēlēšanu priekšvakarā labāki rezultāti bija Hilarijai Klintonei, taču Baltajā namā galu galā nonāca Donalds Tramps. Patiesības labad gan jāsaka, ka aptauju rādītāji nebija tālu no vēlēšanu rezultātiem, – Klintone patiešām ieguva vēlētāju balsu vairākumu, taču zaudēja vēlēšanas īpatnējās sistēmas dēļ. Tiek uzsvērts, ka Baidena pārsvars pār Trampu aptaujās ir lielāks nekā savulaik Klintonei – demokrātu kandidāts, saskaņā ar aptaujām, šobrīd ir priekšā esošajam prezidentam par apmēram 8%, proti – ar 51 pret 43.

Tomēr, kā zināms, rezultātu noteiks štatu elektoru balsu komplekts, un šai ziņā uzmanība pirmām kārtām pievērsta t.s. “battleground states” – „strīdus štatiem”. Vairums štatu visai nemainīgi balso vai nu par republikāņiem, vai demokrātiem, un ir tikai daži, kuros vēlētāju simpātijas no vēlēšanām uz vēlēšanām mēdz mainīties. Dažādi avoti gan piedāvā nedaudz atšķirīgu „strīdus štatu” sarakstu, taču ir vienisprātis, ka vairumā no tiem aptaujās labāks rezultāts ir Džo Baidenam. Ir ticami, ka viņš varētu uzvarēt tādos elektoru balsīm salīdzinoši bagātos štatos kā Pensilvānija un Mičigana, un arī Floridā – vienā no lielākajiem štatiem, kas 2016. gadā ar minimālu pārsvaru nobalsoja par Trampu.

Kopš 1960. gada, kad pirmoreiz notika prezidenta kandidātu teledebates, šim priekšvēlēšanu šovam ir būtiska nozīmē priekšvēlēšanu cīņā. Debašu pirmo raudu 29. septembrī Donalds Tramps pārvērta balagānā, pastāvīgi pārtraukdams savu oponentu ar, lielākoties, personiski mērķētiem izsaucieniem un iebilzdams moderatoram. Tas lika otrā rauda organizētājiem 22. oktobrī apgādāt moderatori Sjūzenu Peidžu ar mikrofona atslēgšanas pogu. Taču arī pats Donalds Tramps, kura novērtējums aptaujās pēc pirmajām debatēm bija nepārprotami vājāks kā Baidenam, šoreiz bija daudz izturētāks un konstruktīvāks. Diskusija koncentrējās uz nozīmīgākajiem politiskās dienaskārtības jautājumiem: rasismu, imigrāciju, klimata pārmaiņām un, protams, koronavīrusa pandēmiju un Trampa un viņa administrācijas rīcību šai situācijā.

Baltkrievija nenorimst

25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Neviena no opozīcijas prasībām – paziņojums par Lukašenko atkāpšanos, politieslodzīto atbrīvošana, spēka struktūru vardarbības pārtraukšana – nav izpildīti. Protesti, kas 25. oktobrī notika Minskā un citur Baltkrievijā, tiek vērtēti kā plašākie kopš neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām augustā. Lēš, ka Minskas ielās pagājušajā svētdienā izgājuši ne mazāk kā 100000 cilvēku. Kā jau ierasts, policijas un armijas spēki daudzviet nosprostojuši ielas un uzbrukuši salīdzinoši mazākām protestētāju grupām, apmētājot ar apdullināšanas granātām, piekaujot un aizturot. Iekšlietu ministrija paziņojusi, ka šai dienā Baltkrievijā aizturēti pavisam 523 cilvēki, no kuriem 352 paturēti apcietinājumā.

Nākamajā dienā, 26. oktobrī, sākās opozīcijas izsludinātais vispārnacionālais streiks. Tā ģeogrāfijā tiek minēti lielie valsts uzņēmumi, tādi kā “Grodno Azot”, Minskas Riteņvilcēju rūpnīca, Minskas autorūpnīca, ledusskapju ražotājs Atlant u.c., tomēr streikojošo tajos ir daži desmiti, vietumis – vairāk par simtu. Diezgan masveidīgi streikos iesaistījušies augstskolu studenti, rīkojot protesta akcijas mācību iestādēs un izejot ielās.

