Divas puslodes

Jaunais EP sasaukums un ES līderi, G-20 - finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupas tikšanās Japānā, Osakā, Grieķijas vēlēšanas svētdien. Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespontente Ella Semjonova.

Grieķijas vēlēšanas

7. jūlijā Grieķijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai ārkārtas vēlēšanās ievēlētu 300 vienpalātas parlamenta deputātus. Precīzāk – tiešās un proporcionālās vēlēšanās tiks ievēlēti 250 deputāti, savukārt atlikušās 50 mandātus saņems papildus visvairāk vietu ieguvušais politiskais spēks. Iepriekšējā vēlēšanu reizē 2015. gada septembrī šis uzvarētājs bija Radikāli kreisā koalīcija jeb „Siriza”, tomēr arī ar papildus iegūtajiem 50 mandātiem tai pietrūka divu vietu līdz absolūtajam vairākumam. Tā nu, lai izveidotu valdību premjera Alekša Cipra valdību, radikāli kreisajiem nācās veidot koalīciju ar nacionālradikāli populistisko partiju „Neatkarīgie grieķi”, maksājot par to ar vairāku ministru vietnieku portfeļiem. Kaut arī tobrīd – Grieķijai finansiāli joprojām smagā situācijā – „Siriza” baudīja pietiekamu vēlētāju atbalstu, jau drīz pēc vēlēšanām atbalsts tai sāka kristies, un kopš 2016. gada sākuma visās vēlētāju aptaujās to konsekventi un nozīmīgi apsteidz tradicionālais konkurents – liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija”, kuras priekšgalā tobrīd nostājās jauns un enerģisks līderis – bijušais baņķieris Kirjaks Micotakis. Tagad viņš pārliecinoši vada šo spēku pretim svētdienas vēlēšanām, solot grieķiem ekonomikas atdzīvināšanu ar reformām un investīcijām labvēlīgāku politiku, noziedzības apkarošanu, pielaidīgāku budžeta noteikumu panākšanu no Eiropas Komisijas starptautiskajām aizdevējorganizācijām. Tiek lēsts, ka „Jaunā demokrātija” pat varētu kļūt par pirmo spēku apmēram desmit gadu laikā, kas iegūst absolūto vairākumu parlamentā.

 

G20 samits Osakā

G20 jeb „Divdesmitnieka grupa” dibināta 1999. gadā ar sākotnējo mērķi veicināt pasaules finanšu stabilitāti, un sākotnēji darbojās kā valstu finanšu ministru un centrālo banku prezidentu forums. Grupu veido 19 ekonomiski ietekmīgākās pasaules valstis un Eiropas Savienība, kuru organizācijā pārstāv Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas vadītāji. Jaunu attīstību organizācijai deva globālā finanšu krīze, kas aktualizēja vairāku ekonomiski nozīmīgu valstu ciešāku iekļaušanu globālajā dialogā. Dalībvalstu pārstāvniecības statuss tika paaugstināts līdz valdības vadītāju līmenim, kopš 2008. gada notiek ikgadējie G20 samiti. Šobrīd G20 valstis aptver apmēram 90% no pasaules kopprodukta un apmēram 2/3 planētas iedzīvotāju skaita.

