Divas puslodes

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par grūti nākušajiem lēmumiem par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu un naudu Eiropas ekonomikas atveseļošanai pēc Covid 19 izraisītās krīzes. Eiropas Savienības līderi cīnījās gandrīz 90 stundas, kamēr spēja vienoties par budžetu nākamajiem septiņiem gadiem un ekonomikas atlabšanas programmu, kopā aptuveni 1,8 triljonu eiro apmērā.

Tikmēr Baltkrievijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko 9.augusta vēlēšanās kandidēs uz sesto termiņu. Tā kā Lukašenko konkurenti ir arestēti vai nav pielaisti vēlēšanām, opozīcija apvienojusi spēkus un prezidenta amatam virza Svetlanu Tihanovsku – Baltkrievijā apcietinātā blogera Sergeja Tihanovska sievu. Viņas atbalstam Minskā svētdien,19.jūlijā, sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku.

Raidījumā pievēršamies arī prezidenta vēlēšanām ASV, līdz kurām palikuši trīsarpus mēneši. Cīņa starp pašreizējo prezidentu Donaldu Trampu un viņa konkurentu demokrātu kandidātu Džo Baidenu kļūst arvien sīvāka. Bijušā ASV viceprezidenta pozīcijas kļuvušas spēcīgākas.

Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem studijā komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns.

Runājot par ES budžetu, sazināmies ar biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidentu Andri Gobiņu un Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri.

Analizējot notikumus Baltkrievijā, sazināmies ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku.

„Čību revolūcija” Baltkrievijā

Kārtējām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā jānotiek 9. augustā, un, saskaņā ar režīma plānu, tām jābūt vien kārtējam Vladimira Lukašenko varas leģitimācijas rituālam. Kopš uzvaras 1994. gadā, kad, pēc starptautisko cilvēktiesību organizāciju atzinuma, Baltkrievijā notika pēdējās brīvās vēlēšanas, Lukašenko nemainīgi ir varas virsotnē un šobrīd pretendē uz sesto piecgadu termiņu. Tomēr priekšvēlēšanu process nesis ilggadējajam vadonim vairākus nepatīkamus pārsteigumus, kas likuši runāt par iespējamu viņa varas beigu sākumu.

Pirmkārt, te jāmin baņķieris, “Belgazprombank” valdes priekšsēdētājs kopš 2000. gada Viktors Babariko. Finansists un mecenāts paziņoja par savu kandidēšanu maija vidū, mēneša laikā savācot apmēram pusmiljonu atbalstītāju parakstu, kas ir absolūts opozīcijas kandidāta rekords Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu vēsturē. 11. jūnijā Baltkrievijas Valsts kontrole sāka izmeklēšanu pret “Belgazprombank” vadību, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kukuļdošanu, tas viss – lielos apmēros. 18. jūnijā tika arestēts pats Babariko un viņa dēls un priekšvēlēšanu štāba vadītājs Eduards. Arestēti pavisam 20 bankas esošie un bijušie darbinieki, un ar izmeklēšanu nodarbojas Valsts drošības komiteja. Kā galvenā krimināllietas epizode tiek minēta vairāk nekā 430 miljonu dolāru aizpludināšana no “Belgazprombank” uz kādu no Latvijas bankām. Babariko arests izraisīja plašas demonstrācijas Minskā un citur.

Otrs esošā prezidenta konkurents, kuru arī vara neitralizējusi ar kriminālvajāšanas līdzekļiem, ir populārais blogeris no Gomeļas Sergejs Tihanovskis. Viņš atrodas ieslodzījumā kopš 29. maija, kad tika aizturēts piketa laikā, un 1. jūlijā viņam tika piespriests 15 diennakšu arests par nepakļaušanos milicijas darbiniekiem. Pret Tihanovski ierosinātas vairākas krimināllietas, un jūnijā notikušajā kratīšanā viņa mātes vasarnīcā it kā atrasti 900 000 dolāru. Tieši Tihanovskis radījis opozīcijas kampaņas tēlu, kas nepatīkami aizskar prezidentu Lukašenko – ūsaino tarakānu, ar kuru beidzot jātiek galā, noklapējot ar čību.

Pašreizējie protesti Baltkrievijā jau nodēvēti par „Čību revolūciju”. Kad kļuva skaidrs, ka arestētajam Tihanovskim nebūs iespējas balotēties, savu kandidatūru vēlēšanās pieteica viņa sieva Svetlana Tihanovska.

Vēl vienu spēcīgu opozīcijas kandidātu, bijušo diplomātu Valēriju Cepkalo, vara „atsijāja” ar ierasti banālo paņēmienu – atzīstot par nederīgiem daļu no viņa savāktajiem parakstiem.

Pēdējais pavērsiens šai sāgā ir paziņojums par vadošo opozīcijas kandidātu spēku apvienošanu Svetlanas Tihanovskas atbalstam. Par ikonisku jau kļuvusi fotogrāfija ar trīs dāmām, kuras uzdrīkstējušās stāties pretī Baltkrievijas diktatoram: prezidenta kandidāti Svetlanu Tihanovsku, Valērija Cepkalo sievu Veroniku un Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba pārstāvi Mariju Koļesņikovu.

ES līderi panāk vienošanos par ekonomikas atveseļošanās plānu

Pēc teju 90 stundu ilgā ES līderu samita agrā otrdienas rītā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tvitterī paziņoja, ka ir panākta vairāk nekā 1,80 triljonus eiro vērta vienošanās. Pēc ilgām un smagām sarunām visu 27 valstu līderi atrada kompromisu, lai vienotos par ES atjaunošanas fonda izveidi un nākamo daudzgadu budžetu, iekļaujot arī strīdīgo jautājumu par likuma varas ievērošanas saistīšanu ar ES fondu līdzekļu izmaksāšanu. Šim punktam, protams, skaļi iebilda Polija un Ungārija, kuras uzskata, ka tā ir vēršanās pret abām valstīm, taču samita beigās abas puses pasludināja uzvaru. Šī vienošanās ir vēsturiska arī ar to, ka pirmo reizi ES valstis kopā plāno aizņemties tik lielu summu – 750 miljardus eiro, turklāt liela daļa fonda – vairāk nekā 312 miljardi – pie valstīm nonāks grantu, nevis aizdevumu veidā.

Lai arī līderu vienošanās ir ļoti būtisks solis uz priekšu, arī priekšā vēl ir sarežģītas sarunas, īpaši par daudzgadu budžetu. No līdzšinējā sarunu procesa atstumti ir jutušies Eiropas Parlamenta deputāti, kuriem jādod gala vārds gan par to, kā naudu ieguldīsim, lai atgūtos no krīzes,gan par daudzgadu budžetu. Daudzi deputāti iebilst pret esošo fondu samazināšanu, vēlas skaidrākus noteikumus likuma varas ievērošanas un ES fondu izmaksas jautājumā, kā arī vēlas redzēt lielākus pašas savienības ieņēmumus, piemēram, digitālā nodokļa ieviešanu, kas attiecīgi varētu arī palīdzēt atmaksāt naudu, ko visi kopā plānojam aizņemties.

Tramps pret Baidenu – maz iepriecinoša esošajam prezidentam

Kā rāda jaunākie mediju veikto aptauju dati, esošais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps arvien pamanāmāk atpaliek no sava sāncenša, Demokrātu partijas kandidāta Džo Baidena. Vidēji kopš marta Baidena pārsvars pieaudzis par 3 procentpunktiem, respektīvi, no 6 līdz 9%, taču atsevišķas aptaujas rāda pat 11% atbalsta deficītu esošajam prezidentam.

Kā savā analītiskajā rakstā norāda raidsabiedrības NBC komentētājs Deivids Vasermans, Baidena pārsvars nozīmīgi audzis pirmām kārtām izglītotu baltādaino profesionāļu – tradicionālo Amerikas savrupmāju priekšpilsētu iedzīvotāju – vidē. Šī tendence pamanīta arī Trampa priekšvēlēšanu štābā, un kā prezidenta izteikumos, tā aģitācijas materiālos iezīmējies motīvs „Demokrāti sagraus jūsu priekšpilsētu”. Kādā klipā tēlota kundze gados, kuras mājās iebrūk laupītājs, taču policija uz kundzes zvaniem neatbild, jo, lūk, sliktie demokrāti ir apcirpuši likumsargu budžetu. Tomēr analītiķis pauž šaubas, vai šāda brutāla propaganda būs uzrunājoša samērā intelektuālajam un tolerantajam priekšpilsētu iedzīvotājam.

Tāpat Tramps zaudējis savu pārsvaru gados vecāko vēlētāju vidū, kas nodrošināja daļu no viņa panākumiem iepriekšējās vēlēšanās. Kā samērā pārsteidzošs fakts tiek atzīmēts esošā prezidenta popularitātes pieaugums melnādaino un Latīņamerikas izcelsmes vēlētāju vidū, taču tas ir tikai relatīvs pieaugums, un abās grupās Demokrātu kandidātam joprojām ir būtisks pārsvars.

Donalda Trampa „stiprā pils” joprojām ir baltādainie bez augstākās izglītības, pamatā – darba ņēmēji un mazie uzņēmēji, taču šīs grupas proporcionālā daļa vēlētāju kopskaitā rūk demogrāfisko un sociālo procesu rezultātā, un starpība ar iepriekšējām vēlēšanām šai ziņā varētu būt 7%.

Intervijā, kuru Donalds Tramps svētdien sniedza telekanāla “Fox News” žurnālistam Kristiānam Volesam, viena no spilgtākajām epizodēm bija viņa apgalvojums, ka viņš pārspētu Džo Baidenu spriestspējas testā. Tas no jauna saasinājis debates par abu kandidātu vecuma ietekmi uz viņu spējām vadīt un pieņemt lēmumus. Kā zināms, Donalds Tramps šobrīd ir 74, savukārt Džo Baidens – 77 gadus vecs. Kā savā sižetā atzīmējis telekanāls CNN, kā vienā, tā otrā gadījumā nākamajās prezidenta vēlēšanās gaidāms rekords: Džo Baidens kļūtu par vecāko ievēlēto, savukārt Donalds Tramps – par vecāko uz otro termiņu pārvēlēto prezidentu Savienoto Valstu vēsturē.

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Polija turpina esošo kursu. Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Andžejs Duda, kurš tikai par diviem procentiem apsteidzis Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Uzvara paliek uzvara, bet kā pārvaldīt tik sašķeltu valsti, kāda šobrīd ir Polija un kurš varētu būt patiesais vēlēšanu uzvarētājs.

