Divas puslodes

Studijā notikumus komentē politoloģe Žaneta Ozoliņa un portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis.

EK jaunais sastāvs

Otrdien nākamā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena iepazīstināja ar savu piedāvājumu nākamajam EK komisāru kolēģijas sastāvam, uzsverot dzimumu balansu un zaļo politiku.

Fon der Leienas piedāvājums nāk ar dažādām izmaiņām, piemēram, komisāri tagad atbildēs par plašākām politikas tēmām, nekā līdz šim, pirmo reizi izveidoti arī priekšsēdētājas izpildvietnieku posteņi, kas gan atbildēs par vienu no trim jaunievēlētās priekšsēdētājas darba programmas pamattēmām, gan būs  EK locekļi. Šādi posteņi ir trīs un tos ieņems:

Franss Timmermanss , kurš koordinēs darbu pie zaļā kursa Eiropai. Viņš pārvaldīs arī klimata politikas jomu ar Klimata politikas ģenerāldirektorāta atbalstu.

Margrēte Vestagere. Viņa koordinēs visu darba kārtību attiecībā uz digitālajam laikmetam gatavu Eiropu un būs konkurences komisāre, ko atbalstīs Konkurences ģenerāldirektorāts.

Trešais izpildvietnieks būs Valdis Dombrovskis, kurš koordinēs darbu pie tādas ekonomikas, kas darbojas cilvēku labā, kā arī būs finanšu pakalpojumu komisārs.

Par EK sastāvu vēl jābalso Eiropas Parlamentam, un ir portfeļi un to iespējamie īpašnieki, kas jau raisījuši jautājumus par to atbilstību ieņemajamiem amatiem. Piemēram, Polijas pārstāvim Janušam Vojcehovskim  piešķirts ļoti svarīgais un ietekmīgais lauksaimniecības portfelis, taču pret  iespējamo komisāru tiek veikta izmeklēšana par ceļojumu izdevumiem laikā, kad viņš bija EP deputāts. Arī pret Francijas izvirzīto Silviju Gulāru notiek izmeklēšana. Tā ir saistīta ar to, kā viņas EP deputātes pilnvaru laikā tika nodarbināti asistenti. Arī  Rumānijas un Ungārijas komisāri saņēmuši pamatīgu kritiku no eiroparlamentāriešiem. Daudz jautājumu ir par Grieķijai atvēlēto Eiropas dzīvesveida aizsardzības portfeli, kas sevī ietver arī migrācijas jautājumu.

Visus kandidātus EP plānots izvaicāt no 30.septembra. Jāpiebilst, ka EP iepriekš ir atraidījis EK priekšsēžu komisāru izvēli.

 

ES - ASV attiecības

Pagājušajā nedēļā Briselē viesojās ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, lai tiktos ar nākamajām ES augstākajām amatpersonām. Kopš ASV prezidenta amatā pirms vairāk nekā divarpus gadiem stājās Donalds Tramps, starp Vašingtonu un Briseli izcēlušās nesaskaņas tādos jautājumos kā tirdzniecība, breksits, Irānas kodolprogramma un klimata pārmaiņas. Tagad ASV vēlas restartēt attiecības ar ES. ASV vēstnieks ES Gordons Sondlends žurnālistiem norādījis, ka attiecības ar ES šobrīd ir ļoti sarežģītas, un izteicis cerību, ka jauni līderi varētu palīdzēt šīs attiecības uzlabot.

Vai tas izdosies? "Financial Times" raksta, ka tiem, kuri domā, ka jaunā komisija varētu nogludināt spriedzi transatlantiskajās attiecībās, visticamāk, nāksies vilties.

Pirmais izaicinājums ES - ASV attiecībās jaunajai komisijai gaidāms jau pirmajās darba nedēļās, jo novembrī ASV prezidents varētu ieviest jaunus muitas tarifus Eiropā ražotām automašīnām un rezerves detaļām.

