Britu iekšpolitika, Notikumi Ukrainā. Globālais protestu vilnis.

Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs.

Taivāna – valsts profils

 Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija.

Breksits turpina iestāties.

22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem.

Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti

21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums padarīs grūtāku partijas programmas īstenošanu un liks meklēt sabiedrotos parlamentā. Visdrīzāk par tādiem varētu kļūt sociāldemokrātiskā Jaunā Demokrātiskā partija, kura gan arī zaudējusi daļu līdzšinējo mandātu. Ieguvēji no šīm vēlēšanām ir Kanādas Konservatīvā partija, kura kopējā balsu skaita ziņā pat nedaudz pārspējusi liberāļus, apmēram par piektdaļu palielinot savu pārstāvniecību parlamentā. Konservatīvie šķiet atguvušies pēc radikālā kritiena 2015. gadā, un abu lielāko Kanādas partiju starpā iestājies zināms ietekmes līdzsvars. Visspožākie rezultāti šajās vēlēšanās ir Kvebekas blokam – kreisas ievirzes partijai, kura iestājas par frančvalodīgās Kvebekas provinces atdalīšanos no Kanādas. Pēc smagās krīzes, kuru šī partija piedzīvoja šīs desmitgades pirmajā pusē, Kvebekas separātisti atguvuši trešās lielākās Parlamenta partijas statusu.

Situācija Sīrijā

Kopš 9. oktobrī Turcija uzsāka operāciju „Miera avots”, iebrūkot kurdu spēku kontrolētajā teritorijā Sīrijas ziemeļaustrumos, Turcijas armija un tās sabiedrotie Sīrijas nemiernieku spēki, tā dēvētā Sīrijas Nacionālā armija, ir okupējuši vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru kaimiņvalsts teritorijas. Ziņas par kritušajiem un civiliedzīvotāju upuriem ir atšķirīgas, taču ir skaidrs, ka operācijas rezultātā dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 100 civiliedzīvotāji un vismaz 130 000 devušies bēgļu gaitās. Cita starpā Turcijas atbalstītie kaujinieki nogalinājuši arī Sīrijas kurdu politiķi, Sīrijas Nākotnes partijas ģenerālsekretāri Hevrinu Kalafu. 17. oktobrī, pēc Savienoto Valstu viceprezidenta Maikla Pensa un valsts sekretāra Maika Pompeo sarunām ar Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu tika panākta vienošanās par 120 stundu uguns pārtraukšanu, kuras laikā kurdu spēkiem bija jāatstāj Turcijas iezīmētā apmēram 30 kilometrus platā drošības josla uz dienvidiem no robežas. Tikām jau 13. oktobrī kurdu Sīrijas demokrātiskie spēki vienojās ar Asada valdību par Sīrijas armijas atgriešanos kurdu kontrolētajos rajonos, kuriem draud Turcijas okupācija. Pirmajam uguns pārtraukšanas termiņam tuvojoties beigām, tika izsludināts nākamais – vēl uz 150 stundām. To šoreiz izsludināja Radžips Taijips Erdogans un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc sarunām Sočos 22. oktobrī. Šī vienošanās paredz, ka Turcija saglabā kontroli pār līdz šim okupēto Sīrijas teritoriju, savukārt kurdu vienības tiek atvilktas no šīs teritorijas un no Turcijas dienvidu robežas. Šo atvilkšanu kontrolēs Krievijas un Sīrijas valdības spēki. Tāpat Krievija un Turcija īstenos kopīgu patrulēšanu ap Turcijas noteikto drošības zonu. Turcijas rīcību, iebrūkot Sīrijā, nosodījušas visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, izņemot Ungāriju; daudzas arī ieviesušas sankcijas pret Ankaru. Turciju starptautiski atbalstījušas Pakistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna.

Šodien raidījumā runājam par Taivānu, kā arī sekojam notikumu attīstībai Sīrijā, Lielbritānijā un Kanādā.

Notikumus pasaulē komentē Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Jānis Kapustāns - Vidzemes augstskolas lektors. Telefonintervijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