Serbija un Kosova atsāk dialogu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Briselē ir atsākušās Serbijas un Kosovas līderu tiešās sarunas. Kosova ir atteikusies no tirdzniecības ierobežojumiem, paverot ceļu diskusijām par abu pušu turpmākajām attiecībām. Vai varam gaidīt, ka Serbija jelkad atzīs Kosovas vienpusēji pasludināto neatkarību un vai tas veicinās gan pašas Serbijas, gan Kosovas iespējamo tuvināšanos Eiropas Savienībai?

Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā. Kopš jūlija sākuma pavisam nemierīga situācija ir izveidojusies uz Armēnijas un Azarbaidžānas robežas. Tur bruņotās sadursmēs bojā gājuši no vairākiem desmitiem līdz, iespējams, vairākiem simtiem militārpersonu, atkarība, no kuras valsts pozīcijas skatās. Kas šoreiz bijis par pamatu gadu desmitiem ilgā konflikta uzliesmojumam un cik nopietni jāuztver protestētāju saukļi iesaistīties atklātā karā. Bet varbūt šī ir ārēja provokācija?

Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, politoligs Jānis Kapustāns un vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts.

Serbija un Kosova atsāk dialogu

Šodien Briselē paredzēta klātienes tikšanās starp Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas premjerministru Avdullu Hoti. Līdz ar to ir atsācies dialogs, kas 2018. gadā pārtrūka pušu nesamierināmo pozīciju dēļ. Kā zināms, pamatā albāņu apdzīvotā Kosova ieguva de facto neatkarību 1999. gadā pēc tam, kad NATO bombardēšanas kampaņa bija piespiedusi Serbiju atvilkt savus spēkus no autonomās provinces. Serbija joprojām kategoriski atsakās atzīt Kosovas neatkarību un bloķē tās mēģinājumus pievienoties starptautiskām organizācijām, savukārt Kosova nepiekrīt iespējamai oficiālai robežu maiņai, atsakoties no Serbijas kontrolētajiem un serbu apdzīvotajiem apgabaliem. Nepārprotamu grūdienu sarunu procesa atsākšanai deva Savienoto Valstu administrācijas, konkrētāk – prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijas un Kosovas miera sarunām un Nacionālās izlūkošanas direktors Ričards Grenels. Viņa un Trampa administrācijas darbību šai ziņā daudzi gan kritizē, norādot, ka amerikāņi izdarījuši spiedienu uz Kosovu, lai piespiestu to atsākt dialogu, kā arī atstūmuši no tā Eiropas Savienības pārstāvjus, kuriem ir Apvienoto Nāciju mandāts vidutājībai sarunās.

Tāpat tiek norādīts, ka Trampa administrācija mēģinājusi maksimāli izmantot subjektīvo momentu, satuvinot abu pušu līderus – Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas prezidentu Hašimu Tači. Abiem līderiem tiek pārmestas autoritāras tendences, pie kam Tači, iesaistoties sarunās par iespējamu izlīgumu ar Serbiju, ir pārkāpis savas konstitucionālās pilnvaras. Martā uz to norādīja Kosovas toreizējais premjerministrs Albins Kurti, drīz pēc tam zaudējot amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Amerikāņu aktivitātes izraisīja Serbijas galvenās sabiedrotās Krievijas nervozu reakciju, ārlietu ministram Sergejam Lavrovam noradot, ka bez Kremļa akcepta nekādas vienošanās par Kosovu nebūs. Sūtņa Grenela virzītais process teju vaiņagojās ar Vučiča un Tači tikšanos Baltajā namā jūnija nogalē, taču dažas dienas pirms tam Speciālā starptautiskā prokuratūra noziegumu izmeklēšanai Kosovā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir sastādīts apsūdzības raksts par kara noziegumiem vairākiem augsta ranga Kosovas politiķiem, tai skaitā Tači. Plānotā tikšanās nenotika, taču process neapsīka un šobrīd ir atgriezies konvencionālajā ietvarā ar Eiropas Savienību kā vidutāju.

Armēnija un Azerbaidžāna – gruzdošā konflikta uzliesmojums

Saknes konfliktsituācijai Aizkaukāzā starp kaimiņvalstīm Armēniju un Azerbaidžānu meklējamas pirms simts gadiem, kad abas nācijas, tobrīd mēģinādamas iedibināt savu nacionālo valstiskumu, vilka robežas etniski neviendabīgajā teritorijā. Lielā mērā kaimiņtautu nesaskaņas bija iemesls tam, ka reģions tolaik nonāca Padomju Krievijas kontrolē. Procesā, kurā nozīmīga loma bija toreizējam Padomju Savienības tautas komisāram nacionalitāšu jautājumos Josifam Staļinam, armēņu kompakti apdzīvotais Arcahas reģions nonāca Azerbaidžānas sastāvā kā Kalnu Karabahas autonomā republika.

Sabrūkot Padomju Savienībai, atsākās Arcahas armēņu mēģinājumi apvienoties ar Armēniju, kas noveda pie konflikta eskalācijas līdz pilnvērtīgai karadarbībai laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Armēnijas bruņotie spēki un Arcahas brīvprātīgo vienības ieņēma ne vien bijušo autonomiju, bet arī apmēram 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus tās. Ar Krievijas starpniecību tika panākts pamiers un sāktas sarunas, kas turpinās joprojām, periodiski notiekot pamiera pārkāpumiem. De jure Armēnijas kontrolētā teritorija joprojām uzskatāma par piederīgu Azerbaidžānai.

Līdz šim nopietnākā iesaldētā konflikta eskalācija bija 2016. gada aprīlī, kad četru dienu laikā abās pusēs gāja bojā apmēram pa simtam karavīru. Kopš pagājušās svētdienas pienāk ziņas par jaunu konflikta uzliesmojumu, šoreiz ārpus tiešās Kalnu Karabahas konflikta zonas – pie abu valstu robežās uz ziemeļiem no tās. Puses apsūdz viena otru civilo objektu artilērijas apšaudēs, kam sekojusi karadarbības aktivizēšanās, izmantojot tankus, raķešu ieročus un dronus. Abās pusēs ir kritušie, tai skaitā Azerbaidžānas armijas ģenerālis Polads Hašimovs un vairāki citi azerbaidžāņu un armēņu virsnieki.

Polija turpina esošo kursu

Aizvadītajā svētdienā notikušās prezidenta vēlēšanas Polijā nesa uzvaru esošajam valsts galvam Andžejam Dudam, kurš ar 51% vēlētāju balsu pārspēja savu sāncensi – Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Līdz ar to izplēnējušas Polijas liberālās opozīcijas cerības mainīt līdzšinējo pie varas esošās partijas „Likums un taisnīgums” kursu, kura ietvaros, cita starpā, izpildvaras kontrolei tiek pakļauta tiesu vara.

Kā zināms, šī virzība jau izpelnījusies asu kritiku no starptautisko cilvēktiesību organizāciju un Eiroparlamenta puses; Eiropas Komisijai uzsākot izmeklēšanas procedūru par likuma varas apdraudējumu Polijā. Ar minimālu vairākumu, kas pagājušā gada vēlēšanās tika iegūts Seimā, un sev lojālo prezidentu Dudu partijas „Likums un taisnīgums” rokās paliek nepieciešamie instrumenti savas politikas tālākajai īstenošanai.

Priekšvēlēšanu kampaņa, kurā esošais prezidents nekautrējās izmantot varas kontrolei jau pakļautos sabiedriskos medijus kā propagandas rīku, nozīmīgs akcents tika likts uz tradicionālo vērtību sargāšanu, pozicionējot savu pretinieku kā šo vērtību grāvēju un „samaitājošu” ietekmju izplatītāju. Balsojums atklāj idejisko plaisu, kas šķeļ Polijas sabiedrību divās teju vienādās daļās. Andžeja Dudas un „Likums un taisnīgums” elektorāta bāzi pamatā veido gados vecāki poļi, reģionāli – valsts centrālie un dienvidaustrumu rajoni. Sevišķi spilgti iezīmējas atšķirība starp laukiem un pilsētu: ja iepriekšējās vēlēšanās 2015. gadā tādās samērā lielās pilsētās valsts austrumdaļā kā Bjalistoka un Ļubļina vairākums balsoja par Dudu, tad šoreiz tur uzvaru guvis Tšaskovskis, taču apkārtējos lauku rajonos un mazpilsētās atbalsts esošajam prezidentam tikai pieaudzis.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Honkongā pieņemts jauns drošības likums, ko asi kritizējuši pilsoniskie aktīvisti un arī vairākas rietumvalstis. Ķīna ārvalstu kritiku noraidījusi un draudējusi ar iespējamiem pretpasākumiem Lielbritānijai un Kanādai, kuras asi kritizējušas Honkongai piemēroto Nacionālās drošības likumu. Pēc incidenta Vidusjūrā pasliktinājušās attiecības starp Franciju un Turciju. Brexit virzība jeb domstarpības Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībās.

Notikumus pasaulē komentē un analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un portāla TVNET žurnālists, politologs Toms Rātfelders.

Lielbritānija un ES – kā dzīvosim tālāk?

15. jūnijā tika paziņots par Lielbritānijas premjerministra Borisa Džonsona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vienošanos nepagarināt izstāšanās pārejas periodu pēc šī gada 31. decembra. Taču sarunas par turpmākajām līgumattiecībām starp aizejošo dalībvalsti un savienību joprojām rit gausi, un visnotaļ reāla saglabājas iespēja, ka līdz gada beigām to varētu arī nepanākt.

Galvenās domstarpības saistās ar trīs attiecību aspektiem. Pirmkārt, tie ir saskaņoti ekonomiskās politikas principi, saukti arī par „izlīdzinātu spēles laukumu”. Eiropas Savienība vēlas, lai Lielbritānija joprojām pieskaņotos tai darba tiesību, uzņēmējdarbības atbalsta un subsidēšanas ziņā, kam britu puse negrib piekrist. Otrs klupšanas akmens jau kopš Breksita sarunu sākuma ir zvejošanas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos. Eiropas Savienība gatava paturēt savu tirgu atvērtu britu zivsaimniecības produktiem tikai tad, ja savienības dalībvalstu kuģiem arī turpmāk būs atļauts zvejot karalistes teritoriālajos ūdeņos, kam Londona nepiekrīt. Trešais nozīmīgākais domstarpību aspekts ir vienošanās ievērošanas kontrole, kuru Brisele vēlētos nodot Eiropas Savienības Tiesas ziņā, kas, brituprāt, ir pretrunā ar viņu jaunatgūto suverenitāti.

