Divas puslodes

Studijā notikumus komentē žurnālists Kārlis Dagilis un RSU pasniedzējs Māris Andžāns.

Venecuēlas situācija

5. augustā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps parakstīja rīkojumu par plašu sankciju ieviešanu pret visās Venecuēlas valdības institūcijām. Tiek iesaldēti visi Venecuēlas valsts aktīvi, sankcijām var tikt pakļautas kompānijas, kuras veic kādus darījumus ar oficiālo Karakasu. Ja līdz šim sankcijas bija vērstas pret Venecuēlas vadītāju Nikolasu Maduro, viņam pietuvinātām personām un atsevišķiem valsts uzņēmumiem, tad jaunais sankciju statuss nostāda Venecuēlu līdzīgā situācijā kā Irānu, Ziemeļkoreju vai Kubu. Sankciju mērķis ir paātrināt prezidenta Maduro režīma nomaiņu pēc tam, kad tas novedis valsti nepieredzēti dziļā ekonomiskajā un sociālajā krīzē, bet pēc pagājušajā gadā notikušajām vēlēšanām turas pie varas ar politisku manipulāciju un opozīcijas apspiešanas palīdzību. Jau vairāk nekā 50 pasaules valstis atzinušas par Venecuēlas pagaidu prezidentu opozīcijas līderi, Nacionālās Asamblejas priekšsēdētāju Huanu Gvaido. Par starptautisku atbalsta akciju Gvaido izvērtās arī 6. augustā notikusī starptautiskā konference Peru galvaspilsētā Limā, kuru rīkoja t.s. „Limas grupa” – 2017. gadā nodibināta Amerikas valstu organizācija Venecuēlas krīzes risināšanai. Savienotās Valstis konferencē pārstāvēja prominenta delegācija ar prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džonu Boltonu priekšgalā. Lai arī aicināti, Limā nebija klāt pārstāvji no Maduro ietekmīgākajiem starptautiskajiem atbalstītājiem – Ķīnas, Krievijas, Turcijas un Kubas. Barbadosā nupat iesācies kārtējais raunds sarunās starp Venecuēlas režīma un opozīcijas pārstāvjiem ar Norvēģijas valdības vidutājību. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju datiem krīzes rezultātā kopš 2015. gada Venecuēlu pametuši aptuveni 4 miljoni jeb vairāk nekā 15% iedzīvotāju. Valstī valda hiperinflācija, pārtikas un medikamentu trūkums, par biežu parādību kļuvuši strāvas padeves pārtraukumi.

 

ASV un Ķīnas tirdzniecības karš

„Tramps un Sjī badās – un velk visu pasauli sev līdzi,” – šādu virsrakstu savai vakardienas publikācijai licis izdevuma "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Šķiet, ka divu lielāko pasaules ekonomiku pretstāve draud uzsākt jaunu spirāles loku, kurā tirdzniecības karam var pievienoties arī valūtu kursu karš. Pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents pagājušajā nedēļā paziņoja savu lēmumu par jaunu tarifu ieviešanu Ķīnas precēm 300 miljardu dolāru vērtībā, juaņa kurss piedzīvoja lejupslīdi, uz ko ar strauju indeksu kritumu reaģēja biržas Volstrītā, Āzijā un Klusā okeāna reģionā. Situāciju vēl vairāk saasinājis Savienot Valstu Finanšu departamenta paziņojums, ka Ķīna uzskatāma par valūtas manipulatoru. Tam gan nepiekrīt daudzi eksperti, uzskatot, ka juaņa kursa pazemināšanās ir dabiska valūtas tirgu reakcija uz papildu tarifu ieviešanu. Jāpiebilst, ka pēdējo reizi Finanšu departaments vainojis Ķīnu valūtas manipulācijā 1994. gadā, un Ķīnas valdība apgalvo, ka tā pēdējās desmitgadēs atteikusies no mākslīgas valūtas kursa pazemināšanas prakses. Jādomā, ka Ķīna nepaliks atbildi parādā un savukārt palielinās tarifus Savienoto Valstu lauksaimniecības produkcijas importam. Tas vēl palielinās negatīvo efektu, kuru Savienoto Valstu ražojumu eksportam uz Ķīnu radīs augstais dolāra kurss pret juaņu. Tirdzniecības karš starp abiem globālās ekonomikas gigantiem raisa arvien vairāk bažu, liekot runāt par jaunas globālās recesijas iespējamību.

 

