Divas puslodes

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Lelde Metla - Rozentāle.

Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti

 

Aptauju rezultāti Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā izrādījušies visai ticami – no 23. līdz 26. maijam 28 dalībvalstīs ievēlētās institūcijas sastāvs atbilst prognozētajam. Lielākā frakcija tajā joprojām ir labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai, kuras dalībpartijas joprojām bauda samērā lielu vēlētāju uzticību Vācijā, Polijā, Rumānijā, Zviedrijā un vairākās mazākās Eiropas Savienības valstīs. Pagaidām šīs frakcijas sastāvā tiek ieskaitīta arī Ungārijā valdošā un arī Eiroparlamenta vēlēšanās dominējusī partija Fidesz. Sociāldemokrāti nozīmīgākos panākumus guvuši vienīgi Pireneju pussalā – Spānijā un Portugālē. Abas pieminētās frakcijas gan saglabājušas pirmo un otro pozīciju parlamentā, taču to frakcijas kopā veido vairs tikai 44% no parlamenta vietu skaita, attiecīgi, gan Eirokomisijas prezidenta izvēlē, gan citos svarīgos jautājumos šīm grupām nāksies meklēt vismaz vēl trešā partnera atbalstu. Visdrīzāk par tādu varētu kļūt līdzšinējā liberāldemokrātu frakcija, kura, piesaistot Francijas prezidenta Emanuela Makrona veidoto franču liebrālcentrisko partiju apvienību, veidotu trešo lielāko parlamenta frakciju. Liberāldemokrāti, tāpat labus panākumus guvušie un savu vietu skaitu palielinājušie zaļie, atbīdījuši līdzšinējo trešo un piekto pozīciju Konservatoru un reformatoru grupu, kuras jājamzirdziņš šajās vēlēšanās bija nacionālo valstu prioritātes nostiprināšana iepretim savienības institūciju ietekmei. Pirms vēlēšanām reizumis prognozētais eiroskeptisko, labēji radikālo un labēji populistisko spēku uzvaras gājiens īsti nav realizējies. Lai arī tādām partijām kā Nacionālā fronte Francijā, „Ziemeļu līga” un „Pieczvaigžņu kustība” Itālijā, un Breksita partija Lielbritānijā izdevies gūt pat spīdošus panākumus, pat apvienotiem spēkiem šīs partijas nebūs spējīgas nozīmīgi izkustināt esošo Eiroparlamenta politisko centru.

Eduarda Liniņa saruna ar The German Marshall Fund pētnieci Rozu Balfūru:

Ed.L.: Ko mēs varam sagaidīt no potenciāli lielās Naidžela Farāža vadītās partijas Eiroparlamentā? Vai viņi būs vienkārši haotiski destruktīvi, vai arī tā varētu būt mērķtiecīga Eiropas Savienības graušanas stratēģija?

Roza Balfūra: To grūti pateikt, jo mēs nezinām, kā attīstīsies Breksita stāsts. Pastāv neliela iespēja, ka Lielbritānija izstājas saskaņā ar panākto vienošanos, pievienojot tai jaunu politisko deklarāciju. Tādā gadījumā Breksita partija vairs nebūs pārstāvēta Eiroparlamentā. Tāpat iespējams, ka oktobrī, kad noslēdzas pagarinājuma periods, notiks „cietais” Breksits. Arī šajā gadījumā Breksita partija pametīs Eiroparlamentu. Visbeidzot, hipotētiski pieņemot, ka Lielbritānija varētu palikt Eiropas Savienībā, – ko tad darītu Breksita partija? Jājautā – ko tā ir darījusi līdz šim? Visai maz. Tur bija daudz teātra. Naidžels Farāžs reti parādās Eiroparlamentā, viņam tur nav aktīva loma. Viņi atradīs sabiedrotos, lai izveidotu partiju grupu. Vai savas lomas rezultātā viņi mainīs taktiku? Tas ir iespējams. Naidžela Farāža primārais mērķis ir pamest Eiropas Savienību, sekundārais – sagraut šo savienību. Ir virkne jomu, kurās viņi var būt ietekmīgi vai radīt haosu, ja viņiem izdodas atrast sabiedrotos starp citām antieiropeiskām partijām. Tomēr pat tādā gadījumā Eiroparlamentā joprojām saglabāsies proeiropeiskais vairākums. Tātad, tas, vai šīm partijām izdosies gūt ietekmi, ir atkarīgs no tā, vai, pirmkārt, tām izdosies sabiedroties ar citām partijām, otrkārt, vai tās spēs būt saliedētas. Līdz šim tās nav bijušas diez ko saliedētas. Treškārt – un tas, iespējams, ir to iedarbīgākais līdzeklis – vai tās spēs ietekmēt proeiropeiskā vairākuma partijas, piespiežot tās tuvināties savām pozīcijām. Ja runājam par daudzām radikāli labējām vai populistiski labējām partijām, tad tām ir izdevies gūt ietekmi. Sevišķi migrācijas jautājumos, kuru sakarā vairākuma partijas jūtas ļoti nekomfortabli. Bet, ja runājam par Breksita partiju un, jo sevišķi, par pašu Naidželu Farāžu, es domāju, neviena no vairākuma partijām nevēlēsies atklāti ar viņu saistīties, jo Farāža programma ir bijusi pārāk antieiropeiska. Pārējās radikāli populistiskās partijas, kas līdz nesenam laikam vēlējās sarīkot izstāšanās referendumus, ir atkāpušās no šīs pozīcijas. Viņi tagad runā par savu vēlmi radikāli mainīt Eiropas Savienību, atdot varu dalībvalstīm, nacionālajām galvaspilsētām, taču tās vairs neuzstāj, ka vēlētos likvidēt Eiropas Savienību. Es varētu iedomāties, ka vairākuma partijas, pat ja tās apsvērtu iespēju kādā jautājumā balsot kopā ar antieiropeiskajām partijām, tās negribētu vienoties ar Farāžu, bet varētu vienoties ar kādiem citiem spēkiem, kas nav bijuši tik agresīvi savā attieksmē pret Eiropas Savienību.