Sarunu progresu acīmredzami neveicināja darbošanās videokonferences režīmā pandēmijas apstākļos, un arī pēc pirmās klātienes sesijas, kas risinājās Briselē no 27. jūnija līdz 2. jūlijam, vienīgās izskanējušās pozitīvās notis saistījās ar augušu izpratni par pušu pozīcijām. Premjers Boriss Džonsons intervijā raidstacijai LBC Radio izteicies, ka esot optimistisks par iespēju panākt vienošanos, taču, ja tas neizdotos, Lielbritānija ar prieku tirgošoties ar Eiropas Savienību ar „ierobežotākiem noteikumiem, līdzīgi kā ar Austrāliju”.

Tomēr, kā zināms, atšķirībā no Austrālijas, tirdzniecība ar Eiropas Savienību veido 46% no britu ārējās tirdzniecības balansa. Pāreja uz vispārējām Pasaules Tirdzniecības asociācijas normām nozīmētu diezgan augstus tarifus daudzām nozīmīgām preču grupām, t.sk. autotehnikai un lauksaimniecības precēm.

Incidents Vidusjūrā – pārpratums vai draudīgs simptoms?

„Francijai tas bija pēdējais piliens. Turcijai tas bija pārpratums. NATO tas var kļūt par pagrieziena punktu.” Tā savu 7. jūlija rakstu, kas veltīts incidentam starp Francijas un Turcijas jūras spēkiem 10. jūnijā Vidusjūras austrumdaļā, iesāk aģentūras “Reuters” žurnālisti Džons Airišs un Robins Emmots.

Minētajā dienā Francijas kara flotes fregate, kas darbojas NATO kontroles misijas sastāvā, pietuvojās kravas kuģim ar Tanzānijas karogu nolūkā inspicēt, vai ar to netiek vesti ieroču uz Lībiju, tādējādi pārkāpjot Apvienoto Nāciju noteikto embargo. Taču franču karakuģim ceļā stājās trīs Turcijas kara flotes kuģi, viens no kuriem pavērsis pret frančiem savu tēmēšanas radaru, pie tam tā jūrnieki atradušies pie vieglajiem ieročiem. Francijas Aizsardzības ministrijai nākot klajā ar šo informāciju, Turcijas puse to nodēvējusi par pārpratumu un viltus ziņu izplatīšanu, apgalvojot, ka tās karakuģi, kas darbojas tās pašas NATO misijas ietvaros, konvojējuši kravas kuģi ar humānās palīdzības sūtījumu, un pieprasījusi Francijas atvainošanos.

Šie Turcijas izteikumi gan tiek uztverti ar skepsi, ciktāl kopš šī gada Ankara sākusi aktīvi atbalstīt vienu no Lībijas iekšējā konflikta pusēm – t.s. Nacionālā izlīguma valdību. NATO struktūras izmeklējušas incidentu, izmeklēšanas rezultāti ir slepeni, zināms vien, ka Francijas puse paudusi neapmierinātību ar secinājumiem pirms dažām dienām nosūtītā vēstulē NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam. Paredzams, ka incidents tiks apspriests 13. jūlijā plānotajā alianses ārlietu ministru videokonferencē, Francijai rosinot tālākas sankcijas pret Turciju.

Šī spriedze jau atkal izceļ problēmas attiecībās starp Turciju un Ziemeļatlantijas aliansi, prezidentam Radžipam Taijipam Erdoanam pēdējos gados īstenojot ar pārējiem partneriem nekoordinētu militāro politiku, iepērkot Krievijas raķešu sistēmu S-400 un operācijās Sīrijā drīzāk respektējot Krievijas nekā savu NATO partneru intereses. Kā zināms, Turcijai ir otri lielākie bruņotie spēki NATO aliansē, atpaliekot tikai no ASV, tāpēc attiecību plaisa starp Ankaru un citiem līgumorganizācijas dalībniekiem tiek uztverta ar īpašām bažām.

Honkongas beigu sākums?

Nacionālās drošības likums, kuru Ķīnas valdība pagājušonedēļ ieviesa Honkongas autonomijā, daudzuprāt pārkāpj principu „viena valsts, divas sistēmas”, par ko Ķīnas Tautas Republika un Lielbritānija vienojās pirms ceturtdaļgadsimta, kad Honkonga no britu koloniālā valdījuma kļuva par komunistiskās Ķīnas autonomu teritoriju.

Princips paredz, ka Honkongai līdz 2047. gadam jāsaglabā tiesiska autonomija, un tās pilsoņi bauda demokrātiskās brīvības, kādu nav kontinentālajā Ķīnā. Jaunieviešamā likuma tekstu pirms tā pieņemšanas bija lasījuši vien daži Pekinas režīma pārstāvji, ar to netika iepazīstināta pat Honkongas izpildvadītāja Kerija Lama.

Līdz ar likuma ieviešanu Honkongā nodibināts jauns Pekinas valdības drošības birojs, kura darbību nekādā veidā nekontrolē vietējās tiesībsargājošās institūcijas. Visbīstamākā demokrātijas aizstāvjiem Honkongā ir likuma sadaļa par darbībām, kas grauj Ķīnas valsts iekārtu un teritoriālo vienotību, respektīvi – sodāmi kļūst jebkādi aicinājumi uz Honkongas neatkarību vai plašāku autonomiju. Sabiedrisko transportlīdzekļu bojāšana tiek pielīdzināta terorismam. Kā zināms, šādas darbības notika Honkongas protestu laikā, kuri risinājās no 2019. gada marta līdz pat pandēmijas uzliesmojumam šī gada sākumā.

Tiek ziņots, ka pagājušajās dienās honkongieši masveidā tīrījuši savus sociālo tīklu profilus no iespējami krimināla satura, no skolu un publisko bibliotēku plauktiem pazudušas dažas grāmatas, pilsētā esošais 1989. gada Tjaņaņmiņa laukuma protestu muzejs steidzas digitalizēt savu krājumu, baidoties, ka to konfiscēs.

Par darbības pārtraukšanu Honkongā paziņojusi videoklipu publiskošanas vietne “Tik Tok”, kura nedarbojas kontinentālajā Ķīnā, lai gan tās īpašniece ir ķīniešu kompānija “ByteDance”. Savukārt praktiski visi globālie tīmekļa giganti – Facebook, Microsoft, Google, Twitter, Zoom u.c. – paziņojuši, ka aptur informācijas sniegšanu Honkongas varasiestādēm.

Ievērojot, cik cieši mūsdienās saistīta brīva informācijas aprite globālajā tīmeklī un biznesa vide, notiekošais jau izraisījis bažas par iespējamu Honkongas kā pasaules mēroga finanšu un pakalpojumu centra beigu sākumu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijā ir noslēdzies tautas balsojums par valdības pieņemtajām un faktiski jau apstiprinātajām izmaiņām konstitūcijā. To ir daudz, un tās ir dažādas, sākot ar pensijām un beidzot ar Dieva Tā Kunga pieminēšanu pamatlikumā. Taču gan daļas Krievijas sabiedrības, gan ārvalstu satraukumu izraisījis piedāvājums faktiski ļaut prezidentam Vladimiram Putinam atrasties šai krēslā vēl nieka 16 gadus. Ko šādas izmaiņas nozīmē pašai Krievijai, reģionālajai stabilitātei un arī Krievijas globālajām ambīcijām?

Ne mazāk svarīgs balsojums pagājušajā nedēļā notika arī Polijā, kura tika vēlēts nākamais Valsts prezidents. Vēl maijā, kad bija paredzētas sākotnējās vēlēšanas par pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas uzvaru neviens nešaubījās. Dažu mēnešu laikā situācija ir mainījusies, un nākamajā nedēļā konservatīvais Duda otrajā balsošanas kārtā sacentīsies ar liberālo Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, kuram daži pat prognozē uzvaru. Kā var attīstīties situācija Polijā un pie kā var novest Polijas sabiedrības polarizācija.

Prezidentūru Eiropas Padomē ir uzņēmusies Vācija. Tas notiek laikā, kad Eiropas Savienībai priekšā stāv sarežģītas diskusijas par atkopšanās fonda finansējuma sadali daudzgadu budžetu. Un mūždien arī klātesošo breksitu. Ko gaidām no prezidentūras, kuras priekšgalā atrodas Eiropas Savienības ietekmīgākā valsts un ne mazāk ietekmīgā kanclere Angela Merkele.

Aktualitātes komentē Latvijas ārpolitikas institūta direktors Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Apspriežot tematu par Vācijas prezidentūru ES, sarunai pievienojas arī Eiropas Parlamaneta deputāts Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!).

„Kopā – Eiropas atlabšanai”

„Kopā Eiropas atlabšanai” - tāds ir moto Vācijas prezidēšanas pusgadam Eiropadomē, kuru tā 1. jūlijā pārņēma no Horvātijas. Ar šiem vārdiem domāta ne tikai atgūšanās no koronavīrusa pandēmijas izraisītās ekonomikas sabremzēšanās, bet arī plašāka Eiropas Savienības lomas stiprināšana pasaulē. Apvienotā Eiropa, kas pēdējā desmitgadē lielāko daļu enerģijas bijusi spiesta veltīt iekšējām problēmām – finanšu un ekonomikas stabilizācijai pēc iepriekšējās globālās krīzes, bēgļu problēmai un Breksitam – vairākos aspektos zaudē ASV un Ķīnai globālajā konkurencē.

Savā prezidēšanas perioda prezentācijā Vācijas ekonomikas un enerģētikas ministrs Pēters Altmeijers sacīja: „Ekonomikas motors jāpārstartē visā Eiropā. Tas būs centrālais uzdevums mūsu prezidentūrai Eiropadomē un, konkrētāk, Eiropas ekonomiskās politikas virzīšanā. Eiropas industriālajam sektoram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un daudzajiem apņēmīgajiem eiropiešu privātuzņēmējiem jāvar ātri atgūties no krīzes. Lai tas notiktu, mums jāpadara Eiropas Savienība konkurētspējīgāka, jāpieņem Industriālā stratēģija, jāmodernizē konkurences likumdošana, jāgriež sarkanās lentītes, jāsaglabā spēcīgs uz nākotni vērsts fokuss un jāīsteno būtisks progress digitalizācijā un uz nākotni vērstās tehnoloģijās, sevišķi klimata tehnoloģijās.”

Jāteic, Vācija nu reiz ir tā valsts, kurai ir ne vien vēlēšanās, bet arī līdzekļi šādas programmas īstenošanai, sākot ar Urzulas fon der Leienas prezidentūru Eiropas Komisijā, beidzot ar faktu, ka apmēram 50% līdzekļu plānotajā ekonomikas atlabšanas fondā varētu veidot Vācijas ieguldījums. Salīdzinoši mazāk pārliecības par mērķu īstenojamību ir tajās programmas sadaļās, kur finanšu un ekonomikas resursiem ir mazāka nozīme: Eiropas interešu un vērtību stiprināšanai globālā kontekstā, jaunas patvēruma politikas izveidē, likuma varas stiprināšanā savienības dalībvalstīs un sarunu procesā ar Lielbritāniju.

