Divas puslodes

Karš Kalnu Karabahā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Baltijā. ASV prezidenta vēlēšanas. Notikumus pasaulē komentē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa.

Donalds Tramps pret Džo Baidenu

29. septembra vakarā ASV Ohaio štata pilsētā Klīvlendā notika ilgi gaidītās pirmās no kopumā trim ASV prezidenta kandidātu debatēm. Debatēs abiem kandidātiem bija jāatbild uz jautājumiem par veselības aprūpi, Augstākās tiesas tiesnešu kandidatūrām, koronavīrusu, ekonomisko krīzi, klimata pārmaiņām, bet pēc debatēm visvairāk apspriestais bija rasisma jautājums. Tiesa, debates ātri pārvētās haosā, abiem kandidātiem apmainoties ar savstarpējiem apvainojumiem un pārtraucot vienam otru. Pašreizējais prezidents Donalds Tramps savu sāncensi Džo Baidenu pārtrauca kopumā 73 reizes un debašu organizatori jau paziņoja, ka nākamajās debatēs būs kādas pārmaiņas, lai nodrošinātu kārtību uz skatuves. Ne jau velti komentētāji smīkņāja, ka debašu vadītājam telekanāla „Fox News” žurnālistam Krisam Volisam otrdienas vakarā bija nepatīkamākais darbs visā valstī.

Pēc debatēm aptaujas rādīja, ka vairāk nekā puse skatītāju par debašu uzvarētāju uzskata demokrātu kandidātu Džo Baidenu, taču Donalda Trampa aizstāvji norādīja, ka prezidents nemeklē jaunas balsis vai uzvaru debatēs, bet gan vēlas noturēt tradicionālos republikāņu vēlētājus un likt šaubīties par savu izvēli tradicionālajiem demokrātu vēlētājiem. „NBC News” veiktā aptauja rāda, ka tikai 6% amerikāņu līdz vēlēšanām nebija pieņēmuši lēmumu par to, kam atdot savu balsi, un NPR aptaujas pēc debatēm parāda, ka Trampa un Baidena duelis lielākajai daļai neizlēmušo nav palīdzējis līdz lēmumam nonākt.

Konflikts Kalnu Karabahā

Šo karu varēja gaidīt. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta konflikts bija iesaldēts, taču pastāvīgi gruzdēja. Svētdienas rītā viss atsākās. Runa ir par karadarbību Kalnu Karabahā. Tā ir armēņu apdzīvota teritorija, kuru no visām pusēm apņem Azerbaidžāna. Lai arī Padomju savienībā Karabaha bija daļa no Azerbaidžānas PSR, vēsturiski Karabahā vienmēr dzīvojuši armēņi. Pēc Padomju savienības sabrukuma tur izcēlās asiņainas sadursmes. 90.gadu sākumā kara dēļ vairāk nekā miljons cilvēku devās bēgļu gaitās, bet aptuveni 35 tūkstoši cilvēku gāja bojā. Karabaha vienpusēji pasludināja neatkarību, kaut arī neviena valsts to neatzina. Pat Armēnija oficiāli nekad nav atzinusi Karabahu kā neatkarīgu valsti, tomēr tieši armēņi ar Krievijas atbalstu ir nodrošinājuši Karabahas iedzīvotājiem De Facto neatkarību. Azerbaidžāna jau daudzus gadus aicināja iesaldētajam konfliktam meklēt kādu risinājumu, tomēr nesekmīgi.

Tagad abas valstis izsludinājušas karastāvokli un mobilizāciju. Kopš svētdienas bojā gājuši vismaz 100 cilvēku. Abas puses vaino viena otru kara izprovocēšanā. Militārajās sadursmēs iesaistīta arī smagā militārā tehnika, turklāt Armēnija apgalvo, ka karā iesaistījusies arī Turcija, militāri atbalstot Azerbaidžānu. Turcija nekad nav slēpusi savas simpātijas pret Azerbaidžānu un pieprasījusi Armēnijai Karabahas teritoriju atstāt, tomēr turki noliedz, ka līdz šim būtu iesaistījušies karā arī militāri.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa trešdien paziņoja, ka ir uzdevusi Armēnijai un Azerbaidžānai izvairīties no jebkādas karadarbības, kas varētu apdraudēt civiliedzīvotāju veselību un dzīvību. Tiesneši uzskata, ka pašreizējā karadarbība draud nopietni pārkāpt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kurai abas valstis ir pievienojušās. Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna apgalvo, ka otra puse apzināti šauj ne tikai uz karavīriem, bet nogalina arī vietējos iedzīvotājus.

Makrons viesojas Latvijā un Lietuvā

Šī ir Francijas prezidenta vizīte Latvijā pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma. Iepriekšējā reize, kad šeit ieradās toreizējas valsts vadītājs Žaks Širaks, bija 2001.gadā. Francija nav viena no tuvākajiem Latvijas sabiedrotajiem Eiropā, tomēr kā savā uzrunā sacīja Makrons, viņš ir ieradies tieši tāpēc, lai izvērstu sadarbību gan akadēmiskā un kultūras, gan ekonomikas jomā. Viņš gribot Latviju labāk iepazīt.

Savā braucienā pa Baltijas valstīm Makrons vispirms ieradās Lietuvā, kur tikās arī ar Baltkrievijas izraidīto prezidenta kandidāti Svetlanu Tihonovsku. Tāpat viņš apmeklēja arī Lietuvā esošos Francijas karavīrus, uzsverot, ka Francijai ir svarīga Baltijas valstu drošība NATO. Savukārt Latvijā pirmajā vakarā Rīgas pilī viņu uzņēma Latvijas prezidents Egils Levits. Bet otrajā vizītes dienā viņam bija tikšanās ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Pēc tam Makrons apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeju, nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Vēl Francijas vadītājs devās pastaigā pa Vecrīgu un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā piedalījās apaļā galda diskusija par demokrātiju digitālajā laikmetā.

Kā jau varēja sagaidīt, vizītes laikā liela itin liela uzmanība tika pievērsta Latvijas kaimiņvalstīm – gan Baltkrievijai, gan Krievijai. Vēl pirms ierašanās Rīgā Makrons jau izteica pārliecību, ka Aleksandram Lukašenko vajag atkāpties. Viņš pauda gatavību iesaistīties, lai atrisinātu Baltkrievijas politisko krīzi. Bet kas attiecas uz Krieviju, tad Makrons ir pārliecināts, ka dialogu ar Maskavu vajag uzturēt. Francijas prezidents neesot naivs, zinot Latvijas sāpīgo vēsturi, taču viņaprāt sarunām ir jābūt – reizēm striktām un ļoti noteiktām, bet ir jārunā – tāds arī bija viņa vēlējums Latvijas amatpersonām.

Baltkrievija. Pagājušā nakts tur atkal bijusi īpaši nemierīga. Pēc tam kad 23.septembrī negaidīti Aleksandrs Lukašenko slepenībā sarīkoja savu inaugurācijas ceremoniju, ļaudis sadusmoti izgāja ielās. Aizturēšanas atkal kļuvušas nežēlīgākas, omonieši sadauzījuši vairākas automašīnas. Bet  pasaules valstis cita pēc citas paziņo, ka vairs neuzskata Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas vadītāju.

Vēl uzmanību pievēršam Ķīnas un Japānas attiecībām. Divām ietekmīgākajām Āzijas valstīm savstarpējās attiecībās vienmēr bijušas sarežģītas. Pēdējā laikā tās ir uzlabojošās, lai arī spriedze turpina pastāvēt. Kādas būs tālākās nākotnes perspektīvas?

Aktualitātes pasaulē komentē politoloģe Latvijas Ārpolitijas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, sazināmies ar Baltijas drošības fonda prezidentu, Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Olevu Nikeru.

Japāna un Ķīna. Pagātnes ēnas un nākotnes cerības

Pār Ķīnas un Japānas savstarpējām attiecībām ēnu joprojām met dramatiskie pagātnes notikumi. Kopš 19. gs. beigām Japāna, tobrīd pirmā modernizētā Āzijas valsts, uzsāka ekspansiju politiski un militāri vājās Ķīnas virzienā. Šai ziņā Japāna konkurēja ar Rietumu imperiālistiskajām nācijām, taču šī konkurences cīņa pamatā notika uz Ķīnas zemes un noveda arī pie vairākiem militāriem konfliktiem abu valstu starpā. Kulmināciju Japānas agresija pret Ķīnu sasniedza Otrā Ķīnas-Japānas kara laikā, kas sākās 1937. gadā un vēlāk kļuva par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Japānas bruņotie spēki okupēja lielu daļu Ķīnas teritorijas, kur ieviesa skarbu režīmu un pastrādāja ne mazums kara noziegumu.

