Divas puslodes

ES un Krievijas attiecības. Itālijā jaunā valdība. Katalonijas vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes ārpolitikā komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, Raimonds Pļaviņš, latvietis, kurš dzīvo Sicīlijā.

Krievijas un Eiropas Savienības attiecību aukstā ziema

„Vieglas smiltis Eiropas Savienības ārpolitikai” – tāds virsraksts rotā nesenu “Politico” publikāciju, kas veltīta Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības jautājumos Žozepa Borela vizītei Maskavā. Kā zināms, augstais pārstāvis saņēmis nopietnu kritiku par nespēju izrādīt pretestību Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova uzbrūkošajai retorikai un arī Krievijas puses rīcībai, tieši viņa vizītes laikā izraidot no valsts vairāku Eiropas valstu diplomātus. Pats Borels pēc vizītes atzinis, ka Krievija un Eiropas Savienība ārpolitiski attālinās un Maskava uzlūko demokrātiskās vērtības kā eksistenciālu draudu, tāpat augstais pārstāvis paudis principiālu atbalstu tālākām sankcijām pret Krievijas režīmu, kuru konkrētais raksturs gan esot dalībvalstu ziņā.

Tomēr Borels neatzīst, ka viņa vizīte Maskavā būtu bijusi kļūda. Tikām aizvadītajā nedēļā uzmanību izpelnījušies Sergeja Lavrova izteikumi par to, ka Krievija gatava pārtraukt jebkādas ārpolitiskās attiecības ar Eiropas Savienību, ja pēdējā atļausies ar savām sankcijām nopietni skart Krievijas ekonomiskās intereses. To Krievijas ārlietu resora vadītājs pauda 12. februāra intervijā Kremļa propagandistam Sergejam Solovjovam, pie tam izmetot frāzi: „Gribi mieru – esi gatavs karam!”. Vēlāk šo izteikumu raksturu centies mīkstināt Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, sakot, ka būtībā jau ārlietu ministrs esot teicies, ka Krievija gribot attiecību attīstību, taču esot gatava pretējam, ja Eiropas Savienība izvēlēšoties šādu ceļu. Savukārt trīs dienas vēlāk, preses konferencē pēc tikšanās ar Somijas ārlietu ministru Peku Hāvisto Lavrovs atkal piesauca šo tēmu, norādot, ka tas gan nenozīmējot attiecību saraušanu ar atsevišķām Eiropas valstīm. Tikām Briselē šie Krievijas ārlietu ministra izteikumi novērtēti kā provokatīvi un dīvaini. Eiropas Savienības Ārlietu dienesta oficiālais pārstāvis Peters Stano izteicies, ka šādi Krievija vēlreiz apliecinot, ka šobrīd nav gatava dialogam, kas esot acīmredzami no visām tās ārpolitiskajām darbībām.

Jau piesauktajā “Politico” publikācijā, attīstot Eiropas Savienības ārpolitikas nāves metaforu, pauž, ka apbedīšana notikšot šopavasar Baltijas jūras ūdeņos. Ar to domāta gāzes vada Nord Stream – 2 plānotā pabeigšana, un iespējamās sankcijas pret šo projektu arī varētu būt tas, ko ministrs Lavrovs domājis ar Krievijas vitālo ekonomisko interešu skaršanu. Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksme, lai spriestu par sankcijām pret Krieviju, paredzēta 22. februārī.

Vēlēšanas Katalonijā. Neatkarības atbalstītāji nostiprina pozīcijas

14. februārī tika ievēlēts jauns Katalonijas Autonomā apgabala parlaments. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras līdzšinējais Katalonijas Autonomā apgabala valdības prezidents Kims Torra izsludināja pēc tam, kad ar Spānijas Augstākās tiesas lēmumu tika atstādināts no amata par vēlēšanu likumdošanas pārkāpumiem 2019. gada Spānijas parlamenta vēlēšanu laikā. Šajās vēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguva Katalonijas Sociālistu partija ar bijušo Spānijas veselības ministru Salvadoru Ilju priekšgalā. Šī partija atbalsta Katalonijas palikšanu Spānijas sastāvā, un savu priekšvēlēšanu programmu balstīja neatkarības jautājuma sašķeltā reģiona atkalapvienošanā, ekonomikas aktivizēšanā un sociālās sfēras attīstībā. Tomēr sociālistiem ir nav drošu izredžu kļūt par reģiona valdošo partiju, jo šajās vēlēšanās savas pozīcijas vēl vairāk nostiprinājušas tās partijas, kuras iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas.

Tikpat deputātu, cik sociālistiem, reģiona parlamentā tagad būs arī līdz šim spēcīgajai Katalonijas Kreiso republikāņu partijai, un gandrīz tikpat labi rezultāti ir centriskajai neatkarības atbalstītāju partijai „Vienoti Katalonijai”, kuru pagājušogad nodibināja emigrācijā esošais bijušais Katalonijas valdības prezidents Karless Pudždemons. Tāpat savu salīdzinoši mazāko frakciju būtiski palielinājusi vēl viena neatkarību atbalstošā partija „Tautas vienotības kandidatūra”. Kopā Katalonijas reģionālajā parlamentā neatkarības atbalstītāju spēkiem būs 74 no 135 vietām. Tas gan nenozīmē jaunus radikālus soļus iespējamās neatkarības virzienā, kas novestu pie jaunas attiecību saasināšanās ar Spānijas centrālo varu.

Katalonijas atdalīšanās jautājumu pēdējā gada laikā aizēnojusi koronavīrusa pandēmija un ar to saistītās ekonomiskās problēmas, un, kā liecina aptaujas, neatkarības atbalstītāju un pretinieku daudzums Katalonijā ir apmēram vienāds. Var piebilst, ka relatīvs panākums šīs vēlēšanas ir radikāli labēji populistiskajai partijai Vox, kas pirmoreiz iekļuvusi reģionālajā parlamentā, savukārt graujošu sakāvi šais vēlēšanās piedzīvojuši centriskie spēki – liberālkonservatīvā partija „Pilsoņi” un liberālā Katalonijas Eiropas demokrātiskā partija.

Tehnokrātu valdība Itālijā

Pēc 2018. gada vēlēšanām Itālija ieguva parlamentu ar lielu radikāļu un populistu īpatsvaru un pēc ilga procesa – arī valdību, kuru izveidoja kreisi populistiskā „Pieczvaigžņu kustība” un labēji populistiskā apvienība „Līga”. Šī valdība kā politisku, tā subjektīvu pretrunu rezultātā izjuka 2019. gada augustā, pēc kam septembrī „Pieczvaigžņu kustība” izveidoja kabinetu kopā ar divām kreisajām partijām: Demokrātisko partiju un partiju „Brīvi un vienlīdzīgi”, pie kam Demokrātiskā partija jau drīz pēc tam sašķēlās, bijušajam premjeram Mateo Renci izveidojot partiju Italia Viva, aptuveni tulkojamu kā „Itālija dzīva”. Valdības priekšgalā palika līdzšinējais premjers, „Pieczvaigžņu kustības” pārstāvis Džuzepe Konte. Jau pagājušā gada decembrī parādījās informācija, ka starp premjeru Konti un “Italia Viva” līderi Renci iezīmējušās nopietnas domstarpības. Janvāra vidū Renci paziņoja par savas partijas aiziešanu no valdības, motivējot to ar „Pieczvaigžņu kustības” tieksmi diktēt savu gribu koalīcijas partneriem. Uzticības balsojumā Itālijas parlamentā Kontes valdība gan ieguva vairākumu, taču ne absolūto vairākumu, un rezultātā 26. janvārī valdība demisionēja.