Pārtrumpot Staļinu

Ja prezidentam Vladimiram Putinam ir vēlēšanās kļūt par ilglaicīgāko Krievijas valdītāju pēdējo pārsimts gadu laikā, šai ziņā pārtrumpojot Josifu Staļinu un 19. gadsimta Romanovu dinastijas imperatorus, tad tagad viņam ir šāda iespēja. Nedēļu ilgusī nobalsošana par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā noslēdzās vakar, 1.jūlijā, astoņos vakarā pēc Latvijas laika, slēdzoties iecirkņiem Kaļiņingradas apgabalā. Pirmie rezultāti tika publiskoti vēl pirms balsošanas beigām, savukārt šobrīd, kad apkopoti jau gandrīz visi rezultāti, oficiālie dati pauž, ka grozījumus pamatlikumā atbalsta vairāk nekā ¾ balsojušo. Izmaiņu pakete ir visai nozīmīga, tai skaitā paredzot pasludināt Krievijas Konstitūciju par prioritāru attiecībā pret starptautiskiem likumiem un līgumiem, starptautisko organizāciju nolēmumiem, nostiprināt pamatlikumā nozīmīgu statusu līdz šim marginālajam orgānam – Valsts Padomei, ieviest stingrākas prasības prezidentam un augstākajām valsts amatpersonām ārvalstu pilsonības ziņā.

Tomēr uzmanības centrā nepārprotami ir viens vārds ‘pēc kārtas’,kuru paredzēts svītrot no Konstitūcijas 81. panta 3. daļas, nosakot, ka turpmāk viena un tā pati persona nevarēs būt Krievijas prezidents ne vien divus termiņus pēc kārtas, bet vispār vairāk nekā divus termiņus. Praksē šīs izmaiņas nozīmē, ka termiņu uzskaite sākas no jauna, un Putina iepriekšējie termiņi tiek, kā iegājies sacīt kopš dažiem mēnešiem, „atiestatīti uz nulli”.

No likumdošanas viedokļa viņš tagad var palikt amatā līdz pat 2036. gadam. Kā jau tas ierasts Krievijas vēlēšanu un nobalsošanu sakarā, procedūras korektums un caurskatāmība ir visai apšaubāma, tomēr ir pamats domāt, ka arī bez manipulācijām atbalsts grozījumiem varētu būt pietiekams.

Kā jau martā rakstīja austriešu laikraksta “Der Standard” apskatnieks Andrē Ballens: „Jaunā Krievijas Konstitūcija ir kā liels ragū. Tajā ir kaut kas visiem. Vieniem – Otrā pasaules kara uzvarētājas valsts statuss, citiem – aizsardzība laulībai, kura Krievijā var būt tikai „starp vīrieti un sievieti”. Trūcīgajiem ir šis tas par sociālo palīdzību, patriotiem – aizliegums atdot pat pēdu dzimtenes zemes. Ir arī acīmredzami nesavienojamas lietas: no vienas puses, Krievija ir ateistiskās Padomju Savienības tiesību pārmantotāja, no otras, konstitūcijas pavāri „senču piemiņai” receptē ietilpinājuši arī „ticību Dievam”.”

Prezidenta vēlēšanas Polijā – gaidāms spraigs fināls

Kā jau bija paredzams, Polijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kas notika 28. jūnijā, uzvarētājs netika noskaidrots, un otrajā kārtā 12. jūlijā sacentīsies divi: esošais prezidents, valdošās partijas „Likums un taisnīgums” pārstāvis Andžejs Duda un pašreizējais Varšavas mērs, lielākā opozīcijas spēka „Pilsoniskā platforma” kandidāts Rafals Tšaskovskis. Dudas rezultāts ir nepilni 44%, Tšaskovskim – nedaudz vairāk par 30% balsu. Šāds rezultāts vedina domāt par ticamu nacionālkonservatīvās, labēji populistiskās „Likums un taisnīgums” pārstāvja ievēlēšanu uz vēl vienu prezidentūras termiņu, taču uzvara viņam vēl ne tuvu nav rokā.

Kā atzīst kā poļu, tā citu valstu preses apskatnieki, Duda ir mobilizējis teju visu iespējamo elektorāta atbalstu, savukārt Tšaskovskis var cerēt uz tiem vēlētājiem, kuri pirmajā kārtā balsoja par citiem – pamatā liberālu, mēreni labēju vai kreisu partiju kandidātiem. Pie tam esošā prezidenta priekšvēlēšanu retorika bija izteikti antagonizējoša, pozicionējot savu galveno konkurentu kā draudu „poliskām vērtībām” un nacionālajām interesēm.

Kā raksta kreisi centriskais laikraksts “Gazeta Wyborcza”, Polijas sabiedriskais telekanāls priekšvēlēšanu periodā kalpojis kā īsta esošā prezidenta propagandas mašīna, taču neesot spējis būtiski mazināt Rafala Tšaskovska reitingus. Sabiedriskā telekanāla partejiskumu jau kritizējusi arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, norādot, ka medijs nav bijis neitrāls un tā vēstījumā izskanējuši ksenofobiski un antisemītiski akcenti. Kā zināms, Polijas sabiedrisko mediju pakļaušana tiešai valdības kontrolei 2016. gadā izpelnās pastāvīgu kritiku no Eiropas Savienības struktūru un starptautisko organizāciju puses.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga un LU asoc.prof. Daunis Auers.

Boltona bīstamie memuāri

Jurists un diplomāts Džons Boltons kļuva par prezidenta Trampa padomnieku nacionālās drošības jautājumos 2018. gada aprīlī, nomainot šajā amatā Trampa atlaisto ģenerāli Herbertu Makmāsteru. Savukārt pats Boltons atstāja amatu 2019. gada septembrī, pie kam prezidents savā tviterkontā izteicās, ka esot paziņojis padomniekam, ka „viņa pakalpojumi vairs nav nepieciešami”, savukārt Boltons apgalvoja, ka iesniedzis atlūgumu pats. Bijušo padomnieku bija paredzēts uzklausīt Trampa impīčmenta procesā, taču ierasties uz izvaicāšanu Kongresa apakšpalātā viņš atteicās, savukārt viņa izsaukšanu uz Senātu bloķēja republikāņu deputāti. Viss iepriekšminētais radīja īpašu interesi par Džona Boltona grāmatu „Telpa, kurā tas notika”, kas veltīta Baltajā namā pavadītajam laikam, un ažiotāžu vēl vairāk uzkurināja prezidenta administrācijas nesekmīgais mēģinājums tiesas ceļā nepieļaut grāmatas klajā laišanu. Tagad, kad darbs ieraudzījis dienasgaismu, prese un analītiķi kāri tver tajā rodamās atklāsmes par Donalda Trampa priekšstatiem, ieskatiem un zināšanām. Visumā jau darbs tikai nostiprina pašreizējā Savienoto Valstu vadītāja kā pavirša, uzskatos nestabila un galēji subjektīva indivīda tēlu, kurš gatavs pakļaut superlielvalsts ārpolitisko kursu savām privātajām interesēm un simpātijām. Autors no jauna apstiprina prezidenta īpašo patiku pret autoritāriem līderiem un vaļībām, kādas prezidents atļāvies individuālās sarunās, piemēram, ar Ķīnas līderi Sjī Dzjiņpinu, nodēvējot uiguru ieslodzīšanu internēto personu nometnēs par pareizu soli un apgalvojis, ka Savienoto Valstu Konstitūciju varētu arī pamainīt, lai ļautu Trampam ieņemt prezidenta amatu vairāk nekā divus termiņus. Runājot par Trampa attiecībām ar Krievijas prezidentu, intervijā telesabiedrībai ABC pagājušo svētdien Boltons sacīja: „Es domāju, Putins domā, ka viņš spēlē Trampu kā stabuli.” Teju šokējošas ir grāmatā atklātās detaļas par prezidenta izteikumiem 2018. gada NATO samita laikā, proti – Tramps esot bijis apņēmības pilns pārtraukt Savienoto Valstu darbību Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā.

 

ES un Ķīna – sarežģītas, bet neizbēgami nepieciešamas attiecības

Eiropas Savienības un Ķīnas attiecību jautājumi uzmanības centrā nonākuši pēc videokonferences, kurā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tikās ar Ķīnas Tautas republikas prezidentu Sjī Diņpinu un valdības vadītāju Li Kecjanu. Kā pēc tikšanās preses pārstāvjiem norādīja Eiropas pārstāvji, Ķīnas līderiem nācies uzklausīt visai skarbus vārdus par viņu lielvalsts pēdējā laika darbību starptautiskajā arēnā, t.sk. pret Eiropu vērstajām aktivitātēm. Fon der Leiena informēja, ka Ķīnas pusei uzrādīti konkrēti „skaitļi un fakti” par kiberuzbrukumiem slimnīcu datorsistēmām un mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu koronavīrusa pandēmijas sakarā. Otrs attiecības pasliktinošais faktors ir Pekinas valdības pēdējā laika rīcība Honkongā, mēģinot uzspiest tai jaunu drošības likumu, kas būtiski palielinās Ķīnas iestāžu rīcības brīvību autonomijā. Šāds Pekinas solis ir pretrunā ar saistībām, kuras tā uzņēmās Honkongas tiesiskās un politiskās autonomijas ievērošanā, kad šī bijusī britu kolonija 1997. gadā tika inkorporēta Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Visi šie motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pandēmijas situācija nozīmīgi izgaismojusi Ķīnas centienus dažādiem līdzekļiem palielināt savu ietekmi pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienībai tuvos reģionos un pat pašas savienības iekšienē.   