Polijas vēlēšanu rezultāti

Kā jau varēja sagaidīt, vērojot priekšvēlēšanu aptauju rezultātus, svētdien notikušās Polijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pie varas esošās labēji populistiskās partijas „Likums un Taisnīgums” – dominējošo lomu politiskajā ainavā. Partijas rezultāts parlamamenta apakšpalātas Sejma vēlēšanās – nepilni 44% – ir izcilākais, kādu jebkurš poļu politiskais spēks guvis kopš demokrātijas atjaunošanas 1989. gadā. Tomēr šī ir relatīva uzvara, un „Likuma un Taisnīguma” vara vairs nebūs tik monolīta kā pēc iepriekšējās vēlēšanu uzvaras 2015. gadā. Izmaiņas Sejma partiju struktūrā nosaka to, ka kopējais „Likuma un Taisnīguma” deputātu skaits parlamenta apakšpalātā būs pat nedaudz mazāks nekā iepriekš. Tiesa, vēl vairāk vietu Sejmā zaudējis valdošās partijas galvenais konkurents – liberāli centriskā „Pilsoniskā apvienība”. Galvenie ieguvēji no vietu pārdales ir jaunie politiskie veidojumi: apvienība „Kreisie” un galēji labējā „Konfederācija Brīvība un Neatkarība”. Vēl smagāks ir „Likuma un Taisnīguma” zaudējums parlamanta augšpalātā – Senātā, kura deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta apgabaliem. „Pilsoniskā apvienība” nozīmīgi vairojusi savu senatoru skaitu, un kopumā „Likums un Taisnīgums”, lai gan joprojām ir lielākā frakcija, taču augšpalātā palicis mazākumā. Tas nozīmē, ka vairs neies cauri drastiskā likumu pieņemšana, kādu valdošā partija īstenoja pēc uzvaras 2015. gadā, pakļaujot savai kontrolei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šie vēlēšanu rezultāti pārvilkuši svītru valdošās partijas līdera Jaroslava Kačiņska pirms vēlēšanām paustajām cerībām iegūt parlamentā divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu. Velkot paralēles ar Ungārijā valdošās partijas "Fidesz" lielāko politisko zaudējumu pēdēko desmit gadu laikā – opozīcijas kandidāta uzvaru Budapeštas mēra vēlēšanās – vairāki komentētāji jau min, ka Centrāleiropas labēji populistiskie spēki sāk zaudēt līdzšinējo jaudu.

 

Protesti Katalonijā

Pirmdien uzliesmojušos protestus Katalonijā izraisīja Spānijas Augstākās tiesas lēmums, atzīstot deviņus Katalonijas secesijas kustības līderus par vainīgiem musināšanā uz dumpi un piespriežot viņiem no deviņiem līdz trīspadsmit gadiem cietumā. Vēl trīs katalāņu līderi atzīti par vainīgiem nepakļāvībā likumīgām varas iestāžu prasībām, piespriežot viņiem naudas sodus. Visi notiesātie neatzīst apsūdzības, uzskatot sevi par politieslodzītajiem. Jau drīz pēc sprieduma pasludināšanas Barselonas ielās sāka pulcēties protestētāji, un, viņu skaitam pieaugot, tika apturēta satiksme vairākās Katalonijas galvaspilsētas centālajās ielās. Tāpat protestētāji bloķēja Barselonas starptautisko lidostu, izraisot vairāk nekā 100 avioreisu atcelšanu. Sākās sadursmes ar policiju, kas pēc tumsas iestāšanās kļuva arvien vardarbīgākas, protestētājiem ceļot degošas barikādes. Demonstrācijas un sadursmes ar policiju turpinājušās visas pagājušās dienas ne tikai Barselonā, bet arī citur Katalonijā – Sabadelā, Taragonā, Ļeidā. Vismaz 25 cilvēki arestēti, 74 sniegta medicīniskā palīdzība. Katalonijas prezidents Kims Torra un citi autonomijas valdības pārstāvji aicinājuši protestētājus atturēties no nekārtībām un vardarbības, uzsverot, ka tās var būt par iemeslu Spānijas valdības tiešās pārvaldes ieviešanai Katalonijā. Ar līdzīgiem aicinājumiem nākusi klajā arī Spānijas kreisā valdība, premjerministram Pedro Sančesam solot Katalonijā īstenot „mierīgas pilsoniskas līdzāspastāvēšanas” politiku.

 

Eiropadomes samits

„Mums ir lieliska jauna vienošanās,” - pirms pāris stundām tvītoja britu premjers Boriss Džonsons. Arī EK prezidents Žans Klods Junkers twitterī paziņojis, ka ir panākta jauna -godīga un balansēta- vienošanās. Tas nozīmē, ka saspringtās un sarežģītās sarunu nedēļas pirms kārtējā Eiropadomes samita Briselē, kas sākas šodien, ir vainagojušās ar panākumiem.

Tiesa, izstāšanās līgums vēl jāapstiprina Eiropadomē, Eiropas Parlamentā, protams, arī Lielbritānijas parlamentā. Tur sasaukta sēde jau sestdien, tomēr tas būs jauns izaicinājums Džonsonam, kuram nav vairākuma parlamentā. Turklāt, konservatīvo sabiedrotie - Ziemeļīrijas Demokrātiskā unionistu partija - šorīt paziņoja, ka šo izstāšanās līgumu atbalstīt nevar. Arī leiboristu līderis Džeremijs Korbins paziņojis, ka šo vienošanos nevar atbalstīt, jo tā izklausoties pat sliktāka par Terēzas Mejas panākto.