Sarunas par jaunās valdības veidošanu parādīja, ka Džuzepem Kontem joprojām ir nopietns atbalsts abās Itālijas parlamenta palātās, taču pašā „Pieczvaigžņu kustībā” ir nopietna pretestība tālākajai sadarbībai ar Mateo Renci un viņa partiju. Pēc tam, kad 2. februārī kļuva skaidrs, ka izveidot jaunu valdību ar iepriekšējo koalīciju neizdosies, Itālijas prezidents Serdžio Matarella aicināja bijušo Eiropas Centrālās bankas prezidentu Mario Dragi veidot tehnokrātu valdību. Nākamajā dienā savu atbalstu Dragi valdībai izteica Džuzepe Konte, 10. februārī – labējās apvienības „Līga” vadītājs Salvīni un labēji centriskās “Forza Italia” līderis Silvio Berluskoni. Pēc tam, kad par atbalstu bija nobalsojusi arī Demokrātiskās partijas vadība un vairākums „Pieczvaigžņu kustības” biedru tiešsaistes balsojumā, prezidents Matarella apstiprināja Dragi kabinetu, un 13. februārī jaunā Itālijas valdība nodeva zvērestu. Vakar, 17. februārī, Itālijas Senāts nobalsoja par uzticību jaunajai valdībai ar 262 no 302 balsīm, kas ir otrais pārliecinošākais balsojums Itālijas Republikas vēsturē. Sagaidāms, ka pietiekami pārliecinošs būs arī šodienas balsojums parlamenta apakšpalātā. No Dragi kabineta 26 ministriem deviņi ir pie partijām nepiederīgi, savukārt pārējie pārstāv sešas partijas no visa politiskā spektra.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vairāk nekā 80 eiroparlamentārieši pieprasījuši Eiropas Savienības (ES) augstākā diplomāta Žuzepa Borela atkāpšanos pēc viņa neveiksmīgās vizītes Maskavā. Apvērsums Mjanmā - valstī tomēr negrib ģenerāļus un plašāks skats uz reģionu.

Aktualitātes komentē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātu no Lietuvas Jozu Oleku (Juozas Olekas).

Izgāšanās Maskavā

Otrdien, 9. februārī, Eiropas Komisijas viceprezidentam un augstajam pārstāvim ārlietu un drošības jautājumos Žuzepam Borelam nācās uzklausīt daudz nepatīkama Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Briselē. Iemesls ir viņa pēdējā vizīte Maskavā, kura daudzuprāt bija pilnīga izgāšanās un Krievijas uzbrūkošās un netaktiskās diplomātijas triumfs. Jau pirms vizītes izskanēja balsis, ka to vajadzētu atcelt, ciktāl Krievijā nupat piespriests cietumsods noindēšanas mēģinājumā izdzīvojušajam opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam, kas ir vēl viens Kremļa varas izaicinošs žests demokrātijas un tiesiskuma aizstāvju virzienā. Tomēr Borels izšķīrās braukt, lai, kā pats deklarēja, apliecinātu Eiropas Savienības nostāju un rosinātu Krieviju uz dialogu. Taču Maskavā viņš bija redzams preses konferencē ar kautru smaidu uzklausām Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikumus par Eiropas Savienību kā partneri, uz kuru nevar paļauties, kā arī paslavējis Krievijā izstrādāto vakcīnu „Sputņik”.

Vēlāk Borelu gaidīja vēl viens pliķis no Krievijas puses – ziņa, ka Maskava nolēmusi izraidīt pa vienam Vācijas, Polijas un Zviedrijas diplomātam, jo viņi it kā piedalījušies mītiņos Alekseja Navaļnija atbalstam. Uz Eiropas Savienības augstā pārstāvja prasību atcelt šādu lēmumu vai vismaz sniegt sīkākus paskaidrojumus Krievijas pārstāvji atbildējuši ar augstprātīgu noraidījumu. Jau pirmdien tapa Eiroparlamenta deputātu vēstule, kuras teksta autors ir Igaunijas deputāts, Eiropas Tautas partijas frakcijas pārstāvis Riho Terrass, un kuru līdz šim parakstījuši vairāk nekā 70 parlamentārieši no Tautas partijas, Eiropas Konservatīvo un reformistu un „Eiropas atjaunotnes” jeb liberāļu frakcijas. Vēstule norāda uz augstā pārstāvja neprasmi aizstāvēt Eiropas Savienības intereses un vērtības, kas radījusi kaitējumu savienības starptautiskajai reputācijai. Parakstītāji aicina komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, citējot, „rīkoties gadījumā, ja Borela kungs pats neatstātu savu amatu”.

Kā šobrīd paziņojis Eiropas Komisijas publiskais pārstāvis Ēriks Mamers, Borels joprojām bauda pilnīgu prezidentes fon der Leienas atbalstu. Savukārt pats situācijas vaininieks, uzstādamies Eiroparlamentā, no vienas puses aizstāvējās, sakot, ka viņa kritiķiem neesot pieņemams pats Maskavas apmeklējuma fakts, no otras paziņojot, ka esot pārliecinājies par Kremļa nevēlēšanos sadarboties un gatavojot jaunu sankciju priekšlikumus.

Mjanma tomēr negrib ģenerāļus

Ja pirmajās dienās pēc apvērsuma Mjanmā, kurā varu sagrāba militāra hunta ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, šķita, ka sabiedrība gatava samierināties ar šai valstij jau ierasto ģenerāļu valdīšanu, tad kopš nedēļas nogales Jangonā un citur valstī ielās iziet tūkstošiem protestētāju, paužot huntas varas noliegumu. Kā atzīmē novērotāji, protestētāji pamatā ir jauni ļaudis – paaudze, kura augusi jau salīdzinoši brīvā un pasaulei atvērtā sabiedrībā. Tas atspoguļojas arī protesta formās. Demonstranti daudzviet tērpušies spilgtos, uzmanību piesaistošos apģērbos; viņu plakāti ir angļu valodā, ar globāli uztveramu ironiju un asociācijām. Tā, piemēram, kāda protestētāja pacēlusi plakātu ar uzrakstu: „Mans bijušais nebija labs, bet militāristi ir vēl sliktāki.” Vienā no provinces pilsētām protestā pret diktatūru piedalījušies arī vairāki desmiti policistu. Pagaidām gan nekas neliecina, ka hunta būtu gatava piekāpties šim spiedienam.

Pret demonstrantiem raidīti policisti, kuri viņu izklīdināšanai lietojuši ūdensmetējus un gumijas lodes, kā arī, vismaz dažos gadījumos, kaujas munīciju. Rezultātā viena protestētāja nogādāta slimnīcā ar smagu ievainojumu galvā; viņas dzīvībai joprojām draud briesmas. Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens vakar paziņoja, ka pret diktatūras pārstāvjiem, viņu ģimenes locekļiem un biznesa interesēm tiks vērstas sankcijas.

Dienvidaustrumāzijas tendences

Šajā apskatā pievērsīsimies piecām Dienvidaustrumāzijas jeb Indoķīnas pussalas valstīm – Kambodžai, Laosai, Mjanmai, Taizemei un Vjetnamai. Lai arī šo valstu vidū vērojamas nozīmīgas politisko un arī sociālekonomisko modeļu atšķirības, tās visas apliecina, ka demokrātijai nākas grūti iesakņoties šajā pasaules daļā. Periodā pēc koloniālisma ēras beigām kā bijušie franču valdījumi Indoķīnas pussalas austrumdaļā – Vjetnama, Laosa un Kambodža; tā arī bijušais britu īpašums Birma jeb Mjanma piedzīvoja ilgāku vai īsāku sociālisma celtniecības mēģinājuma periodu. Daļā reģiona tas zināmā mērā turpinās, proti, Vjetnama un Laosa joprojām ir pēc kādreizējā padomju un arī Ķīnas Tautas Republikas modeļa būvētas vienpartijas varas sistēmas, kuras oficiāli joprojām uztur spēkā valdošu marksistisko ideoloģiju ar sociālistiskas sabiedrības izveidi kā nākotnes mērķi.