 

Putins, parāde, pandēmija

Nesen radīts krievu valodas jaunvārds "pobedobesije" arvien biežāk pamanāms sociālajos tīklos un arī krievvalodīgajos medijos aiz mūsu austrumu kaimiņvalsts robežām. Latviski to varētu tulkot kā „uzvaras trakums” jeb „uzvaras apsēstība”, un tā pamatā ir tā milzu nozīme, kādu Putina režīms piešķīris Padomju Savienības uzvarai pār nacistisko Vāciju mūsdienu Krievijas nacionālās identitātes veidošanā. Šī uzvara tiek pozicionēta kā nācijas dižākais sasniegums visjaunāko laiku vēsturē, ignorējot staļiniskās politikas lomu kara izraisīšanā un līdzvainu grandiozajos Sarkanās armijas un padomju civiliedzīvotāju upuros, notušējot citu Padomju Savienības tautu un Rietumu sabiedroto nozīmi šīs uzvaras izcīnīšanā, attaisnojot padomju agresīvo ārpolitiku kā kara sākumposmā, tā noslēguma periodā. Ciktāl kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā šogad paiet 75. gadi, uzvaras parādei Maskavā bija jākļūst par šo urāpatriotisma motīvu apogeju, kurai nepārprotami ieplānota būtiska vieta arī prezidenta Putina izvērstajā kampaņā par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā, kas viņam ļautu ieņemt augstāko amatu valstī vēl divus termiņus. Taču koronavīrusa pandēmija lika mainīt plānus, atceļot pasākumus tradicionālajā datumā – 9. maijā. Kādu laiku cirkulēja informācija par parādes pārcelšanu uz Otrā pasaules kara beigu datumu 2. septembrī, taču tad tika paziņots, ka tā notiks 24. jūnijā – dienā, kad uzvaras parāde Maskavas Sarkanajā laukumā tika sarīkota 1945. gadā. Tā gan notika bez publikas klātbūtnes, taču, kā atzīmē novērotāji, tribīnē prezidents Putins stāvēja plecu pie pleca ar deviņdesmitgadīgajiem kara veterāniem, no kuriem tikai retajam esot bijusi sejas maska. Tāpat policija nav kavējusi ļaužu drūzmēšanos ielās, lai pavērotu un nofotografētu bruņutehniku, kas pārvietojās Sarkanā laukuma virzienā. Pie tam Maskavā šobrīd atcelti praktiski visi aktivitāšu aizliegumi, saglabājot vien sejas aizsegu valkāšanas un sociālās distancēšanās prasību. Tikām inficēšanās rādītāji Krievijā un arī tās galvaspilsētā, kaut noplakuši, salīdzinot ar situāciju dažas nedēļas iepriekš, joprojām saglabājas visai augsti. Savukārt no Dagestānas autonomās republikas Krievijas dienvidos pirms dažām dienām pienākušas ziņas par spēju pandēmijas uzliesmojumu. Uz šī fona visai problemātiska izskatās šodien iesākusies nedēļu ilgā nobalsošana par minētajiem konstitūcijas grozījumiem. Raidsabiedrība BBC citē infektoloģi Viktoriju Adoņjevu no Orlas pilsētas, kas atrodas 325 km uz dienvidaustrumiem no Maskavas, sakām intervijā vietējai avīzei: „Kas grib balsot, lai balso. Bet brīvu gultu slimnīcās mums vairs nav.”

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Būtiski atkal pieaugusi, spriedze starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Ziemeļnieki uzspridzinājuši Sakaru biroju, kas atradās neitrālajā robežas zonā, un piedraudējuši atgriezt pie robežas bruņotos spēks. Kāpēc tā noticis un ko tas nozīmē, ka tālāk? 

ASV prezidents Donalds Tramps līdz šim mēģinājis būt Ziemeļkorejai draugs, savukārt ar Rietumeiropu viņi attiecības tikai pasliktinās. Tagad viņš paziņojis, ka izvedīs gandrīz 10000 karavīru no ASV karabāzēm Vācijā. Amerika negribot sildīt Vācijas ekonomiku, kas attiecībās ar viņiem esot negodīga. 

Runājam arī par Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībām. Visas līdzšinējās sarunas par tālāko sadarbību beigušās bez rezultātiem, atkal iezogas bažas par tā saucamo cieto " Brexit", ja tālākai sadarbības līgums līdz gada beigām starp abām pusēm netiks noslēgts.

Aktualitātes pasaulē kopā ar raidījuma vadītāju komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Analizējot jautājumus par ASV militāro klātbūtni Vācijā un pieaugošo spriedzi Korejas pussalā, viņiem pievienokas arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, bet vērtējot "Brexit" sarunas -  Briseles Brīvās universitātes doktorante Diāna Potjomkina.

 

Spriedze Korejas pussalā

Mediju virsrakstos atkal nonākusi Korejas pussala. Spriedze būtiski pieaugusi starp abām Korejām, un izskatās, ka visi iepriekšējie sasniegumi abu valstu attiecībās ir pilnībā nopostīti. Formāli šo situāciju izprovocējuši Dienvidkorejas aktīvisti, kas regulāri pie Ziemeļkorejas robežas laiž gaisā balonus, lai ziemeļu pusē nogādātu skrejlapas, kurās ir pret Ziemeļkorejas režīmu vērsti raksti un saukļi. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka aktīvisti to ir darījuši daudzus gadus. Tādēļ jautājums, kādēļ tieši tagad tas izraisījis tik asu reakciju.

Pēdējo nedēļu laikā Phenjana bija uzstājīgi pieprasījusi Dienvikorejas valdībai rīkoties, lai nepieļautu skrejlapu izplatīšanu. 9.jūnijā tā nobloķēja visas sakaru līnijas ar Dienvidkoreju, piedraudēja slēgt sakaru birojus līdzās robežai, kā arī atcelt militāro vienošanos ar Dienvidkoreju. Šajā otrdienā pie robežas atskanēja sprādziens. Gandrīz uzreiz bija skaidrs, ka uzspridzināta abu valstu sakaru biroja ēka. Šī ēka jau ilgāku laiku stāvēja tukša un tajā nekas nenotika. Vēl nedēļas nogalē Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna ietekmīgā māsa Kima Jočuna bija teikusi: "Nebūs pagājis ilgs laiks, kad tiks pieredzēts, ka traģiskā izskata bezjēdzīgais ziemeļu un dienvidu sakaru birojs pilnībā sagrūst."Līdera māsa arī draudējusi ar Ziemeļkorejas atriebību un norādījusi, ka Ziemeļkorejai "pavisam noteikti vajadzētu saraut saites" ar Dienvidkoreju.

Spriedze pieaugusi arī militārā ziņā. Ziemeļkoreja paziņojusi, ka grasās atsākt militārās mācības uz robežas un nosūtīt karavīrus uz vietām, kas iepriekš bija kopīgi industriālie un tūrisma objekti. Valsts sūtīšot armiju uz Kesonas kopīgo industriālo zonu un Kumganas kalnu kūrortu, - tā atsaucoties uz armijas vadību, vēstījuši Ziemeļkorejas mediji. Plānots atjaunot arī sardzes posteņus militārajā buferzonā starp abām valstīm.

Jāpiebilst, ka Phenjana jau pārtrauca lielu daļu kontaktu ar Seulu pēc tam, kad pagājušā gada februārī cieta neveiksmi Hanojā notikušais ASV prezidenta Donalda Trampa un Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna sammits par Phenjanas kodolprogrammu.

“Brexit” - sarunas, kas nekad nebeidzas

Pēc tam, kad Lielbritānija 31.janvārī pameta Eiropas Savienību (ES), sākās sarunas par to, kādas tad abu pušu attiecības izskatīsies pēc pārejas perioda beigām, proti, jau nākamgad. Līdz šim ir notikušas četras sarunu kārtas, bet – bez taustāmiem rezultātiem. ES ir vairākkārt aicinājusi Lielbritāniju izskatīt iespēju pagarināt pārejas periodu, taču Londona šādu iespēju noraidījusi.

Pirmdien videokonferences formātā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons ar Eiropadomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu, Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Sasoli vienojās, ka tuvāko mēnešu laikā sarunas būs intensīvākas un britu premjers Džonsons izteicās, ka neredz iemeslu, lai nepanāktu vienošanos jau nākamajā mēnesī. Cerības abām pusēm ir arī uz Vāciju un tās kancleri Angelu Merkeli, kas 1. jūlijā pārņem ES prezidentūras stafeti. Cerības tiek liktas gan uz Berlīnes vēlmi izvairīties no bez vienošanās scenārija, gan Merkeles pragmatisko pieeju tirdzniecības sarunām.

Lai arī Londonai sarunas ar tās galveno tirdzniecības partneri notiek grūti un lēni, tā ir paziņojusi, ka sāk sarunas ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu.

Mazāk ASV militārās klātbūtnes Eiropā

Jau pāris nedēļas klīda runas, ka ASV vēlas par trešdaļu samazināt savu militāro klātbūtni Vācijā. Pirmdien šīs runas apstiprinājās, kad ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka amerikāņu karavīru dislocēšana Vācijā ASV izmaksā ļoti dārgi un tāpēc tā plāno samazināt militāro klātbūtni Vācijā. Paziņojot par pieņemto lēmumu, prezidents ne tikai kritizēja savus sabiedrotos Berlīnē par nepietiekamiem ieguldījumiem aizsardzībā un miljardiem dolāru lielām parādsaistībām NATO, bet arī par netaisnīgu attieksmi pret ASV tirdzniecības jautājumos. Savukārt, Vācijas aizsardzības ministre Annegrēta Krampa Karenbauere otrdien sacīja, ka “NATO nav tirdzniecības organizācija un drošība nav prece”.

Vācijā atrodas vislielākais Eiropā dislocēto ASV karavīru skaits - 34 500 un Tramps plāno to samazināt līdz 25 000. Pagaidām gan nav pieņemts lēmums par to, kad un kā tas tiks darīts, taču vakar NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē ASV aizsardzības ministrs Marks Espers solīja par šo procesu konsultēties ar sabiedrotajiem.

Jāpiebilst, ka pagājušajā nedēļā Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis Polijas radio izteica cerību, ka gadījumā, ja ASV īstenos plānus par savu karavīru izvešanu no Vācijas, daļa no viņiem tiks pārvietoti uz Poliju, vēlāk gan viņš laboja, ka vēlas lielāku ASV spēku klātbūtni savā valstī, taču ne uz Vācijas rēķina. Polijā šobrīd atrodas 4500 ASV karavīru un notiek sarunas par apjomīgu ASV militārās klātbūtnes palielināšanu.

Protesti pret rasismu nerimst, drīzāk - otrādi, tomēr cilvēku reakcija ir dažāda. Daudzviet nepatika izpaužas pret pieminekļiem, tos apgāž un slīcina.

Pasaule arvien vairāk "paveras" pēc karantīnas atcelšanas. Atkopties mēģina tūrisma nozare, tomēr situācija arvien nav droša un ekonomiskās sekas nav iepriecinošas. Kā grasāmies pārvarēt epidēmijas radītos izaicinājumus.

Kaimiņvalstī Baltkrievijā gaidāmas vēlēšanas. Tur prezidents Aleksandrs Lukašenko plāno saņemt kārtējo tautas mandātu, bet kā jau pirms vēlēšanām, aktivizējas arī opozīcija, tiesa, tai līdz šim būtiskas ietekmes tautā nav bijis. Vai Baltkrievijā viss ir kā parasti.