Šī gada G20 samits risinājās 28. un 29. jūnijā Japānas pilsētā Osakā. Tā noslēguma deklarācija postulē dalībvalstu uzticību, citējot, „brīvas, godīgas, nediskriminējošas, caurskatāmas, prognozējamas un stabilas tirdzniecības un investīciju vides” principiem. Tāpat tiek deklarēta gatavība risināt klimata pārmaiņu, piesārņojuma un citas vides kvalitātes problēmas. Tomēr pozitīvo deklarāciju fonā nepatīkami vīd konkrētās pretrunas, kuru galvenais avots šībrīža globālajā ekonomikā ir pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas īstenotā protekcionisma politika un savrupā pieeja ekoloģijas jautājumiem. Galvenā samita tēma nenoliedzami bija ekonomisko attiecību saspīlējums starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu – planētas pirmās un otrās lielāko ekonomiku. Relatīvi labā ziņa samita noslēgumā bija tā, ka pašreizējā tarifu karā pagaidām nav gaidāma jauna eskalācija – sarunas turpinās, ASV negrasās ieviest jaunus tarifus. Pateicoties Eiropas līderu, sevišķi Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzstājībai, gala dokumentā paturēta atsauce uz Parīzes klimata vienošanos, gan pievienojot atrunu par Savienoto Valstu īpašo pieeju globālo vides problēmu risināšanai. Daudzu novērotāju uzmanība bija pievērsta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kura kontaktus ar pasaules līderiem neglābjami apzīmogo Krievijas agresīvā un avantūristiskā ārpolitika. Ja britu premjere Terēza Meja abu tikšanās laikā bija īsts saltuma iemiesojums, jau atkal atgādinot Krievijas līderim Skripaļu indēšanas skandālu, tad gluži citādi uzvedās Donalds Tramps, pārvērzdams jokā kādas žurnālistes piesaukto Krievijas iespējamo iejaukšanos Savienoto Valstu vēlēšanu procesā.

 

Eiroparlamenta sesija

Otrdien uz savu pirmo plenārsesiju Strasbūrā pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Pirmais deputātu uzdevums bija izraudzīties jauno parlamenta priekšsēdētāju. Pilnvaru termiņš ir divi ar pusi gadi, respektīvi – puse no parlamenta pilnvaru laika. Jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nostiprinājusies saspēle starp divām lielākajām Eiroparlamenta frakcijām – Tautas partiju un sociāldemokrātiem – nosaka, ka pirmajā ciklā šo amatu ieņem vienas lielākās frakcijas pārstāvis, otrajā – otras. Šāda kārtība, protams, nav pa prātam mazāko frakciju pārstāvjiem, kuru kandidāti priekšvēlēšanu debatēs tai veltīja kritiku. Tomēr tā kā abām minētajām frakcijām kopā Eiroparlamentā joprojām ir vairākums, shēma darbojās arī šoreiz, un parlamenta vadības stafeti no tautpartijieša, partijas Forza Italia pārstāvja Antonio Tajani pārņēma cits itālietis – sociāldemokrāts, Demokrātiskās partijas biedrs Dāvids Sassoli. Savulaik viens no prominentākajiem Itālijas televīzijas žurnālistiem - Sassoli pirms desmit gadiem uzsāka politiķa karjeru, tiekot ievēlēts Eiropas Parlamentā. Jāteic gan, tas notika tika ar otro piegājienu un visai nenozīmīgu pārsvaru – 345 no 667 balsīm. Taču galvenā intriga Eiropas Savienības politiku gaida pēc divām nedēļām, kad nākamajā sesijā parlamentam paredzēts balsot par Eiropas Komisijas prezidentu un Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietu un drošības jautājumos. Paralēli parlamenta plenārsesijai Strasbūrā, Briselē notika Eiropas Padomes samits ar mērķi izvirzīt kandidātus uz augstākajiem savienības amatiem. Rezultāts daudziem ir pārsteidzošs – Komisijas prezidenta amatam izvirzīta pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leijena, ārlietu un drošības virsvadītāja postenim – Spānijas ārlietu ministrs Žozeps Borejs. Līdz ar to savienības valstu līderi ignorējuši jau iedibināto vadošo kandidātu jeb Spitzenkandidaten izvirzīšanas procesu, kas paredz Komisijas prezidenta amatā ievēlēt tikai kādu no parlamenta frakciju iepriekš apstiprinātajiem pretendentiem. Tad nu lielais jautājums ir – vai parlaments piekāpsies. Līdz ar piesauktajiem diviem - Eiropadomes samits apstiprināja kandidātus vēl divu nozīmīgāko savienības institūciju vadībai: par Eiropas Centrālās bankas prezidenti paredzēts kļūt pašreizējai Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektorei Kristīnei Lagardai, savukārt par Eiropadomes prezidentu, kura ievēlēšanai nav vajadzīgs Eiroparlamenta akcepts, kļuvis līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels.

Jaunais EP sasaukums un ES līderi, G-20 - finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupas tikšanās Japānā, Osakā, Grieķijas vēlēšanas svētdien.