Eduarda Liniņa saruna ar eirokomisāri Margarētu Vestageri:

E. L.: Kā jūs vērtējat risku, ka nākamais Eiropas Parlaments sava sastāva dēļ varētu nebūt spējīgs izvirzīt vienu stabilu Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu un, iespējams, tādējādi izjauktu līdzšinējo Sptizenkandidat sistēmu?

Margarēta Vestagere: Es uzskatu, ka politiskajām grupām ir visas tiesības izvirzīt personas, kuras, viņuprāt, ir izcilas attiecīgajam amatam. Tāpat Eiropadomei ir tiesības norādīt, ka tai vai citai personai ir atbilstoša kvalifikācija. Abām institūcijām ir jālemj kopīgi. Ja ticam aptaujām, Eiropas Parlaments būs citādāks, nekā tas ir pašreiz. Mums būs daudz organizētāks galēji labējais spārns. Mums būs mazāka Eiropas Tautas partijas grupa, mazāka sociāldemokrātu grupa, jauna lielāka liberāldemokrātu grupa, tāpat lielāka zaļo grupa. Tātad jābūt citādākām sarunām starp partijām, lai izveidotu koalīciju. Tā, protams, ir jauna situācija Eiropas Parlamentā.

E. L.: Pastāv bažas par „divu ātrumu Eiropu”. Ko jūs kā potenciālā Eirokomisijas prezidente darītu, lai to nepieļautu, lai nepadarītu Eiropas austrumus mazvērtīgākus?

Margarēta Vestagere: Mums jau šobrīd ir vairāku ātrumu Eiropa. Mums ir Eiro valstu grupa, mums ir banku savienība, kas ir atvērta arī valstīm, kas nav Eiro grupā, mums ir fiskālais kompakts, mums ir vienošanās par patentu sistēmu. Tā ka mēs to jau šobrīd redzam. Bet es domāju, mums jābūt ambīcijām, un mums jāstrādā vienotības labā, jo tas radīs labākus risinājumus, tai skaitā pašos vienotā tirgus pamatos. Te mums vajadzīga vienotība, un mums jāatgriežas pie kopējā tirgus jautājumiem, jo tā ir viena no lietām, kas padara mūsu vidi pievilcīgu biznesam. Šai ziņā, es domāju, mums ir daudz vairāk kopīga, nekā mums šķiet. Taču padarīt vairāku ātrumu Eiropu par kādu mērķi – tam es nepiekrītu.

Mejas demisija

Tas nu ir noticis – premjerministres Terēzas Mejas izmisīgā cīņa par Breksita īstenošanu ir noslēgusies. 24. maija pievakarē, paziņojot par savu atkāpšanos no amata 7. jūnijā, Toriju partijas līdere nespēja novaldīt asaras. Jautājums par viņas darba turpinātāju šobrīd ir būtisks ne vien britu, bet arī visas Eiropas politikai, ciktāl no viņa būs atkarīga Breksita tālākā gaita. Kā iespējamie kandidāti tiek minēti ārlietu sekretārs Džeremijs Hants, kabineta locekļi Estere Luīze Makveja un Rorijs Stjuarts, kā arī bijušais ārlietu sekretārs Boriss Džonsons. Jāpiebilst, ka Borisam Džonsonam jāstājas tiesas priekšā saistībā ar apgalvojumu, ka breksits Lielbritānijai ļautu ietaupīt 350 miljonu mārciņu nedēļā, kurus viņš izteica 2016. gadā breksita referenduma kampaņas laikā.

Par Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem, Mejas demisiju un britu iekšpolitiku.

Norises pasaulē studijā komentē žurnāla IR komentētājs Aivars Ozoliņš un žurnāliste Anna Ūdre.

 

Savienotās Valstis aizliedz Huawei

15. maijā izdotais Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izpildrīkojums aizliedz ASV uzņēmumiem iegādāties telekomunikāciju aprīkojumu, kas administrācijas ieskatā apdraud nacionālo drošību. Drīz pēc tam ASV Tirdzniecības departaments iekļāva Amerikas interesēm naidīgo uzņēmumu reģistrā ķīniešu kompāniju Huawei – šobrīd pasaulē lielāko telekomunikāciju aprīkojuma piegādātāju un vienu no nedaudziem 5G mobilo tīklu tehnoloģiju izstrādātājiem. Tik radikāls solis pārsteidzis daudzus novērotājus, kaut signāli par kompānijas radītajiem draudiem Savienoto Valstu drošībai parādījušies jau salīdzinoši sen. Jau 2012. gadā ASV Kongresa Pastāvīgā apakškomiteja izlūkošanas jautājumos publiskoja ziņojumu, kas apsūdzēja Huawei, kā arī vēl vienu ķīniešu kompāniju ZTE, darbībā Ķīnas valdības interesēs, kas potenciāli var apdraudēt Savienoto Valstu drošību. Tāpat kompānija tiek vainota Irānai noteikto amerikāņu sankciju apiešanā un kompānijas T-Mobile intelektuālā īpašuma zādzībā. Huawei konsekventi noliegusi visas apsūdzības. Kā pati kompānija, tā Ķīnas valdība uzstāj, ka Savienoto Valstu administrācijas akcijas ir daļa no tirdzniecības kara starp divām ekonomiskajām superlielvalstīm un mēģinājums ar politiskiem līdzekļiem ierobežot šobrīd vadošo 5G tehnoloģijas attīstītāju. Pirmdien ASV Tirdzniecības departaments publiskoja lēmumu par pagaidu sankciju mīkstināšanu, kas ļaus vēl trīs mēnešus piegādāt Huawei mobilajiem tālruņiem Android programmatūras atjauninājumus un pagaidām izmantot ķīniešu kompānijas aprīkojumu amerikāņu sakaru uzņēmumiem, kuriem citādi, iespējams, nāktos pārtraukt darbību.