Notikumus vērtē un komentē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docents Māris Andžāns, apspriežot tematu par Baltkrieviju, arī un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska.

Pasaule lēnām atveras

Jaunā koronavīrusa pandēmija izraisījusi tādu krīzi, kāda nav bijusi kopš otrā pasaules kara beigām – tā ziņo ekonomisti, aprēķinot karantīnas nestos zaudējumus. Visgrūtāk klājies jomām, kas saistītas ar tūrismu. Kādā veidā ceļojumu organizētāji, viesnīcas, aviācijas nozare un restorānu īpašnieki tiks galā ar zaudējumiem, tas vēl nav skaidrs. Ir atšķirīgas prognozes, vai un cik daudz būs bankroti. Labā ziņa ir tā, ka karantīna ir izglābusi miljoniem dzīvību. Pēc pētnieku aplēsēm, karantīnas pasākumi tikai 11 Eiropas savienības valstīs vien izglābuši vairāk nekā 3 miljons cilvēku dzīvības. Tikmēr ļaudis sāk izbaudīt atgūto brīvību. Pilsētas parkos atgriežas sauļoties gribētāji, bet pludmalēs peldētgribētāji. Tiesa, lielākoties tie ir vietējie iedzīvotāji, jo starpvalstu robežas veras vaļā lēnām.

Cilvēki vēl ir piesardzīgi doties ārpus valsts, turklāt līdz šim plānot ceļojumus ir bijis ļoti riskanti. Ar atsevišķiem izņēmumiem, gandrīz visas Eiropas valstis ir atvērušas vai plāno tuvākajās dienās atvērt robežas savstarpējai ceļošanai. Pilnībā Šengenas zonai jāatveras jūnija vidū. Tomēr izkļūt ārpus Eiropas pagaidām ir ļoti sarežģīti. Eiropas komisija ir rosinājusi atvērt ārējās robežas no 1.jūlija. Bet viss ir atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas. Veselības uzraugi ar lielām bažām raugās uz pašreizējo optimismu, kāds valda gan Eiropā, gan citviet pasaulē. Nerimst bažas par otro epidēmijas vilni, un ir dažādas spekulācijas, cik ātri tas varētu atgriezties un kādas tam varētu būt sekas.

Vēlēšanas Baltkrievijā

Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir savā amatā jau kopš 1994.gada. Ne velti viņu dēvē par Eiropas pēdējo diktatoru, kurš ir nodrošinājies, lai viņa pilnvaras nekas neapdraudētu. Viņš plāno turpināt vadīt valsti arī nākamajos gados, un uzskata sevi par vienīgo reālo prezidenta amata kandidātu 9.augustā gaidāmajās vēlēšanās. Taču parasti prezidenta vēlēšanas pavada neliela politiska turbulence, jo kandidēšanai tiek izvirzīti arī atsevišķi opozīcijas kandidāti. Viņiem gan līdz šim īpašu izredžu uzvarēt nav bijis, tomēr šādā veidā opozīcija cenšas demonstrēt, ka ne visi ir apmierināti ar valstī notiekošo.

Šajās vēlēšanās situācija sarežģījusies pandēmijas dēļ. Lai gan Lukašenko atklāti demonstrējis skepsi, paužot pārliecību, ka vīruss tāda gripa vien ir, un ekonomika ir svarīgāka par karantīnas pasākumiem, ne visi baltkrievi tam piekrīt. Valstī daudzi ir neapmierināti ar prezidenta attieksmi, turklāt prezidenta nostāja baltkrievus nav pasargājusi no ekonomiskajiem izaicinājumiem. Arī Baltkrievijā jūt pandēmijas ierobežojumu izraisīto krīzi. Tas viss Lukašenko ir raidījis grūtības. Starptautiskie televīzijas kanāli ir demonstrējuši kadrus, kur Minskas ielās redzamas garas ļaužu rindas, kas steidz sniegt savu atbalstu opozīcijas kandidātiem, parakstoties par viņu izvirzīšanu vēlēšanās. Bijušas arī protesta akcijas ar arestiem. Pats Lukašenko apsūdzējis opozīciju vēlmē destabilizēt situāciju, piebilstot, ka tas var novest pat pie slaktiņa laukumā. Tomēr reti kurš prognozē kādus pārsteigumus gaidāmajās vēlēšanās. Jautājums vien ir par to, cik mierīgi būs šajā vasarā, un vai opozīcijai izdosies organizēt kādas plašākas protesta akcijas nekā līdz šim.

Protesti nerimst

9.jūnijā notika Džordža Floida bēres. Viņa nāve ASV un citur pasaulē izraisīja protestu vilni pret policijas brutalitāti pret melnādainajiem un rasismu. Daudzviet protesti kļuva vardarbīgi- uzbrukts policijai un izdemolēti veikali. Taču īpašas diskusijas pēdējās dienās raisījusi protestētāju vēršanās pret pieminekļiem, kas veltīti pretrunīgām personībām.

Svētdien Lielbritānijas pilsētā Bristolē protestētāji upē iegāza 17.gadsimta vergu tirgotāja Edvarda Kolstona pieminekli. Beļģijā protestētāji aplēja ar sarkanu krāsu un dedzināja karaļa Leopolda II pieminekļus, viņš brutāli pakļāva kolonizētās Kongo iedzīvotājus un ir ceturtais asiņainākais valdnieks pasaules vēsturē, atpaliekot vien no Mao, Staļina un Hitlera. Vakar ASV Virdžīnijas štata galvaspilsētā Ričmondā nogāzta bijušā konfederātu prezidenta Džefersona Deivisa statuju. Šie nav vienīgie pieminekļi, kurus protestētāji gāzuši paši vai vēlētos redzēt demontētus un šie notikumi ir rosinājuši diskusijas par to, ko un vai vispār kaut ko vajadzētu darīt ar pretrunīgām personībām veltītiem pieminekļiem. ASV bijuši arī aicinājumi pārsaukt tās militārās bāzes, kas šobrīd nes konfederātu līderu vārdus, taču ASV prezidents Donalds Tramps šādu iespēju noraidījis, norādot, ka tā ir daļa no Amerikas mantojuma.

Paralēli šīm diskusijām gan daudzi satraucas, ka notikušie protesti palielinās Covid-19 izplatību.

Notikumus pasaulē komentē RSU asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps.

Nemieri ASV – daudzkārt pieredzēts scenārijs

Masu protesti un nekārtības, kuru cēlonis ir nāves gadījumi policistu rīcības rezultātā, Savienotajās Valstīs ir relatīvi bieža parādība. Vietējo un arī pasaules mediju uzmanību ik pa laikam piesaista notikumi ASV, kuriem praktiski visiem ir viens un tas pats scenārijs: bojāgājušais ir melnādainais vai latīņamerikāņu izcelsmes, attiecīgi, policistu rīcībā tiek saskatīti rasistiski motīvi. Šie notikumi ierosina protestus, un tie nereti izvēršas masu nekārtībās ar demolēšanu, laupīšanu un uzbrukumiem kārtības sargiem. Šādos notikumos novērota arī policijas brutalitāte, no kuras cietuši ne vien vandāļi un kārtības pārkāpēji, bet arī mierīgi protestētāji, nejauši garāmgājēji un žurnālisti. Viss šis negāciju komplekts ir klātesošs arī pašreizējos protestos un nekārtībās, kas uzliesmoja Savienotajās Valstīs pēc tam, kad 25. maijā Mineapolisā gāja bojā policijas aizturētais melnādainais amerikānis Džordžs Floids. Incidents tika fiksēts vairākos videoierakstos, kuros redzams, kā policists Dereks Čovins teju deviņas minūtes tur celi uz zemē nogāztā Floida kakla par spīti aizturētā atkāroti teiktajam, ka viņam trūkst elpas. Drīz pēc notikušā tika konstatēta Floida nāve. Čovins un vēl vairāki notikumā iesaistītie nekavējoties atlaisti no darba un vēlāk viņiem izvirzītas apsūdzības slepkavībā. Protesti Mineapolisā sākās tūdaļ pēc uzņemto video nonākšanas sociālajos tīklos, un nākamajās dienās ieguva nepieredzētu vērienu, aptverot ne vien katru ASV štatu, bet arī vairākas pilsētas Kanādā, Eiropā, Latīņamerikā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Izraēlā un Japānā. Diemžēl jau sākotnēji mierīgos protestus daudzviet ASV pavadīja arī masu nekārtības ar demolēšanu, veikalu izlaupīšanu, dedzināšanu un uzbrukumiem policijai. Prezidents Donalds Tramps nodēvējis Džordža Floida nāvi par traģēdiju, kurai nevajadzēja notikt, un paudis izpratni par protestētāju motīviem, taču strikti vērsies pret nekārtību dalībniekiem, otrdien piedraudot iesaistīt armijas spēkus, ja vietējā vara nespēs nodrošināt kārtību. Vakar nemieri pierimuši pēc tam, kad vairākās pilsētās izsludināta komandanta stunda, kā arī tika paziņots par apsūdzības izvirzīšanu vēl trim Floida aizturēšanā iesaistītajiem policistiem. Armija kārtības uzturēšanai Savienotajās Valstīs pēdējoreiz piesaistīta 1992. gadā, kad nemieru cēlonis arī bija melnādainā amerikāņa Rodnija Kinga bojāeja policijas darbības rezultātā.

