Divas puslodes

Eiroparlamenta vēlēšanas

Vairs tikai mēnesis mūs šķir no 25. maija, kad Eiropas Savienības balsstiesīgie pilsoņi tiek gaidīti pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu pēc skaita devīto Eiropas Parlamentu. Pie tam joprojām nav gluži skaidrs, vai vēlēšanas notiks 27 vai 28 dalībvalstīs, un vai, attiecīgi, potenciālo vēlētāju būs aptuveni 512 miljoni vai par kādiem 45 miljoniem mazāk. Šādu bezprecedenta intrigu šā gada Eiroparlamenta vēlēšanām ir sagādājis iestrēgušais Breksita process, ciktāl joprojām pastāv teorētiska iespēja, ka atlikušā mēneša laikā Lielbritānija akceptēs pagājušā gada novembrī panākto izstāšanās līgumu un pametīs savienību. Tomēr pēc pēdējās izstāšanās termiņa atlikšanas daudzkārt ticamāka ir iespēja, ka maija trešajā dekādē Apvienotā Karaliste joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, piedalīsies vēlēšanās, un līdz ar to nenotiks arī plānotā Eiroparlamenta deputātu skaita samazināšana un mandātu pārdale starp dalībvalstīm. Kā britu vēlētāji varētu uzvesties šajās vēlēšanās, kuras daži jau nodēvējuši par „maigo referendumu par palikšanu savienībā”? Ir skaidrs, ka nekas labs negaida britu konservatīvos, kuri likuši vilties striktā breksita piekritējiem. Šo toriju elektorāta daļu ir izredzes pārņemt Naidžela Farāža šā gada janvārī nodibinātajai Breksita partijai. Salīdzinoši lielākas cerības uz panākumiem liek Leiboristu partija, kuras līderi atbalsta maigāku breksita versiju. Tiek pat lēsts, ka leiboristu panākumi varētu mainīt spēku samēru Eiroparlamentā starp divām spēcīgākajām frakcijām – labēji centrisko Eiropas Tautas partiju grupu un kreisi centrisko Sociālistu un demokrātu progresīvo aliansi.

Lielbritānijas vēlēšanu perspektīvas iekļaujas dziļākā un jau vairākus gadus aktuālā intrigā: kā mainīsies spēku samēri starp populistiskajām, t.sk. eiroskeptiskajām un proeiropeiskajām partijām. 8. sasaukuma Eiroparlamentā populistu īpatsvars tika lēsts uz apmēram 150 deputātiem jeb 20%. Ir diezgan skaidrs, ka nākamajā sasaukumā šādas ievirzes parlamenta locekļu būs vairāk, ciktāl tādām partijām kā „Alternatīva Vācijai”, Itālijas „Pieczvaigžņu kustība” un „Ziemeļu līga”, Austrijas Brīvības partija starplaikā izdevies nozīmīgi palielināt savu ietekmi nacionālā līmenī. Nav izslēgts, ka šajā nometnē varētu pāriet arī tādi līdz šim mērenākiem blokiem piederīgi spēki kā Ungārijā valdošā "Fidezs" un Polijā valdošā „Likums un taisnīgums”. Izskan pat viedokļi, ka eiroskeptiķu un populistu bloks varētu kļūt par lielāko Eiroparlamentā un radikāli mainīt savienības politiskos pamatus. Atsevišķu šīs ievirzes partiju arsenālā ir tādas radikālas idejas kā Eiropas Komisijas likvidācija, atteikšanās no vienotās valūtas eiro, ekonomiski vājāko dalībvalstu izslēgšana no savienības u.c. Tomēr starp šīm partijām ir arī gana daudz idejisku un taktisku pretišķību, tāpēc tiek apšaubīta to spēja izveidot vienotu Eiroparlamenta bloku.

Lieldienu terorakti Šrilankā

Šrilanka, kas savu neatkarību no Britu impērijas ieguva 1948. gadā, nesenā pagātnē ir piedzīvojusi asiņainus iekšējus konfliktus. Smagākais no tiem bija 26 gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā salas ziemeļu un austrumu provincēs dominējošās tamilu minoritātes militārā kustība „Tamililamas atbrīvošanas tīģeri” cīnījās par suverēnas tamilu valsts izveidi. 2009. gadā karš noslēdzās ar valdības spēku uzvaru. Islāma terorisms līdz šim Šrilanku bija skāris samērā nenozīmīgi, tāpēc Lieldienu svētdienā notikušās sešas eksplozijas, kurās nepārprotami bija saskatāmi radikālā islāma motīvi, šokēja kā vietējo, tā starptautisko sabiedrību. Terora akti bija vērsti pret katoļu dievnamu un trīs viesnīcām galvaspilsētā Kolombo, kā arī vēl diviem katoļu dievnamiem citās pilsētās. Sprādzienos dzīvību zaudējuši vairāk nekā 350 cilvēku, vairāk nekā 500 guvuši ievainojumus. Atbildību par uzbrukumiem uzņēmusies vietējā džihādistu grupa „Nacionālā monoteisma organizācija”, un savu līdzdalību apliecinājis arī starptautiskais terorisma tīkls "Daīš" jeb "Islāma valsts". Teroraktu vēriens un organizācijas līmenis liek domāt, ka šī shēma – vietējā marginālā grupa kā izpildītājs un "Daīš" kā iedvesmotājs un organizētājs – ir visai ticama. Kā izsakās mediju resursa Bloomberg analītiķis Džeimss Stavridis, Lieldienu uzbrukums Šrilankā iezīmē jaunu – trešās paaudzes terorisma ēru. Otrās paaudzes reģionālās teroristu organizācijas – tādas kā Al-Qaeda un Boko Haram – ir nomainījis trešās paaudzes fenomens: „Islāma valsts" – globāli izplatīta, ļoti asinskāra, finansiāli jaudīga, augsti inovatīva organizācija. Kamēr Rietumi spējuši nomākt tās teritoriālo ekspansiju, efektīvi izspiežot to no ģeogrāfiskā kalifāta Irākā un Sīrijā, tā ir mutējusi par globālajā tīmeklī bāzētu organizāciju, kas turpina veikt komplicētus uzbrukumus un iedibināt šūniņas visā pasaulē.”

Jaunais Ukrainas prezidents Zeļenskis

Tas, ko vēl gluži nesen ļoti daudzi uzskatīja par neiespējamu, ir noticis – pērnajā svētdienā notikušajā Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā spīdošu uzvaru svinēja Volodimirs Zeļenskis, 41 gadu vecs aktieris, scenārists un producents, kurš līdz pat pagājušā gada beigām politikā darbojies visai margināli. Viņa pārstāvētā partija „Tautas kalps” (sākotnēji dēvēta par „Izšķirīgo pārmaiņu partiju”) Ukrainas politisko spēku reitingos parādījās 2017. gada sākumā, šī gada februārī kļūstot par populārāko ar 25%. Partijas tagadējais nosaukums patapināts no Zeļenska iecerētā un producētā komiskā teleseriāla, kurā viņš spēlējis arī galveno lomu – vēstures skolotāju Goloborodjko, kurš „kā uz burvja mājienu” kļūst par valsts prezidentu. Tagad šī populisma pasaciņa īstenojusies dzīvē. Pie tam kā jaunizceptā prezidenta, tā viņa partijas politiskā programma joprojām ir izplūdusi un vāji komunicēta. Zeļenska līdzšinējā darbība un izteikumi vedina domāt, ka Ukrainas ārpolitikai kardinālajā Krievijas agresijas un Krimas aneksijas jautājumā viņš neplāno radikālu kursa maiņu, respektīvi – piekāpšanos apmaiņā pret mieru. Katrā ziņā Krievija pēdējās nedēļās spērusi vairākus soļus mazākās kaimiņvalsts ietekmēšanai: aizliegts naftas produktu eksports uz Ukrainu, ar 1. jūniju tiks aizliegts arī ogļu eksports, būtiski paplašināti ierobežojumi Ukrainas ražojumu importam Krievijā, atvieglota separātisko Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto „republiku” iedzīvotāju pāriešana Krievijas pilsonībā.