Gruzijā protestus izsaukusi Krievijas parlamentāriešu delegācijas vizīte, kuras laikā reliģiskiem un politiskiem jautājumiem veltītās sanāksmes vadību Gruzijas plenārsēžu zālē pārņēmis Krievijas Valsts domes delegācijas pārstāvis. Opozīcija sašutusi un aicināja pilsoņus iziet ielās.

Savukārt Čehijas galvaspilsētā Prāgā turpinās protesti pret premjerministru Andreju Babišu, pieprasot viņa demisiju demisiju.

Aplūkojam arī Indijas valsts politiku.

Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem analizē žurnālists Andis Sedlenieks.

Gruzijā protestus izsaukusi Krievijas parlamentāriešu delegācijas vizīte. Savukārt Čehijas galvaspilsētā Prāgā turpinās protesti pret premjerministru Andreju Babišu. Aplūkojam arī Indijas valsts politiku.

Arvien pieaug spriedze starp Savienotajām valstīm un Irānu. ASV uz Persijas līča reģionu nosūtījušas papildus karavīrus, vainojot Irānu Japānai un Norvēģijai piederošu tankkuģu spridzināšanā. Vai tiešām Persijas līcī var uzliesmot bruņots konflikts.

Ar milzīgām protesta akcijām pasaules uzmanību ir pievērsusi Honkonga. Pagājušās nedēļas nogalē ielās izgāja divi miljoni cilvēku, lai protestētu pret projektu ļaut  Ķīnai izdot aizdomās turamos. Kāpēc tas raisījis tādus protestus un ko mēs vispār zinām par Honkongā valdošo noskaņojumu.

21.jūnijā Baltkrievijā ierodas Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedjevs, lai runātu par Krievijas un Baltkrievijas padziļinātu integrāciju. Kādas ir ieceres atdzīvināt nīkuļojošo ideju par savienotas Krievijas un Baltkrievijas valsts izveidi, par ko abas puses ar līgumu vienojās jau pirms 20 gadiem.

Notikumus kopā ar raidījuma vadītājiem analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Rīgas Stradiņa universitātes studente Sintija Bērziņa.

Saspīlējums Omānas līcī

13. jūnijā Omānas līcī, uz dienvidiem no Hormuza šauruma, ar sprādzieniem tika bojāti divi tankkuģi, kas pieder norvēģu un japāņu kuģniecības kompānijām un kuģo ar Māršala salu un Panamas karogiem. Sprādziena rezultātā nelielas traumas guva viens japāņu kompānijai piederošā tankera apkalpes loceklis, taču abi kuģi palika uz ūdens un tika nogādāti Apvienoto Arābu Emirātu ostās.

Pēc visa spriežot, tas bijis profesionāli plānots un īstenots uzbrukums, kurā izmantotas kuģu korpusiem piestiprinātas mīnas. Spridzekļu jauda un novietojums izvēlēts tā, lai kuģi tiktu bojāti, bet netiktu nogremdēti, tā radot cilvēku upurus un plašu vides piesārņojumu. Tas vedina domāt, ka operāciju īstenojuši profesionāli militāristi. Savienoto Valstu administrācija valsts sekretāra Maika Pompeo personā nekavējās vainot notikušajā Irānu, kā pierādījumus izplatot no lidmašīnas uzņemtas fotogrāfijas un video, kuros redzams, kā vienam no tankeriem pietuvojies ātrgaitas kuteris un uz tā klāja esošie ļaudis glābšanas vestēs veic kādas manipulācijas.

Kā apgalvo ASV pārstāvji, tie ir Irānas Revolucionārās gvardes speciālo uzdevumu vienības karavīri, kuri noņem no tankkuģa sāniem tur piestiprinātu, bet neeksplodējušu spridzekli. Savienoto Valstu tūlītējā reakcija bija savu militāro spēku palielināšana reģionā ar vēl tūkstoti karavīru – papildus tiem 1500, kuri turp tika nosūtīti jau maijā, kad līdzīgu uzbrukumu piedzīvoja četri tankeri Apvienoto Arābu Emirātu teritoriālajos ūdeņos. Tikām Irāna noliegusi jebkādu saistību ar šo uzbrukumu, tomēr grūti iedomāties citu reģiona valsti, kurai būtu gan iespējas, gan motīvs tā īstenošanai.