Aukstā kara periodā Japāna kļuva par Savienoto Valstu nozīmīgāko partneri Tālo Austrumu reģionā, savukārt Ķīna, kur 1949. gadā pilsoņkara rezultātā pie varas nāca komunisti, sākotnēji bija staļiniskās Padomju Savienības sabiedrotā. Tomēr pēc Staļina nāves Pekinas un Maskavas attiecības sabojājās, Ķīna pakāpeniski uzsāka dialogu ar ASV un uz šī fona notika arī tuvināšanās ar Japānu. Šis process paātrinājās pēc Ķīnas ilggadējā līdera Mao Dzeduna nāves, un 1978. gadā abas valstis noslēdza Miera un draudzības līgumu, kas pavēra plašas iespējas ekonomiskajai sadarbībai. Ķīnai, kura uzsāka ekonomikas liberalizācijas un modernizācijas procesu, Japāna kļuva par moderno tehnoloģiju un kredītresursu avotu. Kopīgās ekonomiskās intereses gan nespēja pilnībā notušēt politiskās pretrunas. Pekina ļoti jūtīgi uztver abu valstu agrāko militāro konfliktu traktējumu Japānā, un, ja ķīniešu sabiedrībā uzlabojas attieksme pret Japānu, tad Japānā joprojām dominē izteikti negatīva attieksme pret kaimiņvalsti. Kā viena, tā otra puse uzmanīgi vēro kaimiņa militārā potenciāla attīstību, un ja 20. gs. te vadmotīvs bija Ķīnas bažas par Japānas remilitarizāciju, tad šobrīd vairāk iemeslu uztraukumam ir Tokijai Ķīnas militāri tehnoloģiskā potenciāla un impērisko ambīciju pieauguma sakarā.

Uz šī fona pēdējās desmitgadēs spilgti iezīmējies abu valstu teritoriālais strīds par Senkaku salām – mazu neapdzīvotu saliņu grupu Austrumķīnas jūrā. Salas, uz kurām pretendē Ķīna, atrodas Japānas kontrolē, taču pēdējā nepieļauj tajās nekādu saimniecisko darbību. Šai nolūkā Tokijas valdība 2012. gadā nacionalizēja trīs no Senkaku saliņām, bet Pekinā to uztvēra kā naidīgu soli. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši jaunu tuvināšanos Ķīnas un Japānas starpā, kuras iemesls lielā mērā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa agresīvā amerikāņu ekonomisko interešu aizstāvības politika, kas vēršas kā pret Ķīnu, tā arī pret Japānu. Otrs nozīmīgs faktors bija personiski labās attiecības starp Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu un ilggadējo Japānas premjerministru Sindzo Abi.

Pēc abu līderu tikšanās pagājušajā gadā, tika runāts par „jaunu ēru” valstu attiecībās. Kā zināms, augusta beigās Abe paziņoja par savu demisiju, un 16. septembrī amatā stājās viņa pēctecis – līdzšinējais ministru kabineta sekretārs Jošihide Suga. 22.septembrī parādījās signāls par iespējamu turpinājumu abu lielo kaimiņvalstu dialogā, Tokijas valdībai paziņojot par piektdien gaidāmu telefonsarunu starp abu valstu līderiem

Baltkrievija – protesti, slepenā „kronēšana” un nenotikušās Eiropas sankcijas

23.septembrī Baltkrievijas režīma mediji izplatīja ziņu par starptautiski neatzītā prezidenta Aleksandra Lukašenko inaugurācijas ceremoniju, kas, iepriekš neizziņota, notikusi Minskā, piedaloties samērā šauram režīmam pietuvināto lokam. Opozīcijas pārstāvju – Koordinācijas padomes – paziņojumā notikušais raksturots kā pašiecelšanas akts, kam trūkst Baltkrievijas sabiedrības leģitīma atbalsta. Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība jau apliecinājušas savu nemainīgo pozīciju, neatzīstot Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas valsts galvu. Tomēr Eiropas Savienības lēmums par sankciju atjaunošanu pret Minskas režīma pārstāvjiem, par kuru pirmdien tika spriests savienības ārlietu ministru sanāksmē Briselē, tā arī netika pieņemts.

Sankcijas pret vairākiem baltkrievu militārā kompleksa uzņēmumiem un 170 režīma pārstāvjiem bija spēkā līdz 2016. gadam, kad tika atceltas, pamatojoties uz tiesiskās situācijas uzlabošanu Baltkrievijā. Uz to atjaunošanu savienības ārlietu ministrus mudināja Baltkrievijas opozīcijas spēku līdere Svetlana Tihanovska, uzrunājot viņus pirms izšķirošās apspriedes. Sankciju atjaunošanu izgāzusi Kipra, saistot šo soli ar sankcijām pret Turciju, kura veic nelikumīgu gāzes iegulu izpēti tās kontrolētajā Vidusjūras daļā pie Ziemeļkipras. Tomēr ir pamats domāt, ka Nikozijas valdības nozīmīgs motīvs ir īpaši draudzīgas attiecības ar Kremli. Tūlītēju nožēlu par šo situāciju pauduši Lietuvas un Latvijas ārlietu ministri Lins Linkevičs un Edgars Rinkēvičs.

Sagatavoja Eduards Liniņš

Lielbritānija ir gatava atteikties no dažiem punktiem jau noslēgtajā Brexit  līgumā, kuriem pati vēl pirms gada piekritusi. Briselē saka, ka britu valdībai vairs nevarot uzticēties. Tas vēl vairāk mudina domāt, ka nekāda vienošanās starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju par valstu tālākajām attiecībām šogad noslēgta netiks.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins apsolījis Baltkrievijai kredītu pusotru miljarda apmērā, lai palīdzētu pārvarēt briestošo ekonomisko katastrofu. Šobrīd gan nekas neliecina, ka tas palīdzēs Baltkrievijai apspiest protesta kustību. Tiesa, iegūt Krievijas labvēlība protestētājiem nav izdevies.

Runājam arī par Apvienoto Arābu Emirātu un arī Bahreinas noslēgto vienošanos ar Izraēlu par diplomātisko attiecību atjaunošanu. Puses paudušas pārliecību, ka tas nesīs reģionā mieru. Jautājums, vai šādam solim varētu sekot arī citas arābu valstis?

Notikumus pasaules politikā komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, sazināmies ar Eiropas Politikas analīzes centra pētnieku Mārtiņu Hiršu.

Protesti Baltkrievijā. 6. nedēļa

Nu jau sesto nedēļu Baltkrievijas sabiedrība cenšas nevardarbīgā cīņā aizstāvēt savas tiesības uz politisku izvēli, panākot atkārtotu, godīgu vēlēšanu sarīkošanu, kas diezgan noteikti nozīmētu līdzšinējā prezidenta Aleksandra Lukašenko valdīšanas beigas. Un joprojām šī cīņa atrodas zināmā spēku līdzsvara situācijā, ciktāl režīma līderis Lukašenko vārdos un darbos apliecina apņēmību turēties pie varas līdz galam un visiem līdzekļiem, un savukārt nekas neliecina, ka protestu kustībai draudētu pagurums un vilšanās.

Arī pagājušās svētdienas, 13. septembra, demonstrācijas Minskā un citur Baltkrievijā bija ierasti daudzskaitlīgas, galvaspilsētā, kā tiek lēsts, ielās izejot līdz 200 000 cilvēku. Arī spēka struktūras rīkojās savā ierastajā manierē, bloķējot nozīmīgākos objektus pilsētas centrā, cenšoties nepieļaut mazāku kolonu izkļūšanu no guļamrajoniem un uzbrūkot mazākām protestētāju grupām. Laists darbā jau ierastais arsenāls – gumijas lodes, apdullinošās granātas un steki. Pēdējo nedēļu aktualitāte ir tā dēvētie „klusie” jeb „slepenie” – krieviski “тихари” –, spēka struktūru pārstāvji privātā apģērbā ar aizklātām sejām, kuri sevišķi agresīvi uzbrūk mītiņotājiem, piedalās aizturēšanās, iejūk starp protestētājiem, rīkojot provokācijas un izplatot maldinošu informāciju.

Pēc pagājušās svētdienas protestiem apmēram 500 cilvēki Minskā un vairāk nekā 550 citur Baltkrievijā aizturēti un atrodas īslaicīgā ieslodzījuma vietās. Tikām 14. septembrī Aleksandrs Lukašenko četras stundas pavadīja sarunās aci pret aci ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu pēdējā rezidencē Sočos. Oficiālajos paziņojumos dominē teksti par ciešāku ekonomisko sadarbību un Krievijas līdera atbalstu Baltkrievijas kolēģa konstitucionālo reformu plāniem, tikmēr konkrētākais sarunu rezultāts ir pusotru miljardu dolāru liels Krievijas aizdevums Baltkrievijai.

Mierlīgums ar bībelisku nosaukumu

15.septembrī Vašingtonā tika parakstītas divas vēsturiskas vienošanās – Apvienotie Arābu Emirāti un Bahreina parakstīja līgumus par diplomātisko attiecību normalizāciju ar Izraēlu. Līgums starp Izraēlu un Apvienotajiem Arābu Emirātiem oficiāli tiek saukts arī par Ābrama līgumu, atsaucoties uz Vecās Derības personāžu Ābramu – mitoloģisko ebreju un arābu kopīgo ciltstēvu.

Līgumus parakstīja Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, Apvienoto Arābu Emirātu ārlietu ministrs un kroņprincis šeihs Abdula bin Zeids Al Nahaijans, Bahreinas ārlietu ministrs Abdullatifs bin Rašids az Zajani, kā arī Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps vienošanās apliecinātāja statusā.