Notikumi pasaulē: Eiroparlamenta vēlēšanas, notikumi Šrilankā, Ukrainai jauns prezidents.

Studijā notikumus komentē starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns.

Lielās piektdienas vienošanās

Tā dēvētā Lielās piektdienas jeb Belfāstas vienošanās tika noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta. Tā vaiņagoja vismaz desmit gadus ilgušās Lielbritānijas un Īrijas valdību sarunas, kā arī Ziemeļīrijas politisko spēku centienus izbeigt vardarbības un terora ēru, kas Ziemeļīriju un visas Britu salas satricināja kopš 60. gadu beigām.

Ziemeļīrijas konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta 20. gados, kad Īrijas republika ieguva neatkarību no Britu impērijas, taču salas ziemeļaustrumu daļa – Olstera, kur nelielā vairākumā bija protestantu iedzīvotāji, palika Lielbritānijas sastāvā. Lai nodrošinātu savu dominējošo lomu Ziemeļīrijā, protestanti ieviesa sev izdevīgu vēlēšanu sistēmu, kā arī īstenoja diskrimināciju pret katoļiem izglītības, profesijas izvēles un sociālā atbalsta jomās. Katoļu pilsoņtiesību kustības aktīvā kampaņa par diskriminācijas izbeigšanu izraisīja asu un vardarbīgu protestantu organizāciju un varas iestāžu reakciju, katoļu mazākums nepalika parādā, un savstarpēja vardarbība strauji vērsās plašumā. Kopumā konflikta desmitgades prasīja teju 3500 cilvēku dzīvību.

Lielās piektdienas vienošanās būtība ir: Ziemeļīrijai paliek Lielbritānijas sastāvā, bet tā tiek maksimāli integrēta ar pārējo Īrijas salas daļu, resp. Īrijas republiku. Šādā nolūkā tikušas izveidotas vairākas pastāvīgas sadarbības organizācijas, tai skaitā Ziemeļu-Dienvidu ministru padome un Lielbritānijas un Īrijas padome. Abas līgumslēdzējas valstis atzina Ziemeļīriju par strīdus teritoriju, paredzot mehānismu iespējamai tās valstiskā statusa maiņai, apvienojoties ar Īrijas republiku. Visiem Ziemeļīrijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir automātiskas tiesības uz abu valstu pilsonību. Varas dalījuma, Ziemeļīrijas likumdevējas institūcijas – Asamblejas – un izpildvaras sistēmā tika iestrādāti principi, kas novērš iespējamu vienas kopienas dominēšanu, diskriminējot otru kopienu. Vitāli svarīga Lielās piektdienas vienošanās īstenojumam bijusi brīva cilvēku un preču kustība pāri Īrijas un Ziemeļīrijas robežai. Šāda robežas atvērtība bija pašsaprotama tikām, kamēr gan Īrija, gan Lielbritānija bija Eiropas Savienības dalībvalstis, un tā izrādījusies nozīmīgākais klupšanas akmens breksita procesam. Ietekmīgākās Ziemeļīrijas īru nacionālistu partijas "Sinn Fein" prezidente Mērija Lū Makdonalda pat postulējusi, ka „Breksits un Lielās piektdienas vienošanās ir nesavienojami”.

Cita starpā Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju Ziemeļīrijai referenduma ceļā pamest Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienoto karalisti un pievienoties Īrijas republikai. Cik reāls varēt būt šāds attīstības scenārijs? Viedokli pauž Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), no partijas "Sinn Fein":

Tā ir likumiski apstiprināta metode, kas paver Ziemeļīrijas ļaudīm ceļu atpakaļ uz Eiropas Savienību. To jo sevišķi uzsver īru republikāņi, ka Lielās piektdienas vienošanās paredz: gadījumā, ja Ziemeļīrijas konstitucionālā statusa maiņa varētu būt ticama, tad Ziemeļīrijas valsts sekretārei britu valdībā ir jāizspriež, vai rīkot t.s. border poll – referendumu par Ziemeļīrijas valstiskās piederības maiņu. Cita pēc citas ir bijušas aptaujas, kuras rāda „tektonisko plātņu” pārbīdi Ziemeļīrijā. Šobrīd turienes cilvēki jau uzlūko šo jautājumu tā: vai palikt savienībā ar Lielbritāniju un pamest Eiropas Savienību, vai arī viņi grib palikt Eiropas Savienībā un atkalapvienot Īriju. Šobrīd notiek šī konstitucionālā diskusija, kuras pamatā ir leģitīma un demokrātiska klauzula, kuru satur Lielās piektdienas vienošanās. Tā atzīst, ka Īrijas salas tautai, un tikai tai, savstarpēji vienojoties abām šīs salas daļām, un bez šķēršļiem no ārienes, ir tiesības īstenot savu pašnoteikšanos, uz abpusējas, brīvi un līdztiesīgi paustas piekrišanas pamata, Ziemeļiem un Dienvidiem izveidojot vienotu Īriju. Tādējādi Lielās piektdienas vienošanās ietver breksita problēmas risinājumu Eiropai.

Viedokli pauž Braiens Heizs, Īrija, no partijas "Fine Gael":

 

Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju, ka var notikt šāds referendums jeb apvienošanās balsojums, bet tam ir divi priekšnoteikumi. Pirmais – ir jābūt nozīmīgiem pierādījumiem, ka Ziemeļīrijas sabiedrības vairākums gribētu mainīt Ziemeļīrijas konstitucionālo statusu un no Apvienotās Karalistes sastāvdaļas kļūt par daļu no Īrijas republikas. Tiem jābūt būtiskiem un pastāvīgiem pierādījumiem. Pagaidām nekas par to neliecina. Otrs noteikums ir, ka Ziemeļīrijas valsts sekretāram – par Ziemeļīriju atbildīgajam britu kabineta loceklim, arī jāpiekrīt šim viedoklim. Pašreizējā valsts sekretāre vairākkārt ir apliecinājusi, ka viņa nav tādās domās. Atbalsts apvienošanās balsojumam, kuru pauž tādas radikālnacionālas partijas kā "Sinn Fein", par labu nenāk. Mums Īrijā ir nepieciešama vienošanās starp katoļiem un protestantiem, lai izlīdzinātu mūsu strīdus un rosinātu samierināšanos. No Īrijas valdības viedokļa šāda apvienošanās balsojuma ideja ir destruktīva. Viss, kas mums vajadzīgs, ir lai Ziemeļīrijas Asambleja un Ziemeļīrijas valdība darbotos un panāktu vienošanos. Tā, es domāju, ir prioritāte. 