 

Turcijas armijas iebrukums Sīrijas Kurdistānā

 „Tas paliks vēsturē kā apkaunojums, kā kauna traips amerikāņu reputācijā uz desmitgadēm,” laikraksts The Washington Post citē anonīmu Savienoto Valstu Armijas virsnieku, kurš pēdējos gados dienējis Sīrijā izvietotajos amerikāņu spēkos. 9. oktobrī Turcija uzsāka plašu iebrukumu Sīrijas ziemeļaustrumu rajonos, kurus pēdējos septiņus gadus kontrolē Sīrijas Demokrātiskie spēki – kurdu militārais grupējums, kuru Turcija uzskata par teroristisku organizāciju. Tas notika pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja par reģionā izvietoto amerikāņu spēku atvilkšanu. Kurdu spēki līdz šim bija amerikāņu uzticamākie sabiedrotie cīņā pret radikālo islāmistu grupējumu „Islāma valsts”, un šai militārajai sadarbībai lielā mērā jāpateicas par radikāļu grupējuma sakāvi Sīrijas austrumos. Pašreizējo amerikāņu rīcību kurdi atklāti dēvē par nodevību, un šim viedoklim piekrīt arī daudzi Vašingtonā – ne tikai prezidenta Trampa politiskie pretinieki, bet arī armijas un specdienestu profesionāļi. Pie tam šķiet, ka Turcija met nepārprotamu izaicinājumu savam stratēģiskajam partnerim. Turku spēku sastāvā operējošās Sīrijas kaujinieku vienības bloķējušas galveno transporta maģistrāli, kas savieno Sīrijas ziemeļaustrumos dislocētos amerikāņu spēkus ar to bāzēm Irākā. Vismaz vienā gadījumā turku artilērija apšaudījusi amerikāņu vienību dislokācijas rajonu, un amerikāņu militārpersonas uzskata, ka tā nav bijusi nejaušība, bet gan mājiens, ka viņiem labāk aizvākties un nemaisīties pa kājām. Tāpat šķiet, ka Turcija varētu neievērot sākotnēji deklarēto operācijas mērķi – izveidot 30 kilometrus platu drošības joslu gar savu robežu – un virzīties dziļāk Sīrijas teritorijā, cenšoties galīgi sagraut Sīrijas Demokrātiskos spēkus. Kurdi jau nodēvējuši Turcijas rīcību par genocīdu. Turku uzbrukuma dēļ savas dzīvesvietas jau pametuši apmēram 130 000 civiliedzīvotāju. Sociālajos tīklos parādījies Turcijas atbalstīto kaujinieku uzņemts video, kurā viņi nogalina kādu sagūstītu kurdu. Sāk apstiprināties bažas, ka no kurdu ieslodzījuma vietām varētu izbēgt bijušie „Islāma valsts” kaujinieki un atbalstītāji; tiek ziņots, ka nepilni astoņi simti ar šo radikālo organizāciju saistītu personu jau izmukuši no kādas apsargātas nometnes. Tikām kurdu līderi jau panākuši vienošanos ar Sīrijas valdības spēkiem par kurdu līdz šim kontrolēto teritoriju nodošanu Asada režīma rokās. Vašingtona jau paudusi nosodījumu Turcijas rīcībai Sīrijā. Prezidents Tramps devis rīkojumu ieviest sankcijas pret Turciju, paaugstinot tarifus turku tērauda importam, pārtraucot sarunas par 100 miljardus vērto tirdzniecības līgumu un pakļaujot sankcijām vairākas Turcijas amatpersonas. Tāpat pārtrauktas vairāku ieroču veidu piegādes Turcijai, un līdzīgus ierobežojumus ieviesušas arī vairākas citas NATO valstis. Šīs sankcijas gan tiek dēvētas par pārlieku maigām un maziedarbīgām.

Divas puslodes: par Polijas vēlēšanu rezultātiem, protestiem Katalonijā, Eiropadomes samitu un notikumiem Sīrijā.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūra pētniece Elizabete Vizgunova un  portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks.

Operācija „Miera avots”

Svētdien Baltais nams paziņoja, ka ASV atvilks savus spēkus Sīrijā no Turcijas robežas un neatbalstīs Ankaras ilgi plānoto operāciju Sīrijā. Paziņojums par karaspēka izvešanu no reģiona izsauca asu kritiku pret ASV, tai skaitā no Trampa sabiedroto puses, kas kritizējuši ASV prezidentu, sakot, ka viņš nodod kurdus, kas Sīrijā ASV vadītajā operācijā pret džihādistu grupējumu "Islāma valsts" nesuši lielus upurus.

Turcijas prezidents Radžeps Tajips Erdogans pirmdien pavēstīja, ka Turcija pēc "zaļās gaismas" saņemšanas no ASV prezidenta Donalda Trampa grasās izvērst militāru operāciju pret kurdiem Sīrijas ziemeļos. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo vakar publicētā intervijā „PBS NewsHour” noliedza, ka ASV būtu devusi šādu „zaļo gaismu”, taču norādīja, ka Turcijai ir leģitīmas bažas par drošību. Viņš arī uzvēra, ka ASV prioritāte ir aizstāvēt savu valsti no teroristiem, pat ja tas nozīmē neaizstāvēt kurdu vadītos Sīrijas demokrātiskos spēkus, kas bijuši lojāli ASV sabiedrotie. Pompeo sacīja, ka pēc Trampa un Erdogana sarunas bijis skaidrs, ka ASV spēki Sīrijas ziemeļos ir apdraudēti un tie ir atvilkti, lai tos pasargātu.

