Divas puslodes

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU asociētais profesors Daunis Auers.

Krievija atceļ brīvdienu režīmu

Koronavīrusa pandēmija Krieviju sasniedza marta sākumā. Līdz marta vidum dienā reģistrēto inficēšanās gadījumu skaits bija mazāks par desmit, kopš 16. marta tie jau bija vairāki desmiti gadījumu dienā, bet 25. martā šis rādītājs pirmoreiz pārsniedza simtu un turpināja augt, marta beigās sasniedzot 500 jaunu gadījumu dienā. Kopš 30. marta ar prezidenta Putina rīkojumu valstī tika ieviests t.s. nestrādājamo dienu režīms, pārtraucot darbu uzņēmumos un iestādēs, kuras nestrādā brīvdienās, taču saglabājot algu to darbiniekiem. Stingrāku ierobežojumu ieviešana tika atstāta reģionu vadītāju ziņā. Šādā situācijā Krievija pavadīja sešas nedēļas, epidēmijai tikām vēršoties plašumā. 7. aprīlī jaunu inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti, 15. aprīlī – trīs tūkstošus, 3. maijā – 10 tūkstošus, un kopš šī laika nav bijis mazāks par 10 tūkstošiem dienā. Šobrīd Krievija ar 242 tūkstošiem inficēšanās gadījumu ir otra pandēmijas smagāk skartā valsts pēc ASV, tiesa, nāves gadījumu skaits, ja var ticēt oficiālajai statistikai, ir proporcionāli neliels, nesasniedzot 1% no inficēto skaita. Salīdzinājumam Savienotajās Valstīs šis rādītājs ir gandrīz 6%, Spānijā – nepilni 12%, Apvienotajā Karalistē – vairāk nekā 14%, vidēji pasaulē – apmēram 6,85%.

11. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar uzrunu valsts iedzīvotājiem, kurā izsludināja nestrādājamo dienu režīma pārtraukšanu ar 12. maiju. Šis režīms, kā norādīja prezidents, ļāvis veselības aizsardzības sistēmai pienācīgi sagatavoties, un tagad vēlamais rezultāts esot sasniegts. Tomēr Krievijas reģionu vadītājiem joprojām paliek pilnvaras saglabāt noteiktos ierobežojumus vai ieviest jaunus. Atsevišķi opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši šo prezidenta soli kā atbildības novelšanu no centrālās varas uz reģionu vadītāju pleciem. Tāpat paziņojumā tika deklarēti vairāki atbalsta pasākumi medicīnas sfērā strādājošajiem, ģimenēm ar bērniem un īpaša kredītprogramma uzņēmumiem, kas orientēta uz darba vietu saglabāšanu.

 

Eiropas Savienība pandēmijas ēnā

Runas par Eiropas Savienības sagaidāmo bēdīgo likteni nav nekāds jaunums nu jau vismaz desmitgadi, un pēdējos gados tās vēl intensīvākas padarījis Breksits, kā arī pastāvīgā rīvēšanās starp Briseli un vairākām dalībvalstīm gan par finanšu disciplīnas, gan demokrātijas un tiesiskuma kvalitātes jautājumiem. Pandēmijas krīze ieviesusi šai tēmā jaunus akcentus. Eiropas centrālo institūciju acīmredzamā nespēja mobilizēt savienību vienotai rīcībai, nacionālo valdību sākotnējie soļi, kad, sākoties infekcijas straujai izplatībai, tās gādāja teju tikai un vienīgi par savām vajadzībām, aizmirstot vīrusa jau vairāk skartās dalībvalstis – tas viss licis no jauna atskanēt skaļiem apgalvojumiem par Eiropas Savienības beigu sākumu. Krievijas un Ķīnas plaši izreklamētie palīdzības žesti Itālijai ir iespaidojuši šīs valsts sabiedrisko domu par labu šiem „labdariem” un, attiecīgi, par sliktu vienotās Eiropas solidaritātes izjūtai. Notikumu gaita Ungārijā, ar pandēmijas apkarošanas lozungu koncentrējot bezprecedenta varas apjomu premjerministra Orbana rokās, iezīmē nākamo loku pretstāvē starp Briseli un Budapeštu eiropeisko demokrātijas un tiesiskuma standartu jautājumā. Ļoti nelāgi uz šī fona izskatās arī Vācijas Konstitucionālās tiesas 5. maija lēmums, ar kuru tā pasludinājusi par Vācijas Pamatlikumam neatbilstošu valdības un likumdevēju rīcību, nepietiekami kontrolējot Eiropas Centrālās bankas darbību, ekonomikas stimulēšanas nolūkā iepērkot publiskā sektora obligācijas. Pie tam Vācijas tiesa spriedusi, ka tai nav saistošs Eiropas Tiesas 2018. gada spriedums šai jautājumā, jo, tiesnešuprāt, Eiropas Tiesa, kuras kompetencē ietilpst Eiropas Savienības institūciju darbības vērtēšana, nav pareizi piemērojusi savienības likumdošanā paredzēto pilnvaru proporcionalitātes principu. Respektīvi, Eiropas Centrālās bankas darbība un to pamatojošais Eiropas Tiesas spriedums nepieļaujami pārkāpj Vācijas finansiālo suverenitāti. Tiesa devusi Eiropas Centrālajai bankai trīs mēnešu termiņu savas rīcības pamatošanai, pretējā gadījumā tiesa lems par aizliegumu Vācijas Federālajai bankai turpmāk piedalīties obligāciju iepirkuma programmā, kas nopietni apdraudētu tās tālāko darbību. Daudzi eksperti jau nodēvējuši Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu par neadekvātu un tiesas kompetencei neatbilstošu, un daudzi to uzlūko kā ārkārtīgi bīstamu, ciktāl ar to šī tiesa uzņemas regulēt Vācijas darbību Eiropas Savienības un eirozonas vienotajā finanšu un ekonomikas sistēmā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, vēsturnieks Kaspars Zellis un LU pasniedzēja Sigita Struberga.

Sodīsim Ķīnu!

„Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ķīnas Komunistiskajai partijai nāksies samaksāt par to, ko tā nodarījusi; katrā ziņā samaksāt Savienotajām Valstīm,” šo valsts sekretāra Maika Pompeo repliku intervijā telekanālam "Fox News" nu jau pāris nedēļas pastāvīgi citē pasaules mediji. Koronavīrusa pandēmija, kas skārusi Savienotās Valstis sevišķi smagi, ir izraisījusi jaunu saspīlējuma ciklu attiecībās starp Vašingtonu un Pekinu. Prezidenta Trampa administrācija un Republikāņu partijas aprindas akcentē Ķīnas vadības vainu sākotnējā vīrusa epidēmijas izplatības noklusēšanā un vēlākā informācijas sagrozīšanā, kas veicinājusi tās pāraugšanu pandēmijā. Tāpat izpaudusies informācija par administrācijas spiedienu uz izlūkdienestiem, pieprasot atklāt vai, bet, pēc dažu avotu ziņām, ka koronavīrusa avots ir mikrobioloģijas laboratorija Uhaņā. Pirmais šīs ievirzes upuris bija Pasaules veselības organizācija, kurai tika pārtraukts amerikāņu līdzfinansējums, vainojot tās vadību pakalpošanā Pekinas režīmam. Tagad aktualizējušās diskusijas par iespējamām soda sankcijām jau pret pašu Ķīnas Tautas Republiku, tomēr, ievērojot abu superlielvalstu ekonomikas ciešo saistību, katrs iespējamais sankciju instruments izrādās abpusgriezīgs zobens. Jaunu muitas tarifu ieviešana Ķīnas importam nozīmētu neizbēgamu atbildes reakciju, kas pirmām kārtām skartu amerikāņu lauksaimniecības produkciju, tātad – būtu trieciens fermeriem, kas ir viens no nozīmīgākajiem Trampa elektorāta segmentiem. Tiekot domāts par vispārēju ārējās tirdzniecības stratēģijas maiņu, pārorientējot amerikāņu ekonomikas piegāžu avotus no Ķīnas uz citiem reģioniem un, pēc iespējas, uz pašmāju tirgu. Tomēr šai ziņā ātri risinājumi nav gaidāmi, jo, piemēram, šobrīd ļoti nepieciešamo individuālās aizsardzības līdzekļu, medicīnas aprīkojuma un tā komponentu, arī dažu medikamentu importā Savienotās Valstis ir jūtami atkarīgas no Ķīnas. Un, nepārprotami, šāda pārorientēšanās nozīmētu patēriņa preču cenu pieaugumu, kas nebūt neiepriecinātu prezidenta Trampa potenciālos vēlētājus. Tiek apsvērta iespēja vērsties ar civilprasībām pret Ķīnas Kompartiju, taču mēģinājumi apķīlāt ar partiju saistītos īpašumus Savienotajās Valstīs varētu izraisīt līdzīgas Pekinas režīma akcijas pret amerikāņu kompāniju īpašumu Ķīnā. Katrā ziņā eksperti joprojām nav vienisprātis par to, vai pēdējo nedēļu draudīgā retorika par „Ķīnas sodīšanu” ir kas vairāk par efektīgu priekšvēlēšanu kampaņas taktikas elementu.