 

Krievijas „suverēnais internets”

Pirms nedēļas Krievijas Federācijas Valsts Dome otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu, kas paredz iespēju būtiski ierobežot globālā tīmekļa pieejamību šajā valstī. Tas paredz, ka tīmekļa sakaru operatoriem būs jāuzstāda īpašas ierīces, kas ļauj valsts institūcijām īstenot datu plūsmas kontroli. Ja līdz šim nevēlamu tīmekļa resursu bloķēšanu pēc varasiestāžu pieprasījuma veica operatori, tad jaunā likuma ietvaros to tieši īstenos Federālais uzraudzības dienests sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju jomā, plašāk pazīstams kā „Roskomnadzor”. Medijos šis projekts ieguvis apzīmējumu „suverenais internets”. Kā oficiālais likuma mērķis tiek definēta Krievijas nacionālā tīkla darbības nodrošināšana hipotētiskā situācijā, kad kādas „naidīgo Rietumu” akcijas rezultātā tas tiktu atslēgts no globālā tīmekļa. Tomēr likuma saturs nepārprotami liecina, ka faktiskais mērķis ir drīzāk ieviest radikālu informācijas aprites kontroli, kas daudzējādā ziņā atgādina kārtību padomju totalitārisma periodā. Apliecinājums tam ir arī prezidenta Putina izteikumi, raksturojot jauno likumdošanas iniciatīvu. Raksturojot globālo tīmekli kā Rietumu specdienestu izgudrojumu, Putins paudis „Viņi taču tur sēž [..] un visu noklausās, redz un lasa, ko jūs runājat, un uzkrāj aizsardzības informāciju. Bet tā – vairs nevarēs.”

Eduards Liniņš to pārrunā ar politologu un orientālistu, Civilizāciju dialoga institūta zinātnisko pētījumu vadītāju Alekseju Malašenko:

Es domāju, tā ir Krievijas valdošo aprindu gluži dabiska vēlme, kas atspoguļo šo aprindu bailes. Bailes no jebkādām neatkarīgām sarunām, informācijas. Tas ir viens no kopējās stratēģijas virzieniem. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Pats šis lēmums interneta sakarā ir turpinājums tai politikai, kas sākās, manuprāt, 2012. gadā, taču toreiz runa bija par satura ierobežošanu – par sarunām, par domām kā tādām. Savukārt tagad runa jau ir par triecienu pašai infrastruktūrai, tās padarīšanu par kontrolējamāku. Formāli, kad šis jautājums tika apspriests Valsts Domē, tika pausts, ka tā ir reakcija uz 2018. gadā Amerikā pieņemto kiberdrošības stratēģiju. Es teiktu, ka tas ir diezgan viltīgi izvēlēts iegansts. Es pat teiktu – diezgan adekvāti izvēlēts. Tomēr tas viss notiek Krievijai nevēlamā iekļūšanas ierobežošanas politiskajā kontekstā. Oficiāli tiek runāts par ārējo draudu novēršanu, bet faktiski tā ir valdošajām aprindām nevēlamas informācijas novēršana. Vēl ir tāds jauks apzīmējums kā „trafika filtrācija”. Viņi tagad to filtrēs, kas, gluži acīmredzami, ierobežos kādas iespējas. Bet, no otras puses, nav jau tie laiki, kad varēja slāpēt BBC radiopārraides. Starp citu, tais padomju laikos bija brīnišķīgs sakāmvārds:  „Ir Krievzemē ieraža naktīs klausīties BBC.”

Es domāju, ka katram tādam aizliegumam tiks atrasta pretinde, un, patiesību sakot, atslēgt Krieviju no interneta ar šo „suverenizāciju” ir praktiski neiespējami. Jā, var ļoti apgrūtināt, var pamatīgi kaitēt, bet es nevaru iedomāties, kā to varētu pilnīgi nogriezt. Pat Ziemeļkorejā tas līdz galam neizdodas, bet tur, paši saprotat, ir drusku cits režīms. Nu – paskatīsimies. Šobrīd gan speciālisti, gan citi ļaudis, kuri pastāvīgi izmanto internetu un tam visam seko, pauž bažas. Bet izjūta ir tāda, ka līdz galam neizdosies. Jā – ir uzstādīts mērķis, bet patiesībā tas ir praktiski neiespējami.

Ed.L. Vai te nav klātesošs gluži materiālās ieinteresētības moments? Attiecīgā projekta īstenošanai domātā tehnika kādam ir jāpiegādā, jāuzstāda – tie ir lieli ieguldījumi, kuri pasūtījumu saņēmējiem nesīs labu peļņu.

A.M.: Nenoliedzami, ir arī kāda materiāla ieinteresētība, bet šajā gadījumā es to liktu otrajā vietā. Mūsdienu Krievijā nekāda materiālā ieinteresētība bez politiskā konteksta nedarbosies. Starp citu, jūs ļoti pareizi uzstādījāt jautājumu. Ir gan politiskais mērķis, gan arī ļaudis ar to mēģina pelnīt un, protams, nopelnīs.

Ed.L.: Vai pastāv iespēja, ka šis lēmums tomēr tiktu apturēts – ka likumprojektu neapstiprinātu Federācijas Padome vai neparakstītu prezidents?

A.M.: Nē, atpakaļceļa nav. Var būt tikai kādas korekcijas, bet ciktāl šobrīd ir ļoti modē runāt par hakeriem, par kiberdrošību u.t.t., es domāju, tas viss tiks novests līdz galam. Jautājums ir tikai par to, kā tiks meklēta pretinde, bet to jau meklē. Varu tikai atkārtoties: BBC noslāpēt varēja, un arī tad ne līdz galam. Noslapēt internetu un padarīt to pilnīgi bezzobainu neizdosies. Nav vairs tie laiki un tā tehnika.

Parlamenta vēlēšanas Somijā

Mēs esam lielākie zaudētāji, tas jāatzīst. Tauta ir paudusi savu gribu,

tā pēc svētdien notikušajām Somijas parlamenta vēlēšanām izteicies līdzšinējais Somijas premjerministrs un Centra partijas līderis Juha Sipile. Viņa vadītais politiskais spēks zaudējis apmēram 2/5 vietu parlamentā, no pirmās pozīcijas noslīdot uz ceturto. Kā galvenais neveiksmes iemesls tiek minēta Sipiles labēji centriskās valdības nepopulārā taupības politika. Līderpozīcijās tagad nonākusi arodbiedrību līdera Anti Rinnes vadītā Sociāldemokrātu partija. Tomēr par galveno šo vēlēšanu veiksminieku jāuzskata labēji konservatīvais un populistiskais spēks „Somu partija” un tā līderis Jusi Halla-aho. Līdz 2017. gadam „Somu partija” ietilpa valdības koalīcijā, taču, kad par partijas līderi tika ievēlēts Halla-aho, kuram ir etniskā un rasu naida kurinātāja reputācija, koalīcijas partneri atteicās no tālākās sadarbības. No „Somu partijas” atšķēlies mērenākais spārns izveidoja partiju „Zilā reforma”, kas palika koalīcijā un ļāva saglabāt Sipiles kabinetu. Vēl pagājušā gada nogalē „Somu partijas” izredzes nebija īpaši spožas, taču tad Somiju satricināja kriminālprocess, kurā grupa imigrantu tiek apsūdzēta par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām meitenēm. Antiemigrācijas noskaņojuma vilnis padarīja Hallu-aho par vispopulārāko somu politiķi un ļāva viņa partijai saglabāt otras spēcīgākās parlamenta partijas statusu, tikai par vienu mandātu atpaliekot no sociāldemokrātiem. Kopumā šis Somijas parlaments tiek raksturots kā nepieredzēti fragmentēts, attiecīgi tiek prognozēts arī visai smags koalīcijas izveides process.