Tomēr ikdienas ekonomiskajā realitātē šīs valstis, līdzīgi kā mūsdienu Ķīna, pakļaujas globālajai brīvā tirgus dominantei. Tā Vjetnamas kompartijas un valsts vadītājus žurnāls “The Economist” nodēvējis par „kaismīgi kapitālistiskiem komunistiem”, un ekonomikas teorētiķi atzīst, ka šodienas Vjetnamas ekonomiskais modelis ir tuvāks valstsmonopoliskajam kapitālismam nekā padomju stila sociālismam. Kas attiecas uz Kampučiju, kura arī savulaik apmēram desmitgadi ietilpa Padomju Savienības satelītvalstu skaitā, tā šobrīd nomināli ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāri demokrātisku iekārtu, tomēr valsts politikā joprojām dominē kādreizējās Kampučijas Tautas revolucionārās partijas aprindas, un tās līderis Hun Sens ir valdības vadītājs kopš 1985. gada.

Par Mjanmas neseno vēsturi un pašreizējo politisko situāciju plašāk runājām jau raidījumā pagājušonedēļ, savukārt Taizeme ir vienīgā valsts reģionā, kam izdevās saglabāt neatkarību koloniālisma periodā, bet aukstā kara laikā allaž ieturēt prorietumniecisku kursu. To gan lielā mērā nodrošināja armijas pastāvīga iejaukšanās politikā ar regulāriem militāriem apvērsumiem, pēdējais no kuriem izbeidza kārtējo nestabilās demokrātijas periodu 2014. gadā. Kopš tā laika Taizemi vada Nacionālā miera un kārtības komiteja ar ģenerāli Prajutu Čanoča priekšgalā. 2019. gada martā gan notika vēlēšanas, taču par to godīgumu ir lielas šaubas, un tās būtībā tikai leģitimēja militārās diktatūras statusu. Arī Taizeme periodiski piedzīvo sabiedrības protestus ar prasībām pēc demokratizācijas; pēdējie tādi notika pagājušā gada jūlijā un augustā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumi ap nenoindēto Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju šajās dienās turpinājuši eskalēties: Krievija klaji demonstrējusi savu tiesisko nihilismu un varas pārspēku, ieslogot viņu cietuma, bet valsts iedzīvotāji nav gatavi tam iebilst, vismaz ne masveidā. Arī Rietumu reakcija ir tāda, kā ir. Par ko tas liecina un kāda perspektīvu zīmē?

Nedaudz uzmanības veltām arī politiskajā spēlēm Briselē, tur neveiksmīgās vakcinācijas programmas dēļ ir izvērsies skandāls, un kā vainīgais tiek deleģēts Latvijas izvirzītais pārstāvis Valdis Dombrovskis. Cik daudz vērības tam jāpievērš un ka tiek veidota politiskā virtuve Briselē?

Bet Mjanmā naktī uz 1. februāri ir noticis militārs apvērsums. 

Notikumus ārvalstīs analizē Latvijas - Mjanmas draudzības biedrības valdes priekšsēdētājs Ģirts Kaivēns, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa.

Mjanma. Ģenerāļi atkal valdīs

Mjanma, līdz 1989. gadam dēvēta par Birmu, savu neatkarību no britu koloniālās virskundzības ieguva 1948. gadā. Valsts jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem saskārās ar iekšēju nestabilitāti, kuras iemesls bija lielais skaits etnisko un reliģisko minoritāšu, kā arī radikāli kreiso spēku – komunistu – mēģinājumi sagrābt varu. Demokrātiskā sistēma tā arī nespēja nostiprināties, un 1962. gada apvērsumā pie varas nāca ģenerāļa Ne Vina vadītā hunta, kas izveidoja toreizējā Birmā sociālistiskas orientācijas valsti ar padomju stila plānveida ekonomiku un vienpartijas politisko sistēmu.

Militāristu īstenotais sociālisma eksperiments, kas turpinājās 26 gadus, padarīja Birmu par vienu no trūcīgākajām valstīm Āzijā. 1988. gadā izcēlās plaši nemieri, kas tika nežēlīgi apspiesti, nogalinot vairākus tūkstošus režīma pretinieku, taču ģenerāli Ne Vinu nomainīja cita militāristu grupa, kas 1990. gadā organizēja valstī samērā brīvas vēlēšanas. Pretēji militāristu cerētajam, vēlēšanās uzvaru guva nevis viņu balstītā Nacionālās vienotības partija, bet gan Nacionālā līga demokrātijai, kuru vadīja cilvēktiesību cīnītāju Auna Sana Su Či. Militāristi atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, Su Či tika ieslodzīta mājas arestā, un vēl 22 gadus valsti turpināja pārvaldīt vīri uzplečos.

2003. gadā huntas vadība izsludināja pakāpenisku liberalizācijas programmu ar mērķi veidot, kā tas tika definēts, „disciplinētu demokrātiju”. 2008. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura saglabā nozīmīgu armijas ietekmi valsts dzīvē, t.sk. tiesības iecelt ceturto daļu no parlamenta deputātiem. 2015. gadā notika brīvas vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru atkal guva Nacionālā līga demokrātijai, un tās līdere Su Či 2016. gadā kļuva par jaunizveidotās civilās valdības vadītāju un ārlietu ministri. Viņas valdībai bija nozīmīgi panākumi, atgriežot Mjanmu starptautiskā apritē, taču iekšpolitiski valsti turpina satricināt etniski konflikti. Militāristu un paramilitāro grupu uzbrukumi rohindžu minoritātei valsts ziemeļrietumos tiek raksturoti kā genocīds.

Arī parlamenta vēlēšanās pagājušā gada 8. novembrī Nacionālā līga demokrātijai ieguva stabilu vairākumu parlamentā. Jau tūlīt pēc vēlēšanām no militārajām aprindām izskanēja apgalvojumi, ka vēlēšanu rezultāti esot viltoti, un solījumi rīkoties. Šie solījumi materializējās pirmdien, kad armijas operācijā tika arestēta Auna Sana Su Či, valsts prezidents Vins Mjins un vairāki citi Nacionālās līgas demokrātijai līderi, savukārt nepilni četri simti partijas deputātu ieslodzīti mājas arestā. Varu valstī pārņēma Nacionālā Aizsardzības un drošības padome ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, kas nākamajā dienā izveidoja savu valdību – Valsts Administratīvo padomi. Noteikts ārkārtas stāvoklis uz gadu, solot nākotnē sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Mjanmā notikušo apvērsumu jau nosodījušas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Eiropas Savienība un Apvienoto Nāciju organizācija.

Kremlis turpina piegriezt skrūves

Otrdien, 2. februārī, tiesas priekšā Maskavā stājās šobrīd redzamākais Vladimira Putina režīma opozicionārs Aleksejs Navaļnijs.

Izdzīvojis noindēšanas mēģinājumā pagājušā gada augustā un vairākus mēnešus ārstējies Vācijā, Navaļnijs 17. janvārī atgriezās Maskavā un tika tūdaļ arestēts. 2014. gadā iztiesātā prāvā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par politiski motivētu, aktīvajam Kremļa kritiķim tika piespriests trīs ar pusi gadus ilgs nosacīts cietumsods. Soda izciešanas kārtība paredz regulāru reģistrēšanos policijā, kuru Navaļnijs, protams, nevarēja veikt, atrodoties klīnikā Berlīnē, sākotnēji – komas stāvoklī. Tagad Krievijas tiesu vara apsūdzēja viņu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšanā, un otrdienas sēdē tiesnese Natālija Repņikova lēma, ka apsūdzētajam piespriežami divi gadi un astoņi mēneši reāla cietumsoda.

Kā savā runā tiesas zālē norādīja Aleksejs Navaļnijs, šī ir prezidenta Putina atriebība par izdzīvošanu slepkavības mēģinājumā un jaunām atklāsmēm par koruptīvajām shēmām, kuru rezultātā tapusi Putina pils – grandiozs un grezns rezidences komplekss pie Melnās jūras. Kā izteicās notiesātais, prezidents Putins vēsturē palikšot ar pavārdu Vladimirs Apakšbikšu Indētājs, ciktāl pērngada atentāts tika īstenots, domājams, indi ievietojot Navaļnija apakšbiksēs.