 

Kara atbalss

8. maijā paiet 75 gadi, kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā. Piekrišanu bezierunu kapitulācijai vācu ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Alberts Jodls  parakstīja Sabiedroto ekspedīcijas spēku galvenajā štābā Reimsā 1945. gada 7. maija rītausmā, paredzot uguns pārtraukšanu 8. maijā, minūti pāri vienpadsmitiem vakarā. Tomēr tas nebija pa prātam Staļinam, ciktāl no padomju puses Reimsas kapitulāciju parakstīja tikai samērā zema ranga militārpersona – padomju pilnvarotais pie Rietumu sabiedroto štāba ģenerālis Susloparovs. Attiecīgi tika organizēta vēl viena kapitulācijas ceremonija Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstā, kur no padomju puses to parakstīja maršals Georgijs Žukovs. Tādējādi, pēc Maskavas laika, kapitulācija notika jau 9. maijā, kas arī noteica datuma atšķirību kara beigu atzīmēšanā. Rietumeiropā Otrā pasaules kara beigas allaž tikušas atzīmētas 8. maijā, kamēr Padomju Savienība savu Uzvaras dienu svinējusi 9. maijā. Tiesa gan, tikai pēdējos divus pēckara gadus 9. maijs PSRS bija svētku diena. Pēc tam visā Staļina un arī viņa pēcteča Ņikitas Hruščova varas periodā atzīmēšana aprobežojās ar ievadrakstiem presē, artilērijas salūtu un svinībām kara daļās, iestādēs un uzņēmumos. Grandiozo uzvaras svinību tradīciju Otrā pasaules kara noslēguma gadadienā iedibināja kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs 1965. gadā. Tikai, sākot ar šo laiku, 9. maijs atkal kļuva par brīvdienu un ieguva tam šobrīd raksturīgo triumfālo un urāpatriotisko nokrāsu ar militāro muskuļu demonstrēšanu armijas parādē, krāšņām uguņošanām un kara veterānu kultu. Šo tradīciju pārmantojusi arī šodienas Krievija, un sevišķu nozīmi kaimiņvalsts oficiālajā diskursā tā ieguvusi pēc 2014. gada, kad tajā arvien pamanāmāk iezīmējusies nostalģija pēc zudušās impēriskās varenības un hegemonijas pasaules kara rezultātā pakļautajā Austrumeiropas telpā. Tas neizbēgami kļuvis par antagonizējošu momentu starp Krieviju un Rietumu demokrātijām, sevišķi jau tām valstīm, kuras staļiniskās ekspansijas rezultātā uz pusgadsimtu tika pakļautas padomju totalitārismam. Šīs valstis pēdējās desmitgadēs pievienojušās Rietumos allaž pastāvējušajai tradīcijai Otrā pasaules kara noslēgumu atzīmēt 8. maijā kā upuru piemiņas dienu. Izņēmums ir krievvalodīgās kopienas un tās pārstāvošie politiskie spēki Baltijas valstīs. 9. maijā Eiropas Savienības valstis, savukārt, atzīmē Eiropas dienu, kam nav tiešas saistības ar Otro pasaules karu. 1950. gada 9. maijā toreizējais Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans nāca klajā ar vēsturisko deklarāciju, piesakot virzību uz Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidi, kas, kā zināms, bija sākums virzībai uz Eiropas Savienību.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorants Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Sazvanam Vītauta Dižā universitātes habilitēto humanitāro zinātņu doktoru, profesoru Alvidu Butkus. Ierakstā Tartu Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors Vello Petais.

 

Pandēmija un totālās kontroles briesmas

Dienvidkoreja tiek minēta kā valsts, kam izdevies sekmīgi apkarot koronavīrusa epidēmijas izplatību, tai skaitā efektīvi lietojot digitālās izsekošanas tehnoloģijas. Ziņas par saskarsmi ar inficēto tika izsūtītas visiem ar viņu kontaktējušajiem, tā ļaujot apzināties risku un savlaicīgi pārbaudīties. Datu apkopošanas ziņā Dienvidkorejas varas iestādes neieviesa neko principiāli jaunu, pamatā pielāgojot epidēmijas situācijai jau esošos instrumentus. Tā, piemēram, arī līdz šim valdības institūcijas apkopoja datus par visiem finanšu darījumiem, kontrolējot nodokļu nomaksu. Tāpat vispārpieņemta prakse ir centralizēta novērošanas kameru datu apstrāde. Tagad šie risinājumi tika izmantoti inficēto personu kontaktu vēstures izsekošanai. Sabiedrība pie šādas valsts „modrās acs” esot jau pieradusi, tāpēc lielum lielais vairums dienvidkorejiešu šo praksi cīņā ar pandēmiju vērtē pozitīvi. Kā norādīts britu domnīcas Tonija Blēra Globālo pārmaiņu institūta ziņojumā, kuru atreferē BBC, visām valdībām esot jāizšķiras starp trīs nevēlamām iespējām: veselības aizsardzības sistēmas pārslodzi, ekonomikas apturēšanu vai intensīvāku pilsoņu izsekošanu. Un, kā uzstāj ziņojuma autori, sabiedrībai vajadzētu pieņemt privātuma pārkāpumus, kas vēl pirms neilga laika liberālā demokrātijā būtu neiedomājami, lai nebūtu jāmaksā ar dzīvībām vai labklājību. Tomēr Rietumu demokrātijām izšķiršanās par šādu soli ir ļoti problemātiska, un pat pirmie izmēģinājumi un diskusijas par tēmu jau izraisījušas asus tiesību aizstāvju protestus. Visskaļākais skandāls uzliesmojis Izraēlā, kur marta vidū Benjamina Netanjahu pagaidu valdība pilnvaroja drošības dienestus izmantot mobilo tālruņu izsekošanas datus ar koronavīrusu inficēto kontaktu apzināšanai. Līdz šim šādas metodes lietotas terorisma apkarošanā, taču, kā pagājušās nedēļas nogalē lēma Izraēlas Augstākā tiesa, šāda izsekošana pret lojāliem pilsoņiem bez atsevišķas regulējošas likumdošanas nav pieļaujama un ir jāpārtrauc. Vairākās Eiropas valstīs tiek apsvērta iespēja izmantot inficētā kontaktpersonu apziņošanai mobilā tālruņa atrašanās vietas noteikšanas sistēmu, gan garantējot pilnīgu anonimitāti un brīvprātību. Tomēr Francijas un Vācijas valdības, kuru plānotā sistēma paredz  datu centralizētu glabāšanu, jau sadūrušās ar kategorisku „nē” no tehnoloģijas izstrādātāja – kompānijas "Apple" puses. "Apple" sadarbībā ar otru digitālo tehnoloģiju gigantu "Google" strādā pie aplikācijas, kas nodrošinātu pilnīgi decentralizētu apziņošanas sistēmu. Attiecīgais tīmekļa protokols jau ieviests Šveicē un Austrijā, un drīz to varētu pieņemt arī Igaunijā.

 

Kā ar veselību biedram Kimam?