Benjamina Netanjahu paziņojumi par teritoriju aneksiju

Kad pēc aprīlī notikušajām Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanām premjerministram un nacionālkonservatīvās partijas "Likud" līderim Benjaminam Netanjahu tā arī neizdevās izveidot valdības koalīciju, 29. maijā Knesets nobalsoja par pašatlaišanu un ārkārtas vēlēšanām. Šīs vēlēšanas notiks nākamotrdien, 17. septembrī. Spriežot pēc aptauju rezultātiem, nozīmīgas izmaiņas parlamenta sastāvā nav gaidāmas: tāpat kā līdz šim tālu priekšā pārējiem ir divi līderi – nacionālkonservatīvā "Likud" un liberāli centriskā "Kahol Lavan" jeb „Zili baltais”, kuru nespēja vienoties izrādījās liktenīga iepriekšējam parlamenta sastāvam. Viens no klupšanas akmeņiem ir Benjamina Netanjahu personība, ciktāl "Kahol Lavan" programmā nozīmīga vieta ierādīta antikorupcijas politikai, savukārt Netanjahu ir potenciāls apsūdzētais divās korupcijas lietās, kuras šobrīd izskata Izraēlas ģenerālprokuratūra, un vēl vienā, kuru vēl izmeklē policija. Iespējams, spraigā priekšvēlēšanu situācija pamudinājusi "Likud" līderi otrdien nākt klajā ar paziņojumu par teritoriālas aneksijas plāniem Izraēlas okupētajā Jordānas upes rietumkrastā. Saskaņā ar 1947. gada ANO plānu, Jordānas rietumkrastam bija jākļūst par Palestīnas arābu valsts daļu, taču šis plāns, kā zināms, tā arī neīstenojās. Rietumkrastu vispirms anektēja Jordānija, bet 1967. gadā Sešu dienu kara rezultātā okupēja Izraēla. Starptautiskā sabiedrība joprojām uzskata Rietumkrastu, tai skatā Austrumjeruzalemi, par okupētu potenciālās palestīniešu valsts teritoriju, savukārt Izraēla to uzlūko kā strīdus teritoriju, kuras liktenis būtu jāizlemj sarunās. Daudzviet šajā teritorijā pagājušajos 52 gados izveidojušās ebreju apmetnes, un

pilnīgas vai daļējas Rietumkrasta aneksijas tēma arī agrāk bijusi aktuāla Izraēlas politiskajā dienaskārtībā. Tomēr Netanjahu uzstāšanās, solot gadījumā, ja kļūs par premjerministru, anektēt konkrētu Rietumkrasta daļu – Jordānas upes ieleju – ir kas jauns. Tā kā Jordāna ir robežupe starp Izraēlas okupēto Rietumkrastu un

kaimiņvalsti Jordāniju, šāda aneksija padarītu Rietumkrasta palestīniešu zemes par pilnīgi Izraēlas ielenktu teritoriju. Benjamina Netanjahu paziņojums jau izpelnījies asu ANO ģenerālsekretāra Antonio Gutjerresa un Kneseta arābu frakcijas līdera Ajmana Udā nosodījumu. Kā norādījis Gutjerress, šāds Izraēlas solis būtu graujošs trieciens Tuvo Austrumu miera procesam un starptautiskajām tiesībām neatbilstošs. Netenjahu kritizējuši arī viņa politiskie konkurenti no citām ebreju partijām, saucot viņa izteikumus par tukšiem priekšvēlēšanu solījumiem. Netiešu atbalstu Netanjahu gan paudusi Savienoto Valstu administrācija, norādot, ka Jordānas ielejas aneksija nebūtu šķērslis miera procesam. Neilgi pēc Kneseta vēlēšanām Savienotajām Valstī paredzēts nākt klajā ar jaunām miera iniciatīvām.

Divas puslodes: Eiropas Komisijas jaunais sastāvs, Eiropas Savienības un ASV attiecības un norises Izraēlā

Izskatās, ka kārtējo reizi tiks atlikts breksits. Vakar Londonā plosījās kārtējās politiskās kaislības, kurās visvairāk nācās zaudēt premjerministram Borisam Džonsonam. Parlaments viņam liedza tiesības īstenot bezvienošanās breksitu oktobra beigās, arī ārkārtas parlamenta vēlēšanu Lielbritānijā nebūs vismaz 15.oktobrī.

Ukrainā liela interese īstenot gūstekņu apmaiņu starp Ukrainu un Krieviju. Gatavošanās tai ir apaugusi ar daudz baumām, tomēr cerības uz apmaiņu ir. Un šī varētu būt cerība ukraiņu režisoram Sencovam tikt brīvībā.

Pretrunīgi vērtētas ziņas nāk no Afganistānas. ASV esot vienojušās ar kustību “Taliban”, ka tā savā kontrolētajā teritorijā neļaus darboties teroristiem, savukārt amerikāņi pakāpeniski izvedīs savus spēkus no Afganistānas. Daudzi raizējas, ka šāda vienošanās nesīs nevis mieru, bet jaunus satricinājumus.

Notikumus pasaulē komentē Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Rinalds Gulbis.

Nenotikusī gūstekņu apmaiņa starp Krieviju un Ukrainu

29. augustā uz savu pirmo sēdi sanāca jūlijā ievēlētais Ukrainas parlaments – Augstākā Rada. Kā zināms, jaunajā likumdevēju sastāvā absolūts vairākums ir prezidenta Volodimira Zelenska partijai „Tautas kalps”, un daudzi pauž bažas, ka parlaments tagad kļuvis par prezidenta un viņa administrācijas „likumu drukājamo mašīnu”.