Atbalsta akcijas izvērsuši arī privātuzņēmumi, slēdzoties inventarizācijai, remontiem u.tml. Uzņēmu vadība draud streikojošajiem ar atlīdzības samazināšanu un atlaišanu; daži aktīvisti jau atbrīvoti no darba. Tāpat sākusies studentu atskaitīšana no augstskolām vai caurlaižu anulēšana, liedzot iekļuvi mācību iestādēs. Vakar viens no opozīcijas līderiem, bijušais ministrs un vēstnieks Pāvels Latuško, kurš šobrīd uzturas Polijā, nāca klajā ar paziņojumu par jaunas organizatoriskās struktūras – Tautas antikrīzes pārvaldes – nodibināšanu. Kā paudis Latuško, šī struktūra gatava nākt talkā Svetlanas Tihanovskas štābam un opozīcijas Koordinācijas padomei ar jaunu plānu krīzes strupceļa pārvarēšanai.

Opozīcijas uzvara Lietuvas vēlēšanās

Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti. Partija palielinājusi savu mandātu skaitu par apmēram 40%, iegūstot Seimā 50 vietas, kas ir tās nozīmīgākais panākums kopš 1996. gada. Un apmēram tikpat zaudējusi līdz šim valdošās koalīcijas lielākā partija Lietuvas zemnieku un zaļo savienība, kurai jaunajā Seimā būs tikai 32 mandāti.

Tāpat daļu mandātu zaudējušas arī divas partijas, kuras ilgāku vai īsāku laiku atradās koalīcijā ar lietuviešu zaļzemniekiem, balstot premjerministra Sauļus Skverneļa valdību. Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija zaudējusi 4 vietas no 17, un šis ir tās vēsturiski vājākais sniegums vēlēšanās, savukārt partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija zaudējusi 5 no 8 mandātiem. Šis ir vēlētāju nepārprotams vērtējums agrāko varas partiju darbībai, kam bija raksturīga šķelšanās mazāko koalīcijas partneru rindās un domstarpības par konkrētiem valsts pārvaldes un saimnieciskās darbības jautājumiem. Jau tūlīt pēc vēlēšanām tika publicēta deklarācija par jaunas koalīcijas valdības veidošanu, kurā līdz ar Tēvzemes savienību gatavas iesaistīties liberālās ievirzes partijas Liberālā kustība un Brīvības partija.

Kā domājamā nākamā premjerministre nosaukta ekonomiste, kādreizējā finanšu ministre Ingrīda Šimonīte. Vakar ar savu redzējumu par jaunveidojamās valdības kvalitātēm nāca klajā Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. „Valdībai jābūt ilgtspējīgai, ar stingru politisku atbalstu un spējīgai īstenot reālas, nevis papīra reformas. [..] Sabiedrības, nevis šauru interešu grupu aizstāvība, apņēmība tiekties pēc pārmaiņām izšķirošajās jomās, patiesas rūpes par cilvēkiem, kompetence, atbildīgums un godīgums [..],” teica prezidents.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sazināmies ar latviešiem dažādas Eiropas valstīs: Ievu Rimdžus Itālijā, Lilitu Sukuri Portugālē, Alīnu Āboliņu Vācijā, Līvu Bogdanovu Beļģijā, Aleksi Babuškinu Ukrainā, Ilzi Bērziņu Spānijā, Asnāti Sīmani Francijā un Daci Vinkleri Zviedrija.

Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dinamika teju identiski atkārto t.s. spāņu gripas situāciju pirms simtgades. Toreizējā globālā sērga izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada martā un aprīļa sākumā sasniedza Eiropu, kur strauji izplatījās līdz jūnija beigām, tad noplaka, lai atgrieztos augusta otrajā pusē ar krietni lielāku saslimšanas un arī nāves gadījumu skaitu. Arī pašreizējās pandēmijas otrais vilnis, kas pārņēmis Eiropu kopš augusta nogales, teju visās valstīs nesis jaunus ikdienas saslimšanas gadījumu skaita rekordus.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vairākās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē – dienā atklāto inficēšanās gadījumu skaits vairākas reizes pārsniedz martā un aprīlī fiksēto, savukārt daudzviet Eiropas austrumdaļā – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā un citur – šie rādītāji ir pat desmit un vairāk reižu lielāki.

Īpašs gadījums ir Krievija, kopējā skaita ziņā ceturtā visvairāk inficētā valsts pasaulē, kur arī vasarā saslimstības rādītāji saglabājās samērā augsti, kā arī Rietumbalkānu valstis, kuras piedzīvoja papildu infekcijas vilni arī jūlijā un augusta sākumā. Pozitīva tendence ir tā, ka nāves gadījumu skaits Rietumeiropā joprojām ir daudz mazāks, salīdzinot ar dramatiskajiem skaitļiem gada pirmajā pusē.