Pēc sprieduma pasludināšanas Maskavas un Sanktpēterburgas ielās devās vairāki tūkstoši protestētāju, sastopoties jau ar ierasto policijas brutalitāti. Apmēram pusotrs tūkstotis protestētāju tika aizturēti. Protesti pret Alekseja Navaļnija tiesāšanu un varas korumpētību notika arī divas iepriekšējās nedēļas nogales.

Acīmredzami absurdo spriedumu Navaļnijam nosodījušas Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Japānas un vairāku citu valstu valdības, piesaucot jaunu sankciju iespēju. Viens no iespējamiem sankciju variantiem varētu būt pilnīga atteikšanās no gāzesvada “Nord Stream” otrās kārtas iedarbināšanas. Jau šobrīd šis projekts ir pakļauts Savienoto Valstu sankcijām un praktiski iesaldēts, taču savu akceptu tam joprojām nav atsaukusi Vācijas valdība, un Krievijas valsts gāzes ieguves koncerns "Gazprom", lielākais projekta investors, joprojām cer to pabeigt un paplašināt Krievijas gāzes eksportu uz Vāciju.

Covid + Brexit dubultefekts

Pagājušajā piektdienā, 29. janvārī, Eiropas Komisija izsludināja savu kontroles mehānismu Covid-19 vakcīnu eksportam ārpus savienības, kas tapies pēc tam, kad viens no potenciālajiem piegādātājiem – kompānija “AstraZeneca” – paziņoja, ka spēs nodrošināt tikai apmēram trešdaļu no februārī plānotajām piegādēm. Kontroles mehānismam jāveicina vakcīnu pieejamība Eiropas Savienībā, cerot īstenot agrāk deklarētos vakcinācijas plānus.

Tomēr jau dažas stundas pēc izsludināšanas plānu nācās koriģēt daļā, kas paredzēja kravu kontroles ieviešanu uz robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju, tādējādi veidojot šeit daļēji slēgtu robežu. Kā zināms, šīs robežas jautājums bija visgrūtāk risinātais sarunās par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropas Savienību pēc Breksita, un vakcīnu eksporta kontroles plāna publiskošanai sekoja tūlītēji asi protesti no Lielbritānijas, Īrijas un Ziemeļīrijas autonomijas valdību puses. Notika zināms vainīgā meklēšanas process, kurā Eiropas Komisijas preses sekretārs Ēriks Mamers kā galveno atbildīgo piesauca komisijas izpildviceprezidentu un šobrīd arī tirdzniecības komisāra pienākumu pildītāju Valdi Dombrovski.

Preses virsrakstos parādījās apgalvojumi, ka Dombrovski šai kļūmē vainojot arī komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Pēdējais apgalvojums neatbilst patiesībai, ko apliecināja pati prezidente, tiekoties ar Eiroparlamenta politisko grupu deputātiem un uzņemoties pilnu atbildību, ciktāl izsludinātais plāns tapis visu komisijas dienestu sadarbībā. Kļūmīgā epizode līdz ar to šķiet izsmelta, taču aktuālas paliek daudz nozīmīgākās bažas par Eiropas Savienības institūciju darbības efektivitāti un sistemātiskumu, īstenojot vakcinācijas programmu.

Krievijā aizvadīti plaši protesti Alekseja Navaļnija atbalstam. Pamatīgu šūpošanos Eiropā radījušas "Pfizer" un "AstraZeneca"  vakcīnu piegāžu kavēšanās. Bet Brazīlijā protestētāji pieprasa prezidenta impīčmentu.

Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš un laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondente Irina Tumakova.

Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ?

Kopš pagājušās nedēļas nogales augušas bažas, ka Eiropas Savienība nevarēs īstenot agrāk deklarēto apņemšanos līdz vasarai vakcinēt pret Covid-19 70% no savienības pieaugušajiem iedzīvotājiem. Iemesls ir divu lielu vakcīnu ražotāju paziņojumi par plānoto piegāžu aizkavēšanos. Vispirms pagājušās nedēļas beigās kompānija “Pfizer” paziņoja, ka turpmākajās nedēļās samazinās piegādes sakarā ar rūpnīcas rekonstrukciju Beļģijā, kas pēc tam ļaušot strauji kāpināt vakcīnu ražošanu.

Ar līdzīga satura vēstījumu pirmdien pie savienības amatpersonām vērsās otrs ražotājs – koncerns “AstraZeneca”. Saskaņā ar pašreiz pieejamo informāciju koncerns līdz marta beigām plānoto 80 miljonu dozu vietā varēšot garantēt tikai 31 miljonu. Iemesls esot ražošanas procesa problēmas vienā no divām koncerna rūpnīcām Eiropas Savienībā. Savienības pārstāvji ir sašutuši par to, ka koncerns nav gatavs pārdalīt par labu kontinentam produkciju, kas tiek ražota divās tā rūpnīcās Lielbritānijā. Uz to “AstraZeneca” norāda, ka ar Londonu līgumu par piegādi noslēgusi trīs mēnešus agrāk nekā ar Briseli, ļaujot savlaicīgi sakārtot loģistiku, kamēr Eiropas Savienība pat vēl nav oficiāli sertificējusi “AstraZeneca” izstrādājumu.

Tāpat koncerns uzsvēris, ka attiecīgais līgums paredz „pielikt visas domājamās pūles”, nevis absolūtu piegādes garantiju. Šo uzstādījumu noraidījusi Eiropas Savienības veselības un pārtikas drošības komisāre Stella Kirjakida, savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena norādījusi, ka savienība ieguldījusi miljardus atbalstā vakcīnas izstrādei un ražotājiem tagad jāpilda sava saistību daļa. Itālijas, Polijas un vairāku citu savienības valstu valdību pārstāvji jau izteikušies par iespējamu tiesvedību pret “AstraZeneca”, savukārt Eiropas Komisija izstrādā mehānismu savienībā ražoto Covid-19 vakcīnu eksporta kontrolei.

Savu maksimumu spriedze starp Eiropas institūcijām un farmācijas koncernu sasniedza vakar, kad parādījās informācija, ka “AstraZeneca” attiecies piedalīties plānotajā sanāksmē ar Eiropas Savienības pārstāvjiem, tomēr medikamentu ražotājs šīs ziņas steidzās noliegt. Tāpat koncerna un arī Vācijas valdības pārstāvji noraidījuši kā nepatiesu otrdien vācu izdevumos “Handelsblatt” un “Bild” parādījušos informāciju, ka “AstraZeneca” vakcīnām esot vien 8% efektivitāte pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem. Publikācijas atsaucās uz avotu Vācijas valdošās koalīcijas aprindās, taču, kā komentējusi Vācijas Veselības ministrija, žurnālisti, visdrīzāk, sajaukuši avota sniegtos skaitļus.

Ar sniega piku pret caru

Protesta akcijās, kas sestdien notika 196 Krievijas pilsētās, pēc vispieticīgākajām aplēsēm piedalījušies 110 000 cilvēku, savukārt akciju iniciators – Korupcijas apkarošanas fonds – lēš šo skaitu uz 250 000 līdz 300 000. Katrā ziņā tie ir plašākie protesti kopš 2017. gada, kad Krievijas pilsoņi izgāja ielās, protestējot pret varas korumpētību un līdzekļu piesavināšanos. Toreiz par konkrēto ieganstu kļuva Korupcijas apkarošanas fonda un tā vadītāja Alekseja Navaļnija veidotā filma „Viņš jums nav nekāds Dimons” – pētījums par toreizēja Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva nelegāli saraustajām bagātībām. Pašreizējie protesti ir kā nākamā sērijai šai sāgā, tikai likmes ir vēl augstākas, sevišķi jau Krievijas valdošā režīma kritiķim Navaļnijam.