Burtiski dažu stundu laikā tika pieņemts priekšvēlēšanu laikā solītais likums par deputātu imunitātes atcelšanu, kā arī apstiprināts jaunais ministru kabineta sastāvs un iecelts jauns Ukrainas ģenerālprokurors. Tieši viņam – ģenerālprokuroram Ruslanam Rjabošapkam – piekrita izšķirošā loma ažiotāžā, kas 30. augustā izvērtās Kijevā, kad Rjabošapka savā Twitter kontā pārpublicēja nu jau bijušās deputāta palīdzes Annas Islamovas paziņojumu. Islamova vēstīja, ka notikusi gūstekņu apmaiņa starp Ukrainu un Krieviju, un lidmašīna ar Krievijā notiesāto kinorežisoru Oļegu Sencovu, pagājušā gada novembrī sagūstītajiem Ukrainas jūrniekiem un vairākiem citiem gūstekņiem jau drīz nolaidīšoties Kijevā.

Vairāki simti žurnālistu steidzās uz abām Ukrainas galvaspilsētas lidostām, taču gaidītais reiss tā arī neieradās. Dienas laikā Ukrainas Drošības dienests un Prezidenta administrācija izplatīja oficiālus paziņojumus par minētās informācijas nepamatotību, pēc tam minētie ieraksti pazuda kā no Rjabošapkas, tā no Islamovas Twitter kontiem.

Kā zināms, sarunas par gūstekņu apmaiņu starp Krieviju un Ukrainu tiešām notiek, taču nekādi konkrēti rezultāti pagaidām nav panākti. Ir skaidrs, ka šāda apmaiņa būtu milzīgs ieguvums prezidentam Zelenskim, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka tā notiks tad un ar tādiem noteikumiem, kādus vēlēsies Krievijas vadonis Vladimirs Putins. Medijos tiek plaši apspriestas sociālajos tīklos izplatītas baumas, ka Krievija pieprasot apmaiņas procesa ietvaros izdot tai Vladimiru Cemahu – Austrumukrainas separātistu kaujinieku, kurš komandēja t.s. „Doņeckas tautas republikas” pretgaisa aizsardzības spēkus 2014. gada vasarā, kad virs Donbasa tika notriekta “Malaysia Airlines” pasažieru lidmašīna, nogalinot 298 cilvēkus. Cemahs, kuru šī gada jūnijā Donbasā sagūstīja Ukrainas drošības spēki, varētu būt ļoti nozīmīgs liecinieks tiesas procesā, kuru paredzēts uzsākt nākamā gada martā Hāgas Apgabaltiesā Nīderlandē. Viņš ir Ukrainas pilsonis, līdz ar to viņa izdošanai Krievijai nav juridiska pamata.

Paziņojumi un realitāte Afganistānas miera procesā

1. septembrī Zalmajs Halilzads, Savienoto Valstu īpašais pārstāvis miera sarunās ar kustību “Taliban”, savā Twitter kontā publicēja optimistisku ziņu, ka viens solis šķirot sarunu procesu no vienošanās, kas (citējot) „mazinās vardarbību un pavērs durvis afgāņiem, lai tie sēstos pie viena galda un vienotos par cienīgu un noturīgu mieru un vienotu, suverēnu Afganistānu, kas neapdraud Savienotās Valstis, to sabiedrotos, nedz arī kādu citu valsti”.

Sarunu priekšmets ir apmēram 14 500 amerikāņu karavīru izvešana no Afganistānas apmaiņā pret “Taliban” garantiju, ka tas neīstenos un neatbalstīs pret citām valstīm vērstu darbību no Afganistānas teritorijas. Radikālā islāma kustība Taliban sagrāba lielāko daļu Afganistānas teritorijas 1996. gadā, nodibinot šeit fundamentāli islāmisko Afganistānas emirātu. Šo periodu izbeidza Savienoto Valstu vadītās koalīcijas invāzija 2001. gadā, taču pilnīgi izspiest talibus no Afganistānas tā arī neizdevās. Vēl vairāk – pēdējos gados viņi tikai palielinājuši savu ietekmi, šobrīd stabili kontrolējot 14,5% valsts teritorijas. NATO spēku atbalstītās prezidenta Ašrafa Gàni valdības stabilā kontrolē tikām ir ne vairāk kā 57%. Dienu pirms Halilzads nāca klajā ar savu tvītu, talibi, demonstrējot spēku, uz vairākām stundām ieņēma nozīmīgo Kundūzas pilsētu valsts ziemeļos. Pašreizējo Savienoto Valstu pieeju miera sarunām jau kritizējuši deviņi kādreizējie Savienot Valstu vēstnieki Afganistānā, norādot, ka sasteigta amerikāņu spēku atvilkšana, kas diezgan neizbēgami nozīmētu arī pārējo NATO spēku aiziešanu, draud ar jaunu pilsoņkara uzliesmojumu. Sarunu procesā līdz šim nav piedalījusies Afganistānas valdība, kuru talibi uzskata par ārvalstu okupācijas spēku marionešu režīmu.