Vakar Turcijas prezidents Twitterī paziņoja , ka sākusies Turcijas bruņoto spēku un Sīrijas Nacionālās armijas operācija „Miera avots” pret kurdu kaujiniekiem Sīrijas ziemeļos.  Kurdu vadīto Sīrijas Demokrātisko spēku koordinācijas un militāro operāciju centrs ziņoja par Turcijas reaktīvo iznīcinātāju veiktu militāro 16 mērķu bombardēšanu plašā pierobežas zonā.  Vakar vēlu vakarā sākta arī sauszemes ofensīva.

ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņoja, ka Turcijas uzbrukums kurdu spēkiem Sīrijā ir "slikta ideja" un viņš neatbalsta šo militāro operāciju. Viņš arī norādīja, ka

Turcija tagad ir atbildīga nodrošināt, ka visi gūstā esošie "Islāma valsts" kaujinieki paliek cietumā un ka "Islāma valsts" neatjaunojas nekādā veidā, izskatā vai formā.

Eiropas komisijas tapšanas process

Briselē tuvojas noslēgumam Eirokomisāru amata kandidātu iztaujāšanas process Eiropas Parlamenta komitejās pirms paredzētā balsojuma par jaunizveidoto komisiju 23. oktobrī. Iztaujāšanas kulminācija bija 8. oktobris, kad uz deputātu jautājumiem atbildēja trīs izpildviceprezidentu kandidāti. Šiem komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vietniekiem paredzēts īpašs statuss un kompetence, kas iezīmē nākamā komisijas darbības cikla prioritāros politikas virzienus. Eiropas Tautas partijas pārstāvja Valda Dombrovska portfeļa definīcijas latviskojums varētu būt „Ekonomika cilvēkiem”, respektīvi, „Ekonomika, kas darbojas cilvēku labā”. Dāņu sociālliberāle un grupas „Atjaunot Eiropu” pārstāve Margarēte Vestagere atbildēs par „digitālajam laikmetam atbilstošu Eiropu”, kā arī turpinās pārraudzīt konkurences jomu, ar ko nodarbojas arī pašreizējā Eiropas Komisijā. Savukārt nīderlandiešu sociāldemokrāta un Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses pārstāvja Fransa Timmermansa atbildības joma ir „Eiropas zaļā vienošanās”, proti – viss, kas saistīts ar videi draudzīgāku un ilgspējīgāku politiku.

 Valda Dombrovska noklausīšanos raksturo kā līdzsvarotu un pārliecinošu, bet bez spilgtuma. Margarēte Vestagere sevi demonstrēja kā potenciālu spēcīgas inovatīvas attīstības virzītāju, savukārt Timmermanss – nenoliedzami harizmātiskākais un pieredzējušākais no vietnieku trijotnes – valdzināja ar oratora prasmi un monolītu skatījumu uz savu atbildības jomu.

Tikām vairākiem sākotnēji pieteiktajiem kandidātiem Eiroparlamenta „filtrs” izrādījies par smalku. Juridisko jautājumu komitejas iebildumi bija iemesls Ungārijas tieslietu ministra Lāslo Tročānji un Rumānijas Eirofondu ministres Rovanas Plumbas kandidatūru atsaukšanai. Uz Ungārijas pārstāvim paredzēto Kaimiņvalstu un paplašināšanās komisāra portfeli tagad pretendē diplomāts Olivers Varhelji, savukārt Rumānijai piešķirto transporta komisāra portfeli – eirodeputāts Dans Nika vai Rumānijas Eiropas lietu valsts sekretāre Melānija Gabriela Čota gadījumā, ja komisijas prezidente fon der Leiena uzstās uz dzimumu līdzsvara principa striktu ievērošanu komisijas sastāvā. Abu šo kandidātu iztaujāšana vēl ir priekšā. Tāpat Briselē šodien vēl joprojām tiek iztaujāta Francijas kandidāte industriālās politikas un vienotā digitālā tirgus komisāres amatam Silvija Gulāra. Visos šais gadījumos aizķeršanās iemesli meklējami ne tikai kandidātu personiskajās īpašībās un darbībā, bet arī attiecīgo nacionālo valdību attiecībās ar Eiroparlamentu. Komisāru kandidātu iztaujāšanas procesam būtu jānoslēdzas 17. oktobrī.