Līdz ar to Emirāti kļuvuši par pirmo Persijas līča valsti, kas normalizējusi starpvalstu attiecības ar Izraēlu, kuru vairums arābu valstu joprojām uzskata par prettiesisku veidojumu arābiem vēsturiski piederīgā teritorijā. Līdz šim ar Izraēlu miera līgumus noslēgušas tikai Ēģipte un Jordānija, un abos šais gadījumos Savienotās Valstis piedalījās procesā kā vidutājs. Atšķirībā no Ēģiptes un Jordānijas, Apvienotie Arābu Emirāti nekad nav bijuši iesaistīti militārā konfrontācijā ar Izraēlu, līdz ar to līguma praktiskā puse nosaka diplomātisko attiecību un komunikāciju – aviosatiksmes, telefona sakaru u.tml. – normalizēšanu. Tas licis izskanēt viedokļiem, ka Tuvo Austrumu miera procesa kontekstā Ābrama līgumam ir drīzāk deklaratīva nozīme, un pirmām kārtām tas kalpo Donalda Trampa un Benjamina Netanjahu ārpolitiskā tēla spodrināšanai.

Visasāk pret līgumu izteikusies šobrīd ietekmīgākā Izraēlas un Savienoto Valstu pretiniece reģionā Irāna, negatīvu nostāju paudušas arī Turcija, Maroka un dažas citas valstis, kamēr Saūda Arābijas un citu Persijas līča valstu oficiālā nostāja ir drīzāk vēsi neitrāla. Starptautiskās preses publikācijas uzsver arī Kataras īpašo pozīciju šī mierlīguma kontekstā. Proti, Katara pēdējos mēnešos daudz reālāk iesaistījusies miera procesā, lielā mērā nodrošinot šī mēneša sākumā panākto uguns pārtraukšanu starp Izraēlas bruņotajiem spēkiem un kustību Hamas Gazas sektorā, un tieši ar to izpelnījusies „izraidītā” lomu pārējo Persijas līča valstu vidū.

Uz spēles britu uzticamība

„Lielbritānija nelauž līgumus,” – šo kādreizējās britu premjerministres Mārgaretas Tečeres frāzi citēja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena ikgadējā uzrunā „Par stāvokli savienībā”, ar kuru 17.septembrī uzstājās Eiroparlamentā. Tas ir nepārprotams mājiens britu pašreizējā premjerministra Borisa Džonsona virzienā, kura pēdējā laika mēģinājumi vienpusēji apiet Lielbritānijas izstāšanās līguma nosacījumus apdraud tā īstenošanu.

Runa ir par Iekšējā tirgus likumu, par kuru pirmajā lasījumā nobalsojis Lielbritānijas Parlamenta vairākums. Kamēr Boriss Džonsons uzstāj, ka likuma mērķis ir novērst Eiropas Savienības „pārmērīgu un nesaprātīgu” izstāšanās vienošanās traktējumu, faktiski, kā uzsver daudzi kā Lielbritānijā, tā citur pasaulē, tas ir pretrunā ar šo starptautisko vienošanos. Tieslietu asociācija, kas apvieno apmēram 200 000 Anglijas un Velsas juristu, norādījusi, ka faktiski šis likums lauž iepriekš noslēgtu starptautisku vienošanos un būtu smags trieciens Lielbritānijas starptautiskajam prestižam. „Tas ir uzbrukums likuma varai,” paudis asociācijas prezidents Saimons Deiviss.

Līdzīgi izteikušies arī daudzi politiķi un vairāki bijušie britu premjerministri. Iekšējās tirdzniecības likuma nosacījumi ļautu britu valdības institūcijām vienpusēji atkāpties no Breksita vienošanās sadaļā, kas attiecas uz preču kustību starp Lielbritāniju, Ziemeļīriju un Īrijas republiku. Līdz ar to varētu tikt pārvilkta svītra ar milzu pūlēm panāktajam kompromisam, kas arī pēc Lielbritānijas izstāšanās no savienības saglabātu atvērtu robežu Īrijas salā, ļaujot uzturēt spēkā Lielās piektdienas vienošanos – Ziemeļīrijas miera procesa stūrakmeni.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baltkrievijā varas iestādes sāk rīkoties asāk, protestos aiztur vairs ne tikai vīriešus, bet arī sievietes, tomēr visi centieni iebiedēt ļaudis līdz šim cietuši neveiksmi. Vislielāko rezonansi izraisījis mēģinājums izraidīt no valsts vienu redzamākajiem protestu līderiem - Mariju Koļesņikovu. Viņas līdzgaitnieki, nokļuvuši Ukrainā, pastāstīja, ka Koļesņokova īstajā brīdī uz robežas saplēsusi savu pasi un tā palikusi Baltkrievijā. Viss notikušais ir vesela spiegu romāna vērts.

Pievēršamies arī Taivānai. Tur pieaug spriedze ar lielo kaimiņu Ķīnu. Notikumi šajā Āzijas daļā liek veidot paralēles arī ar notikumiem Eiropā.

Notikumus pasaulē vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Analizējot aktualitātes Baltkrievijā, pa tālruni uzklausām žurnālisti Mariju Sadovsku-Komlaču.

Protesti Baltkrievijā. 5. nedēļa

Šī ir piektā masu protestu nedēļa Baltkrievijā, turpinoties sabiedrības pretstāvei ar neleģitīmo prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa režīmu. 6. septembrī galvaspilsētā Minskā un vairākās citās pilsētās notika nu jau ierastie masu mītiņi un protesta gājieni; Minskā protestētāju skaits sasniedza 200 000, kas atbilst apmēram 10% pilsētas iedzīvotāju. Varas struktūras pretdarbojās, bloķējot lielākos pilsētas laukumus ar nožogojumiem un policijas autotehniku, kā arī cenšoties aizkavēt mazāku protestētāju kolonu izkļūšanu no dzīvojamajiem rajoniem. Uz laiku tika bloķēti vairākas tīmekļa lapas, slēgtas vairākas metro stacijas. Neskatoties uz to, protestētājiem tomēr izdevās sapulcēties pilsētas centrā. Pēc apmēram pusotras stundas policija uzsāka mītiņa izklīdināšanu, arestējot tos, kuri pretojās, pie tam vīrieši tika arī piekauti. Baltkrievijas Iekšlietu ministrija atzinusi, ka svētdien visā valstī aizturēti 633 cilvēki, no kuriem 363 paturēti apcietinājumā, un pret viņiem uzsākta tiesvedība.

Šonedēļ režīms vērsās pret tiem opozīcijas Koordinācijas padomes locekļiem, kuri līdz šim joprojām bija brīvībā un nebija pametuši valsti. 7. septembrī Minskā nenosakāmas piederības maskoti ļaudis nolaupīja Mariju Koļesņikovu, prezidenta kandidāta Viktora Babariko pārstāvi un spilgtāko figūru Koordinācijas padomē. Vakar kļuva zināms, ka varas pārstāvji mēģinājuši piespiest Koļesņikovu pamest valsti, taču viņa pretojusies, arī saplēšot savu pasi. Šobrīd opozīcijas līdere atrodas apcietinājumā Minskā, un viņai izvirzīta kriminālapsūdzība par aicināšanu uz varas gāšanu. Tāpat vakar tika arestēti atlikušie Koordinācijas padomes locekļi – juristi Maksims Znaks un Iļja Saļejs.

Ķīna pret Taivānu – iebiedēšanas taktika

9.septembrī Taivānas Aizsardzības ministrija ziņoja par Ķīnas Tautas Republikas kara aviācijas vienības ielaušanos Taivānas gaisa telpā virs Dienvidķīnas jūras. Tas ir tikai kārtējais incidents vairāku mēnešu ilgajā militāro muskuļu demonstrēšanas kampaņā, kuru Pekinas režīms īsteno pret Taivānu – de facto neatkarīgu valsti, kuru kontinentālā Ķīna uzskata par savu sastāvdaļu. Jau kopš maija Taivānas šaurumā, kas šķir salu valsti no kontinentālās Ķīnas, un ūdeņos uz dienvidiem no Taivānas notiek pastāvīgas Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas jūras un gaisa spēku mācības, Ķīnas lidaparātiem regulāri ielaužoties Taivānas gaisa telpā. Tāpat konstatēti regulāri kiberuzbrukumi Taivānas tīmekļa resursiem. Šādi Ķīna reaģē uz pēdējā laikā aktivizēto diplomātisko aktivitāti Taivānas un ASV, kā arī vairāku citu valstu starpā, kā arī Taivānas līderu solidaritātes paušanai ar Honkongas protestu kustību.