Protesti Honkongā

1997. gadā Honkonga no britu aizjūras īpašuma kļuva par Ķīnas Tautas Republikas īpašo administratīvo rajonu ar savu neatkarīgu likumdošanu, tiesu varu, Pekinai tieši nepakļautām pārvaldes institūcijām, savu valūtu un no pārējās Ķīnas atšķirīgu ekonomisko sistēmu. Kopš šīs valstiskā statusa maiņas Honkongā vairākkārt notikuši plaši un ilgstoši protesti, kuru iemesls lielāko tiesu bijuši Pekinas mēģinājumi pakļaut autonomo teritoriju ciešākai kontrolei un mainīt tajā pastāvošo tiesisko kārtību.

Šāds motīvs izraisījis arī protestus, kuri sākās aprīļa beigās un ir izvērtušies par plašākajiem Honkongas vēsturē. Iemesls ir Honkongas Likumdošanas padomes – autonomijas parlamenta – virzītais likumprojekts, kas paredz iespēju izdot Ķīnai Honkongā arestētas personas. Likumprojekta iniciatori uzsver, ka tas domāts, lai izraidītu uz Ķīnu autonomijā nelegāli ieceļojušos, taču projekta pretinieki uzskata, ka likums ļaus izdot totalitārās varas tiesāšanai tās pretiniekus, kuri līdz šim Honkongā varēja justies salīdzinoši droši.

9. jūnijā protesta gājienā pret likuma pieņemšanu izgāja vismaz miljons honkongiešu. Kad vēlā vakarā autonomijas administrācija paziņoja, ka likumprojekta virzība netiks apturēta, ielās vēl palikušie demonstranti sāka jaukt policijas barjeras, apmētāt ar to konstrukcijām un citiem priekšmetiem policistus, kuri atbildēja ar stekiem un piparu gāzi. Sekoja masveidīgi protesti 12. jūnijā, kad policija atkal laida darbā stekus un asaru gāzi, vietām arī gumijas lodes.

Galu galā 15. jūnijā Honkongas īpašā administratīvā rajona augstākā amatpersona, administratīvā sekretāre Kerija Lema paziņoja, ka likumprojekta izskatīšana tiek atlikta. Tā ir pirmā varas piekāpšanās Honkongā kopš daudziem gadiem, taču protestētāji jau prasa daudz vairāk – pilnīgu likumprojekta atsaukšanu, sekretāres Lemas atkāpšanos un apsūdzību atcelšanu protestos iesaistītajiem. Sociālajos tīklos tiek izplatīti aicinājumi iziet jaunās protesta akcijās piektdien, un pastāv bažas par vardarbības eskalāciju starp protestētājiem un policiju.

Krievijas un Baltkrievijas integrācijas projekts

21. jūnijā Baltkrieviju apmeklēs Krievijas Federācijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, kurš ar savu baltkrievu kolēģi Sergeju Rumasu apspriedīs abu valstu „padziļinātās integrācijas” turpmāko virzību. Oficiāli šis integrācijas projekts tiek dēvēts par „Krievijas un Baltkrievijas savienotās valsts izveidi”, un attiecīgais līgums tika parakstīts vēl 1999. gadā. Tas paredz pakāpenisku vienotas politiskās, ekonomiskās, militārās, tiesiskās un humanitārās telpas izveidi, ar tādiem vienotas valsts atribūtiem kā augstākie likumdevējas un izpildvaras orgāni, valūta, valsts simbolika.