Vēlēšanu rezultātu un koalīcijas sarunas komentē Somijas sabiedriskā medija politiskā korespondente Marija Stenroosa:

     Centra partija zaudēja, rezultāts viņiem bija katastrofa. Viņi bija vienīgā partija, kas zaudēja vēlētājus. Es domāju, ka galvenais iemesls bijušā premjera partijas neveiksmei ir tas, ka partijas prezidents [Juha] Sipila bija ļoti norūpējies par nodarbinātību un viņš ļoti rūpīgi uzklausīja uzņēmējus, bet aizmirsa Centra partijas tradicionālos vēlētājus- parastos cilvēkus no lauku reģioniem, priekš kuriem šī partija tika veidota. Viņš zaudēja kontaktu un zaudēja arī vēlēšanas. Un tad bija sociālās un veselības sistēmas reforma, kas bija neveiksmīga reforma, kuras dēļ premjers pats izgāza savu valdību pāris nedēļas pirms vēlēšanām un izskatījās pēc zaudētāja. Sociāldemokrāti, manuprāt, ieguva no tā, ka valdība izgāzās dēļ šīs reformas. Manuprāt, cilvēki par sociāldemokrātiem balsoja, jo viņi vēlas pārmaiņas. Iepriekšējā valdība īstenoja skarbas reformas, lai paaugstinātu nodarbinātību, viņi smagi strādāja, bet tam bija augsta maksa- tas iespaidoja cilvēku algas. Cilvēki vēlējās pilnīgi citu valsts vadīšanas veidu.

Koalīcijas sarunas tūlīt sāksies. Situācija izskatās ļoti sarežģīta, jo Sociāldemokrātiem ir ļoti mazs pārsvars. Visām trim partijām, kas ieguva visvairāk balsu, vēlēšanās bija 17-ar astīti procenti balsu. Izskatās, ka sarunas būs ļoti grūtas, tāpēc, ka otrā vieta ir populistu partijai - Somu partijai, un neviens nopietni nerunā ar viņiem. Trešās vietas ieguvēji - Nacionālās koalīcijas partija- viņi ir labā spārna partija, un viņu ekonomiskā politika ļoti atšķiras no sociāldemokrātiem, un tur jau būs jāvienojas par daudziem kompromisiem. Es domāju, ka mums būs koalīcija ar daudzām partijām, vismaz 4 vai 5, un, ja mums būs tik daudz partijas, būs ļoti grūti vienoties. Mums ir bijusi valdība ar 6 partijām, un beigās viņi neko nespēja izdarīt, divas partijas pameta koalīciju. Ir ļoti grūti par kaut ko vienoties, ja koalīcijā ir vairāk nekā 3 vai 4 partijas. Sociāldemokrāti tagad mēģinās veidot valdību, tas varētu aizņemt mēnesi, varbūt divus. Ir arī iespēja, ka pēc tam mēģina nākamie. Bet tā kā tie ir populisti, ar kuriem šobrīd neviens nav gatavs strādāt, ir iespēja, ka pēc tam mēģina arī trešā lielākā partija. Bet ir skaidrs, ka sociāldemokrāti ļoti smagi strādās pie tā, lai viņiem izdotos izveidot koalīciju, jo viņi nav bijusi valdošā partija jau 20 gadus, viņiem ir ļoti svarīgi iegūt premjera krēslu.

 

Par Lielās piektdienas vienošanos runā:

Braiens Heizs, Īrija, partija Fine Gael

Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), partija Sinn Fein

Notikumi pasaulē: Lielās Piektdienas vienošanās, vēlēšanas Somijā un Krievijas internets.

Par notikumiem pasaulē: vēlēšanām Izraēlā, Eiropas Savienības un Ķīnas samitu un breksitu. Studijā notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps.

Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanas

9. aprīlī notikušajās 21. Kneseta vēlēšanās Izraēlas pilsoņi piešķīra mandātus 120 likumdevējiem. Vēlēšanas notika priekšlaikus pēc tam, kad pagājušā gada nogalē iekšēju nesaskaņu dēļ izjuka ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējās koalīcijas valdība. Gluži matemātiski lielākie panākumi vēlēšanās ir centriskajam blokam „Kahol Lavan” – tulkojumā „Zili baltais”, vietu skaita ziņā panākot premjerministra partiju „Likud”. Tomēr kopējais labējā spārna partiju pārsvars šķiet pietiekams, lai nodrošinātu harizmātiskajam premjerministram Netahjahu palikšanu varas virsotnē. Savukārt smagāko zaudējumu vēlēšanās piedzīvojusi Darba partija, kas savulaik – Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajās trīs desmitgadēs – bija nemainīgs valdošais spēks.

Eduarda Liniņa saruna ar Dmitriju Dubovu, Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” (Девятый канал) Ziņu dienesta galveno redaktoru.

Ed.L.: Vai mēs varam teikt, ka tas ir sabiedrības uzticības mandāts esošajam premjeram un viņa partijai, un kas ir tā politika, par kuru sabiedrība ir balsojusi?

DD: Tas, ziniet, ir ļoti sarežģīts jautājums. No vienas puses, protams, kad mēs apspriežam vēlēšanu rezultātus, mēs apspriežam pilsoņu gribas izpaudumu. No šī viedokļa 35 mandāti, kurus pēc šībrīža datiem saņem partija „Likud”, protams, liecina par to, ka tas ir noteiktas sabiedrības daļas atbalsts. Iepriekšejās vēlēšanās „Likud” saņēma par pieciem madātiem mazāk. No otras puses, mums jāparaugās uz tiem 35 mandātiem, kurus saņēmis partiju bloks „Kahol Lavan”, un jāsaprot, ka te ir runa drīzāk nevis par sabiedrības uzticības mandātu, bet gan par, es nebaidīšos teikt, zināmas sabiedrības sašķeltības faktu. Sabiedrība šodien ir sadalīta – kā bija sadalīta arī iepriekš – divās lielās nometnēs: tie ir, nosacīti, labējie un, nosacīti, centriskie un kreisie. Vienkārši šodien šī sašķeltība ir dziļāk izjūtama uz tā fona, ko veido pēdējo gadu opozīcijas nesekmīgie mēģinājumi izmainīt situāciju. Nu jau desmit gadus Netanjahu ir premjerministra postenī, un visus šos gadus nevienam Izraēlas politiskajam spēkam tā arī nav izdevies viņam šo amatu atņemt. Viņam ir ļoti stingrs atbalstītāju kodols, šeit, Izraēlā, to ir pieņemts dēvēt angliskajā terminā the base. Tie ir viņa atbalstītāji, kuri par viņu basos, neatkarīgi no tā, vai pret viņu tiek ierosinātas krimināllietas, kādi viņam ir īpašumi, vai viņu nopratina, vai nenopratina. Kā zināms, jūlijā ir noliktas divas tiesas izskatīšanas pret viņu ierosinātām krimināllietām. Bet viņa partijas piekritējus visi šie jautājumi vienkārši neuztrauc, un viņi turpina balsot par partiju „Likud”, pie tam vienotā ierindā.

