Divas puslodes

Studijā notikumus komentē RSU asoc.profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un "Providus" pētniece Agnese Lāce.

Superotrdiena

Tā sauktās Superotrdienas Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas praksē ieviesās pagājušā gadsimta 80. gados, un to pamatā ir atsevišķu štatu centieni gūt lielāku ietekmi prezidenta kandidātu izvirzīšanas procesā. Štati, kuros priekšvēlēšanas notiek vispirms, neizbēgami ietekmē vēlētāju izvēli pārējos štatos, attiecīgi iezīmējās tendence rīkot priekšvēlēšanas pēc iespējas agrāk. Gan Demokrātu, gan Republikāņu partijas vadība, savukārt, centusies pretdarboties šai tendencei, nosakot vēlākus priekšvēlēšanu sākuma datumus. Superotrdiena, attiecīgi, ir pirmā otrdiena, kad štatu partijas organizācijām nav ierobežojumu priekšvēlēšanu rīkošanai, un kurā tad tās tiek rīkotas salīdzinoši lielā skaitā štatu. Šīgada priekšvēlēšanām noteikti līdz šim striktākie grafika ierobežojumi, kad februārī tās tika atļautas tikai četros štatos, savukārt Superotrdienā, kas šogad iekrita 3. martā, priekšvēlēšanas rīkoja veseli 14 štati un viena ASV atkarīgā teritorija. Republikāņu partijas priekšvēlēšanās visur absolūti dominē esošais prezidents Donalds Tramps, tāpēc šogad Superotrdienas intriga saistās ar Demokrātu partijas kandidātu sacensību par 1357 delegātu balsīm, kas ir apmēram trešdaļa no kopējā partijas delegātu skaita. Jau pirms Superotrdienas demokrātu nometnē bija izvirzījušies divi spēcīgākie kandidāti: senatori Džo Baidens un Bērnijs Sanderss. Bērnija Sandersa kampaņa tiek raksturota kā labāk organizēta un arī labāk apmaksāta, taču lielākus panākumus 3. marts nesa Džo Baidenam. Izšķirošais faktors bija Baidena uzvara priekšvēlēšanās Dienvidkarolīnas štatā 29. februārī, kas attiecīgi noskaņojis viņam par labu vēlētājus desmit citos štatos. Superotrdienas rezultātu apkopošana vēl turpinās, tai skaitā vēl nav zināms priekšvēlēšanu iznākums Kalifornijā.  Kā aprēķinājis The NYT, kopumā no šobrīd sadalītajām Superotrdienas delegātu balsīm Baidenam tikušas 433, Sandersam – 388, bet citiem kandidātiem – 49. Par savas kampaņas izbeigšanu pēc vājajiem rezultātiem 3. martā paziņojis mediju magnāts Maikls Blūmbergs. Tādējādi arī pēc Superotrdienas turpināsies divu nozīmīgāko Demokrātu partijas kandidātu – Džo Baidena un Bērnija Sandersa – sacīkstes par iespēju 3. novembrī mēroties spēkiem ar Donaldu Trampu.

 

Krīze Sīrijā, draudi Eiropai

Sīrijas valdošā režīma spēku aktīvi mēģinājumi atgūt teritorijas Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, kuras līdz šim kontrolējušas Turcijas atbalstītas opozīcijas grupas, aktivizējās pagājušā gada nogalē. Jaunu eskalācijas līmeni, kas draud ar tālejošām un neparedzamām starptautiskām sekām, militārā konfrontācija Idlibā sasniedza pēc 27. februāra, kad Sīrijas un Krievijas aviācijas triecienā Idlibā gāja bojā vismaz 33 Turcijas armijas karavīru. Turcijas atbilde ir papildus aviācijas spēku, smagās artilērijas un liela skaita bezpilota kaujas lidaparātu jeb dronu iesaiste karadarbībā pret Sīrijas valdības spēkiem. Tas ļāvis Turcijas atbalstītajiem nemierniekiem apturēt Asada spēku ofensīvu un atgūt dažas iepriekšējos mēnešos zaudētās pozīcijas Idlibā. Tomēr šī notikumu attīstība stipri palielinājusi tiešas Turcijas un Krievijas militāras konfrontācijas draudus, no kuras abas puses gan līdz šim cenšas izvairīties. Pastāvīgi turpinās Maskavas un Ankaras dialogs, tai skaitā šodien Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans un Vladimirs Putins tiekas Krievijas galvaspilsētā.

Tajā pat laikā militārā konfrontācija Sīrijā ir atdzīvinājusi bēgļu krīzes rēgu pie Eiropas Savienības dienvidaustrumu robežām. Idlibas provincē, kas līdz šim bija samērā karadarbības neskarta, patvērumu raduši apmēram 4 miljoni sīriešu no citiem valsts reģioniem, kuri tagad, visdrīzāk, meklēs patvērumu Turcijā. Jau neilgi pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā, Ankaras pārstāvji paziņoja, ka vairs neaizkavēs bēgļus, kuri no Turcijas vēlas nokļūt Eiropā. Vairāki tūkstoši jaunu bēgļu jau esot ieradušies Turcijas pierobežā ar Grieķiju un Bulgāriju, un, vairākiem simtiem mēģinot šķērsot robežu, grieķu robežapsardzības spēki laiduši darbā asaru gāzi. Grieķija, kura ir galvenais potenciālo bēgļu ceļš uz Eiropu, jau paziņojusi, ka negrasās pieļaut nelegālu savas robežas šķērsošanu un uz mēnesi aptur patvēruma pieteikumu izskatīšanu. Kā paudusi Grieķijas valdība, šie bēgļi nav uzskatāmi par individuāliem patvēruma meklētājiem, bet gan par organizētas migrācijas plūsmas dalībniekiem, uz kuriem normāli patvēruma piešķiršanas nosacījumi nav attiecināmi. Bēgļu nokļūšanu no Turcijas Grieķijā gan ir ļoti grūti kontrolēt, jo Egejas jūra ar tās daudzajām salām šai ziņā ir lieliska tranzītzona.

Studijā notikumus komentē Tuvo Austrumu politikas eksperts, TvNet žurnālists Toms Rātfelders.

Irāna – vēlēšanas ar vīrusa piedalīšanos

Piektdien notikusī Irānas likumdevēja – Islāma Konsultatīvās asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta nesa prognozējamu uzvaru konservatīvajiem spēkiem, kuri grupējas ap augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmenēji un Islāma Revolucionāro gvardi. Īpašs orgāns – Konstitūcijas sargu padome – liedza dalību vēlēšanās vairāk nekā 7000 no 14 000 kandidātu, konsekventi atsijājot teju visus liberālāk orientētos. Attiecīgi, no šajā kārtā sadalītās 241 vietas 191 tikusi stingrās līnijas piekritējiem, kamēr t.s. reformistiem, kuri dominēja iepriekšējā asamblejas sastāvā, tikai 16 vietas, pārējās ieņēmuši neatkarīgie kandidāti. Tiek lēsts, ka no 295 asamblejas deputātiem vismaz 220 būs konservatīvi vai radikāli konservatīvi noskaņoti. Šādi valdošais režīms mēģina konsolidēt varu, kuru apdraud daļas sabiedrības neapmierinātība ar sociālekonomisko stāvokli, kas pēdējos mēnešos izpaudusies masu protestos. Opozīcijas spēki aicinājuši iedzīvotājus boikotēt vēlēšanas, un ļoti daudzi, domājams, šo aicinājumu acīmredzot arī uzklausījuši, jo vēlēšanās piedalījušies vien nepilni 43% balsstiesīgo, kamēr nekad visā islāma republikas vēsturē šis rādītājs nav bijis zemāks par 50%. Noteicošs faktors šai ziņā gan, visdrīzāk, bija arī koronavīrusa epidēmija, kura Irānā uzliesmoja neilgi pirms vēlēšanām. Pēc visa spriežot, varasiestādes sākotnēji noklusējušas slimības izplatības patiesos apmērus, lai netraucētu vēlēšanu norisei. Tagad Irāna kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc Ķīnas ar oficiāli apstiprinātiem 139 saslimšanas un 22 nāves gadījumiem, taču ir parādījusies informācija, ka patiesie skaitļi varētu būt pat vairākas reizes lielāki. Tas vieš ļoti nopietnas bažas, jo epidēmijas izplatības risks reģionā, kur daudzas valstis ir ar vāju valsts varu, viegli šķērsojamām robežām un iekšēju konfliktu iedragātu veselības aizsardzības sistēmu.