 

Trampa administrācijas nesadarbošanās impīčmenta izmeklēšanā

Jau tā saspringtās attiecības starp Balto namu un Kapitoliju kļuvušas vēl sarežģītākas, kad otrdien Valsts Departaments liedza savam padotajam, Savienoto Valstu vēstniekam Eiropas Savienībā Gordonam Saundlendam liecināt Kongresa Trampa impīčmenta izmeklēšanas komitejai. Uz to kongresmeņi atbildēja ar pavēstes nosūtīšanu šim diplomātam, kurš tagad nonācis juridiskās krustugunīs starp vadības pavēli un lukmisko prasību ievērošanu. Pats prezidents Tramps, kura telefonsaruna ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kļuvusi par iemeslu impīčmenta izmeklēšanai, jau nodēvējis to par, angliski sakot, "Kangaroo Court" – politiski motivētu neobjektīvu paraugprāvu. Prezidenta administrācija nosūtījusi Kongresam garu vēstuli, kurā izmeklēšana nodēvēta par nelikumīgu mēģinājumu grozīt 2016. gada vēlēšanu rezultātus un pausta nepieciešamība Kongresam formāli nobalsot par izmeklēšanas uzsākšanu. Likums gan šādu balsojumu neprasa, ko arī norādījusi Kongresa spīkere Nensija Pelosi, raksturojot administrācijas rakstīto kā klaju juridisku nepareizību un faktu slēpšanas mēģinājumu.

Divas puslodes par notikumiem Sīrijas pierobežā un ASV, Eirokomisijas tapšanas procesu.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU pasniedzēja Sigita Struberga.

Komunistiskās Ķīnas septiņdesmitgade

1. oktobrī ar grandiozu militāro parādi un tai sekojošu pilsoņu gājienu Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas 70. gadadiena. Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs un prezidents Sjī Dzjiņpins uzrunāja klātesošos, stāvēdams turpat, kur pirms 70 gadiem režīma pamatlicējs Mao Dzeduns, kad pasludināja tautas republikas nodibināšanu. Dziņpina vārdiem par to, ka nav spēka, kurš varētu satricināt sociālistiskās Ķīnas pozīcijas planētas austrumdaļā, ir visai nopietns segums. Pēdējā desmitgadē Ķīna nepārprotami kļuvusi par pasaules otro spēcīgāko valsti kā ekonomiski, tā militāri. Parādē sociālistiskās impērijas iespējas uzskatāmi demonstrēja jaunākās paaudzes virsskaņas bezpilota lidaparāti un starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Arī Ķīnas ekonomiskā ekspansija, mērķtiecīgi investējot un iegūstot aktīvus visās pasaules daļās, nevienam nav noslēpums.

Par pašu ģenerālsekretāru un prezidentu Sjī mēdz teikt, ka varas koncentrācijas ziņā viņš jau varot mēroties ar pašu priekšsēdētāju Mao. Tomēr ārējās varenības izpausmju fonā vīd nopietnas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Ķīna. Pasaules medijos režīma septiņdesmitgades sakarā tiek tiražēta atziņa, ka neviena no 20. gs. vienpartijas diktatūrām nav nodzīvojusi daudz ilgāk par 70 gadiem; tai skaitā padomju boļševisms, kurš pastāvēja, ja skaita no pašas režīma iedibināšanās 1917. gada novembrī, nepilnus 74 gadus. Ķīnas sociālisms jau sen vairs nav tāds, kādu mēģināja radīt Mao un viņa laikabiedri citās pagājušā gadsimta totalitārajās sistēmās. Šodienas Ķīnā privātpersonas var iegūt bagātību, kāda padomju stila sociālismā nevienam oficiāli nebija ļauta. Padomju pieredze rāda, ka, ieguvuši ekonomiskos resursus, jaunbagātnieki tos agri vai vēlu tiecas konvertēt politiskā ietekmē. Pie tam resursi, kas ļāva Ķīnai veikt grandiozo ekonomisko izrāvienu, – lētais darbaspēks un urbanizācijas iespējas – pamazām izsīkst.

Taču, sevišķi tumšu ēnu pār septiņdesmitgades svinību spozmi met teju četrus mēnešus ilgstošie protesti Honkongā, liekot apšaubīt prezidenta runā slavētā „viena valsts, divas sistēmas” principa veiksmi.

Kamēr Ķīnas kontinentālajā daļā notika svinības par godu komunistiskā režīma 70 gadu jubilejai, Honkongā notika kārtējie protesti. Pirms raidījuma mēs sazvanījām Honkongā dzīvojošo "Quartz" žurnālisti Marī Hoi, lai aprunātos par protestiem un uzzinātu viņas domas par demokrātiskas Honkongas iespējām pastāvēt Ķīnā arī nākotnē.

Mēs redzam ar protestiem šeit, cik grūti tas ir [saglabāt demokrātiju]. Honkongā notiek sadursme starp autoritāru Ķīnu un demokrātisku Honkongu. Tas, kā tas viss izvērtīsies arī būs atbilde uz šo jautājumu. Es esmu optimistiska un cerību pilna, bet, manuprāt, ir grūti paredzēt iznākumu.

Šur un tur pavīd doma par neatkarību, bet protestētāju galvenā prasība ir saglabāt to, kas Honkongai jau ir , un ir nostiprināts konstitūcijā - neatkarīga jurisdikcija, pilsoniskā brīvība, kas nav pieejama un netiek aizsargāta kontinentālajā Ķīnā. Ar neatkarību drīzāk tiek saprasta autonomija, nevis pilnīga atdalīšanās no Ķīnas. 