Džammu un Kašmīras liktenis

Pirmdien Indijas parlaments spēra vienlīdz radikālu un apšaubāmu soli, pasludinot par atceltu Indijas konstitūcijas 370. pantu, kas noteica īpašu statusu Džammu un Kašmīras štatam valsts ziemeļos. Parlamenta lēmumu tai pašā dienā apstiprināja Indijas prezidents Ramnats Kovinds. Džammu un Kašmīras īpašais statuss bija spēkā kopš Indijas valsts tapšanas 1947. gadā. Džammu un Kašmīrā vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi. Kā zināms, Indijas un Pakistānas valstis, izbeidzoties britu koloniālajai virskundzībai, tika veidotas, vadoties pēc iedzīvotāju reliģiskās piederības. Džammu un Kašmīrai tādējādi bija jānonāk Pakistānas sastāvā, taču politiski tā bija ciešāk saistīta ar Indiju. Strīdīgā situācija bija iemels vairāk nekā gadu ilgam Indijas un Pakistānas karam, kura risināšanā iesaistījās Apvienoto Nāciju Organizācija. Tika panākta vienošanās par teritorijas piederības noteikšanu referendumā, tomēr tā sarīkošanai nepieciešamā karaspēka atvilkšana tā arī nenotika, un nu jau 70 gadus Džammu un Kašmīra ir iesaldēta konflikta situācijā. Štata ziemeļu un rietumu daļa palika Pakistānas okupēta, savukārt pārējai teritorijai Indijas sastāvā tika piešķirts jau piesauktais īpašais statuss, kas garantēja štata islamticīgo iedzīvotāju tiesības pamatā hinduistu apdzīvotajā valstī. Nu šīs konstitucionālās garantijas burtiski pāris dienu laikā ir iznīcinātas, līdz ar pašu Džammu un Kašmīras štatu. Tagad tā vietā izveidotas divas savienotās teritorijas – Džammu un Kašmīra un Ladākha, pie tam jaunizveidotajā Ladākhas teritorijā islamticīgo iedzīvotāju ir mazāk par pusi. Indijas savienotajām teritorijām, atšķirībā no štatiem, nav savas vietējās valdības – tās tieši pārvalda centrālā vara. Jau paredzot bijušā štata iedzīvotāju protestus, premjera Narendras Modi valdība vēl palielinājusi tur izvietoto prāvo armijas kontingentu, pārtrauksi telefona un interneta sakarus; notikuši aresti. Indijas varas rīcību jau asi nosodījusi Pakistāna, brīdinot par jaunu teroraktu draudiem un visas reģiona drošības situācijas pasliktināšanos. Vienīgais spēks, kas vēl var apturēt pretrunīgi vērtēto lēmumu, ir Indijas Konstitucionālā tiesa.

Studijā notikumus komentē žurnālists Kārlis Dagilis un RSU pasniedzējs Māris Andžāns.

Studijā notikumus komentē LU asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra . Telefonsarunā - žurnālists Pauls Raudseps.

Protesti Maskavā un varas reakcija

 

Maskavas pilsētas domes vēlēšanas paredzētas 8. septembrī. Līdz šim tās netika uzskatītas par politiski nozīmīgām, ciktāl Krievijas galvaspilsētas likumdevējai struktūrai ir diezgan ierobežotas funkcijas. Tomēr vairāku opozīcijas kandidātu mēģinājums balotēties šajās vēlēšanās sastapis krasu varas pretestību. Politikas vērotāji to izskaidro ar pēdējā laikā vērojamo varas partijas „Vienotā Krievija” kandidātu zaudējumu sēriju vairākās federācijas subjektu vadītāju vēlēšanās. Šajās domes vēlēšanās „Vienotās Krievijas” biedrus aizstājuši šīs partijas atbalstīti it kā neatkarīgie kandidāti, savukārt vairāki opozicionāri pie vēlēšanām nav pielaisti, pamatojot to ar lielu nederīgu parakstu skaitu viņu izvirzīšanas listēs. Šķiet, Krievijas varas nomenklatūra nebija rēķinājusies ar protestiem, kuri uzbangoja pēc šīs „atsijāšanas” un kulminēja sestdien, 27. jūlijā, kad nesankcionētā mītiņā pulcējās līdz 10 000 protestētāju. Pret viņiem tika izsūtīti tūkstoši policistu un nacionālās gvardes kaujinieku, kuri bez kautrēšanās laida darbā stekus. Protestētāju izdzenāšanas bilance: vairāk nekā tūkstotis aizturēto, desmitiem traumu – pārsistas galvas, sasitumi, smadzeņu satricinājumi, ierosināta krimināllieta par masu nekārtību organizēšanu, trīs krimināllietas par uzbrukumu varas pārstāvjiem, kurās maksimālais iespējamais soda mērs ir 15 gadi ieslodzījumā; daudz administratīvo lietu. Cietumā šobrīd kārtējo reizi atrodas arī redzamākais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs, kuram piespriests mēnesis ieslodzījumā par aicinājumu piedalīties nesaskaņotā publiskā pasākumā. Divas no šīm 30 diennaktīm viņš pavadījis slimnīcā ar aizdomām par saindēšanos ar kādu ķīmisku vielu un ticis izrakstīts, neskatoties uz ārstējošā ārsta iebildumiem.

 

ASV demokrātu kandidātu debates

2020. gada Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons ir sācies. To iezīmē Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātu debates, kuru otrais cikls 30. un 31. jūlija vakarā (attiecīgi – vēlu naktī pēc Latvijas laika) risinājās Mičiganas štata lielākajā pilsētā Detroitā. Debatēm jākalpo par orientieri partijas locekļiem un atbalstītājiem, izvēloties to līderi, kurš nākamajās vēlēšanās mērosies spēkiem ar esošo prezidentu no Republikāņu partijas Donaldu Trampu. Detroitas debatēs iezīmējušies divi vairāk vai mazāk noteikti Demokrātu partijas strāvojumi, kurus mēdz dēvēt par progresistiem un mērenajiem. Pirmajiem raksturīga kreisāka sociālā programma, kuras centrā ir vispārēja veselības apdrošināšanas pieejamība, un liberālāku imigrācijas noteikumu aizstāvība. Kā spilgtākās figūras progresistu flangā šobrīd izvirzījušies senatori Bernijs Sanderss un Elizabete Vorrena, savukārt viņu nozīmīgākais konkurents mēreno nometnē ir senators un bijušais Baraka Obamas kabineta viceprezidents Džo Baidens.