Volodimira Zeļenska prezidentūras sākums

Volodimirs Zeļenskis, 21. aprīlī ar rekordlielu elektorāta atbalstu ievēlētais Ukrainas prezidents, 20. maijā oficiāli stājās augstajā amatā. Dodoties uz inaugurācijas ceremoniju Ukrainas Augstākajā Radā, jaunievēlētais valsts galva palielu ceļa gabalu veica kājām, sportiskā solī, daudzkārt sarokodamies un pat fotografēdamies ar ielas malā sanākušajiem. Pēc oficiālās zvēresta nodošanas un prezidenta regāliju saņemšanas ceremonijas sekoja jaunā valsts galvas pirmā uzruna – visnotaļ paredzama, ievērojot prezidenta Zeļenska līdzšinējo „tautas kalpa” renomē. Pēc aicinājumiem nācijai vienoties grūtību pārvarēšanai un ambicioziem mērķiem, pēc apsolījumiem darīt visu, lai izbeigtu karu un atgūtu Krievijas sagrābtās teritorijas, sekoja ass uzbrukums esošajai politiskajai konjunktūrai. Runas finālā izskanēja aicinājums parlamentam pieņemt vairākus likumus, tai skaitā atcelt deputātu imunitāti, un atlaist no amatiem – gluži konkrēti – valsts drošības dienesta priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru un aizsardzības ministru. „Jums būs divi mēneši. Pieņemiet šos svarīgos likumus un lēmumus. Piekariniet sev visas medaļas. Nopelniet labus punktus ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Es atlaižu 8. sasaukuma Ukrainas Augstāko Radu. Slava Ukrainai!” savu runu noslēdza Volodimirs Zeļenskis.

Eduarda Liniņa saruna ar politologu, Sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru Dmitro Ļevusju.

Ed.L.: Jaunā prezidenta pirmais solis, atlaižot Ukrainas Augstāko Radu, – vai tā ir vienkārši izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, vai arī tajā ir nopietnākas politiskās stratēģijas elements?

Dmitro Ļevusjs:

Te ir divas komponentes, un tās jūs arī nosaucāt: tā ir gan izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, gan politiska stratēģija. Pēc manām domām, no likumiskuma viedokļa raugoties, šis solis ir, maigi izsakoties, strīdīgs. Sabiedrībā, ekspertu vidē, protams, pastāv dažādi vērtējumi. Ir, piemēram, mūsu izcilā jurista, konstitucionālo tiesību eksperta Igora Koļevuško vērtējums, kurš uzskata, ka tas ir absolūti nepareizs solis, un es arī drīzāk sliecos piekrist šim viedoklim. Bet, pirmkārt, Zeļenska vēlētāji ir noskaņoti uz šādiem radikāliem soļiem, un no politiskā viedokļa šis lēmums ir vēlēšanu kampaņas turpinājums. Tādējādi prezidenta Zeļenska priekšvēlēšanu kampaņa slaidi pāriet partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu kampaņā. Kamēr nav zaudēts potenciāls, kamēr elektorāts joprojām ir mobilizēts, joprojām ir augsts reitings, kas vēl pāris mēnešus tāds noteikti noturēsies. Tātad, šis solis ir, no vienas puses, atbilde uz pieprasījumu, kas vispār jau tika veidots diezgan mākslīgi, un arī iespēja izmantot savu prezidenta potenciālu nākamajās Augstākās Radas vēlēšanās. Tiek izpildīts priekšvēlēšanu kampaņā paustais solījums un sodīts personificētais ļaunums – Augstākā Rada, kas tagad tiek atlaista, un jau iegūtais varas potenciāls tiek izmantots, veidojot priekšvēlēšanu kampaņu partijai, kura pagaidām principā ir pilnīgi nepazīstama, un nav skaidrs, kādi cilvēki tajā būs. Ja mēs abstrahējamies no juridiskajiem aspektiem, tad šis ir tīri polittehnoloģisks solis.

Ed.L.: Kāds šīs situācijas ietekmē tad prognozējami varētu veidoties jaunais Radas sastāvs, ja mēs to provizoriski salīdzinātu ar to, kāds varētu būt, vēlēšanām notiekot regulārā veidā un termiņos?