Pandēmijas otrais vilnis daudzviet licis atjaunot striktus ierobežojumus. Berlīnē pirmoreiz 70 gadu laikā noteikta komandanta stunda, liekot visiem izklaides un ēdināšanas uzņēmumiem pārtraukt darbu līdz vienpadsmitiem vakarā.

Francijā augstākais drošības līmenis noteikts Parīzē, Lionā, Marseļā un vairākās citās pilsētās un teritorijās, liekot pārtraukt bāru darbību.

Trīs līmeņu drošības pasākumu sistēma ieviesta Anglijā, un augstākais līmenis šobrīd noteikts Mančestrā, Liverpūlē un vairākos citos rajonos Anglijas rietumos un centrālajā daļā. Tāpat papildu drošības pasākumi ieviesti Londonā, Ņukāslā, Lesterā, kā arī Skotijas dienvidu rajonos, tostarp Glāzgovā un Edinburgā, kā arī daudzviet Velsā.

Ārkārtas stāvoklis ar plašiem ierobežojumiem kopš 5. oktobra noteikts Čehijā, jauni ierobežojumi ieviesti Polijā un Slovākijā. Nenoliedzami, šiem ierobežojumiem būs tālāks negatīvs iespaids uz Eiropas Savienības ekonomiku. Kā intervijā franču izdevumam Le Monde atzinusi Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, šī situācija padara nedrošākas savienības ekonomikas attīstības perspektīvas un vairo bažas, ka Eiropai varētu, viņas vārdiem runājot, „pietrūkt spara”.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baltkrievijā aizvadītajā nedēļā risinājušies dažādi notikum: Aleksandrs Lukašenko sestdien, 10.oktobrī, negaidīti ieradās cietumā, lai tiktos ar opozīcijas pārstāvjiem. Pēc tam gan sekoja vardarbīga protestu izdzenāšana un brīdinājumi turpmāk likt lietā pat kaujas ieročus. Bet opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska izteikusi Lukašenko ultimātu, pēc kura sola vēl plašāku nepakļaušanos.

Briselē ir atsākušās sarunas starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību par tālāko sadarbību pēc "Brexit" pagaidu līguma  beigām. Kaut arī jaunu ziņu šobrīd nav, ir neoficiāli mājieni, ka piekāpšanās varētu notikt. Izskatās, ka britu premjera sacītais, ka vienošanās ir jāpanāk līdz 15.oktobrim, vai tādas nebūs, nav akmenī iecirsts solījums.

Bet Eiropa, šķiet, krietni vairāk raizējas par pieaugošo Covid izplatību. Kaut arī politiķi bija apņēmušies striktus karantīnas pasākumus, kādi bija pavasarī, neieviest, izskatās, ka realitāte šo apņemšanos ir sašķobījusi. Eiropas valstis pieņem arvien pamanāmākus ierobežojumus.

Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Aldis Austers.

Breksita sarunas: laiks iet, pretrunas paliek

Šodiena, 15. oktobris, ir datums, kuru britu premjerministrs Boriss Džonsons iezīmējis kā to, kad būtu jānoslēdzas sarunām par Eiropas Savienības un Lielbritānijas tirdznieciskajām attiecībām pēc izstāšanās. Tikām sarunu procesu joprojām bremzē aspekti, kuros neviena no pusēm nav gatava izšķirošajam kompromisam. Galvenie pretstāves punkti šobrīd ir divi: valsts subsīdiju noteikumi un zvejas tiesības. Eiropas Savienība sagaida, ka Lielbritānija pieskaņos privātuzņēmumu atbalsta normas vispārējiem savienības standartiem, tā novēršot negodīgu konkurenci, ko briti uztver kā suverenitātes ierobežojumu. Kas attiecas uz zvejas tiesībām, Lielbritānija nav gatava savienības uzstādījumam „brīva pieeja mūsu tirgum pret tiesībām brīvi zvejot jūsu ūdeņos”.