 

Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti

21. jūlijā notikušo Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir pārsteigums visiem, tai skaitā šo ārkārtas vēlēšanu iniciatoram, aprīlī ievēlētajam Ukrainas prezidentam Volodimiram Zeļenskim, tautā bieži dēvētam vienkārši par „Zē”. Partija „Tautas kalps”, kas tapusi kā „Zē” un viņa tuvāko domubiedru politisks projekts, tagad ieguvusi vairākumu parlamentā, kas tai ļauj veidot vienpartijas valdību. Vēl pārsteidzošāki par nepieredzēti pārliecinošo uzvaru partiju sarakstu konkurencē ir „Tautas kalpa” kandidātu panākumi vienmandātu apgabalos, kur tie pieveikuši daudzas vietējās prominences, kas ieradušas šeit saņemt mandātu jau vairākus vēlēšanu ciklus no vietas. Faktiski var teikt, ka Ukraina vienā rāvienā nomainījusi lielāko daļu savas līdzšinējās politiskās elites. Kas mudinājis ukraiņu vēlētāju šādai rīcībai? Tas bija viens no jautājumiem, kuru Eduards Liniņš uzdeva Ukrainas politikas ekspertiem, nedēļā pēc vēlēšanām uzturoties Kijevā. Vispirms – ekonomikas eksperta, Ukrainas analītiskā centra Ekspertīzes un analīzes padomes vadītāja Borisa Kušņiruka viedoklis:

Ir acīmredzami, ka te sakrituši vairāki faktori. Es jau daudzus gadus nodarbojos ar ekonomisko un politisko analītiku, un jau ap 2008./2009. gadu es runāju un rakstīju par to, ka ap 2020. gadu ir jānotiek elišu nomaiņai. Es tolaik nezināju, kā tas notiks, bet skaidri sapratu, ka tam jānotiek. Otrkārt, mēs taču visā pasaulē novērojam procesu, kurā klasiskās politiskās elites, kurām ir it kā pareizas tēzes, pareizi, politkorekti oratori, – tās negaidīti visā pasaulē zaudē. Negaidīti – nosacīti sakot, jo var konstatēt, manuprāt, ne pārāk pozitīvo procesu, ka politika un viss, kas ar to saistīts, galēji primitivizējas. Primitivizējas uzvedība, pie kam – no divām pusēm. Iedzīvotāji kļūst arvien mazizglītotāki. Viņi manāmi mazāk lasa. Arī politiskā elite mazāk lasa. Ukrainas politiskajā elitē tas ir pamanāms, jo viņiem pat nākas grūti izlasīt tos likumus, kuri viņiem tiek uzrakstīti priekšā. Un ja tā ir elite, tad iedzīvotāji ir vēl mazāk uz ko tādu spējīgi. Un šis process nav tikai Ukrainai raksturīgs. Mēs te tikai, nosacīti sakot, iekļaujamies globālajā tendencē, kuru diezin vai var nosaukt par patīkamu vai pozitīvu, taču tā ir acīmredzama. Plus – tas pārklājas ar valstiskuma tradīcijas, institucionālās atmiņas trūkumu, ar patstāvīgas, no politikas neatkarīgi funkcionējošas valstiskas birokrātijas trūkumu. Vēl tas viss saistās ar divām svarīgām niansēm. Pirmkārt – aktīva Krievijas propaganda līdzšinējās varas diskreditācijai. Masīva un ar diezgan pareizi būvētu vēstījumu. Teiksim: „Vara negrib izbeigt karu, jo iedzīvojas uz kara rēķina.” No otras puses – parādās oligarhijas problēma. Praktiski visi oligarhi izrādījās zaudētāji no līdzšinējās varas. Viss oligarhāts izrādījās neieinteresēts šīs varas pastāvēšanā. Tas bija manāms telekanālos, kas joprojām ir galvenais informācijas avots. Tur pat nebija tiešas Porošenko kritikas, bet kad viena programma pēc otras vieš domu, ka dzīve kļūst arvien sliktāka, lai gan normāli statistikas dati to neapstiprina. Un ar to tu saduries no dienas dienā, no reizes reizē. Tu ej uz dažādām studijām dažādos telekanālos, kuriem ir dažādi īpašnieki, bet visur praktiski redzi, kā tiek manipulēts ar pilsoņiem.