Dmitro Ļevusjs: Es domāju, pirmstermiņa vēlēšanas nepārprotami nāk par labu partijai „Tautas kalps”, kas šobrīd vēl joprojām tikai veidojas. Nevar noteikti sacīt, ka prezidenta Zeļenska individuālais reitings tā rezultātā pieaugs, taču pilnīgi noteikti šis solis palīdzēs konsolidēt partijas elektorālo kodolu. Ne jau visi tie 73%, kur par viņu nobalsoja, ir nepārprotami viņa vēlētāji. Tādu ir kādi 30–40%, ko skaidri rāda pašreizējie socioloģiskie pētījumi. Es domāju, šajās robežās arī būs Zeļenska partijas daļa Augstākās Radas sastāvā. Šie procenti neizbēgami būtu mazinājušies, kad prezidents Zeļenskis uzsāktu tiešo valsts vadīšanu. Ukrainas sabiedrībai tas ir neizbēgami – visi mūsu prezidenti ļoti ātri zaudē popularitāti. Es nedomāju, ka līdz oktobrim tas būtu katastrofāli, bet pietiekami jūtami. Kas attiecas uz nākamās Augstākās Radas konfigurāciju, ir liela iespējamība, ka nākamā koalīcija veidosies no partijas „Tautas kalps” un Jūlijas Timošenko partijas „Батькивщина” – „Tēvija”. Ir jau noteiktas zīmes, kas rāda, ka sarunas šai virzienā jau tiek vestas. „Tēvija” ir gatava vēlēšanām, ir mobilizēts elektorāts; tā ir tradicionāla partija ar atbalstītāju tīklu visā Ukrainā. Tātad, ja viss notiks tā, kā to plāno Zeļenskis un viņa aprindas, vairākuma koalīcija parlamentā izskatīsies tieši tāda.

Ed.L.: Spriežot pēc pašreizējiem jaunievēlētā prezidenta izteikumiem un žestiem, kādas ir prognozes Krievijas agresijas sakarā – kā Zeļenskis var, ja vispār var, mainīt šī procesa virzību?

Dmitro Ļevusjs: Ir dažādi vērtējumi. Pirmkārt, no paša Zeļenska nav izskanējis nekas vairāk kā tas, kas tika pateikts inaugurācijas runā, proti: „Ne mēs šo karu uzsākām, bet mums to būs pabeigt.” Pie tam no zāles izskanēja sauciens: „Pabeigt ar uzvaru!” – kuru viņš vai nu nesadzirdēja, vai arī neatbalstīja. Pēc tam bija jau faktiski ieceltā prezidenta administrācijas vadītāja, oligarham Kolomoiskim tuvā jurista Andreja Bogdana izteikumi par iespējamo referendumu un mājieni par iespējamām tiešām sarunām ar teroristiem no Doņeckas un Luganskas „tautas republikām”. Kopumā pagaidām ir vēl mazliet par agru spriest, kaut gan kopumā tās tendences, kas iezīmējas ar prezidentu saistītajās aprindās, ir diezgan satraucošas.

Ed.L.: Tātad ir bažas, ka varētu būt piekāpšanās Kremlim, mēģinājums ietirgot mieru apmaiņā pret, teiksim, attieksmes maiņu Krimas statusa sakarā vai tamlīdzīgi?

Dmitro Ļevusjs: Es domāju, ka apmēram tā arī ir, bet šai ziņā pozitīvs, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir pilnīgs elastības trūkums no Kremļa puses. Neskatoties ne uz ko, Kremļa darboņu retorikā turpina skanēt vērtējumi Zeļenskim kā nacionālistam, kurš turpina prezidenta Porošenko politiku. Joprojām ir pilnīgs gatavības trūkums vispār apspriest Krimas jautājumu – Krimas aneksijas atzīšana ir Krievijas noteikums jebkādām sarunām. Šis moments sašaurina manevra iespējas jebkuriem prokrieviski noskaņotiem politiskiem spēkiem Ukrainā.

 

Austrijas valdības krīze

33 gadus vecā Austrija kanclera Sebastiana Kurca valdība nāca pie varas 2017. gada beigās, viņa vadītajai labēji centriskajai Tautas partijai izveidojot koalīciju ar labēji populistisko Austrijas Brīvības partiju. Pēdējās neonacistu reputācija un ciešās saiknes ar Kremli radīja saprotamas bažas daudzās Eiropas Savienības galvaspilsētās, cita starpā izraisot drošībai nozīmīgas informācijas ierobežošanu saziņā ar Austrijas valdību. Tagad šai konservatīvo un galēji labējo aliansei pienākušas pēkšņas beigas. 17. maijā vācu izdevumi Der Spiegel un Süddeutsche Zeitung savās tīmekļa vietnēs publiskoja videoierakstu, kas tapis 2017. gada jūlijā iecienītajā Vidusjūras kūrortā Ivisā. Ierakstā fiksētajā sarunā Brīvības partijas līderis un līdzšinējais Austrijas vicekanclers Heincs Kristiāns Štrāhe, kā arī viens no partijas līderiem Johans Gudenuss apspriežas ar kādu dāmu, kura uzdodas par krievu oligarha Igora Makarova radinieci. Sarunas tēma – Austrijas valdības pretimnākšana krievu naftas un gāzes magnāta investīcijām šajā Eiropas Savienības valstī apmaiņā pret finansiālu atbalstu Brīvības partijai gaidāmajās vēlēšanās. Cita starpā tiek apspriesta ietekmīgā laikraksta Kronen Zeitung kontrolpaketes iegāde un nepieciešamās izmaiņas redakcijas sastāvā, lai padarītu šo izdevumu par Brīvības partijas ruporu. Štrāhe un Gudenuss atkapās no visiem politiskajiem amatiem tūdaļ pēc video parādīšanās atklātībā, savukārt kanclers Kurcs aicināja Austrijas prezidentu Aleksandru Van der Bellenu izsludināt ārkārtas vēlēšanas, ko pēdējais arī nekavējās darīt. 20. maijā Sebastians Kurcs aicināja prezidentu atbrīvot no amata arī iekšlietu ministru, Brīvības partijas pārstāvi Herbertu Kiklu, un šim solim sekoja visu Brīvības partijas ministru demisija. Kanclera plānu aizstāt demisionējušos ar nepolitiskiem profesionāļiem vai ierēdņiem jau izpelnījusies opozīcijas partiju kritiku un aicinājumu nomainīt visu kabinetu ar nepolitisku pagaidu valdību. Kreisi populistiskā partija JETZT pieprasījusi neuzticības balsojumu Kurca valdībai, kam jānotiek 27. maijā. Var tikai minēt, ar ko Ivisas skandāls beigsies par Eiropas konservatīvās politikas „zelta jaunekli” nereti dēvētajam Sebastianam Kurcam.