Nav nekādas garantijas, ka vispār “Taliban” būs gatavs sarunām ar Kabulas valdību un nemēģinās atgūt pozīcijas bruņotā ceļā. Nav arī zināms, vai dialogam ar “Taliban” būtu gatavi visi tie spēki, kas šobrīd atbalsta prezidentu Gàni, un cik lielā mērā “Taliban” līderi kontrolē dažādas frakcijas kustības iekšienē. Katrā ziņā talibu atgriešanās Afganistānas oficiālajā varas spektrā nesola neko labu sabiedrības grupām, kuru tiesības un brīvības apdraud fundamentālais islāms, pirmām kārtām – afgāņu sievietēm. Tas viss draud no jauna iegrūst Afganistānu, kur karadarbība nerimst kopš padomju invāzijas 1979. gadā, jaunā vardarbības eskalācijā. Tas nozīmētu jaunas bēgļu plūsmas, arī lielākas iespējas šeit izvērsties dažādām islāma teroristu grupām, un, domājams, arī narkotiku ražotājiem.

Mistera Džonsona trīskāršā sakāve

Vēl pagājušās nedēļas beigās šur tur tīmekļa plašumos varēja atrast teju jūsmīgus komentārus par britu premjera Borisa Džonsona izlēmību un politisko veiklību, aizsūtot Parlamentu ilgstošās brīvdienās, kas, tādējādi, krietni mazina likumdevēju iespējas ietekmēt breksita procesu. Šāda „droša aizmugure” Londonā premjeram varētu būt trumpis sarunās ar Eiropas Savienību, tomēr izkaulējot sev vēlamākus izstāšanās noteikumus. Tomēr mistera Džonsona veiksme izrādījās iluzora, kad Parlaments šonedēļ sanāca savam pēdējam darba cēlienam pirms paredzētā pārtraukuma.

Pirmais nepatīkamais pārsteigums nāca otrdien, kad viens no Konservatīvās partijas deputātiem Filips Lī pārgāja opozīcijas rindās, pievienojoties liberāldemokrātu frakcijai. Ar šo vienu „pārbēdzēju” ir diezgan, lai valdībai vairs nebūtu vairākuma Parlamenta Apakšpalātā. Tas gan nenozīmē automātisku valdības krišanu, tomēr faktiski tas ir tikai laika jautājums. Līdz ar to tikai loģisks bija Parlamenta otrdienas lēmums pārņemt savā kontrolē darba dienaskārtību, kuru parasti nosaka valdība. Nelīdzēja premjera draudi izslēgt no Konservatīvās partijas tos, kuri balsos par šo lēmumu – 21 t.s. dumpinieks nostājās opozīcijas pusē, šķiroties no toriju partijas biedra kartēm.

Sakāvju sērija turpinājās trešdien, kad Apakšnams pieņēma likumprojektu, kas liek valdībai saņemt Parlamenta apstiprinājumu izstāšanās līgumam, ja tāds tiktu panākts, vai bezvienošanās breksitam, ja vienošanās nebūtu. Ja likumdevēju akcepts netiktu saņemts līdz 19. oktobrim, premjera pienākums būtu vērsties pie Eiropas Savienības ar lūgumu pagarināt izstāšanās termiņu līdz 2020. gada 31. janvārim. Tagad likumprojekts nonācis Lordu palātā, kura jau pēc pusnakts panākusi vienošanos, ka izskatīs to līdz piektdienas vakaram.

Vakar vakarā Boriss Džonsons īstenoja vēl vienu piedraudējumu – rosināt ārkārtas vēlēšanas 15. oktobrī. Tomēr šādam lēmumam vajadzīgas divas trešdaļas deputātu balsu, kas, kā jau bija sagaidāms, netika savāktas. Vispārējā opozīcijas nostāja ir: ārkārtas vēlēšanas būs, bet ne tagad. Lai arī opozīcija visnotaļ būtu gatava šīm vēlēšanām, parlamentāriešiem trūkt pārliecības, ka misteram Džonsonam nav padomā kādas manipulācijas, lai paildzinātu priekšvēlēšanu kampaņu un tās laikā īstenotu bezvienošanās breksitu.

Ārpolitikas aktualitātes: Brexit un britu parlamenta darbs, nenotikusī gūstekņu apmaiņa starp Krieviju un Ukrainu, paziņojumi un realitāte Afganistānas miera procesā.

Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis.

Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību

Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas.

 

G7 samits

Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā.  