Tomēr pagājušajos 20 gados reālā integrācija notikusi vien dažās darbības sfērās: robežapsardzībā, muitā, hidrometeoroloģijas un vides piesārņojuma kontrolē, tarifu un produktu kvalitātes kontrolē; ir izveidota kopīga televīzijas un radioraidījumu organizācija. Kopumā process svārstījies starp periodisku idejas aktualizāciju no vienas vai otras puses un idejas nomiršanu dabīgā nāvē. 21. jūnija sarunās pamatā tikšot skarti ekonomiskās integrācijas, tai skaitā kurināmā un enerģētikas un lauksaimniecības jautājumi. Pagājušā gada nogalē, kad parādījās informācija par plānoto tikšanos, Krievijas medijos izskanēja pieņēmumi par izšķirošu progresu virzībā uz federālas vai vismaz konfederālas valsts izveidi. Tomēr Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vairākkārt kopš tā laika izteicies pretēji.

5. jūnijā, atbildot uz blogera Jegora Ļebjadoka iesniegumu, Baltkrievijas Republikas Prezidenta administrācija paziņojusi, ka Baltkrievijas puse sarunās vadīsies no savas valsts interesēm un „neapšaubāmas suverenitātes saglabāšanas”.

Pasaules aktualitātes: Arvien pieaug spriedze starp Savienotajām valstīm un Irānu. Ar milzīgām protesta akcijām pasaules uzmanību ir pievērsusi Honkonga. 21.jūnijā Baltkrievijā ierodas Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedjevs, lai runātu par Krievijas un Baltkrievijas padziļinātu integrāciju.

Aktualitātes pasaulē: Dānijas valdības sarunas, Moldovas politiskā krīze, protesti Kazahstānā.

Saspringta politiskā situācija izveidojusies Moldovā. Tur šobrīd ir de facto divas valdības un divi premjeri. Tika atlaists parlaments, pārtrauktas  prezidenta pilnvaras, pēc tam šī atlaišana anulēta. Kas īsti notiek Moldova?

Citā postpadomju republikā - Kazahstānā - politiski viss šķiet mierīgi. Tur ir ievēlēts nākamais valsts prezidents, bet vēlēšanas pavadīja daudzskaitlīgas cilvēku aizturēšanas un aresti. Politologi saka, ka tuvākajā laikā valstī viss stabili, bet kas notiks ilgtermiņā, to ir grūti prognozēt.

Uzmanību pievēršam Skandināvijas valstij Dānijai. Tur parlamenta vēlēšanās uzvarēja līdz šim opozīcija bijusī sociāldemokrātu partija. Šo faktu interesantu padara politiskais fons. Par to arī saruna.

Notikumus vērtē Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns.

Varas krīze Moldovā

Jau tūlīt pēc februārī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka jaunās valdības izveide būs ļoti grūts uzdevums. No 101 parlamenta deputātu vietas 35 ir ieguvusi Maskavai draudzīgā Sociālistu partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, 26 vietas – proeiropeiski orientētais partiju bloks ACUM [akum], savukārt 30 vietas – līdz šim pie varas bijusī Demokrātiskā partija, kuru uzskata par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Vārdos gan šīs partijas politiķi, gan pats Plahotņuks deklarējuši savu orientāciju uz Eiropas Savienību, taču faktiski viņu darbībā konstatējama valsts sagrābšana, pakļaujot savai ietekmei medijus un tiesu varu, sevišķi jau Konstitucionālo tiesu, kas arī līdz šim vairākkārt bloķējusi Plahotņukam nevēlamus politiskos procesus. Vēlme tikt vaļā no oligarha milzīgās ietekmes valstī galu galā radījusi teju neiedomājamu politisko kombināciju – sociālistu un bloka ACUM koalīcijas valdību, kas tika izsludināta 8. jūnijā.

Nākamajā dienā sekoja atbildes gājiens: Konstitucionālā tiesa pasludināja jauno valdību par neleģitīmu un pārtrauca prezidenta Dodona pilnvaras, nododot tās premjeram, Demokrātiskās partijas pārstāvim Pāvelam Filipam. Pēdējais nekavējoties atlaida parlamentu, izsludinot jaunas vēlēšanas septembrī. Tiesas arguments ir likuma prasība sastādīt valdību ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas. Jaunās koalīcijas partijas un prezidents Dodons šo normu interpretē kā trīs kalendāros mēnešus, savukārt Konstitucionālā tiesa – kā 90 dienas. Konstitucionālās tiesas versijā valdība bija jāsastāda līdz piektdienai, prezidents un koalīcija uzskata, ka tai bijis laiks līdz svētdienai. Tā nu valstī izveidojusies smaga varas pretstāve ar augstāko tiesu varu un de facto pie varas esošo kabinetu vienā un prezidentu un parlamenta vairākumu otrā pusē.