Ziemeļkoreja jeb, oficiālā nosaukumā, Korejas Tautas demokrātiskā republika ir praktiski vienīgā no bijušās sociālistiskās nometnes valstīm, kura palikusi nemainīga pēc padomju totalitārisma sabrukuma pagājušā gadsimta pēdējās desmitgadēs. Arī starp toreizējām totalitārajām sistēmām tā izcēlās ar īpašu noslēgtību, totālu kontroli un sabiedrības indoktrināciju, kā arī ar nemainīgu vadoņa Kima Irsena atrašanos valsts priekšgalā no 1948. līdz 1994. gadam. Pēc viņa aiziešanas mūžībā pirmā Kima vietā stājās viņa dēls Kims Čenirs, kuru tādā pat kārtā 2011. gadā nomainīja trešās paaudzes dinastijas turpinātājs Kims Čonins. Kima Irsena dzimšanas diena, 15. aprīlis, ir svarīgākie Ziemeļkorejas valsts svētki, tāpēc, kad svinīgajā pasākumā nebija klāt pašreizējais vadonis Kims Čonins, pasaules medijos strauji izplatījās versijas par viņa iespējamo slimību vai pat nāvi. Tūlīt sāka cirkulēt arī apsvērumi par iespējamo varas pārņēmēju – tā varot būt jaunākā no Kima Čenira atvasēm, 1988. gadā dzimusī Kima Jočena. Tomēr nekādas drošticamas informācijas no pandēmijas situācijā hermētiski noslēgtās valsts pagaidām nav. Oficiālā Ziemeļkorejas ziņu aģentūra svētdien izplatīja fotouzņēmumu, kurā Kims Čonins redzams it kā vadot valdošās Korejas Strādnieku partijas politbiroja sēdi. Savukārt kāds Dienvidkorejas medijs ziņojis, ka ziemeļnieku vadonim esot bijusi nepieciešama sirds operācija; šādu iespēju intensīvi pētot arī Savienoto Valstu izlūkdienesti. Dienvidkorejas prezidenta ārlietu padomnieks Mūns Čonins gan pirmdien paziņojis, ka viņa valdībai neesot informācijas par Kima veselības problēmām. Iespējams, ka vadoņa neierašanās svētku parādē skaidrojama ar bailēm saķert koronavīrusa infekciju.

 

4. maijs – ārpolitiskā dimensija

Nule iznākušajā grāmatā „Latvijas diplomātijas gadsimts” Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete raksta:

Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā bija ļoti saviļņojoša. Kā plenārsēžu zālē, tā ārā pie Augstākās Padomes ēkas valdīja pilnīga eiforija. Prieka pārpilnībā likās, ka līdz ar mums priecājas visa pasaule un jau rīt mūsu draugi Eiropā un ASV teiks Maskavai – mēs gribam izlabot nodevību, kuru pieļāvām Jaltā, un jums vairs nav nekādu tiesību paturēt Latviju padomju gūstā. Drīz mēs, tāpat kā lietuvieši un igauņi, varējām pārliecināties, cik ļoti starptautisko tiesību principi atšķiras no starpvalstu attiecībās valdošās Realpolitik, kuru neviens nevēlējās mainīt un apdraudēt gadu gadiem piekoptās attiecības ar atomlielvalsti PSRS periodā, kad tās ārpolitikā un iekšpolitikā Mihails Gorbačovs bija iezīmējis cerīgas pārmaiņas.

Kalnietes kundze, viena no pirmajām atjaunotā Latvijas ārlietu dienesta veidotājām, kodolīgi raksturo dilemmu, ar kuru tobrīd saskārās rietumu demokrātiju politiķi un diplomāti. No vienas puses, lielum lielais vairums Brīvās pasaules valstu nebija atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā de jure. Teorētiski tas prasītu tūlītēju neatkarības atzīšanu situācijā, kad Baltijas nācijas bija apliecinājušas savu prasību pēc neatkarības atjaunošanas ne vien masu mītiņos un tautas kustību deklarācijās, bet tagad arī demokrātiski ievēlēta parlamenta balsojumā. No otras puses, pusgadsimtu pastāvējušajai politiskajai kārtībai bija milzu inerce. Vairums šo rietumvalstu pārstāvju bija auguši, skolojušies un guvuši pieredzi ar izjūtu par šīs kārtības stabilitāti, un citādas, lai cik arī teorētiski pareizas, realitātes atzīšana lika zināmā mērā lauzt arī savu uzskatu sistēmu. Un, protams, bija rūpes par Mihailu Gorbačovu – jaunā tipa padomju līderi, kurš solīja pievērst boļševistiskā totalitārisma zonu demokrātiskām vērtībām. Vēl vairāk nekā gadam bija jāpaiet nepieredzēti straujās un dramatiskās pārmaiņās, līdz Padomju Savienības sabrukums kļuva par nepārprotamu realitāti, un vēl krietni ilgākam laikam, līdz Latvija un pārējās divas Baltijas valstis ieņēma pienācīgo vietu Eiropas un pasaules politikas izkārtojumā.

 

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus komentē žurnālists Frederiks Ozols, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, RSU profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.

 

Naftas tirgus krīze

Pagājušajā nedēļā OPEC+ valstu grupa vienojās par naftas ieguves apjomu samazināšanu par apmēram 10%, tā mēģinot bremzēt straujo jēlnaftas cenu lejupslīdi. Pašreizējo kritumu sākotnēji izraisīja cenu karš starp Krieviju un Saūda Arābiju, taču tā efektu daudzkārt pastiprināja ar pandēmiju saistīto ierobežojumu izraisītais pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū. Attiecīgi, OPEC+ pūliņiem pagaidām nav gaidītā efekta, un pirmdiena, 20. aprīlis, kļuva par īstu „melno dienu” naftas tirgū, kad West Texas Intermediate jeb WTI markas jēlnaftas garantēto nākotnes tirdzniecības līgumu jeb t.s. fjūčeru cena maijam Ņujorkas Tirdzniecības biržā pirmo reizi vēsturē nokritās zem nulles atzīmes un turpināja šo kritienu līdz pat atzīmei –37 dolāri 63 centi par barelu. Dienas beigās cena gan atkal bija būtiski pakāpusies, taču, vienalga, palika dažus dolārus zem nulles atzīmes. Tā ir lielākā lejupslīde, kas fjūčeru tirgū piedzīvota, kopš to tirgošana vispār tika uzsākta 1982. gadā. Otrdien būtisks kritums bija vērojams jau Eiropas tirgū dominējošās Brent markas jēlnaftas jūnija fjūčeriem – par 15% līdz 16 dolāriem par barelu, kas ir zemākais rādītājs 21 gada laikā. Šis ir trauksmes zvans visas pasaules naftas ieguves industrijai. Strauji krītoties pieprasījumam pēc degvielas, jēlnaftas pārprodukcija ir sasniegusi līmeni, kad sāk pietrūkt šīs izejvielas uzglabāšanas jaudu. Rezervuāri, cauruļvadi un tankeri pildās, bet pārstrādes industrija vairs nepieņem jēlnaftu, jo arī tās rezervuāri ir pilni ar nepieprasīto gatavo produkciju. Vairākas Savienoto Valstu naftas pārstrādes un transportēšanas kompānijas jau pirmdien paziņojušas piegādātājiem, ka jaunu jēlnaftu pieņems tikai par papildu samaksu. Līdz ar to negatīvas naftas cenas situācija, kas vēl pirms pāris mēnešiem tika uzlūkota kā tīri teorētiska, ir kļuvusi visai reāla; respektīvi – naftas ieguvējiem var nākties piemaksāt, lai viņu saražoto vispār kāds turpinātu ņemt pretī. Kā raksta resurss "Bloomberg", katru dienu pasaules naftas rezervuāros nonāk papildus 50 miljoni barelu, kas ir ekvivalents kopējam Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Lielbritānijas patēriņa apjomam. Līdz ar to tiek lēsts, ka jēlnaftas cenu negatīvajiem rādītājiem nav prognozējamas grīdas.

Bloomberg citē naftas tirgus ekspertu Polu Senkiju otrdien sakām: „Vai nākammēnes mēs sasniegsim 100 dolārus mīnusā par barelu? Visai iespējams.”