Tāpat Pekinu saniknojuši vairāku valstu izteiktie ierosinājumi ļaut Taivānai pievienoties Pasaules Veselības organizācijai. Augusta pirmajā pusē Taivānu apmeklēja Savienoto Valstu veselības ministrs Alekss Maikls Azars, un tā ir pirmā tik augsta ranga amerikāņu valstsvīra vizīte Taivānā vairāku desmitgažu laikā. Vēl viena Rietumu demokrātija, kura pēdējā laikā atļāvusies mest līdzīgu izaicinājumu Pekinai, ir Čehija. 30. augustā piecu dienu vizītē Taivānā ieradās plaša čehu delegācija ar Čehijas Republikas Senāta prezidentu Milošu Vīstrčilu priekšgalā. 1. septembrī, uzrunājot Taivānas parlamentu, Vīstrčils noslēdza savu uzstāšanos ar frāzi „Es esmu taivānietis!”, pārfrazējot hrestomātisko „Es esmu berlīnietis!” – Savienoto Valstu prezidenta Džona Kenedija izteikumu pie toreizējā Berlīnes mūra 1963. gadā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vakar pasauli aplidoja ziņa, ka Kremļa opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu militāro indi, ar kuru bija saindēts krievu spiegs Lielbritānijā Sergejs Skripaļs. Kā gan pasaulē, gan pašā Krievijā grasās sadzīvot ar to, ka mērķtiecīgi tiek izmantotas aizliegtās indes, lai izrēķinātos ar valdošās varas pretiniekiem.

Arī Baltkrievijas durvīs Krievija arvien drošāk ieliek savu kāju. Pēc pirmo ne'dēļu klusēšanas Kremlis ir paudis nepārprotamu atbalstu Lukašenko, nodrošinot viņa palikšanu pie varas. Bet izskatās, ka paši baltkrievi joprojām nav gatavi padoties, situācija nenorimst un aizturēšanas turpinās.

Nedaudz runājam arī par Balkāniem, konkrētāk par Melnkalni. Tur pirmo reizi savas stabilās pozīcijas ir zaudējusi vairāk nekā 30 gadus valdījusī sociālistu partija, kas bija orientēta uz Rietumiem. Savukārt līdzšinējās opozīcijas partijas vēlas ciešākas attiecības ar Krieviju.

Nedaudz arī par protestiem, kas nedēļas nogale risinājās vairākas Eiropas pilsētās. Cilvēki protestē pret Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestajiem ierobežojumiem.

Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš.

Navaļnijs saindēts

Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu indi kā savulaik Sergejs Skripaļs Lielbritānijā – viņa organismā atrastas “Novičoka” pēdas. To 2.septembrī pavēstīja Vācijas valdība, atsaucoties uz laboratorijā izdarītajiem secinājumiem. Tas Navaļnija atbalstītājiem un arī starptautiskajai sabiedrībai ir noņēmis jebkādas šaubas par ļaunprātīgu politiķa indēšanu. Un radījis jaunu dilemmu Rietumiem – kā tagad rīkoties? “Novičoks” ir novērtēts kā ķīmiskais ierocis, un tas nozīmē, ka Krievija tādus ne tikai nav iznīcinājusi, bet arī regulāri izmanto pret saviem pretiniekiem. Tajā pašā laikā pasaules sabiedrība ir izrādījusies samērā bezspēcīga vērsties pret šādiem starptautiskiem noziegumiem.

Protams, ir atskanējuši asi izteikumi un prasība šo gadījumu rūpīgi izmeklēt. Taču Krievijas reakcija jau šobrīd skaidri demonstrē, ka nekāda īpaša reakcija no Krievijas puses nesekos. Tiesa, ir jautājums, vai šī bija tā reize, kad Krievija tiešām vēlējās, lai indēšana būtu tik acīmredzama. Analītiķi saka, ka patiesībā tā ir bijusi laimīga sagadīšanās, ka Navaļnijs joprojām ir dzīvs. Viņam bija jānosmok lidmašīnā, taču pilots pieņēma drosmīgu lēmumu veikt ārkārtas nosēšanos Omskā. Arī tur dakteri bija snieguši pareizu pirmo nepieciešamo palīdzību, kaut arī nezinot, kas ir noticis. Tiesa, nākamo stundu laikā tika darīts viss, lai opozicionārs netiktu aizvests uz Vāciju, un ārsti jau steidzās skaidrot, ka nekāda inde nav atrasta. Tomēr spiediens bija tik liels, ka mediķi beigās izdeva atļauju pacientu aizvest uz Berlīni. Tas viss liek domāt, ka indētāju sākotnējā vēlme bija opozicionāru novākt tik klusu, cik tas vispār būtu iespējams. Bet, protams, Kremļa vēstījums sabiedrībai ir skaidrs – ja kāds mēģinās veidot nopietnu opozīciju esošajai varai, viņam jārēķinās ar tikpat bēdīgām sekām, kādas nu ir piedzīvojis Aleksejs Navaļnijs.

Protesti Baltkrievijā nerimst

30.augustā Minskas ielās jau atkal bija redzami vairāk nekā 100 000 protestētāju. Daudzi no viņiem devās arī uz prezidenta Lukašenko rezidenci, lai apsveiktu valsts vadoni 66. dzimšanas dienā. Sveicēji ielās devās ar plakātiem rokās, kuros bija rakstīts, piemēram, “Baltkrievijā vīrieši vidēji nodzīvo līdz 66 gadiem” un “Čaušesku un Gaddafi sūta svecienus dzimšanas dienā”, kā arī skandējot “Daudz laimes dzimšanas dienā, tu žurka!”.

Svētdienas protestos aizturēti vairāk nekā 120 cilvēki, taču tas nav traucējis cilvēkiem iziet ielās arī šonedēļ. 1.septembrī ielās devās studenti. Vairākus desmitus jauniešu aizturēja, atkal aizturēti arī žurnālisti. Vakar virknei no pēdējās dienās aizturētajiem cilvēkiem tiesa piesprieda 5-10 dienu arestu.

Paralēli šiem studentu protestiem 1.septembrī notika vairākas būtiskas lietas. Viena no Baltkrievijas opozīcijas Koordinācijas padomes līderēm Marija Koļesņikova un nereģistrētā prezidenta amata kandidāta Viktora Babariko štābs paziņojuši par politiskās partijas "Kopā!" veidošanu. Tās galvenais mērķis būs panākt konstitucionālo reformu un uzņemties atbildību par jaunas sabiedrības veidošanu. Tāpat otrdien ANO paziņoja, ka viņu cilvēktiesību eksperti saņēmuši ziņojumus par 450 gadījumiem, kad Baltkrievijā pēdējās nedēļās masu aizturēšanu gaitā notikusi ieslodzīto spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās pret ieslodzītajiem. Eksperti informēti par vardarbību pret sievietēm un bērniem, seksuālu izmantošanu un izvarošanu ar gumijas stekiem. Savukārt, trešdien Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Krievija stingri atbildēs uz mēģinājumiem saraut tās ciešo saikni ar Baltkrieviju.

Tikmēr Baltkrievijas ekonomikai draud vēl viens trieciens- Minsku, kas ir viens no Austrumeiropas tehnoloģiju centriem, draud pamest vairāki IT uzņēmumi. Pēc prezidenta vēlēšanām aptuveni 300 IT uzņēmumu vadītāji draudēja pārcelt savus uzņēmumus uz citām valstīm. Viber vadītājs intervijā Forbes sacīja, ka divi uzņēmuma darbinieki protestu laikā arestēti bez iemesla un vēlāk arī piekauti. Viņš sacīja, ka Viber nevar investēt valstī, kuras iedzīvotāji dzīvo bailēs.

Protesti pret ierobežojumiem

Pagājušajā nedēļas nogalē vairākās Eiropas valstīs notika plašas protesta akcijas pret ierobežojumiem, kas ieviesti saistībā ar Covid pandēmiju. Ļaudis bija izgājuši ielās gan Londonā, gan Cīrihē, gan Berlīnē. Pēdējā piesaistīja visplašāko uzmanību, jo tur bija sanākuši gandrīz 40 tūkstoš cilvēku, divtik vairāk nekā iepriekšējā reizē augusta sākumā. Vēl nedēļas vidū Berlīnes varasiestādes aizliedza demonstrāciju, paužot bažas par inficēšanās riskiem, tomēr pēdējā vakarā tiesa aizliegumu atcēla, ar nosacījumu, ka tiek ievērota sociālā distancēšanās vismaz pusotra metra attālumā.

Kā jau bija gaidīts, protestētāji nekādus piesardzības pasākumus neievēroja, un visbeidzot policija protestus izdzenāja. Taču, pūļa spārnoti, daļa protestētāju centās ielauzties Reihstāgā, un tikai ar grūtībām izdevās apturēt Reihstāga ieņemšanu.

Kaut arī neapmierinātības pamatā ir cīņa pret Covid-19, analītiķi skaidro, ka pandēmija ir kļuvusi par konsolidējošu elementu dažāda veida neapmierinātībai, lielā skaitā pulcējot gan sazvērestības teoriju piekritējus un vakcinācijas pretiniekus, gan labējos un kreisos radikāļus.

Ņemot vērā to, ka infekcija atkal izplatās arvien straujāk, Berlīnes varasiestādes ir nolēmušas, ka turpmāk demonstrācijās ar vairāk nekā 100 cilvēku piedalīšanos būs obligāta masku valkāšana. Izņēmumi būs noteikti vienīgi autobraucēju un velosipēdistu akcijām. Līdz šim maskas Berlīnē bija obligātas vienīgi sabiedriskajā transportā un veikalos, kā arī skolēniem skolās.