Prezidenta vēlēšanas Kazahstānā

Pēc teju 30 gadiem pie Kazahstānas valsts stūres par savu atkāpšanos no prezidenta amata šī gada martā paziņoja Nursultāns Nazarbajevs. Viņš gan joprojām paliek valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētājs un Valsts Drošības padomes vadītājs. Par amata pārņēmēju ilglaicīgais līderis izraudzījās parlamenta augšpalātas priekšsēdētāju Kasimu Žomartu Tokajevu. Visu procesu vaiņagoja galvaspilsētas Astanas pārdēvēšana par Nursultānu. 9. jūnijā Tokajeva vieta varas virsotnē tika apstiprināta ārkārtas vēlēšanās, un vakar, 12. jūnijā, jaunais Kazahstānas prezidents nodeva zvērestu un stājās amatā.

Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, vēlēšanās piedalījušies vairāk nekā 77% balsstiesīgo vēlētāju, no kuriem par Tokajevu balsojuši vairāk nekā 70%. Teorētiski viņam bija veseli seši konkurenti, taču, ievērojot brīvu mediju un pilnvērtīgas politiskās opozīcijas trūkumu, īso kampaņas periodu un valdošās nomenklatūras kandidāta labā nepārprotami izmantoto varas resursu, tai skaitā ar brīvu vēlēšanu principiem nesavienojamas darbības, praktiski neviens nešaubījās par šādu iznākumu. Tas, ka Tokajeva rezultāti vēlēšanās krietni atpaliek no Nazarbajeva agrāk uzstādītajiem procentuālajiem rekordiem, visnotaļ iekļaujas varas scenārijā, – līdz diženā Nursultāna līmenim varas mantiniekam vēl jāizaug.

Tomēr zināmu nervozitāti varas elitei rada masu protesti, kas vēlēšanu sakarā pārņēmuši galvaspilsētu Nursultānu, valsts lielāko pilsētu Almati un vairākus mazākus centrus. Varas struktūras pret tiem vērsušās ar ierasto skarbumu, aizturot vairākus simtus cilvēku, taču šie protesti ir signāls, ka liela daļa Kazahstānas sabiedrības gaida nozīmīgākas pārmaiņas nekā tās, ko viņiem piedāvā līderu nomaiņas scenārijs Nazarbajeva „samtainā” autoritārisma ietvaros.

Vēlēšanu rezultāti Dānijā

5. jūnijā notikušās Dānijas parlamenta jeb Folketinga vēlēšanas nesa uzvaru kreisajiem spēkiem, kas pēdējā parlamenta kadencē bija opozīcijā. Sociāldemokrātu partija, iegūstot papildus gan tikai vienu deputāta vietu, nostiprinājusi lielākās parlamenta frakcijas statusu, savukārt mazākās kreisās ievirzes partijas – Sociālliberāļu partija un Sociālistiskā tautas partija – dubultojušas savu mandātu skaitu. Par nesekmīgu gan nav dēvējams arī sociāldemokrātu pastāvīgo konkurentu – labēji centrisko spēku – starts.

Galvenā līdz šim valdošās koalīcijas partija, konservatīvi liberālā “Venstre” pat palielinājusi savu mandātu skaitu par piektdaļu. Savu nelielo frakciju apjomā dubultojusi Konservatīvā partija, taču trešajam koalīcijas partnerim – Liberālajai aliansei – veicies krietni sliktāk. Tomēr liktenīgs līdzšinējā premjera Larsa Lekes Rasmusena valdībai ir vēlētāju spriedums labēji populistiskajai Dānijas Tautas partijai, kas zaudējusi vairāk nekā pusi deputātu vietu Folketingā. Rasmusena kabinets bija mazākuma valdība, kas pastāvēja, pateicoties Tautas partijas atbalstam.