Pēdējās nedēļas laikā Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē intensīvi mēģinājis pārliecināt vairāku dalībvalstu nozares ministrus zvejas tiesību ziņā būt piekāpīgākiem, taču līdz galam tas nav izdevies. Sarunas ar Lielbritāniju, līdztekus Covid-19 pandēmijai, ir galvenā tēma Eiropas Savienības līderu samitā, kas šodien un rīt notiek Briselē. Samita priekšvakarā no augsta ranga savienības politiķu puses izskanējuši apliecinājumi par pozīcijas vienotību un brīdinājumi britu pusei nemēģināt šķelt šo vienotību, runājot atsevišķi ar dažām bloka dalībvalstīm. Vācijas Eiropas lietu ministrs Mihaels Rots uzsvēris, ka izstāšanās vienošanās un, jo sevišķi, Īrijas-Ziemeļīrijas protokola ieviešana ir savienības nozīmīgākā prioritāte, un atkārtojis vispārzināmo atziņu, ka Lielbritānijai izstāšanās bez vienošanās būs daudz sāpīgāka nekā Eiropas Savienībai.

Baltkrievija: šokējošas sarunas, ierastā brutalitāte

Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko gājiens, 10. oktobrī tiekoties ar apcietinājumā turētajiem opozīcijas līderiem Baltkrievijas VDK izmeklēšanas izolatorā, bija teju šokējošs pārsteigums praktiski visiem. Apmēram četras stundas ilgās sarunas saturs netiek izpausts; atklātībā ļauts parādīties vien fotoattēliem un īsam, grūti saklausāmam līdera monologa fragmentam, kurā tiek piesaukta konstitūcijas reforma, kuru nevarot „uzrakstīt uz ielas”. Viens no konkrētajiem tikšanās rezultātiem izrādījusies atļauja opozicionāram Sergejam Tihanovskim sazvanīties ar sievu Svetlanu, pašreizējo Baltkrievijas opozīcijas redzamāko figūru, kura uzturas Lietuvā. Publiskotajā sarunas ieraksta fragmentā Tihanovskis izsaka aicinājumu būt „skarbākiem” attiecībā pret Lukašenko režīmu. Tikām kādu laiku nepiedzīvotu skarbumu no varas iestāžu puses no izbauda protestētāji Minskas ielās.

Svētdien, kad protesta gājienos Minskā vien piedalījās ne mazāk kā 100 000 cilvēku, pret viņiem atkal tika laistas darbā gumijas lodes, apdullinošās granātas, steki un ūdensmetēji ar iekrāsotu ūdeni. Tika aizturēti daudzi žurnālisti. Nākamajā dienā, kad Minskas ielās izgāja t.s. „senioru marša” dalībnieki – vecāka gadagājuma protestētāji –, Baltkrievijas Kriminālpolicijas priekšnieks Genādijs Kazakevičs, uzstājoties televīzijā, cita starpā paziņoja, ka varas pārstāvji vajadzības gadījumā gatavi izmantot arī letālus ieročus. Viņš izteicās, ka protestu apjoms noplokot, taču tie kļūstot organizētāki un radikālāki; ielās darbojoties „kaujinieki, anarhisti un futbola fani”. Tiek ziņots, ka pēdējās dienās dažviet Minskā uz ielu braucamās daļas tiešām aizdedzināti riepu krāvumi.

Otrdien Svetlana Tihanovska nāca klajā ar opozīcijas Koordinācijas padomes ultimātu diktatoram. Ja līdz 25. oktobrim Lukašenko nepaziņos par atkāpšanos, netiks uzsākta politieslodzīto atbrīvošana un pārtraukta vardarbība pret protestētājiem, valstī tikšot uzsākts vispārējs streiks un ceļu bloķēšana. Par šo draudu īstenojamību gan pagaidām grūti spriest.

Covid-19 vilnis veļas pār Eiropu

Pēc zināma atslābuma vasarā, rudeni Eiropā sagaidām ar jaunu Covid-19 izplatības vilni. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet mūsu platuma grādos sasniegti jauni dienā atklāto infekciju rekordi. Vācijas un arī citu valstu veselības eksperti norāda, ka pie infekciju uzliesmojuma vainojami cilvēki, kas neievēro distanci un nemazgā rokas. Līdz ar jauno infekcijas izplatības vilni, nāk arī jauni ierobežojumi.

Vakar Portugāle uz 15 dienām izsludinājusi ārkārtējo situāciju valstī ar pulcēšanas ierobežojumiem, obligātu masku nēsāšanu kā arī mobilās lietotnes „Stayaway Covid” lietošanu atrodoties ārpus mājām. Francijā no sestdienas stāsies spēkā jauns ārkārtējais stāvoklis, kā arī tiek izsludināta komandantstundu no deviņiem vakarā līdz sešiem rītā Parīzē un vēl astoņās Francijas pilsētās. Čehija paziņojusi, ka ņemot vērā rekordaugstos rādītājus un to, ka valstī inficēto skaits oktobra laikā ir dubultojies, Prāgā būvēs lauka slimnīcas ar 500 gultas vietām.