 

Infodēmija

Jau 2. februārī, vairāk nekā mēnesi pirms atzīt koronavīrusa izplatību par pandēmiju, Pasaules Veselības organizācija savā biļetenā lietoja apzīmējumu "infodēmija". Ar to tiek saprasta nepārbaudītu, aplamu vai mērķtiecīgi melīgu apgalvojumu un pieņēmumu plūsma, kas infekcijas sakarā strauji pārplūdinājusi globālo informācijas telpu, pirmām kārtām – sociālos tīklus. Protams, šajā ziņā netrūkst naivas pašdarbības, kādu piekopj ļaudis ar attiecīgām psiholoģiskām vai psihiskām nosliecēm, kuras saasinājusi pandēmijas izraisītā neordinārā situācija. Tomēr šajā „informatīvajā kņadā” iezīmējas arī mērķtiecīgi aranžēti motīvi. 14. aprīlī laikraksts "The New York Times" publicēja plašu sava zinātnes žurnālista Viljama Brouda rakstu, kas veltīts Krievijas ilglaicīgiem un mērķtiecīgiem centieniem graut uzticību Savienoto Valstu veselības aizsardzības sistēmai, izplatīt melīgas ziņas par vakcīnu kaitīgumu un epidēmiju izraisītāju, konkrēti Ebolas vīrusa, radīšanu amerikāņu militāristu laboratorijās. 2014. gadā, kad notika pieminētā vīrusa izplatība pasaulē, kas sakrita ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, šādas ievirzes materiāli parādījās Kremļa finansētajā telekanālā RT un sevišķi intensīvi tika izplatīti sociālajos tīklos. Raksta autors atgādina, ka ziņu izplatīšana kā pretinieka aizsardzības potenciāla graušanas līdzeklis ir paredzēta Krievijas 2012. gadā pieņemtajā militārajā doktrīnā. Tagad šiem centieniem jaunu dzīvību iedvesusi koronavīrusa pandēmija, un šajā informācijas plūsmā jau atkal ir klātesošs motīvs par vīrusa mākslīgu izcelsmi un tamlīdzīgi izdomājumi. Minēto "The New York Times" rakstu savā 21. aprīļa viedokļrakstā gan kritizējis izdevuma "Foreign Policy" autors Seva Gunickis, norādot, ka tas vienkāršo problēmu, traktējot to kā no ārienes ievazātu „infekciju”. Kā norāda analītiķis, problēma ir krietni plašāka un saistīta ar Rietumu demokrātiju adaptāciju jaunā laikmeta informācijas aprites apstākļiem. Demokrātiskās sistēmas savā būtībā ietver brīvu informācijas apriti, un tādējādi šī informatīvā vide, kas ir ļoti labvēlīga dezinformācijas izplatībai, vienlaicīgi ir arī neatņemams demokrātijas pastāvēšanas priekšnoteikums. Problēma, autoraprāt, ir tā, ka arī demokrātiju politiskās elites bieži vien grēko izplatāmās informācijas ziņā. Atsaucoties uz Oksfordas Interneta institūta pētījumu, viņš min, ka 45 demokrātiskās valstīs politiķi pēdējā laikā izmantojuši sociālos tīklus negodīgi, veidojot sev neīstu sekotāju grupas vai izplatot manipulētu mediju informāciju, lai gūtu vēlētāju atbalstu. Spilgts piemērs šajā ziņā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa iepriekšējā priekšvēlēšanu kampaņa, un nekas neliecina, ka pašreizējā varētu būt citāda. Pie tam, kā šai sakarā raksta Gunickis, dezinformācijas mērķis nav vis pakļaut informācijas telpu, bet to „izšķīdināt”, respektīvi, padarīt nepārskatāmu un grūti sistematizējamu, liedzot ikdienas uztvērējam iespēju spriest par informācijas drošticamību un viedokļu pamatotību. Autors citē bēdīgi slaveno bijušā Donalda Trampa vecākā stratēģa Stīva Banona recepti, kā tikt galā ar presi: „Appludiniet teritoriju ar kakām!”

 

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps.

Kas ir diktatūra?

Diktatora jēdzienu sastopam jau antīkajā pasaulē, kur Romas republikā dictator – burtiski tulkojot, „pavēlētājs” – bija vadonis uz noteiktu laiku ar ārkārtas pilnvarām; lielākoties – iecelts karavadonis. Diktatora jēdziens atgriezās apritē 19. gs., kad par diktatoriem sevi titulēja arī vairāki tā laika nacionāli-revolucionāro kustību līderi, taču līdz ar 19. gs. nogali, veidojoties izpratnei par moderno demokrātiju, diktatūra arvien noteiktāk iezīmējās kā tās pretmets. Par diktatūru tradicionāli dēvē politisko iekārtu, kurā vara koncentrēta vienas personas vai šauras elites grupas rokās, pie tam iztrūkst demokrātisks šo varas nesēju nomaiņas, respektīvi – sabiedrības kontroles mehānisms pār politisko vadību. Šāda vara parasti nav savienojama ar reālu daudzpartiju sistēmu un pilnvērtīgām pilsoniskām brīvībām, tomēr tās pastāvēšanas priekšnoteikumus ir lielākās sabiedrības daļas gatavība identificēties ar šo varu vai vismaz pasīvi piekrist esošajam stāvoklim. Teju allaž diktatūrai piemīt vadonības fenomens – viena, varu personificējoša un ap sevi koncentrējoša indivīda atrašanās valsts priekšgalā. Daudzi 20. gs. autori piemēro diktatūras apzīmējumu visiem visjaunāko laiku nedemokrātiskajiem režīmiem, ar joprojām pastāvošajām absolūtajām monarhijām sākot, ar pagājušā gadsimta totalitārajām sistēmām beidzot. Tā traktēts, diktatūras jēdziens lielā mērā pārklājas ar autoritāras varas jēdzienu, tomēr tādi pagājušā gadsimta otrās puses autori kā politologs Huans Hozē Lincs un filozofe Hanna Ārente uzsver totalitāros režīmus kā īpašu un ekstrēmu diktatūras paveidu. Jau mūsu gadsimtā šo ievirzi turpina amerikāņu politoloģe Barbara Gedesa, totalitārismu izdalot kā atsevišķu fenomenu, kas nebūtu klasificējams kā diktatūra. Eiropā par diktatūru „ziedu laikiem” uzskatāms periods starp abiem pasaules kariem, kad, pēc daudzu monarhiju sabrukuma vai novājināšanās, nācijas mūsu pasaules daļā meklēja jaunus politiskās eksistences modeļus. Bijušajā Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara izskaņā varu sagrābušais boļševiku režīms sevi definēja kā proletariāta diktatūru, respektīvi, revolūcijā uzvarējušās strādnieku šķiras varu pār pārējo sabiedrību tās pārveides nolūkā. Boļševiku izveidotā padomju valsts kļuva par pirmo totalitāro režīmu, kas tiecās pilnīgi kontrolēt ne vien sabiedrības politisko, bet arī sociālekonomisko un kulturālo eksistenci. Kā otrs spilgts totalitārisma modelis minams salīdzinoši daudz īsāku laiku pastāvējušais vācu nacisms, savukārt Fašistu partijas vara, kas 1925. gadā izveidojās Itālijā, kļuva par iedvesmas avotu daudziem starpkaru Eiropas nedemokrātiskajiem režīmiem, t.sk. Ulmaņa autoritārismam Latvijā. 20. gs. pēdējās desmitgades kļuva par Eiropas nedemokrātisko režīmu norieta laiku, tomēr tikai daļā no posttotalitārās telpas iesakņojās pilnvērtīgas demokrātijas. Daudzviet nostiprinājās diezgan klasiskas vienpersonas diktatūras, savukārt citur politikas prakse liek runāt par jaunu fenomenu, kas angliski tiek dēvēts par competitive authoritarianism – konkurences autoritārismu. Tās ir sistēmas, kurās demokrātiskās institūcijas turpina pastāvēt, taču varas elite ar dažādām manipulācijām tās tiecas degradēt līdz politiskas butaforijas līmenim.