Šodien sarunā par politiskajiem satricinājumiem Austrijā un Ukrainā, kā arī ASV un Ķīnas attiecībām.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Eduards Liniņš.

Trešdien, 15. maijā, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēžu zālē Briselē no pulksten 22:00 līdz 23.20 (pēc Latvija laika) notika Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja amata vadošo kandidātu debates.

Vadošais kandidāts (Spitzenkandidaten)

Līdz 2014. gadam Eiropas Komisijas prezidentu izraudzījās Eiropadome, tātad – Eiropas Savienības valstu vadītāji. Tomēr jau Komisijas prezidenta Žuzē Manuela Barrozu laikā, kurš amatā bija 2004. – 2014., būtiska loma bija viņa pārstāvētās Eiropas Tautas partijas frakcijas atbalstam. Iezīmējās zināma savienības politiskā smagumcentra pārbīde no Eiropadomes Eiroparlamenta virzienā, kur sava nozīme bija tam, ka padome tobrīd, pēc lielākās paplašināšanās savienības vēsturē, atradās optimālo darbības modeļu meklējumos. Barrozu laikā parakstītais Eiropas Savienības līgums jeb Lisabonas līgums definē Komisijas prezidenta amatā stāšanās procedūru šādi:

Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un pēc atbilstīgas apspriešanās, Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, piedāvā Eiropas Parlamentam kandidātu Komisijas prezidenta amatam. Šo kandidātu Eiropas Parlaments ievēl ar savu locekļu balsu vairākumu.” Tātad Eiropadomei nu jau piekrīt tikai kandidāta nominētāja loma, savukārt galīgā amatā ievēlēšana ir Eiroparlamenta funkcija. Šādā situācijā gluži loģiska ir Komisijas prezidenta kandidāta izvirzīšana Eiroparlamenta priekšvēlēšanu procesā – pēc analoģijas ar nacionālas valsts parlamenta vēlēšanām, par kuru rezultātu kļūst jaunas valdības izveide. 2014. gadā, kad par Barrozu amata mantinieku kļuva bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pirmoreiz tika sarīkotas Komisijas prezidenta amata kandidātu debates. Tad apritē parādījās arī apzīmējums Spizenkandidat – tā tagad jau oficiāli dēvē Eiroparlamenta frakciju izvirzītos Komisijas prezidenta amata kandidātus. Latviski šis jēdziens tiek tulkots kā „vadošais kandidāts".

Vakar Eiroparlamenta sēžu zāle Briselē bija pārvērsta tiešraides studijā, kur pusotru stundu ilgās debatēs sacentās sešu Eiroparlamenta frakciju izvirzītie vadošie kandidāti. Nopietnākās izredzes uz Komisijas vadītāja amatu ir divu līdzšinējo Eiroparlamenta lielāko frakciju pārstāvjiem – Bavārijas kristīgi sociālās savienības biedram un ietekmīgās Eiropas Tautas partijas kandidātam Manfredam Vēberam. Līdzšinējais Tautas partijas frakcijas vadītājs Vēbers ir nepārprotami spēcīgs politiķis, kurš pie tam bauda nozīmīgu Vācijas valdošās Kristīgo demokrātu partijas atbalstu. Nepārprotami prominentākais no visiem sešiem ir pašreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents, nīderlandiešu sociāldemokrāts Franss Timmermanss. Kā Vēbers, tā, jo sevišķi, Timmermanss ir izteikti centriski tendēti politiķi, tikai vienam tas nozīmē virzību pa kreisi, otram – pa labi. Kā trešā iespējamā kandidatūra uz Komisijas prezidenta amatu, gan ar krietni mazākām izredzēm, tiek uzlūkota Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības vadošā kandidāte, pieredzējusī dāņu politiķe un pašreizējā Eirokomisijas komisāre konkurences jautājumos Mārgareta Vestagera. Viņu raksturo kā izteikti liberālu politiķi ar zināmu sociālo ievirzi. Pārējie trīs vadošie kandidāti, kā lēš, necer uz iekļūšanu un drīzāk gatavi izmantot debašu tribīni savu nostādņu deklarēšanai. Tie ir Eiropas Kreiso spēku partijas pārstāvis Niko Kijē, Eiropas Konservatīvo un reformistu izvirzītais čehs Jans Zahadrils un Eiropas Zaļo pārstāve Ska Kellere. Kellere ir konsekventa savos vides aizstāvības uzstādījumos, un, ievērojot problēmas aktualitāti, viņai tiek prognozēta nozīmīga ietekme arī nākamās sasaukuma Eiroparlamentā. Kijē, savukārt, ir diezgan radikāli kreiss, lai gan šī spāņu izcelsmes beļģu arodbiedrību līdera nonākšanu Spitzenkandidat rindās mēdz uzskatīt teju par nejaušību. Kā samērā mērenu labējo piesauc arī Janu Zahadrilu, tomēr viņa pārstāvētais spēks turpina uzturēt ciešas attiecības ar Itālijas „Ziemeļu līgu”. Vispār labēji radikālo, eiroskeptisko un populistisko spēku rezultāti 25. maija Eiroparlamenta vēlēšanās var būtiski mainīt spēku samēru Eiroparlamentā un, līdz ar to, apdraudēt jau iesakņojušos nākamā Eiropas Komisijas vadītāja amatā nonākšanas procesu.  