Līdzšinējais premjers jau norādījis, ka būtu gatavs vienoties par koalīcijas veidošanu ar sociāldemokrātiem, taču pēdējo līdere Mēte Frederiksena šādu iespēju diezgan kategoriski noraidījusi. Viņa paudusi apņemšanos veidot sociāldemokrātu kabinetu ar citu kreiso partiju atbalstu parlamentā. Tas gan varētu būt diezgan sarežģīts uzdevums ne vien tādēļ, ka arī mazākajām kreisā flanga partijām arī ir savas varas ambīcijas, bet arī tādēļ, ka sociāldemokrāti savus vēlēšanu panākumus zināmā mērā kaldinājuši, aizstāvot stingru migrācijas kontroles politiku, un šai ziņā attālinoties no citām kreisā spārna partijām.

Aktualitātes pasaulē: Dānijas valdības sarunas, Moldovas politiskā krīze, protesti Kazahstānā.

Saspringta politiskā situācija izveidojusies Moldovā. Tur šobrīd ir de facto divas valdības un divi premjeri. Tika atlaists parlaments, pārtrauktas  prezidenta pilnvaras, pēc tam šī atlaišana anulēta. Kas īsti notiek Moldova?

Citā postpadomju republikā - Kazahstānā - politiski viss šķiet mierīgi. Tur ir ievēlēts nākamais valsts prezidents, bet vēlēšanas pavadīja daudzskaitlīgas cilvēku aizturēšanas un aresti. Politologi saka, ka tuvākajā laikā valstī viss stabili, bet kas notiks ilgtermiņā, to ir grūti prognozēt.

Uzmanību pievēršam Skandināvijas valstij Dānijai. Tur parlamenta vēlēšanās uzvarēja līdz šim opozīcija bijusī sociāldemokrātu partija. Šo faktu interesantu padara politiskais fons. Par to arī saruna.

Studijā notikumus komentē portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis.

Albānija un Ziemeļmaķedonija – Eiropas Savienības kandidātvalstis?

29. maijā, ziņojot par attīstību sešās valstīs, kuras pretendē uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, savienības kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu eirokomisārs Johanness Hāns deklarēja komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunu procedūru ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Abas valstis pagātnē bijušas totalitāru komunistisku režīmu pārvaldītas. Albānija, tās ilggadējā līdera Envera Hodžas vadībā, Aukstā kara laikmetā distancējās kā no Rietumu demokrātijām, tā no padomju bloka valstīm un veidoja īpašas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, kļūdama par visizolētāko Eiropas valsti. Šis pagātnes mantojums noteica ilgu un sarežģītu brīvā tirgus ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības izveides procesu, taču 2014. gadā Albānija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti un Eiropas Savienības kandidātvalsti. Tomēr Albānijas pieteikumi uzņemšanai savienībā divreiz tikuši noraidīti.

Ziemeļmaķedonija ir bijusī Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās republikas savienotā republika. Tā mierīgā ceļā pameta brūkošo federāciju 1991. gadā, taču piedzīvoja nopietnu destabilizāciju 1999. gada Kosovas konflikta laikā. Toreiz valsts ievērojamajai albāņu minoritātei pievienojās vairāk nekā 300 000 albāņu bēgļu no Kosovas. Spriedze starp albāņiem un maķedoniešiem 2001. gadā noveda pie nopietna bruņota konflikta starp albāņu grupējumu Nacionālās atbrīvošanās armija un toreizējās Maķedonijas Republikas drošības spēkiem. To izdevās izbeigt ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un NATO militārās misijas iesaistīšanos. Līdz pagājušā gada jūnijam maķedoniešu centienus pievienoties NATO un Eiropas Savienībai bloķēja Grieķija, neatzīstot valsts tiesības uz Maķedonijas nosaukumu. Šis šķērslis tika likvidēts, abām valstīm vienojoties par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma akceptēšanu. Šī vienošanās, kā arī abu kandidātvalstu progress tiesiskuma nostiprināšanā, tika piesaukti kā galvenie argumenti eirokomisāra Hāna ziņojumā. Kā Jahanness Hāns, tā Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas augstā pārstāve Federika Mogerini, norādījuši, ka sarunu uzsākšana ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju ir nepieciešams apliecinājums savienības uzticībai tās deklarētajiem paplašināšanās principiem. Tikām vairākas savienības dalībvalstis kavējas paust savu atbalstu sarunu uzsākšanai. Kategoriski negatīva nostāja šai ziņā ir Itālijai, taču arī Francija un Nīderlande pagaidām ir visai rezervētas.