 

Afganistāna – miera iespēja un jauni konflikta draudi

Saskaņā ar Savienoto Valstu un Afganistānas islāmistu kustības „Taliban” nesen noslēgto vienošanos, 22. februārī iesākās nedēļu ilgs pārbaudes periods, kurā talibi apņēmušies „mazināt vardarbību”. Ja šī „vardarbības mazināšana” no amerikāņu puses tiks atzīta par pietiekamu, 29. februārī varētu tikt noslēgts līgums, kas paredzētu „Taliban” apņemšanos neatbalstīt starptautisko terorismu Afganistānā un radītu pamatu amerikāņu spēku atvilkšanai no šīs Centrālāzijas valsts. Kā paziņojuši talibu pārstāvji, pēc vienošanās noslēgšanas viņi būtu gatavi uzsākt sarunas ar citiem spēkiem Afganistānā, gan neminot tieši valdību Kabulā. Šo Afganistānas centrālo varu talibi uzskata par marionešu valdību un līdz šim atteikušies uzsākt ar to sarunas. Tikām nopietni sarežģījusies vispārējā politiskā situācija Afganistānā pēc tam, kad līdzšinējais izpildvaras vadītājs Abdalla Abdalla paziņojis par savas paralēlas valdības izveidi. Abdalla jau vairākus gadus ir prezidenta Ašrafa Gāni galvenais konkurents varas cīņā. 2014. gadā ar Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta vienošanās starp abiem līderiem, Gāni kļūstot par valsts galvu, savukārt Abdallam – par izpildvaras vadītāju. Vēlēšanās pagājušā gada septembrī Gāni ieguva minimālu pārsvaru, pie tam vēlētāju aktivitāte tikai nedaudz pārsniedza 20%. Tagad Abdalla paziņojis, ka neatzīst šo vēlēšanu rezultātus. Pastāv nopietnas briesmas, ka šī pretstāve var izvērsties par jaunu iekšēja konflikta eskalāciju Afganistānā, kas, protams, būtu izdevīgi „trešajam spēkam” – islāma fundamentālistiem talibiem. Jau šobrīd kustība „Taliban” kontrolē lielāku daļu Afganistānas teritorijas nekā jebkad iepriekš kopš 2001. gada, kad amerikāņu spēku iebrukuma rezultātā tika padzīta no varas, un pastāvīgi apdraud kā Kabulas valdības, tā Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēkus.

 

Par Eiropas Parlamenta politisko partiju grupām. Šoreiz- "Renew Europe"

Politiskā grupa "Renew Europe", kuras nosaukums parasti tiek latviskots kā „Atjaunot Eiropu”, ir visjaunākā no Eiroparlamenta grupām. Tā radās pagājušā gada jūnijā, līdz tam pastāvējušajai Eiropas Liberāļu un demokrātu aliansei apvienojoties ar franču deputātiem, kas bija ievēlēti no prezidenta Makrona politiskās platformas "Renaissance". Rezultātā tapusī grupa ar 98 deputātiem ir šobrīd trešā lielākā Eiroparlamentā un, ievērojot Tautas partijas un sociāldemokrātu salīdzinoši mazāko īpatsvaru šajā parlamenta sastāvā, kļuvusi par nepieciešamo trešo partneri mēreni labējiem un mēreni kreisajiem stabilas politikas īstenošanā. Grupā pārstāvēti tādas tradicionāli liberālas partijas kā Nīderlandes valdošā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, Vācijas Brīvā demokrātiskā partija, Beļģijas Flāmu liberāļu un demokrātu partija, Spānijas partija "Ciudadanos" jeb Pilsoņu partija, Dānijas partija "Venstre", kuras pārstāve Margarēte Vestagere ir viena no trim Eiropas Komisijas atbildīgajiem viceprezidentiem. Pamanāmu vietu grupa ieņem Rumānijas proeiropeiskās partijas, vienu no kurām – Brīvības, vienotības un solidaritātes partiju – pārstāv grupas prezidents, pašreizējais lauksaimniecības un lauku attīstības eirokomisārs Dačians Čološs. Grupai pieder arī Čehijas premjerministra, miljardiera Andreja Babiša partija, kuru parasti raksturo kā populistisku spēku. Lielākais grupā pārstāvētais spēks ir franču platforma "Renaissance", kurā bez prezidenta Makrona partijas "La République En Marche" ietilpst arī vairāki mazāku partiju pārstāvji un neatkarīgie deputāti. Viens no "Renaissance" neatkarīgajiem eiroparlamentāriešiem, žurnālists Bernārs Getta šādi raksturo jaunās grupas tapšanu un šībrīža lomu Eiroparlamentā:

Šī ir jauna politiskā grupa uz Eiropas skatuves. Pamatā līdz pēdējām vēlēšanām divi dominējošie spēki bija Tautas partijas konservatīvie un sociāldemokrāti. Tagad starp viņiem – es uzsveru, starp viņiem – ir centristu vai, es teiktu, centra spēks. Tas ļoti daudz ko maina Eiropas Parlamentā, jo ļoti daudzus gadus neapšaubāms likums bija lielā koalīcija starp konservatīvajiem un sociālistiem. Pamatā gluži tāpat kā Vācijā! Tagad tas ir pavisam citādi – vairs nav iespējama šī pastāvīgā, kaut sarežģītā vienošanās starp mēreni labējiem un mēreni kreisajiem. Tagad viņiem jārēķinās ar šo jauno spēku, kas pieder vienlaicīgi labējiem un kreisajiem. Uzsveru – mēs esam nevis spēks, kas ir ne labējs, ne kreiss; mēs esam vienlaicīgi labēji un kreisi. Minēšu piemēru. Brīvību un cilvēktiesību jautājumā mūsu grupa ir patiešām principiāla, un mēs vienmēr bez atrunām atbalstām pilsoniskās brīvības un cilvēktiesības neatkarīgi no tā, vai runa ir par Venecuēlu, vai Ungāriju. No otras puses, es teiktu, vismaz piecdesmit mūsu grupas locekļi ir absolūti brīvā tirgus piekritēji. Tas ir tāds, es teiktu, jauns interesants sajaukums.

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra.

Eiropas Padomes īpašā apspriede

Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem.

Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu.

Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām.

Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta:

Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu.

Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi

Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”.

Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš.

Vīruss un nauda

Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas.

Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta izpilddirektors, RSU lektors Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Telefonintervijā Maskavas latvietis Andris Lielais.