Arī Polijā domā par lauka slimnīcām, kā arī strādā pie ātrākām medicīnas māsu apmācībām. Spānija uz 15 dienām ir slēgusi bārus un restorānus Katalonijas reģionā. Arī Vācijā stājas spēkā jauni pulcēšanās ierobežojumi, kā arī reģionos, kur inficēto skaits pārsniedz 35 uz 100 000 iedzīvotājiem, obligātas būs maskas visās vietās, kur nav iespējams ievērot distanci. Ziemeļīrijā uz četrām nedēļām slēgti krogi un restorāni, kā arī uz divām nedēļām slēgtas skolas. Stingi ierobežojumi ir spēkā arī vairākos Anglijas un Velsas reģionos.

Tikmēr Pasaules Veselības organizācija ir paziņojusi, ka par spīti milzīgajam spiedienam izstrādāt vakcīnu ātri un lielā daudzumā, jauniešiem jārēķinās, ka viņi varētu tās nesaņemt līdz pat 2022.gadam, jo priekšroka jādod mediķiem un vairāk apdraudētajām sabiedrības grupām.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ar Covid-19 saslimušais ASV prezidents ir sakarsējis daudz emociju. Ar ārstu palīdzību viņam izdevies pagaidām ātri atlabt, bet tas viņu iedrošinājis vēl aktīvāk paust savu skepsi par to, cik bīstams ir vīruss. Tāpat Tramps aktīvi grib iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā, kaut arī pats un liela daļa viņa komandas ir inficēti. 

Vēl runājam par Kirgizstānu. Aizvadītās nedēļas nogalē tur notika parlamenta vēlēšanas. Līdzīgi kā Baltkrievijā, arī tur parādījās aizdomas par plašiem rezultātu viltojumiem, bet te varai nebija tādu resursu, lai apspiestu nākamajā dienā izcēlušos nemierus. Faktiski vienas nakts laikā notika revolūcija.

Notikumus pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku.

Cīņa par Balto namu un ar Covid-19 uzliesmojumu Baltajā namā

Covid-19 ir Donalda Trampa prezidentūru definējošs brīdis, par to pārliecināti vairums politikas vērotāju. Un kopš pagājušās piektdienas, 2.oktobra, Covid-19 ir burtiski pārņēmis Balto namu – pāris dienas pēc pirmajām ASV prezidenta kandidātu debatēm pašreizējais prezidents Donalds Tramps tviterī paziņoja, ka viņam un viņa sievai Melānijai ir atklāts Covid-19. Tās pašas dienas vakarā prezidents publicēja video, paziņojot, ka jūtas labi un ka tiks nogādāts Valtera Rīda slimnīcā. Slimnīcā prezidents pavadīja trīs dienas un izraisīja vairākas sašutuma vētras: svētdien prezidents devās pie saviem atbalstītājiem, kas bija pulcējušies pie slimnīcas. Lai gan prezidents atradās automašīnā un no tās neizkāpa, viņš saņēma virkni pārmetumu par citu cilvēku, proti, savas apsardzes, veselības apdraudēšanu, jo prezidents seju bija aizsedzis ar vien auduma masku.

Vēl lielāku sašutumu izraisīja viņa izrakstīšana no slimnīcas, ko pavadīja prezidenta tvīti ar vārdiem “nebaidieties no Covid. Neļaujiet tam noteikt jūsu dzīvi” un atgriešanās Baltajā namā mediju priekšā novelkot masku un ieejot telpās bez tās, lai gan Tramps vēl nav saņēmis negatīvu Covid-19 testu. Kopumā Trampa tuvāko lokā konstatēti vismaz 34 ar Covid-19 saslimušie un pēc pozitīviem testiem vai kontakta ar saslimušajiem karantīnā nu sēž gan Trampa sabiedrisko attiecību padomnieki, gan arī Pentagona augstākās militārpersonas, gan citi prezidentam pietuvināti cilvēki.