 

Itālijas valdības krīze

Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko partiju. Redzot šo attīstību, Salvini uzsāka politiskus manevrus, solot atjaunot koalīciju, ja Konti premjera amatā nomainītu „Pieczvaigžņu kustības” priekšsēdētājs Luidži di Maijo, taču pēdējais neizrādījās šādi uzpērkams. Tad nu „Līgas” vadonim šobrīd atliek vienīgi pravietot, ka itāliešu tauta celšoties sodīt savus principus nodevušo „Pieczvaigžņu kustību” un demokrātus, kuri raujoties pie varas „pret tautas gribu”. Te gan jāpiebilst, ka „Līgas” frakcija parlamentā nav neko daudz lielāka kā Demokrātiskajai partijai. Demokrātiem, kas pārstāv klasiski sociāldemokrātisko ievirzi, ir diezgan daudz saskares punktu ar „Pieczvaigžņu kustību” vides aizsardzības jautājumos, un arī partiju sociālās programmas varētu būt salāgojamas. Vakar abas partijas vienojās par koalīcijas izveidi un šodien savu mandātu Džuzepes Kontes otrās valdības veidošanai deva arī Itālijas prezidents Serdžio Matarella.

Jāpiebilst, ka jauno valdību gaida nopietns pārbaudījums, apstiprinot nākamā gada budžetu, kuru Eiropas Savienība vēlas redzēt sabalansētāku nekā līdz šim.

Divas puslodes: Lielbritānijas premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību. G7 samita problēmas. Itālijas valdības krīze.

Studijā notikumus komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla - Rozentāle.

Trampa piedāvājums Dānijai

Vēsturiski teritoriju iegūšana pirkšanas ceļā bijusi visai bieža parādība. Reizumis kompensācija tika izmaksāta arī par karā zaudētu provinci – kā gadījumā ar Krievijas iekarojumiem Lielā Ziemeļu kara laikā, par kuriem zaudētajai Zviedrijai tika izmaksāti divi miljoni sudraba dālderu. Gana daudz ir arī precedentu, kad darījums noticis, pusēm labprātīgi vienojoties. Šādi savu teritoriju vairākkārt nozīmīgi paplašinājušas Amerikas Savienotās Valstis, atpērkot Ziemeļamerikas teritorijas no Eiropas koloniālajām nācijām. 1803. gadā prezidenta Tomasa Džefersona administrācija vienojās ar Napoleona Franciju, par 15 miljoniem zelta dolāru atpērkot Luiziānu – vairāk nekā 2 miljonus kvadrātkilometru Ziemeļamerikas vidienē. Ne mazāk spilgta ir Aļaskas iegāde no Krievijas impērijas 1867. gadā – vairāk nekā pusotrs miljons kvadrātkilometru par 7,2 miljoniem dolāru. Protams, mūsdienu vērtībā pārrēķinātas, šīs pirkuma summas sniedzas simtos miljardu, taču tie vienalga ir izcili izdevīgi pirkumi, kas praktiski vienmēr skaidrojami ar to, ka pārdevējai pusei attiecīgajā vēstures momentā trūcis resursu zināmās teritorijas attīstīšanai un aizsardzībai. Lielā mērā tas attiecās uz Dāņu Vestindiju – Dānijai piederējušo Virdžīnu arhipelāga daļu, kuru tā pārdeva Savienotajām Valstīm 1917. gadā. Laikam jau spilgtie piemēri no Savienoto Valstu teritoriālās ekspansijas vēstures iedvesmojuši prezidentu Donaldu Trampu idejai, ka Dānija tagad varētu pārdot amerikāņiem Grenlandi. Mūsdienu starptautiskās politikas kontekstā šāds pieņēmums ir visai odiozs, un visdrīzāk tiktu uztverts kā kārtējie Trampa tvitera pekstiņi, ja vien prezidents nebūtu atcēlis drīzumā plānoto vizīti Kopenhāgenā, pamatojot to ar Dānijas nevēlēšanos apspriest šo „andeli”. Dānijas valdība paudusi neizpratni, savukārt dāņu sabiedrībā Savienoto Valstu līdera rīcība un izteikumi izraisījuši aizvainojumu. Kā aizrādījusi Dānijas premjerministre Mēte Frederiksena, Grenlande nav nekāds tirgošanās objekts – tā ir autonoma Dānijas sastāvdaļa ar savām pašnoteikšanās tiesībām.