 

Vēlēšanu rezultāti Īrijas Republikā

8. februārī notikušās Īrijas Republikas parlamenta vēlēšanas nesa negaidītus panākumus kreisi centriskajai opozīcijas partijai "Sinn Féin". Partija saņēma 24,5% vēlētāju balsu, apsteidzot savus nozīmīgākos konkurentus – līdzšinējā premjerministra Leo Varadkara vadīto liberālkonservatīvo partiju "Fine Gael" un lielāko opozīcijas partiju, centrisko "Fianna Fáil". Panākumu pamatā ir neapmierinātība ar līdzšinējo taupības politiku, mitekļu dārdzību, veselības aprūpes un citu sociālo pakalpojumu nepietiekamu pieejamību, ko sabiedrības acīs nespēj kompensēt Varadkara valdības sekmīgā ārpolitika breksita procesā. "Sinn Féin" sola kreisāku politiku ar plašām sociālajām programmām. "Sinn Féin" priekšvēlēšanu taktika, izvirzot samērā mazu kandidātu skaitu vēlēšanu apgabalos, gan tagad liedz tai tikt pie lielākās frakcijas parlamentā. Spēki starp trīs lielākajām partijām sadalījušies teju līdzīgi, "Sinn Féin" un "Fianna Fáil" iegūstot pa 37 vietām katrai, un "Fine Gael" – 35 vietas. Atlikušo 51 no 160 parlamenta deputātu vietām sadalījušās mazākas, lielākoties kreisas ievirzes partijas, kā arī neatkarīgie deputāti. Var piebilst, ka nozīmīgs panākums šīs vēlēšanas ir arī Īrijas Zaļajai partijai, kuras deputātu skaits pieaudzis no diviem līdz divpadsmit.

Vēlēšanu rezultāti nozīmē, ka partija "Fine Gael" vairs nevarēs veidot līdzšinējo mazākuma valdību ar neatkarīgo ministru dalību un "Fianna Fáil" atbalstu parlamentā. Tāpat šis vēlēšanu iznākums iezīmē beigas turpat simt gadu ilgajam laikmetam, kurā "Fine Gael" un "Fianna Fáil" viena otru secīgi nomainīja Īrijas varas virsotnē. Maz ticama gan ir "Sinn Féin" līderes Mērijas Lū Makdonaldas piesauktā iespēja izveidot kreisu valdību ar zaļo un mazāko kreiso partiju, kā arī neatkarīgo deputātu atbalstu – šādai koalīcijai būtu ļoti neliels un trausls vairākums. "Sinn Féin" lielākā problēma ir tās vēsture un ideoloģija. Tā vienīgā no lielākajām Īrijas Republikas partijām akcentē Īrijas Republikas un Ziemeļīrijas sadalītības jautājumu, kas šobrīd – breksita kontekstā – kļūst krietni saasinātāks. Savulaik "Sinn Féin" bija cieši saistīta ar „Īru republikāņu armiju” – kaujinieku organizāciju, kas īstenoja teroristisku darbību Ziemeļīrijā un Lielbritānijā pagājušā gadsimta otrajā pusē. "Fine Gael" līdz šim definējusi "Sinn Féin" kā ekstrēmistisku partiju, koalīcija ar kuru būtu nepieņemama, un, cik zināms, līdz šim nav mainījusi savu nostāju. Tas padara visai apšaubāmu trīs lielāko partiju koalīciju. Krietni pielaidīgāka šai ziņā gan ir "Fianna Fáil", kuras līderis Mikāls Mārtins paziņojis par gatavību jebkādai politiskajai kombinācijai. Jebkurā gadījumā tuvākajās nedēļās vai pat mēnešos tiek prognozēts spraigs sarunu cikls, kas var noslēgties arī ar atkārtotām vēlēšanām.

 

Vācijas politikas nedienas

Kopš pirmdienas bažīgas intonācijas atkal saklausāmas Vācijas un, līdz ar to, arī visas Eiropas Savienības politiskās nākotnes sakarā. Vācu kristīgo demokrātu līdere un pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Annegrēte Krampa-Karenbauere paziņojusi, ka atkāpsies no partijas vadītājas amata līdz ar decembrī paredzēto partijas kongresu un, attiecīgi, nekandidēs uz Vācijas kanclera posteni pēc nākamajām vēlēšanām 2021. gada oktobrī. Tādējādi neīstenosies ilggadējās kancleres Angelas Merkeles plāns pagādāt Vācijai sava amata turpinātāju, kas visādā ziņā līdzinātos prominentajai priekšgājējai. Tas radījis manāmu nervozitāti politiskajā vidē, sevišķi ievērojot Krampas-Karenbaueres atteikšanās apstākļus. Konkrētais iemesls bija Tīringenes federālās zemes valdības apstiprināšana pagājušo trešdien, 6. februārī. Tā vietā, lai atbalstītu sociāldemokrātu un citu kreiso partiju mazākuma valdību, Tīringenes kristīgo demokrātu frakcija bloķējās ar radikāli labējo partiju „Alternatīva Vācijai” jeb AfD, ievēlot par federālās zemes valdības galvu nelielās centriski labējās Brīvo demokrātu partijas pārstāvi, mazpazīstamo politiķi Tomasu Kemmerihu. Līdz ar to Merkeles un Krampas-Karenbaueres partijas biedri pārkāpa partijas vadības noteikto tabu nekādos apstākļos nesadarboties ar „Alternatīvu Vācijai”, kuru daudzi uzlūko par neofašistisku spēku. Tīringenes AfD līderis Bjerns Heke ir izteikti radikāls un populistisks līderis, kura vadīto partijas nogrupējumu Flügel Vācijas drošības dienesti tur aizdomās par ekstrēmismu. Viņu rīcība uzjundījusi nepatīkamas asociācijas ar hitleriešu nākšanu pie varas Vācijā pagājušā gadsimta 30. gados, kas, starp citu, toreiz sākās tieši ar varas iegūšanu Tīringenes pavalstī. Tolaik vācu labējie un centriskie politiķi cerēja izmantot nacistus kā sabiedrotos cīņā pret kreisajiem – sociāldemokrātiem un komunistiem; taču nākamais fīrers Ādolfs Hitlers politiski apspēlēja un izmantoja pašus labējos, galu galā iznīcinādams demokrātiju un izveidodams vienu 20. gadsimta noziedzīgākajiem totalitārajiem režīmiem. Šīs vēsturiskās asociācijas dominēja antifašistisko spēku mītiņos, kuri kopš pagājušās trešdienas notikuši daudzviet Vācijā. Annegrēte Krampa-Karenbauere nu uzņēmusies politisku atbildību par nespēju novērst kristīgo demokrātu un labējo radikāļu „grēcīgo koalīciju” Tīringenē. Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība līdz ar to palikusi bez līdera, un nav skaidrs, kurš varētu pārņemt partijas vadības grožus. Nebūt nav teikts, ka tas varētu būt kāds no partijas liberālā spārna, kuru pārstāv kā Merkele, tā Krampa-Karenbauere. Nav noslēpums, ka pēdējos gados partijā jūtami pastiprinājušās labējākas tendences, kas varētu veicināt tuvināšanos ar labējiem radikāļiem. Pēdējās norises kristīgo demokrātu nometnē jau izpelnījušās jūsmīgas reakcijas no AfD līderu puses.

 