Atgriežoties Baltajā namā, Tramps ātri ķērās pie darba un pāris dienu laikā paziņoja, ka pārtrauc sarunas ar demokrātiem par jaunu ekonomikas stimulu paketi līdz prezidenta vēlēšanām 3.novembrī un aicinot republikāņus koncentrēties uz viņa virzītās Eimijas Baretas apstiprināšanu ASV Augstākās tiesas tiesneses amatā. Paralēli, prezidents tviterī paziņoja, ka Pārstāvju palātai un Senātam būtu nekavējoties jāapstiprina 25 miljardu vērts atbalsts aviokompāniju un 135 miljardu vērts atbalsts mazo biznesu algu atbalstam. Tāpat Tramps paziņoja, ka visiem Afganistānā dienējošajiem, būtu jāatgriežas ASV līdz Ziemassvētkiem.

Protams, nevar nepieminēt arī pagājušajā naktī notikušās viceprezidentu debates, kurās tikās viceprezidents Maiks Penss un senatore Kamala Harisa. Salīdzinot ar iepriekšējās nedēļas prezidenta kandidātu debatēm, šīs bija teju vai garlaicīgas. Abi oponenti, protams, apmainījās ar asiem pārmetumiem, taču kopumā debates bija mierīgākas un cieņpilnākas nekā pirms nedēļas, fokusējoties uz jautājumiem par nodokļu politiku, klimata pārmaiņām, abortu tiesībām un, protams, par cīņu ar Covid-19.

Nemieri Kirgiztānā

Šī ir jau trešā reize 15 gadu laikā, kad vēlēšanas Kirgizstānā beidzas ar nemieriem. Un arī ar varas maiņu. Šajā Vidusāzijas valstī, kurai visapkārt kaimiņos ir autoritāri režīmi, ir, lai arī nestabila, bet vismaz šķietama demokrātija. Svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās startēja 16 partijas, no kurām nākamajā sasaukumā, saskaņā ar provizoriskajiem rezultātiem, būtu iekļuvuši četri saraksti. Trīs no tiem pauduši atbalstu pašreizējam prezidentam. Taču jau tūdaļ pēc rezultātu paziņošanas cilvēki izgāja galvaspilsētas Biškekas ielās.

Plašsaziņas līdzekļos var lasīt žurnālistu teikto, ka tik plaša vēlēšanu rezultātu viltošana Kirgizstānā vēl nav pieredzēta: balsis esot pirktas atklāti un nekaunīgi, bet ierēdņiem skaidri norādīts, par ko balsot. Kaut arī milicija centās protestus apturēt, pārspēks beigās izrādījās cilvēku pusē. Viņi ieņēma parlamenta un arī valsts drošības dienesta ēku. No ieslodzījuma izlaida apcietināto eksprezidentu Atambajevu un faktiski piespieda premjeru atkāpties, bet vēlēšanu komisiju vēlēšanu rezultātus anulēt. Līdz ar to var teikt, ka vienas dienas laikā valstī notikusi revolūcija.

Tomēr situācija nav tik vienkārša. Ne visi ir vienisprātis par tālāko rīcību. Savi atbalstītāji ir arī pagaidām vēl pie varas esošajam prezidentam Sooronbajam Džeenbekovam. Nākamajās naktīs izcēlās grautiņi un sadursmes starp protestētājiem un tiem brīvprātīgajiem, kas sadarbojas ar miliciju, lai novērstu ēku un veikalu demolēšanu. Arī politiski nav konsensusa. Ņemot vērā ļaužu noskaņojumu, daļa pašreizējo deputātu piekrita nominēt premjerministra amatam opozīcijas politiķi Sadiru Džaparovu, kurš neilgi pirms tam tika atbrīvots no ieslodzījuma. Tā kā parlaments bija ieņemts, deputāti sapulcējās viesnīcā. Taču neapmierināto pūlis ielauzās viesnīcā, un Džaparovam nācās bēgt pa sētas durvīm.

Pats Džaparovs uzrunā televīzijā otrdienas vakarā sacīja, ka ierosinās konstitucionālo reformu un prezidenta un parlamenta vēlēšanu sarīkošanu divu līdz trīs mēnešu laikā. Tomēr viņš atzina, ka vēl nav saņēmis atbalstu no koordinācijas padomes, ko izveidojušas vairākas lielākās opozīcijas partijas, un lika noprast, ka starp sabiedrotajiem pastāv domstarpības. Vietējie žurnālisti skaidro, ka opozīciju var sadalīt divās lielās daļās. Vieni pārstāv tos, kuri grib atgūt savulaik zaudēto varu pēc iepriekšējām vēlēšanām, savukārt otri vēlas pilnīgu varas maiņu, lai politikā būtu jaunas sejas un vecie politiķi vairs neatgrieztos.