Jauni laiki Melnkalnē

Melnkalnē, kas savulaik bija daļa no kādreizējās Dienvidslāvijas, 30.augustā notika parlamenta vēlēšanās. Pirms vēlēšanām aptaujas rādīja, ka šoreiz cīņa būs sīva, un neviena no partijām neiegūs absolūto vairākumu.

30 gadus Melnkalnē pie varas ir bijuši sociālisti, un līdz šim viņi bija baudījuši lielu vēlētāju atbalstu, tomēr šogad viss ir citādi. Pastāv liela iespēja, ka sociālisti vispār var zaudēt varu. Viņiem izdevies iegūt vien vairāk nekā trešdaļu balsu. Tā joprojām ir lielākā partija parlamentā, taču gadījumā, ja opozīcijā esošās partijas apvienotos, tām var izdoties gāzt sociālistu nemainīgo valdīšanu. Valstī, kur šī partija nekad nav zaudējusi, tās ir milzīgas pārmaiņas Trīs lielākās opozīcijas partijas kopā kontrolēs 41 no 81 vietas parlamentā. Tas, savukārt, nozīmē intensīvas un saspringtas koalīcijas sarunas. Ir gan jāņem vērā arī tas, ka prezidents Džukanovičs pārstāv sociālistu partiju, un viņš būs tas, kurš izraudzīsies, kuram pirmajam uzticēt jaunās valdības veidošanu.

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ sociālistiem šīs vēlēšanas izrādījušās tik bīstamas, ir strīds ar serbu pareizticīgo baznīcu. Pagājušā gada decembrī Melnkalnē tika pieņemts pretrunīgi vērtēts likums par reliģisko brīvību. Likums satur normas, kas var novest pie daudzu baznīcai piederošo klosteru nacionalizācijas. Lai gan Melnkalne ir izstājusies no savienības ar Serbiju, trešdaļa Melnkalnes iedzīvotāju identificējas kā serbi, un pareizticīgie ir lielākā reliģiskā konfesija Melnkalnē. Līdzšinējā sociālistu valdība savukārt bijusi prorietumnieciska. Jāpiebilst, ka Melnkalne nesen iestājās NATO un ir arī ceļā uz Eiropas savienību.

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju.

Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts.

Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal  tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls.

Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku.

“Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa

Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu.

Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem.

Baltkrievijā turpinās protesti

Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”.

Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim.

Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos.

Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..]

[Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršami tuvojas. Krievijai jau šeit ir militārās bāzes, ir vienota gaisa telpa ar Baltkrieviju. Es domāju, ka Putins apsolīja Lukašenko piesegt viņu, ka ja nu kas, Putins būs Lukašenko pusē un mēs varam tikai minēt, kāda veida palīdzību Putins ir apsolījis. Bet es domāju, ka Lukašenko jūtas ļoti ērti pirmām kārtām jau šo Putina garantiju dēļ. [..]

Manuprāt, baltkrievi jau tagad piedzīvo lielākas represijas nekā padomju laikos, īpaši, ja runājam par pēckara gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad baltkrievus nevar izsūtīt uz Sibīriju vai Kazahstānu. Bet, ja runājam par attieksmi, par ierobežojumiem, disidentu kustībai 80. gados bija vairāk iespēju, nekā Baltkrievijas opozīcijai un protestētājiem ir šobrīd. Opozīcijai nav biroja, nav likumīgas pieejas medijiem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļi tiek aizturēti…

Tas, ko es esmu mācījies no vēstures, ir, ka cilvēki spēj pielāgoties visam. Pat visļaunākajos laikos, kara laikos, cilvēki pielāgojās. Tas pats var notikt Baltkrievijā. Jā, šobrīd cilvēki ir dusmīgi, neapmierināti, bet paies kāds laiks bez protestiem, bez represijām un viņi pielāgosies. Represijas tiks mērķētas pret visiem, kas publiski ir bijuši iesaistīti protestos, primāri tās tiks mērķētas pret žurnālistiem, blogeriem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļiem, protestētājiem, kuri ir redzami fotogrāfijās. Mēs varam gaidīt pāris tūkstošus krimināllietu. Starptautiskajiem medijiem palūgs aizbraukt no Baltkrievijas. Priekšā ir gara ziema, tā ir taisnība. Bet es piekrītu, ka vairs nav atpakaļceļa. Šī revolūcija ir aizgājusi tik tālu, ka atgriezties nav iespējams. Kapitulācija mūs novestu nevis pie vecā normālā, bet pie militāra totalitārisma. Mums ir jādara viss, lai nepieļautu Lukašenko uzvaru.

Pacienta stāvoklis: Navaļniju uztur mākslīgā komā

Tā jau kļuvusi gandrīz vai par ierastu situāciju – tiek veikts atentāts pret kādu no Kremļa valdošā režīma pretiniekiem, bet Kremlī tikai rausta plecus un noliedz jebkādu saistību ar notiekošajām slepkavībām. Šoreiz par upuri kritis redzamākais prezidenta Vladimira Putina kritiķis Aleksejs Navaļnijs. 20.augustā no rīta viņš lidoja no Sibīrijas pilsētas Tomskas uz Maskavu, kad viņam palika slikti, un viņš bezsamaņā ar saindēšanās pazīmēm tika nogādāts slimnīcā Omskā. Tur ārsti nespēja noteikt diagnozi, taču apgalvoja, ka nekādas indes pēdas nav atrastas. Tajā pašā laikā slimnīca nedeva atļauju Navaļniju pārvest uz citu slimnīcu, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis neļauj slimnieku transportēt. Tomēr pateicoties milzīgam pašmāju un starptautiskam spiedienam, slimnīcas vadībai nācās ļaut ierasties Vācijas mediķiem un visbeidzot opozicionāru pārvest uz Berlīnes klīniku. Tur ātri vien tika secināts, ka Navaļnija organismā ir indīgu vielu atliekas. Pats Navaļnijs tagad tiek uzturēts mākslīgajā komā, un, diemžēl, nav skaidrs, kādas sekas inde atstās uz viņa veselību ilgtermiņā.

Navaļnija domubiedri nešaubās, ka notikusi saindēšana, aiz kuras stāv Kremlis. Bet Maskava kategoriski noliedz jebkādu saistību un pat apšauba, ka notikusi ļaunprātīga indēšana, atsakoties veikt izmeklēšanu. Navaļnijs sagādājis neērtības Kremlim ilgāk nekā desmit gadus, atmaskojot korupciju starp visaugstākā ranga amatpersonām un tādējādi veicinot protestus. Pats Navaļnijs iepriekš bija izteicies, ka viņa nāve nepalīdzētu Putinam, jo padarītu opozicionāru par varoni.

Visā šajā drāmā vismuļķīgākajā situācijā nostādīti Krievijas ārsti. Vai nu iesaistītie mediķi izrādījušies galīgi neprašas, vai arī viņi atklāti pildījuši politisko pasūtījumu, ļaujot upurēt cilvēka dzīvību politisku iemeslu dēļ. Daudzas pasaules valstis paudušas bažas par notikušo, aicinot veikt rūpīgu un bezkaislīgu izmeklēšanu, taču tajā pašā laikā visi apzinās, ka tāda, visticamāk, nenotiks.

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un LU asoc.prof. Toms Rostoks.

19. augusts bija vienpadsmitā diena, kopš Baltkrievijā turpinās protesti pret prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmu. Kā atzīmē daudzi novērotāji, šobrīd starp varu un pārmaiņas pieprasošo sabiedrības daļu iestājies zināms spēka līdzsvars, un ja dažās iepriekšējās dienās šķita, ka režīms zaudē pozīcijas, tad vakardiena vedina domāt, ka vadonis Lukašenko mēģina pāriet pretuzbrukumā. Iepriekšējās dienās spēka struktūru pārstāvji praktiski netraucēja protestu norisi un no ieslodzījuma tika atbrīvoti vairums iepriekšējā protesta periodā aizturēto, savukārt vakar pie Minskas Traktoru rūpnīcas specvienības OMON kaujinieki izklīdināja streikojošo strādnieku mītiņu, miliči neielaida darbavietā streikojošos Jankas Kupalas Nacionālā akadēmiskā teātra un Baltkrievijas teleradiokompānijas darbiniekus. Valsts televīzija turpina pārraidīt režīmam lojālu saturu, un, kā apgalvo streikojošie žurnālisti, viņu vietā stājušies no Krievijas ieradušies līgumdarbinieki. Turpinās streiki daudzos uzņēmumos, tai skaitā tādos starptautiski zināmos lielražotājos kā autobūves uzņēmums BelAZ, ķimikāliju un minerālmēslu rūpnīcas Grodno Azot un Belarusjkaļij, Minskas Traktoru rūpnīca u.c. Pastāvīgi parādās informācija, ka uzņēmumu vadība mēģina iebiedēt strādājošos un daļa no viņiem turpina darbu, savukārt citur tiek nodarbināti streiklauži no pensionēto darbinieku vidus.