Grupas „Tīkls” lieta

Tā sauktā „Grupas „Tīkls” lieta” jeb „Penzas lieta” aizsākās 2017. gada oktobrī, kad Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieki Penzas pilsētā arestēja piecus gados jaunus cilvēkus, kuri nodarbojās ar straikbolu jeb airsoftu, tāpat arī interesējās par anarhismu un citām kreisām idejām. Vēlāk sekoja vēl vairāki aresti Penzā un Sanktpēterburgā. Viņus apsūdzēja teroristiskas organizācijas izveidē ar mērķi rīkot teroraktus un bruņotus uzbrukumus Krievijas varas iestādēm un partijas „Vienotā Krievija” birojiem, lai galu galā gāztu pastāvošo varu un izmainītu valsts konstitucionālo iekārtu. Grupas nosaukums bijis „Tīkls” – krieviski „Сеть” –, tās nodaļas esot darbojušās Penzā, Sanktpēterburgā un Maskavā. Šī gada 10. februārī Pievolgas apgabala kara tiesa tiesneša Jurija Klubkova vadībā atzina septiņus apsūdzētos par vainīgiem, piespriežot reālus cietumsodus no 6 līdz 18 gadiem; lielākais sods – 18 gadi brīvības atņemšanas tika piespriesti domājamajam „Tīkla” izveides iniciatoram Dmitrijam Pčeļincevam. Vēl viens šai lietā apsūdzētais ticis notiesāts jau agrāk, piespriežot 3,5 gadus cietumā; vēl divi apsūdzētie joprojām tiek tiesāti atsevišķā procesā. Sākotnēji visi apsūdzētie pratināšanā atzinuši savu vainu, taču tiesas laikā no atzīšanās atteicās, apgalvojot, ka tā iegūta ar spīdzināšanu. Pie tam viņi nāca klajā ar konkrētiem brutālas spīdzināšanas aprakstiem, kuros figurēja piekaušana un mocīšana, izmantojot elektrisko strāvu. Vairākos gadījumos neatkarīgi novērotāji un mediķi konstatējuši apsūdzētajiem miesas bojājumus, kurus varas pārstāvji skaidrojuši kā iegūtus pretojoties aizturēšanas laikā, kā kukaiņu kodumus u.tml. Visas tiesājamo sūdzības šai sakarā tiesa noraidīja vai ignorēja. Pie tam apsūdzībā izmantotie pierādījumi ir visai apšaubāmi. Cita starpā kā vainas pierādījums figurē nodarbošanās ar straikbolu, legāli izdotas grāmatas un atļautas ķīmiskas vielas; arī liecības, kuras par apsūdzētajiem snieguši citi izmeklēšanas cietumā ieslodzītie. Aizdomas par spīdzinot iegūtu atzīšanos un ārkārtīgi bargie spriedumi šokējuši Krievijas tiesību aizstāvjus un arī plašāku sabiedrību. Komentāros un publiskajos protestos tiek piesauktas asociācijas ar Staļina režīma iekšlietu dienesta NKVD darbību t.s. „Lielā terora” laikā Padomju Savienībā 30. gadu otrajā pusē, kad no daudziem faktiski nevainīgiem apsūdzētajiem ar nežēlīgu spīdzināšanu tika panākta atzīšanās smagos pretvalstiskos noziegumos.

Aiova un Kapitolija Dienvidu spārns – 3. un 4. februāris

Šonedēļ Savienotās Valstis nepārprotami ir pasaules uzmanības centrā, ciktāl katra no aizvadītajām nedēļas dienām nesusi Amerikas un līdz ar to arī visas pasaules turpmākajai politiskajai attīstībai nozīmīgu notikumu.

Pirmdien, 3. februārī notika priekšvēlēšanu sapulces Aiovas štatā. Atšķirībā no vairuma citu Savienoto Valstu štatu, Aiovā partiju kandidātus nākamajām prezidenta vēlēšanām izraugās nevis reģistrēto vēlētāju balsojumā, bet slēgtās partijas biedru un atbalstītāju sapulcēs, angliski sauktās par "caucus". Priekšvēlēšanu sapulces Aiovā tradicionāli iesāk partiju kandidātu sacensību Savienoto Valstu štatos un, kā tiek uzsvērts, uzdod toni visai turpmākajai priekšvēlēšanu kampaņai. Ja republikāņu priekšvēlēšanu sapulču rezultāti bija absolūti prognozējami un izvirzīja par kandidātu esošo prezidentu Donaldu Trampu, tad Demokrātu partijas sapulces radīja intrigu, kas joprojām nav atrisinājusies. Šobrīd, kad saņemti apmēram 97% priekšvēlēšanu sapulču rezultātu, Aiovas demokrātiem joprojām ir divi favorīti – senators  Bērnijs Sanderss vai bijušais mērs Pīts Būtedžadžs. Republikāņu aprindās šo situāciju jau nodēvējuši pat „haosu”, savukārt komentētāji atzīst, ka abi kandidāti personificē demokrātu vēlētāju prasību pēc pārmaiņām ierastajā politiskajā konjunktūrā.

Savukārt otrdiena, 4. februāris, nāca ar ikgadējo Savienoto Valstu prezidenta uzrunu abu Kongresa palātu kopsapulcei, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem dēvēta par „Uzrunu par Savienības stāvokli” – „State of the Union Address”. Kā jau ierasts, prezidenta Trampa šīgada uzruna bija izcili iestudēts šovs, kuru pavadīja biežas un kaismīgas Republikāņu frakcijas stāvovācijas un tikpat uzsvērta Demokrātu frakcijas salta atturība. Runas saturā dominēja Amerikas atgūtās varenības motīvs, pamatots ar izciliem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, piesauktām militārajām un tehnoloģiskajām iespējām. Runājot par ārpolitiku, prezidents, cita starpā, pauda apņemšanos izvest amerikāņu spēkus no Afganistānas un apkarot sociālisma reliktus Rietumu puslodē, atjaunojot sankcijas Kubai un atbalstot prezidenta Maduro pretiniekus Venecuēlā. Venecuēlas opozīcijas līderis un daudzu valstu atzītais likumīgais valsts galva Huans Gvaido, starp citu, bija klāt un tika sveikts ar ilgiem aplausiem. Runas noslēguma daļā orators paziņoja, ka Savienotās Valstis apņēmušās īstenot pirmo cilvēka lidojumu uz Marsu. Neiztika arī bez jau ierastajām negācijām: stāstiem par nelegālo imigrantu pastrādātajiem noziegumiem un kritikas ASV administratīvajām vienībām, kuras īsteno federālajai pretēju patvēruma politiku. Tomēr par neaizmirstamāko 4. februāra šova elementu kļuva savstarpējās attieksmes demonstrējums starp prezidentu un Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāju, demokrātu līderi Nensiju Pelosi. Pirms uzstāšanās Tramps ignorēja Pelosi sasveicinoties pastiepto roku, savukārt runas finālā, izskanot prezidenta frāzei „Dievs, svētī Ameriku!”, Pelosi sāka demonstratīvi plēst savu runas teksta eksemplāru.

 

Kapitolija Ziemeļus spārns – 5. februāris

Atšķirībā no pastāvīgajām ovācijām, kuras pavadīja prezidenta Trampa uzstāšanos otrdien Kapitolija Dienvidu spārnā – Kongresa sēžu zālē – majestātiskās celtnes Ziemeļu spārns, ASV Senāta mītne, trešdien sagaidīja prezidentu pārnopietnā klusumā. Kārtība nosaka, ka impīčmenta debašu laikā senatoriem liegts jebkādi paust savu piekrītošo vai noliedzošo attieksmi. Debatēs runājušo pozīcija un argumentācija skaidri iezīmēja partejiskās robežšķirtnes. Demokrāti, bieži piesaucot un citējot valsts pamatlicējus un citus izcilus pagātnes valstsvīrus, atgādināja esošā prezidenta nodarījumus, mēģinot iespaidot juridiskos procesus Ukrainā sev vēlamā un savam politiskajam konkurentam Džo Baidenam nevēlamā virzienā, un pēc tam mēģinot slēpt notikušo no likumdevējiem un sabiedrības. Attaisnojot prezidentu, viņuprāt, Senāts radīs precedentu prezidenta juridiskai nesodāmībai un stāvēšanai pāri likumam. Republikāņu pretargumenti raksturoja visu impīčmenta procesu kā politiski motivētu, pieņēmumos un pārspīlējumos balstītu un juridiski neadekvātu, vainojot pašus tā iniciatorus valsts tiesisko pamatu graušanā. Par vienīgo pārsteigumu parūpējās viens no redzamākajiem republikāņu senatoriem Mets Romnijs, gan savā runā, gan balsojumā atzīdams prezidentu Trampu par vainīgu varas ļaunprātīgā izmantošanā. Citādi viss notika kā prognozēts: 45 demokrātu un 2 neatkarīgie senatori balsoja par Trampa vainīgumu, savukārt 52 republikāņi – par viņa attaisnošanu. Tā kā vainu apstiprinošam impīčmenta spriedumam nepieciešamas divas trešdaļas senatoru balsu, respektīvi – 67, tad Donalds Tramps tika attaisnots abos apsūdzības punktos: par varas ļaunprātīgu izmantošanu un Kongresa maldināšanu.  