Starptautiskā uzmanība Honkongai ir milzīga. Daudzi protestētāji, ar kuriem esmu runājusi, redz Honkongu kā frontes līniju šai globālajai cīņai - liberālās demokrātijas un Ķīnas komunistu partijas pārstāvēto vērtību sadursmei. Ja skatās tālāk par protestu virsrakstiem, ir arī protestētāju mēģinājumi panākt Honkongas cilvēktiesību un demokrātijas likumu ASV kongresā. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība protestiem ir bezprecedenta, un daudzi protestētāji tajā jūt atbalstu un iedrošinājumu.

Godīgi sakot, ikdienas dzīve joprojām ir visnotaļ normāla - cilvēki dodas uz darbu, uz skolu, bet, protams, mēs zinām, ka viss ir mainījies. Sabiedriskais transports ir mainījies uz mūžu, cilvēki autobusos ir pārmeklēti pēc protestiem, augustā vilciena stacijā tika piekauti cilvēki, neviens tur nepārbaudīja, vai tie ir protestētāji, vai nē. [..] ir mainījies tas, kā cilvēki domā, kā sarunājas viens ar otru, pat attiecības ar policiju, tas viss ir mainījies. Ja paskatās uz aptauju datiem pēdējos mēnešos, uzticība policijai ir ārkārtīgi samazinājusies kopš protestu sākuma. Var redzēt, ka policijas spēku virzienā virmo daudz dusmu par, kā daudzi uzskata, pārmērīgu spēka lietošanu.

Ukrainas piekrišana „Šteinmeiera formulai”

Kā kļuva zināms otrdien, Minskā notiekošo Trīspusējās kontaktgrupas sarunu dalībnieki – Krievijas, Ukrainas un EDSO pārstāvji – piekrituši t.s. „Šteinmeiera formulai” procesā, kurā separātistu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos tiek piešķirts īpašs statuss, kuru tām paredz Minskas vienošanās. „Formulas” akceptēšana bija Krievijas nosacījums, lai tiktu atjaunotas sarunas t.s. „Normandijas formātā” – ar Ukrainas, Krievijas un Francijas prezidentu un Vācijas kanclera piedalīšanos. Risinājums, kuru savulaik ierosināja toreizējais Vācijas ārlietu ministrs un tagadējais prezidents Franks Valters Šteinmeiers, paredz, ka īpašais statuss ir spēkā īslaicīgi, bet tiklīdz separātiskajās teritorijās noslēgušās vietvaras vēlēšanas, un kļūst pastāvīgs tad, ja EDSO novērotāji atzīst šīs vēlēšanas par demokrātijas standartiem un Ukrainas likumdošanai atbilstošām. Daudzi Ukrainā uzskata „Šteinmeiera formulas” akceptēšanu par nepieņemamu piekāpšanos, pat kapitulāciju Maskavai. Viņuprāt šī formula pieļauj vēlēšanas Krievijas karaspēka un bruņoto separātistu kontrolētā teritorijā, kur Ukrainas likumi praksē nedarbosies; ka Ukraina, piešķirot separātiskajam reģionam īpašo statusu, uzņemsies saistības, taču kontroli pār šīm teritorijām un savu austrumu robežu tā arī neiegūs. Kijevā un citās Ukrainas pilsētās jau sākušās protesta akcijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka nekādu vēlēšanu „Krievijas automātu stobru priekšā” Donbasā nebūšot. Arī daudzi eksperti uzskata, ka „Šteinmeiera formulas” akceptēšana ir tikai principiāla piekrišana konkrētam risinājumam, kas reālu nozīmi iegūs tikai tad, kad tiks iekļauts vispārējā Minskas vienošanos īstenošanas plānā. Pagaidām nav skaidrs, kad minētās vietvaru vēlēšanas separātistu kontrolētajos rajonos varētu notikt, un, ļoti iespējams, to sarīkošana atdursies pret Krievijas militārās klātbūtnes problēmu.

 

Džonsona jaunais breksita plāns

Mēs pametam Eiropas Savienību 31. oktobrī, lai notiek, kas notikdams. Pabeigsim breksitu! Mēs to varam, mums tas jāizdara un mēs to izdarīsim, lai gan padošanās likums mums neatvieglo šo uzdevumu.

Tā sacīja britu premjerministrs Boriss Džonsons, vakar uzstādamies ar noslēguma runu Konservatīvo partijas konferencē Mančestrā. Piesauktais „padošanās likums” ir Parlamenta 4. septembrī pieņemtais lēmums, kas liek premjeram lūgt Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu, ja līdz 31. oktobrim neizdotos panākt vienošanos par izstāšanās noteikumiem. Savus jaunos priekšlikumus izstāšanās nosacījumiem Džonsons vakar nosūtīja Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram un citām Eiropas Savienības institūcijām. Plāna būtība ir: Ziemeļīrija vēl vismaz līdz 2025. gadam saglabātu vienotus preču un pakalpojumu standartus ar Īrijas Republiku, tātad arī ar Eiropas Savienību, taču līdz ar pārējo Lielbritāniju pamestu savienības muitas ūniju. Attiecīgi uz Ziemeļīrijas un Īrijas robežas netiktu kontrolēti preču kvalitātes standarti, taču preces varētu tikt muitotas. Pamatā tas notiktu elektroniski, uz robežas darbotos tikai daži muitas punkti, kas faktiski nenozīmētu robežas slēgšanu. Par šī statusa saglabāšanu reizi četros gados lemtu Ziemeļīrijas parlaments. Uzstājoties Mančestrā, Džonsons paziņoja, ka šis esot pēdējais piedāvājums Eiropas Savienībai, un alternatīva tam ir tikai bezvienošanās izstāšanās. Kā zināms, tomēr nav britu premjera spēkos īstenot izstāšanos „lai notiek, kas notikdams”. Viņam jāsaņem Briseles piekrišana saviem priekšlikumiem vai arī jāpilda Parlamenta lēmums un jālūdz izstāšanās atlikšana. Eiropas Savienības viedoklim izšķiroša, visdrīzāk, būs Īrijas Republikas nostāja.