Prezidents Tramps pret Pasaules Veselības organizāciju

Kopējais Pasaules Veselības organizācijas divgadu budžets 2018./2019. gadā nedaudz pārsniedza 4 miljardus 200 miljonus dolāru, un to veido kā pasaules valdību, tā dažādu privātu labdarības organizāciju un starptautisku struktūru, kā, piemēram, Eiropas Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas iemaksas. Savienoto Valstu valdība ir lielākais šī budžeta donors, kura pienesums pagājušogad pārsniedza 400 miljonus. Tādējādi prezidenta Donalda Trampa otrdienas paziņojums par finansējuma apturēšanu šai organizācijai, draud tai ar diezgan sajūtamu finanšu robu. Finansējums apturēts uz laiku, kamēr tiks izvērtēta organizācijas darbība – tās varētu būt 60 līdz 90 dienas. Tramps pārmet organizācijai nepietiekoši operatīvu darbību šī gada sākumā, savlaicīgi nekonstatējot koronavīrusa epidēmiju Ķīnā un nebrīdinot par to citas pasaules valstis. Prezidents savā mutiskajā paziņojumā to nodēvējis par „briesmīgu traģisku kļūdu”, izmatot arī frāzi: „Man ir izjūta, ka viņi skaidri zināja, kas notiek.” Trampa rīcību kā bīstamu raksturojis Bils Geitss, kura dibinātais labdarības fonds ir otrs lielākais Pasaules Veselības organizācijas finansētājs; par rīcību „ļoti nelaikā” to nodēvējis ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērrešs. Prezidenta uzbrukumi Pasaules Veselības organizācijai, kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā aģentūra, pamanāmi rezonē ar pārmetumiem, kurus pēdējā mēneša laikā saņēmis viņš pats sakarā ar Vašingtonas administrācijas sākotnējo reakciju uz pandēmijas izplatīšanos Amerikā. Šobrīd ASV ir infekcijas vissmagāk skartā valsts ar vairāk nekā 640 000 inficēšanās un vairāk nekā 28 000 nāves gadījumu. Tikām vēl viens spilgts prezidenta solis ir viņa paraksta likšana uz pabalsta čekiem, kurus Savienoto Valstu Valsts kase nosūta krīzes dēļ trūkumā nonākušajām amerikāņu ģimenēm. Šāda prakse tikusi īstenota arī agrāk, taču šī ir pirmā reize vēsturē, kad čekus rotās valsts galvas paraksts.

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus komentē: par Japānu -  Daiki Horiguchi - japānis, kurš runā latviski, par Itāliju - Ieva Rimdzus, par Franciju - Asnāte Sīmane, par Lielbritāniju - Londonā dzīvojoša juriste Inese Ejugbo, par ASV - Mārtiņš Roze, kurš dzīvo Ņūdzersijā, strādā Ņujorkas Mount Sinai slimnīcā IT nozarē, par Zviedriju - Dace Vinklere, kura dzīvo Stokholmā, strādā ar Zviedrijas radio simfonisko orķestri, par Baltkrieviju - Edgars Voļskis un par Krieviju - Maskavas latvietis Andris Lielais.

Pasaule un pandēmija

Mazāk nekā nedēļa pagājusi, kopš konstatēto ar koronavīrusu inficēto skaits pasaulē pārsniedza iezīmīgo miljona robežu, bet vakar, 8. aprīlī, tas pakāpās pāri pusotra miljona robežai. Infekcijas upuru skaits, ar vairāk nekā 6000 pagājušajā diennaktī, pārsniedzis 88 000. Rekordliels infekcijas nāves gadījumu skaits tika fiksēts Lielbritānijā, Beļģijā un Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Par straujāko diennakts inficēšanās gadījumu pieaugumu ziņo no Singapūras, lai gan proporcionāli šīs pilsētvalsts iedzīvotāju skaitam tas joprojām ir neliels. Trešo diennakti intensīvās terapijas palātā pavadījis ar koronavīrusa izraisīto smago akūto respiratoro sindromu jeb SARS sasirgušais Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons; šodien tiek ziņots par viņa veselības stāvokļa uzlabošanos. Sākot ar marta otro dekādi par galveno pandēmijas izplatības reģionu kļuva Eiropa, un no 17 pasaules valstīm, kur inficēšanās gadījumu skaits ir lielāks par 10 000, deviņas atrodas mūsu pasaules daļā. Savukārt ar marta trešo dekādi notika strauja infekcijas izplatīšanās Ziemeļamerikā, un Savienotās Valstis ar vairāk nekā 430 000 inficēto ir šobrīd pandēmijas visvairāk skartā valsts pasaulē, šajā ziņā gandrīz trīskārt apsteidzot nākamo valsti šai sarakstā – Spāniju, kur inficēto skaits pārsniedz 148 000. Nāves gadījumu skaita ziņā joprojām vislielākā šī skumjā bilance ir Itālijā ar 17 669 apstiprinātiem gadījumiem, seko Savienotās Valstis ar 14 800 un Spānija ar 14 792 gadījumiem. Var pieminēt, ka savrup pandēmijas statistikas ainā ir Vācija, kur upuru skaits, sastatot ar inficēto skaitu, ir vairākas reizes mazāks nekā citās pandēmijas skartajās Rietumeiropas valstīs. Jaunu inficēšanās gadījumu skaita stabilizēšanās un pat kritums, salīdzinot ar mēneša sākumu, Spānijā, Itālijā un Francijā liek izteikt cerības, ka Eiropas valstis, kuras pandēmija piemeklēja vispirms, tās izplatīšanās apogeju ir pārlaidušas. Savukārt Lielbritānijā, tāpat arī Savienotajās Valstīs un Krievijā, kā lēš eksperti, šis apogejs vēl tikai gaidāms – domājams, nākamnedēļ. Kas attiecas uz Austrumāziju, tad dažādās valstīs te vērojama visai atšķirīga aina. Līdzās Ķīnai, kura pirmā piedzīvoja epidēmijas uzliesmojumu, pandēmijas visvairāk skartās reģiona valstis ir Dienvidkoreja, Malaizija un Singapūra; pēdējās nedēļās inficēšanās gadījumu skaita stabils pieaugums vērojams arī Japānā, kura otrdien izsludināja ārkārtas stāvokli galvaspilsētā Tokio un vairākās citās prefektūrās. Savukārt tādas reģiona valstis kā Indonēzija un Vjetnama līdz šim bijušas infekcijas maz skartas. Teju visas Eiropas valstis reaģējušas uz pandēmijas izplatību ar pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumiem, kas sevišķi strikti ir Itālijā, Spānijā un Francijā, samērā maigāki Vācijā, Beniluksa valstīs, Lielbritānijā, arī Centrāleiropā un Austrumeiropā. Izņēmums šai ziņā ir Zviedrija, kas aprobežojusies vien ar vidusskolu un augstskolu slēgšanu un aizliegumu pulcēties vairāk nekā 50 cilvēkiem. Arvien noteiktāk tiek prognozēta pandēmijas izraisīta ekonomiskā krīze. Tā resurss Bloomberg vakar novērtējis recesijas iestāšanās ticamību Savienotajās Valstīs kā simtprocentīgu.

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus attālināti komentē RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns, profesors Andris Sprūds.