 

Irānas kodolvienošanās

8.maijā Irāna paziņoja, ka tā daļēji izstājas no 2015. gada kodolvienošanās. Teherāna informēja, ka tā vairs neievēros urāna bagātināšanas un tā dēvētā smagā ūdens krājuma ierobežojumus, kas tika noteikti 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ietvaros. Irānas augstākā drošības padome skaidroja, ka šāds lēmums bijis nepieciešams, lai nodrošinātu Irānas tiesības un atjaunotu līdzsvaru pēc tam, kad ASV izstājās no vienošanās. Irānas prezidents Hasans Rohani uzsvēris, ka valsts no vienošanās neizstājas, tomēr pārējām vienošanās pusēm - Lielbritānijai, Ķīnai, Francijai, Vācijai un Krievijai - tika dotas 60 dienas, lai izpildītu savas saistības, īpaši banku un naftas sektorā. Ja tas netikšot darīts, Irāna sāks palielinās urāna bagātināšanu un sāks attīstīt savu Akaras smagā ūdens reaktoru. ES gan noraidīja iespēju, ka Irānas prasības varētu tikt pildītas.

Šeit jāpiebilst, ka ASV 5. maijā paziņoja, ka nosūta uz Tuvajiem Austrumiem aviācijas bāzes kuģa trieciengrupu, kā arī bumbvedēja trieciengrupu, šādi reaģējot uz Teherānas draudiem slēgt Hormuza šaurumu, kas atrodas viena svarīga kuģošanas maršruta ceļā. Šonedēļ ASV Centrālā pavēlniecība paziņoja, ka ASV spēkiem Irākā un Sīrijā izsludināts paaugstināts trauksmes stāvoklis sakarā ar "ticamiem draudiem" no Irānas spēku puses reģionā, šī paša iemesla dēļ daļēji no Irākas atsaukti arī ASV vēstniecības un konsulāta darbinieki.

 

Marinas Lepēnas viesošanās Igaunijā

Franču galēji labējā politiķe Marina Lepēna ir devusies Eiropas tūrē, kas veltīta, lai tiktos ar Eiropas konservatīvajiem spēkiem, ar kuriem kopā viņa sola atgriezt varu cilvēku rokās. Otrdien viņa viesojās Igaunijā, kur parlamentā viņu sagaidīja Igaunijas Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kā arī somu, dāņu un itāļu galēji labējie populisti, lai apspriestu kopīgas Eiropas Parlamenta partiju grupas izveidošanu. Tiesa, viņu sagaidīja arī neliela grupa protestētāju, kuriem, kā ziņo Postimees, pievienojās arī franču tūristi, skandējot “Lai dzīvo Eiropa!”.

Ar žurnālistiem Lepēna sarunājās tikai preses konferencē, kurā lielāka daļa jautājumu bija saistīti ar Lepēnas partijas saitēm ar Krieviju, kā arī viņas viedokli par Krimas aneksiju. Uz pēdējo Lepēna atbildēja,  ka Krimai “pašai bija tiesības izlemt, kam piederēt”.

Citu igauņu politisko partiju pārstāvji gan nebija pārāk priecīgi par Lepēnas vizīti. Piemēram, opozīcijā esošās Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa paziņoja, ka Francijas galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas mērķis ir sagraut gan Eiropas Savienību, gan esošo sadarbību Eiropā, un, ja Igaunijai kādreiz vajadzētu palīdzību, Lepēna un viņas sabiedrotie būtu pirmie, kas ziedotu Igauniju, lai tikai saglabātu labas attiecības ar Krieviju.

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amata vadošo kandidātu debates un citi notikumi pasaulē.

Studijā notikumus komentē biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidents Andris Gobiņš un  vēsturniels Edgars Engīzers. Telefonintervijā - filoloģe Aiste Brusokaite.  

Eiropas diena

Šodien tiek atzīmēta Eiropas diena, kas veltīta mieram un vienotībai Eiropā. Tās pirmsākumi meklējami 1950. gadā, piecus gadus pēc 2. pasaules kara beigām, kad Eiropa joprojām cīnījās ar kara atstātajām sekām. 

1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē parakstīja deklarāciju, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Deklarācijā viņš raksta:

Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti. Eiropas tautu apvienošanās labad ir jāizbeidz gadiem ilgušais Francijas un Vācijas pretnostatījums. Jebkuram veicamajam pasākumam ir vispirms jāattiecas uz šīm divām valstīm. 

Viņš ierosināja izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kuras dalībnieki apvienotu savu akmeņogļu un tērauda ražošanu. Šāda kopiena apvienotu Vāciju un Franciju, un tai brīvi varētu pievienoties arī citas valstis.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienu 1951. gadā, nepilnu gadu pēc Šūmaņa deklarācijas, dibināja  Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga, un tā bija pirmā no pārnacionālajām Eiropas institūcijām un arī pirmais solis uz Eiropas Savienību.

Par atzīmējamu dienu 9. maijs kļuva 1985. gadā, līdz tam Eiropas diena atzīmēta Eiropas Padomes dibināšanas dienā- 5.maijā.