Komunistu režīmam Ķīnā 70, Honkongas protesti. Zelenskis piekrīt "Šteinmeiera formulai" par Donbasu. Džonsona jaunais breksita plāns.

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns, RSU studente - Aleksandra Voronova un vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra.

Pāvela Ustinova lieta

3. augustā notika krass pavērsiens maskavieša, 23 gadus jaunā aktiera Pāvela Ustinova liktenī. Kā apgalvo pats Ustinovs, sagadīšanās dēļ viņš todien atradies Tveras bulvārī, kur notikusi nesankcionēta protesta akcija. Klātesošo žurnālistu uzņemtajos kadros redzams, ka jaunais cilvēks stāv un raugās mobilā telefona ekrānā, kad pie viņa metas četri pilnībā ekipēti Krievijas Nacionālās gvardes kareivji un mēģina viņu sagrābt un notriekt gar zemi. Tas izdodas ne uzreiz – Pāvels vispirms izraujas, atlec malā un, šķiet, mēģina bēgt, taču ceļu viņam aizšķērso vēl vairāki policisti, un gvardi aktieri sagrābj, nogāž zemē, iekausta ar stekiem un aiztur. Notikušā rezultātā Pāvels Ustinovs tika apsūdzēts mērķtiecīgā kaitējumā gvardam Aleksandram Ļjaginam, kuram viņš aizturēšanas brīdī it kā izmežģījis plecu. Prokuratūras ieskatā tādējādi aktieris sagādājis gvardam „morālas ciešanas un miesas bojājumus”, kā arī „pazemojumu viņa godam un profesionālajai cieņai”. Apsūdzība pieprasīja Ustinovam sešu gadu cietumsodu, un 16. septembrī pirmās instances tiesa viņam piesprieda 3½ gadus kolonijā. Tiesnesis Aleksejs Krivoručko, kurš, starp citu, līdzdarbojies arī auditora Magņitska prāvā un iekļauts attiecīgajā sankciju sarakstā, atteicās noskatīties videoierakstus, kas liek apšaubīt apsūdzības versiju. Tomēr varas iestādes, acīmredzot, nebija rēķinājušās ar sabiedrības reakciju. Par savu amata brāli iestājās daudzi aktieri, tai skaitā slavenības; viņiem pievienojās literāti, garīdznieki un citi sabiedrībā pazīstami ļaudis, prasot pārskatīt ne vien Ustinova, bet arī citu tā sauktajā „Maskavas lietā” notiesāto spriedumus. Visbeidzot reaģēja arī oficiozā Krievija: par Ustinova sprieduma netaisnīgumu un pārlieko bardzību izteicās, starp citiem, varas partijas „Vienotā Krievija” Ģenerālpadomes sekretārs Turčaks un Nacionālās gvardes komandieris Zolotovs. Galu galā arī Krievijas Ģenerālprokuratūra 19. septembrī iesniedza oficiālu lūgumu noteikt Pāvelam Ustinovam ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, un 20. septembrī viņš tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma. Lietas atkārtota izskatīšana paredzēta šodien, un var cerēt, ka Ustinova gadījumā tiks pieņemts attaisnojošs spriedums. Vai līdzīga attīstība varētu notikt arī citu „Maskavas lietā” apsūdzēto un jau notiesāto gadījumā – tas ir jautājums, kuru šobrīd uzdod daudzi pasaules mediji. Kā zināms, pēc apsūdzībām par pārkāpumiem šovasar Maskavā notikušo protestu laikā notiesāti septiņi cilvēki, saņemot divus līdz piecus gadus ilgus cietumsodus, savukārt septiņas lietas vēl atrodas izmeklēšanas stadijā.