Tajā pat laikā kreisajā flangā tāda konsekventa opozīcija nav vērojama. Ik pa dažiem gadiem rodas kāds jauns spēks, kas pretendē uz to, lai kļūtu par alternatīvu un padzītu „Likud” no varas. Un šiem spēkiem tas neizdodas, kas, diemžēl, tikai diskreditē pašu parlamentārās opozīcijas ideju. Arī tagad es varu piesaukt šo partiju bloku „Kahol Lavan”. Šī bloka nākotne ir vairāk nekā miglaina, ciktāl viņu dienaskārtībā būtībā bija tikai viens jautājums – dabūt prom no varas premjerministru; un tas viņiem neizdevās. Ja šīs vēlēšanas arī ir mūsu pilsoņu gribas izpaudums, tad es teiktu, ka jārunā drīzāk nevis par uzticības mandātu, bet gan par sabiedrības sašķeltību.

Ed.L.: Ja pieņemam, ka koalīcijas sastāvs paliks līdzšinējais, tajā savas pozīcijas nedaudz ir nostiprinājušas t.s. reliģiskās – respektīvi tradicionālistiskās, labējās partijas. Vai ir sagaidāmas kādas izmaiņas valdības politiskajā ievirzē?

DD: Tas patiešām ir ļoti svarīgs jautājums. Jums ir pilnīga taisnība. Koalīcijā vairāk mandātu nekā līdz šim ir ieguvušas divas ultrareliģiskās partijas – ebreju aškenazu partiju bloks „Yahadut HaTorah” un ebreju sefardu partija „Shas”. Katrai no tām ir pa astoņiem mandātiem, un tas, protams, ir elektorāls spēks, kas ļaus tām tirgoties ar premjerministru un izvirzīt striktas prasības, sevišķi kas attiecas uz sestdienas svētīšanas ievērošanu, esošās situācijas saglabāšanu Izraēlā. Tas viss notiek uz arvien pieaugošu sabiedrības sekularizētās daļas savu tiesību pieprasīšanas fona. Piemēram, ne tik sen tika pieņemts likums, kas aizliedz maziem veikaliņiem un bodītēm tirgoties sestdienās. Nav jau tā, ka ļoti daudzi šos pakalpojumus izmantotu, bet pats fakts, ka notiek šāda sekularizētās sabiedrības daļas tiesību sašaurināšana, šeit tiek uztverts ļoti sāpīgi. Šai ziņā fakts, ka jaunajā koalīcijā ultraortodoksālajām partijām būs lielāks deputātu skaits, liek mums secināt, ka viņi izvirzīs Netanjahu vēl striktākas prasības, un jau tāpēc vien kreisā, sekularizētā nometne saprot, ka tā ir cietusi diezgan jūtamu sakāvi.

Ed.L.: Un kā ir ar ārpolitiku?

DD: Ārpolitika nemainīsies. Ārpolitika Izraēlā ir tikai un vienīgi premjerministra prerogatīva. Šai ziņā aizsardzības un ārlietu ministri pilda drīzāk tehniskas funkcijas, lai gan viņiem, protams, ir zināma patstāvība. Premjerministrs ir pirmais un pēdējais, kurš nosaka valsts ārpolitisko vektoru. Kas attiecas uz Netanjahu, tad viņam ļoti patīk sevi pozicionēt kā spēcīgu līderi, kurš vienlaicīgi tiekas gan ar Putinu, gan Trampu, aizstāv savas intereses, teiksim, panāk Irānas kodolvienošanās atcelšanu. Ārpolitika ir viņa trumpis. Viņš ir lieliski izglītots, izcili runā angliski, un pasaulē viņu arī uztver kā autoritatīvu līderi. Man ne reizi vien ir nācies vērot reakciju kaut vai ANO Ģenerālās asamblejas sēžu zālē, tur klātesot, burtiski sajust gaisotnes maiņu. Viņam piemīt pamanāma personiskā harizma. Partijas „Likud” ārpolitiskais vektors ir nemainīgs jau daudzus gadus, un tā kā Netanjahu paliks premjera postenī, var secināt, ka Izraēlas ārpolitika paliks tāda pati kā bijusi. Ja mēs to raksturojam, tad mums jākoncentrējas uz mūsu reģiona problēmām, un vispirmām kārtām tā ir Irānas klātbūtne Sīrijā. Tādā sakarā Netanjahu šobrīd uz Maskavu lido biežāk nekā uz jebkuru citu galvaspilsētu, jo viņam nākas salāgot mūsu armijas darbību ar Sīrijā esošajiem Krievijas spēkiem. Tās, ziniet, ir nepieciešamības diktētas vizītes. Netenjahu galvenā un vissvarīgākā problēma ir Irānas ietekme, Irānas kodolprogramma, šīs ietekmes pieaugums un izplatīšanās visā reģionā, tai skaitā Sīrijā, mūsu valsts ziemeļu robežu tiešā tuvumā.

 

Eiropas Savienības un Ķīnas samits

Eiropas Savienības un Ķīnas Tautas Republikas samits, kas 9. aprīlī notika Briselē, ir jau 21. šāda galotņu tikšanās. Savienības delegāciju samitā vadīja Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers un Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, Ķīnas delegāciju – tautas republikas premjers Li Kecjans. Ķīna ir Eiropas otrs lielākais eksporta tirgus ar 198 miljardu eiro ikgadējo apgrozījumu un lielākais importa avots ar 375 miljardiem ikgadējā apgrozījuma. Acīmredzami nesabalansētas tirdzniecības saldo ir viena no pamanāmākajām problēmām šajā partnerībā. Sarunu priekšvakarā analītiķi atzīmēja izmaiņas Eiropas Savienības retorikā – tajā parādījušās saltākas notis, biežāk dēvējot Ķīnu par sistēmisku sāncensi globālajos ekonomiskajos procesos. Tikšanās priekšvakarā izskanēja pat pieņēmumi, ka šis samits varētu noslēgties bez kopīgas deklarācijas pieņemšanas, taču šie pieņēmumi nepiepildījās. Samita noslēguma dokumentā abas puses no jauna apliecinājušas savu visaptverošo stratēģisko partnerību, apņemoties kopīgi darboties „mieram, labklājībai un ilgtspējīgai attīstībai”, saglabājot uzticību daudzpusīgi efektīvu attiecību un starptautisko normu regulētas tirdzniecības principiem. Kā samita noslēgumā paziņoja Donalds Tusks:

Sarunas bija sarežģītas, bet iznākumā auglīgas. Mums izdevās vienoties par kopīgu noslēguma deklarāciju, kas nosaka mūsu partnerības virzību, balstoties savstarpīgumā. Tie bija mūsu kopīgi pūliņi, un šis ir mūsu kopīgs panākums.