 

Koalīcijas krīze Vācijā

Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas vājie rezultāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paliekot trešajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem un zaļajiem, kļuva par iemeslu partijas vadītājas Andreas Nālesas aiziešanai no amata 3. jūnijā. Līdz pastāvīga partijas līdera izraudzīšanai pagaidu vadību uzņēmušies trīs prominenti partijas locekļi. Šie notikumi nozīmīgi sašūpojuši arī Angelas Merkeles vadīto valdības koalīciju, ciktāl ietekmīgs Sociāldemokrātiskās partijas kreisais spārns sava politiskā spēka neveiksmēs vaino līdzdalību koalīcijā ar kristīgajiem demokrātiem. Visdrīzāk jauna partijas vadītāja izraudzīšanās procesā jautājums par turpmāku sociāldemokrātu dalību valdības koalīcijā būs izšķirošs. Ja sociāldemokrāti nolemtu aiziet no valdošās koalīcijas, tas, visdrīzāk, nozīmētu ārkārtas vēlēšanas vairāk nekā divus gadus pirms kārtējā termiņa. Tiesa, šādas vēlēšanas būtu visneizdevīgākās tieši sociāldemokrātiem, kuru reitingi šobrīd ir zemākie partijas vēsturē. Zaudējumus, visdrīzāk, ciestu arī kristīgie demokrāti, savukārt lielākie ieguvēji būtu zaļie, kā arī radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”.

 

Prezidenta Trampa vizīte Apvienotajā Karalistē

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no 3. līdz 5. jūnijam apmeklēja Lielbritāniju pēc britu karaļnama ielūguma, cita starpā viesojoties pie Elizabetes II Bekingemas pilī un piedaloties 1944. gada sabiedroto desanta operācijas Normandijā 75. gadadienas svinībās Portsmutā. Īpašais notikums nepārprotami noteica vizītes atmosfēru, kurā netrūka savstarpējas draudzības un ilglaicīgās īpašās partnerības apliecinājumu. Tomēr politiskās aktualitātes neļauj sevi aizmirst. Lielbritānija ir smagi iestrēgusi Breksita procesā, kas maksājis amatu premjerministrei Terēzai Mejai, kura rīt oficiāli atkāpjas no amata. Prezidenta vizītes dienaskārtībā bija tikšanās ar vairākiem potenciālajiem Mejas amata pārņēmējiem no Konservatīvās partijas, tāpat ar „Breksita partijas” līderi Naidželu Farāžu, savukārt nozīmīgākās opozīcijas partijas – leiboristu – līdera Džeremija Korbina piedāvājums tikties tika noraidīts, papildinot šo noraidījumu ar dažām neglaimojošām frāzēm no prezidenta mutes. Kā atzīmē komentētāji, šāda prezidenta izturēšanās balansē uz robežas ar nepieņemamu iejaukšanos stratēģiskā partnera iekšējās lietās. Tramps, kurš, kā zināms, ir kaismīgs Breksita atbalstītājs, no jauna apliecināja, ka pēc izstāšanās no Eiropas Savienības Lielbritānija varēšot noslēgt, viņa vārdiem runājot, „fenomenālu” brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Tomēr ir vairāk nekā skaidrs, ka britu pozīcijas, slēdzot šādu vienošanos, būtu nepārprotami vājas, un var tikai minēt, ciktāl Savienotās Valstis gribētu izmantot šo vājumu savā labā.

Notikumi pasaulē: Trampa vizīte Apvienotajā Karalstē, koalīcijas krīze Vācijā, Albānijas un Ziemeļmaķedonijas cerības kļūt par ES dalībvalsti.