 

Eiropas Savienība un Lielbritānija – kā dzīvosim tālāk?

Pirmdien Lielbritānijai piedāvāto brīvās tirdzniecības vienošanos Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē raksturo kā „ļoti ambiciozu”. Bijušajai dalībvalstij tiek piedāvāta no tarifiem un kvotām brīva preču aprite, taču arī nosacījumu pakete ir visai iespaidīga. Londonai jāievēro Eiropas standarti valsts atbalsta pasākumos, attiecīgi nodrošinot savienības institūciju pārraudzību. Tāpat jāievēro savienības normas vides un strādājošo tiesību aizsardzībā. Nozīmīga loma tālākajā attiecību regulēšanā būtu Eiropas Savienības Tiesai, kuru Lielbritānijas „breksitisti” allaž uzlūkojuši kā vienu no galvenajiem Briseles diktāta instrumentiem. Reakcija uz šo piedāvājumu no kontinenta bija premjerministra Borisa Džonsona pirmdien teiktā runa, kuru daudzi uzlūko kā taktisku demonstrāciju. Uzstādamies Griničas Vecās Karaliskās jūras koledžas barokāli majestātiskajās telpās, aiz katedras, kuru rotāja uzraksts „Lielbritānijas potenciālu atraisot”, premjers paziņoja, ka negrasās pakļauties Briseles uzstādītajiem noteikumiem. Sarunu neizdošanās gadījumā, viņš teica, Lielbritānija šī gada beigās, noslēdzoties pārejas periodam, varētu turpināt tirdznieciskās attiecības ar savienību „uz Austrālijas nosacījumiem”. Otra versija esot balstīties esošajā vienošanās par izstāšanos. Kā zināms, Austrālijai ar Eiropas Savienību nav brīvās tirdzniecības līguma, taču tā šobrīd aktīvi cenšas panākt šādu vienošanos. Kas attiecas uz izstāšanās vienošanos, tad tās pēdējā versija, atšķirībā no Terēzas Mejas varianta, praktiski neregulē Lielbritānijas un Eiropas Savienības ekonomiskās attiecības. Pagājušā gada priekšvēlēšanu kampaņā Džonsons britu vēlētājiem gan solīja, ka līdz gada beigām bez grūtībām noslēgs ar Eiropas Savienību tādu pat brīvās tirdzniecības līgumu, kāds ir Kanādai. Kā jau varēja sagaidīt, Briselē Džonsona izteikumi uzņemti ar skepsi un neizpratni. Britu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji jau norādījuši, ka „Austrālijas variants” viņiem draud ar 7–8 procentu ražošanas apjoma kritumu. Reaģējusi arī britu mārciņa, savā vērtībā pret amerikāņu dolāru noslīdot zem viena dolāra un 30 centu robežas. Tas gan ir salīdzinoši augsts kurss, salīdzinot ar zemāko punktu pagājušā gada augustā, kad mārciņa bija mazāk nekā dolāru un 21 centu vērta.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš.

Atvadas no Lielbritānijas

Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā.

Konservatori un reformisti

Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens:

Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet.

Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi:

Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi.

Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.

 

Trampa miera plāns

Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti.

Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas:

Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu;

Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij.

Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai.

Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.

Studijā notikumus komentē bijušais Saeimas deputāts, ārsts Hosams Abu Meri un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Gints Amoliņš.

Šiītu un sunnītu pretstāve

Lielā šķelšanās, kuras rezultātā islāms sadalījās šiītu un sunnītu novirzienos, notika jau šīs reliģijas rītausmā - Mūsu ēras 7.gadsimtā, vien dažas desmitgades pēc pravieša Muhameda nāves. Tās pirmcēlonis bija varas cīņa starp pravieša Muhameda pēcnācējiem un konkurējošajiem klaniem milzīgajā teritorijā, kuru sev šai laikā pakļāva islamticīgie arābu karotāji. Gadsimtu gaitā par sunnītisma galveno balstu kļuva Persija, savukārt sunnītu apdzīvotās teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nonāca turku Osmaņu impērijas sastāvā, un Osmaņu sultāni kopš 16. gs. bija arī sunnītu kalifi. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā šķita, ka islāma reliģija zaudē idejiskajā konkurencē ar arābu nacionālismu, sekulārismu un sociālistiskām tendencēm, un gadsimtiem senās pretrunas islāma iekšienē tiks piemirstas, vienojoties cīņā pret šiem modernajiem pretiniekiem. Tomēr norises Tuvajos Austrumos 20. gs. otrajā pusē no jauna uzpūta senā ienaida liesmas. Daudzi pētnieki par kritisko lūzuma punktu uzlūko Islāma revolūciju pārsvarā šiītu apdzīvotajā Irānā 1979. gadā. Jaunā Irānas Islāma republika un tās līderis, no vienas puses, sludināja islāma ekumēnismu, taču arī pozicionēja Irānu kā revolucionāru ticības atjaunošanas spēku iepretim citiem Tuvo Austrumu režīmiem, kuru līderi pamatā nāca no sunnītu kopienas. Irāna vēlējās eksportēt savu islāma revolūciju uz citām reģiona valstīm. Tas izraisīja pretstāvi ar Saūda Arābiju, kuras valdošā dinastija pārstāv konservatīvu sunnītisma novirzienu – vahabītismu, kas šiītus uzlūko kā ticības atkritējus. Šī pretstāve ir aktuāla joprojām, un, lai arī starp abām valstīm nekad nav izcēlies tiešs konflikts, abi režīmi reģionā atbalsta dažādas militārās grupas, kas cīnās savā starpā. Īpaši tas jūtams Irākā, kur konflikts aizsākās 1980.gadā, kad Irākas autoritārais līderis Sadams Huseins, sākotnēji arābu nacionālisma adepts, uzsāka karu pret Irānu un plašas represijas pret Irākas šiītiem, sevi pozicionējot kā „īstenās ticības” aizstāvi. Līdz ar Huseina režīma iznīcināšanu 2003. gadā Irākas šiīti, kuri šai valstī ir lielākā reliģiskā grupa, ieguva nozīmīgu lomu politikā, taču agrāk dominējušo sunnītu pretestība lielā mērā ir pamats joprojām gruzdošajam konfliktam šajā valstī.

Vēl viens notikums ar būtisku ietekmi bija padomju iebrukums Afganistānā 1979. gadā. Saūda Arābija kļuva par vienu no afgāņu atbrīvošanās cīņas galvenajiem atbalstītājiem, taču tās organizētajās nometnēs Pakistānā kaujinieki tika indoktrinēti fundamentāla sunnītisma garā. Vēlāk šie elementi pārcēlās uz citām islāma zemēm, kur izvērsa cīņu ne vien pret neislāma spēkiem, bet nereti arī pret šiītiem. Jaunu eskalāciju pretstāvei piešķīra Arābu pavasaris 2011. gadā, kad daudzviet valdošie režīmi un to pretinieki izmantoja reliģiskos motīvus savu atbalstītāju mobilizācijai. Bašara al Asada režīma konsekventi atbalstītāji Sīrijā ir šiīti alavīti, pie kuriem pieder Asadu klans, savukārt režīma pretinieki – sunnīti, kuri ir lielākā reliģiskā kopiena Sīrijā. Pilsoņkarā Jemenā galvenie pretspēki ir sunnītu dominētais feldmaršala Hādi režīms un šiītu Huti kustības nemiernieki; pašpasludinātā „Islāma kalifāta” teroristi ir fundamentālisti sunnīti, kuri daudzviet īstenojuši genocīdu arī pret šiītiem. Radikālas sunnītu grupas īstenojušas uzbrukumus šiītiem arī Pakistānā un Somālijā; savukārt galvenais šiītu „triecienspēks” Tuvajos Austrumos ir militarizētā kustība „Hezbollā” ar nozīmīgu iesaisti Sīrijas un Libānas iekšējos konfliktos. Kā vienīgā islāma valsts, kurā abi ticības novirzieni šobrīd mierīgi un līdztiesīgi līdzāspastāv, tiek minēta Azerbaidžāna.