14. augustā Lietuvā patvērumu radusī opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska paziņoja, ka tiek veidota Koordinācijas padome varas nodošanas nodrošināšanai. 18. augustā notika jauntapušās organizācijas pirmā preses konference Minskā. Tajā tika uzsvērts, ka padomes mērķis nekādā ziņā nav varas pārņemšana un, attiecīgi, kādas izmaiņas Baltkrievijas konstitucionālajā iekārtā vai ārpolitiskajā orientācijā, bet gan tikai un vienīgi esošās krīzes atrisināšana dialoga ceļā. Vakar Koordinācijas padome ievēlēja prezidiju, kurā, starp citiem, ietilpst rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aļeksijeviča, bijušais kultūras ministrs un diplomāts Pavels Latuško, Minskas Traktoru rūpnīcas pārstāvis Sergejs Dipļevskis,  nereģistrētā prezidenta kandidāta Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba koordinatore Marija Koļesņikova. Tika publiskota prasību programma: politisko vajāšanu pārtraukšana, politieslodzīto atbrīvošana, šādās vajāšanās vainīgo sodīšana un atkārtotas prezidenta vēlēšanas ar mainītu vēlēšanu komisiju sastāvu un ārvalstu novērotājiem. Savukārt prezidents Lukašenko, pēc visa spriežot, jebkādu varas nodošanu nepieļauj. Publiskotajos fragmentos no vakardienas Valsts drošības padomes sanāksmes vadonis spilgtos izteikumos raksturoja opozīciju kā valsts grāvējus, pie tam citējot kādu tīmeklī cirkulējošu „Opozīcijas štāba programmu”, kura itin kā paredz visu iespējamo saišu saraušanu ar Krieviju, krievu valodas izskaušanu un Baltkrievijas pievienošanos Eiropas Savienībai un NATO.

Džo Baidens – beidzot kandidāts

18. augusts bija nozīmīga diena 77 gadus vecā amerikāņu politiķa Džozefa Baidena mūžā. Demokrātu partijas nacionālais konvents, kas no 17. līdz 20. augustam risinās Milvoki pilsētā, lielākoties gan tiešsaistes režīmā, oficiāli nominēja viņu kā partijas kandidātu nākamajās prezidenta vēlēšanās. Šī nominācija ir savdabīgs rekords, jo Baidens ir kandidāts, kura nonākšanu Savienoto Valstu varas pirmajā ešelonā un nominēšanu šķir gandrīz pusgadsimts. 1973. gadā tobrīd trīsdesmitgadīgais jurists kļuva par senatoru no Delavēras štata un kopš tā laika nemainīgi darbojās Savienoto Valstu likumdošanas augstākajā institūcijā līdz 2009. gadam, kad kļuva par viceprezidentu Baraka Obamas valdībā. Pirmoreiz savu kandidatūru valsts vadītāja amatam pieteica 1988. gadā, toreiz Demokrātiskās partijas kandidātu sacīkstē uzvarēja Maikls Dukakis, kurš, savukārt, vēlēšanās zaudēja Džordžam Bušam vecākajam. Baidena nākamajā mēģinājumā 2008. gadā viņu pārspēja Baraks Obama, savukārt 2016. gada vēlēšanās viņš nekandidēja. Tagad nu Džozefs Baidens beidzot ir demokrātu kandidāts izšķirošajai cīņai pret esošo prezidentu Donaldu Trampu, un viņa kampaņas pamatpatoss ir – savest kārtībā to, ko šobrīd valdošais līderis pamanījies „salaist dēlī”. Pirmām kārtām runa ir par ārpolitiku, kur Trampa nekonsekvence un ārišķīgie gājieni pabojājuši attiecības ar tradicionālajiem sabiedrotajiem un sašķobījuši Savienoto Valstu reputāciju draugu un nedraugu acīs. Kā, uzrunājot konventu, izteicās bijušais valsts sekretārs Džons Kerijs: „Amerika ir pelnījusi prezidentu, kuru ciena, nevis izsmej.” 

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par Baltkrieviju pēc vēlēšanām un Astravjecas AES ietekmi uz Baltijas valstu attiecībām saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku, režisoru Uldi Cipstu, kurš šobrīd uzņem seriālu Minskā, Latvijas Baltkrievu kultūras biedrības "Svitanak" priekšsēdētāja Tatjanu Kazaku un RTU pētnieku, enerģētikas ekspertu Reini Āboltiņu.

9. augustā Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas – sestās kopš 1994. gada, kad par prezidentu pirmoreiz tika ievēlēts Aleksandrs Lukašenko, izbijis kompartijas darbinieks un sovhoza direktors. Reti kuram radīja šaubas tas, ka vēlēšanu oficiālie rezultāti arī šoreiz apstiprinās diktatora pilnvaras uz nākamo termiņu, ciktāl nevienas no vēlēšanām šajā Latvijas kaimiņvalstī pagājušajā ceturtdaļgadsimtā nav atzītas par brīvām un godīgām. Tomēr priekšvēlēšanu process šoreiz liecināja par īpašu varas nervozitāti, jau pirms vēlēšanām neitralizējot visus nopietnākos vadoņa konkurentus. Bijušais bankas Belgazprombank valdes priekšsēdētājs Viktors Babariko un blogeris Sergejs Tihanovskis tika apcietināti un apsūdzēti, attiecīgi, par liela mēroga finanšu noziegumiem un aicināšanu uz masu nekārtībām, savukārt bijušais diplomāts un augsto tehnoloģiju jomas uzņēmējs Valerijs Cepkalo šobrīd pametis valsti, bažījoties, ka arī pret viņu varētu tikt vērsta kriminālvajāšana. Tomēr šoreiz opozīcija izrādījās vienotāka un apņēmīgāka nekā iepriekšējās reizēs, bloķējoties ap savu kandidāti, Sergeja Tihanovska sievu Svetlanu.

Jau tūlīt pēc vēlēšanu beigām sākās pirmie protesti pie vēlēšanu iecirkņiem, kur daudzi nebija paguvuši nobalsot. Jau tobrīd galvaspilsētas Minskas centru bija bloķējuši iekšlietu struktūru un armijas spēki, notika pirmie aresti, īpašo uzdevumu vienības OMON kaujinieki laida darbā petardes, gumijas lodes, apdullinošās granātas un petardes. Protesti strauji pieņēmās spēkā 10. augustā, kad parādījās informācija par oficiālajiem rezultātiem, proti – par Lukašenko esot nobalsojuši vairāk nekā 80% vēlētāju, bet par Tihanovsku – apmēram 11%. Protesti notika ne vien Minskā, bet arī Brestā, Grodņā, Mogiļevā, Gomeļā un mazākās pilsētās. Naktī no 10. uz 11. augustu sadursmes starp protestētājiem un varas pārstāvjiem kļuva biežākas un vardarbīgākas; parādījās informācija par Molotova kokteiļu izmantošanu improvizētām barikādēm no protestētāju puses, viens protestētājs zaudēja dzīvību. Pēc oficiālās versijas vīrieša rokās eksplodējis pašdarināts spridzeklis, savukārt opozīcijas resursi vēsta, nāves iemesls bijusi OMON kaujinieku mesta apdullinošā granāta.

Protesti nav rimušies arī turpmākajās dienās, aptverot 25 Baltkrievijas pilsētas un piedaloties desmitiem tūkstošu cilvēku. Lēš, ka aizturēti apmēram 5000. Augusi varas pārstāvju agresivitāte. Tīmeklī publicēti materiāli liecina, ka atsevišķos gadījumos pret protestētājiem izmantota kaujas munīcija, aizturētie tiek turēti pielāgotās telpās, arī zem klajas debess, pret viņiem izturas brutāli un pazemojoši. Prezidenta kandidāte Svetlana Tihanovska pametusi valsti un 11. augustā ieradusies Lietuvā. Pirms tam viņa apmeklēja Centrālās vēlēšanu komisijas biroju, kur tapis acīmredzami piespiedu kārtā ierunāts video vēstījums, aicinot pārtraukt protestus. Savukārt citā, jau pēc robežas šķērsošanas publiskotā ierakstā opozīcijas līdere skaidro savu emigrēšanu ar bažām par pašas un bērnu drošību. Eiropas Savienības un Eiropas valstu līderi pagaidām pauduši tikai nosodījumu un aicinājumus ievērot tiesiskuma un demokrātijas principus, taču sagaidāms, ka jau tuvākajās dienās pret Baltkrievijas amatpersonām tiks noteiktas sankcijas.

Astravjecas  AES problēma – plaisa Baltijas vienotībā

Astravjecas atomelektrostacija ir pirmais kodolenerģētikas uzņēmums Baltkrievijā. Tā celtniecība tika plānota jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, taču no plāniem uz laiku atteicās pēc Černobiļas kodolkatastrofas. Baltkrievijas režīms atgriezās pie šī plāna pēc apmēram ceturtdaļgadsimta, 2012. gadā uzsākot celtniecības darbus, kurus veic Krievijas valsts kodolenerģētikas koncerna Rosatom meitas uzņēmums. Tiek apgalvots, ka kodolreaktora tips ir moderns un, attiecīgi, drošs, taču jau kopš pirmsākumiem pret spēkstacijas celtniecību asi iebildusi Lietuva, jo reaktors atrodas vien 50 km attālumā no Viļņas.