Citus akcentus notikušā skaidrojumam liek vēsturnieks un neatkarīgais producents Rostislavs Martiņuks:

 

Patiesībā tas viss ir skaidrojams ar mūsu tā sauktās politiskās elites krīzi un to, ka mēs nenovērtējām ukraiņu vēlētājus, kuri acīmredzami netaisījās nodarboties ar pašnāvību, bet izvēlējās šādu radikālu šī pašas elites atjaunošanas ceļu, kas varbūt pat ir Ukrainas PSR piebeigšanas ceļš. Jo no divām pusēm mums tuvojas krīze izpratnē par to, kas tad ir šodienas Ukraina. Patiesībā nevienu neapmierina tas, ka 1991. gadā nebija Latvijas varianta, kad tiktu pateikts, ka no 1921. līdz 1991. gadam te bija okupācija. Mūsu gadījumā Ukrainas PSR, faktiski – okupācijas zona sevi vienkārši pasludināja par neatkarīgu no Maskavas. Tas bija tāds visai aplams moments. Iespējams, 1991. gadā arī vienīgais iespējamais, taču tas saglabāja daudzus elementus, kuri nāk no padomju sistēmas. Piemēram, pie mums joprojām pastāv tāds institūts kā kara prokuratūra. Protams, tie, kas tagad atnāca uz vēlēšanām, nobalsoja vienkārši par „kaut ko zaļu”, kādu "no name", bet – tie jau nav politologi, kuri pieņem tikai pārdomātus un precīzi mērķētus lēmumus. 2014. gads, Maidans, karš pret Krieviju – tam visam pamatā bija doma par fundamentālu pašas Ukrainas valsts būtības maiņu. Valstij bija ne tikai jānokrata kādi Maskavas neokoloniālie valgi, bet pašā savā būtībā jākļūst par citu valsti, kas nebūtu Padomju Savienības mantiniece. Politiskā elite nevēlējās uzņemties šo izaicinājumu. Tad nu „apakšas”, nosacīti sakot, izlēma, ka tās savām rokām, tā rupji un vienkārši virzīs šo valsti, lai tā kļūtu ne vien vārdos, deklarācijās, demagoģijā, bet gan patiesi valsts, kas domāta pilsoņiem. Es domāju, ka, ja mēs raugāmies no pozitīvās puses, tad šai vecajai un joprojām mutējošajai boļševistiskajai valstij ir jāmainās. Pats Porošenko, panākot bezvīzu režīmu, veica ukraiņu iedzīvotāju masai pēdējo injekciju izpratnei par to, kas ir Eiropa. Šobrīd septiņi miljoni ukraiņu tur strādā, un šo trīs bezvīzu režīma gadu laikā Eiropas Savienību ir apmeklējuši 20 miljoni cilvēku. Pie tam no paša pieredzes es zinu, ka rajona mēroga pilsētās ar 10 līdz 30 tūkstošiem iedzīvotāju praktiski visi jaunieši ir ceļojuši vismaz uz nedēļu tālu tālu uz rietumiem. Tur viņi ir redzējuši, ka viss darbojas citādi. Un viņi redz savus vecākus, kuri jau veselu paaudzi – 30 gadus – ir nodzīvojuši, un viņu dzīvē nekas īpaši nav mainījies. No vienas puses, bažījoties pašreizējā situācijā par valsts pastāvēšanu, es tomēr saku, ka Ukrainā ir ļoti spēcīgs impulss virzīties nevis uz Maskavu, nevis uz anarhiju, bet gan meklēt ceļus, kā šo Ukrainas PSR nolemtību pārveidot par kaut ko citu, ko katrs gan iedomājas pa savam. Par savu Ukrainas sapni. Pats svarīgākais, kas pašreiz notiek, ka cilvēki, pat kara apstākļos, ir gatavi tā riskēt.

Notikumi pasaulē: Maskavā, Amerikā un Ukrainā.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers.

Ukrainas ārkārtas vēlēšanu rezultāti

21. jūlijā notikušās Ukrainas parlamenta – Augstākās Radas – ārkārtas vēlēšanas paliks šīs valsts vēsturē gan ar rekordzemu vēlētāju aktivitāti, sasniedzot vien nepilnus 50%, gan ar to, ka pirmo reizi kāds politiskais spēks ieguvis parlamentā absolūtu balsu vairākumu, kas tam dod iespēju izveidot vienpartijas valdību. Nesen ievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izveidotā partija „Tautas kalps”, kuras nosaukums vēl pirms pusotra gada lielum lielajam vairākumam vēlētāju asociējās vienīgi ar populāru seriālu, kuru rādīja oligarham Ihoram Kolomoiskim piederošajā telekanālā „1+1”, ieguvusi vairāk nekā 43% balsu partiju sarakstu konkurencē. Vēlēšanu rezultāti vienmandātu apgabalos, kur tiek ievēlēta puse no 450 Augstākās Radas deputātiem, vēl tiek precizēti, taču jau tagad ir skaidrs, ka „Tautas kalpa” pārstāvju sniegums arī tajos ir pārsteidzoši labs. Tiek spekulēts pat par iespēju, ka partija iegūs parlamentā konstitucionālo vairākumu, kas tai ļaus bez citu spēku atbalsta veikt likumdošanas izmaiņas. Šis „Tautas kalpa” triumfs ir turpinājums partijas līdera prezidenta vēlēšanu kampaņai, un tā rezultātā tikuši marginalizēti visi līdz šim Ukrainas politiskajā spektrā dominējošie spēki. Kāds ir šo visaptverošo pārmaiņu iemesls? Ieklausīsimies Ukrainas politisko procesu vērotāju viedokļos. Vispirms – bijušais kara fotogrāfs un arī Latvijā pazīstams rakstnieks Sergejs Loiko:

Viņiem solīja izbeigt karu. Karš iesaldētā veidā turpinās. Ko iesākt ar okupētajām teritorijām – neviens nezina. Porošenko piedāvāja ļaudīm tomosa – Ukrainas pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās – ideju. Bet kas gan ir baznīca mūsdienu pareizticīgajā pasaulē? Tā ir vectētiņu un vecmāmiņu pasaule, kas aiziet pagātnē. Nevienu šai valstī baznīcas neatkarības ideja neiedvesmoja. Jā, Porošenko panāca bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību. Bet kas gan iz bezvīzu režīms trūkumā nonākušiem ļaudīm? Nekādu īpašu kara varoņdarbu nebija, ja neskaita Doņeckas lidostas aizstāvēšanu. Tā gan arī beidzās ar sakāvi, taču apvienoja nāciju un deva signālu Kremlim, ka, ja tas turpinās virzīties dziļāk Ukrainas teritorijā, tad tālāk katrā kilometrā to gaidīs zaudējumi, kurus tas nevar atļauties. Militārā ziņā Ukrainas armiju var attīstīt, cik tīk, to var padarīt par labāko armiju Eiropā, taču tikai ar jauna Krievijas uzbrukuma perspektīvu. Ukrainas armija nekad nespēs uzvarēt Krieviju un militārā ceļā atgūt savas austrumu teritorijas, vēl jo vairāk Krimu. Un Porošenko militārie sasniegumi uz joprojām ritošā ierakumu kara fona, kas turpina laupīt cilvēku dzīvības, arī neiedvesmo iedzīvotājus. Porošenko un viņa cilvēki kādā brīdī zaudēja izjūtu par patiesībā notiekošo. Līdz pat pēdējam brīdim viņi turpināja uzskatīt, ka karš ir galvenais, kas Ukrainā notiek. Ka viņi aizstāv Ukrainu pret Krieviju. Taču karš šodien ukraiņiem ir galvenais tikai tajā ziņā, ka viņi vēlas kādu, kurš šo karu izbeigs. Tā arī bija viena no galvenajām pagājušajās vēlēšanās izspēlētajām kārtīm. Zeļenskis apsolīja, ka viņš izbeigs karu.

Plašākā politisko procesu kontekstā notikušo redz politiskais analītiķis Volodimirs Fesenko:

Zeļenska fenomens kļuva iespējams ne tikai pateicoties Porošenko. Jā, vilšanās Porošenko un politiķos, kuri nāca pie varas 2014. gadā, ir. Tai bija sava loma Zeļenska uzvarā. Taču galvenais iemesls – absolūtais vēlētāju vairākums, kuri balsoja par Zeļenski, bija vīlušies ne tikai Porošenko, bet arī tajos, kuri bija pie varas Janukoviča laikā. Pirmoreiz mūsu politiskajā vēsturē vilšanās ir skārusi abas politiskās nometnes – nosacīti sakot, gan to, kas balstās uz krievvalodīgajiem reģioniem, gan to, kas balstās uz ukraiņvalodīgajiem reģioniem. Kā lika vilties Porošenko? Galvenais iemesls ir ar sociālajām problēmām saistītā vilšanās. Pēc sociologu datiem, tā saistīta ar tarifiem, taču, ja runājam plašāk, ļaudis ir kļuvuši trūcīgāki. Tas ir noticis objektīvu iemeslu dēļ – pirmkārt konfliktsituācijas ar Krieviju un kara rezultātā. Grivna zaudēja vērtību, samazinājās reālās algas un pensijas, bet uz šī fona strauji pieauga gāzes cena un komunālo pakalpojumu tarifi. Tas kļuva par šoka triecienu gan vairuma vēlētāju maciņiem, gan viņu emocijām. Bija arī citi iemesli – sevišķi Maidana piekritējiem. Porošenko neattaisnoja viņu cerības. Viņš taču solīja dzīvot pa jaunam, bet – kas izrādījās? Fasādi pamainīja, nedaudz modernizēja, bet viss cits palika iepriekšējais. Viņš lietoja vecās prakses, ielaidās dažādos nepieņemamos kompromisos, amatos palika daudzi vecie tiesneši, daudzi ierēdņi, neskatoties uz lustrāciju. Un vēl viens konkrēts iemesls – Porošenko taču ir liela mēroga uzņēmējs, viens no oligarhiem. Tas, ka viņš nešķīrās no paša biznesa, kļuva par vēl vienu aizkaitinājuma iemeslu. Mēs – plašas vēlētāju masas – kļuvām nabadzīgāki, bet viņš joprojām ir bagāts!

Visi ukraiņu politisko procesu vērtētāji ir vienisprātis, ka pret Porošenko tikusi vērsta masīva negāciju uzkurināšanas kampaņa gan Krievijas, gan citiem oligarhiem piederošajos Ukrainas medijos. Tomēr jāsecina, ka Zelenska un viņa partijas uzvaras gājienā izpaužas Ukrainas sabiedrības akūtā vēlme pēc pārmaiņām. Var pat teikt, ka pēdējo mēnešu notikumi – tas ir Maidans vēlēšanu iecirkņos. Tomēr šo pārmaiņu sekas Ukrainai var būt pat ļoti bīstamas. Kā vēlamo reformu procesu, sociālos uzlabojumus, galu galā elementāru valsts struktūras ikdienas funkcionēšanu spēs vadīt spēks, kurā ir milzums politikas jaunpienācēju bez pieredzes? Vai šī procesa vadība nenonāks dažu „pelēko kardinālu”, pirmām kārtām jau eksprezidenta Porošenko pretinieka Ihora Kolomoiska rokās? Vai tas neizraisīs jaunu sabiedrības sašutuma vilni, kas nesīs Ukrainai jaunus satricinājumus? Un – galvenais – kā to savā labā izmantos Kremlis? Ka izmantos – arī par to ir vienisprātis visi, kas kaut ko saprot no pašreizējās situācijas Ukrainā.