Patriarha pavasaris

Iespējams, kopš pagājušās pirmdienas Eiropas Savienībā – pirmo reizi tās vēsturē – ir radusies pilnvērtīga diktatūra. 30. martā Ungārijas parlaments ar pārliecinošu, valdošās partijas "Fidesz" nodrošinātu balsu vairākumu pieņēma „Pretkoronavīrusa aizsardzības likumu”, kas piešķir valdībai bezprecedenta ārkārtas pilnvaras. Parlaments faktiski ir attiecies no savas likumdevēja lomas, ļaujot premjerministram Viktoram Orbānam pieņemt lēmumus ar likuma spēku bez parlamenta apstiprinājuma. Tas attiecas arī uz šī ārkārtas stāvokļa pagarināšanu, kurai līdz šim ik 15 dienas bija nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Tagad valdība, respektīvi, Orbāns pats var izlemt, cik ilgi viņš vadīs Ungāriju kā faktisks diktators. Ņemot vērā līdzšinējo varas praksi Ungārijā, kas jau likusi to nodēvēt par „neliberālu demokrātiju”, „elektorālu autokrātiju” vai „autoritārismu ar konkurences elementiem”, tiek paustas bažas, ka premjers un viņa vadītais politiskais spēks var izmantot ārkārtas pilnvaras, lai vērstos pret sev netīkamām nevalstiskajām organizācijām un akadēmiskajām institūcijām. Sevišķi nopietnus draudus ārkārtas pilnvaras rada opozīcijas medijiem, ciktāl likumā īpaši paredzēts nopietns cietumsods par nepatiesas vai patiesību izkropļojošas informācijas izplatīšanu, kas var traucēt cīņai pret epidēmiju. Kā zināms, opozīcijas mediju marginalizācija un informācijas monopolizācija ir teju spilgtākā Viktora Orbāna būvētās politiskās kārtības iezīme. Pats premjerministrs gan noraidījis pārmetumus par varas uzurpāciju, apgalvojot, ka ārkārtas pilnvaras viņam nepieciešamas tikai sekmīgai cīņai pret koronavīrusu. „Tagad ir laiks nācijas vienotībai, nevis partiju politiskām cīņām,” viņš izteicies, uzstājoties parlamentā. Situācijā, kad partijai "Fidesz" parlamentā tāpat ir dominējošs vairākums, šāds arguments izklausās visai apšaubāmi. Jau izskan balsis, kas aicina Eiropas Komisiju beidzot izšķirties par rosinājumu iedarbināt attiecībā pret Ungāriju Savienības līguma 7. pantu, kas draudētu tai ar balsstiesību atņemšanu Eiropadomē. Pagaidām gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā vien ar vispārēju brīdinājumu, ka pandēmijas apkarošanas pasākumi nedrīkst būt „pārmērīgi”. Pie tam viņa nav saukusi vārdā nedz Ungāriju, nedz tās politikas „patriarhu” Orbānu.

Krievija pandēmijas ēnā

Līdz marta trešajai dekādei ar koronavīrusu sasirgušo skaits Krievijas Federācijā pēc oficiāli publiskotiem datiem bija salīdzinoši neliels. 18. martā valsts slēdza robežas ārzemniekiem, taču vispārējais noskaņojums varas līmenī bija drīzāk optimistisks, tendēts uzlūkot Krieviju kā no pandēmijas sekmīgi norobežojušos teritoriju. Taču, sākot ar marta pēdējo dekādi, saslimšanas statistika rādījusi krasu pieaugumu, kas sevišķi straujš bijis pēdējās dienās. Tā 31. martā reģistrēts 501 jauns inficēšanās gadījums, 1. aprīlī – 440, kopējam inficēto skaitam tuvojoties diviem tūkstošiem astoņiem simtiem. 25. martā, uzstājoties ar uzrunu pilsoņiem, prezidents Putins izsludināja vairākus pasākumus epidēmijas ierobežošanai. Nozīmīgākais – šī nedēļa Krievijā izsludināta kā ārkārtas brīvdienas, lai mazinātu iedzīvotāju nepieciešamību pamest mājas. Tāpat Krievijas līderis paziņoja par 22. aprīlī paredzētās pilsoņu nobalsošanas par konstitūcijas labojumiem pārcelšanu uz vēlāku laiku. Konkrēto karantīnas pasākumu ieviešana ir federācijas subjektu kompetencē, un līdz vakardienai 51 no pavisam 85 federācijas subjektiem ieviests dažādas stingrības karantīnas vai pašizolācijas režīms. Daudzviet iedzīvotājiem ieviestas īpašas caurlaides iziešanai no mājas, un sociālajos tīklos jau parādījusies informācija par ļaužu stāvēšanu garās un blīvās rindās, lai pie šīm caurlaidēm tiktu. Īpašu uzmanību izpelnījies Čečenijas republikas valdības galva Ramzans Kadirovs, kurš ne tikai izteicies, ka režīma pārkāpējus vajadzētu nogalināt, bet arī nosūtījis ielās policijas specvienību kaujiniekus ar poliuretāna caurulēm nepaklausīgo iekaustīšanai. Tikām svinības par godu 75. gadadienai kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā, kā Krievijā pieņemts dēvēt Padomju-vācu karu no 1941. līdz 1945. gadam, joprojām nav atceltas. Sociālajos tīklos parādījušies kadri, kuros redzami vairāki tūkstoši karavīru, kas sapulcināti, kā apgalvo publikācijas autors, 9. maija uzvaras parādes mēģinājumam.

Vīruss un patiesība

Tas, ka koronavīrusa pandēmija būs nozīmīgs pārbaudījums arī globālajai mediju telpai informācijas drošticamības un ideoloģiskās angažētības ziņā, bija visnotaļ paredzami. Sociālos tīklus pārpludinājusi tāda saturiska draza kā homeopātisku pretvīrusa līdzekļu receptes, apokaliptiski pravietojumi un sazvērestības teorijas visdažādākajām gaumēm. Taču šajā jūklī iezīmējas arī mērķtiecīgas un tālejoši organizētas tendences, kuras īsteno pasaules nedemokrātiskie režīmi. Kopš infekcijas izplatība Ķīnā šķiet apturēta, oficiālā Pekina ar pilniem apgriezieniem iedarbinājusi savu propagandas mašinēriju nolūkā notušēt problēmas, kas sākotnēji veicināja vīrusa izplatību Hubejas provincē – informācijas noklusēšanu un nekvalificētu ierēdņu neadekvātu rīkošanos. Tagad kompartijas totalitārais režīms tiek pozicionēts kā efektīvākais cīnītājs pret pandēmiju, pretstatā Rietumeiropas un Ziemeļamerikas demokrātijām, kuru „haotiskums” un „rīcībnespēja” esot vainojama pandēmijas izplatībā. Ķīnas mediji izplatījuši pat klajus melus, piemēram, izsakot pieņēmumu, ka pandēmijas sākumpunkts patiesībā esot meklējams Itālijā vai Savienotajās Valstīs; un, protams, ignorē faktu, ka tādās demokrātiskās valstīs kā Dienvidkoreja un Singapūra sekmīgi apkarojušas infekciju, bet bez pārspīlēti drakoniskām akcijām. Līdztekus verbālām izpausmēm Pekina īsteno arī efektīgas akcijas, veidojot tām attiecīgu grandiozu publicitāti. Runa ir par humānās palīdzības sūtījumiem, kas no Ķīnas nogādāti Itālijā, Spānijā, Francijā, Serbijā un Čehijā. Faktiskais palīdzības apjoms gan ir samērā pieticīgs, sastatot ar Ķīnas iespējām, pie tam, kā ziņo mediji, daudzos gadījumos tā neesot gluži humānā palīdzība, bet gan piegādes par samaksu. Līdztekus Ķīnai savu humānās palīdzības sūtījumu kampaņu izvērsusi arī Krievija, marta nogalē nosūtot uz Itāliju transportlidmašīnu ar medicīnas piederumiem un mediķu komandu. Tomēr šis gadījums šķiet vēl apšaubāmāks. Kā izrādījies, piegādi organizējusi Krievijas Aizsardzības ministrija, liela daļa aprīkojuma ir specifiski militāriem mērķiem domāta un nav efektīvi izmantojama, savukārt daudzi no atlidojušajiem mediķiem ir augsta ranga Krievijas militārie eksperti – bioloģisko un ķīmisko ieroču speciālisti. Pastāv aizdomas, ka Krievija savu humānās palīdzības akciju mēģina izmantot ne vien propagandas, bet arī informācijas ieguves nolūkā. Tikām palīdzība, kuru Itālijai sniedz citas Eiropas Savienības valstis, joprojām paliek maz pamanīta. Aizķeršanās Eiropas Savienības savstarpējā atbalsta mehānismā infekcijas uzliesmojuma pirmajās dienās ir radījusi ļoti paliekamu iespaidu, un priekšstats par „neesošo” Eiropas solidaritāti šķiet vēl lipīgāks par pašu COVID-19.

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš.

Vai recesija?

Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā.

 

Tramps un vīruss

Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19.