Tramps pret Tviteri

Sociālajiem tīkliem, un jo sevišķi Twitter, bijusi ārkārtīgi nozīmīga vieta prezidenta Donalda Trampa politiskajā karjerā. Pašreizējā prezidenta Twitter kontam ir vairāk nekā 80 miljonu sekotāju, un tie kalpojuši elektorāta piesaistei un konsolidācijai kā nekad agrāk, tajā pat laikā izraisot pastāvīgus protestus par apšaubāmas un nepārprotami nepatiesas informācijas izplatīšanu, naidu kurinošiem un sabiedrību šķeļošiem viedokļiem. Gadiem Twitter saņēmis neskaitāmus šādus pārmetumus, taču 26. maijā sociālā tīkla administratori pirmoreiz kaut ko darīja šai sakarā. Proti, Donalda Trampa tvītam, kurā viņš apgalvo, ka Kalifornijā plānotā balsošana pa pastu būšot nekas cits kā „būtiski krāpnieciska”, tika pievienots teksts „Iegūstiet informāciju par balsošanu pa pastu” ar saiti uz komentāru, kurā vietnes administrācija, atsaucoties uz vairākiem medijiem, norāda, ka šis apgalvojums nav patiess. Prezidents reaģējis ar kaismīgiem pārmetumiem par „cenzūru”, „vārda brīvības žņaugšanu” un „iejaukšanos 2020. gada prezidenta vēlēšanās”. 28. maijā prezidents parakstīja izpildrīkojumu, kurā valsts galva pilnvaro attiecīgās izpildstruktūras ieviest regulējumu un sankcijas pret sociālajiem tīkliem, kuri savā darbībā atkāpjas no neitrālas attieksmes pret lietotāju ievietotu saturu. Šādiem resursiem, kā teikts dokumentā, „jāzaudē likumā noteiktais ierobežotās atbildības aizsargs” un „jātiek pakļautiem tādai pat atbildībai kā ikvienai tradicionālai redakcijai un publikācijai, kas nav tīmekļa satura piegādātājs”. Kā norādījuši kritiķi, pirmkārt, prezidenta rīkojums ir ar apšaubāmu tiesisko segumu, un, otrkārt, tas nozīmētu beigas tai izteikumu brīvībai, kuru pats Donalds Tramps tik aizrautīgi līdz šim izmantojis. Piektdien pretstāve starp prezidentu un sociālo tīklu gigantu ieguva jaunu paātrinājumu, kad pieeja Trampa tvīts Mineapolisas nemieru sakarā – „Kad sākas laupīšana, sākas šaušana” – kļuva iespējama tikai caur saiti, kas norāda, ka šis tvīts slavina vardarbību.

 

G7 – prezidenta Trampa viesu saraksts

Kārtējais G7 samits – septiņu ekonomiski nozīmīgāko pasaules demokrātiju vadītāju tikšanās – sākotnēji tika plānots no 10. līdz 12. jūnijam Savienotajās Valstīs. Pēc apmēram gadu ilgas neskaidrības par norises vietu, namatēvam Donaldam Trampam mēģinot sarīkot pasākumu sev piederošajā Dorelas golfa klubā Floridā, tika izsludināts, ka augstie viesi tiks uzņemti ASV prezidentu pastāvīgajā atpūtas rezidencē Kempdeividā, kur tas jau notika 2012. gadā. Vācijas kanclere Angela Merkele bija pirmā, kas, sākoties koronavīrusa pandēmijai, paziņoja, ka nav gatava ierasties uz tikšanos jūnijā, un drīz pēc tam Francijas prezidents Emanuels Makrons telefoniski paziņoja Donaldam Trampam, ka samits varētu notikt tikai kā visu dalībnieku klātienes tikšanās. 31. maijā Baltā nama saimnieks darīja zināmu, ka pasākums atlikts vismaz līdz šī gada septembrim. 

Uzņemošajai valstij ir tiesības uz G7 samitiem uzaicināt arī formātā neietilpstošu valstu galvas, un Donalda Trampa piesauktie viesi ir Austrālijas, Dienvidkorejas, Indijas un arī Krievijas līderi. Krievija piedalījās formātā no 1997. gada, padarot to par G8, taču tika izslēgta 2014.gadā pēc agresijas pret Ukrainu un Krimas aneksijas. Šāda Vladimira Putina „ievešana pa sētas durvīm” jau izraisījusi vairāku dalībvalstu nepārprotamu noliegumu.                                                                                                     

Sagatavoja Eduards Liniņš

Notikumus pasaulē komantē RSU profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds.

Ķīnas totalitārisms pret Honkongas autonomo demokrātiju

Piektdien savā gadskārtējā sesijā pulcējās Visķīnas tautas pārstāvju sapulce – Ķīnas Tautas Republikas augstākā likumdošanas institūcija. Kā viens no darbakārtības jautājumiem tika izsludināts nacionālās drošības likumprojekts Honkongai. Honkongas autonomijas statuss nosaka tās tiesisku suverenitāti, taču Honkongas Pamatlikuma pants, kas paredz kontinentālās Ķīnas valsts drošību garantējošas likumdošanas ieviešanu, tā arī nav ticis īstenots, jo šāds mēģinājums 2003. gadā sadūrās ar plašiem protestiem. Tagad Pekinas vara, acīmredzami reaģējot uz jau vairāk nekā gadu ilgstošajiem masu protestiem un nekārtībām Honkongā, nolēmusi ieviest šādu likumdošanu, apejot autonomijas Likumdevēju sapulci. Attiecīgais likums, kura tekstu izstrādātu Visķīnas tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgā komiteja, stātos spēkā pēc tam, kad to izsludinātu Honkongas administrācijas vadītāja Kerija Lama. Likumprojekts vēršas pret mēģinājumiem atdalīt Honkongu no Ķīnas, gāzt valsts varu, pret terora aktiem un citām nacionālo drošību apdraudošām darbībām un ārvalstu iejaukšanos Honkongas iekšējās lietās. Tāpat tas paredz Ķīnas drošības dienestu nodaļu izveidi autonomijā. Honkongas demokrātijas aizstāvju uzskatā šis likums būtu nopietnākais trieciens teritorijas tiesiskajai neatkarībai un liels solis pretim principa „viena valsts, divas sistēmas” iznīcināšanai. Kā norāda raidsabiedrības BBC citētais Honkongas universitātes tieslietu profesors Johaness Čans, ar valsts drošību saistītie procesi Ķīnas Tautas Republikā parasti notiek aiz slēgtām durvīm, informācija par apsūdzībām un pierādījumiem netiek atklāta, un valsts drošības jēdziens tiek traktēts tik plaši, ka tajā var ietilpināt teju jebko. Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo jau paziņojis, ka Vašingtona vairs nevar uzlūkot Honkongu kā no Ķīnas autonomu teritoriju un ir iespējama tās statusa maiņa ekonomiskajos sakaros ar ASV. Izšķirošais balsojums par likumprojektu Visķīnas tautas pārstāvju sapulcē paredzēts šodien.

 

Polijas prezidenta priekšvēlēšanas uz pandēmijas fona

Polijas prezidenta vēlēšanām bija jānotiek 10. maijā, ievēlot valsts galvu uz nākamajiem pieciem gadiem. Par drošāko favorītu tika uzskatīts esošais prezidents Andžejs Duda, kurš var tikt pārvēlēts uz otro termiņu. Viņa pārstāvētā un šobrīd valdošā partija „Likums un taisnīgums” nevēlējās pārcelt vēlēšanu datumu arī pēc tam, kad valstī bija sākusies koronavīrusa izplatība, šai sakarā nonākot konfliktā ne vien ar opozīciju, bet arī ar koalīcijas partneriem – liberālkonservatīvo partiju „Polija kopā”. Vien dažas dienas pirms paredzētā datuma vēl nebija skaidrs, vai, kad un kādā veidā notiks balsošana, ciktāl Polijas likumdošana neparedz attālinātu balsošanu un Sejms nebija gatavs tik ātri pieņemt jaunu regulējumu. Par vēlēšanu boikotu paziņoja visi eksprezidenti un vairāki ekspremjeri, kopskaitā deviņi. Galu galā 6. maijā tika panākta vienošanās par vēlēšanu pārcelšanu uz 28. jūniju, lai gan arī par šo datumu šobrīd nav simtprocentīgas pārliecības – viss atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas valstī. Jau pēc šī lēmuma no Beātas Šidlo valdības demisionēja vicepremjers un zinātnes un augstākās izglītības ministrs, partijas „Polija kopā” līderis Jaroslavs Govins. Jau tradicionāli Polijas vēlēšanām galvenā cīņa paredzama starp valdošās konservatīvās partijas „Likums un taisnīgums” un nozīmīgākā opozīcijas spēka, partijas „Pilsoniskā platforma” kandidātiem. Saskaņā ar vairumu aptauju līderpozīcijas priekšvēlēšanās joprojām saglabā prezidents Andžejs Duda, taču „Pilsoniskās platformas” izredzes nopietni uzlabojās pēc tam, kad tās sākotnējo kandidāti socioloģi Malgožatu Kidavu-Bloņsku 15. maijā nomainīja populārais Varšavas mērs Rafals Tšaskovskis. Galvaspilsētas vadītāja vēlēšanās 2018. gadā Tšaskovskis jau pirmajā kārtā pārliecinoši uzvarēja „Likums un taisnīgums” pārstāvi, iepriekšējo mēru Patriku Jaki.

 

Pandēmija – straujš kāpums Latīņamerikā

Saskaņā ar datiem, kurus Pasaules veselības organizācija izplatīja 22. maijā, Latīņamerika šobrīd apsteigusi Savienotās Valstis un Eiropu jaunu koronavīrusa inficēšanās gadījumu skaita ziņā. Pie tam diennaktī reģistrētais inficēto skaits – vairāk nekā 106 000 – ir bijis lielākais kopš pandēmijas sākuma, un liela daļa no šiem gadījumiem attiecas tieši uz Latīņameriku. Priekšgalā šai bēdīgajā statistikā ir Brazīlija, kas ar apmēram 411 000 saslimšanas un vairāk nekā 25 000 nāves gadījumu kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc ASV. Tiek ziņots, ka slimnīcas Brazīlijā ir pārpildītas un sabiedrības veselības sistēma darbojas uz galējo iespēju robežas. Tikām valsts prezidents Žairs Bolsunaru īsteno politiku, kuru komentētāji dēvē par „nāvīgu azartspēli” – viņš nodēvējis koronavīrusa infekciju par „parastu gripu”, deklarējis, ka svarīgākais ir saglabāt ekonomikas tempu, un aktīvi kritizē provinču un pilsētu vadītāju ieviestos ierobežojumus. Brazīlijas sabiedrība sašķēlusies šīs politikas noliedzējos un atbalstītājos, vieniem apsverot impīčmenta iespēju, otriem draudot pat ar bruņotām prezidenta atbalsta akcijām. Otra pandēmijas smagāk skartā valsts Latīņamerikā ir Peru, kur, par spīti striktiem ierobežošanas pasākumiem, inficēto skaits pēdējā diennaktī pieaudis par apmēram 6000 jeb 4,5%, sasniedzot 136 000. Tāpat strauja infekcijas izplatība vērojama Čīlē, kopējam inficēto skaitam pēdējā diennaktī pieaugot vairāk nekā par 4000 un pārsniedzot 82 000. Tiek minēts, ka Čīle varētu atkārtot Spānijas un Itālijas bēdīgo pieredzi veselības aizsardzības sistēmas pārslodzes ziņā. Tāpat pēdējās dienās pandēmijas uzliesmojums vērojams Meksikā, kur inficēto skaits diennaktī pieaudzis par nepilniem 3500, pārsniedzot 74 500. Tas liek apšaubīt valdības agrāk deklarētos plānus par pakāpenisku ierobežojumu atcelšanu līdz jūnija sākumam. Meksikas prezidenta Manuela Lopesa Obradora optimistiskie izteikumi par stāvokļa uzlabošanās pazīmēm galvaspilsētā Mehiko disonē ar pilsētas galvas Klaudijas Šeinbaumas paziņojumu par hospitalizēto skaita pieaugumu. Pandēmijas izraisītie ierobežojumi nopietni skar jau tā ne sevišķi stabilo reģiona ekonomiku. Tiek lēsts, ka ierobežojumu rezultātā bez ienākumiem palicis katrs ceturtais Peru iedzīvotājs, savukārt trūkumcietēju skaits Čīlē varētu pieaugt no nepilniem 10% pirms pandēmijas krīzes līdz nepilniem 14%.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs.