 

Stambulas vēlēšanas

Tas, kas uzvar Stambulā, uzvar Turcijā, - šos vārdus nereti izmantojis Turcijas prezidents Redžeps Erdogans. Martā notikušajās Stambulas mēra vēlēšanās prezidenta partija „Taisnīgums un attīstība”, kas pilsētu vadījusi kopš 1994.gada, zaudēja opoziocnāram Ekremam Imamoglu ar aptuveni 15 000 balsu starpību. Rezultāti tika apstrīdēti, un šonedēļ Turcijas vēlēšanu komisija paziņoja, ka jūnijā Stambulā tiks rīkotas jaunas vēlēšanas. Oficiāli atkārtotu vēlēšanu sarīkošana tiek pamatota ar dažādiem pārkāpumiem. Proti, ne visi vēlēšanu iecirkņu darbinieki ir bijuši ierēdņi, un atsevišķi balsu skaitīšanas protokoli neesot bijuši parakstīti. Tāpat uzsvērts, ka 15 000 balsu pārsvars tik lielā pilsētā kā Stambula esot pārāk mazs, lai varētu nešaubīgi noteikt uzvarētāju.

Šeit jāpiebilst, ka pašvaldību vēlēšanas pats prezidents nodēvēja par valsts un viņa partijas izdzīvošanas jautājumu. Tās notika laikā, kad Turcija piedzīvo ekonomisko lejupslīdi, tādēļ vēlēšanas tika uztvertas arī kā sava veida uzticības balsojums Erdogana vadībai. Lai gan lielākajā daļā pašvaldību prezidenta partija uzvarēja, politiski lielākais zaudējums bija galvaspilsētā Ankarā un Stambulā. Tiesa, rezultāti apstrīdēti tikai Stambulā.

Šobrīd ar prognozēm atkārtotajām vēlēšanām analītiķi ir piesardzīgi. No vienas puses – šāds lēmums, kas neuzlabo Turcijas ekonomisko stāvokli, jo pastiprina neziņu, var dot labumu opozīcijai un palīdzēt tai mobilizēt vēlētājus. No otras puses - Erdogans jau iepriekš ir riskējis un iznācis kā uzvarētājs.

Lietuvas vēlēšanas

Ekonomiskā izaugsme ir galvenais jautājums svētdien Lietuvā gaidāmo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā. Par prezidenta krēslu cīnās deviņi kandidāti:

sociāldemokrāts, Eiropas Savienības (ES) veselības un pārtikas drošības komisārs, bijušais veselības ministrs Vītenis Andrjukaitis;

filozofs un viens no Lietuvas  tautas atmodas kustības "Sajūdis" dibinātājiem Arvīds Juozaitis;

Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Valentīns Mazuronis;

Lietuvas poļu vēlēšanu akcijas - Kristīgo ģimeņu savienības" vadītājs Valdemārs Tomaševskis;

Seima deputāti Mindaugs Puidoks un Naglis Puteiķis, tiesa Puteiķis vakar izteicies par iespēju izstāties no cīņas;

premjerministrs Sauļus Skvernelis;

Seima deputāte, bijusī finanšu ministre Ingrīda Šimonīte;

Un ekonomists Gitans Nausēda;

Pēdējie trīs - Nausēda, Šimonīte un Skvernelis ir populārākie kandidāti. Lai uzvaras laurus plūktu jau pirmajā kārtā, vēlēšanās ir jāpiedalās vismaz pusei balsstiesīgo, no kuriem vismaz pusei jāatbalsta viens kandidāts vai, ja piedalās mazāk nekā puse balsstiesīgo, tad uzvar tas kandidāts, kas saņem ne mazāk kā trešdaļu balsu. Šī brīža prognozes gan sliecas uz vēlēšanu otro kārtu, kur sacentīsies divi spēcīgākie kandidāti, visticamāk, ekonomists Gitans Nausēda un Seima deputāte Ingrīda Šimonīte. Sociologi norāda, ka šādā divcīņā, visticamāk, uzvarētu Nausēda.

Jāpiebilst, ka Lietuvā prezidentam ir plašākas pilnvaras, nekā pie mums. Piemēram, prezidents ir tas, kurš nosaka ārpolitikas kursu un kopā ar valdību pie tās strādā.

Eiropas diena,  pēcvēlēšanu aktivitātes Turcijā un gaidāmās prezidenta vēlēšanas Lietuvā.

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas asociētā profesore Agnese Haijima un laikraksta "Diena"komentētājs Andis Sedlenieks. Telefonintervijā - Daiki Horiguchi.

Japānas jaunais imperators

Japānas imperatoru dinastija tiek uzskatīta par pasaules senāko karaļnamu. Mīti vēsta, ka mūsdienu Japānas monarha senči sākuši valdīt arhipelāgā 7. gs. pirms Mūsu ēras, taču daudz maz droši ticamas ziņas par pirmajiem Jamato dzimtas imperatoriem atrodamas no Mūsu ēras 5. gadsimta. Tomēr vismaz kopš 13. gs. imperatoriem piekrita no zemes lietām attālinātu virspriesteru loma, laicīgo valdīšanu atstājot visvareno militāro virsvadoņu – šogunu ziņā. Tā tas turpinājās līdz pat 1868. gadam, kad rietumvalstu intervences ietekmē notika t.s. Meidži restaurācija, tika pieņemta moderna konstitūcija, kas padarīja imperatoru par reālu monarhijas galvu ar likumdošanas iniciatīvas un likumu apstiprināšanas, izpildvaras vadītāja un bruņoto spēku virspavēlnieka funkcijām. Japāna šai laikā īstenoja strauju modernizāciju un ārējo ekspansiju, kas noslēdzās ar sagrāvi Otrajā pasaules karā. Tas bija brīdis, kad senās monarhijas liktenis bija nopietni apdraudēts, jo imperators Hirohito tika uzlūkots kā japāņu imperiālisma iemiesotājs. Tomēr Japānai izdevās saglabāt savu dinastiju, vien jau atkal atbrīvojot kronēt valdnieku no praktiski visām varas funkcijām. 1947. gadā pieņemtajā konstitūcijā imperators definēts kā „valsts un vienotās tautas simbols”.