 

Boriss Džonsons - jaunais Lielbritānijas premjers

Vakar Lielbritānijas premjera krēslā vietu ieņēma Boriss Džonsons. Savā pirmajā uzrunā Džonsons solīja Lielbritānijas izstāšanos no ES 31. oktobrī, turklāt ar jaunu vienošanos. Viņš uzsvēra, ka ir pārliecināts - 99 dienu laikā to ir iespējams panākt. Ja tas neizdosies, Lielbritānija ES pametīs bez vienošanās.  ES breksita sarunvedējs Mišels Barnjē gan BBC norādījis, ka ekspremjeres Terēzas Mejas panāktā vienošanās ir vienīgais veids, kā Lielbritānijai sakārtotā veidā izstāties no bloka. Savu breksita stratēģiju Džonsons šodien prezentēs britu parlamentam, to gaida arī Eiropadomes prezidents Donalds Tusks.

Tāpat Džonsons savā uzrunā solīja atrisināt problēmas veselības aprūpes, izglītibas, sociālās aizsardzības un citās nozarēs.

Ministru kabinetu pametuši vai arī atlaisti vairāk nekā puse ministru. Viņu vietā Džonsons virzījis breksita atbalstītājus. Jaunais britu premjers jau izpelnījies kritiku, jo par savu padomnieki izvēlējies breksita kampaņas vadītāju Dominiku Kamingsu.

Lai gan breksits ir Džonsona galvenais darbs, ar kuru viņš cer ieiet vēsturē, tomēr viens no pirmajiem darbiem uz jaunā premjera galda ir Irānā aizturētais britu tankkuģis. Jāpiebilst, ka Džonsonu apsveicis arī Irānas ārlietu ministrs Mohammads Džavads Zarifs, sakot, ka

Irāna nevēlas konfrontāciju. Bet mums ir 1500 jūdzes Persijas līča piekrastes. Tie ir mūsu ūdeņi, un mēs tos aizsargāsim,

tvītoja Zarifs.

Notikumi pasaulē: Vēlēšanas Ukrainā, Lielbritānijas jaunais premjers un Irānas aktivitātes.

Studijā notikumus pasaulē komentē RSU profesors Andris Sprūds un politologs Veiko Spolītis.

Kipras problēma

Kipras problēmas saknes meklējamas vairākus gadsimtus senā vēsturē. Osmaņu impērijas varas periodā, kas sākās 16. gadsimtā un turpinājās līdz 1878. gadam, salā, līdztekus grieķu valodā runājošajiem pamatiedzīvotājiem, izveidojās turku minoritāte. Kad 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību no Lielbritānijas, grieķu kiprieši veidoja apmēram 77%, savukārt turku kiprieši – apmēram 18% no iedzīvotājiem. Pie tam grieķu kopienā bija spēcīgs atbalsts Kipras pievienošanai Grieķijai, kas, protams, nebija pieņemami turku minoritātei. Sākotnējais Kipras valstiskuma modelis, kas piešķīra abām kopienām noteiktas kvotas valsts varā un drošības struktūrās, izrādījās dzīvotnespējīgs. Jau pirmajos valsts pastāvēšanas gados starpetniskais konflikts pārauga bruņotā cīņā, kurā iesaistījās gan grieķu un turku kopienām piederīgie policijas spēku pārstāvji, gan paramilitāri grupējumi, kas nereti izmantoja terora taktiku. Rezultātā jau 60. gadu beigās sala, kur līdz tam grieķu un turku izcelsmes kiprieši daudzviet bija dzīvojuši līdzās, izrādījās lielā mērā sadalīta etniskos anklāvos, no kuriem bija aizbēguši vai padzīti attiecīgajai kopienai nepiederīgie. Jau kopš 1964. gada Kiprā tika izvietoti ANO miera uzturētāji. Situācija pasliktinājās 1967. gadā, kad varu Grieķijā sagrāba militāra hunta. 1974. gada jūlijā Atēnu huntas atbalstītā Kipras Nacionālā gvarde apvērsumā gāza republikas prezidentu arhibīskapu Makāriju III. Sekoja Turcijas armijas iebrukums Kiprā, nepilna mēneša laikā okupējot apmēram 40% salas teritorijas. Līdz pat 160 000 grieķu nācās pamest Turcijas okupēto Kipras ziemeļaustrumu daļu, kur izveidojās de facto neatkarīgā Ziemeļkipras turku republika. Apmēram 51 000 turku iedzīvotāju savukārt bija spiesti atstāt salas grieķu daļu. 1983. gadā Ziemeļkipras turku republika pasludināja savu neatkarību, taču to atzīst vienīgi Turcija, un no starptautisko tiesību viedokļa visa Kipra joprojām ir Kipras Republikas suverēna teritorija. Jau drīz pēc salas sadalīšanas iesākās sarunas par iespējamo konflikta noregulēšanu un salas atkalapvienošanu, kurās kopš 90. gadu otrās puses nozīmīga loma ir Eiropas Savienībai, kurai Kipras Republika pievienojās 2004. gadā. Tomēr par spīti daudzkārtējiem apliecinājumiem par vēlmi atjaunot vienotu Kipras valsti, abpusēji pieņemamu risinājumu tā arī nav izdevies panākt.