 

Globālās recesijas ēnā

Arvien biežāk pasaules presē izskan viedokļi par globālajai ekonomikai draudošu jaunu recesijas vilni. Pirms nedēļas biedējošas pazīmes parādījās vērtspapīru tirgū, kad pirmo reizi desmit gados Savienoto Valstu īstermiņa obligāciju ieņēmumu likme pārsniedza ilgtermiņa obligāciju likmi. Tas nozīmē, ka investori pastiprināti iegulda ilgtermiņa obligācijās, kas ir diezgan droša tuvas ekonomikas lejupslīdes pazīme. Tiesa, nav prognozējams, kad šī lejupslīde varētu iestāties – tas varot notikt kā pēc pāris mēnešiem, tā pēc pāris gadiem. Arī agrāk nereti prognozēs minēts 2020. gads. Par iespējamās recesijas cēloņiem praktiski visi analītiķi ir vienisprātis: galvenais globālo ekonomiku bremzējošais faktors ir Savienoto Valstu izvērstais tirdzniecības karš pret Ķīnu, kas draud ar izaugsmes apsīkumu abās lielākajās planētas ekonomikās. Ekonomikas izaugsme Ķīnā pēdējā ceturksnī bijusi lēnākā 17 gadu laikā. Biedinoši signāli pienāk arī no Eiropas Savienības. Arvien ticamāks kļūst bezvienošanās Breksita scenārijs, kas būtu trieciens pirmām kārtām britu ekonomikai, un Lielbritānijas jau otro ceturksni piedzīvo ekonomikas lejupslīdi. Pēdējos mēnešos šī tendence iezīmējusies arī Vācijā, kuras ekonomika lielā mērā atkarīga no eksporta uz Ķīnu un Savienotajām Valstīm. Īpašas bažas izraisa Itālija, trešā lielākā Eiropas ekonomika, kuras parādi par trešdaļu pārsniedz iekšzemes kopprodukta apjomu, produktivitāte ir nepietiekama, ir liels jaunatnes bezdarbs. Parādu ziņā bažas rada arī Spānija un Portugāle; recesijas pazīmes vērojamas arī Meksikā un Brazīlijā. Analītiķi ir vienisprātis, ka situāciju varētu labot Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskās pretstāves izbeigšana, taču šaubās, vai prezidents Tramps, kurš nule uzsāk savu pārvēlēšanas kampaņu, būs gatavs nokāpt no šī savas politikas jājamzirdziņa.

 

Baltijas ceļa politiskais mantojums

Baltijas ceļa akcijas ideja esot radusies vienam no toreizējās Igaunijas Tautas frontes līderiem Edgaram Savisāram. To ātri uztvēruši arī Rīgā un Viļņā, un 1989. gada 23. augustā, Hitlera-Staļina pakta piecdesmitajā gadadienā, cilvēku ķēde savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas. Ziņas par dalībnieku skaitu nav precīzas, taču lēš, ka akcijā varētu būt piedalījušies pat 2 miljoni baltiešu. Tā bija pasaules mērogā nepieredzēta akcija, kura radīja tūlītēju rezonansi pasaulē, pievēršot uzmanību Baltijas neatkarības kustībai un apliecinot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu nepārprotamo vēlmi pēc neatkarības. Pasaules līderi, kā Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Vācijas kanclers Helmuts Kols, pauda atbalstu un aicināja PSRS vadību rast mierīgus risinājumus. Savukārt Kremlis reaģēja ar Padomju kompartijas centrālkomitejas paziņojumu, kurā akcija tika nodēvēta par „nacionālistiskas histērijas izpausmi”. Bija skaidrs, ka vienoties ar Baltijas tautas kustībām par kādu „apcirptas” suverenitātes variantu neizdosies, un paturēt padomju varas sfērā tās varētu tikai ar bruņotu spēku un apspiešanas akcijām. Kā zināms, turpmākajos mēnešos šādi līdzekļi tika lietoti arvien biežāk,  tomēr diezgan neizlēmīgi. Iniciatīva joprojām palika neatkarības kustību rokās, kuras, pēc Baltijas ceļa apzinājušās savu spēku, konsekventi turpināja valstiskuma atjaunošanas politiku. Nevardarbīgās pretošanās taktika arvien pilnveidojās, 1991. gada janvāra barikāžu laikā pierādot savu efektivitāti konfrontācijā ar lielvalsts militāro mašīnu. Jādomā, sava ietekme Baltijas ceļam bija arī uz procesiem Austrumeiropā, kur dažus mēnešus vēlāk krita Berlīnes mūris. Šodien Baltijas ceļa vēsturiskā nozīme atzīta globālā mērogā, iekļaujot to UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Vairākkārt pagājušajās trīs desmitgadēs bijuši mēģinājumi īstenot līdzīgas nevardarbīgās pretošanās akcijas, piesaucot Baltijas ceļu kā iedvesmas avotu. 2013. gada 11. septembrī tā dēvētajā Katalonijas ceļā rokās sadevās vairāk nekā pusotrs miljons Katalonijas neatkarības atbalstītāju. Visjaunākais piemērs ir iniciatīva, kas nule kā izpaudusies Honkongā, kur jau kopš marta turpinās protesti pret demokrātijas ierobežošanu. Akcijas iniciatori aicinājuši hongkongiešus 23. augustā – Baltijas ceļa 30. gadadienā – veidot cilvēku ķēdes trīs galvenajās pilsētas maģistrālēs.