Kā zināms, 17. janvārī Navaļnijs atgriezās Maskavā, viņš nekavējoties tika arestēts un paturēts apcietinājumā. Krievijas tiesu vara apsūdz opozicionāru nosacītā soda izciešanas noteikumu neievērošanā, kas viņam var draudēt ar reālu vairāku gadu cietumsodu. Tikām tīmeklī tika publiskots Navaļnija un viņa komandas jaunākais darbs – dokumentālā filma „Pils Putinam”. Autori vēsta par pompozu un miljardus dolāru vērtu celtņu kompleksu pie Melnās jūras, kas, saskaņā ar viņu apgalvoto, uzbūvēts Krievijas vadonim par koruptīvās shēmās iegūtu naudu. Tāpēc tūkstoši, kas 23. janvārī izgāja Krievijas pilsētu ielās, skandēja ne vien „Brīvību Navaļnijam!”, bet arī „Putins – zaglis!” Kremļa vara, kā ierasts, raidīja pret protestētājiem policiju lielā skaitā, lai gan šoreiz varas kalpi lietoja tikai stekus un zābakotās kājas.

Savukārt protestētāji daudzviet apmētājuši policistus ar sniega pikām, kā arī vienā gadījumā Maskavā spārdījuši Federālā drošības dienesta automašīnu, kuras vadītājs rezultātā guvis acs traumu. Kā liecina līdzšinējā prakse, par šādiem nodarījumiem Krievijā var tikt piespriesti visai bargi cietumsodi. Tiek ziņots, ka kopumā valstī aizturēti nepilni 4000 cilvēku, no tiem apmēram 1500 Maskavā. Pēc protestiem, policija rīkoja kratīšanu Navaļnija dzīvoklī. Navaļnija līdzgaitnieki paziņojuši, ka kratīšana pamatota ar sanitāri- epidemioloģisko normu pārkāpšanu sestdienas protestos. Par minētajiem pārkāpumiem aizturēts Navaļnija brālis un viņa fonda juriste. Opozicionāra līdzgaitnieki aicina cilvēkus uz jaunām protesta akcijām 31.janvārī.

Brazīlieši grib impīčmentu prezidentam Bolsunaru

Pagājušajā nedēļas nogalē protesta akcijas piedzīvoja arī Brazīlija, kur demonstranti izbrauca ielās savās automašīnās, taurējot un vicinot plakātus „Bolsunaru – lasies!”, „Impīčmentu!” un „Vakcināciju visiem!”. Brazīliešu neapmierinātību izraisījusi prezidenta Žaira Bolsunaru administrācijas darbība pandēmijas situācijā, visai novēloti uzsākot vakcinēšanas programmu un līdz ar decembri pārtraucot finansiālā atbalsta programmu no pandēmijas ekonomiski cietušajiem.

Pats prezidents Bolsunaru ilgstoši demonstrēja bravūrīgu attieksmi pret koronavīrusa briesmām, saucot to par „gripiņu”, ironizējot par masku valkāšanu un sociālo distancēšanos, kritizējot pašpārvaldes ieviestos ierobežojumus. Kā liecina aptauju dati, šobrīd tikai apmēram 31% brazīliešu uzskata prezidenta rīcību par labu esam, kamēr 40% vērtē to kā neadekvātu.

Šobrīd Brazīlija ar vairāk nekā 215 000 no koronavīrusa infekcijas mirušo ir pandēmijas otra smagāk skartā valsts pasaulē. Sevišķi smaga situācija kopš gada sākuma izveidojusies Manausas pilsētā valsts ziemeļdaļā, kur slimnīcās akūti trūkst skābekļa un gultasvietu intensīvās terapijas palātās. Brazīlijas ģenerālprokurors Augusto Arass lūdzis Augstāko tiesu uzsākt izmeklēšanu pret veselības ministru ģenerāli Eduardo Pazuelu, vainojot viņu bezdarbībā, kas izraisījusi šausminošo situāciju Manausā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Džo Baidena inaugurācija ASV. Igaunijas valdības maiņa. Aleksejs Navaļnijs atgriezies Krievijā, kur tūlīt arī tika arestēts. Aktualitātes komentēLatvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Artjoms Konohovs. Ierakstā uzklausām Tartu Universitātes pasniedzēju Vello Petais.

Vašingtonas politika maina kursu

20. janvārī, kā ierasts, iespaidīgā ceremonijā Vašingtonas Kapitolija ārtelpā amata zvērestu nodeva 46. Savienoto Valstu prezidents Džozefs Baidens un viceprezidente Kamala Harisa, pirmā sieviete, kā arī pirmā afrikāņu un indiešu izcelsmes persona, kas ieņem šo otro nozīmīgāko posteni amerikāņu varas hierarhijā. Līdz ar to ir noslēdzies ilgais un nepieredzēti dramatiskais prezidenta vēlēšanu process, kurā no Baltā nama šķīrās Republikāņu partija prezidenta Donalda Trampa personā.

Tramps kļuva par pirmo amatu atstājošo prezidentu vairāk nekā 150 gadu laikā, kurš nepiedalījās sava pēcnācēja inaugurācijas ceremonijā, kurā vēlēšanās zaudējušo pusi pārstāvēja iepriekšējais viceprezidents Maiks Penss. Pārstāvēja, jāteic, godam – tāpat kā nelaimīgajā jaunievēlētā prezidenta amatā apstiprināšanas dienā 6. janvārī. Jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas runas vadmotīvs, kā pēdējā laikā ierasts, bija nepieciešamā nācijas vienotība pašreizējā sarežģītajā situācijā. Savā pirmajā darbdienā Baltā nama Ovālajā kabinetā Džo Baidens gan neiepriecināja tos, kuri, iespējams, sagaidīja vairāk iecietības pret viņa priekšgājēja politisko mantojumu.

Prezidents parakstīja veselu virkni izpildrīkojumu, kas nozīmīgi maina viņa priekšgājēja politisko kursu. Cita starpā, tiek atjaunota Savienoto Valstu dalība Parīzes klimata nolīgumā un pilnvērtīga darbība Pasaules Veselības organizācijā, prezidenta Obamas laikā ieviestā liberālā politika pret nelegālajiem imigrantiem no Meksikas, kas ieceļošana brīdī bijuši nepilngadīgi, atcelti prezidenta Trampa noteiktie ierobežojumi ieceļošanai no vairākām valstīm ar islāmticīgo iedzīvotāju vairākumu. Nozīmīgi pasākumi tiek ieviesti kornavīrusa pandēmijas un tās seku apkarošanā, sākot ar prasību obligāti valkāt sejas masku visās valsts iestādēs, beidzot ar moratorija pagarināšanu izglītības kredītu atmaksām un personu izlikšanai no dzīvokļiem parādu dēļ. Kā ļauj spriest jaunievēlētā prezidenta un viņa komandas dalībnieku pēdējā laika izteikumi, šis ir tikai sākums nozīmīgam Vašingtonas politikas pavērsienam.

Izaicinājums Kremļa saimniekam

Nepiepildot cerības, kuras, visticamāk, loloja Kremļa saimnieks Vladimirs Putins, proti, ka redzamākais viņa režīma kritiķis Aleksejs Navaļnijs Krievijā , pēc tam, kad pagājušā gada augustā knapi izdzīvoja saindēšanu ar ķīmisko ieroci Novičok un tika steidzami nogādāts reanimācijai Berlīnē, Krievijā tuvākajā laikā vairs neatgriezīs. Taču iecirtīgais opozicionārs tomēr nolēma mest izaicinājumu vadonim un pagājušo svētdien,17.janvārī, sēdās lidmašīnā uz Maskavu. J

au pirms viņa izlidošanas Krievijas tiesu varas pārstāvji paziņoja, ka Navaļnijam tiek izvirzīta apsūdzība par nosacīta soda izciešanas noteikumu pārkāpumu. Proti, guļot reanimācijā un atlabstot Berlīnes klīnikā, Navaļnijs, protams, nevarēja ierasties regulārai reģistrācijai attiecīgajā Maskavas policijas iecirknī, kas viņam jāveic kā notiesātajam iepriekšējos gados organizētā tiesas procesā. Pirms ielidošana Navaļnija lidmašīna tika novirzīta uz citu lidostu, kur ielidojušais opozicionārs tika arestēts. Tiesas sēdē, kas pirmdien notika policijas iecirknī, Navaļnijam tika piespriests 30 dienu arests, kura laikā tiks izskatīta apsūdzība. Var piebilst, ka Maskavā Kremļa kritiķis nav atgriezies tukšām rokām.