 

Turcija iespējamo sankciju ēnā

Kopš dažām dienām Turcija ir sākusi saņemt no Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 komponentus. Šis ieroču piegādes līgums, kura kopvērtība tiek lēsta uz 2,5 miljardiem dolāru, kļuvis par jaunu spriedzes avotu Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās. Turcija, būdama nozīmīga NATO dalībvalsts, nolēmusi iepirkt bruņojumu no Krievijas, kas pēdējos gados atkal tiek uzlūkota kā bloka potenciālais pretinieks. Pie tam Krievija ir viena no valstīm, uz kurām attiecas Savienot Valstu 2017. gadā pieņemtais likums „Par pretdarbību ar sankcijām Amerikas ienaidniekiem”. Sankcijas pirmām kārtām varētu skart aizsardzības jomu, tai skaitā - apturot Turcijas dalību jaunākās paaudzes iznīcinātāju F-35 rāžošanā un izmantošanā. Vēl smagākas sekas varētu būt sankcijām finanšu jomā, dodot jaunu triecienu Turcijas lirai, kas gada laikā jau zaudējusi apmēram 30% vērtības pret ASV dolāru. Turcijas prezidents Radžeps Tajjips Erdogans pēc tikšanās ar prezidentu Trampu G20 samita laikā Osakā gan izteicis cerību, ka Savienoto Valstu līderis sankcijas pret Turciju S-400 sakarā atcelšot vai vismaz atlikšot. Tikām pirmdien Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē Briselē nolemts vērst sankcijas pret Ankaru sakarā ar Turcijas darbībām Kipras teritoriālajos ūdeņos. Turcija uzsākusi naftas un gāzes iegulu apgūšanu pie pašpasludinātās Ziemeļkipras turku republikas krastiem, tā pārkāpjot Kipras Republikas suverenitāti.

 

Jaunā Eiropas Komisijas prezidente

Otrdien Eiropas Parlaments ievēlēja nākamo Eiropas Komisijas prezidenti – Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības pārstāvi Urzulu fon der Leieni. Viņa ir pirmā sieviete šai amatā un otrā Vācijas pārstāve pēc Valtera Hallšteina, kurš bija Komisijas prezidents no tās izveidošanas 1958. gadā līdz 1967. gadam. Fon der Leiene dzimusi 1958. gadā Briselē, augsta ranga Eiropas Savienības ierēdņa Ernsta Albrehta ģimenē. Aktīvu politisko darbību viņa uzsāka 40 gadu vecumā, līdz tam veltījusi sevi karjerai medicīnā un ģimenei – viņa ir septiņu bērnu māte. 2003. gadā Urzula fon der Leiene tika ievēlēta Lejassaksijas parlamentā un kļuva šīs federālās zemes valdības locekli. 2005. gadā viņa ieņēma ģimenes un jaunatnes lietu ministres amatu pirmajā Angelas Merkeles kabinetā. Sekoja darba un sociālo lietu ministres portfelis nākamajā Merkeles valdībā, visbeidzot – Vācijas Aizsardzības ministrijas vadība kopš 2013. gada. Urzulas fon der Leienes kandidatūru atbalstīja 383 Eiroparlamenta locekļi no 747, par deviņām balsīm pārsniedzot ievēlēšanai nepieciešamo minimumu. Līdz ar Eiroparlamenta jaunais sastāvs nav uzskatījis par sev saistošu iepriekšējā pausto apņemšanos ievēlēt tikai kādu no partiju grupu izvirzītajiem vadošajiem kandidātiem.

Notikumi pasaulē: Kiprā, Turcijā, Eiropas Komisijas jaunā prezidente.

Studijā notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Rinalds Gulbis un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns.

Ziemeļmaķedonija – valsts profils

Šodienas Ziemeļmaķedonijas Republika pirmo reizi kā suverēns starptautisko tiesību subjekts radās pēc neatkarības referenduma 1991. gada 8. septembrī, tādējādi atdaloties no brūkošās Dienvidslāvijas federācijas. Maķedoniešu neatkarības kustības vēsture gan iesniedzas vēl 19. gs., kad pagrīdes organizācijas uzsāka cīņu pret toreizējo Osmaņu impērijas varu. Etniski maķedonieši ir tuvi bulgāriem, taču Balkānu karu rezultātā, kaimiņvalstīm nevēloties pieļaut pārāk lielas un spēcīgas Bulgārijas izveidi, Maķedonija 1913. gadā nonāca Serbijas sastāvā. Līdz pat Otrajam pasaules karam Belgrada īstenoja visai brutālu Maķedonijas serbiskošanas politiku, sastopot aktīvu maķedoniešu pretestību. Cita starpā, 1934. gadā maķedoniešu pretestības kustības kaujinieks Vlado Černozemskis atentātā nogalināja toreizējo Dienvidslāvijas karali Aleksandru I.