Starptautiskās Pārrobežu vides ietekmes novērtējuma līgumorganizācijas dalībvalstu samitā 2019. gada februārī tika paziņots, ka Baltkrievija, ceļot kodolspēkstaciju tik tuvu robežai, pārkāpusi nolīguma noteikumus. Šī gada aprīlī tika pabeigti spēkstacijas divu reaktoru izmēģinājumi, 7. augustā tika uzsākta kodoldegvielas ielāde, visdrīzākajā laikā paredzot reaktoru palaišanu. Tiek plānots, ka papildus esošajiem diviem nākotnē Astravjecā tiks uzbūvēti vēl divi reaktori. Šīs atomelektrostacijas jautājums kļuvis par strīdus ābolu Baltijas valstu attiecībās. Baltkrievijā ražotās elektroenerģijas iepirkšana būtu izdevīga Latvijai, savukārt Lietuva strikti uzstāj uz tās boikotu. Pēdējais signāls par problēmām, kuras Baltijas kaimiņvalstu attiecībās rada kolīzija starp ekonomisko izdevīgumu un tradicionālo baltiešu solidaritāti, bija Lietuvas ārlietu ministra nepiedalīšanās svinībās Rīgā par godu simtajai gadskārtai kopš Latvijas–Padomju Krievijas mierlīguma noslēgšanas un Latvijas Neatkarības kara beigām.

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš

Libānā notikusī traģēdija ir aizkustinājusi visu pasauli. Valstis piedāvā savu palīdzību, cilvēki ziedo, cenšoties atbalstīt grūtības nonākušos libāniešus. Libāna jau tāpat bija politiskā un ekonomiskā krīzē, bet sprādziena izraisītās sekas būs grūti pārvarēt. Arī virkne citu Tuvo Austrumu valstu ir nonākušas daudz lielākās ekonomiskās grūtībās, nekā tas bijis iepriekš.

Publiski izskanējušie izteikumi liek domāt, ka pēdējā laikā pasliktinās Igaunijas un Somijas attiecības. Daudzus gadus tās bijušas ļoti labas, bet atšķirīgie pēdējo vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir iedzinuši ķīli starp abām kaimiņvalstīm. 

Notikumus pasaule komentē politogs vēstures doktors Ojārs Skudra. Sazināmies ar Kintiju Eigminu-Čemali, kura dzīvo Beirutā.

Tuvie Austrumi – pandēmija u.c. satricinājumi

Kā zināms, Irāna bija viena no pirmajām valstīm, kurā koronavīrusa pandēmija guva nozīmīgu izplatību. Pirmais saslimšanas gadījums tika oficiāli izziņots 19. februārī, kad par reģistrētiem gadījumiem savā teritorijā bija ziņojušas jau 29 citas valstis, un jau tobrīd tika izteiktas aizdomas, ka Irānas Islāma Republikas režīms atzinis infekcijas izplatību novēloti un noklusē tās patiesos apmērus. Tagad šīs aizdomas guvušas apstiprinājumu. Kā 3.augustā ziņoja britu raidsabiedrība BBC, anonīms avots Irānā nodevis tās rīcībā patiesos saslimstības datus, kuri iegūti Irānas Veselības ministrijā. Tie atklāj, ka pirmais nāves gadījums no Covid-19 Irānā fiksēts jau 19. janvārī, savukārt šobrīd oficiāli atzītie mirstības dati ir apmēram trīs reizes mazāki nekā reālie.

Būtiski augstāks par oficiāli atzīto ir inficēšanās gadījumu skaits: vairāk nekā 450 000 faktisko pret nepilniem 300 000 atzīto jūlija beigās. Islāma republikas drošības dienesti sākotnēji kavējuši informācijas izplatību, lai tā neietekmētu februāra otrajā pusē notikušās vēlēšanas un Islāma revolūcijas 40. gadadienas svinības, tomēr rezultātā „informācijas bumba” detonēja burtiski pāris dienas pirms vēlēšanām, pamatīgi mazinot dalības rādītājus. Tagad informācijas slēpšana turpinās, jo augsti saslimstības rādītāji kaitē režīma starptautiskajai reputācijai un sabiedrības noskaņojumam pašu mājās.

Arī pēc oficiālajiem rādītājiem Irāna ir pandēmijas vissmagāk skartā valsts Tuvajos Austrumos inficēto un mirušo kopskaita ziņā. Kas attiecas uz reģionu kopumā, tad dažās valstis vērojama situācijas uzlabošanās, kamēr citas piedzīvo jaunu saslimšanas rādītāju kāpumu. Saūda Arābijā, kas ir Tuvo Austrumu valsts ar lielāko inficēto skaitu uz miljonu iedzīvotāju, ikdienas saslimšanas gadījumu skaita kāpums, kas valstī bija vērojams kopš jūnija sākuma, beidzot noplacis. Par normalizācijas plāna īstenošanu, atļaujot atsākt darbu viesnīcām un kūrortiem, paziņojusi Kuveita, kur saslimšanas statistika pēdējās nedēļās arī uzlabojusies. Tikām Izraēla piedzīvo jaunu inficēšanās gadījumu skaita kāpumu, 28. jūlijā fiksējot jaunu bēdīgu rekordu ar vairāk nekā 2300 gadījumiem diennaktī.

Līdzīga situācija ir Libānā, un jūlija beigās valdība Beirutā paziņoja par mobilizācijas plānu cīņai pret pandēmiju. Taču 4. augusta pievakarē Beirūtu satricināja grandiozs sprādziens, kad ostā eksplodēja vairāk nekā 2500 tonnas amonija nitrāta, kas kopš 2013. gada tika glabāts kādā noliktavā. Sprādziena spēks nolīdzināja līdz ar zemi lielāko daļu ostas un sagrāva drupās vairākus Beirutas vecpilsētas kvartālus.

Šobrīd oficiāli apstiprināti 137 bojāgājušie, taču šis skaitlis, visdrīzāk, pieaugs, jo vairāki simti cilvēku joprojām ir bez vēsts pazuduši. Tas ir smags trieciens nelielajai valstij, kura jau gadu desmitiem cīnās ar politisko nestabilitāti un pēdējos gados arī ar smagu ekonomisko krīzi, kuru tikai padziļinājusi pandēmija. Visdrīzāk notikums nepaliks arī bez politiskām sekām, jo notikušajā liela daļa Libānas sabiedrības saskata valdošās elites bezatbildības sekas.

Plaisa Igaunijas-Somijas attiecībās

Jau jūnija sākumā parādījās informācija, ka Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida atsaukusi vēstnieku Somijā Harri Tīdo pēc paša vēstnieka lūguma. Pagājušās nedēļas nogalē pats vēstnieks Somijas sabiedriskajā televīzijai paskaidrojis, ka viņa aiziešanai no amata ir divi iemesli: vecums un nesaskaņas ar pašreizējo Igaunijas valdību. Tīdo norādījis, ka labēji populistiskās Konservatīvās tautas partijas (EKRE) paziņojumi neuzlabo abu valstu attiecības, kā nepatīkamāko gadījumu minot to, kā pagājušā gada nogalē iekšlietu ministrs un nu jau bijušais partijas vadītājs Marts Helme asi kritizēja Somijas valdību un premjerministri Sannu Marinu nodēvējis par „pārdevēju, kas kļuvusi par premjerministri”.

Igaunijai un Somijai allaž bijušas tuvas attiecības, turklāt Igaunijai tās ir jo īpaši būtiskas – Somija ir otrs lielākais ārvalstu investīciju avots, kā arī lielākais eksporta tirgus. Nu jau bijušais vēstnieks norādījis, ka pašreizējā valdība ir pasliktinājusi attiecības ar Somiju. Publiski šķiet, ka  arī komunikācija starp abām valstīm pasliktinājusies – pagājušajā nedēļā Igaunijas valdība paziņoja, ka neatbalstīs tuneļa izbūvi starp abu valstu galvaspilsētām, ja to būvēs par Ķīnas un privātu investoru naudu,  tā vietā atbalstot Somijas un Igaunijas finansētu projektu. Taču, kā norāda somu kolēģi- šāds projekts neeksistē, un jau vairākus gadus starp abām valstīm nenotiek sarunas par šāda tuneļa izbūvi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā runājam par Lielbritānijas un Ķīnas attiecībām. Tās sabojājušās tiktāl, ka Lielbritānijas valdība oficiāli paziņojusi par atteikšanos no Ķīnas informācijas tehnoloģiju kompānijas „Huawei” iesaistes 5G mobilo sakaru infrastruktūras izveidē. Ķīnas un Lielbritānijas attiecības sašķobījās pēc tam, kad Londona asi kritizēja jauno Honkongas nacionālās drošības likumu, kas apdraud Honkongas autonomiju un tās pilsoņu tiesības.

Tikmēr Āzija sācies jauns saslimšanas vilnis ar Covid19.

Pievērsīsimies arī nerimstošajiem protestiem Krievijā. Aizvadītās nedēļas nogalē Habarovskas ielās iznāca nepieredzēti liels skaits protestētāju, kas izteica neapmierinātību ar Kremļa politiku. Ja sākumā Habarovskas iedzīvotāji protestēja pret gubernatora Sergeja Furgala aizturēšanu, tad tagad mītiņos arvien vairāk izskan saukļi, kas vērsti pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.