Pirms pāris dienām tīmeklī tika publiskots un jau desmitiem miljonu skatījumu savācis Navaļnija un viņa komandas jaunākais veikums: vairāk nekā pusstundu gara dokumentālā filma –par grandiozu un līdz bezgaumībai greznu pils kompleksu, kas uzcelts Vladimira Putina iepriecinājumam Melnās jūras piekrastes kūrortpilsētas Gelendžikas apkaimē. Līdzekļi šai būvei, kā aprāda filmas autori, nāk no Kremļa saimnieka favorītiem, kuri tos ieguvuši, pateicoties „trekniem” amatiem valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos, kā arī dāsniem valsts pasūtījumiem.

Politiskās pārmaiņas Igaunijā

Par iespējamu iepriekšējās Igaunijas valdošās koalīcijas izjukšanu runāja jau teju kopš tās izveides 2019. gada pirmajā pusē. Pārāk politiski neloģiska šķita koalīcija starp premjera Jiri Ratasa Centra partiju, kura, cita starpā, ir galvenā Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju interešu paudēja, nacionālistisko Tēvzemes savienību un labējiem populistiem Konservatīvo tautas partiju jeb “EKRE”. Pie tam ārpus spēles tādējādi tika atstāta vēlēšanās uzvarējusī Reformu partija, kas ir Centra partijai ideoloģiski daudz tuvāka. Galvassāpes premjeram Ratasam pastāvīgi sagādāja “EKRE” līderu tēva un dēla Marta Helmes un Mārtina Helmes radikālie un netaktiskie izteikumi, kas savu reizi bija veltīti arī ārvalstu līderiem. Pēc kārtējās nepiedienīgās izrunāšanās, šajā gadījumā par tobrīd nule ievēlēto Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, Martam Helmem nācās atstāt iekšlietu ministra amatu. Tomēr liktenīgas Jiri Ratasa valdībai izrādījās ne idejiskās vai politiskās nesaskaņas, bet gan korupcijas skandāls, kurā ierauta viņa partija.

Kā atklājies, dāsnu atbalstu no valdības kredītaģentūras pērnajā vasarā saņēmis nekustamo īpašumu attīstības lielprojekts “Porto Franco”, kura īpašnieki savulaik dāsni ziedojuši Centra partijai. Izmeklēšanas gaitā Centra partijas pārstāve, finanšu ministres padomniece Kersti Krahta apsūdzēta ietekmes tirgošanā un līdzdalībā naudas atmazgāšanā; apsūdzības celtas vēl vairākām valsts amatpersonām. Tas izraisīja premjera Jiri Ratasa un viņa valdības demisiju 14. janvārī. Jau tajā pašā dienā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida uzticēja nākamās valdības sastādīšanu Reformu partijas līderei Kajai Kallasai. Sarunas starp Reformu partiju un Centra partiju sākās teju nekavējoties, un abu šo partiju koalīcijas izveides perspektīvas tiek vērtētas visai cerīgi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē starptautiskās drošības un Tuvo Austrumu pētniece Elizabete Auniņa un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs.

Nemierīgā Āfrika #1

Kopš 1960. gada, kad Centrālāfrikas Republika no Francijas kolonijas kļuva par neatkarīgu valsti, militāri apvērsumi un pilsoņu kara situācija tajā ir teju nemainīga realitāte. Jaukts etniskais un reliģiskais sastāvs un līdzīgi nestabila situācija vairākās kaimiņvalstīs ir galvenie faktori, kas veicina pastāvīgi gruzdošu un periodiski uzliesmojošu konfliktu situāciju. Valsts dienvidu un rietumu rajonos, kur atrodas arī galvaspilsēta Bangui, dominējošā ir kristiešu kopiena, savukārt austrumu un ziemeļu rajonos – musulmaņu iedzīvotāji.

Kopš 2013. gada Centrālāfrikas Republikā turpinās kārtējais pilsoņu karš, un šobrīd centrālās valdības kontrolē ir galvaspilsēta un vēl vairākas pilsētas un teritorijas valsts rietumdaļā, kamēr pārējo valsts daļu savā starpā dala raiba nemiernieku armiju plejāde, kas cīnās ar centrālo varu un savā starpā par derīgo izrakteņu atradnēm un tranzīta artērijām. Uz šī fona 20. decembrī notikušo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā balsošana daudz maz netraucēti varēja notikt nepilnos 60% iecirkņu. Par uzvarētāju tika pasludināts līdzšinējais valsts galva Fostens-Arkanžs Tuadera, taču pēc tam vairāk nekā desmit nemiernieku grupas, daudzas no kurām līdz šim nikni karojušas savā starpā, paziņoja par apvienošanos koalīcijā, lai gāztu esošo valdību.

Tiek izteikti minējumi, ka aiz šīs apvienības stāv 2013. gadā gāztais bijušais diktators, ģenerālis Fransuā Bozizē, kuram bija liegts piedalīties vēlēšanās. Pēdējās nedēļās galvaspilsētas Bangui apkaimē jau atkal bijušas dzirdamas apšaudes, un prezidenta Tuaderas valdība, visdrīzāk, šobrīd paliek pie varas, pateicoties ANO miera uzturētāju kontingenta u.c. ārvalstu spēku klātbūtnei. Pēdējā gada laikā pamanāms spēlētājs Centrālāfrikas Republikā kļuvusi Krievija, kura atbalsta prezidentu Tuaderu ar ieroču piegādēm, militārajiem konsultantiem un privātās militārās kompānijas Vagner kaujiniekiem, kuri, kā tiek uzskatīts, veido esošā prezidenta miesassardzi.

Nemierīgā Āfrika #2

13. janvārī izskanēja ziņa, ka Etiopijas valdības spēki dumpīgajā Tigrajas provincē valsts ziemeļdaļā nogalinājuši vairākus opozicionārās Tigrajas Tautas atbrīvošanas frontes līderus, t.sk. bijušo Etiopijas ārlietu ministru Seijumu Mesfinu. Tigrajas Tautas atbrīvošanas fronte bija vadošais spēks koalīcijā, kas bruņotā cīņā pārņēma varu valstī 1991. gadā, sagraujot līdz tam pastāvējušo marksistiskās ievirzes vienpartijas režīmu. Tolaik daudz plašāku autonomiju ieguva dažādas etniskās grupas valsts reģionos, tomēr tautas atbrīvošanas frontes dominētajai Etiopijas politikai bija raksturīgs augsts korupcijas līmenis un represijas pret politiskajiem oponentiem.

Tigrajas frontes dominanti Etiopijā pārtrauca premjerministra Abija Ahmeda nākšana pie varas 2018. gadā. 2019. gadā viņš izveidoja jaunu politisko spēku – Labklājības partiju – kā alternatīvu līdz tam valdījušajai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskajai frontei. TTAF nevēlējās samierināties ar šo attīstību, atkāpdamās uz savu kādreizējo varas bāzi Tigrajas provincē. Pagājušā gada pēdējās nedēļās centrālā valdība uzsāka militāras operācijas, lai iegūtu kontroli Tigrajā. Daudzi saskata premjerministra Abija rīcībā diktatoriskus motīvus un mēģinājumu atgriezt dominējošajās pozīcijās amhāru etnosu, no kura nāca kādreizējā Etiopijas monarhu dinastija. Savukārt pašreizējās Adisabebas valdības aizstāvji uzskata, ka premjerministrs Abijs cenšas tikai sakārtot valsti, apkarojot arī reģionu separātisma tendences.