Pusnaktī no 30. aprīļa uz 1. maiju pēc vietējā laika Japāna piedzīvoja varas maiņas aktu, kāds nebija noticis vairāk nekā 200 gadus: līdzšinējais imperators Akihito nodeva Krizantēmu troni, kā to tradicionāli dēvē Japānā, savam dēlam, jaunajam imperatoram Naruhito. Saskaņā ar japāņu hronoloģijas tradīciju tas nozīmē arī jaunas ēras – Reivas jeb Daiļās harmonijas laikmeta sākumu. Akihito šobrīd ir 85 gadi, un Krizantēmu troni viņš mantoja no sava tēva, jau pieminētā imperatora Hirohito, 1989. gadā. Viņš paliks Japānas vēsturē kā pirmais imperators, kura sieva nepieder pie aristokrātijas – imperatore Mitiko nāk no rūpnieku un akadēmisko darbinieku dzimtas. Tāpat Akihito daudz biežāk nekā viņa priekšgājēji parādījās sabiedrībā. Savukārt jaunais imperators Naruhito šobrīd ir 59 gadus vecs. Tāpat kā tēvs, arī viņš apņēmis sievu ne no aristokrātijas – imperatores Masako tēvs ir karjeras diplomāts un jurists. Ģimenē aug viena meita, princese Aiko, taču, tā kā Japānas karaļnama likumi liedz troņa mantošanas tiesības sievietēm, par troņmantnieku tagad kļuvis Naruhito jaunākais brālis kroņprincis Fumihito.

 

Igaunijas jaunā valdība

Igaunijas valsts prezidente Kersti Kaljulaida jau agrāk piesaistījusi uzmanību ar iezīmīgu tērpu izvēli. Tāpēc jo sevišķi spilgts žests bija viņas ierašanās jaunās Igaunijas valdības inaugurācijas ceremonijā 29. aprīlī svīterī, kuru rotāja uzraksts igauņu valodā „Vārds ir brīvs”. Tas ir nepārprotams mājiens Jiri Ratasa kabinetam, kura sakarā tiek izteiktas bažas par tieksmēm ierobežot preses brīvību. Tās saistās ar bijušā diplomāta Marta Helmes vadīto Konservatīvo tautas partiju – spēku ar populistisku un eiroskeptisku ievirzi, kura priekšvēlēšanu retorikā dominēja antimigrācijas motīvi. Kā Marts Helme, tā viņa dēls Martins izteikušies, ka no Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas būtu jāatlaiž žurnālisti, kuri atļāvušies kritizēt viņu partiju. Inaugurācijas ceremonijā abi aplaimoja klātesošos ar žestu, kuru pēdējos gados saista ar balto rasisma idejām. Marta sākumā notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās pārliecinošākie panākumi bija liberālajai Reformu partijai ar Kaju Kallasu priekšgalā, taču vēlēšanu uzvarētājus no varas atstūma trīs citas partijas, izveidojot ideoloģiski savādu, acīmredzami tīrā varas loģikā balstītu koalīciju. Tajā vienojušās premjera Jiri Ratasa vadītā Centra partija, kas, starp citu, tiek uzskatīta par Igaunijas krievvalodīgo interešu aizstāvi, par nacionālkonservatīvu uzlūkotā partija „Tēvzeme” un jau pieminētā Konservatīvā tautas partija. Pēdējā sagādājusi nule kā zvērestu nodevušajai valdībai pirmo ministra demisiju dienu pēc inaugurācijas. Nesen presē izpaudās ziņas, ka jaunās valdības ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Marti Kūziks tiek turēts aizdomās par vardarbību ģimenē. Viņam nododot zvērestu, prezidente Kaljulaida demonstratīvi pameta sēžu zāli. Dienu vēlāk ministrs Kūziks iesniedza atkāpšanās rakstu.

 

Vēlēšanu rezultāti Spānijā

Svētdien notikušajās Spānijas parlamenta ārkārtas vēlēšanās spožu uzvaru izcīnījusi kreisi centriskā Sociālistu partija. Pedro Sančesa vadītie sociālisti palielinājuši savas partijas frakciju teju par trešdaļu, kļūstot par ietekmīgāko spēku Ģenerālkortesos. Viņiem izdevies atņemt balsis kā radikāli kreisākajam blokam ar nosaukumu „Kopā mēs varam”, tā līdz šim valdījušajai labēji centriskajai Tautas partijai, kas šais vēlēšanās cietusi smagāko sakāvi savā vēsturē, zaudējot vairāk nekā pusi no deputātu mandātiem. Daļa šīs partijas elektorāta pārgājusi labēji populistiskās partijas Vox atbalstītāju rindās, ļaujot šim spēkam pirmo reizi iekļūt Spānijas parlamentā. Tiek lēsts, ka viens no galvenajiem sociālistu veiksmes motīviem ir Spānijas sabiedrības vēlme pēc spēcīgas barjeras pret labējo populistu varas tieksmēm. Pēc šīm vēlēšanām Spānija uz daudzu citu Eiropas valstu fona izskatās kā īsta sociāldemokrātijas citadele, tomēr vispārējais spēku samērs parlamentā liek prognozēt sarežģītu valdības veidošanas procesu.

Notikumi pasaulē: Japānas jaunais imperators, Igaunijas jaunā valdība un vēlēšanu rezultāti Spānijā.