Libānas jaunā valdība

Kopš vakardienas Libānai ir jauna valdība. Līdzšinējā Beirutas Amerikāņu universitātes datorinženierijas profesora Hasana Diaba kabinets tika izveidots pēc teju trīs mēnešus ilga politiskās nestabilitātes perioda, kas sekoja iepriekšējā premjera Sāda Hariri demisijai 29. oktobrī. Hariri aiziešanu, kā zināms, izraisīja plaši protesti pret valstī valdošo korupciju, interešu grupu ietekmi un valsts līdzekļu piesavināšanos uz vispārējā ekonomiskā stāvokļa straujas pasliktināšanās fona. Savā pirmajā uzrunā premjers Diabs pauda atzinību protestētājiem, solīja konsekventu vēršanos pret piesauktajām nebūšanām un pozicionēja savu kabinetu kā bezpartejisku tehnokrātu valdību. Patiešām, visi jaunie ministri ir akadēmiskās jomas vai konkrēto sfēru profesionāļi. Sešas no 20 ministriem ir sievietes, kas ir rekordliels skaits Libānai. Tomēr kabineta bezpartejiskums izraisījis tūlītēju skaļu apšaubīšanu no protestu kustības aktīvistu puses. Jaunā valdība tapusi, dominējošajām musulmaņu šiītu organizācijām Hezbollah un Amal vienojoties ar prezidenta Mišela Auna kristīgo Brīvo patriotisko kustību un tās sabiedrotajiem. Ārpus „spēles”, tādējādi, palikušas bijušā premjera Hariri partija „Nākotnes kustība”, kuru pamatā atbalsta musulmaņi sunnīti, un Progresīvā Sociālistiskā partija, kura pamatā pārstāv Libānas drūzu reliģisko kopienu. Protestētāji jau nodēvējuši Diaba kabinetu par „vienas krāsas valdību” un uztur spēkā prasības par prezidenta Auna demisiju un ārkārtas vēlēšanām. Vakar viņi atkal pildīja Beirutas ielas, pie kam izcēlās sadursmes ar policiju, protestētājiem laižot darbā akmeņus, petardes un nolauztas ceļazīmes, kārtības sargiem, savukārt, atbildot ar asaru gāzi un gumijas lodēm. Abās pusēs vakar ievainoti aptuveni 540 cilvēki

Davosas forums vides problēmu zīmē

Otrdien gadskārtējā, pēc skaita piecdesmitajā, Pasaules Ekonomikas forumā Šveices kalnu kūrortā Davosā pulcējās apmēram trīs tūkstoši no zemeslodes ekonomiski un politiski ietekmīgākajiem ļaudīm, tai skaitā apmēram tūkstotis miljardieru.

Foruma pamattēma definēta kā „Ieinteresētās personas līdzsvarotai un ilgtspējīgai pasaulei”, tādējādi reaģējot uz bažām par vides situāciju un planētas nākotni, kas strauji pieņēmušās pēdējo pāris gadu laikā. Neilgi pirms foruma, 10. janvārī izdevums "The Guardian" publicēja zviedru vides aktīvistes Grētas Tūnbergas un vairāku līdzautoru sleju, kurā, cita starpā, pausts: „Vienīgā rīcība, kas nebūtu vērtējama kā nodevība pret dzīvību kā tādu, ir tūlītēja investīciju pārtraukšana fosilā kurināmā industrijā. Šodien tradicionālais bizness kļūst par noziegumu pret cilvēci. Mēs pieprasām, lai līderi uzņemas savu lomu šī neprāta izbeigšanā.”

Kā liecina pirms foruma publicētais pārskata ziņojums, kurā kritiski vērtēts nozīmīgāko globālās industrijas spēlētāju veikums klimata pārmaiņu novēršanā, tā arī lielum lielais vairums Davosā izskanējušo tekstu, šis aicinājums vairs nav saucēja balss tuksnesī. Kā izdevumā "The New York Times" raksta Lourenss Duglass Finks, kura vadītā investīciju kompānija "BlackRock" pārvalda apmēram septiņus triljonus dolāru lielas investīcijas: „Mēs stāvam uz fundamentālas globālo finanšu pārveides sliekšņa.” Kā uzsver Finks, tie pasaules uzņēmumi, kuri nepārkārtos savu domāšanu atbilstoši atbildīgas vides politikas prasībām, agri vai vēlu ies bojā. Davosā šai ziņā izskanēja daudz labu apņemšanos. Lielāko naftas kompāniju pārstāvji vēstīja par kaitīgo izmešu mazināšanu ieguves procesā, investīcijām atjaunojamajos energoresursos, plastmasas atkritumu pārstrādē un ūdeņraža izmantošanā kurināšanai. Ķīmiskās rūpniecības giganti solīja attīstīt pārstrādātas plastmasas, ogļskābās gāzes un biomasas izmantošanu ķimikāliju ražošanai. Prognozējami uz šī fona kā baltā vārna izcēlās Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Viņa uzstāšanās Davosā tiek raksturota kā tipiska priekšvēlēšanu kampaņas runa, vien bez Amerikas republikāņu elektorātam domātajiem ksenofobiskajiem akcentiem. Prezidenta vēstījuma smagumpunkts bija plātīšanās ar Savienoto Valstu ekonomisko izaugsmi, neiztiekot arī bez noniecinošiem mājieniem vides aktīvistu virzienā, nodēvējot tos par „pastardienas praviešiem”. Un, kā uzskata daži eksperti, Tramps Davosā skaļi pateicis to, kas daudziem foruma dalībniekiem patiesībā ir „aiz ādas”. Hūvera institūta un Hārvarda universitātes pētnieks Neils Fērgusons intervijā resursam "Yahoo! Finance" piesauc par 2020. gada Davosas „netīro noslēpumiņu” – pasaules bagātnieku elite vēlās redzēt Donaldu Trampu ievēlētu vēl uz vienu termiņu, tikai „neviens to negrib teikt skaļi”.

Studijā notikumus komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks.