 

Impīčments Trampam

24. septembra vakarā Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi paziņoja par oficiālu impīčmenta procesa uzsākšanu pret prezidentu Donaldu Trampu. Iemesls ir 25. jūlija telefonsaruna starp Trampu un nesen ievēlēto Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Sarunas detaļas, kas piesaistījušas amerikāņu specdienestu uzmanību un vēlāk kļuvušas zināmas presei, liek domāt par mēģinājumu iesaistīt Ukrainas pusi prezidenta priekšvēlēšanu cīņā, proti – Tramps vairākkārt šīs sarunas laikā devis Zelenskim mājienus par nepieciešamību izmeklēt jurista Hantera Baidena darbību Ukrainā. Hantera Baidena tēvs ir Džo Baidens – bijušais Savienoto Valstu viceprezidents un ticamākais Demokrātu partijas kandidāts nākamajās prezidenta vēlēšanās; respektīvi – Trampa bīstamākais konkurents. Hanters Baidens savulaik ieņēma amatu Ukrainas lielākajā privātajā dabasgāzes ieguves kompānijā „Burisma”, kuras darbības tikušas izmeklētas, gan neatklājot nekādus likumpārkāpumus. Telefonsarunā, kuras aptuvenu stenogrammu vakar publiskoja Baltā nama mājaslapa, prezidents Tramps norāda, ka, viņaprāt, būtu vēlams atgriezties pie Baidenu darbības izmeklēšanas Ukrainā. Stenogramma neapstiprina aizdomas par tiešiem draudiem pretējā gadījumā apturēt amerikāņu palīdzību Ukrainai, taču visai divdomīgi šai kontekstā izskatās šīs palīdzības iesaldēšana neilgi pirms minētās telefonsarunas. Palīdzības piešķīrumi tika atsākti 11. septembrī, un prezidents Tramps iesaldēšanu skaidrojis ar vēlmi pamudināt citas valstis aktīvāk palīdzēt Ukrainai. Savienoto Valstu prezidenta impīčmenta procedūras iemesls var būt ne vien tieši likumpārkāpumi, bet arī neētiska rīcība vai sava stāvokļa izmantošana personiskās interesēs.

 

Rietumi un Baltkrievija – attiecību atkusnis.

Apmēram pirms desmit gadiem Baltkrievija tika dēvēta par pēdējo Eiropas diktatūru, kuras attiecībās ar Rietumu demokrātijām valdīja pamatīgs sasalums. Kopš gadu tūkstošu mijas autoritārais Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko arvien acīmredzamāk cementēja savu varu ar nedemokrātiskiem līdzekļiem – krasām represijām pret opozīciju un varas resursu izmantošanu vēlēšanās. Pastāv aizdomas par vairākām režīma organizētām opozicionāru slepkavībām 1999. un 2000. gadā. Tas izraisīja Rietumu reakciju – arvien pastiprinātu sankciju ieviešanu, tai skaitā pret prezidentu Lukašenko un viņam pietuvināto personu loku. Baltkrievija atbildēja, cita starpā radikāli samazinot amerikāņu diplomātiskās pārstāvniecības lielumu Minskā. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši pretēju tendenci Baltkrievijas un Rietumu attiecībās. Lūzuma punkts bija Baltkrievijas norobežošanās no Krievijas agresijas pret Ukrainu – Krimas aneksijas neatzīšana un aktīva vidutājība noregulējuma meklējumos. Kā zināms, tieši Minskā tika pieņemta vienošanās noregulējumam Austrumukrainā, kas gan joprojām nav īstenota. 2015. gadā Baltkrievija atbrīvoja visus politieslodzītos, kopš tā laika tiek atzīmēta cilvēktiesību un preses brīvības situācijas uzlabošanās, lai gan šai ziņā Lukašenko režīms joprojām paliek attiecīgo reģistru zemās pozīcijās. Reaģējot uz to, Savienotās Valstis un Eiropas Savienība nedaudz mīkstinājušas sankcijas, savukārt Minska šī gada janvārī būtiski palielināja atļauto amerikāņu diplomātu skaitu valstī. Arī Eiropas Savienības oficiālās institūcijas atzīst nozīmīgu progresu dialogā ar Baltkrieviju, tai skaitā cilvēktiesību un brīvību ziņā. Brisele norāda uz aktīvu Minskas dalību Austrumu partnerības procesā un Eiropas Savienības atbalstu Baltkrievijas centieniem iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tomēr Baltkrievijas starptautiskajā pozīcijā joprojām dominē ciešas saiknes ar Maskavu. Oficiāli joprojām ir spēkā 1999. gada līgums par Krievijas un Baltkrievijas konfederācijas izveidi, un pēdējos gados šai jautājumā vērojama nozīmīgāka ieinteresētība no Maskavas puses. Izskan versijas, ka šādas valsts izveide varētu būt iespēja Vladimiram Putinam palikt pie varas Kremlī arī pēc tam, kad 2024. gadā viņam būtu jāpamet Krievijas prezidenta postenis. Baltkrievijas parāds Krievijai ir 630 miljoni dolāru, un, lai to nomaksātu, Minska pašreiz mēģina aizņemties 600 miljonus no Ķīnas. Regulāru nervozitāti tuvākajās kaimiņvalstīs izraisa arī Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības, ciktāl potenciāla konflikta gadījumā tieši caur Baltkrieviju būtu sagaidāms Krievijas armijas trieciens, nolūkā iegūt sauszemes sakarus ar Kaļiņingradas apgabalu un izolēt Baltijas valstis.