"Baltijas ceļa ietekme pasaulē. Tramps vēlas pirkt Grenlandi. Globālā recesija," - temati, par kuriem runājam šajā raidījumā.

Demonstrācija, kas pagājušajā sestdienā notika Maskavā, bija daudzskaitlīgākā kopš jūlija vidus, kad Krievijas galvaspilsētā sāka vērsties plašumā protestu kustība pret varas manipulācijām galvaspilsētas domes vēlēšanu procesā. Prezidenta priekšvēlēšanas satricina Argentīnas ekonomiku. Kirgizstāna piesaistīja pasaules mediju uzmanību, kad valsts drošības spēki ieradās arestēt bijušo prezidentu Almazbeku Atambajevu viņa rezidencē Koitašas ciemā galvaspilsētas Biškekas pievārtē.

Par notikumiem pasaulē raidījumā Divas puslodes diskutē Rīgas Stradiņa Universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks.

Protesti Maskavā

Demonstrācija, kas pagājušajā sestdienā notika Maskavā, bija daudzskaitlīgākā kopš jūlija vidus, kad Krievijas galvaspilsētā sāka vērsties plašumā protestu kustība pret varas manipulācijām galvaspilsētas domes vēlēšanu procesā. Varas iestādes apgalvo, ka protestos piedalījušies apmēram 20 000, taču neatkarīgi avoti min 50 un pat 60 000 dalībnieku. Tas nozīmē, ka šī demonstrācija ir lielākā, kāda Maskavā pieredzēta kopš plašajām protesta akcijām, kas risinājās no 2011. gada decembra līdz 2013. gada vidum.

Toreiz akciju dalībnieki Maskavā un arī citās Krievijas pilsētās protestēja vispirms pret Krievijas Valsts Domes vēlēšanu apšaubāmajiem rezultātiem, vēlāk arī pret Vladimira Putina atgriešanos Krievijas prezidenta amatā. Tagad, kā zināms, protestus izraisījusi varas rīcība, liedzot opozīcijas kandidātiem dalību Maskavas Pilsētas domes vēlēšanās.

Lai gan galvaspilsētas dome ir politiski visai maznozīmīga institūcija, kas nodarbojas ar 12 miljonus lielās pilsētas apsaimniekošanu, varas nomenklatūra ar pārsteidzošu konsekvenci atsijāja no dalības vēlēšanās visus opozīcijas kandidātus, diskvalificējot daļu no kandidēšanai nepieciešamajiem atbalstītāju parakstiem. Tas izraisīja sākumā mazskaitlīgus, vēlāk jau lielākus protestus, pret kuriem tika raidīti lieli, vārda tiešā nozīmē līdz zobiem ekipēti un paņēmienos neizvēlīgi policijas, Krievijas nacionālās gvardes un OMON vienību spēki. 27. jūlija nesaskaņotās protesta akcijas laikā tika aizturēti gandrīz 1300 cilvēki, daudzi tika sisti ar stekiem un citādi iekaustīti. Pret četrpadsmit personām ierosinātas krimināllietas par piedalīšanos masu nekārtībās ar iespējamo soda mēru līdz astoņiem gadiem ieslodzījumā, bet opozīcijas kandidātes Ļubovas Soboļas palīgs Aleksejs Miņailo apsūdzēts arī par nekārtību organizēšanu, par ko var saņemt pat 15 gadus aiz restēm. Apsūdzības izraisījušās darbības ir, cita starpā, sviešana policistam ar papīra glāzi vai mēģinājums pacelt policista sejas aizsegu.

Neskatoties uz šo cītīgo varas mehānismu darbināšanu, protesti pagaidām vēršas plašumā. Atšķirībā no piecus gadus senas pagātnes, tajos daudz pamanāmākas ir pašorganizējušās pilsoniskās sabiedrības izpausmes – pastāvīga informācijas aprite sociālajos tīklos, brīvprātīgi juristi, kas bez atlīdzības piedāvā atbalstu aizturētajiem. Pēdējā nedēļā parādījušās arī tādas jaunas tendences kā atbalsta piketi citās Krievijas pilsētās un populāru popmūziķu iesaistīšanās protestos.

Prezidenta priekšvēlēšanas satricina Argentīnas ekonomiku

Pastāvošā prezidenta priekšvēlēšanu sistēma Argentīnā tika ieviesta 2009. gadā ar nolūku atsijāt no vēlēšanu procesa marginālus kandidātus. Lai turpinātu cīņu par prezidenta posteni, kandidātam priekšvēlēšanās jāsaņem vismaz 1,5% vēlētāju atbalsts, un līdz ar to priekšvēlēšanas ir arī visai ticams indikators potenciālajiem vēlēšanu rezultātiem.