Notikumus pasaulē analizē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu.

Ķīna un Lielbritānija – izkūpējušais attiecību „zelta laikmets”

Pirms pieciem gadiem, kad Londonā ar plašu vērienu tika uzņemts Ķīnas Tautas Republikas prezidents Sji Dziņpins, Lielbritānijā izskanēja balsis, kas pravietoja jaunu „zelta laikmetu” abu valstu attiecībās. Lielas cerības tika saistītas ar ķīniešu investīcijām britu ekonomikā, t.sk. sakaru tehnikas un kodolenerģētikas nozarēs, savstarpējiem tirdzniecības un finanšu sakariem.

„Īpašās attiecības” ar Ķīnu bija viens no būtiskajiem argumentiem par labu Lielbritānijas spējai uzbūvēt plaukstošu ekonomiku pēc aiziešanas no Eiropas Savienības. Tagad viss liecina par to, ka šis „zelta laikmeta” sapnis ir izsapņots. Kārtējais apliecinājums tam bija Borisa Džonsona valdības 14. jūlija lēmums aizliegt britu telekomunikāciju kompānijām iegādāties Ķīnas ražotāja „Huawei” 5G aprīkojumu un prasība līdz 2027. gadam nomainīt šobrīd izmantoto „Huawei” aprīkojumu pret citu kompāniju ražojumiem. Tas, nenoliedzami, ir ASV pūliņu rezultāts, ciktāl prezidentam Trampam un viņa valdībai „Huawei” ir kļuvis par galveno Ķīnas totalitārisma slēptās globālās ekspansijas iemiesojumu. No svara šai ziņā ir ne vien Vašingtonas piedraudējums ierobežot izlūkošanas un militārās informācijas apmaiņu ar Lielbritāniju, bet arī bažas, ka „Huawei”, kas pakļauts amerikāņu tehnoloģiju un komplektējošo detaļu piegādes aizliegumam, var nebūt spējīgs izpildīt līgumsaistības. Šis Londonas lēmums devis vēl vienu triecienu divpusējām attiecībām ar Pekinu, kuras jau tā pamatīgi sabojājusi Ķīnas politika bijušajā britu kolonijā Honkongā un Lielbritānijas gatavība piešķirt britu pavalstniecību apmēram 3 miljoniem honkongiešu, kuriem ir t.s. britu aizjūras valstspiederīgo pases.

Ķīniešu 5G tehnoloģijas aizlieguma tiešās sekas būs lēnāka šīs tehnoloģijas ieviešana un arī lielāka dārdzība, kas neizbēgami atspoguļosies pakalpojumu cenā. Vēl daudz nepatīkamāka ir iespēja, ka Ķīna varētu nozīmīgi ierobežot britu preču importu, ķīniešu tūristu plūsmu uz Lielbritāniju, kā arī ķīniešu studentu izglītošanos britu augstskolās. Lēš, ka ķīniešu tūristi un studenti nodrošina Lielbritānijā apmēram 100 000 darbavietu. Ķīnas studentu mācību maksas veido vairāk nekā 20% šādu ieņēmumu vismaz desmit nozīmīgās Lielbritānijas augstskolās, dažās pat pārsniedzot 30% no studiju maksas ieņēmumiem. Tomēr analītiķi arī pauž, ka Ķīnas reakcija šai gadījumā varētu būt mērena, ciktāl mēģinājums smagi sodīt Lielbritāniju var būtiski pasliktināt attiecības ar citiem nozīmīgiem ekonomiskajiem partneriem Eiropā.

Pandēmija. Pāragra optimisma briesmas

Pēc tam, kad pēdējos mēnešos daudzviet pasaulē pandēmijas situācijas vērtējumā dominēja optimistiski toņi, valdībām atslābinot ierobežojumus un cenšoties atgriezt dzīvi normālās sliedēs, pēdējās dienās satraucoši signāli pienāk no vairākām valstīm, kurās vīrusa izplatība šķita sekmīgi apturēta.

Otrdien ar brīdinošu paziņojumu nāca klajā Honkongas izpildvadītāja Kerija Lema, norādot, ka ikdienas inficēšanās gadījumu skaits kopš mēneša sākuma desmitkāršojies un slimnīcām draud pārslodze. Autonomijas administrācija aizliegusi jebkādu sabiedrisko ēdināšanu telpās un noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu.

Rekordaugsts inficēšanās gadījumu skaits pirmdien tika fiksēts Austrālijā, kur infekcijas uzliesmojums skāris Viktorijas provinci. Jauns saslimšanas gadījumu skaita kāpums, sasniedzot un pārsniedzot agrāk šogad fiksētos rādītājus, pēdējās nedēļās vērojams arī Japānā, Izraēlā un Irānā; slimības izplatība turpinās Brazīlijā, Krievijā, Indijā, Dienvidāfrikas Republikā, Argentīnā un daudzviet citur, arī Savienotajās Valstīs, kur sevišķi strauja izplatība vērojama valsts dienvidrietumos.

Arī Eiropā, kas bija noskaņojusies tūristu plūsmas atjaunošanai, pēdējās divās nedēļās bijis vērojams straujš saslimšanas gadījumu skaita pieaugums Spānijā, samērā mazāks – Vācijā, Francijā un Beļģijā. Tas viss liek izskanēt viedokļiem par pandēmijas otro vilni. Tomēr, kā norāda eksperti, „otrā viļņa” jēdziens ir drīzāk politiķu un žurnālistu radīts, kam maz sakara ar epidemioloģisko realitāti.

Kā publikācijā populārzinātniskajā tīmekļa resursā „The Conversation” pirms mēneša norādīja Amerikas Universitātes sabiedrības veselības profesore Melisa Hokinsa, epidēmijas viļņu koncepts ir lielā mērā maldinošs, jo rada ilūziju par vīrusa izplatības apsīkumu. Faktiski statistika liecina vienīgi par nevienmērīgu vīrusa izplatīšanos, vienas teritorijas un sociālās grupas aptverot ātrāk, citas – vēlāk. Arī pašreizējās pandēmijas globālajā izplatībā nav bijis vērojams jebkāds atslābums. Pasaulē kopumā kā saslimšanas, tā nāves gadījumu skaita līkne bijusi nepārtraukti kāpjoša.

Jūnija sākumā globālais inficēšanās gadījumu skaits sasniedza 5 miljonus, un pagāja 38 dienas, līdz tas dubultojās līdz 10 miljoniem, savukārt pieaugums par nākamajiem pieciem miljoniem notika vien 24 dienu laikā.  

Habarovska pret Maskavu, sašutums pret augstprātību

Habarovskas novads aptver apmēram trešdaļu no Krievijas Federācijas Tālo austrumu teritorijām, atrodoties apmēram 6000 km attālumā no galvaspilsētas Maskavas. Protesti, kas jau trešo nedēļu satricina novada centru Habarovsku un vairākas citas pilsētas, sākās pēc tam, kad 9. jūlijā Krievijas Izmeklēšanas komitejas darbinieki arestēja un nogādāja Maskavā novada gubernatoru Sergeju Furgalu. Viņam inkriminē līdzdalību vairāku uzņēmēju slepkavībās 2004. un 2005. gadā, kad Furgals darbojās metāllūžņu savākšanas un kokmateriālu tirdzniecības biznesā. 2007. gadā viņš tika ievēlēts Krievijas Valsts Domē no Vladimira Žirinovska vadītās Liberāldemokrātiskās partijas, un kā šīs partijas kandidāts 2018. gadā startēja Habarovskas novada gubernatora vēlēšanās. Pārsteidzošā kārtā viņš pārspēja savu sāncensi, partijas „Vienotā Krievija” pārstāvi un līdz tam novada gubernatora amatā bijušo Vjačeslavu Športu.

Ievēlēts teju vai netīšām, protesta balsojuma rezultātā Sergejs Furgals pagājušajos pāris gados pratis iekarot novada iedzīvotāju simpātijas, tāpēc viņa arestu un, attiecīgi, atcelšanu no amata novadā uztver kā augstprātīgās un despotiskās centrālās varas spļāvienu sejā.

Jau pirmajā protestu dienā – 11. jūlijā – Habarovskā tajos pulcējās vairāki desmiti cilvēku. Kopš tā laika protesta akcijas – mītiņi un gājieni pa pilsētu – notiek ik dienas; sociālajos tīkos izvērtusies kampaņa „Es esmu / mēs esam Sergejs Furgals”. 18. jūlijā pirmās atbalsta akcijas notika ārpus Habarovskas novada – Vladivostokā, bet 25. jūlijā jau vairākās Sibīrijas un Krievijas Tālo Austrumu pilsētās, kā arī Maskavā. Kad 20. jūlijā Furgals tika atcelts no amata un par gubernatora pienākumu pagaidu izpildītāju iecelts cits Liberāldemokrātiskās partijas politiķis Mihails Degterjovs, akcijās parādījās lozungi „Atstādināt Putinu!”. Līdz šim visas akcijas noritējušas mierīgi, un arī vara, ja nesakaita dažas aizturēšanas un vienu administratīvo arestu uz astoņām diennaktīm, nav aktīvi vērsusies pret protestētājiem.

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.