Bezprecedenta norises ASV turpinās

Līdz ar Kongresa Pārstāvju palātas vakardienas balsojumu Donalds Tramps kļuvis par pirmo prezidentu Savienoto Valstu vēsturē, pret kuru impīčmenta procedūra uzsākta divas reizes. Par attiecīgo rezolūciju balsoja viss Kongresa apakšpalātas demokrātu vairākums, kā arī desmit republikāņu kongresmeņi. Tāda ir likumdevēju reakcija uz pagājušās nedēļas notikumiem, kad Trampa atbalstītāju pūlis ielauzās Kapitolija ēkā Vašingtonā, pārtraucot jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena amatā apstiprināšanas procedūru. Jau tobrīd izskanēja viedokļi, ka Donalds Tramps ir atstādināms nekavējoties, kaut viņa varas periodam atlikušas vien dažas dienas līdz 20. janvārim, kad prezidenta zvērestu nodos Džo Baidens.

12. janvārī Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi nosūtīja vēstuli viceprezidentam Maikam Pensam, aicinot viņu pārņemt varu Konstitūcijas 25. labojuma kārtībā, kas paredz prezidenta atzīšanu par rīcībnespējīgu. Pēc tam, kad viceprezidents Penss šādu iespēju noraidīja, tapa impīčmenta rezolūcija, vainojot Trampu dumpja uzsākšanā. Kā zināms, tālākā procedūra paredz, ka par impīčmentu jābalso Senātam, kur apstiprinošajam balsojumam nepieciešams 2/3 senatoru balsu vairākums. Senāta pašreizējā republikāņu vairākuma līderis Mičs Makkonels paziņojis, ka senatori varētu sākt izskatīt šo jautājumu 19. janvārī. Tādējādi Savienotās Valstis, iespējams, gaida vēl viens bezprecedenta notikums – balsojums par impīčmentu amatu jau atstājušam prezidentam. Kā uzsver tieslietu eksperti, tas nebūt nav tikai simbolisks solis, jo impīčmenta gadījumā amatu atstājušais prezidents tiktu diskvalificēts no stāšanās politiskos amatos nākotnē.

Sagatavoja Eduards Liniņš

Demokrātiem plūcot laurus Džordžijas štata senatoru vēlēšanu otrajā kārtā, Baidens ticis pie pilnās lozes - demokrāti tuvākos divus gadus kontrolēs gan Balto namo, gan abas Kongresa palātas.

Kongresam balsojot par Baidena apstiprināšanu ASV prezidenta amatā, Trampa atbalstītāji iebrūk Kapitolijā.

Notikumus vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors TV3 žurnālists Edijs Bošs, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un žurnālists bijušais "Amerikas Balss" latviešu redakcijas vadītājs Knuts Ozols.

Amerikas Savienoto Valstu likumdevēji ir atgriezušies savās darba vietās Kapitolijā un pabeiguši prezidenta vēlēšanu apstiprināšanas procedūru, atzīstot Džo Baidenu par Savienoto Valstu 46. prezidentu. Tāda ir galvenā šībrīža ziņa Amerikai un, nepārspīlējot, pasaulei.

Nelaime tā, ka šai ziņai vajadzēja aplidot pasauli vismaz 12 stundas iepriekš. Parasti likumdevēju apstiprinājums pavalstu elektoru kolēģijas balsojumam aizņem apmēram pusstundu, un tikai dažās reizes vēsturē ir ievilcies ilgāk, jo abas Kongresa palātas ir uzsākušas debates par kādu no iesniegtajiem protestiem. Šāds novilcinājums notika arī šoreiz, taču tam sekoja gluži negaidīts pavērsiens. Nepārvēlētā prezidenta Donalda Trampa atbalstītāji, lielā skaitā ieradušies pie Kapitolija, ielauzās ēkā. Kapitolija policija un citi dienesti izrādījās nesagatavoti – policistu bija acīmredzami par maz, tiem trūka vajadzīgo instrukciju un koordinācijas. Vairākas stundas iebrucēji saimniekoja ēkā, iekļuva Senāta sēžu telpā, savukārt pie Pārstāvju palātas durvīm viņus aizturēja apsardze, aizbarikādējot durvis un draudot lietot ieročus. Tikai pēc vairākām stundām ēka tika atbrīvota no nelūgtajiem viesiem un sakārtota tiktāl, lai likumdevēji varētu atgriezties un pabeigt procesu.

Kā, atsākot pārtraukto sesiju, deklarēja Senāta Republikāņu frakcijas vadītājs Mičs Makkonnels: “Amerikas Savienoto Valstu Senāts nav iebiedējams. Bandītu pūlis vai draudi mūs neizraidīs šīs zāles. Mēs nepadosimies nelikumībām vai iebiedēšanai. [..] Mēs izpildīsim pienākumu pret savu tautu saskaņā ar Konstitūciju. [..] Nemiernieki tikai pierāda, cik ļoti svarīgs mūsu republikai ir šis mūsu uzdevums. Mūsu valsts pamatā ir tieši tas, ka Amerikas tauta brīvā izvēle ir tā, kas veido mūsu varu un nosaka mūsu nācijas likteni. Ne bailes, ne spēks, bet gan mierīgi pausta sabiedrības griba.”

Daudz skarbāks un tiešāks pagājušā vakara notikumu vērtējumā bija Senāta Demokrātu frakcijas vadītājs Čaks Šumers: “Šis ir kaunas traips mūsu valstij, kas nebūs tik viegli nomazgājams. Pēdējais baisais, neizdzēšamais mantojums, kuru mums atstāj ASV četrdesmit piektais, neapšaubāmi visu laiku sliktākais prezidents. [..]6. janvāris paliks viena no tumšākajām dienām Amerikas nesenajā vēsturē – pēdējais brīdinājums mūsu nācijai, kādas sekas ir, ja prezidenta amatā ir demagogs, ja ir ļaudis, kuri viņu atbalsta, pārņemti mediji, kuri izkladzina viņa melus, un cilvēki, kuri viņam seko, kad viņš grūž Ameriku pretim bezdibeņa malai.”

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Covid-19 šogad ir ietekmējis ikviena dzīvi, ikdienu un svētku svinēšanu. Kā 2021.gadu sagaidīs citviet pasaulē un ko no nākamā gada sagaida cilvēki ārvalstīs? Sazināmies ar latviešiem dažādās pasaules valstīs. Uzklausām Ervīnu Gorelovu Ķīnā, Kintiju Eigminu-Čemali Libānā, Sauli Kubiļūti Lietuvā, Ilzi Kraukli Francijā, Lindu Graudiņu Austrālijā Pēteri Krišjāni Lielbritānijā, Ilzi Liepiņu-Naulu Somijā un Kalvi Mikelsteinu ASV.

Eiropas vērtības - pēdējā laikā tas ir kļuvis par tādu kā cīņas lauku, kādi par tām izsakās ar zināmu nicinājumu, citi to vicina kā karogu. Reizēm šķiet, ka katrs runā savā valodā un runātāji cits citu nesaprot. Kas tad ir Eiropas vērtības, diskutē Eiropas Parlamenta  (EP) deputātes Sandra Kalniete un Dace Melbārde un Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa.

Pastāvīgs izaicinājums

Kad runa ir par vērtībām, Eiropas Savienībā (ES) nepārtraukti tiek pārbaudīta gan par tās vērtību izpratni, gan dalībvalstu gatavību šīs vērtības uzturēt arī dzīvē, vai tā būtu runa par likuma varu, demokrātiju, korupciju, migrāciju vai dzimumu līdztiesību.