Svētdien notikušajās priekšvēlēšanās pašreizējais Argentīnas prezidents, labēji centriskās partijas „Republikāniskais piedāvājums” vadītājs Maurisio Makri nepārprotami zaudēja savam konkurentam, Justiciālistu partijas pārstāvim Alberto Fernandesam. Justiciālisti pārstāv Argentīnas tradicionālo politisko virzienu – peronismu. Šī kustība, kas savu nosaukumu mantojusi no 20. gs. argentīniešu politiķa Huana Domingo Perona vārda, ietver visai plašu politisko ieviržu spektru ar diezgan izteiktām populisma tendencēm. Justiciālistu partija savā platformā akcentē peronismam raksturīgo sociālā taisnīguma motīvu, un Fernandesa uzvara 27. oktobrī paredzētajās vēlēšanās visdrīzāk nozīmēs prezidenta Makri īstenotās taupības politikas pārskatīšanu.

Valūtas un akciju tirgi reaģējuši negaidīti strauji. Argentīnas pirktāko akciju indekss pirmdien dažās stundās zaudēja vairāk nekā 30% vērtības. Tādu pašu kritumu piedzīvoja arī Argentīnas peso kurss pret ASV dolāru, pēc valdības aktīvas valūtas intervences gan atgūstot apmēram 15%.

Notikumi Kirgizstānā

Kirgizstāna piesaistīja pasaules mediju uzmanību pagājušajā nedēļā, kad valsts drošības spēki ieradās arestēt bijušo prezidentu Almazbeku Atambajevu viņa rezidencē Koitašas ciemā galvaspilsētas Biškekas pievārtē. Drošībnieku vienību sagaidīja eksprezidenta atbalstītāju pūlis un bruņota apsardze, izcēlās apšaude, kurā tika ievainoti 36 cilvēki, tai skaitā 15 varas pārstāvji, bet viens drošības spēku kareivis zaudēja dzīvību.

Aizturēšana tobrīd nenotika, un tikai nākamajā dienā, kad Koitašā tika atslēgta elektrība un sakari, eksprezidents Atambajevs padevās varas pārstāvjiem. Viņš ir pirmais neatkarīgās Kirgizstānas prezidents, kurš gan stājās amatā, gan to pameta demokrātisku vēlēšanu rezultātā.

Kopš neatkarības iegūšanas 1991. gadā Kirgizstāna, līdzīgi kā citas bijušās padomju Vidusāzijas republikas, veidojās par autoritāru režīmu, taču valsts līderis Askars Akajevs tika gāzts t.s. Tulpju revolūcijā 2005. gadā. Viņa varas mantinieks Kurmanbeks Bakijevs sabija amatā līdz 2010. gadam, kad pēc nepārprotami manipulētām vēlēšanām zaudēja varu vēl vienā revolūcijā 2010. gada aprīlī. Sekoja vairāk nekā gadu ilgs nestabilitātes un iekšēju sadursmju periods, pēc kura, uzvarējis 2011. gada vēlēšanās, prezidenta krēslu ieguva Almazbeks Atambajevs. Tā kā pēc pēdējās revolūcijas izmainītā konstitūcija paredz prezidentam tikai vienu sešus gadus ilgu varas termiņu, 2017. gada vēlēšanās Atambajevs nepiedalījās, nododot varu sekotājam – savam partijas biedram, līdz tam premjerministram Soronbajam Žeenbekovam. Tomēr jau drīz pēc vēlēšanām abu līdzgaitnieku attiecības sabojājās, jaunajam prezidentam vainojot savu agrāko mentoru centienos regulēt politiskos procesus.

Jūnija beigās Kirgizstānas parlaments atņēma eksprezidentam Atambajevam tiesisko imunitāti, vainojot koruptīvās darbībās viņa varas periodā. Otrdien Biškekā notikušajā preses konferencē Kirgizstānas drošības dienesta vadītājs Oruzbeks Opumbajevs paziņojis, ka eksprezidents plānojis valsts apvērsumu, savukārt prokuratūras izmeklēšanas daļas vadītājs norādījis, ka bijušajam valsts galvam tikšot izvirzītas apsūdzības vardarbībā pret valsts amatpersonām, nekārtību organizēšanā un mēģinājumā organizēt slepkavību.

Demonstrācija, kas pagājušajā sestdienā notika Maskavā, bija daudzskaitlīgākā kopš jūlija vidus, kad Krievijas galvaspilsētā sāka vērsties plašumā protestu kustība pret varas manipulācijām galvaspilsētas domes vēlēšanu procesā. Prezidenta priekšvēlēšanas satricina Argentīnas ekonomiku. Kirgizstāna piesaistīja pasaules mediju uzmanību, kad valsts drošības spēki ieradās arestēt bijušo prezidentu Almazbeku Atambajevu viņa rezidencē Koitašas ciemā galvaspilsētas Biškekas pievārtē.