Varas pārbīde Krievijā

„Kā zibens no skaidrām debesīm,” – tā vakar notikušo Krievijas varas augstākajā ešelonā raksturo vairums novērotāju. Pat daudziem ministriem, kuri vakar pēcpusdienā ieradās Kremlī uz kabineta sēdi ar prezidenta Putina piedalīšanos, pilnīgi negaidīts nāca premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums par valdības demisiju. Šis valdības galvas solis sekoja dažas stundas pēc prezidenta Putina ikgadējās uzrunas Krievijas Federālajai Sapulcei – abām Valsts Domes palātām. Tajā Putins anonsēja būtiskas izmaiņas konstitūcijā, kas būtu apstiprināmas referendumā. Galvenais ierosinājums skar valdības apstiprināšanas kārtību, šai ziņā būtiski palielinot parlamenta lomu uz prezidenta rēķina. Ja līdz šim Valsts Domes funkcijas aprobežojās ar saskaņojuma balsojumu prezidenta ieceltajam premjeram, tad pēc rosinātajām izmaiņām Dome ne tikai apstiprinātu prezidenta nominēto premjera kandidātu, bet pēc tam arī premjera sastādīto kabinetu. Vēl viens ierosinājums skar paša prezidenta varas periodu, proti – tas tiktu ierobežots ar diviem termiņiem vispār, nevis diviem termiņiem pēc kārtas, kā tagad. Līdz ar to vairs nebūtu iespējama „rokāde”, kāda notika 2008. gadā, kad pēc diviem Putina termiņiem par valsts galvu kļuva Medvedevs, lai pēc viena termiņa atkal atdotu varas grožus to īstenajam saimniekam. Vairums komentētāju ir vienisprātis, ka plānotās reformas apliecina, pirmkārt, Putina lēmumu pamest prezidenta posteni 2024. gadā, bet, otrkārt, viņa apņēmību arī pēc tam saglabāt kontroli. Visdrīzāk šie pasākumi ir nodrošināšanās pret pārāk spēcīgu funkciju pārņēmēju, kurš varētu kļūt eksprezidentam bīstams. Vēl viens prezidenta ierosinājums ir oficiāla konstitucionāla statusa piešķiršana Valsts padomei – šobrīd ārpuskonstitucionālai prezidenta padomdevējai institūcijai, kurā ietilpst abu parlamenta palātu priekšsēdētāji, federācijas subjektu vadītāji un prezidenta pilnvarotie pārstāvji šajos subjektos, kā arī Domes frakciju vadītāji. Iespējams, ka nākotnē šī institūcija varētu kļūt par jaunu varas centru ar Vladimiru Putinu kā priekšsēdētāju. Tomēr visas šīs pārmaiņas ir ilglaicīgs process un neprasītu tūlītēju valdības demisiju. BBC korespondents Maskavā Stīvs Rozenbergs uz jautājumu, kāpēc tāda notika, savā tvītā atbild krieviski: „Черт его знает – „Velns viņu zina.” Par jauno Krievijas valdības vadītāju kļuvis uzticams Putina līdzgaitnieks, līdzšinējais Federālā nodokļu dienesta vadītājs Mihails Mišustins. Tikām nu jau ekspremjeram Medvedevam izveidots īpašs amats: Drošības Padomes sekretāra vietnieks. Drošības Padome ir vēl viena prezidenta konsultatīva institūcija, taču tās sastāvu nosaka prezidents pēc saviem ieskatiem, un reizēm tā tiek dēvēta par Putina „personisko valdību”.

 

Taivāna balso par neatkarību

„Sjī Dzjinpiņa Taivānas sapņa gals” – tādu virsrakstu savam komentāram par sestdien notikušajām Ķīnas Republikas prezidenta, viceprezidenta un likumdevējas institūcijas vēlēšanām devis "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru svinēja arī līdz šim Ķīnas Republikā, respektīvi, Taivānā pie varas bijusī Demokrātiskā Progresīvā partija un tās līdere, prezidente Cai Inveņa. Kā zināms, Ķīnas Republika Taivānā izveidojās pēc tam, kad uz turieni pēc sakāves pilsoņu karā 1949. gadā pārcēlās Gomiņdana partijas nacionālistu valdība un apmēram 2 miljoni tās atbalstītāju. Šie spēki izveidoja salā visai represīvu vienpartijas režīmu, kas pakāpeniski tika demokratizēts pagājušā gadsimta 80 gados. Gomiņdana pārstāvji palika pie varas līdz pat 2000. gadam, kad vēlēšanās pirmoreiz uzvarēja alternatīvais spēks – Demokrātiskā Progresīvā partija. Principiālā atšķirība abu partiju starpā ir tā, ka Gomiņdans joprojām konsekventi aizstāv Ķīnas Republikas konstitūcijā nostiprināto principu, ka Taivāna un kontinentālā Ķīna ir vienota suverēna teritorija. Šai ziņā Gomiņdana viedoklis sakrīt ar komunistiskās kontinentālās Ķīnas pozīciju, atšķirība vien tā, ka Gomiņdans par šīs suverenitātes vienīgo nesēju uzlūko Ķīnas Republiku Taivānā, bet Pekinas valdība, protams, sevi. Savukārt Demokrātiskā Progresīvā partija iestājas par de facto pastāvošās situācijas leģitimāciju, proti – Taivānas pasludināšanu par suverēnu, ar kontinentālo Ķīnu nesaistītu valsti. Tādējādi zustu starptautiski tiesiskais pamats abu Ķīnas daļu atkalapvienošanai, par kādu nepārprotami „sapņo” Pekinā. Komunistiskās Ķīnas vadība ne reizi vien pēdējās desmitgadēs uzsvērusi, ka vienīgā iespējamā Taivānas statusa maiņa ir atgriešanās Ķīnas sastāvā un ka tas varētu notikt, īstenojot Honkongai līdzīgu „viena valsts, divas sistēmas” modeli. Bet, domājams, tieši pēdējā gada notikumi Honkongā ir viens no faktoriem, kas nodrošinājis Cai Inveņas un viņas partijas uzvaru vēlēšanās. Ķīnas Tautas republikas ziņu aģentūra „Siņ-hua” publicējusi oficiālu valdības paziņojumu, kurā šie vēlēšanu rezultāti nodēvēti par „ūdens burbuli laikmetu straumē”.

 

Mieru Lībijā panākt neizdodas

Pirmdien Maskavā notika netiešas sarunas starp divām galvenajām Lībijas pilsoņkarā pretstāvošajām pusēm: Apvienoto Nāciju Organizācijas atzītās Nacionālā izlīguma valdības vadītāju Fajezu al Sarradžu un t.s. „Tobrukas valdības” pārstāvi un šobrīd de facto reālo valdnieku lielākajā valsts daļā, feldmaršalu Halifu Haftaru. Kā vidutāji sarunās piedalījās Krievijas un Turcijas pārstāvji, ciktāl abas šīs valstis atbalsta, attiecīgi, Haftara un Sarradža frakcijas Lībijas pilsoņkarā. Tika izstrādāta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, kuru premjers Sarradžs parakstīja nekavējoties, taču feldmaršals Haftars lūdza laiku pārdomām, bet otrdien, vienošanos tā arī neparakstījis, pameta Krievijas galvaspilsētu. Par spīti šai neveiksmei, svētdien gaidāma nākamā sarunu kārta Berlīnē ar Vācijas pārstāvju piedalīšanos.

Pēdējā Lībijas pilsoņkara fāze aizsākās pagājušā gada aprīlī, kad feldmaršala Haftara komandētā Lībijas Nacionālā armija, kas kontrolē lielāko valsts daļu, uzsāka uzbrukumu Nacionālā izlīguma valdības spēkiem galvaspilsētā Tripolē. Jau drīz pēc tam Sarradža kabinets pameta galvaspilsētu, turpinādams darbību kaimiņvalstī Tunisijā, taču Tripole pagaidām turas pret Haftara spēku uzbrukumiem. Feldmaršala komandētie spēki nomināli pakļaujas Lībijas Pārstāvju palātas valdībai, kura darbojas valsts austrumos ar centru Tobrukā. Pārstāvju palāta ir likumdevēja institūcija, kas tika ievēlēta 2014. gada augustā, taču drīz bija spiesta pārtraukt darbību galvaspilsētā Tripolē, kurā iebruka vēlēšanās zaudējušie radikāli islāmiskie spēki. Tripolē tika atjaunota iepriekšējā, islāmistu kontrolētā parlamenta Ģenerālā Nacionālā kongresa darbība. 2015. gada decembrī ar Apvienoto Nāciju starpniecību tika panākta vienošanās un izveidota kompromisa valdība ar Fajezu al Sarradžu priekšgalā. Šo valdību atzina Apvienoto Nāciju Organizācija, tomēr ātru vienošanos par jaunu vēlēšanu sarīkošanu tā arī neizdevās panākt. Tikām feldmaršals Haftars konsolidēja savu varu valsts austrumdaļā, nodrošināja sev Ēģiptes, Krievijas un vairāku citu valstu atbalstu. Sekmīgi apkarodams t.s. Islāma kalifāta un citu radikālu grupu spēkus, viņš izpelnījās arī Savienoto Valstu simpātijas. 2019. gada aprīlī galu galā tika noteikta Lībijas Nacionālās konferences sanākšana, lai organizētu vispārējas vēlēšanas, taču desmit dienas pirms paredzētā datuma feldmaršala Haftara spēki uzsāka uzbrukumu Tripolei. Arvien noteiktāk izskan viedokļi, ka ietekmīgais feldmaršals īsteno pats savus varas plānus un šobrīd nav ieinteresēts situācijas stabilizācijā un miera procesā.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka un portāla "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders, telefonintervijās - Nacionālās Aizsardzības akadēmijas drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un RSU pasniedzējs Māris Andžāns.