Merkele un Makrons deklarē atbalstu „koronaobligācijām”

Eiropas Savienības vienotās obligācijas pandēmijas izraisītās ekonomiskās lejupslīdes pārvarēšanai, kuru iespējamība jau kādu laiku apspriesta medijos un arī finansistu un politiķus aprindās, šķiet iegūstam konkrētākas aprises. 18. maijā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons kopīgā tiešsaistes preses konferencē deklarēja savu atbalstu šādu obligāciju emisijai 500 miljardu eiro vērtībā. Emisijas rezultātā iegūtās summas izlietojums būtu Eiropas Komisijas ziņā, un tā tiktu izdalīta lielā mērā kā neatmaksājama dotācija krīzes vairāk skartajām nozarēm un reģioniem. Tāpat deklarētais plāns īpaši akcentē Eiropas Savienības „veselības aizsardzības suverenitātes” mērķi – ieguldījumus izpētē un medicīniskā aprīkojuma ražošanā. Berlīnes un Parīzes, divu nozīmīgāko Eiropas Savienības budžeta donoru, atbalsts finanšu instrumentam, kas jau mīlīgi nodēvēts par „koronaobligācijām”, ir ļoti svarīgs, tomēr tam nepieciešama visu 27 dalībvalstu valdību piekrišana. Merkeles un Makrona paziņojumu jau uzteikuši Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte un Spānijas premjerministrs Pedro Sančess, jo tieši viņu valstīm varētu tikt liela daļa no šādi akumulētajiem līdzekļiem. Tāpat to apsveikusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Daudz atturīgāka reakcija vērojama no tradicionāli „sīkstulīgajiem” Eiropas ziemeļiem. Dānija, Zviedrija, Nīderlande un Austrija pagaidām nav piekritušas plānam šādi dotēt finansiāli nestabilo Vidusjūras reģionu, un, kā paudis Austrijas kanclers Sebastians Kurcs, varētu piekrist krīzes vairāk skartajiem reģioniem piešķirt aizdevumus, bet ne dotācijas. Skaidru nostāju pagaidām nav paudusi arī neviena no t.s. jaunajām dalībvalstīm, kurām, protams, būs svarīgi, lai savienības rūpju lokā nenonāktu tikai dienvidvalstis, bet sava tiesa tiktu arī austrumu zonai, kuru gan mazāk skārusi pandēmija, taču pietiekami jūtami – ar ierobežojumiem saistītā ekonomikas stagnācija. Savukārt Eiroparlaments savā pirmajā klātienes sesijā kopš marta sākuma piektdien pieņēma rezolūciju, pieprasot divu triljonu apjoma ekonomikas atlabšanas plāna iekļaušanu savienības daudzgadu budžetā, kuram būtu jāstājas spēkā ar nākamā gada sākumu. Rezolūcija uzsver, ka „atlabšanas stratēģijas centrā jābūt Eiropas pilsoņiem”. Tā sakrīt ar Makrona/Merkeles plānu atbalstā obligāciju emisijai un lielākās līdzekļu daļas piešķiršanai dotāciju veidā. Tāpat rezolūcijā norādīts, ka plāna līdzekļiem jāpapildina daudzgadu budžets, nevis jāsamazina citu tā prioritāšu īstenošana, ka līdzekļu piešķīrumiem jāseko agrāk deklarētajiem attīstības virzieniem – „zaļajam kursam” un digitālās kapacitātes kāpināšanai, savukārt Eiropas Komisiju parlaments mudinājis atturēties no „apšaubāmām palielināšanas formulām ambiciozu skaitļu reklamēšanai” un „finanšu iluzionisma”.

 

Izraēla – nacionālās vienības valdība un „Trampa miera plāns”

Svētdien zvērestu Izraēlas parlamentā Knesetā deva jaunā nacionālās vienības valdība, kuru veido divi līdz šim galvenie pretspēlētāji valsts politiskajā spektrā: ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu centriski labējā partija "Likud" un Benija Ganca vadītā centriski liberālā alianse "Kahol Lavan". Koalīcijā ietilpst arī vairākas mazākas partijas, sākot no galēji labējām, ortodoksālos ebrejus pārstāvošām partijām, beidzot ar sociāldemokrātisko Darba partiju. Valdības nolīgums paredz, ka pusi no domājamā valdības darbības perioda, proti – līdz nākamā gada oktobrim, to vadīs Netanjahu, savukārt pēc tam viņu nomainīs Gancs, kurš šobrīd ieņem vicepremjera un aizsardzības ministra posteņus. Līdz ar to šķiet noslēgusies gadu ilgusī politiskā krīze, kuras laikā Izraēla piedzīvoja trīs Kneseta vēlēšanas. Pirmdien, apsveicot jauno Izraēlas kabinetu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās Žozefs Borels savā paziņojumā norādījis, ka uzlūko „ar dziļām bažām pasākumus, kurus paredzēts iesniegt apstiprināšanai Izraēlas valdībai, par daļas okupēto Palestīnas teritoriju aneksiju, kā to deklarējis premjerministrs, prezentējot savu valdību Knesetā 17. maijā, un kā tas paredzēts agrāk parakstītajā koalīcijas nolīgumā. Mēs noteikti mudinām Izraēlu atturēties no jebkādiem vienpusējiem lēmumiem, kas novestu pie jebkuras okupētās Palestīnas teritorijas aneksijas un kā tāda būtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām." Tā ir atsauce uz valdības nolīgumā ietverto punktu, ka, sākot ar 1. jūliju, premjerministram Netanjahu ir tiesības ierosināt kabineta izskatīšanai jautājumus par, kā tas tiek formulēts, „Izraēlas suverenitātes paplašināšanu” okupētajās palestīniešu teritorijās. Zīmīgi, ka tas ir vienīgais jautājums valdības deklarētajā dienaskārtībā, kas nav saistīts ar koronavīrusa apkarošanu. Šī vienošanās detaļa saistāma ar t.s. „Trampa miera plānu” jeb, oficiālajā nosaukumā, „Miers labklājībai: vīzija palestīniešu un izraēliešu tautu dzīves uzlabošanai”, ar kuru Savienoto Valstu prezidents nāca klajā janvāra beigās. Plāna ietvaros paredzēta palestīniešu valsts izveide daļā Gazas sektora un Jordānas upes rietumkrasta, kas faktiski tomēr būtu ne vairāk kā Izraēlas protektorāts. Šī valstiskā veidojuma aizsardzības un ārpolitika paliktu pilnīgā Izraēlas kontrolē, un tā teritoriju teju pilnīgi iekļautu un daudzos sīkos anklāvos sadalītu Izraēlai pievienojamie apgabali. Arī šo ierobežoto valstiskumu Palestīna varētu saņemt tikai tai gadījumā, ja Izraēla atzītu par izpildītiem vairākus nosacījumus, piemērām, kustības Hamas vienību atbruņošanu Gazas sektorā. Benijs Gancs amatā stāšanās ceremonijā pirmdien paudis apņemšanos visos veidos veicināt „Trampa plāna” īstenošanos, gan vairoties minēt teritoriju aneksiju. Savukārt Jordānijas karalis Abdulla II intervijā vācu laikrakstam "Der Spiegel" piektdien izteicies, ka Izraēlas mēģinājumi mainīt pastāvošās robežas var novest pie plaša konflikta ar Jordāniju.

 

„Obamageita”

Pēdējās nedēļās jauni, vai, pareizāk, atjaunoti akcenti iezīmējušies prezidenta Donalda Trampa publiskajās izpausmēs. Apvienojošs nosaukums visiem šiem motīviem ir paša prezidenta dots – „Obamageita”. Atspēriena punkts šim vadmotīvam ir Savienoto Valstu Tieslietu departamenta lēmums kā nepamatotu izbeigt kriminālvajāšanu pret bijušo Trampa nacionālās drošības padomnieku Maiklu Flinnu, kurš tika apsūdzēts pēc tam, kad atklātībā parādījās informācija par to ka, Flinns melojis Federālā izmeklēšanas biroja aģentiem par saviem kontaktiem ar Krievijas vēstnieku Sergeju Kisļaku. Pats Flinns tiesvedībās laikā vairākkārt bija atzinis, ka teicis nepatiesību, taču, kā norādījis Tieslietu departamenta vadītājs, ģenerālprokurors Viljams Barrs, šī melošana esot nebūtiska, ciktāl pats izmeklēšanas process neesot bijis pietiekami pamatots. Trampa pretinieki šo lēmumu jau nodēvējuši par politizētu un koruptīvu. Tikmēr prezidentam tas devis iemeslu plašam uzbrukumam savam priekšgājējam Barakam Obamam un pašreizējam sāncensim priekšvēlēšanu kampaņā Džo Baidenam. „Obamageita” esot sazvērestība pret viņu, Donaldu Trampu, kuru īstenojuši viņa pretinieki, kuriem par to būšot jāatbild. Uz laikraksta "Washigton Post" reportiera jautājumu, kādos konkrētos noziegumos būtu apsūdzams bijušais prezidents un esošais prezidenta kandidāts, Tramps atbildējis: „Jūs zināt, kas ir šis noziegums. Noziegums ir ļoti acīmredzams ikvienam. Jums vienkārši jāpalasa laikraksti, izņemot jūsējo.” Ģenerālprokurors Barrs gan noraidījis prezidenta pieņēmumu, ka izmeklēšana par Krievijas iespējamo ieteikmi 2016. gada prezidenta vēlēšanu procesā būtu Demokrātu partijas sazvērestības inspirēta un ka bijušajam prezidentam šai sakarā varētu izvirzīt kādas apsūdzības. Prezidentam Trampam nesimpatizējošie mediji visai vienbalsīgi raksturo „Obamageitu” kā kārtējo mēģinājumu novērst uzmanību no viņa apšaubāmās darbības pandēmijas uzliesmojuma laikā, vājās veselības aizsardzības pasākumu vadības un nepamatotajiem apgalvojumiem par vīrusa izplatību un ārstniecības līdzekļiem.