Eduards Liniņš to pārrunā ar Alesju Mariju Mosku no Itālijas, kura pārstāv Demokrātisko partiju/ Eiropas Demokrātu un sociālistu progresīvo aliansi

 Ed. L: Kādas ir mūsu gaidas šajā dialoga procesā ar Ķīnu?

 A.M.M.: Mums ir nozīmīgas gaidas tai ziņā, ka ir visu interesēs kopīgi veidot jaunu pasaules kārtību. Mēs sastopamies ar globāliem izaicinājumiem, un neviens nevar rīkoties, neesot vienots ar pārējiem. Viens no lielākajiem un konkrētākajiem izaicinājumiem ir klimata izmaiņas, un šai ziņā mums ar Ķīnu jau ir konstruktīvs dialogs. Sākot no tādiem soļiem kā šis, es domāju, mēs varam attīstīt šo dialogu, kas mūs var savest kopā pie viena galda un ļaut atrast konstruktīvākos risinājums nākotnes problēmām.

 Ed.L.: Kāds iespaids uz šo dialogu ir Savienoto Valstu un to prezidenta pašreizējai pieejai?

 A.M.M.: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzpusēji efektīvas attiecības dažos pēdējos gados ir izrādījušās apdraudētas. Godīgi sakot, pašreizējais ASV prezidents paātrināja procesu, kas jau attīstījās daudzus gadus. Tas tikai deva papildu spiedienu sistēmā, kas jau tā nedarbojās pienācīgi. Bet tāda nu tā situācija ir, un tādēļ, es domāju, tie jaunie kanāli, kurus mēs iedibinām ar citiem partneriem, visi ir ļoti svarīgi, jo šādi visiem ir jāreaģē, lai nezaudētu visu, kas pagātnē sasniegts, bet lai pamatīgi un dziļi reformētu sistēmu pozitīvā virzienā un rastu labākos risinājumus mūsu pilsoņiem.

Ed.L.: Tad mēs varam uzskatīt, ka Ķīna savā ziņā ir mūsu potenciāls sabiedrotais, pretdarbojoties „trampisma” politikai?

A.M.M.: Es neuzlūkoju Savienotās Valstis kā ienaidnieku. Gluži otrādi – ASV joprojām ir mūsu primārs sabiedrotais, Eiropas Savienībai joprojām ir īpaši ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, jo mums ir kopīga vērtību sistēma. Neviens prezidents dažos mēnešos nevar atcelt to, ko mēs kopīgi esam veidojuši desmitgadēm ilgi. Mūsu attiecības ar Savienotajām Valstīm ir un būs ciešas. Protams, mums dažā ziņā nav pieņemama esošā prezidenta pieeja, taču prezidenti nāk un iet, taču attiecības ar valstīm, ar kurām mums ir kopīgas vērtības, turpināsies daudz ilgāk nekā viena prezidenta pilnvaru termiņš.

Ed.L.: Ievērojot šo visu – vai kaut kad nākotnē ar Ķīnu ir iespējama kāda līdzīga vienošanās tai, kas ir noslēgta ar Kanādu vai Japānu?

 A.M.M.: Ir pāragri spriest, ka mums ar Ķīnu varētu izdoties kas līdzīgs tam, kas pastāv ar Kanādu vai Japānu. Ar Ķīnu mums tagad jāīsteno pakāpeniskas attīstības pieeja. Šobrīd mums ir svarīgi noslēgt investīciju līgumu, par ko mēs pašreiz vedam ilgstošas sarunas. Ja šajā ziņā būs progress, tad nākotnē mēs varam apsvērt arī kaut ko citu un ambiciozāku, bet pagaidām ir svarīgi apliecināt gribu panākt progresu tajā, kas jau ir aktuāls.

 

Eduards Liniņš sarunājas arī ar Helmūtu Šolcu no Vācijas, kas pārstāv Kreiso partiju (Die Linke) / Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso spēku konfederatīvā grupa.

Ed.L.: Ko abas puses sagaida no šī dialoga procesa?

H.Š.: Ķīna ir stratēģisks partneris, konkurents un, noteiktā ziņā, arī stratēģisks sāncensis. Ķīna ar savu ekonomisko attīstību šodien, protams, ir pilnvērtīgs globāls spēlētājs starptautiskajā politikā un ekonomikā. Es domāju, tādai arī jābūt pamatpieejai no Eiropas Savienības puses: ķīnieši ir jāuzlūko kā eiropiešu ļoti nozīmīgi partneri globālajā spēku izkārtojumā, kas ietekmē politisko, ekonomisko, sociālo un ekoloģisko attīstību. Šāds partneris ir svarīgs Eiropas Savienībai, attīstot pašas Eiropas spēju ietekmēt globālo politiku un arī ekonomiku. Novērtējot šīs partnerības priekšnoteikumus, ķīnieši ir noteiktā ziņā pārāki savas ekonomikas iespējās, jo Ķīna darbojas kā kompakta vienība, kamēr Eiropai joprojām pietrūkst vienotas ekonomiskās politikas, vienotas ekonomiskās stratēģijas pieejas. Tas iespaido tehnoloģisko iespēju izvēršanu, visaptverošākas organizatoriskās pieejas izveidi, kas sniegtos tālāk par atsevišķo 28 dalībvalstu ekonomisko politiku, kavējot šādas stratēģijas attīstību. No otras puses, es teiktu, abiem partneriem ir ļoti svarīgi izdiskutēt, kāda sistēmiska sāncensība kavē viņu sadarbību. Es personīgi domāju, ka stratēģija, ka Ķīnu uzlūko kā sāncensi, kas attīsta konfrontācijas kursu, nenesīs Eiropas Savienībai sevišķus panākumus un ieguvumus.

Ed.L.: Cik lielā mērā Eiropas Savienību uztrauc Ķīnas arvien lielākā ietekme Āfrikā?

H.Š: Es teiktu, tā ir daļa no sistēmas. Protams, zināmā momentā attīstības valstīm jāraugās perspektīvā, kā tirgus ekonomika var kalpot ļaužu interesēm. Tas nozīmē milzīgu spriedzi globālo resursu jautājumā. Ķīna nekad nav īstenojusi tādu politiku, kur politiskie, sociālie un ekoloģiskie mērķi būtu priekšnoteikums investīcijām, kur tie ietekmētu sadarbību. Tikmēr mums Eiropas Savienībā ir ļoti svarīgi iekļaut šos jautājumus ekonomiskās un politiskās sadarbības shēmās. Un tas ir jautājums, kas mums ar ķīniešiem ir jādiskutē Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Apvienoto Nāciju sistēmā. Mums ir jāprasa, lai ķīnieši ievēro, ka Āfrikā viņi nedrīkst sekot tīri ekonomiskām interesēm, bet ka viņiem ilgtspējīgā veidā jāiegulda ļoti dažādo un, es teiktu, problemātiskā līmenī esošo Āfrikas valstu ekonomikā, veicinot šo ekonomiku vispārējo attīstību.