Kopīga sapratne

Vai Eiropas vērtībām vajadzētu būt skaidri definētām? EP deputāte norāda, ka ES moto „vienoti dažādībā” nevajadzētu būt tikai teicienam, bet ES kopumā vajadzētu akceptēt, ka nacionālās vērtības var atšķirties starp valstīm. Tomēr būtiski, lai Eiropas vērtību definīciju veidotu paši Eiropas pilsoņi un vismaz lielākajai daļai būtu līdzīga izpratne par to.  LU profesore Žaneta Ozoliņa norāda, ka Eiropas vērtību skaistums un priekšrocība ir tā, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstu savienībā un cilvēki par savām vērtībām var diskutēt un kādas vērtības izvirzīt priekšplānā. Viņa norāda, ka brīvība, vienlīdzība, līdztiesība ir pamatu saknes, no kurām aug pārējās vērtība- parlamentārisms, partiju daudzveidību un ideju pastāvēšana ir brīvības pastāvēšanas rezultāts. Izpratne par vērtībām nav tikai emociju, bet arī zināšanu.

Atentātu pret Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju Tomskā īstenoja slepena Federālā drošības dienesta (FDD) vienība, kas darbojusies FDD Kriminālistikas institūta aizsegā. Tas secināts izmeklēšanā, ko kopīgi veikuši starptautiskais pētnieciskās žurnālistikas projekts "Bellingcat" un Krievijas tīmekļa medijs "The Insider" sadarbībā ar ASV televīzijas kanālu CNN un vācu žurnālu "Der Spiegel".

Elektoru kolēģija apstiprina Baidena uzvaru vēlēšanās. Ukraina centieni uzturēt Krimas okupācijas jautājumu starptautiskajā dienaskārtībā.

notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs.

Uzplečotie indētāji identificēti

14.decembrī tika publiskoti fakti par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanu šī gada 20. augustā, kurus kopīgā izmeklēšanā ieguvusi Lielbritānijā bāzētā izmeklējošās žurnālistikas grupa “Bellingcat”, amerikāņu telekanāls CNN, vācu izdevums “Der Spiegel” un Krievijas tīmekļa resurss “The Insider”.

Iegūstot un sastatot datus par vairāku Krievijas Federālā drošības dienesta FSB darbinieku pārvietošanās maršrutiem un telefona saziņu pēdējo gadu laikā, žurnālisti secinājuši, ka īpaša drošībnieku indētāju grupa jau vairākus gadus izsekojusi Navaļniju un viņa komandas dalībniekus un, iespējams, mēnesi pirms Navaļnija saindēšanas īstenojusi līdzīgu uzbrukumu viņa sievai Jūlijai, kas gan beidzies ar samērā vieglu saindēšanos. Tā kā krievu drošībnieki agrākajos gados nav pievērsuši īpašu uzmanību konspirācijai, ir izdevies identificēt vairākus indētāju grupas dalībniekus, tai skaitā operācijas vadītāju Oļegu Tajakinu un viņa tiešo priekšnieku, FSB pulkvedi Staņislavu Makšakovu. Kas attiecas uz pēdējo, tad viņš, būdams organiskās sintēzes speciālists, savulaik strādājis Krievijas militārā resora institūtā, kas izstrādājis bēdīgi slaveno indi “Novičok”, ar kuru tika saindēts kā Navaļnijs, tā bijušais Krievijas izlūkdienesta virsnieks un dubultaģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Grupā ietilpst vēl vairāki mediķi un ķīmiķi. Pēc tam, kad Navaļnijs tika nogādāts ārstēšanai Vācijā, kur uzturas joprojām, tika nepārprotami konstatēts, ka viņš saindēts ar kādu no “Novičok” paveidiem. Tā kā tas uzskatāms par ķīmisko ieroču lietošanas faktu, Eiropas Padome noteica sankcijas pret vairākām augsta ranga Krievijas amatpersonām, t.sk. Federālā drošības dienesta šefu Aleksandru Bortņikovu, Prezidenta administrācijas Iekšpolitikas pārvaldes vadītāju Andreju Jarinu, prezidenta pilnvaroto pārstāvi Sibīrijas Federālajā apgabalā Sergeju Meņailo u.c.

„Krimas platforma” – Ukrainas diplomātiskā ofensīva

20. oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu par jauna diplomātiskā formāta – „Krimas platformas” iedibināšanu. Mērķis ir koordinēt starptautiskos centienus Krimas iedzīvotāju tiesību aizsardzībai un Krievijas nelikumīgi anektētās pussalas deokupācijai. Vienkāršāk sakot – neļaut Krimas problēmu nobīdīt starptautiskās politikas dibenplānā. Mēnešos pirms tam Ukrainas ārlietu dienests veica nozīmīgu sagatavošanās darbu, un savu pozitīvo interesi par projektu jau paudušas Eiropas Savienība, Lielbritānija, Kanāda, Turcija un Amerikas Savienotās Valstis. Īpaša interese šai kontekstā ir par Turciju, kura pēdējā laikā arvien pamanāmāk tiecas spēlēt reģionālas lielvalsts lomu Melnās jūras baseinā, un kurai ar Krimu ir ciešas vēsturiskas saites. Formāta galīgais sastāvs noskaidrosies nākamā gada maijā, kad Kijevā plānots tā pirmais samits.

Kā izteikusies atbildīgā par formāta realizāciju, Ukrainas ārlietu ministra vietniece Emine Džaparova, piedalīties noteikti tiks aicināta arī Krievija, kaut uz tās dalību, vismaz tuvākajā laikā, nenākas cerēt. Šobrīd no oficiālā Kremļa, tā kontrolētajiem medijiem un anektētās Krimas vietvalžiem izskan vienīgi sarkastiski un piedraudoši izteikumi. Kijevas iniciatīva tiek saukta par absurdu un murgainu, taču šo izteikumu intensitāte liek spriest, ka Krievijai „Krimas platforma” nākotnē var sagādāt galvassāpes.

Ilgo vēlēšanu noslēgums

Pirmdien, 14. decembrī, Savienoto Valstu Elektoru kolēģijas locekļi, pulcējušies savu pavalstu likumdošanas institūcijās, nodeva balsis par jaunievēlēto prezidentu. Nekādu pārsteigumu nebija – elektoru balsojums precīzi atspoguļoja vēlēšanu rezultātus attiecīgajos štatos, Džo Baidenam saņemot 306 kolēģijas balsis pret līdzšinējā prezidenta Donalda Trampa 232. Līdz ar to Džo Baidens ir uzskatāms par nu jau oficiāli ievēlētu Amerikas Savienoto Valstu 46. prezidentu. Neīstenojās prezidenta Trampa atbalstītāju daudzskaitlīgie mēģinājumi tiesas ceļā panākt vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu atsevišķos štatos, savukārt vietumis panāktā balsu pārskaitīšana nemainīja iznākumu. Arī pēdējā laikā nereti piesauktā iespēja, ka dažu Republikāņu partijas kontrolēto štatu likumdevēji varētu izvirzīt alternatīvus elektorus, tā iedzenot vēlēšanu procesu politiski tiesiskā strupceļā, izrādījušās vien spekulācijas.

Arī Trampa atbalstītāju protesti elektoru balsojuma dienā bija samērā pieticīgi un mierīgi, nekur netraucējot balsojuma gaitu. Nopietnākie ekscesi notika Vašingtonā 12. decembrī, kad sadursmēs starp Trampu atbalstošajiem neofašistiem un viņu pretiniekiem no kustības ANTIFA tika sadurti četri cilvēki. Tomēr kopumā pirmo reizi, domājams, vairāk nekā simt gados pēcvēlēšanu process pasaules ietekmīgākajā demokrātijā izrādījies dramatiskāks nekā priekšvēlēšanu cīņa un licis daudziem paust bažas par amerikāņu demokrātijas situāciju. Savā runā pēc elektoru balsojuma jaunievēlētais prezidents Baidens, aicinot uz pretstāves izbeigšanu, tomēr diezgan skarbi kritizēja prezidenta Trampa un Republikāņu partijas uzvedību, mēģinot ar prasību Savienoto Valstu Augstākajā tiesā atcelt vēlēšanu rezultātus vairākos štatos. Jaunievēlētais prezidents to nodēvēja par necieņu pret tautas gribu, likuma varu un Konstitūciju.

Sagatavoja Eduards Liniņš.