 

Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai

24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam Eiropas Komisija izstrādās sarunu ietvaru abām kandidātvalstīm. Pagājušā gada oktobrī sarunu uzsākšanu nobremzēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona noteikti negatīvā nostāja, kuru viņš mainīja apmēram pirms mēneša. Diezgan izšķirošs abu kandidātvalstu panākumam bija arī komisāra Varheji personiskais entuziasms, kā arī šobrīd Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts Horvātijas pozīcija. Sarunu uzsākšanu ar ģeogrāfiski un vēsturiski tuvajām Rietumbalkānu valstīm jaunākā bloka dalībvalsts Horvātija deklarēja kā savu prioritāti pusgadu ilgajam prezidentūras posmam. „Tas rāda, ka Eiropas Savienība spēj rīkoties un pieņemt nozīmīgus lēmumus arī šajos krīzes laikos,” mediju tīklam EURACTIV izteicies avots Horvātijas prezidentūras vadībā. Protams, sarunu sākšana vēl nebūt negarantē iestāšanos, un šobrīd grūti prognozēt, kad savienības dalībvalstu skaits varētu pieaugt līdz 29, tomēr šis ir nozīmīgs signāls laikā, kad arvien biežāk izskan viedokļi, kas apšauba vienotās Eiropas nākotni.

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš.

­Pandēmija un nacionālās valdības

Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju:

No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs.

Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda.

 

Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas

Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā arī Eiropas Komisijai ir zināmas iespējas kā savienības kopējā budžeta apsaimniekotājai, un jau lemts par 37 miljardu eiro lielu t.s. „Korona investīciju iniciatīvu” – atbalstu veselības aprūpes sistēmām, maziem un vidējiem uzņēmumiem un darba tirgum; vēl 28 miljardi šīm vajadzībām atvēlēti no Eiropas struktūrfondiem. Savu ārkārtas ekonomikas glābšanas paketi vakar pieteica Eiropas Centrālā banka tās prezidentes Kristīnas Lagardas personā. Tie ir 750 miljardi eiro, kas paredzēti valdību un uzņēmumu parādsaistību pārņemšanai. Uz šo ziņu ar kāpumu jau reaģējuši Āzijas akciju tirgi.

 

Valdības iespējamība Izraēlā

Svētdien Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins uzticēja valdības veidošanu līdz šim lielākās opozīcijas partijas "Zilais un baltais" līderim Benijam Gancam. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad parlaments – Knesets – ar minimālo nepieciešamo vairākumu atbalstīja Gancu savā ieteikuma balsojumā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka 61 deputāts, kas balsoja par, atbalstīs arī Ganca valdību, kas, visdrīzāk, tiktu veidota kā plaša kreiso un centrisko spēku spektra balstīts mazākuma kabinets. Sīkāk par politisko situāciju Izraēlā stāsta Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” Ziņu dienesta galvenais redaktors Dmitrijs Dubovs:  

Var teikt, ka arī trešo vēlēšanu rezultātā valsts joprojām atrodas tai pašā politiskajā krīzē, kurā tā atradusies visu pēdējo gadu. Es šo krīzi neuzskatu par sistēmisku. Sistēma darbojas, tā pierāda savu efektivitāti, un tas fakts, ka mums nav valdības, nav sistēmas kļūmes rezultāts, bet gan, drīzāk, personālu faktoru rezultāts. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā jūsu valstī vai, teiksim, Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā, ja premjerministrs, valdošās partijas līderis būtu krīzes iemesls, viņš droši vien pieceltos un aizietu. Jo ja šodien Netanjahu pateiktu: „Es atkāpjos no amata,” ticiet man, koalīcija tiktu izveidota vienas dienas laikā. Krīzes pamatā ir tas, ka opozīcijas partija „Zilais un Baltais” jeb Kahol Lavan nekādos apstākļos nav gatava sēdēt vienā valdībā ar Netanjahu, tāpēc, ka viņš ir apsūdzēts korupcijā, un burtiski šonedēļ oficiāli sākas tiesas process. To pašu saka partija „Izraēla – mūsu mājas” un tās līderis Avigdors Libermans.

Taču te ir, laikam gan, arī dziļākas tendences. Lieta tāda, ka, manuprāt, mūsu valstī, mūsu parlamentārajā sistēmā ir pārāk augsta elektorālā barjera – tās ir četras deputātu vietas no 120. Bet tas mums laupa zināmu volatilitāti, zināmas manevra iespējas. Attiecīgi ir stingri noformējušies bloki, un nav tā zināmā X-faktora, kas varētu nosvērt svaru kausu par labu vienai no pusēm. Nu un laikam nedrīkst arī ignorēt noteiktas demogrāfiskas tendences kā arābu izcelsmes izraēliešu, tā ortodoksālo ebreju vidē. Starp citu, tieši elektorālās barjeras paaugstināšanas rezultātā arābu izcelsmes izraēlieši pārvarēja savas iekšējās domstarpības, apvienojās vienā kopējā sarakstā, kas ik vēlēšanās iegūst arvien vairāk mandātu. Šobrīd šai apvienībai ir jau 15 mandātu, un problēma ir tā, ka šie 15 mandāti paliek aiz iekavām politiskajā spēlē. Teorētiski viņi var atbalstīt bloka Kahol Lavan mazākuma valdību, bet viņi nebūs šīs valdības daļa, nebūs valdības koalīcijā. Un arī tas būtu, kā saka, līdz pirmajam šķaudienam. Atkal sāks lidot raķetes uz Sderotas pusi, Izraēlas armija par atbildi bombardēs Gazas sektoru, un arābu partijas šādu valdību vairs neatbalstīs. Tāpat ortodoksālās partijas, kuras, cik tas ir manā 30 gadus ilgajā pieredzē Izraēlā, arī pastāvīgi palielina savu ietekmi, tās, attiecīgi, praktiski vienmēr atrodas barikāžu vienā pusē – labējā nometnē. Arī tas laupa sistēmai kopumā manevra iespējas.  

Neviens no mums šobrīd nevar kaut aptuveni stādīties priekšā, kā notikumi attīstīsies tālāk. Mēs vairāk vai mazāk esam droši par to, ka Netanjahu labprātīgi neaizies. Viņš līdz pēdējam aizstāvēs savas tiesības palikt premjera amatā, ciktāl saskaņā ar Izraēlas likumiem viņam ir tiesība palikt amatā līdz pat sprieduma pasludināšanai. Pie tam viņam nav pietiekami balsu, neskatoties uz to, ka viņš cenšas pierunāt opozīcijas pārstāvjus tomēr kopīgi veidot nacionālās vienības valdību. Teorētiski ir iespējama šķelšanās opozīcijas nometnē, kādam no turienes politiķiem pārejot pie Netanjahu. Bet tā kā līdz šim tas divreiz jau nav noticis, mēs visi šeit būtu visai pārsteigti, ja tas notiktu šajā reizē. Savukārt opozīcijai, lai izveidotu koalīciju, vajadzīgs jau pieminēto arābu partiju atbalsts. Bet to ļoti negatīvi uztver Izraēlas sabiedrība. Pat starp Kahol Lavan deputātiem ir vismaz divi, kas ir pret šo soli, arī citās šī flanga partijās. Piemēram, Darba bloka partijas Gešer līdere Orlija Levi šai sakarā draud pamest bloku. Tādā ziņā perspektīvas izveidot kreisu, kreisi centrisku koalīciju ir vēl miglainākas. Es domāju, ja nenotiks nekas kardināls, ekstraordinārs, respektīvi – tie vai citi politiķi neizlems vienkārši atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, mūs jau šī gada septembrī gaida ceturtās vēlēšanas.

Notikumus pasaulē studijā komentē "TvNet" žurnālists Jānis Vingris un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijās: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds.