Breksit turpinās

Arī nākamsestdien briti joprojām modīsies kā Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi. Tāds rezultāts ir Eiropas Padomes sanāksmei Briselē, kas noslēdzās pagājušajā naktī, piešķirot Lielbritānijai vēl pusgadu sava ceļa meklējumiem prom no apvienotās Eiropas. Britu premjerministre Terēza Meja bija apņēmības pilna īstenot izstāšanos līdz 30. jūnijam, kamēr Eiropadomes prezidents Donalds Tusks aizstāvēja ideju par vismaz gadu ilgu pagarinājumu, zemtekstā diezgan nepārprotami paužot cerību uz Breksita nenotikšanu. Viņa galvenais oponents bija Francijas prezidents Emanuels Makrons, kura Eiropas Savienības reformu iecerēm pusizstāšanās stāvoklī esošā dalībvalsts ir pavisam nevēlams kavēklis. Tad nu Lielbritānijai ir dots laiks līdz 31. oktobrim, ar noteikumu, ka 23. maijā tajā notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un ka tā pirms izstāšanās nemēģinās aizkavēt kādus nozīmīgus savienības lēmumpieņemšanas procesus. Un tad nu 31. oktobrī, ar vienošanos vai bez, bet – ārā! Nez – kāds tam tā īsti tic?

Par notikumiem pasaulē: vēlēšanām Izraēlā, Eiropas Savienības un Ķīnas samitu, kā arī par breksitu.

Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks.

Alžīrija

Kopš 19. gs. 1. puses Alžīrija bija Francijas kolonija, pie tam no visiem franču koloniālajiem valdījumiem tā bija visciešāk saistīta ar metropoli, un tajā dzīvoja ļoti ievērojama franču kolonistu kopiena. Alžīrijas atbrīvošanās cīņa piecdesmitajos gados noveda pie smagas politiskas krīzes pašā Francijā, kas bija iemesls radikālai konstitūcijas reformai un Francijas 4. republikas nomaiņai ar 5. republiku. Savukārt Alžīrija, 1962. gadā ieguvusi neatkarību, nonāca nacionālās atbrīvošanās cīņu vadījušās Nacionālās atbrīvošanas frontes kontrolē. Pakāpeniski arvien lielāku ietekmi valstī guva militāristi, un 1965. gadā pie varas nāca militārs režīms ar pulkvedi Huari Bumedenu priekšgalā. Bumedens īstenoja uz padomju modeli orientētu politiku: vienpartijas sistēmu, rūpniecības nacionalizāciju, lauksaimniecības kolektivizāciju un intensīvu industrializāciju. Šādi veidotā tautsaimniecība bija neefektīva un pamatā balstījās uz naftas un gāzes eksportu. Bumedena varas mantinieka Šadli Bendžedida laikā 80. gados, naftas cenām krītoties, ekonomiskā situācija Alžīrijā arvien pasliktinājās, un auga sabiedrības neapmierinātība. Padomju sistēmas sabrukums 80. gadu baigās deva grūdienu pārmaiņām arī Alžīrijā: režīms bija spiests atļaut daudzpartiju sistēmu. Taču kad demokrātisku vēlēšanu rezultātā pie varas grasījās nākt fundamentālistiskā Islāma glābšanas fronte, notikumos atkal iejaucās armija. Sekoja pilsoņu karš, kas turpinājās līdz par šī gadsimta sākumam – t.s. „melnā desmitgade”. Kara noslēguma fāzē 1999. gadā pie varas nāca prezidents Abdelazizs Butaflika. Viņam izdevās stabilizēt situāciju valstī, krasi mazināt vardarbību un īstenot nacionālas samierināšanas stratēģiju. Tas sākotnēji nodrošināja prezidentam Butaflikam plašu sabiedrības atbalstu, un, ja viņa sākotnējās ievēlēšanas leģitimitāte tika apšaubīta, tad 2004. gada vēlēšanas, kurās viņš ar pārliecinošu pārsvaru tika ievēlēts uz nākamo termiņu, tiek uzskatītas par visumā godīgām. Tomēr pēdējos gados vecišķā prezidenta autoritāte bija krietni sašķobījusies. Pēc 2013. gadā pārciestās triekas viņš tikpat kā vairs neparādījās publiskajā telpā, un reālā vara arvien pamanāmāk nonāca viņam pietuvināto rokās. Šī varas deģenerācija notika uz naftas cenu krituma izraisītas smagas finanšu krīzes fona. Kad februārī Buteflika paziņoja par nodomu kandidēt arī nākamajās prezidenta vēlēšanās, valstī sākās protesti. Tajos iesaistījās pamatā gados jauni ļaudis, koordinējot kustību sociālajos tīklos. Demonstrācijas bija lielākoties mierīgas, taču kļuva arvien masveidīgākas un aptvēra visu valsti. Galu galā pēc tam, kad ar prasību pēc Buteflikas atkāpšanās nāca klajā Alžīrijas armijas vadība, divdesmit gadus valdījušais līderis 2. aprīlī paziņoja par savu atkāpšanos. Tomēr, kā lēš komentētāji, ar to var būt par maz, lai pārtrauktu protestus. Protestu kustības dalībnieki ir apzinājušies savu spēku un arī to, ka ar senilā līdera aiziešanu vien valsts problēmām nebūs līdzēts.

 

Breksits

Vakar naktī Lielbritānijas Parlamenta Apakšpalāta ar vienas balss pārsvaru pieņēma likumprojektu, ar kuru premjerministrei Mejai tiek uzlikts par pienākumu censties panākt izstāšanās termiņa pagarinājumu, lai izvairītos no izstāšanās bez vienošanās. Likuma spēku šis nolēmums gan iegūs tikai pēc apstiprināšanas Lordu palātā. Eiropas Savienības līderi gan jau vairākkārt norādījuši, ka par izstāšanās termiņa pagarināšanu pēc 12. aprīļa var būt runa tikai tad, ja Lielbritānija apstiprinās iepriekš Parlamentā jau trīsreiz noraidīto vienošanos vai piedāvās citu konstruktīvu scenāriju. Kā zināms, indikatīvo balsojumu tūrē pagājušajā pirmdienā britu likumdevēji jau atkal noraidīja arī četras iespējamās alternatīvas esošajam izstāšanās līgumam. Tāpat vakar Terēza Meja spēra soli, par kura nepieciešamību jau kādu laiku izsakās Eiropas politiskajās aprindās: viņa beidzot uzsāka konsultācijas ar lielākā opozīcijas spēka – Leiboristu partijas – līderi Džeremiju Korbinu par kopīgu izejas meklēšanu no politiskā strupceļa. Sarunu izšķirošais etaps paredzēts šodien, taču jau tagad ir skaidrs, ka tuvināšanās leiboristu pozīcijai breksita jautājumos nebūs pieņemama daudziem Konservatīvās partijas biedriem un arī Mejas kabineta locekļiem.

 

Ukrainas prezidenta vēlēšanas

Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas līdera pozīcijās, kā jau bija prognozējams, nonācis televīzijas zvaigzne Volodimirs Zeļenskis. Viņa pagājušajā gadā reģistrētā partija „Sluha narodu” – „Tautas kalps” – saucas tāpat kā televīzijas seriāls, kurā viņš tēlo galveno lomu: „cilvēku no tautas”, kurš nonāk prezidenta postenī. Izrādās, apmēram 30% elektorāta gatavi noticēt šīs telepasaciņas piepildījumam dzīvē. Tikmēr esošais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš kļuva par prezidentu 2014. gadā un ir vadījis valsti Krievijas agresijas situācijā, ieguvis nepilnus 16% balsu. Tas ir otrais labākais rezultāts, kas nodrošinājis prezidentam iespēju sacensties ar Volodimiru Zeļenski vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī.