Savienoto Valstu un Irānas attiecību saasinājums

Savas dzīves laikā ģenerālmajors Kasems Soleimani tika minēts kā otrs ietekmīgākais cilvēks Irānā. Savukārt, ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes amatvīrs Džons Magvairs vēl 2013. gada intervijā "The New Yorker" nodēvējis viņu par „neapšaubāmi visietekmīgāko slepenā dienesta komandieri Tuvajos Austrumos”.

Kopš 90. gadu beigām ģenerālmajors Soleimani komandēja militāro organizāciju „Kudsas spēki” – apmēram divīzijas lieluma Irānas Islāma revolucionārās gvardes struktūru, kura specializējās nekonvencionālu militāro un izlūkošanas operāciju veikšanā Tuvajos Austrumos. Tūkstoši organizācijas kaujinieku un instruktoru darbojās reģiona valstīs, karodami pret islāma republikas ienaidniekiem un atbalstīdami sabiedrotos – Asada režīmu Sīrijā, kaujinieku grupējumus „Hezbollā” Libānā un „Hamas” Palestīnā, arī pēdējos gados arvien ietekmīgāko Irākas šiītu miliciju „Kaitab Hezbollā”.

3. janvārī, kad ģenerālmajors Soleimani ieradās kārtējā vizītē Bagdādē, amerikāņu bezpilota lidaparāta raidīta raķete lidostā nogalināja viņu un arī vairākus sagaidītājus. Šī operācija turpināja notikumu virkni, kas sākās ar raķešu triecienu decembra nogalē Savienoto Valstu spēku bāzei Irākā, kurā gāja bojā viens amerikāņu līgumdarbinieks. Vainojot šajā uzbrukumā „Kaitab Hezbollā”, amerikāņu spēki atbildes triecienā organizācijas bāzēm nogalināja vismaz 25 kaujiniekus. Pēc tam saniknots pūlis uzbruka Savienoto Valstu vēstniecībai Bagdādē. Amerikāņu ieskatā šai eskalācijai Irākā ir tieša saistība ar ģenerāļa Soleimani darbību. Ietekmīgā irāņu militārista un viņa sabiedroto nogalināšana, saprotams, nevarēja palikt bez Irānas atbildes, un par tādu kļuva divu Savienoto Valstu bāzu apšaude ar ballistiskajām raķetēm naktī no otrdienas un trešdienu. Upuri šoreiz izpalika, kas licis izskanēt pieņēmumiem, ka uzbrukumam bijis drīzāk demonstratīvs raksturs. Apmēram četras stundas pēc apšaudes Teherānas pievārtē katastrofu cieta Ukrainas aviolīniju pasažieru lidmašīna, ejot bojā visiem 176 pasažieriem un apkalpes locekļiem, taču pagaidām nav informācijas, vai abi notikumi būtu jebkā saistīti.

Trešdienas rītā ar uzrunu Irānas raķešu apšaudes sakarā uzstājās prezidents Donalds Tramps. Vēlreiz apliecinājis apņemšanos nepieļaut kodolieroču radīšanu Irānā un piesaucis Savienoto Valstu militāro varenību, prezidents tomēr izteicās, ka Irāna esot „atslābinājusies”. Uzrunu viņš noslēdza ar pasāžu, kuru varētu rezumēt ar frāzi: „Mēs taču vēlam Irānai tikai labu!”

Austrālija deg

Postoši savvaļas ugunsgrēki piemeklē Austrāliju kopš 19. gs. vidus, kad balto ieceļotāju saimnieciskā darbība sāka nozīmīgi mainīt kontinenta ainavu.

Tika intensīvi izcirsti meži, un to vietā ieviesās krūmāji, kas ir daudz pateicīgāks degmateriāls. Pēdējā pusgadsimtā, klimatam Piektajā kontinentā kļūstot pamanāmi karstākam un sausākam, arvien biežāk ugunsgrēki plosās mēnešiem ilgi un daudzās kontinenta vietās vienlaicīgi. Tieši tāda ir arī pašreizējā ugunsgrēku sezona, kas sākās pagājušā gada septembrī un, pēc laika prognozēm spriežot, var turpināties vēl ilgi. Dažviet kontinenta austrumdaļā pērnā Austrālijas ziema bijusi sausākā novērojumu vēsturē, bet vasara, kas Austrālijā iestājas novembrī, nesusi jau ierastos karstuma viļņus. Šādā situācijā pilnīgi uzvarēt uguns stihiju nav cilvēku spēkos, un daudzviet nav izdevies atvairīt liesmas no apdzīvotām vietām. Šobrīd reģistrēti jau 1800 uguns nopostīti mitekļi, taču šī statistika ir visai nepilnīga. Uguns stihijai par upuri krituši arī 26 cilvēki. Pagātnē gan piedzīvotas ugunsnelaimes, kurās upuru skaits bijis lielāks, taču tas nav pamats secinājumiem par pašreizējo ugunsgrēku apjomu – mazāku bojāgājušo skaitu nosaka labāka organizācija un attīstītākas tehnoloģijas. Tiek lēsts, ka uguns jau nogalinājusi pusmiljardu savvaļas dzīvnieku, putnu un rāpuļu, bet kopā ar hipotētiski lēsto bojāgājušo abinieku, bezmugurkaulnieku un sikspārņu daudzumu šis skaitlis varētu būt miljards. Pētnieki bažījas, ka dažas apdraudētas sugas pašreizējo ugunsnelaimi varētu nepārdzīvot.

Tikām paralēli dabas stihijai uzliesmojušas diskusijas arī Austrālijas mediju un politiskajā telpā. Tīmeklis izplata viltus ziņas, aplamus pieņēmumus un sazvērestības teorijas. Tiek pārspīlēta ļaunprātīgas dedzināšanas loma, ugunsgrēku izplatībā vainoti vides aktīvisti, kuri pretojoties kontrolētai dedzināšanai. Kā pauž kritiķi, visas šīs dezinformācijas fonā vīd vēlme aizvirzīt diskusiju prom no klimata pārmaiņu jautājuma. Kritikas viesuļugunī nonākusi premjerministra Skota Morisona koalīcijas valdība un viņa vadītā Liberālā partija, kuras politiķi nereti nākuši klajā ar klimata pārmaiņas noliedzošiem viedokļiem vai apgalvojuši, ka tām nav saistības ar pašreizējo ugunsnelaimi. Līdzīgi vēl pirms dažām nedēļām izteicies arī pats premjers, vēlāk gan savu retoriku koriģējot. Tāpat premjeram Morisonam nākas taisnoties par to, ka, ugunsgrēkiem jau plosoties pilnā sparā, viņš devies atvaļinājumā uz Havaju salām, kā arī par pēdējo vietu, kuru Austrālijas klimata pārmaiņu politikai 57 valstu reitingā piešķīrusi uz ekoloģijas jautājumiem orientētu domnīcu grupa. Drīzāk par ļaunu valdības reputācijai nācis arī videoklips ar pārskatu par paveikto cīņā pret ugunsnelaimi – tas skarbi kritizēts par bruņoto spēku izmantošanu politiskā reklāmā.

ASV-Irānas konflikts. Austrālijas mežu ugunsgrēku ietekme uz politisko dienaskārtību. Piektdien nogalināts Kasems Soleimani - ietekmīgais Irānas ģenerālis un ASV oponents. Irāna trešdienas rītā izšāva raķetes uz divām Irākas aviobāzēm, kurās stacionēti ASV karavīri. Austrālijas mežu ugunsgrēki - vai lielie zaudējumi mainīs valsts klimata politiku?