Pandēmija

Vakar ANO Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms nāca klajā ar paziņojumu, ka koronavīrusa COVID-19 izplatība uzskatāma par pandēmiju. Saskaņā ar organizācijas 11. marta datiem saslimušo skaits pasaulē pārsniedz 118 000, slimība reģistrēta vismaz 113 valstīs un teritorijās. Joprojām lielākais ir saslimušo skaits pandēmijas izcelsmes valstī Ķīnā, taču uz nepilnu 81 000 saslimušo tur vakar reģistrēts tikai 31 jauns inficēšanās gadījums, kas ļauj spriest, ka Ķīnā vīrusa izplatību praktiski izdevies apturēt. Daudz satraucošāka ir situācija Eiropā, kura kopš marta sākuma kļuvusi par pandēmijas vissmagāk skarto pasaules reģionu ārpus Ķīnas. Itālijā saslimušo skaits diennakts laikā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, pārsniedzot 12 000. Vēl drūmāka ir letalitātes statistika, vīrusa upuru skaitam valstī pāris dienās teju dubultojoties un sasniedzot 827 gadījumus. Saslimušo kopskaits pārējās Eiropas valstis šobrīd tuvojas astoņiem tūkstošiem, slimībai pēdējās dienās visstraujāk izplatoties Spānijā, Francijā, Vācijā, Šveicē un Skandināvijas valstīs. Itālija reaģējusi uz infekcijas izplatību, 9. martā ieviešot visā valstī stingru karantīnu, slēdzot mācību iestādes, aizliedzot visus publiskos pasākumus un pavēlot pārtraukt daudzu veikalu un pakalpojumu uzņēmumu darbu. Šie tiek raksturoti kā bezprecedenta drošības pasākumi modernās demokrātijas vēsturē. Arī vairākās citās Eiropas valstīs noteikti ierobežojumi publiskiem pasākumiem un uz laiku slēgtas visas vai atsevišķas mācību iestādes. Konkrētie lēmumi, reaģējot uz pandēmiju, paliek nacionālo valdību ziņā, Eiropas Savienības institūcijām uzņemoties informācijas aprites un koordinēšanas funkcijas. Cita starpā, vakar prezidents Donalds Tramps izsludināja 30 dienu ieceļošanas aizliegumu Savienotajās Valstīs no kontinentālās Eiropas. Uz Pasaules Veselības organizācijas paziņojumu par pandēmiju tūdaļ reaģēja pasaules finanšu tirgi, strauji krītoties praktiski visu biržu indeksiem. Koronavīrusa izplatība ārpus Ķīnas nozīmē nopietnus draudus visas pasaules ekonomikai, pirmkārt iespaidojot aviopārvadājumu, tūrisma un izklaides industriju, bet arī enerģētiku, autobūvi un, neizbēgamā pieprasījuma krituma dēļ, vairumu citu nozaru.

 

Putins turpina neaiziet

Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieni palikt varas virsotnē arī pēc 2024. gada, kad saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitucionālo kārtību noslēdzas viņam atvēlētais prezidentūras termiņš, ir aktuāla tēma jau labu laiku, bet jo sevišķi kopš 15. janvāra, kad viņš nāca klajā ar ierosinājumiem mainīt Krievijas Federācijas Konstitūciju. Tautas nobalsošana par šīm konstitūcijas izmaiņām paredzēta 22. aprīlī. Pagājušajos mēnešos daudz spriedelēts par to, kādu titulu un funkciju Krievijas ilglaicīgais līderis izvēlēsies, cik lielu varas daļu centīsies paturēt savās rokās. Taču 10. marts šai ziņā nāca ar jaunu pavērsienu, kas bija šokējoši negaidīts lielum lielajam vairākumam. Viss sākās ar padomju kosmosa veterānes, tagad Krievijas Valsts Domes deputātes Valentīnas Tereškovas ierosinājumu papildināt konstitūcijas labojumus tādējādi, ka līdzšinējie Putina prezidentūras termiņi netiktu ņemti vērā, nosakot ierobežojumu viņa kandidēšanai 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Jau visai drīz parlamentā ieradās arī pats prezidents ar nepārprotami iepriekš sagatavotu runas tekstu, kurā pauda piekrišanu šādam variantam, ja vien Dome tādu pieņemtu un pret to neiebilstu Krievijas Konstitucionālā tiesa. Sekoja attiecīgs Domes lēmums, un maz ir to, kuri šaubās, ka arī Konstitucionālā tiesa nebūs pret. Tad nu Putinam, ja vien viņš pats to vēlēsies, būs iespēja „palikt un neaiziet” līdz pat 2036. gadam. Krievijas līderis tad ilglaicīguma ziņā būtu pārspējis tādus 20. gadsimta totalitāros diktatorus kā Spānijas kaudiljo Fransisko Franko, komunistiskās Ķīnas valdnieks Mao Dzeduns vai padomju diktators Josifs Staļins. Visi iepriekšminētie, kā zināms, valdīšanu pameta tikai, tā sacīt, „ar kājām pa priekšu”, un nu jau ticama sāk šķist versija, ka arī pašreizējā Kremļa saimnieka varas hronoloģiskās robežas varētu noteikt viņa fiziskā eksistence. Protams, tikai tajā gadījumā, ja arī turpmāk varas nomenklatūrai izdosies tādiem vai citādiem līdzekļiem saglabāt dominējošo noskaņojumu Krievijas sabiedrībā, kuras lielākajai daļai Putins šobrīd ir stabilitātes un nacionālās pašapziņas etelontēls.

 

Sīrija, Turcija un Eiropa

Šonedēļ paiet deviņi gadi kopš Sīrijas pilsoņkara sākuma, kuru iezīmēja sacelšanās pret Bašara Asada režīmu Damaskā un Alepo 2011. gada 15. martā. Karš, kurš jau visai drīz kļuva par nežēlīgu „visu cīņu pret visiem”, padarīja par bēgļiem vairāk nekā 12 miljonus sīriešu – apmēram pusi valsts iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti. Asada režīmam, kuru šai karā atbalsta Krievija un Irāna, izdevies noturēties un pēdējos pāris gados atgūt kontroli lielā daļā valsts teritorijas. Viens no pēdējiem opozīcijas bastioniem ir Idlibas province valsts ziemeļrietumos, kur patvērumu guvuši arī vairāki miljoni bēgļu no citām valsts daļām. Šeit situācija saasinājās pagājušā gada nogalē, kad Asada valdības spēki uzsāka ofensīvu, nolūkā atgūt arī šo valsts daļu. Karadarbībā dzīvību zaudēja arī vairāki desmiti turku karavīru, kas izraisīja tūlītēju Turcijas armijas prettriecienu. Karadarbība draudēja ar tiešu militāru konfrontāciju starp Turciju un Asada režīma galveno sabiedroto Krieviju, taču galu galā pirms nedēļas Maskavā prezidentu Putina un Erdoana sarunās tika panākts vienošanās par pamieru Idlibā, kas visumā tikusi ievērota. Vēl viens šī saasinājuma rezultāts bija apmēram miljona bēgļu došanās no Idlibas uz Turcijas robežu, un jau dažas stundas pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā prezidents Erdoans īstenoja savus jau pasen paustos draudus un atvēra valsts rietumu robežas bēgļiem, kuri no Turcijas vēlētos nonākt Eiropas Savienībā. Pēc šī paziņojuma vairāki desmiti tūkstošu bēgļu devās uz Turcijas un Grieķijas robežu, kur Grieķijas policija un robežapsardzības spēki viņus sagaidīja ar asaru gāzi; grieķu krasta apsardze centās kavēt bēgļu mēģinājumus laivās sasniegt Grieķijas salas Egejas jūrā. Līdz ar to Turcija pārtraukusi pildīt 2016. gada vienošanos ar Eiropas Savienību, saskaņā ar kuru Turcija pārtrauks bēgļu kustību uz Eiropu apmaiņā pret sešus miljardus lielu finansiālo palīdzību, kā arī pretimnākšanu sarunās par vīzu režīma atvieglošanu un muitas savienības noslēgšanu. Kā norādījis prezidents Erdoans, Brisele neesot pildījusi savu vienošanās daļu, tai skaitā nav saņemta visa apsolītā atbalsta summa. Pirmdien Turcijas prezidents apmeklēja Briseli, kur tikās gan ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu, gan ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropadomes prezidentu Žanu Mišelu. Abas puses raksturoja tikšanos kā konstruktīvu, taču pagaidām nekas netiek minēts par konkrētiem atjaunotas vienošanās aspektiem.