Norikumi pasaulē: Alžīrijā, Lielbritānijā un Ukrainā.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra.

Lielbritānija un breksits

Rīt bija jābūt dienai, kad Lielbritānija pamet Eiropas savienību. Tomēr rīt tas vēl nenotiks, un joprojām ir pieaugoša neskaidrība, vai un kad tas varētu notikt.

Pēdējo dienu notikumi bijuši ļoti karsti. Vispirms jau skaidrs, ka premjerministres Terēzas Mejas dienas valdības vadītāja amatā ir skaitītas. Kopš Eiropas Savienības samita par to vienisprātis bijuši gandrīz vai visi politiskie komentētāji, un tagad to apliecina pašas premjeres paziņojumi. Trešdien Terēza Meja apstiprināja, ka negrasās vadīt nākamo sarunu raundu ar Eiropas Savienību, un ja parlamentārieši apstiprinātu viņas panākto pagaidu vienošanos, viņa no amata atkāptos.

Kā atzīst novērotāji, tas ir pēdējais trumpis Mejas rokās. Ar šo viņa cer panākt svārstīgo partijas biedru, kā arī opozīcijas atbalstu. Viens no lielākajiem vienošanās kritiķiem Boriss Džonsons jau paziņojis, ka tagad ir gatavs atbalstīt Mejas vienošanos. Tiesa, tas raisījis kritiķu pārmetumus, ka pats Džonsons tādējādi cer ieņemt premjerministra posteni.

Tiesa, vai premjerei izdosies panākt atbalstu trešajā balsojumā, tas joprojām ir liels jautājums. Koalīcijas partneri no Ziemeļīrijas vēl arvien negrasās atbalstīt vienošanos, lai gan spiediens uz viņiem tiek izdarīts milzīgs. Daži brīnās, vai arī šajā frakcijā nav gaidāma šķelšanā. Bez īru partijas atbalsta Mejai panākt vajadzīgās balsis būs ļoti grūti. Tiesa, nav arī skaidrs, vai trešais balsojums, kurš varētu notikt piektdien, vispār būs iespējams. Parlamenta spīkeris Džons Berkovs trešdien vēlreiz atkārtoja, ka nepieļaus parlamentā balsojumu trešo reizi par vienošanos, ja tekstā nebūs veiktas vērā ņemamas izmaiņas.

Tikmēr trešdienas vakars britiem sagādāja kārtējo vilšanos. Nedēļas sākumā parlaments nobalsoja, ka turpmāk tas uzņemsies iniciatīvu breksita sakarā. Trešdien tika sarīkota indikatīva balsošana, lai noskaidrotu, kuram no iespējamiem scenārijiem ir deputātu atbalsts. Tika sagatavoti astoņi iespējamie attīstības scenāriji, sākot no izstāšanās bez vienošanās, beidzot ar breksita atcelšanu. Par vilšanos daudziem, neviens no astoņiem priekšlikumiem neieguva parlamentāru vairākumu. Tas vēl vairāk radījis pārliecību, ka deputāti nav spējīgi vienoties. Viņi ir skaidri norādījuši, kam viņi nepiekrīt, taču nav spējuši piedāvāt nekādu risinājumu, kuru varētu atbalstīt deputātu vairākums.

Tālākie notikumi šobrīd ir neskaidri. Iespējams, jau piektdien Terēza Meja varētu mēģināt trešo reizi likt uz balsošanu panākto pagaidu vienošanos, ja vien parlamenta spīkers to ļaus. Ja nē, britiem būs jāgatavojas ilgam pagarinājumam un vēl lielākai neskaidrībai, vai arī jāizstājas no Eiropas Savienības bez vienošanās.

 

Krievijas militārpersonas Venecuēlā

Pagājušās nedēļas nogalē Venecuēlā ieradušās Krievijas militārpersonas. Vietējie mediji vēsta, ka Venecuēlā ieradušās aptuveni 100 krievu militārpersonas vai algotņi, Krievijas armijas ģenerālis Tonkoškurovs, kā arī 35 tonnu krava.

ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo pirmdien brīdināja, ka Savienotās Valstis mierīgi nestāvēs malā, kamēr Maskava sūta savas militārpersonas uz Venecuēlu, lai atbalstītu prezidenta Nikolasa Maduro režīmu. Tiesa, Pompeo neprecizēja, kāda varētu būt ASV reakcija. Pati Krievija otrdien paziņoja, ka tās karavīru atrašanās Venecuēlā ir saskaņā ar šīs valsts likumiem un vienošanos, kas 2001. gadā noslēgta abu valstu starpā. Savukār, Venecuelas opozīcijas līderis Huans Gvaido sacīja, ka Krievijas karavīru klātbūtne Venecuēlā ir pretrunā valsts konstitūcijai. Jāpiebilst, ka ziņu aģentūra "Reuters" jau janvārī vēstīja, ka Krievijas militārie algotņi ieradušies Venecuēlā, lai apsargātu prezidentu Nikolasu Maduro.

 

ASV

ASV īpašais prokurors Roberts Mullers piektdien pabeidza divus gadus ilgušo izmeklēšanu par Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās un iesniedza savu ziņojumu Tieslietu ministrijai. Ziņojums ir slepens, un publiski pieejams tikai ģenerālprokurora Bila Bāra 4 lappušu garais kopsavilkums, kas nosūtīts ASV kongresam. Ģenerālprokurors Kongresam ziņoja, ka Mullers izmeklēšanā secinājis, ka Krievija centās ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gadā, taču neviens no Donalda Trampa kampaņai pietuvinātiem cilvēkiem nav sadarbojies ar Krieviju, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus. Otra izmeklēšanas daļa veltīta Trampam jau prezidenta krēslā, proti, tika izmeklēts tas, vai Tramps nav pārkāpis savas pilnvaras un traucējis likuma varai. Šajā jautājumā Mullers atstājis jautājuma zīmi, nevis punktu. To, vai Tramps ir vai nav pārkāpis savas pilnvaras un traucējis tiesiskumam, viņš atstāja izvērtēt ģenerālprokuram, iesniedzot savāktos pierādījumus. Ģenerālprokurors secinājis, ka pierādījumi nav pietiekami, lai izvirzītu apsūdzības prezidentam Trampam par izmeklēšanas traucēšanu. Tramps uzskata, ka ir pilnībā attaisnots, tikmēr demokrātu pārstāvji aicina Mullera ziņojumu publiskot, norādot, ka Mullers nav prezidentu attaisnojis tik nopietnos pārkāpumos, kā likuma varas traucēšana.

Jāatgādina, Mullers līdz šim izvirzījis apsūdzības 34 cilvēkiem, tostarp sešām kādreiz Donaldam Trampam tuvu stāvošām personām. Viņa komanda neparedz ieteikt jaunu apsūdzību izvirzīšanu, ASV medijiem piektdien pavēstīja Tieslietu ministrijas augsta amatpersona.

Rīt bija jābūt dienai, kad Lielbritānija pamet Eiropas Savienību. Tomēr rīt tas vēl nenotiks, un joprojām ir pieaugoša neskaidrība, vai un kad tas varētu notikt.