Piespiedu serbiskošanas politika beidzās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Maķedonija ieguva savienotās republikas statusu Dienvidslāvijas Sociālistiskajā federatīvajā republikā. Savukārt 1991. gadā Maķedonijas atdalīšanās no Dienvidslāvijas notika mierīgi, ciktāl serbu iedzīvotāju īpatsvars Maķedonijā ir samērā niecīgs. Toties nopietnas problēmas tagadējai Ziemeļmaķedonijai pagātnē sagādājusi albāņu minoritāte, kas Kosovas kara izraisītās bēgļu kustības rezultātā pieauga līdz 25%. 2001. gadā uzliesmoja bruņots konflikts starp albāņu kaujiniekiem un Maķedonijas drošības spēkiem, kuru pārtrauca NATO miera uzturētāju iejaukšanās. Maķedonijas valdība bija spiesta nozīmīgi paplašināt albāņu minoritātes politiskās un kultūras autonomijas tiesības. Tāpat kopš neatkarības iegūšanas ilga diplomātiskā pretstāve ar Grieķiju Maķedonijas nosaukuma dēļ. Problēma tika atrisināta tikai pagājušā gada nogalē, abu valstu parlamentiem ratificējot panākto vienošanos par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma ieviešanu. Līdz ar to Grieķija pārstāja bloķēt Ziemeļmaķedonijas centienus iestāties Eiropas Savienībā un NATO, un iestāšanās process NATO oficiāli tika uzsākts šī gada februārī.

 

Ukraina vēlēšanu priekšvakarā

Jau tad, kad Ukrainas jaunievēlētais prezidents Volodimirs Zeļenskis 20. maijā, stādamies augstajā amatā, pasludināja Augstākās Radas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas 21. jūlijā, bija skaidrs, ka šīs rīcības galvenais motīvs ir – uz prezidenta vēlēšanu kampaņā paceltā popularitātes viļņa iegūt noteicošās pozīcijas arī parlamentā. Pagaidām šis plāns šķiet sekmīgi īstenojamies, un Zeļenska vadītā partija „Tautas kalps” reitingos ir pārliecinoša līdere, vairāk nekā divkārt apsteidzot tuvākos konkurentus. Pēc jaunākajiem aptauju datiem spriežot, piecu procentu barjeru iekļūšanai Augstākajā Radā varētu pārvarēt vēl trīs vai četri politiskie spēki. Starp tiem ir – reitingu rādītāju secībā – nepārprotami prokremliskā partija „Opozīcijas platforma – par dzīvi”, bijušā prezidenta Petro Porošenko partija „Eiropas solidaritāte” un kādreizējās premjerministres Jūlijas Timošanko vadītā partija „Tēvzeme”. Tuvu kritiskajai procentu robežai ir arī partija „Balss”, kuru maijā nodibināja politiķis un rokmūziķis Svjatoslavs Vakarčuks. Tās pašas socioloģiskās aptaujas liecina, ka vēlētāju gaidas Volodimira Zeļenska sakarā pamatā saistītas ar komunālo tarifu pazemināšanu, skaļāko korupcijas lietu izmeklēšanu, kā arī sarunu procesa aktivizēšanu ar Maskavu karadarbības pārtraukšanai Ukrainas austrumos. Pēdējā jautājuma sakarā Zeļenskis nesen vērsās ar publiski videovēstījumu pie Krievijas prezidenta Putina, aicinot uz sarunām Minskā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas un Vācijas līderu piedalīšanos. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka priekšlikums tiekot apsvērts.

 

Grieķijas vēlēšanu rezultāti

Svētdien notikušajās Grieķijas parlamenta vēlēšanās gandrīz 40% balsu ieguva liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija” ar tās līderi Kirjaku Micotaki priekšgalā. Tas, saskaņā ar Grieķijas vēlēšanu sistēmu, nodrošināja šim spēkam 158 no 300 parlamenta deputātu vietām, ļaujot izveidot vienpartijas vairākuma valdību. Galvenais „Jaunās demokrātijas” konkurents un līdz šim valdošā partija „Siriza” ieguvusi 86 vietas; vēl parlamentā iekļuvusi arī centriski kreisā „Kustība pārmaiņām”, izteikti labējā partija „Grieķijas risinājums”, kreisā „Eiropas reālistiskās nepakļaušanās fronte” un Grieķijas Kompartija. Totālu fiasko un palikšanu ārpus parlamenta piedzīvojusi par neofašistisko uzskatītā „Zelta rītausma” – populistisks un antimigrācijas tēmu ekspluatējošs spēks. Starp 8. jūlijā apstiprinātā Micotaka kabineta ministriem un ministru vietniekiem ir ne vien „Jaunās demokrātijas” biedri, bet arī vairāki neatkarīgie locekļi – tehnokrāti un pat kādreizējie sociālistu politiķi. Ar sevišķām cerībām uz šo valdību raugās biznesa aprindas, cerot uz ekonomisko izaugsmi veicinošām reformām un konstruktīvāku dialogu ar Eiropas Savienības institūcijām. Tomēr arī Micotaka valdībai joprojām nāksies manevrēt starp taupības politikas prasībām no Eiropas institūciju puses un sabiedrības gaidām pēc sociālās situācijas uzlabojumiem.

Par notikumiem pasaulē: Grieķijā, Ukrainā un Ziemeļmaķedonijā.